otrdiena, 2024. gada 31. decembris

Kā gāja šogad jeb "Gada rezumē 2024"

2024.gadu iesāku ar visnotaļ plānotu gatavošanos Rīgas maratonam. Taču vairums pārējo startu šosezon bija diezgan neplānoti.

Orientēšanās sporta sadaļā bija gan lielās stafetes 10-mila Zviedrijā, gan Jukola Somijā, lai gan gada sākumā ar diezgan lielu pārliecību būtu teicis, ka visticamāk nebraukšu uz nevienu no abām. Tāpat pavisam negaidīti piedalījos cīņā par dalību Latvijas izlasē Pasaules čempionātam o-sprintā. Savukārt Kāpā, kas gada vidū bija mans pēdējais šīs sezonas o-starts, visu trīs dienu laikā tehniski kļūdījos tik daudz, kā to nebiju darījis ļoti sen.

Skriešanā gada pirmie mēneši pagāja treniņos jau pieminētajam maratonam - otrā vieta LČ ieskaitē un trešā vieta kopvērtējumā, protams, neizklausās slikts rezultāts, taču kaut kā pēc šī gada maratona tā pēcgarša nebija tik laba. Arī atkopšanās fiziskajā ziņā prasīja neierasti ilgu laiku, un tā pavisam normāli sāku justies vien kaut kad jūlijā.

Negaidītākais notikums skriešanā noteikti bija uzvara Stirnubuka sezonas kopvērtējumā. Sezonas pirmie starti bija Stirnubukā bija kā daļa no maratona treniņplāna, par kopvērtējumu vispār nedomājot. Uz nākamajiem braucu ar domu, ka jāskrien komandas labā. Bet kad sapratu, ka varu tomēr savākt pilnu ieskaiti sezonai un varbūt pacīnīties par TOP3 vai pat par uzvaru, tad ieslēdzās jau arī pavisam cits mērķis. Slimošanas dēļ pēdējie divi posmi gan nesanāca tādi, kā būtu gribējis, taču tik un tā tiku pie uzvaras kopvērtējumā. Taču vismaz šobrīd šķiet, ka nākamgad Stirnubukā būšu (ja vispār) sastopams krietni retāk.

Treniņu kilometru ziņā šis gads bija apjomīgākais kopš 2018.gada, kas lielā mērā bija pateicoties lielākai kilometrāžai, gatavojoties maratonam. Ja vēl septembra sākumā šķita, ka līdz novembra beigām saskriešu tik, lai 12 mēnešos kopš pērnā gada novembra būtu saskrieti 5000 kilometri, tomēr slimošana rudens izskaņā sanāca krietni ilgāka, un novembrī pat viena nedēļa bija ar apaļiem 0 kilometriem un līdz 5000 gada kilometriem pietrūka diezgan daudz un kopā (2023.gada decembris-2024.gada novembris) noskrieti 4639.69 km, skrienot pavadot 331 stundu un 16 minūtes. Ņemot vērā, ka pērnais decembris bija vien ar 60 kilometriem un šī gada novembris nepilni 150 kilometri, tad rezerve noteikti vēl ir, bet tāds gan noteikti nav pašmērķis.

Salīdzinājumam pieliku klāt pagājušā gadā apkopotajai tabulai arī šī gada skaitļus. Interesanti, ka šogad stundu ziņā esmu skrējis tikpat kā divus gadus iepriekš, taču pieveikti gandrīz 300 kilometri vairāk, kas nozīmē, ka vidējais treniņu temps ir audzis un sācis tuvoties tam, kas bija "vecajos labajos" laikos līdz 2018.gadam.

