Gads ir balts no abiem galiem

Dažas dienas atpakaļ iedomājos, ka sen neko neesmu rakstījis blociņā, gluži vienkārši tāpēc, ka nekas īpašs jau nav noticis. Te tev nu bija! Šorīt treniņa beigās gaužām neveiksmīgi pagriezu potīti, kā rezultātā nu esmu ticis pie teju divreiz resnākas kreisās kājas potītes, līdz ar to visticamāk uz pāris dienām par skriešanu būs jāaizmirst. Nepatīkami, bet fakts. Nepatīkamākais tas, ka kāju pagriezu uz praktiski līdzenas vietas, lai gan pēdējo nedēļu laikā skriet pa skaisti tīrītām vietām nemaz nav sanācis tik daudz.

Skriets gan aizvadītajās nedēļās ir sanācis gana daudz. Vienīgi ātrums sniegotajos ceļos nav ne tuvu tāds kā bezsniega apstākļos, un brīžiem sajūta tāda, ka vairāk nodarbojos ar kūļāšanos uz vietas, nevis skriešanu uz priekšu, bet nu, mājās sēžot, jau ātrākam tapt grūti, tāpēc jāskrien arī grūtākos apstākļos. Man pat vairs nav īpašu pretenziju pret lielu aukstumu, galvenais, lai nesnieg, jo citādi Ogres sētnieki, lai cik cītīgi arī viņi nebūtu, nav spējīgi paspēt notīrīt visus trotuārus tūlīt pēc snigšanas beigām, un tad jau atkal sanāk pašam mīt taciņu vai arī apļot neskaitāmus apļus ap dažādiem kvartāliem māju tuvumā (pēdējais apļošanas rekords mērāms 17 apļos gandrīz kilometra garumā). Tagad sniega laikā vēl papildus fizisko slodzi nodrošina diezgan regulārā sniega tīrīšana pie mājas, tāpēc par sportisko aktivitāšu trūkumu sūdzēties nevar. Vienreiz pat arī biju uzkāpis uz slēpēm - darbadienās to nesanāk izdarīt, jo pēc darba ārā jau ir tumšs, bet brīvdienās cenšos izmantot laiku skriešanai, tāpēc vairāk slēpošanai laika nav sanācis - taču tagad ar to kājas nebūšanu, varbūt sanāks paslēpot vairāk, bet tad jau redzēs.

Tad nu Priecīgus aizgājušos Ziemassvētkus, laimīgi sagaidīt Jauno gadu un visiem vēlu ļoti cerēt, lai sniegs sāk drīz kust un ātrāk pienāk pavasaris!

Atskats uz 2010.gadu

Divi tūkstoši desmitais gads strauji tuvojas beigām un patiesībā līdz ar maratonu oficiāli arī beidzās mana šī gada sacensību sezona. Iepriekšējos divus gadus rezumē par sezonā paveikto bija diezgan plašs, bet šogad tā vien šķiet, ka spēšu iekļauties vienā rakstā, jo salīdzinājumā ar citiem gadiem tik daudz to aktivitāšu sezonas laikā nemaz nebija.

Tusnītis

Nedēļa pēc maratona pagāja diezgan brīvā režīmā. Pāris reizes biju paskriet, bet bija arī vairākas dienas, kad nedarīju pilnīgi neko. Svētdien un vakar pamanīju, ka skrienas ne tik viegli kā gribētos, un vakar, uzkāpjot uz svariem, viss tapa skaidrs - trīs kilogrami pienākuši klāt pilnīgi nemanot - tā iet, kad neskrien un ēd bez mitas.

Florences maratons

Tam, ka kaut kad skriešu maratonu, palēnām briedu jau labu laiku - kādus gadus divus trīs. Galu galā šīs vasaras beigās izlēmu, ka manai maratona debijai ir pienācis laiks, un izšķīros par labu Florences maratonam, par kuru biju dzirdējis labas atsauksmes - gan kā par skaistu maratonu (kā nekā Florence ir bieži vien atrodama dažādu pasaules skaistāko pilsētu sarakstos), gan arī kā par maratonu ar pietiekami "ātru" trasi, jo, neskaitot pirmo pusotru kilometru, kur trase ved lejup no kalna, pārējā distance ir salīdzinoši līdzena. Piedevām Florences maratons arī notiek pašās novembra beigās, kad Latvijā jau beigusies gan skriešanas, gan orientēšanās sezona. Jāsaka gan, ka novembrī Latvijā bieži jau ir bijis sniegs, tāpēc šogad krietni paveicās ar laikapstākļiem, kas treniņus īpaši neietekmēja (protams, novembrī daudz sanāca skriet gan pa lietu, gan ļoti stipru vēju, taču vismaz iztika bez sniega), un visu iecerēto treniņos praktiski izdevās izpildīt.

Brāļu kapos svecīšu vakarā

Vakar vakarā biju Rīgā Brāļu un Meža kapos, kur norisinājās svecīšu vakars, un ļoti daudz cilvēku bija ieradušies kapos nolikt svecītes gan pie sev tuvo cilvēku kapavietām, gan arī pie lielajām piemiņas vietām - Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kapavietas, pie daudzajām plāksnītēm 1.Pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem Mātes Latvijas Brāļu kapos, un arī citviet kapu teritorijā. Lai arī oficiālajos Staro Rīga bukletos šī vieta minēta nav, tomēr būtu pelnījusi pieminēšanu gan, jo tumsā daudzās svecītes radīja patiešām iespaidīgu un skaistu skatu.

Staigājot pa tik lieliem kapiem, jau dienas laikā atrast nepieciešamo taciņu nav tas vieglākais uzdevums, taču vakar vakarā, kad kapos vienīgo gaismu radīja svecīšu gaismas, vairākus cilvēkus dzirdēju sakām, ka esot nedaudz apmaldījušies. Un tas manī raisīja domas, ka, ja vien nepastāvētu nerakstītais likums par to, ka kapos skriet un trokšņot nav īpaši labi, tad citādi šie lielie kapi Rīgā būtu varen interesanta vieta orientēšanās sprintam. Celiņu tur ir vairāk kā vajag, līdz ar to variantu bezgala daudz. Protams, uzzīmēt to visu būtu varen piņķerīgs darbs, bet vēl grūtāk būtu nokontrolēt to, lai dalībnieki patiešām skrietu tikai pa kapu celiņiem nevis izvēlētos taisnākos variantus cauri kapu kopiņām.

Pēdējā laika notikumi

Krietni pasen neko neesmu rakstījis. Kāpēc? Nu, ja vien nav bijušas kādas sacensības, tad īpašu pieminēšanas vērtu notikumu jau parasti nav. Nu jā, protams, man vēl gadās visādas traumas, taču patiesībā tieši par traumu - suņa kodumu, jau arī bija pēdējais ieraksts blociņā. Koduma vietas par laimi ir sadzijušas, un vēl atlikusi vien pēdējā pote.

Pēdējās nedēļās esmu skrējis divās sacensībās. Gluži nejauši uzzināju par krosa skrējienu Zilajos kalnos Ogrē pagājušajā svētdienā, un nolēmu, ka, ja reiz tas ir praktiski pie mājām, tad kāpēc neuzskriet. Distance 10km, lai gan patiesībā katrs no četriem apļiem bija 2.375 km garš. Sāku diezgan ātri, taču skriešana pa kalniem nav bijusi pēdējā laikā pārāk bieža nodarbe, tāpēc līdzenumā uzņemtais ātrums diezgan strauji tika nobremzēts pie katra no trim lielajiem kāpumiem katrā no apļiem, un galu galā finišēju otrais ar rezultātu 35'20", aptuveni 40 sekundes aiz lietuviešu skrējēja Vytautas Gražys. Tā kā pirms diviem gadiem šo pašu trasi biju skrējis pusotru minūti ilgāk, tad tik un tā pārāk liela bēda par palikšanu otrajam nebija. Vienīgais mīnuss bija tas, ka manai mugurai ne pārāk patīk kalni, ko jau vairākkārt esmu pamanījis, tāpēc pēc mača pāris dienas nācās sadzīvot ar nelielām sāpēm muguras lejas daļā.

Nu un vakar, kā jau ierasts 18.novembrī, devos uz Rembati, kur notika ikgadējais skrējiens par godu Latvijas svētkiem. Patiesībā kopā uz Rembati braucām piecatā, un visi pieci arī startēja skrējienā - cits lielajā, cits mazajā aplī, bet visi tika pie izkustēšanās 18.novembra dienā. Aplis Rembatē ir 10.9 km garš (rīkotāji gan raksta, ka 10.8 km, bet nu tā jau maza starpība), un uz starta stājos ar domu uzlabot savu iepriekšējo gadu labāko rezultātu 38'12". Skrējiens izdevās patiešām labs, jau praktiski no paša sākuma skrēju viens pats, un galu galā finišēju ar laiku 36'12", kas, iespējams, ir arī jauns apļa rekords (2001.-2004.gada rezultātus rīkotāji ir kaut kur nozaudējuši, taču ir ziņas, ka vienā no šiem gadiem brāļi Kaimiņi finišējuši ar līdzīgu rezultātu). Par skrējienu biju patiešām priecīgs, un tas deva pārliecību par treniņos paveikto, jo jau labu laiku treniņi ir bijuši pakārtoti sezonas noslēdzošajam startam pēc nedēļas - Florences maratonam.

Traumpunkts - trešā sērija

Kā izrādījās, tad nepagāja ne mēnesis kopš pēdējās viesošanās slimnīcas traumpunktā, kā nācās tur pabūt jau trešo reizi šogad (katrā reizē slimnīca gan ir bijusi cita). Lai arī mežs šoreiz īsti pie vainas nebija, nu vismaz ne tik tieši kā iepriekšējās reizes, tomēr pie traumas tik un tā tiku, atrodoties mežā, precīzāk sakot, Baložu mežā Rīgas pievārtē.

