Rīgas maratons 2026

Vienmēr esmu domājis, ka, cepot kūkas, gatavošanas process ir nesamērīgi ilgs, salīdzinot ar to, cik prasa kūku notiesāt. Bet vienlaicīgi process bieži vien ir aizraujošāks par pašu ēšanu.

Tā arī šogad bija ar maratonu - process, lai tiktu līdz maratona starta līnijai bija daudz "krāsaināks" par pašu maratonu. 

Pēc pagājušā gada pavasara abiem maratoniem (Briselē un Rīgā), bija palikusi tāda nepadarīta darba sajūta, jo bija sajūta, ka biju gatavs labākam rezultātam nekā Briselē izdevās noskriet.

Vienlaicīgi, domājot par šī gada Rīgas maratonu, biju izdomājis, ka Rīgas maratons būtu ļoti laba vieta, kur izskriet veterānu rekordu. Maijā pāris dienas pirms maratonu man ir dzimšanas diena, un tā kā šogad līdz ar dzimšanas dienu iesoļoju (ieskrienu?) jaunā gadu desmitā, tad izskriet  Latvijas veterānu rekordu M40+ grupā šķita tīri labs mērķis. 

Muti ciet, elpo caur degunu!

Viens no biežākajiem jautājumiem, ko esmu saņēmis no skriešanas uzsācējiem ir - "Kā pareizi jāelpo skrienot?". Uz ko parasti atbildu - "Kad mēs ejam, tad taču nedomājam, vai ieelpot uz katru otro vai katru piekto soli. Un tā nav arī lieta, uz ko pārmērīgi fiksēt uzmanību skrienot.". Vismaz man allaž ir bijusi pārliecība, ka elpošana dabiski pielāgojas skriešanai (nevis otrādi). Skriesi ātrāk - elposi biežāk, skriesi lēnāk - elposi mierīgāk.

Taču apmēram pirms gada - iepriekšējā ziemā, sapratu, ka ziema, iespējams, ir brīdis, kad tomēr piedomāšana pie elpošanas var dot arī kādu labumu.

Pēdējos gados arvien vairāk ziemas skriešana man nepatīk ne tikai tāpēc, ka zem kājām ir slidens, bet arī tāpēc, ka gaiss ir pārāk auksts, un plaušām (manām) vēsais gaiss nepavisam nepatīk. Bronhīti un plaušukarsoņi ir bijuši regulāri viesi manās plaušās praktiski ik ziemu jau kopš agras bērnības, bet kopš COVID slimošanas, šķiet, ka plaušām kaites ķeras klāt vēl vieglāk.

Ikdienā skrienot, vairums parasti elpo caur muti. Tas nozīmē, ka aukstais gaiss pa tiešo nokļūst plaušās. Toties, elpojot caur degunu, ieelpotais gaiss tiek gan sasildīts, gan samitrināts. Tā nu pērnajā ziemā nolēmu, ka taisīšu eksperimentu un centīšos skrienot, vismaz ziemā, elpot caur degunu.

Gada rezumē 2025

Iepriekšējā gada kopsavilkumu nobeidzu ar katram pārdomājamu jautājumu - "Kāpēc es (vispār, vēl aizvien) skrienu?". Pie atbildes, ka skriet vairāk nevajag, šajā 2025.gadā vēl nenonācu, tāpēc joprojām skrēju gana daudz - brīžiem mazāk, brīžiem vairāk, gan ar kāpumiem, gan ar kritumiem.

Ziema un pavasaris pagāja galvenokārt maratonu zīmē. Ziemas treniņu galvenā motivācija bija starts Briselē Eiropas čempionātā šosejā maratona distancē. Treniņu apjoms brīžiem atgādināja laikus pirms desmit gadiem, bet ziemā ieliktā bāze pēc tam arī lieti noderēja atlikušajos gada mēnešos, kad pēc jūnijā gūtā muskuļa plīsuma divi mēneši pagāja vairāk tādā "tūrista" režīmā - ar neskriešanu, soļošanu un tikai nedaudz skriešanu.

