Muti ciet, elpo caur degunu!

Viens no biežākajiem jautājumiem, ko esmu saņēmis no skriešanas uzsācējiem ir - "Kā pareizi jāelpo skrienot?". Uz ko parasti atbildu - "Kad mēs ejam, tad taču nedomājam, vai ieelpot uz katru otro vai katru piekto soli. Un tā nav arī lieta, uz ko pārmērīgi fiksēt uzmanību skrienot.". Vismaz man allaž ir bijusi pārliecība, ka elpošana dabiski pielāgojas skriešanai (nevis otrādi). Skriesi ātrāk - elposi biežāk, skriesi lēnāk - elposi mierīgāk.

Taču apmēram pirms gada - iepriekšējā ziemā, sapratu, ka ziema, iespējams, ir brīdis, kad tomēr piedomāšana pie elpošanas var dot arī kādu labumu.

Pēdējos gados arvien vairāk ziemas skriešana man nepatīk ne tikai tāpēc, ka zem kājām ir slidens, bet arī tāpēc, ka gaiss ir pārāk auksts, un plaušām (manām) vēsais gaiss nepavisam nepatīk. Bronhīti un plaušukarsoņi ir bijuši regulāri viesi manās plaušās praktiski ik ziemu jau kopš agras bērnības, bet kopš COVID slimošanas, šķiet, ka plaušām kaites ķeras klāt vēl vieglāk.

Ikdienā skrienot, vairums parasti elpo caur muti. Tas nozīmē, ka aukstais gaiss pa tiešo nokļūst plaušās. Toties, elpojot caur degunu, ieelpotais gaiss tiek gan sasildīts, gan samitrināts. Tā nu pērnajā ziemā nolēmu, ka taisīšu eksperimentu un centīšos skrienot, vismaz ziemā, elpot caur degunu.

Gada rezumē 2025

Iepriekšējā gada kopsavilkumu nobeidzu ar katram pārdomājamu jautājumu - "Kāpēc es (vispār, vēl aizvien) skrienu?". Pie atbildes, ka skriet vairāk nevajag, šajā 2025.gadā vēl nenonācu, tāpēc joprojām skrēju gana daudz - brīžiem mazāk, brīžiem vairāk, gan ar kāpumiem, gan ar kritumiem.

Ziema un pavasaris pagāja galvenokārt maratonu zīmē. Ziemas treniņu galvenā motivācija bija starts Briselē Eiropas čempionātā šosejā maratona distancē. Treniņu apjoms brīžiem atgādināja laikus pirms desmit gadiem, bet ziemā ieliktā bāze pēc tam arī lieti noderēja atlikušajos gada mēnešos, kad pēc jūnijā gūtā muskuļa plīsuma divi mēneši pagāja vairāk tādā "tūrista" režīmā - ar neskriešanu, soļošanu un tikai nedaudz skriešanu.

Finita la sezona

Vēl septembra sākumā biju domājis, ka vienīgie atlikušie mači šajā rudenī būs Valmieras Stirnubuks un Izskrien Ogri skrējiens Ogrē.

Tā vietā, lai patiešām nekur daudz nestartētu, piedalījos gan šajos abos, gan orientēšanās sacensībās Siguldas rudens, gan Stirnubuka noslēdzošajā posmā, un pat Latvijas orientēšanās nakts 3h rogainingā.

Orientēšanās nakts pasākumu (šoreiz startēju Ķegumā) droši vien vairāk var uzskatīt par tādu garu treniņskrējienu ar orientēšanās elementiem. Mērķis bija nosprausts 3 stundās savākt pilnīgi visus kontrolpunktus. Un, iespējams, ja ne pārinieka trauma un nedaudz mazāk kļūdainu variantu, tad mērķi būtu arī izdevies izpildīt. Taču pieveiktie 33.4 kilometri nedaudz ātrāk nekā 2 stundās un 50 minūtēs tik un tā bija ļoti pieklājīgs veikums.