Skrēju neko ļaunu nenojaušot, un joprojām neko ļaunu arī nenojautu, kad pa palielu gabalu redzēju ceļam pārskrienam palielu suni. Tomēr vēl pēc īsa brīža šis pats suns pilnā ātrumā jau skrēja manā virzienā, un, lai arī, kā ierasts šādos brīžos, apstājos un centos nekustēties, tomēr šis suns pretstatā ierastajam scenārijam - pieskriet, apostīt un aizskriet prom - uzreiz ķērās kājā. Kārtīgi ieķerties gan viņam nesanāca, taču, mēģinot no viņa izvairīties, dabūju izjust viņa zobus arī otrā apakšstilbā. Par nožēlu brīdī kad beidzot pamanīju pie zemes nokritušu zaru un paķēru to rokā, suns kaut kur tālumā sadzirdēja savas saimnieces balsi un aizskrēja prom - citādi droši vien pie nākamā košanas mēģinājuma viņš būtu dabūjis izjust šo zaru uz savas galvas. Saimnieci nemanīju, jo viņa bija kaut kur patālu aiz līkuma, pēc brīža gan pa gabalu redzēju, ka mans uzbrucējs manāms kopā ar vēl vienu līdzīgu suni, tāpēc uzmetu aci uz kājām, vai kur nemana asinis, un veikli griezos riņķī, izvēloties tālāk skriet pa citu taku.

Mājās atskrienot, konstatēju, ka bojājumi īpaši lieli nav, tomēr bikses nedaudz uzplēstas, uz abām kājām nelielas zobu pēdas manāmas, un arī asinis tomēr tapušas nedaudz izlietas. Pēc brūču dezinfekcijas, lai arī sākumā doma par došanos uz slimnīcu tika atmesta, tomēr galu galā, lai drošāks prāts, aizbraucu arī uz traumpunktu, lai noskaidrotu, vai arī pie šāda salīdzinoši minimāla koduma jāsatraucas par trakumsērgu. Slimnīcā gan nevienam īpaši jautājumi neradās un uzreiz saņēmu divas šprices - gan pret trakumsērgu, gan stinguma krampjiem. Vēlreiz tika apstrādātas zobu pēdas un saņēmu īpašo potēšanās lapu, ar kuru turpmākās četras nedēļas jāsaņem vēl piecas potes.

Protams, starpgadījums nepatīkams, un kaut arī no salīdzinoši virspusējiem ievainojumiem tik un tā nelieli uztūkumi traumētajās vietās manāmi un jūtams, ka kāds tur savus zobus ir mēģinājis ievietot, tomēr patiesībā jāpriecājas, ka esmu ticis cauri samērā veiksmīgi, jo kodumi patiesībā varēja būt tādi pavisam kārtīgi, ar zobiem muskulī un tad jau par skriešanu būtu jāaizmirst. Toties manā gadījumā pirms brīža jau atnācu no vakara skrējiena, un skriešanu dienas saķeršanās ar suni nav īpaši ietekmējusi - vien abas zobus izjutušās kājas, joprojām nedaudz jūt zobu neseno klātbūtni.

Naksnīgie treniņi

Nav nekāds noslēpums, ka rudenī dienas paliek aizvien īsākas un tumšais laiks iestājas daudz agrāk. Nedēļas beigās, līdz ar laika atpakaļgriešanu, vakarā tumsa iestāsies vēl par stundu agrāk - jau sešos vakarā būs visai patumšs. Tas gan nozīmēs arī to, ka no rītiem gaišs vismaz kādu laiku būs jau ap pusseptiņiem. Mierinājums gan no tā mazs, jo, lai arī pēdējā laikā ar skriešanu no rītiem esmu apradis, tomēr rīta skriešana tik un tā aprobežojas ar maksimums 50-55 minūšu skrējienu, līdz ar to vismaz tuvākajās nedēļas tās gaišās rīta stundas neko daudz nedos - ejot skriet uzreiz pēc septiņiem, tāpat sanāk skriešana praktiski pa gaišumu. Lai gan pēc pāris nedēļām droši vien ar visu pārgriezto stundu no rītiem būs tumšs vēl astoņos.

Vakaros ar skriešanu gan paliek aizvien grūtāk - ne jau pati skriešana palikusi grūtāka, bet vienkārši treniņa maršruta izvēle tiek pakārtota tam, cik apgaismots ir konkrētais ceļa posms. Varētu jau skriet arī pa mežu, bet tad jāvelk lampa un tas jau sarežģī pasākumu, un piedevām arī daudz uzmanīgāk jāskatās zem kājām. Pa sliktākiem ceļiem var mēģināt skriet arī bez lampas, ja vakars ir skaidrs un spīd mēness, bet tad tik un tā jāsargās no bedrēm. Pa līdzenu tumšu posmu gan var skriet gluži labi. Vakar pats pārliecinājos, ka Jūrmalas veloceliņš, lai arī, sākot no Imantas Jūrmalas virzienā, nav apgaismots, tomēr asfalts vismaz līdz Babītes stacijai ir gluži labs, līdz ar to nav jādomā, kur likt kāju. Piedevām pēc pāris minūtēm tumsā acis ar tumšumu gluži labi aprod, un var jau kaut ko saredzēt arī tumšajās vietās, piemēram, veloceliņa posmā, kas ved cauri mežam. Tad gan vislielākās problēmas rada pretim skrienošie un braucošie ar lampām galvās, jo ar tumsu apradušās acis tiek apžilbinātas tā, ka uz brīdi vairs redzēt nevar neko.

Vakar, tā pa tumsu skrienot, aizdomājos, ka, lai skrienot nebūtu jānes līdzi atstarotāji, būtu forši tādi cimdi viscaur elektrozaļajā atstarojošā krāsā (tādi līdzīgi kā bildē, tikai viscaur atstarojoši) - būtu divi bonusi vienā - siltums un drošība. Tā kā nu jau ar cimdiem skrienu kādu laiku (ko var darīt, ka rokas jau man sāk salt pie +5 grādiem un brīžiem pat tik ļoti, ka maz neliekas), tad šādi cimdi lieti noderētu. Un patiesībā jau, ja nebūtu tā problēma ar salstošajām rokām, tad arī skriešanai tumšajā laikā vispārībā nav ne vainas.

P.S. Ak jā, šodien pēc iknedēļas auss apskates un kārtīgas tīrīšanas tika konstatēts, ka cauruma laikam vairs īsti nav. Nākamnedēļ vēl gan jādodas pārbaudīt dzirdi.

Nedēļas nogale Sāremā

Šķiet, jau pirms pāris gadiem pirmo reizi dzirdēju par Sāremā trīs dienu skrējienu, kas ik gadu oktobra vidū norisinās Sāremā lielākās pilsētas Kuresāres apkārtnē. Pasākums visnotaļ neparasts, jo, pirmkārt, tas sanāk kā skriešanas daudzdienas, otrkārt, trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance - 10 km pirmajā dienā, 16,195 km otrajā un 16 km trešajā, treškārt, pēdējā dienā skrējiens tiek organizēts iedzīšanas veidā - pirmais startē pirmo divu dienu līderis un pārējie tad atkarībā no tā, cik zaudējuši tajās pirmās divās dienās līderim. Papildus sportiskajām aktivitātēm, skrējiena organizatori piedāvā īpašas cenas Kuresāres SPA viesnīcās, kur atpūtināt muskuļus pēc skrējiena, un, ņemot vērā, ka līdz šim Sāremā nekad iepriekš nebiju bijis, nolēmu, ka šogad beidzot ir īstais brīdis doties uz šo skrējienu, kas patiesībā arī esot kā igauņu skriešanas sezonas sportiskais noslēgums.

Pirms starta pirmajā dienā

Piektdienas pēcpusdienā, ierodoties Sāremā, mūs sagaidīja lietus un pat nedaudz krusa un arī diezgan stiprs vējš. Taču, kamēr iekārtojāmies viesnīcā, ne bez pūlēm atradām vietu, kur reģistrēties skrējienam un visbeidzot tiku līdz startam, tad nokrišņi bija beigušies un brīžiem tikai bija jūtams kāds stiprāks vēja pūtiens. Iepriekšējos gados skrējienā bija startējuši ap 200 dalībniekiem, taču šogad pieteikto skaits sniedzās līdz 350 un reāli katru dienu startēja ap 330 dalībniekiem, līdz ar to sportisko igauņu, somu un arī saujiņa latviešu šajā nedēļas nogalē Kuresāres apkārtnē bija sastopami ik uz soļa. Šogad skrējienu ar savu dalību bija pagodinājis arī Igaunijas rekordists Pāvels Loskutovs (tālajā 2002.gadā maratonu pieveicis 2:08:53), kurš šogad ar dalību Tallinas maratonā (2:22:17) noslēdza savu profesionālā sportista karjeru.

Ņemot vērā, ka visu triju dienu trases biju redzējis tikai uz kartes, tad īstas skaidrības par trasi man nebija. Tāpat arī nebija ne jausmas par pārējo dalībnieku spēku - Latvijā skriešanas mačos jau visas sejas redzētas un +/- skaidrs, cik kurš ātri skries. Šeit nācās pielāgoties apstākļiem uz vietas.

Desmit kilometru distance vijās pa Kuresāres Z/ZA daļu, pārsvarā pa asfaltu, starts un finišs atradās pie kādas skolas stadiona. Pēc aptuveni 3km skriešanas palielā grupiņā, Loskutovs sāka attālināties un vēl pēc brīža vēl piecu skrējēju grupiņa sāka attālināties. Savukārt mēs palikām trīs cilvēku grupiņa, kurā bija arī igauņu orientierists Marek Nõmm. Visu laiku turējos grupiņas aizmugurē, cenšoties vairīties no vēja, kas tomēr skriešanu padarīja mazāk patīkamu. Divus kilometrus līdz beigām sāku just, ka abi pēdējo kilometru līdzgaitnieki sāk pagurt un kādu pusotru kilometru paskrēju pa priekšu. Pēdējos 500 metros gan tas pats Nõmm uzkāpināja tempu un nedaudz atrāvās, bet tā kā zināju, ka priekšā vēl divu dienu skriešana, tad finišā īpaši necentos un finišēju astotajā vietā ar rezultātu 33'32". Pirms finiša biju cerējis, ka varētu varbūt noskriet ap 33 minūtēm, bet arī tā bija labi, jo galīgi nejutos izšāvies.