Finita la sezona

Vēl septembra sākumā biju domājis, ka vienīgie atlikušie mači šajā rudenī būs Valmieras Stirnubuks un Izskrien Ogri skrējiens Ogrē.

Tā vietā, lai patiešām nekur daudz nestartētu, piedalījos gan šajos abos, gan orientēšanās sacensībās Siguldas rudens, gan Stirnubuka noslēdzošajā posmā, un pat Latvijas orientēšanās nakts 3h rogainingā.

Orientēšanās nakts pasākumu (šoreiz startēju Ķegumā) droši vien vairāk var uzskatīt par tādu garu treniņskrējienu ar orientēšanās elementiem. Mērķis bija nosprausts 3 stundās savākt pilnīgi visus kontrolpunktus. Un, iespējams, ja ne pārinieka trauma un nedaudz mazāk kļūdainu variantu, tad mērķi būtu arī izdevies izpildīt. Taču pieveiktie 33.4 kilometri nedaudz ātrāk nekā 2 stundās un 50 minūtēs tik un tā bija ļoti pieklājīgs veikums.

Stirnubuks Valmierā

Pēc pagājušā gada kopvērtējuma uzvaras šogad nevienā Stirnubukā līdz šim nebiju skrējis. Pavasarī bija maratoni, vasarā trauma. Un, lai arī būtu gluži mierā, ka arī atlikušajos Stirnubukos neskrietu, tomēr kaut kāds vilinājums braukt uz Valmieras Stirnubuku bija.

2023.gadā Stirnubuks Valmierā jau bija, un toreiz arī trase bija skrienama, kalnu bija relatīvi maz. Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija līkumotās makšķernieku takas Gaujas un Abula krastos, kur īsti nevarēja ieskrieties. Un tā kā arī šogad distance pārsvarā vijās gar Gaujas abiem krastiem, tad bija skaidrs, ka lielu džungļu vai lielu kalnu tikpat kā nebūs.

Latvijas čempionāts šosejā 5km

Jūlija beigās mans ieplēstais muskulis šķietami jau jutās daudz labāk, un biju sācis skriet katru dienu. Nebija tā, ka nejutu galīgi neko, bet pārsvarā jutu mierā stāvoklī, nevis skrienot. Pēc nepilnām trim nedēļām gan tās miera stāvokļa sajūtas sāka palikt nepatīkamākas un atkal paņēmu trīs dienas brīvas. Kaut biju skrējis katru dienu, tā bija vairāk vai mazāk mierīga skriešana, izņemot, šķiet, vienu treniņu ar tempa daļu viducī. Man joprojām nebija drošas sajūtas, ka varu mēģināt skriet kaut ko jūtami ātrāku.

Augusta beigās, otrdienu vakaros Ogrē atsākoties skrējienam "Apkārt Zilajiem Kalniem", tas kļuva par manu iknedēļas ātro treniņu. Tā kā tur jāskrien ir ne tikai "apkārt", bet arī "augšup", "lejup" un "pāri" Zilajiem Kalniem, tad intensitāte ir ļoti labā līmenī (pat, ja kopējais temps nav tik ļoti augsts kā gludajā skrējienā). Un, to 4km apli noskrienot ap 14 minūtēm, pulss paspēj uzkāpt diezgan pamatīgi. Tā ka šis bija veids, kā atcerēties to, kā ir skriet tuvu sacensību intensitātei.

Mierā jau nesēdēs

Brīdī, kad apstiprinājās tas, ka LČ o-sprintā biju ieplēsis cīpslu, kas pievienojas augšstilba muskulim, tad pirmā lieta, ko centos atrast bija tas, cik ilgi būs jāgaida līdz atkal varēšu skriet. Konkrētā trauma, vadoties pēc internetā atrodamās informācijas, nav ļoti izplatīta, un vienā vietā prognozētais laiks līdz atgriešanās pie pilnas slodzes bija 6-8 nedēļas, citā vietā pat 2-3 mēneši. Katrā ziņā skaidrs bija tas, ka tas visticamāk nebūs vien dažu nedēļu jautājums.

Taču, cik ilgi tad sēdēs un neko nedarīs!?