Gads 2014 2015 2016 2017 2018 2019 2020 2021 2022 2023 2024
Kilometri 7450 7966 8600 7382 5470 2788 3020 3300 4355 3527 4640
Stundas 520 553 610 546 386 205 235 254 330 257 331

Un kas tad būtu gada rezumē bez gada nominācijām:
  • Gada maratons un gada medaļa - Rīgas maratons (3.v kopvērtējumā, 2.v LČ ieskaitē - 2h27'14"). Šis bija karsts un grūts maratons. Vajadzēja raksturu, lai tiktu līdz galam. Izpalika uzvara LČ vērtējumā, kas bija galvenā motivācija, kāpēc izlēmu skriet maratonu arī šogad. Un arī emocionālā ziņā tas bija zemāk kā starts gadu iepriekš. Tajā pat laikā tas nāca ar jaunām mācībām, trešo maratona sudrabu Latvijas čempionātos un, protams, gatavošanās šim maratonam ielika arī labu bāzi atlikušajai sezonai.
  • Gada uzvara - 1.vieta Irbenes Stirnubuka posmā. Protams, uzvara sezonas kopvērtējumā no vienas puses ir kaut kas lielāks un sezonas uzvarētāju Stirnubukā ir krietni mazāk kā atsevišķo posmu līderi. Taču Irbenes skrējiens bija tas starts, kurā šogad jutos patiešām spēcīgs un kilometri paskrēja nemanot (nu varbūt izņemot pašas beigas). Vienlaicīgi šis bija arī, šķiet, vienīgais Stirnubuka posms šogad, kurā patiesi skrēju ar baudu.
  • Gada ceturtā vieta - 4.vieta Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā. Trīs sekundes līdz Latvijas čempionāta medaļai nav daudz. Četras sekundes bija četrus gadus iepriekš. Jebkurā gadījumā šis iedeva pārliecību, ka trijniekā tikt vēl ir gluži reāli. Kas zina - varbūt jāmēģina to izdarīt 2025.gadā?!
  • Gada rezultāts - 32'59" desmit kilometros šosejā skrējienā "Cēsu pavasaris". Tā kā šogad gandrīz vai vairāk startēju mežā (gan ar karti, gan Stirnubukā) nekā šosejā, tad tādu īstu rezultātu ar ko samērīties bija gaužām maz. Septembrī biju cerējis uzlabot savu šosejas PB 5km distancē, taču saslimu, un rekorda skrējiens izpalika. Aprīlī pāris nedēļas pirms maratona tāpat kā gadu iepriekš, piedalījos Cēsu pavasarī. Un, lai arī trase tur galīgi nav rekordiem piemērota, tomēr tas, ka joprojām spēju noskriet 10km ātrāk par 33 minūtēm, man pašam šķita kā visnotaļ labs sasniegums. Galu galā mans oficiālais PB šajā distancē ir tikai nepilnas 70 sekundes ātrāks, sasniegts astoņus gadus atpakaļ.
  • Gada mācība - rūpīgi apdomāt startēšanu sacensībās nedēļu pēc maratona. Maratons šogad pamatīgi iedeva pa muskuļiem. Taču tā vietā, lai kārtīgi atjaunotos, biju apsolījis nedēļu pēc tā, startēt orientēšanās stafetē. Ja komandai esi apsolījis, tad ir jāskrien. Taču vēl vairāk - dienu iepriekš starts arī 5km šosejā, kur sacensību azarts pēdējā kilometrā burtiski savilka muskuļus akmenī. Nākamajā dienā pa mežu ar karti skrējiens bija ļoti sāpīgs un lieks. Ja neesi atjaunojies pēc maratona, tad mačos jāskrien nav!
Šogad turpināja nostiprināties pēdējo gadu sajūtas, ka sacensības man noteikti vairs nav motivācija, lai ikdienā skrietu. Skaidrs, ka nodoms kaut kur piedalīties liek vairāk piedomāt pie tā, ka kaut kas mērķtiecīgāk ir jāpadara, lai varētu startēt ar baudu. Taču ikdienā domas par sacensībām noteikti ir sekundārais iemesls kāpēc skrienu. 
Bet "kāpēc es skrienu?" patiesībā ir ļoti pamatīgs jautājums, un saprast to, kas ir īstā motivācija ne vienmēr ir tik vienkārši (un es domāju, ka arī es līdz atbildei līdz galam nonācis neesmu) - tāpēc 2025.gadam novēlu katram mēģināt atrast atbildi uz jautājumu "kāpēc es (vispār, vēl aizvien) skrienu?", un galvenais nenobīties no tā, ka arī atbilde "es varētu arī neskriet" ir gluži pieņemama.