Vakarā pēc skrējiena izplunčājāmies viesnīcas baseinā un pasildījāmies pirtiņā un tad devāmies pastaigā pa naksnīgo Kuresāri. Pilsētā dzīvo ap 15 000 iedzīvotāju, bet lielās mājas ir pilsētas nomalēs, savukārt centrālā daļa ir senā koka apbūve ar mazām ieliņām - nedaudz pat atgādina Kuldīgas vecpilsētu. Apskatījām arī, šķiet, slavenāko Kuresāres tūristu objektu - Kuresāres cietoksni, kas ir lielākais neskartais viduslaiku cietoksnis Baltijā. Pastaiga nakts melnumā gar izgaismotajiem pils mūriem pasākumu padarīja krietni citādāku, nekā apskatot pili dienas gaišumā.

Otrajā dienā 16,195 km garais skrējiens norisinājās Sāremā salas dienvidu daļā Sorves pussalā. Kā stāstīja latvieši, kas uz šo skrējienu brauc jau vairākus gadus, tad agrāk lielākā daļa otrās dienas trases gāja pa zemes/grants ceļu, taču nu jau otro gadu ceļš, pa kuru jāskrien, ir noasfaltēts, tāpēc, ja neskaita pēdējos pārsimts metrus, tad citādi visa trase ved pa asfaltu. Pirmajos pāris kilometros nākas pārvarēt divus ne pārāk lielus kāpumus, bet citādi viss ir diezgan līdzens. Tieši pirms starta sāka snigt slapjš sniegs, taču pēc ~2-3km tas beidzās un atlikušajā distances daļā spīdēja patīkama saulīte. Pirmo kilometru noskrēju visiem pa priekšu, jo nez kāpēc skrējienu visi uzsāka diezgan lēnu (pirmais km 3'30"), taču drīz pēc tam jau atkal pa priekšu aizskrēju Loskutovs un aiz viņa arī pārējie pieci iepriekšējās dienas pirmā sešinieka skrējēji. Līdz ar to drīz vien paliku viens, jo aiz muguras skrienošie arī bija gabaliņu iepalikuši. Uz brīdi gan viens līdzskrējējs lielā tempā mani noķēra, taču pēc apmēram kilometra kopā skriešanas un otrā kāpuma pievārēšanas viņš tikpat ātri arī sāka atpalikt. Tad pa gabalu ieraudzīju, ka viens no priekšā skrejošajiem sāk atpalikt, un tuvāko pāris kilometru laikā viņu panācu un tālāk jau skrējām divatā. Divatā skriet, protams, ir vieglāk un tad nu varēju arī apskatīt skaistos piejūras skatus, jo daļa distances veda praktiski gar pašu jūru. Pa vidam arī paspēju pamanīt (atlikušo km rādītāji bija pēc katra noskrietā kilometra), ka šeit 10 km ir pieveikti par pāris sekundēm ātrāk kā iepriekšējā dienā. Taču jutos labi un tādā tempā arī turpināju.

Apmēram 6 km pirms beigām mans pēdējo kilometru partneris un patiesībā arī pērnā gada kopvērtējuma otrās vietas ieguvējs sāka atpalikt un tad nu tālāk skrēju viens. Nogriežoties no jūras, kādu gabalu sanāca skriet pretvējā, bet tad pa gabalu pamanīju, ka arī pārējie priekšā skrienošie ir sadalījušies, un tas radīja papildu motivāciju neatslābt. Finišam nākot aizvien tuvāk, jutu, ka atstarpe līdz priekšā skrienošajam sāk dilt diezgan strauji un beigās finišā, lai arī ieskrēju kā sestais, tomēr atstatums līdz piektajai vietai bija sadeldēts no apmēram 1,5-2 minūtēm distances vidū līdz nieka astoņām sekundēm. Finiša rezultāts 54'18", kas bija krietni ātrāk kā biju cerējis pirms starta, jo likās, ka būtu labi noskriet zem 56 minūtēm. Vienīgā problēma bija tajā, ka biju nedaudz aktivizējis savu Ahileja cīpslu, kas laiku pa laikam mēdz sāpēt.

Sāremā salas dienvidu galā

Pēc skrējiena devāmies uz pašu Sāremā dienvidu galu, kas patiesībā sanāk kā mūsu Kolkasrags no otras puses, jo arī tur satiekas Rīgas jūras līcis un Baltijas jūra, un šo Sāremā vietu no Mazirbes, kas sanāk tuvākā vieta Latvijā, šķir vien Irbes šaurums ~28 km platumā. Patiesībā man šķieta, ka Latvijas krastu arī redzēju, taču tā kā neesmu īsti drošs, ka tik tālu var kaut ko saskatīt, tad īstas pārliecības par to, vai tas patiesi bija Latvijas krasts, nav. Bet jebkurā gadījumā tas dienvidu gals it sevišķi, kad tur nav cilvēku ir tāda neparasta un skaista vieta - turpat slejas arī Sāres bāka, kas ar savu melnbalto krāsojumu un pelēcīgo bākas māju rada tādu savādu ainavu.

Pie Kāli ezera

Pēc pusdienām devāmies apskatīt arī vēl pāris ievērojamākās Sāremā apskates vietas - Kāli meteorīta krāterus, kur Kāli ciematiņa apkārtnē ir atrodami 9 krāteri, kas radušies pirms aptuveni 2500 gadiem, nokrītot meteorītam un tā atlūzām. Lielākā krātera vidū izveidojies Kāli ezers, bet pārējie mazākie ir atrodami kilometra rādiusā no galvenā krātera.

Pie vējdzirnavām (vējdzirnavas redzēt nevar)

Noslēdzošais apskates objekts sestdienas pēcpusdienā bija Anglas vējdzirnavas, kas esot viens no visvairāk fotografētajiem Sāremā skatiem. Pie Anglas ciematiņa atrodamas piecas vējdzirnavas, kas ir vien neliela daļiņa no savulaik 800 vējdzirnavām, kas darbojušās uz salas. Veco vējdzirnavu paliekas manīju arī pa dienu distancē, kur jūras krastā redzēju vismaz divas vējdzirnavu mājiņas gan bez lielajiem spārniem. Apskatījuši dzirnavas un nedaudz pabildējušies devāmies atpakaļ uz Kuresāri, pa ceļam arī nobraucot gar kādu senu baznīcu, kurai tāpat kā vēl kādi citai, ko redzējām pa ceļam, iztrūka baznīcas torņa, kas ir tik ierasts baznīcām Latvijā. Taču tā vien šķiet, ka tornis šai baznīcai nekad nav arī bijis - tikai milzīga balta māja ar lielu jumtu.

Tā nu klāt bija arī pēdējā ceļojuma diena un pēdējais starts Sāremā skrējienā. Līdz ar savu sestdienas finišu sestajā vietā biju pacēlies arī uz sesto vietu kopvērtējumā un iedzīšanā startēju 3'24" aiz līdera. Līdz piektajai vietai bija minūte un desmit sekundes, bet aiz muguras tuvākais sekotājs bija 27 sekunžu atstatumā, līdz ar to vairāk bija jādomā kā nepielaist sev pārāk tuvu sekotājus. Vērts pieminēt, ka iedzīšana attiecās tikai uz pirmajām desmit vietām, bet pārējie atkal startēja ar kopējo startu.

Nepilnus 7km pirms finiša

Sešpadsmit kilometru garā distance šoreiz veda pa Kuresāres R daļu, pa ceļam izlīkumojot gan gar kādiem veciem kapiem, gan gar Kuresāres golfa laukumu, gan šķērsojot vairākus tiltiņus, gan pa slēpošanas trasi ar diviem vareniem kāpumiem, gan divas reizes noskrienot gar jau pieminēto Kuresāres cietoksni. Laiks atkal bija ļoti patīkams un skriešana, lai arī jau bija grūtāka kā iepriekšējās dienas - gan tāpēc, ka nogurums jau bija sakrājies, gan tāpēc, ka startējot pa vienam tempu jāprot noturēt pašam jau no paša sākuma, taču kopumā skrējiens bija ļoti patīkams. kad bija veikta puse distances, jutu, ka esmu pietuvojies priekšā skrienošajiem diviem sportistiem un sešus kilometrus pirms beigām atstarpe bija vairs 35 sekundes - pusi laika biju atvinnējis. Atlikušajos kilometros turpināju ķert rokā savus konkurentus, un kilometru pirms beigām atstarpe vairs bija tikai 10 sekundes, taču tuvāk vairs netiku un tā arī finišēju sestajā vietā ar rezultātu 54'18", kas izrādījās dienas labākais rezultāts. Kopumā triju dienu laikā tad nu maratona distance tika pieveikta 2 stundās 22 minūtēs un 8 sekundēs, kādas 3-4 minūtes kā pirms brauciena biju cerējis, taču, protams, ar īstu maratona vienā piegājienā to salīdzināt nevar.

Apbalvošana

Tā kā organizatori vīriešu kopvērtējumā apbalvoja sešus labākos, tad paspēju pabūt arī apbalvošanā, kur ļoti labi varēja izjust igauņu prasmi atbalstīt vienam otru, jo pretstatā Latvijai, kur pārsvarā visi atbalsta savējos un no apbalvošanas bieži dodas prom līdz ar savas balvas saņemšanu (te gan arī es tā izdarīju, bet bija jāsteidzas uz prāmi), igauņi atbalstīja visus pēc kārtas, gan šeit apbalvošanā, gan arī distancē un uz apbalvošanu bija ieradušies, šķiet, praktiski visi skrējiena dalībnieki - sporta zāles tribīnes bija cilvēku pilnas.

Kopumā varu teikt, ka nedēļas nogale pagāja uz lielas plus zīmes. Apskatīju Sāremā salas skaistos skatus, izbaudīju Sāremā skrējienu un vispār labi pavadīju laiku. Katrā ziņā tā sajūta, ka treniņos ieguldītais darbs dod augļus, ir patiešām laba.