Plīsums

Pēc Rīgas maratona pieteicos Latvijas čempionātam orientēšanās sportā garajā distancē, kas reizē bija arī Baltijas veterānu čempionāts orientēšanās sportā. Vismaz manā vecuma grupā (M35) apzīmējums "Baltijas" gan bija visai formāls, jo vienīgais sportists, kas nebija no Latvijas, bija kāds čehs, piedevām ne pārāk ātrs.

Muskuļi pēc maratona atjaunojās ne tik ātri, kā biju cerējis, un vēl ceturtdienā (divas dienas pirms došanās mežā) jau sāka šķist, ka tā nebija gluži laba doma pieteikties čempionātam, tomēr galu galā nebija tik traki. Pats lielākais svaigums kājās nebija, bet paskriet mežā varēju tīri labi, cik nu labi tas var būt, pārejot uz diezgan mazpierastu segumu.

Lielāka problēma pirmajā sacensību dienā bija mana negatavība laikapstākļiem. Ārā bija ap +7..+8 grādiem, visu laiku lija lietus, bet nez kāpēc nebiju pirms starta iedomājies, ka tāpēc varētu mežā būt auksti un varbūt ir jāuzvelk divas kārtas.

Rīgas maratons 2025

Vai vajag skriet maratonu, ja pirms pāris nedēļām viens jau noskriets? Vai vajag skriet maratonu, ja maratona nedēļas sākumā pamosties ar temperatūru? Kad maratons jau ir garām, tad atbilde droši vien ir - "jā, kāpēc gan ne", kaut arī pirms maratona pārliecības īsti nebija.

Pirmajā nedēļā pēc Eiropas čempionāta Briselē kopā noskrēju vien 25 kilometrus - patiešām centos ļaut muskuļiem atpūsties un būt prātīgs ar skriešanu. Jo ir diezgan skaidrs, ka līdzīgi kā pēdējā nedēļā pirms maratona ar pārlieku lielu skriešanu var sabojāt maratonu, tad pirmajā nedēļā pēc maratona pārcenšoties var sabojāt un paildzināt atgūšanās periodu.

Maratons Eiropas čempionātā šosejas skriešanā

Stāsts par šo maratonu noteikti jāsāk ar tālo 2014.gadu, kad pirmo reizi man parādījās iespēja startēt Eiropas čempionātā (EČ) vieglatlētikā. Toreiz martā Barselonas maratonā biju izskrējis savu ātrāko (joprojām tas ir 2:19:02) maratonu, ar ko nopelnīju arī iespēju startēt EČ, kas togad augustā notika Cīrihē (Šveicē). Sagatavošanās procesā toreiz iedzīvojos traumā, un tas čempionāts man gāja secen.

Pagājušajā novembrī saņēmu zvanu no Latvijas Vieglatlētikas savienības ar piedāvājumu startēt Eiropas čempionātā šosejā Briselē, jo sezonu biju noslēdzis ar otru ātrāko maratona rezultātu Latvijā. Pirmo reizi čempionāts notika šādā formātā ar trīs distancēm programmā - 10km, pusmaratons un maratons, kur sākotnēji bija plānots, ka startēs pa vienam vīrietim un sievietei no Latvijas katrā distancē.

Pēc aptuvenu nedēļu ilgām pārdomām sapratu, ka vēlreiz šāda izdevība var arī nebūt, un piedāvājumam piekritu. Skaidrs, ka manas spējas maratonā uz Eiropas atlētu fona ir visai pieticīgas, un arī kopš mana ātrākā maratona pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, tomēr tik un tā gribējās aizbraukt maksimāli gatavam. Tāpēc bija pašsaprotami, ka nākamos četrus mēnešus nāksies pavadīt cītīgos treniņos, lai patiešām varētu būt apmierināts par savu startu.

Kā gāja šogad jeb "Gada rezumē 2024"

2024.gadu iesāku ar visnotaļ plānotu gatavošanos Rīgas maratonam. Taču vairums pārējo startu šosezon bija diezgan neplānoti.

