Šis diezgan cieši sasaucas ar pēdējo dienu diskusijām par notikumiem Kurzemes pavasarī, kur elites grupā vīriem it kā ir veidojušās vairākas grupiņas, kas distanci veica kopā.
Savulaik, kad atzīmēšanās notika vēl ar kontrolkartiņām, tad neviens īsti nevarēja izkontrolēt kādā secībā esi ņēmis punktus, vai esi skrējis viens vai kādam līdzi. Šobrīd elektroniskā atzīmēšanās šīs problēmas ir novērsusi un pēc splitiem var redzēt ļoti daudz.
Pats nekad līdzskriešanu atbalstījis neesmu. Ne par velti arī o-noteikumos, gan Latvijas, gan lielajos, ir sadaļa Fair play, kas nosaka, ka "Sacensībās ar individuālo intervālu startu no dalībniekiem tiek sagaidīts, ka viņi orientēsies apvidū un veiks distanci neatkarīgi viens no otra." Protams, arī es zinu, ka, ja reiz spēks ir, tad ir visai pagrūti no tās līdzskriešanas situācijas izvairīties. Tomēr, cik no tā visa liels ir gandarījums, grūti teikt.
Vēl jau liels svars tajā visā ir arī izloze. Reizēm ielozē spēcīgākus sportistus vienu pēc otra, bet kādam ir jāskrien vienam pašam. Šajā gadījumā gan to varētu atrisināt sarkanās grupas ieviešana, kur tad visiem spēcīgākajiem būtu puslīdz vienādas iespējas dabūt līdzvērtīgu pārinieku un vājākiem sportistiem, tad nebūtu iespējams novilkt līdzi un vinnēt maču.
Galu galā, skriet līdzi vai nē tas lai paliek uz katra paša sirdsapziņas, tomēr ne jau tāpēc mēs ejam mežā, lai vienkārši skrietu. Kā saka man labi zināms cilvēks - "zūd piedzīvojumu garša". Ja reiz grib tikai skriet, tad ir jāpāriet uz krosu.
Būtu 2.dienā "piekabinājies" Fohra lokomotīvei, ievinnētu 5-6 minūtes:))
AtbildētDzēst