Skats uz apkārtni

Esot orientēšanās sportā jau 15 gadus, šajā laikā aizvien lielāku interesi manī ir izraisījušas dažnedažādas kartes - orientēšanās sporta kartes, topogrāfiskās kartes, pilsētu kartes, aerobildes, kas izmantojamas kā kartes, dažādas shēmas u.tml. Savulaik pat vienu dāvanu karti iztērēju, lai nopirktu milzīgu un diezgan dārgu pasaules karšu grāmatu. Ne velti man mājās ir saglabātas arī teju visas orientēšanās kartes, kurās jelkad esmu skrējis. Taču stāsts šoreiz ir pavisam par citu lietu.

Interese par kartēm ir veicinājusi arī to, ka, nonākot kādā jaunā vietā, bieži vien novērtēju, cik interesanti būtu šajā vietā uzzīmēt karti. Jo sevišķi tas attiecināms uz pilsētām, vecpilsētām, kur nereti no manis var dzirdēt vārdus, ka tur būtu interesanti skriet sprintu. Un arī doties ekskursijā pa pilsētu ar sprinta karti rokā ir pavisam citāds piedzīvojums nekā vienkārša pastaiga - varu gan redzēt kartē to, kas parastās tūristu kartēs nav sazīmēts, kā arī pie reizes pārbaudīt, cik labi zīmētājs ir uzzīmējis vienu vai otru objektu. Taču nesen piefiksēju, ka aizvien biežāk apkārtnes novērtējums ir ne tikai par to, cik laba karte tur sanāktu, bet arī par to, cik ērta konkrētā vieta ir skriešanai - apgaismojums, asfaltēti celiņi, pakalniņi un citas treniņiem noderīgas lietas.

Galu galā sanāk, ka, jo tuvāk kādai lietai esam, jo vairāk tā ielaužas mūsu zemapziņā, vērtējot lietas mums apkārt - jo dziļāk o-sportā, jo vairāk karšu apkārt, jo vairāk skriešanā, jo vairāk treniņa vietu visriņķī.

Vai arī Tu, mans dārgais lasītāj, esi pamanījis kādas lietas savā dzīvē, kas iesakņojušās Tevī tiktāl, ka uz apkārtni skaties vērtētāja acīm?

O-maratons Tērvetē un meža traumas

Vispirms par traumu, tad par mežu.
Kā izrādījās, tad pēc Jukolā iegūtās traumas un sekojošās vizītes traumu slimnīcas traumpunktā savu šīs sezonas traumatismu nebūt nebiju izsmēlis. Četrus punktus pirms orientēšanās maratona distances beigām (tieši tajā brīdī, kad beidzot biju noķēris Jāni Kūmu) straujas galvas kustības rezultātā saņēmu spēcīgu triecienu ar egles zaru tieši ausī. Pirmajā mirklī diezgan skaļš bļāviens, bet turpināju skriet, pārbaudīju, ka asinos netek, bet šajā vienā ausī sajūta bija tāda savāda. Pēc finiša sapratu, ka skaņas katrā ausī uztveras citādāk un ausī iekšā ir tā kā sāpes tā kā sajūta, ka kaut kas palicis iekšā, taču no ārpuses īsti redzēt neko nevarēja. Tika nospriests, ka prātīgākais būtu doties uz slimnīcu pie LORa, taču vienīgais dežūrējošais LORs, kā izrādās, sestdienās ir atrodams tikai Stradiņu slimnīcā, tā nu nekas neatlika kā doties uz Rīgu (liels paldies Kasparam un Ģirtam no VIGAS par aizvizināšanu līdz slimnīcai). Neveiksmīgā kārtā sanāca, ka daktere pirms neilga laika bija devusies uz operāciju, un galu galā tiku pie viņas tikai pēc gandrīz trīs stundu ilgas gaidīšanas. Gaidot, ar sāpēm un savādajām sajūtām biju diezgan apradis (paldies arī abiem laika kavētājiem), taču kā izrādījās, tad īstās sāpes nemaz nebiju jutis. Daktere pēc auss apskates konstatēja, ka ir pārplēsta bungādiņa (kā viņa teica, ka gandrīz vai kā ar nazi pārgriezta) un iekšā ir pilns ar zemēm. Tā nu viņa ķērās pie tīrīšanas, kas izraisīja mežonīgas sāpes un galu galā no sāpju šoka biju pussoli līdz samaņas zaudēšanai (balts gar acīm bija un kājas arī pilnība notirpa un arī ožamo spirtu dabūju pie deguna paostīt). Kamēr pēc tīrīšanas guļus stāvoklī centos atjēgties no pārdzīvotā, un daktere pa to laiku rakstīja papīrus, vienīgā doma bija, lai tikai vairs nav jātīra vēlreiz - par laimi tīrīšana vairs nesekoja. Tā nu tiku noinformēts par turpmāko ārstēšanu un tiku palaists mājās. Tīrīšanas rezultātā radušās sāpes pārgāja tikai ap pusnakti. Par laimi šodien vismaz no sāpēm vairs nav ne miņas, skaņas gan joprojām katrai ausij ir atšķirīgas - sākotnējā dzīšana prasot pāris dienas, bet pilnīgai sadziedēšanai vajadzīgas pat pāris nedēļas.

Tik daudz par ausīm, bet ja tā pāris vārdus par pašu o-maratonu, tad tas izvērtās gluži labs. Visvairāk jau man patika, ka bija ļoti plaša variantu izvēle un liela daļa no šiem variantiem bija veicami pa ceļiem, ko centos arī pēc iespējas izmantot, atsevišķos gadījumos pat pārāk daudz, jo reizēm taisnie varianti tomēr bija ātrāki. Bet nu kopumā galvenās problēmas radīja nevis skriešana, bet tieši orientēšanās, kā nekā karti nebiju turējis rokās kopš LČ Irbenē septembra sākumā, bet ar 15000 mērogu laikam skriets nebija kopš pavasara.

Distances sākumā visi nez kāpēc uzskatīja, ka jāsāk skriet uzreiz diezgan ātri, un tā kā īpaši sildījies nebiju, jo 15 minūtes pirms starta atklāju, ka nevaru atrast kompasu, un pie tā tiku tikai īsi pirms starta (paldies Pranim no OK Saldus par kompasa aizlienēšanu), tad īsti iesildīties nepaguvu. Lai gan no otras puses distance ir pietiekami gara, lai pirms starta īpaši netērētu spēkus, lai iesildītos, tam laika būs distancē atliku likām. Tā arī patiesībā sanāca, jo ceļā uz otro punktu jau jutu, ka varu skriet, un otro punktu paņēmu kā pirmais. Uz 4.KP garais etaps, kuru biju izplānojis, jau skrienot uz otro punktu (vienu brīdi gan bija doma, ka ātrāk būs iet nevis gar startu, bet gan pa leju pa labo pusi). Tā nu arī tur uzņēmos vadību un skrēju pa priekšu, etapa vidū abi Jāņi (Kūms un Krūmiņš) nogriezās pa labi (laikam izvēlējās iet ap taisno un nogriezt nedaudz stūri), un, šķērsojot upi, manīju, ka viņi jau ir vismaz 100 metrus priekšā. Līdz punktam gan izdevās viņu noķert un tad jau sekoja puķīte, kura mums ar Krūmu sakrita. Puķītē sastapām arī Andri Jubeli pēc mūsu nelielās kļūdas un tālāk jau skrējām trijatā - mēs ar Krūmu priekšā, Andris nedaudz tālāk aiz muguras.

Pēc puķītes uz nākamo punktu atkal izvēlējos etapa otrajā daļā vairāk skriet pa ceļu. Sanāca gan lielāks līkums un redzēju, ka Andris ar Krūmu jau ir atkal priekšā. Paņemot punktu, abus jau atkal biju noķēris un biju pārsteigts, ieraugot, ka te ir arī Kūms, kurš bija ļoti ātri veicis savu puķītes variantu un uz brīdi bija izvirzījies vienpersoniskā vadībā. Tālāk jau skrējām četratā, taču, paņemot nākamo punktu, un skrienot tālāk uz 16.KP tūristu taku labirintā nonācām takas galā, pie pašas upes. Krūms daudz nedomājot metās pāri upei, taču es, apskatoties kartē, sapratu, ka tā darīt ir varen muļķīgi, jo kontrolpunkts jau ir šajā upes krastā. Jānim tāpēc laikam nācās upi šķērsot otro reizi, bet punkta rajonā gan bijām atkal visi četri - mēs pa to laiku apskrējām upes līkumu smuki pa taciņu. Punktu paņēmu kā pirmais, un jau pirms tam redzēju, ka uz nākamo punktu ir vairāki varianti un biju izlēmis iet pa labo pusi vairāk pa ceļu. Tā nu daudz nedomājot devos ceļa virzienā, kur sākumā gan nācās cauri aizaugušajam izcirtumam uzrāpties kalnā. Dzirdēju, ka man neviens neseko un sapratu, ka parējie laikam aizgājuši pa taisno. Paņemot punktu, dzirdēju zaru brakšķēšanu, un, kā izrādījās, Jāņi punktu jau bija paņēmuši, bet Andri satiku pretkustībā, izejot no punkta - viņš laikam bija nedaudz iepalicis. Uz nākamo punktu abus Jāņus punkta rajonā vēl manīju, taču kartē īsti nesapratu punkta vietu, un marķējumu, kas izveda no punkta sākumā uztvēru par lentēm, kas norobežo upes krastu, un punktu paņēmu ar nelielu vilcināšanos. Redzēju, ka Andris atkal ir praktiski blakus, bet Jāņi jau bija gabalā.