Orientēšanās sporta sadaļā bija gan lielās stafetes 10-mila Zviedrijā, gan Jukola Somijā, lai gan gada sākumā ar diezgan lielu pārliecību būtu teicis, ka visticamāk nebraukšu uz nevienu no abām. Tāpat pavisam negaidīti piedalījos cīņā par dalību Latvijas izlasē Pasaules čempionātam o-sprintā. Savukārt Kāpā, kas gada vidū bija mans pēdējais šīs sezonas o-starts, visu trīs dienu laikā tehniski kļūdījos tik daudz, kā to nebiju darījis ļoti sen.

Skriešanā gada pirmie mēneši pagāja treniņos jau pieminētajam maratonam - otrā vieta LČ ieskaitē un trešā vieta kopvērtējumā, protams, neizklausās slikts rezultāts, taču kaut kā pēc šī gada maratona tā pēcgarša nebija tik laba. Arī atkopšanās fiziskajā ziņā prasīja neierasti ilgu laiku, un tā pavisam normāli sāku justies vien kaut kad jūlijā.

Negaidītākais notikums skriešanā noteikti bija uzvara Stirnubuka sezonas kopvērtējumā. Sezonas pirmie starti bija Stirnubukā bija kā daļa no maratona treniņplāna, par kopvērtējumu vispār nedomājot. Uz nākamajiem braucu ar domu, ka jāskrien komandas labā. Bet kad sapratu, ka varu tomēr savākt pilnu ieskaiti sezonai un varbūt pacīnīties par TOP3 vai pat par uzvaru, tad ieslēdzās jau arī pavisam cits mērķis. Slimošanas dēļ pēdējie divi posmi gan nesanāca tādi, kā būtu gribējis, taču tik un tā tiku pie uzvaras kopvērtējumā. Taču vismaz šobrīd šķiet, ka nākamgad Stirnubukā būšu (ja vispār) sastopams krietni retāk.

Treniņu kilometru ziņā šis gads bija apjomīgākais kopš 2018.gada, kas lielā mērā bija pateicoties lielākai kilometrāžai, gatavojoties maratonam. Ja vēl septembra sākumā šķita, ka līdz novembra beigām saskriešu tik, lai 12 mēnešos kopš pērnā gada novembra būtu saskrieti 5000 kilometri, tomēr slimošana rudens izskaņā sanāca krietni ilgāka, un novembrī pat viena nedēļa bija ar apaļiem 0 kilometriem un līdz 5000 gada kilometriem pietrūka diezgan daudz un kopā (2023.gada decembris-2024.gada novembris) noskrieti 4639.69 km, skrienot pavadot 331 stundu un 16 minūtes. Ņemot vērā, ka pērnais decembris bija vien ar 60 kilometriem un šī gada novembris nepilni 150 kilometri, tad rezerve noteikti vēl ir, bet tāds gan noteikti nav pašmērķis.

Salīdzinājumam pieliku klāt pagājušā gadā apkopotajai tabulai arī šī gada skaitļus. Interesanti, ka šogad stundu ziņā esmu skrējis tikpat kā divus gadus iepriekš, taču pieveikti gandrīz 300 kilometri vairāk, kas nozīmē, ka vidējais treniņu temps ir audzis un sācis tuvoties tam, kas bija "vecajos labajos" laikos līdz 2018.gadam.

Gads	2014	2015	2016	2017	2018	2019	2020	2021	2022	2023	2024
Kilometri	7450	7966	8600	7382	5470	2788	3020	3300	4355	3527	4640
Stundas	520	553	610	546	386	205	235	254	330	257	331

Un kas tad būtu gada rezumē bez gada nominācijām:

• Gada maratons un gada medaļa - Rīgas maratons (3.v kopvērtējumā, 2.v LČ ieskaitē - 2h27'14"). Šis bija karsts un grūts maratons. Vajadzēja raksturu, lai tiktu līdz galam. Izpalika uzvara LČ vērtējumā, kas bija galvenā motivācija, kāpēc izlēmu skriet maratonu arī šogad. Un arī emocionālā ziņā tas bija zemāk kā starts gadu iepriekš. Tajā pat laikā tas nāca ar jaunām mācībām, trešo maratona sudrabu Latvijas čempionātos un, protams, gatavošanās šim maratonam ielika arī labu bāzi atlikušajai sezonai.
• Gada uzvara - 1.vieta Irbenes Stirnubuka posmā. Protams, uzvara sezonas kopvērtējumā no vienas puses ir kaut kas lielāks un sezonas uzvarētāju Stirnubukā ir krietni mazāk kā atsevišķo posmu līderi. Taču Irbenes skrējiens bija tas starts, kurā šogad jutos patiešām spēcīgs un kilometri paskrēja nemanot (nu varbūt izņemot pašas beigas). Vienlaicīgi šis bija arī, šķiet, vienīgais Stirnubuka posms šogad, kurā patiesi skrēju ar baudu.
• Gada ceturtā vieta - 4.vieta Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā. Trīs sekundes līdz Latvijas čempionāta medaļai nav daudz. Četras sekundes bija četrus gadus iepriekš. Jebkurā gadījumā šis iedeva pārliecību, ka trijniekā tikt vēl ir gluži reāli. Kas zina - varbūt jāmēģina to izdarīt 2025.gadā?!
• Gada rezultāts - 32'59" desmit kilometros šosejā skrējienā "Cēsu pavasaris". Tā kā šogad gandrīz vai vairāk startēju mežā (gan ar karti, gan Stirnubukā) nekā šosejā, tad tādu īstu rezultātu ar ko samērīties bija gaužām maz. Septembrī biju cerējis uzlabot savu šosejas PB 5km distancē, taču saslimu, un rekorda skrējiens izpalika. Aprīlī pāris nedēļas pirms maratona tāpat kā gadu iepriekš, piedalījos Cēsu pavasarī. Un, lai arī trase tur galīgi nav rekordiem piemērota, tomēr tas, ka joprojām spēju noskriet 10km ātrāk par 33 minūtēm, man pašam šķita kā visnotaļ labs sasniegums. Galu galā mans oficiālais PB šajā distancē ir tikai nepilnas 70 sekundes ātrāks, sasniegts astoņus gadus atpakaļ.
• Gada mācība - rūpīgi apdomāt startēšanu sacensībās nedēļu pēc maratona. Maratons šogad pamatīgi iedeva pa muskuļiem. Taču tā vietā, lai kārtīgi atjaunotos, biju apsolījis nedēļu pēc tā, startēt orientēšanās stafetē. Ja komandai esi apsolījis, tad ir jāskrien. Taču vēl vairāk - dienu iepriekš starts arī 5km šosejā, kur sacensību azarts pēdējā kilometrā burtiski savilka muskuļus akmenī. Nākamajā dienā pa mežu ar karti skrējiens bija ļoti sāpīgs un lieks. Ja neesi atjaunojies pēc maratona, tad mačos jāskrien nav!

Šogad turpināja nostiprināties pēdējo gadu sajūtas, ka sacensības man noteikti vairs nav motivācija, lai ikdienā skrietu. Skaidrs, ka nodoms kaut kur piedalīties liek vairāk piedomāt pie tā, ka kaut kas mērķtiecīgāk ir jāpadara, lai varētu startēt ar baudu. Taču ikdienā domas par sacensībām noteikti ir sekundārais iemesls kāpēc skrienu. 

Bet "kāpēc es skrienu?" patiesībā ir ļoti pamatīgs jautājums, un saprast to, kas ir īstā motivācija ne vienmēr ir tik vienkārši (un es domāju, ka arī es līdz atbildei līdz galam nonācis neesmu) - tāpēc 2025.gadam novēlu katram mēģināt atrast atbildi uz jautājumu "kāpēc es (vispār, vēl aizvien) skrienu?", un galvenais nenobīties no tā, ka arī atbilde "es varētu arī neskriet" ir gluži pieņemama.

"Kad vieglāk pāriet soļos" jeb sezonas pēdējais Stirnubuks

Pagājusi jau nedēļa kopš šī gada pēdējā Stirnubuka posma Madonā, un arī pēdējām šīs sezonas sacensībām (ja vien neskaita 18.novembra skrējienu Rembatē, kur, kā ierasts, droši vien arī skriešu). Nākamajās divās dienās pēc Stirnbuka bija sajūta, ka varētu vispār kādu laiku neskriet. Taču zinu, ka "ievelkot" neskriešanu, katru nākamo dienu arī neiziet paskriet kļūst arvien vieglāk. Un pēc tam atsākt ir daudz grūtāk.