pirmdiena, 2024. gada 21. oktobris

"Kad vieglāk pāriet soļos" jeb sezonas pēdējais Stirnubuks

Pagājusi jau nedēļa kopš šī gada pēdējā Stirnubuka posma Madonā, un arī pēdējām šīs sezonas sacensībām (ja vien neskaita 18.novembra skrējienu Rembatē, kur, kā ierasts, droši vien arī skriešu). Nākamajās divās dienās pēc Stirnbuka bija sajūta, ka varētu vispār kādu laiku neskriet. Taču zinu, ka "ievelkot" neskriešanu, katru nākamo dienu arī neiziet paskriet kļūst arvien vieglāk. Un pēc tam atsākt ir daudz grūtāk.

Diezgan līdzīgi ir ar citām lietām un kārdinājumiem dzīvē, ja ļaujies kaut kam vienreiz, otrreiz tad trešo reizi to izdarīt jau kļūst pavisam viegli. Un arī sportā jau nav diži citādāk. Ir, kas izlaiž vienu treniņu, otru treniņu, un tad attopas, ka nedēļu jau nav skriets. Ir sportisti, kas, vienreiz izstājoties no sacensībām, sāk to darīt arvien biežāk. Un nevis tāpēc, ka to liek darīt trauma, bet tāpēc, ka nebija īstā diena. Kaut patiesībā tieši grūtajās dienās var iemācīties pavisam jaunas lietas - nu kaut vai to, kā pārvarēt to, kad ir grūti.

Arī pēdējā Stirnubukā nebija tā vieglākā diena. Jā, iespējams, nebiju pavisam vesels, jo šajā nedēļā vairāk esmu pavadījis ar aizliktu degunu nekā brīvi elpojošu skatu uz dzīvi. Jā, iespējams, ka pirms starta pašam šķita, ka pēc iepriekšējās slimošanas (pēc iepriekšējā Stirnubuka), esmu jau nedaudz labākā fiziskajā kondīcijā, kas maldīgi nelika startā nedaudz vairāk piebremzēt. Bet tās jau vairāk tādas atrunas.

trešdiena, 2024. gada 25. septembris

Izskrien Ogri jeb Latvijas čempionāts 5km šosejā

Startā biju nostājies trešajā vai ceturtajā rindā, un, atskanot starta signālam, man garām paskrēja vēl virkne skrējēju. Nedēļas vidū sava bronhīta/plaušu karsoņa dēļ biju atmetis domu startēt, taču tā kā pieteikts biju, tad beigās izlēmu, ka skriešu, bet prātīgi, jo līdz pilnai veselībai vēl ir patālu.

No paša rīta biju izdomājis, ka varētu mēģināt noskriet šos piecus kilometrus ap 18-19 minūtēm, kas būtu kādu pusminūti lēnāk kilometrā, nekā skrienot veselam un ar pilnu jaudu.