1.aplis

Karšu maiņas punktā mani informēja, ka esmu trešais un esmu minūti aiz līderiem. Otrā apļa pirmais punkts bija atkal pāri upei, un tā kā tas atradās netālu no pirmā apļa "puķītes" punktiem, tad variants uz to bija līdzīgs kā pirmajā aplī. Pie punkta gan sākotnēji uzskrēju neīstajā paugurā, taču ātri attapos, un vēl pēc diviem etapiem, ejot uz punktu, manīju Kūmu, kurš jau nāca no punkta. Tajā brīdī likās, ka Kūms jau ir sācis iepalikt, taču izrādās, ka tur pat bija bijis arī otrs Jānis. Nākamais punkts atkal pa ceļu, un tālāk sekoja garais etaps, kur sākumā nevarēju izšķirties par variantu, bet galu galā izšķīros par vidēji-kreiso. Pa ceļam apskatīju 33.KP, sekoja pagarš skrējiens pa ceļu, bet etapa beigas bija pa taisno pa apvidu. Vēl pēdējā stigas un takas krustojumā nokontrolēju savu atrašanās vietu, bet punkta rajonā vispirms atkal uzskrēju neīstajā virsotnē, taču, kad nonācu uz sava kalniņa, punktu paņemt nevarēju. Skraidīju šurpu turpu neskaitāmas reizes no viena ceļa uz otru, atradu vairākas citas bedres (kā beigās izrādījās, zīmējot kartē ceļu, tad šīs bedres bija noslēptas zem KP aplīša un mežā tās kartē neredzēju), bet savu bedri atrast nespēju. Tur atstāju ap piecām minūtēm, līdz beidzot punktu paņēmu. Uz nākamo sanāca liela apkārt skriešana, bet speciāli izvēlējos skriet pa ceļiem, jo pa taisno, lai arī krietni tuvāk, nāktos skriet pa apvidu un pārvarēt arī pāris kāpumus. Vēl pēc diviem punktiem sekoja kārtējā kļūda, kur man joprojām šķiet, ka kartē īsti labi viss uzzīmēts nebija, vai arī varbūt vienkārši meklēju punktu neīstajā ielokā, taču tur atstāju vēl divas minūtes. Tajā brīdī jau biju atmetis jebkādas cerības noķert kādu no Jāņiem, un vairāk satraucos par to, ka aizmugurē skrienošie varētu būt pavisam tuvu, vai pat jau tikuši garām.

Turpmākos punktus, pa ceļiem skrienot, paņēmu labā ātrumā, par ko liecina arī etapu laiki, jo no pēdējiem astoņiem punktiem sešos ir pirmie laiki un viens otrais. Taču tā kā noķert priekšā skrienošos nemaz vairs necerēju, tad biju ļoti pārsteigts un reizē arī priecīgs ieraugot Alūksnes neilonu un Jāni Kūmu. Tālāk sekoja sākumā aprakstītais auss un egles zara kontakts, taču tajā brīdī par to nedomāju, jo bija jāmūk prom no Kūma, lai gan viņa vārdi, ka kājas rauj krampī un vairs paskriet īsti nevar, liecināja, ka no viņa atrauties tik grūti nebūs. Ceļā uz 33.KP gan izskrēju pretī lielajai gravai un ātrumā, tā vietā, lai dotos pa to lejā un pa labo pusi uz punktu, apskrēju tai riņķī pa kreiso pusi, un šķita, ka redzēju arī Jāni Krūmiņu, kurš jau devās uz pirmspēdējo punktu (varbūt tas tomēr nebija viņš), punktu gan sanāca paņemt ar nelielu līkumu, taču, skrienot atpakaļ kalnā uz pirmspēdējo, atkal satiku Kūmu, kuram nu krampji bija pārņēmuši abas kājas un pēc skrējēja īsti viņš vairs neizskatījās. Uz pirmspēdējo punktu gan arī nedaudz aizskrēju par tālu, taču tur laika zaudējums bija minimāls (varbūt 10-15 sekundes), un tad jau klāt arī beidzot bija finišs.

2.aplis

Tā kā paskriet varēju un tāda nopietna saguruma kājās pēc finiša nebija, piedevām kļūdās distances otrajā daļā tika atstāts padaudz, tad gribētos, protams, zināt kāda būtu izvērtusies cīņa, ja Jāņus pirmā apļa beigu daļā nebūtu pazaudējis, taču citādi par otro vietu ir prieks, kas ir sanācis, kā labs orientēšanās sezonas noslēgums, un ar šo panākumu arī nodrošināju uzvaru šī gada Latvijas Kausa kopvērtējumā, kas pēc iepriekšējo trīs gadu otrajā vietām ir patīkama pārmaiņa.

Tagad nu jādziedē auss un pēc divām nedēļām esmu ieplānojis doties uz Sāremā, kur notiks ikgadējais Sāremā skrējiens pa Sāremā ielām un tuvējo apkārtni, kurā trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance. Pirmajās divās dienās attiecīgi 10km un 16,195km ar kopējo startu, savukārt pēdējā dienā 16km iedzīšana pēc pirmo divu dienu rezultātiem. Tai vajadzētu būt debijai skriešanas mačos ārpus Latvijas robežām.

Vējš un saldējums

Nedēļas sākumā sanāca skriet lielajā vējā un aizdomājos, ka treniņu šādos apstākļos var iekārtot tā, ka sākumā skrien pret vēju, un atpakaļ pa vējam, var arī skriet turpceļā pa vējam un atpakaļ pretvējā, un vēl var skriet treniņu vairākos apļos vai regulāri mainot skriešanas virzienu, kad sanāk pa un pret vēja skriešanu izlīdzināt uz visu treniņa garumu. Visādā ziņā skriešana pa vējam ir gauži viegla, savukārt skriešana pretī tādam stipram vējam ir diezgan nepatīkam un grūta. Taču, kādu treniņa taktiku vislabāk izvēlēties, laikam jau ir grūti viennozīmigi pateikt.

No vienas puses, sākumā skrienot pa vējam, bet beigās skrienot pretvējā, beigās ir lielāks gandarījums, nonākot mājās, un droši vien vispār vēlme vairāk cīnīties ar vēju un ātrāk nonākt galā ir lielāka. No otras puses, ņemot vērā, ka uz treniņa beigām vēl būs sakrājies nogurums, tad, lai to kompensētu, sākumā vajadzētu skriet grūtākos apstākļos (pretim vējam), bet beigās, kad spēka ir mazāk, tad var ļauties tam, ka vējš no mugurpuses palīdz tikt uz priekšu.

Katrā ziņā es iedomājos, ka tā ir līdzīga situācija kā ēdot, piemēram, saldējumu. Ja bļodiņā ir ieliktas divas dažādas saldējuma bumbiņas, tad ir cilvēki, kas vispirms apēd garšīgāko un mazāk garšīgo saldējumu atstāj beigām, ir tādi, kas gardāko pataupa, tā teikt, saldajam ēdienam - pašām beigām, bet ir vēl arī tādi, kas ēd pa drusciņai no viena un otra, līdz viss ir apēsts. Pēdējā gadījumā gan tik un tā paliek pēdējā kumosa izvēle - vai nu par labu gardākajam vai mazāk gardajam kumosam.

Saldējumu ēdot, parasti atstāju gardāko uz beigām, un arī vēja treniņos biežāk izvēlos skriet vispirms pretvējā un beigās baudīt patīkamu skrējienu ar vēju no muguras. Minētais treniņš gan vairāk pagāja lielāku un mazāk apļu skriešanā, bet pēdējie 3km pat sanāca pretvējā.
Bet kā ir ar Tevi, mans dārgais skrienošais lasītāj, vai vējš ietekmē Tava treniņa plānojumu? Un kā ir ar saldējuma ēšanu?

Pusmaratons Valmierā

Pusmaratons Valmierā nu ir garām, izcīnīta ceturtā vieta ar rezultātu 1:11:53. Neliels rūgtums jau, protams, ir, jo kuram gan patīk būt 4.vietā, it sevišķi, ja 2.vieta finišēja vien sekundes 10 pirms manis. Taču visādi citādi skrējiens man patiesi patika.

Startā biju ieņēmis gandrīz vai pole position, jo pirmajā līkumā biju pirmais un patiesībā pa priekšu pusmaratona līderu grupiņai noskrēju visu pirmo 10,55 km garo apli - tā teikt, kādam jau arī tas melnais darbs jādara - jāveido aizvējš, jāuztur temps un pirmajam jāizmēģina visas peļķes. Pirmais aplis tika pieveikts ar laiku 36'06", un bija skaidrs, ka uz pagājušā gada personiskā rekorda labošanu nav ko sapņot (lai gan to jau pēc kilometra laikiem diezgan labi nojautu jau otrajā kilometrā).

Otrā apļa sākumā mierīgā treniņa daļa beidzās Marekam Florošekam, un viņš jūtami uzkāpināja tempu un strauji sāka attālināties no mūsu grupiņas, kurā nu palikām pieci - visi joprojām apņēmības pilni cīnīties par atlikušajām vietām uz pjedestāla. Taču līdz ar Mareka atrāvienu, arī mūsu ātrums šķietami pieauga un, sākoties turp-atpakaļ posmam nepilnus septiņus kilometrus pirms beigām, mūsu divu grupiņas dalībnieku trenere uzsauca, lai viņi neatstāj visu uz pašām beigām - tajā brīdī temps pieauga vēl, un nu priekšā izvirzījās Andrejs Sergejevs, kurš pirms nedēļas finišēja uzreiz aiz manis skrējienā Cēsīs. Ik pa brīdim šķita, ka viņš cenšās izrauties vēl vairāk priekšā, taču cītīgi centos turēties līdzi. To pašu centās darīt arī abi Edgari - Bertuks un Brigmanis.