Stirnubuks Valmierā

Pēc pagājušā gada kopvērtējuma uzvaras šogad nevienā Stirnubukā līdz šim nebiju skrējis. Pavasarī bija maratoni, vasarā trauma. Un, lai arī būtu gluži mierā, ka arī atlikušajos Stirnubukos neskrietu, tomēr kaut kāds vilinājums braukt uz Valmieras Stirnubuku bija.

2023.gadā Stirnubuks Valmierā jau bija, un toreiz arī trase bija skrienama, kalnu bija relatīvi maz. Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija līkumotās makšķernieku takas Gaujas un Abula krastos, kur īsti nevarēja ieskrieties. Un tā kā arī šogad distance pārsvarā vijās gar Gaujas abiem krastiem, tad bija skaidrs, ka lielu džungļu vai lielu kalnu tikpat kā nebūs.

Latvijas čempionāts šosejā 5km

Jūlija beigās mans ieplēstais muskulis šķietami jau jutās daudz labāk, un biju sācis skriet katru dienu. Nebija tā, ka nejutu galīgi neko, bet pārsvarā jutu mierā stāvoklī, nevis skrienot. Pēc nepilnām trim nedēļām gan tās miera stāvokļa sajūtas sāka palikt nepatīkamākas un atkal paņēmu trīs dienas brīvas. Kaut biju skrējis katru dienu, tā bija vairāk vai mazāk mierīga skriešana, izņemot, šķiet, vienu treniņu ar tempa daļu viducī. Man joprojām nebija drošas sajūtas, ka varu mēģināt skriet kaut ko jūtami ātrāku.

Augusta beigās, otrdienu vakaros Ogrē atsākoties skrējienam "Apkārt Zilajiem Kalniem", tas kļuva par manu iknedēļas ātro treniņu. Tā kā tur jāskrien ir ne tikai "apkārt", bet arī "augšup", "lejup" un "pāri" Zilajiem Kalniem, tad intensitāte ir ļoti labā līmenī (pat, ja kopējais temps nav tik ļoti augsts kā gludajā skrējienā). Un, to 4km apli noskrienot ap 14 minūtēm, pulss paspēj uzkāpt diezgan pamatīgi. Tā ka šis bija veids, kā atcerēties to, kā ir skriet tuvu sacensību intensitātei.

Mierā jau nesēdēs

Brīdī, kad apstiprinājās tas, ka LČ o-sprintā biju ieplēsis cīpslu, kas pievienojas augšstilba muskulim, tad pirmā lieta, ko centos atrast bija tas, cik ilgi būs jāgaida līdz atkal varēšu skriet. Konkrētā trauma, vadoties pēc internetā atrodamās informācijas, nav ļoti izplatīta, un vienā vietā prognozētais laiks līdz atgriešanās pie pilnas slodzes bija 6-8 nedēļas, citā vietā pat 2-3 mēneši. Katrā ziņā skaidrs bija tas, ka tas visticamāk nebūs vien dažu nedēļu jautājums.

Taču, cik ilgi tad sēdēs un neko nedarīs!?

Plīsums

Pēc Rīgas maratona pieteicos Latvijas čempionātam orientēšanās sportā garajā distancē, kas reizē bija arī Baltijas veterānu čempionāts orientēšanās sportā. Vismaz manā vecuma grupā (M35) apzīmējums "Baltijas" gan bija visai formāls, jo vienīgais sportists, kas nebija no Latvijas, bija kāds čehs, piedevām ne pārāk ātrs.

Muskuļi pēc maratona atjaunojās ne tik ātri, kā biju cerējis, un vēl ceturtdienā (divas dienas pirms došanās mežā) jau sāka šķist, ka tā nebija gluži laba doma pieteikties čempionātam, tomēr galu galā nebija tik traki. Pats lielākais svaigums kājās nebija, bet paskriet mežā varēju tīri labi, cik nu labi tas var būt, pārejot uz diezgan mazpierastu segumu.

Lielāka problēma pirmajā sacensību dienā bija mana negatavība laikapstākļiem. Ārā bija ap +7..+8 grādiem, visu laiku lija lietus, bet nez kāpēc nebiju pirms starta iedomājies, ka tāpēc varētu mežā būt auksti un varbūt ir jāuzvelk divas kārtas.