Aptuveni 200 metrus no starta bija 180 grādu apgrieziens, kur  ar ļoti lielu rādiusu, šoreiz baigi neuztraucoties par metru taupīšanu, bet gan vairāk par to, lai lielajā burzmā nepakristu. Taisnē, skrienot atpakaļ gar starta/finiša zonu, jau pamazām sāku citus skrējējus apdzīt, taču skriešana bija pārsteidzoši brīva. Ik pa laikam ieklepojos, taču droši vien arī uz adrenalīna rēķina skriet vispār nebija grūti.

piektdiena, 2024. gada 20. septembris

Stirnubuks Tukumā jeb nevajag skriet slimam

Pirmdienā pirms Stirnubuka pamodos ar aizliktu kaklu un klepu. Nepavisam nejutos labi un sāku jau domāt, vai tik tas nav Covid vīruss, kas atkal diezgan bieži ir dzirdams klejojam apkārt. Temperatūras gan nebija, un trešdienā jau šķietami likās, ka paliek labāk. Tāpēc joprojām neatmetu cerības līdz sestdienai, kad it kā būtu jāstartē Stirnubukā, varētu izveseļoties.

Trešdiena gan laikam bija tikai mirkļa uzlabojums, jo jau ceturtdien deguns bija pilns ar iesnām un galva bija galīgi dulla. Arī klepus nekur nebija pazudis un pašsajūta bija tālu no izcilas. Tajā brīdī jau sāku apsvērt, ka Stirnubuks varētu būt jāizlaiž. Visvairāk bēdājos par to, ka iepriekšējo divas nedēļu treniņi bija rādījuši ļoti labus rezultātus un zināju, ka fiziski visticamāk biju pat labākā formā kā iepriekšējā Stirnubukā Irbenē.

ceturtdiena, 2024. gada 22. augusts

Piejūras Stirnu buks Irbenē

Pēc ilgiem laikiem bija Stirnubuks, uz kuru jau savlaicīgi zināju, ka gribēšu braukt. Lai arī sākumā bija solīts, ka tas būs Ventspilī, bet pēcāk pārcēlās uz Irbeni, tas tik un tā likās skriešanas vērts. Un tā arī bija!

Galvenais iemesls šādai vēlmei bija tas, ka jūras tuvumā tikpat kā nav augstu un stāvu kalnu, līkumainas taciņas, kur visu laiku mainās skriešanas temps. Pie jūras ir skrienamākas vietas un mazāk skrienamas, bet pārsvarā ir iespējams turēt vienmērīgu tempu, kas, kā esmu sapratis, man ir ļoti svarīgi labam rezultātam. Pavasarī līdzīgi bija iespēja skriet pa piejūras mežu Saulkrastu Stirnu bukā, kur diemžēl skrējiens īsti neizdevās, jo kaut kas īsti nebija labi ar pašsajūtu, tāpēc šoreiz bija uzdevums kompensēt pavasarī neiespēto.

trešdiena, 2024. gada 17. jūlijs

Trieciennedēļasnogale

Ko darīt, ja nedēļas nogalē ir divas sacensības, un abās gribas startēt? Jāskrien abās!

Nav gluži tā, ka startēšana divas vai pat vairāk dienas pēc kārtas būtu kaut kas pavisam nepieredzēts. Nupat jūnijā gan o-sprinta čempionāts, gan Kāpa kā reiz bija ar startēšanu secīgās dienās. Orientēšanās skriet vairākas dienas pēc kārtas gan ir nedaudz vieglāk, droši vien tāpēc, ka ātrums ir mazāks un, lai arī vispārējo nogurumu tāpat tas iedod, muskuļi tomēr ir nodarbināti nedaudz mazāk intensīvi, vai sprinta gadījumā tā laika izteiksmē ir relatīvi īsa (kaut neapšaubāmi intensīva) slodze.

Savulaik arī gludajā skriešanā, piemēram, Latvijas olimpiādē ir nācies skriet divas dienas pēc kārtas 10000 metrus vienā dienā un 5000 metrus otrā. Savukārt vislielākais daudzdienu skriešanas pārbaudījums līdz šim noteikti man ir bijis startēšana Sāremā 3-dienās, kur triju dienu laikā jāpievar maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 km otrajā, un 16 km pēdējā (te var atrast atskatus no gadiem, kad esmu tur līdz šim skrējis: 20102013 un 2018).

ceturtdiena, 2024. gada 11. jūlijs

Jūnijs ar karti

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju. 

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.