To, ka temps bija jūtami pieaudzis, varēja spriest arī pēc tā, ka diezgan strauji sākām tuvoties Florošekam, kurš pirms tam jau bija paspējis aizmukt diezgan tālu, bet nu jau bija jūtami tuvāk (viņš gan laikam sajuta mūsu tuvošanos un beigas uzskrēja ātrāk, jo pašās beigās viņu vairs nemanīju). Taču arī mēs lēnu neskrējām, un jutu, ka īpaši ātrāk paskriet nebūtu spējīgs, bet sapratu, ka jāturas cik spēka. Beidzoties turp-atpakaļ posmam, bijām palikuši vairs trīs - es, Sergejevs un Edgars Bertuks. Tajā brīdī vēl dzirdēju, ka Gustavs uzsauca, ka joprojām labi izskatos (žēl, ka tam ir maza saistība ar atlikušo spēku daudzumu), bet līdz beigām bija palikuši vairs nedaudz vairāk kā divi kilometri. Vēl pēc pārsimts metriem Sergejeva trenere no malas sauca, ka laikam mēs ar Edgaru izskatāmies svaigi un, lai viņš neatstāj visu uz finišu. Tad viņš atkal strauji uzkāpināja, un nedaudz atrāvās. Pie nākamā līkuma gandrīz viņu tomēr pieķēru, un nedaudz iepalika Edgars, taču Sergejevs atkal uzkāpināja un joprojām bija gabaliņu priekšā. Nogriežoties uz gājēju celiņu gar dīķi, kur līdz finišam vairs bija kādi 500-600 metri, jutu, ka otrajai vietai netuvojos, un man garām paskrien Edgars, kuram uzsaucu, lai noķer priekšā skrienošo. Skrienot augšā pa beigu serpentīnu vēl centos, kaut sapratu, ka priekšā skrienošos vairs nepanākšu, taču, uzskrienot augšā, spēki bija galā, un redzēju vien to, ka Edgars cīnās par otro vietu, taču pietrūka pavisam nedaudz. Finišēju ceturtais, un pēdējo kilometru ātrā skriešana laikam bija darījusi savu, jo apmēram minūte pagāja, līdz man pārstāja griezties galva, ko laikam bija radījis skābekļa trūkums.

Nedaudz pārsteigts gan biju par to, ka otrais aplis bija vien 20 sekundes ātrāks kā pirmais, jo šķita, ka otrajā temps bija jūtami augstāks. Iespējams, ka lietus un lielākas peļķes otrajā aplī radīja mānīgu priekšstatu, ka skrienam krietni ātrāk - varbūt tā vienkārši bija lielāka cīņa ar laikapstākļiem un uzkrājušos nogurumu.

Katrā ziņā, ja neskaita jau sākumā pieminēto rūgtumu par 4.vietu un diezgan lielu atpalikšanu no personīgā rekorda (es jau gan sāku domāt, ka varbūt pērn vienkārši trase bija par īsu un nemaz tik ātri neskrēju :)), visādi citādi skrējiens Valmierā man patika. Tiku pie diezgan stilīga asiņaina labās kājas īkšķa ar nolobījušos ādu, izskrēju sezonas labāko laiku pusmaratonā, izbaudīju īstu sacensību cīņas garu distances otrajā pusē, sapratu, ka spēju tomēr izlikties tik tālu, ka finišā spēki ir galā un ir jāpiepūlas lai noturētos kājās (orientēšanās mačos tā izlikties nav sanācis), salīdzinājumā ar pagājušogadu pēc finiša kāju muskuļi nav atteikušies un vakarā pat biju spējīgs vēl uzskriet īsu atjaunošanās treniņu un galu galā sapratu, ka man patīk un es gribu skriet pa šoseju. Šogad būs vēl!

P.S. Paldies personīgajām ūdens meitenēm, un citiem līdzjutējiem un skrējējiem, kuri uzmundrināja visas distances garumā.

Apkārt Cēsīm jeb gatavošanās Valmierai

Sestdien tika aizvadīts pēdējais pārbaudes skrējiens pirms starta pusmaratonā Valmierā, kas norisināsies šajā nedēļas nogalē. Piedalījos skrējienā "Apkārt Cēsīm", kas ik gadu septembrī tiek rīkots Cēsīs. Taču, lai arī skrējiens tur notiek jau nez cik gadus, tomēr pats piedalījos tajā tikai otro reizi (pirmā reize bija pirms diviem gadiem).

Pēc paša mērījumiem kartē, distance bija nolikta 8.2 km garumā (oficiālos nolikumos gan stāv rakstīts 8.4 km), un zinot Cēsu kāpumus un kritumus cerēju, ka būtu ļoti labi noskriet ar rezultātu zem 27 minūtēm. Tā kā pirms starta noskaidrojās, ka uz skrējienu ir atbraucis arī Jānis Višķers, tad bija arī skaidrs, ka uz pirmo vietu cerēt nav vērts, taču par otro pacīnīties nebūtu slikti, lai gan viegli izdarāms tas nebūs.

Startu visi uzsāka gaužām lēni, kas man galīgi nepatika, un tāpēc pēc pārdesmit metru čunčināšanas aiz priekšā skrienošajiem, kur visu laiku bija jāuzmanās lai neaizķertos aiz kādas kājas, izskrēju priekšā un tad jau arī ātrums pārējiem krietni pieauga un mačs varēja sākties. Kā jau biju gaidījis, vairāk problēmu radīja nevis pirmie kāpumi, bet gan pirmie kritumi, jo stāvā lejupskriešana pirmajos kilometros pamatīgi piedzina kājas, tāpēc turpmākajā distances daļā piedzīto kāju efekts nedaudz ātrumu droši vien ietekmēja. Taču galvenaiss, ka pēc noskriešanas no kalna, kas ved uz Gaujas tiltu, nebiju iepalicis no pārējiem, un, ja neskaita Višķeru, kurš jau bija gabaliņu atrāvies, tad tālāk jau trīs skrējēju grupiņā biju atrodams arī es, kas nozīmēja, ka cerības par otro vietu saglabājas.

Turpmāko divu trīs kilometru laikā ātrums bija pietiekoši liels un, lai arī pāris reizes mēģināju iziet priekšā, tomēr mani konkurenti spītīgi gribēja skriet pa priekšu, kas viņiem arī visticamāk atņēma pārāk daudz spēkus. Brīdī, kad līdz finišam bija palikuši nedaudz vairāk par trīs kilometriem, beidzot sajutu, ka uz manu, šķiet trešo pēc kārtas paātrinājumu, konkurenti vairs nespēj atbildēt kā nākas, un tajā brīdī jau sapratu, ka, lai arī esmu izvirzījies otrajā pozīcijā, tomēr īstā cīņa tikai sākas, jo patiesībā jau konkurenti turpat aizmugurē dzirdami bija, bet jāskrien vēl labs gabals. Tā nu neatskatīdamies skrēju cik spēki ļāva, un arī pēdējā pagriezienā pirms lielā finiša kāpuma vairāk kā kilometra garumā manīju, ka tuvākais sekotājs tepat netālu vien ir. Tā nu kalns tika atstrādāts no visas sirds, un arī pēdējie līdzenie distances metri pa Cēsu pils parku tika skrieti uz nebēdu, jo līdzjutēji kalna galotnē ziņoja, ka aiz muguras esošais ir pavisam tuvu (patiesībā gan laikam tik ļoti tuvu viņš nebija). Galu galā finišā ieskrēju otrais, Višķeram zaudējot 27 sekundes, bet trešo vietu apsteidzot par 10 sekundēm. Mans rezultāts - 26:40, par ko biju patiešām priecīgs, jo uz tādu rezultātu pat īsti necerēju.

Taču ar skrējienu Cēsīs gatavošanās Valmieras pusmaratonam vēl nebeidzās, jo pēc paviesošanās pie bijušā kluba prezidenta viņa Cēsu miteklī, devāmies uz Valmieru, kur kopā ar Kristapu bijām iecerējuši iepazīties ar Valmieras trasi. Bruņojušies ar Cēsu skrējienā dalītajiem bukletiņiem, kuros bija trases shēma, un izdruku no maratona mājas lapas, devāmies Valmieras ielās, un nepilnu piecdesmit minūšu garumā izskrējām apli, kuru pusmaratonisti svētdien skries divas reizes, bet maratonistiem to nāksies mērot pat četras reizes. Kopumā jāsaka, ka aplis relejfa ziņā daudz mainījies no pagājušā gada nav, jo kāpums pēc POLAR datiem sanāca 45 metri. Taču trase ir diezgan patīkama, un ir gana daudz taisno posmu, kur priekšā skrienošos varēs redzēt pa lielu gabalu. Pāris kāpumiņi trasē arī ir, taču tie mijas ar līdzīga apmēra kritumiem, tāpēc lielas problēmas tie noteikti nesagādās.

Vienīgā vieta, kur esam trasi izskrējuši nepareizi ir bijis pašās apļa beigās, jo vakar maratona lapā parādījusies koriģētā trases versija, kur beigu stāvais kāpums ir nedaudz apliekts (Laikam ar precīzu mērīšanu tik raiti nevedas, un ar pirmo reizi to izdarīt nevar. Lai gan nav jau nekāds brīnums, jo vakardienas 10 km NIKE skrējiens Mežaparkā, pēc komentāros lasītā, arī ir bijis pārsimts metrus par īsu...). Katrā ziņā kā izskatās tās beigu izmaiņas dabā to nu tagad nezinu, lai gan, ja kādam ir pieejama Valmieras centra orientēšanās karte elektroniskā versijā, varbūt var padalīties ar saiti -tur vismaz varētu jauno beigu kāpumu novērtēt ar orientierista aci.

Šonedēļ tad nu plānots nedaudz iekrāt spēkus svētdienas skrējienam Valmierā, un tad jau tālāk manīs, cik spēka un vēlmes būs palicis tālākiem treniņiem, jo oktobra sākumā būs o-maratons, kurā esmu tomēr nolēmis startēt un kurā, skatoties LK kopvērtējumu, atkal būs jāskrien līdera kreklā, kaut arī Irbenes mežos iepriekšējā nedēļas nogalē tas nekādus labos rezultātus neatnesa.