Diezgan līdzīgi ir ar citām lietām un kārdinājumiem dzīvē, ja ļaujies kaut kam vienreiz, otrreiz tad trešo reizi to izdarīt jau kļūst pavisam viegli. Un arī sportā jau nav diži citādāk. Ir, kas izlaiž vienu treniņu, otru treniņu, un tad attopas, ka nedēļu jau nav skriets. Ir sportisti, kas, vienreiz izstājoties no sacensībām, sāk to darīt arvien biežāk. Un nevis tāpēc, ka to liek darīt trauma, bet tāpēc, ka nebija īstā diena. Kaut patiesībā tieši grūtajās dienās var iemācīties pavisam jaunas lietas - nu kaut vai to, kā pārvarēt to, kad ir grūti.

Arī pēdējā Stirnubukā nebija tā vieglākā diena. Jā, iespējams, nebiju pavisam vesels, jo šajā nedēļā vairāk esmu pavadījis ar aizliktu degunu nekā brīvi elpojošu skatu uz dzīvi. Jā, iespējams, ka pirms starta pašam šķita, ka pēc iepriekšējās slimošanas (pēc iepriekšējā Stirnubuka), esmu jau nedaudz labākā fiziskajā kondīcijā, kas maldīgi nelika startā nedaudz vairāk piebremzēt. Bet tās jau vairāk tādas atrunas.

Izskrien Ogri jeb Latvijas čempionāts 5km šosejā

Startā biju nostājies trešajā vai ceturtajā rindā, un, atskanot starta signālam, man garām paskrēja vēl virkne skrējēju. Nedēļas vidū sava bronhīta/plaušu karsoņa dēļ biju atmetis domu startēt, taču tā kā pieteikts biju, tad beigās izlēmu, ka skriešu, bet prātīgi, jo līdz pilnai veselībai vēl ir patālu.

No paša rīta biju izdomājis, ka varētu mēģināt noskriet šos piecus kilometrus ap 18-19 minūtēm, kas būtu kādu pusminūti lēnāk kilometrā, nekā skrienot veselam un ar pilnu jaudu.

Aptuveni 200 metrus no starta bija 180 grādu apgrieziens, kur  ar ļoti lielu rādiusu, šoreiz baigi neuztraucoties par metru taupīšanu, bet gan vairāk par to, lai lielajā burzmā nepakristu. Taisnē, skrienot atpakaļ gar starta/finiša zonu, jau pamazām sāku citus skrējējus apdzīt, taču skriešana bija pārsteidzoši brīva. Ik pa laikam ieklepojos, taču droši vien arī uz adrenalīna rēķina skriet vispār nebija grūti.

Stirnubuks Tukumā jeb nevajag skriet slimam

Pirmdienā pirms Stirnubuka pamodos ar aizliktu kaklu un klepu. Nepavisam nejutos labi un sāku jau domāt, vai tik tas nav Covid vīruss, kas atkal diezgan bieži ir dzirdams klejojam apkārt. Temperatūras gan nebija, un trešdienā jau šķietami likās, ka paliek labāk. Tāpēc joprojām neatmetu cerības līdz sestdienai, kad it kā būtu jāstartē Stirnubukā, varētu izveseļoties.

Trešdiena gan laikam bija tikai mirkļa uzlabojums, jo jau ceturtdien deguns bija pilns ar iesnām un galva bija galīgi dulla. Arī klepus nekur nebija pazudis un pašsajūta bija tālu no izcilas. Tajā brīdī jau sāku apsvērt, ka Stirnubuks varētu būt jāizlaiž. Visvairāk bēdājos par to, ka iepriekšējo divas nedēļu treniņi bija rādījuši ļoti labus rezultātus un zināju, ka fiziski visticamāk biju pat labākā formā kā iepriekšējā Stirnubukā Irbenē.