Gandrīz sezonas beigas meža distancēs

Jau braucot uz Irbeni, kur šogad norisinājās Latvijas čempionāts orientēšanās sportā vidējā distancē un stafetē, zināju, ka visticamāk, neskaitot o-maratonu oktobra sākumā, šī būs šogad mana pēdējā parādīšanās meža takās ar karti rokās. Patiesībā jau varētu arī domāt, ka ar sudraba medaļu stafetē sezonu noslēgt nebūtu slikti, tomēr, lai cik dīvaini nebūtu, prieks par 2.vietu stafetē ir gaužām mazs, bet arī sāpe par 10.vietu vidējā distancē nav neko liela. Laikam kaut kas galvā nav tā.

Prieciņš no pirmās dienas ir tas, ka vismaz pirmo punktu esmu paņēmis ar labāko laiku, un arī pie otrā punkta vēl esmu bijis līderis (līdz tam patiesi likās, ka skriešana bija ok), taču tālāk jau sekoja mana vairākkārtēja nesaprašanās ar karti, pārsvarā nespējot savienot dabā atrodamos slapjumus ar kartē attēlotajiem, kā arī vairākkārtēja nepārliecība par uzņemto kursu, kas noveda pie saraustīta skrējiena ar vairākkārtējām apstāšanās reizēm. Kļūdās tika atstāts daudz, domājams, minūtes piecas kā minimums, un tāpēc 10.vieta pat gandrīz vai nepelnīti augsta, lai gan, ja tā parēķina, tad līdz sudraba medaļai pietrūka mazāk par divarpus minūtēm. Septiņiem citiem līdz sudrabam gan pietrūka vēl mazāk.

Stafetei teorētiski bija jābūt īpašai. Galvenokārt tāpēc, ka šādu stafetes sastāvu - Raivo, Andris un es, biju gaidījis jau vairākus gadus. Raivo dalība čempionātā gan bija ļoti neskaidra līdz pat pēdējam brīdim un tāpēc viņa vietā jau bija aizrunāts Vilnis, taču gandrīz pēdējā brīdī Raivo tomēr izlēma par labu dalībai čempionātā un līdz ar to viņam tika atdota vieta komandā (jāsaka gan, ka arī ar Vilni sastāvā, vismaz pie vakardienas etapu laikiem mēs tāpat būtu finišējuši 2.vietā). Pirms starta, izpētot citu komandu sastāvus, bija skaidrs, ka zemāk par trešo vietu mums būtu izgāšanās, taču arī augstāk tikt nebūs viegli. Pirmajā etapā gan brīnumus bija sastrādājis Kalvis, un tāpēc pēc Raivo un Andra ļoti labi veiktajiem pirmajiem diviem etapiem, startēju pirmajā pozīcijā vien četras sekundes priekšā Edgaram Bertukam, taču tālākie sekotāji bija aizmugurē vismaz minūtes septiņas.

Uz pirmo punktu bija doma skriet apkārt pa taku, kuru vakar uz starta ejošie bija ieminuši, taču stafetes skrējēji bija paspējuši samīt daudz jaunu taku, tāpēc uz pirmo punktu sekoju uzreiz aiz Edgara pa nedaudz taisnāku variantu. Pirmais punkts mūsu ceļā bija arī Edgara pirmais punkts, un vairāk arī viņu distancē neredzēju, jo mans punkts bija gabaliņu tālāk. Uz otro punktu skrienot, veiksmīgi izdevās izskriet cauri trešajam, taču kritiskais brīdis bija ceturtais punkts, kur man pilnīgi neizprotamā peldošā reljefā, kas klāts ar purviņiem savu punktu nevarēju atrast aptuveni trīs ar pusi minūtes. Pat neskatoties uz to, ka divreiz devos atpakaļ uz ceļa un centos trāpīt uz savu punktu, tas nekādīgi nedevās rokās (atradu gan vienu farsta punktu). Galu galā punktu jau tomēr atradu, taču sapratu, ka laiku esmu atstājis daudz uz sapratu, ka Mārtiņš noteikti man ir krietni pietuvojies, un arī otrā vieta vairs nemaz nav droša.

Tālāk gan ilgāku laiku izdevās iztikt bez vērā ņemamām kļūdām, toties īsi aiz "tuksneša" ļoti spēcīgi uz nogāzes pagriezu potīti, kas galvenās sāpes radīja traumas rašanās brīdī un tūlīt pēc finiša, un patiesībā arī šobrīd sāpes līdz galam vēl nav rimušās (bet gan jau pēc pāris dienām būs ok). Skriet tas gan netraucēja, taču brīdis visai nepatīkams. Trīs punktus vēlāk, kas bija punkts pirms skatītāju kontrolpunkta, atkal sastapos ar pilnīgu situācijas neizpratni un punktu izdevās paņemt tikai pēc pāris nevajadzīgu līkumu izmešanas. Klāt bija skatītāju punkts, kur man tika ziņots, ka esmu otrais un līdz Bertukam tālu (nebija jau arī nekāds brīnums), taču par to, kas notiek aizmugurē gan īsti drošs nebiju. Tā kā atlicis bija vien distances posms pa skrienamo balto mežu, tad tā, kā arī nākamajā kp pēc skatītāju vēl nedzirdēju skaļrunī nekādas ziņas par konkurentu tuvošanos, tad likās, ka vajadzētu pozīciju noturēt. Tomēr tas, ka atlikušajiem etapiem lielākajai daļai pastāvēja divi ceļu varianti - taisni pāri kalniem vai apkārt pa ceļu, tad pilnas pārliecības par pareizo ceļa izvēli nebija (uz 16. un 21.skrēju apkārt pa ceļu, uz 19. - pa taisno). Pie 18.KP vēl pieskrēju pie sveša punkta un tā nu iekšā stresiņš par iespējamo Mārtiņa tuvošanos saglabājās gandrīz līdz pēdējam brīdim. Tikai paņemot pirmspēdējo punktu sapratu, ka otrā vieta ir noturēta, un finišā varēju ieskriet mierīgi kopā ar Raivo un Andri. Galu galā otrā vieta it kā bija labāk kā gaidīts, tomēr prieks ir tāds pieticīgs - droši vien tāpēc, ka mans sniegums bija vairāk kā slikts.

Kopumā atmiņas no šīm divām dienām Irbenē un Ventspilī būs par daudzajiem sēņu pilnajiem groziem, ko orientieristi bariem nesa laukā no meža - skrienot laikam bija nolūkojuši labākās sēņu vietas. Nu arī zinu, ka Latvijas Kausa līdera krekls ļoti patīkami pieguļ ķermenim - laikam labs audums. Tāpat atmiņās paliks man iepriekš nezināmās pārveides Ventspils mazbānīša maršrutā, kurš nu ir pagarināts līdz pat Piedzīvojumu parkam, un gar to visā garumā nu ir glīti veloceliņi, kas vakaros laikam arī tiek apgaismoti - brīnišķīga vieta skriešanai, ko sestdienas vakarā arī iemēģināju.

Vēl beigās arī gribēju nelielu piezīmi izteikt par stafešu garumiem, kuri jau otro gadu pēc kārtas, vismaz V21 grupā, ir krietni par garu, un noteikumos minētajās 135 minūtēs nespēj iekļauties ne pirmā vieta, nemaz nerunājot par pirmo sešinieku, kam līdz 135 minūšu rezultātam šogad pietrūka vairāk kā 25 minūtes. Lai stafete kļūtu interesantāka arī skatītājiem, tad cīņai jābūt ne tikai pirmajā etapā, bet arī pārējos - un to pie mūsu apstākļiem var panākt vien ar īsākiem etapiem, kur vairāk sportistu ir konkurētspējīgi.

Rezultātu sports

Droši vien, ka pašos pirmsākumos tā nebija, bet, laikam ejot, mani aizvien vairāk ir interesējis rezultātu sports - vietas, rekordi, sasniegumi, iepriekšējo rezultātu uzlabošana, sava tā brīža potenciāla pilna izmantošana - daudz vairāk sports kā augstu sasniegumu sports (lai gan līdz tiem augstajiem sasniegumiem vēl tālu), un ne tik daudz sports kā vienkārši veselīga dzīvesveida piekopšana vai brīvā laika aizpildīšanas aktivitāte. Ir bijuši periodi, kad apsēstība ar sportošanu un treniņiem ir bijusi lielāka un brīži, kad tā bijusi mazāka, taču kopumā jāsaka, ka man nekad nav paticis startēt sacensībās vienkārši startēšanas pēc bez tiekšanās pēc rezultātiem.

Pozitīvais tajā noteikti ir tas, ka šāda veida interese pret sportu ir labs dzinulis treniņiem. Taču tajā pat laikā tas līdzi sev nes arī mazāk pozitīvas lietas:

• diezgan daudzas lietas tiek pakārtotas skriešanai;
• treniņi notiek ar mērķi nevis iziet paskriet un izbaudīt skrējienu, bet ar domu, ka konkrētais treniņš ir viena no daudzajām skrūvītēm lielajā mehānismā, kas ļaus sasniegt plānotās virsotnes, un attiecīgi neplānota treniņa izlaišana atstāj rūgtumu par plāna neizpildi;
• savulaik visas, pat mazākās, sacensības tika skrietas uz maksimumu, lai gan tās bija paredzētas tikai kā treniņi (tagad gan to vairāk izdodas kontrolēt, lai gan iemesls varētu būt tas, ka apzinoties to, ka atkal gribēšu maukt, vienkārši sacensībās piedalos retāk);
• jau pašā sākumā minēju, ka startēt sacensībās vienkārši startēšanas pēc man nav bijusi interese un tas pa daļai sasaucas ar iepriekšējo punktu. Pat ja manu spēju robeža nav bijusi pirmās vietas, tik un tā dalība ir ar mērķi uzlabot iepriekšējos sasniegumus vai sasniegt konkrētu rezultātu. Visgrūtāk ar šo ir sadzīvot stafetēs, jo tajās gala rezultāts ir atkarīgs no visas komandas, un tas vai pats esmu ļoti labā formā bieži vien kopējā rezultātā būtisku lomu nespēlē (laikam tieši tāpēc mani vairāk saista individuālās nodarbes, jo tajās pa lielam viss ir atkarīgs tikai no paša).
  