Piejūras Stirnu buks Irbenē

Pēc ilgiem laikiem bija Stirnubuks, uz kuru jau savlaicīgi zināju, ka gribēšu braukt. Lai arī sākumā bija solīts, ka tas būs Ventspilī, bet pēcāk pārcēlās uz Irbeni, tas tik un tā likās skriešanas vērts. Un tā arī bija!

Galvenais iemesls šādai vēlmei bija tas, ka jūras tuvumā tikpat kā nav augstu un stāvu kalnu, līkumainas taciņas, kur visu laiku mainās skriešanas temps. Pie jūras ir skrienamākas vietas un mazāk skrienamas, bet pārsvarā ir iespējams turēt vienmērīgu tempu, kas, kā esmu sapratis, man ir ļoti svarīgi labam rezultātam. Pavasarī līdzīgi bija iespēja skriet pa piejūras mežu Saulkrastu Stirnu bukā, kur diemžēl skrējiens īsti neizdevās, jo kaut kas īsti nebija labi ar pašsajūtu, tāpēc šoreiz bija uzdevums kompensēt pavasarī neiespēto.

Trieciennedēļasnogale

Ko darīt, ja nedēļas nogalē ir divas sacensības, un abās gribas startēt? Jāskrien abās!

Nav gluži tā, ka startēšana divas vai pat vairāk dienas pēc kārtas būtu kaut kas pavisam nepieredzēts. Nupat jūnijā gan o-sprinta čempionāts, gan Kāpa kā reiz bija ar startēšanu secīgās dienās. Orientēšanās skriet vairākas dienas pēc kārtas gan ir nedaudz vieglāk, droši vien tāpēc, ka ātrums ir mazāks un, lai arī vispārējo nogurumu tāpat tas iedod, muskuļi tomēr ir nodarbināti nedaudz mazāk intensīvi, vai sprinta gadījumā tā laika izteiksmē ir relatīvi īsa (kaut neapšaubāmi intensīva) slodze.

Savulaik arī gludajā skriešanā, piemēram, Latvijas olimpiādē ir nācies skriet divas dienas pēc kārtas 10000 metrus vienā dienā un 5000 metrus otrā. Savukārt vislielākais daudzdienu skriešanas pārbaudījums līdz šim noteikti man ir bijis startēšana Sāremā 3-dienās, kur triju dienu laikā jāpievar maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 km otrajā, un 16 km pēdējā (te var atrast atskatus no gadiem, kad esmu tur līdz šim skrējis: 2010, 2013 un 2018).

Jūnijs ar karti

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju. 

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.

Rīgas maratons 2024

Daudziem jaunas apņemšanās rodas Jaunajā gadā, mana tapa Ziemassvētkos, kad nolēmu, ka gribu beidzot uzvarēt Latvijas čempionātā maratonā, proti, būt labākajam no Latvijas šī gada Rīgas maratonā. Pēc sportiskās slinkošanas un neskriešanas pusi no novembra un visu decembri šāda apņemšanās bija vienīgais puslīdz labais motivators, lai saņemtos un sāktu atkal regulāri skriet. 

Mērķis šādā definējumā - 'uzvara', protams, nebija pārāk labs. Skaidrs, ka, pirmkārt, tā sasniegšana ir atkarīga ne tikai no manis, bet arī no tā, cik ātri skries konkurenti, un, otrkārt, es arī ļoti labi apzinos, ka šobrīd Latvijā ir kādi divi trīs skrējēji, kuri pilnīgi noteikti maratonā būtu ātrāki par mani, ja vien viņi izietu uz starta līnijas un noskrietu maratonu līdz galam. Līdz ar to galvā, tas vairāk transformējās par to, ka sagatavoties tā, lai spētu noskriet ātrāk par iepriekšējā Rīgas maratona uzvarētāju, proti, 2h25'-2h24' robežās.

Nesportiskās traumas

Pirms apmēram nedēļas treniņā piedzīvoju pamatīgu kritienu. Gandrīz uz līdzenas vietas spēcīgi pagriezu potīti, zaudēju līdzsvaru un aizlidoju pa asfaltu. Potīte gandrīz dubultresnumā, nobrāzts un spēcīgi atsists celis un gurns, kā arī caurums elkonī, kuru gan jau kāds ķirurgs labprāt būtu sašuvis. Un, protams, nedaudz pabojāts treniņu plāns.

Pēc šī negadījuma aizdomājos, ka katram sporta veidam ir savas tipiskās traumas. Basketbolā bieži var dzirdēt par sarautām krusteniskajām saitēm, boksā lauž degunus, regbijā ribas. Sprinteri mēdz saraut kādu muskuli, savukārt garo distanču skriešanā, līdzīgi kā citos izturības sporta veidos, tipiskākās traumas ir saistītas ar muskuļu un saišu ilgstošu pārpūli, kas bieži pārtop iekaisumā.

Izmežģīta potīte, noteikti ir tipiska trauma orientēšanās sportā, kur nelīdzenā apvidū pagriezt potīti ir visai vienkārši. Taču "gludajā" skriešanā tā vairumā gadījumu ir trauma neuzmanības rezultātā, kā šoreiz gadījās arī man. Patiesībā jau arī minētās tipiskās skriešanas traumas lielākoties ir, ja ne gluži neuzmanības, tad neapdomības rezultāts, jo vairums pārslodzes radītās problēmas var preventīvi novērst ar mazāku treniņu apjomu, biežāku atpūtu vai nostiprinošiem vingrinājumiem.

Lai arī manis pieminētā izmežģītā potīte bija neuzmanības rezultāts, tomēr savās pārdomās par traumām nonācu līdz tam, ko virsrakstā esmu nosaucis par "nesportiskajām traumām" - proti, tādas, pie kurām, nodarbojoties ar konkrētu sporta veidu, nevajadzētu tikt un pie kurām var tikt tikai vairāku apstākļu sakritības rezultātā. Pagriezta potīte skriešanā ir sagaidāma, taču pārsists elkonis izmežģītas potītes dēļ nez vai būtu norma.

Skriešanā biežāk šādas "nesportiskās traumas" man ir bijušas tieši kritienu rezultātā, taču ne tikai. Ir bijušas kritiena rezultātā lauztas ribas, pret asfaltu atsista galva. Reiz pret gājēju ceļa norobežoto stabu pārplēsu roku, jo laikus nepaspēju pacelt to augšup. Orientēšanās sportā man laikam vislabāk atmiņā palicis gadījums ar zaru ausī un pārdurtu bungādiņu. Arī skrienot gūtie suņu kodumi noteikti ir nesportiskās traumas.

Arī internetā var atrast dažādas savādas traumas, ko ir guvuši sportisti (kaut ne vienmēr tās ir gūtas sportojot). Lūk viens no tādiem traumu uzskaitījumiem - The 50 Most Bizarre Injuries in Sports History | Complex, kur sarakstā ir atrodama arī bļaušana uz saviem komandas biedriem spēles laikā, tādējādi izmežģot žokli.

Un kā ir ar Tevi, dārgo lasītāj? Vai arī Tev ir sanācis piedzīvot kādu traumu, kas nepavisam nešķiet savietojama ar konkrēto sporta veidu?

Divdesmit devītais februāris

 

Iespējams, ka 29. februāris ir kā tā papildus stunda diennaktī, ko reizēm aizņemtībā piesauc, lai paspētu padarīt darbus, kam citādi neatliek laika.

Kaut arī februāris katru gadu ir īsākais mēnesis bieži vien ikdienā piemirstas, ka dienu tajā ir mazāk un tāpēc arī paveikt var mazāk nekā citos mēnešos. Protams, ja vien februārī nestrādā ar lielāku atdevi, lai sasniegtu tikpat cik garajos mēnešos.

Matemātiski februārī ir par 6.7% dienu mazāk kā 30 dienu mēnešos un par 10.7% mazāk kā 31 dienu mēnešos. Ja kāds to savā plānotajā darbu sarakstā, plānotajā budžetā vai treniņplānā nav ņēmis vērā, tad mēneša beigās var sanākt robs plānotā izpildē.