Patiesībā jau, ja uz to visu paskatās no šāda skatupunkta, izklausās diezgan briesmīgi, taču visus grūtumus galu galā pārspēj prieks un gandarījums par sasniegto, un, galu galā skriet ir forši un man vienkārši patīk to darīt.

Brīvdienas mežā

Šī nedēļas nogale tāpat kā iepriekšējā pārsvarā tika pavadīta, skrienot pa mežu - sestdien Gulbenes novada kausā, bet šodien Klubu stafetēs. Pēc ilgā atpūtas perioda no kartēm, ļoti ceru, ka starts Malienas kausā pagājušonedēļ un šīs divas dienas būs atgriezušas īsto kartes pielietošanas prasmi, lai nākamnedēļ Latvijas čempionātā ar orientēšanos muļķīgu problēmu nebūtu.

Būšana Gulbenes kausā pēdējos gadus ir kļuvusi par neatņemamu augusta sastāvdaļu. Galvenokārt tāpēc, ka nu jau vismaz piekto gadu asistēju Gerdai un pārējiem gulbeniešiem, esot par galveno rezultātu cilvēku. Beidzamos gados ir radusies izdevība paralēli uzskriet pašā mačā arī dalībnieka statusā, un to arī esmu centies izmantot. Šogad Gulbenes kauss norisinājās Kaļņa ezera krastā priežu mežā, kas, manuprāt, ir ļoti netipisks Gulbenes mežiem. Ja neskaita to, ka kalnu grēdas šajā mežā ir visai stāvas, kas nedaudz sabremzē skrējienu, tad visādi citādi tik skrienamu un pārredzamu priežu mežu ir grūti atrast pat Rīgas apkārtnē. Dažus, it sevišķi tos, kas šajā mežā nebija skrējuši 2007.gada Latvijas čempionātā, dzirdēju pukojamies par to, ka dzīties tādu gabalu uz tādu mežu un skriet vidējo distanci galīgi nav bijis vērts, taču tā kā man kā reiz treniņplāns prasīja kādu ātrāku skrējienu, tad par skrējienu ar vidējo ātrumu 4'24" uz kilometru biju vairāk kā priecīgs. Protams, papildu prieciņš bija tas, ka maču arī vinnēju (tiku arī pie kārtējā šampanieša balvā - labi, ka man ir līdzjutēji, kas ar tiem šampaniešiem tiek galā, citādi nezinu, kur es tos liktu). Skrējiens, protams, bija tāds kross ar atzīmēšanos, taču varēja piestrādāt kaut nedaudz pie skriešanas virzienā. Manis veiktais ceļš no punktus savienošajām sārtajām līnijām īpaši nenovirzījās, un kļūdās, ja saskaita visus labākos etapu laikus, esmu atstājis vien 13 sekundes. Galu galā pēc uzvaras šajā mačā esmu nonācis Latvijas Kausa pirmajā pozīcijā, kas nozīmē vien to, ka pēc nedēļas Latvijas čempionātā būs jāskrien dzeltenajā kreklā ar uzrakstu līderis - neesmu gan pārliecināts, ka ļoti pēc tā esmu tiecies, bet laikam jau kas jādara, jādara.

Patiesībā līdzīgi kā Gulbenē arī šodien Klubu stafešu mežā pa lielam bija kross ar atzīmēšanos. Mežs gan šodien nebija tik ļoti pārredzams un sīko reljefa objektu bija vairāk, taču ātrumi šodien bija līdzīgi. Pēc pagājušā gada 4.vietas, cerējām, ka arī šogad varētu mēģināt ieskriet sešiniekā vai pie veiksmes varbūt pat trijniekā, taču galu galā palikām septītie, tāpat kā pirms diviem gadiem Lāčkalnu mežā. Rezultāts jau laikam vien ir mūsu šī brīža vieta, jo, lai arī, protams, katrs no komandas varēja atrast, kur nomest kļūdās pavadītās sekundes vai pat minūtes, taču kļūdas jau taisīja arī citi. Pats sakļūdījos uz diviem punktiem ~15 ~25 un ~25 ~50 sekundes, taču pēc vakardienas kājas arī vairs nejutās tik ļoti ātras (tas gan neliedza uz pirmo punktu apdzīt abu priekšā startējošo komandu skrējējus). Taču cīņu par tikšanu Klubu stafešu trijnieku gan jau turpināsim arī nākamgad, lai gan ar komandas veidošanu varētu būt pagrūtāk, jo mūsu ierastie skrējēji aug un paliek vecāki, un gadu limitos dažs labs vairs neiekļausies - tātad jāmeklē jauni kadri.

Visbeidzot jāsaka, ka ļoti grūti ir pierast pie strauji vēsāk kļuvušā laika, un šāds lietains un vēss laiks man galīgi neiet pie sirds. Joprojām gribas skriet šortos, bet laikam pamazām no šīs lietas būs jāatsakās, jo šonedēļ vēsuma dēļ esmu jau vismaz 2x ticis pie iesnām. Arī pēc vakar vakar skrējiena Ogrē, šorīt no rīta nedaudz šņaukājos un, lai arī Klubu stafetēs iesnas bija mitējušās, tomēr nebrīnīšos, ja šodien lietainajā mežā pavadītā diena, atkal būs iesnas atgriezusi manos deguna dobumos.

Malienas kauss

Otrās dienas starts pret kalnu

Nedēļas nogalē mani atkal uz brīdi varēja uzskatīt par orientieristu - ar karti nebiju skrējis kopš Kāpas, taču Apē devos atkal meža takās ar karti rokās. Par to, ka karti kādu laiku nebiju turējis rokās, liecināja jau tas, ka ceļā uz pirmo punktu sapratu, ka neko nesaprotu. Tas, protams, rezultējās ~40 sekunžu kļūdā, tālāk gan mēģināju skriet prātīgāk, taču tik raiti nemaz nevedās. Droši vien arī būtisks iemesls bija nepierastais pamats zem kājām - mīkstās sūnas, kas kājām noteikti bija diezgan liels pārsteigums, jo kā nekā aizvadītās nedēļas ierastais pamats bija meža ceļi, lauku ceļi, asfalts stadions, nu katrā gadījumā kaut kas krietni cietāks un krietni līdzenāks.

Uz piekto punktu sekoja vēl viena kļūda uz vismaz minūti, un tur jau klāt arī bija Timo Sild, kurš startēja divas minūtes aiz manis. Ātrums uzreiz pieauga, bet es sapratu, ka pa tādu pamatu man patiesi galīgi uz priekšu neripo, un nācās ļoti piespiesties, lai tiktu uz priekšu pieklājīgā ātrumā. Uz 12.KP nedaudz biju priekšā Timo, taču uz nākamo punktu uztaisīju kļūdu, noejot pa kalnu par daudz par zemu, un, paņemot punktu, redzēju, ka Timo jau dodas uz nākamo punktu. Vēl viena saminstināšanās uz 15.KP, un pēcāk ceļā uz 19.KP neliela kartes pārprašana un divi viens otram sekojoši kritieni pār celmiem un vēl ap 30 sekunžu zaudējums un galu galā finišēju minūti aiz Timo, kurš dienu uzvarēja, bet man nācās samierināties ar 4.vietu.

Skrējens mežā patiešām nebija tik viegls kā biju cerējis, un skrienot pat sāku domāt, ka foršāk būtu skriet A grupā, kur tā varētu bez pārlieku lielas maukšanas ar baudu skriet un cīnīties par labām vietām. Katrā ziņā vakarā izgājām 40 minūtes uzskriet, un sapratu, ka tāpat vien skriet ir baigi patīkami. Par laimi pirmās dienas būšana apvidū nedaudz organismam bija atgādinājusi, ka tas jau reiz ir skrējis pa mežu, un otrajā dienā skriešana pa mežu likās krietni vien vieglāka.

Pirmajā dienā zaudējot nedaudz vairāk kā 20 sekundes Artūram Pauliņam, un 11 sekundes esot priekšā Jānim Kūmam, nozīmēja vien to, ka iedzīšana otrajā dienā varētu būt diezgan spraiga. Taču no tā spraiguma nekas dižs neiznāca, jo uz pirmo punktu izvēlējos iet vairāk pa kresi, lai ilgāk varētu paskriet pa ceļu, pēc tam vēl uzkļūdījos punkta rajonā, jo likās, ka punkts būs lielas ieplakas nevis liela kalna malā, un uz pirmo punktu Pauliņam jau biju zaudējis etapā veselu minūti. Tālāk gan centos iztikt bez kļūdām (Kūms, lai arī sākumā cītīgi turējās aiz muguras, tomēr jau pēc 3.punkta viņu vairs neredzēju) un laicīgi plānot etapus uz priekšu un, ja neskaita, ka nebiju pārliecināts vai uz 6.KP variants pa šoseju būs tas ātrākais (laikam jau bija, ja reiz esmu tur ticis pie 1.laika etapā), tad citādi skrējiens padevās diezgan raits un ceļā uz 11.KP pamanīju Pauliņu.Tā kā sākumā nelikās, ka uz pirmo punktu pazaudēju tik daudz, tad biju nedaudz pārsteigts, ka viņu ieraudzīju tikai te. Punktu paņēmu pirms viņa un tā arī pa priekšu izskrēju skatītāja punktā un arī nākamajā viņu vēl dzirdēju aiz muguras, bet pēc tam etapā cauri purvam Artūrs kaut kur pazuda, un, lai arī es tur uztaisīju nelielu kļūdiņu uz kādām 30-40 sekundēm, Artūrs bija kļūdījies vēl aptuveni pusminūti vairāk, un, lai arī bija sajūta, ka laikam tomēr esmu viņam priekšā, tomēr līdz pat beigām saglabājās neliela nedrošība, ka varbūt tomēr viņš ir priekšā. Kļūdu gan vairāk nebija un finišā skrienot, dzirdēju, ka esmu trešais, līdz ar to bija skaidrs, ka vismaz minimālo sacensību uzdevumu - tikt trijniekā esmu izpildījis.

Kopumā sacensības bija tīri ok. Galvenais jau bija tas, ka mežs bija tāds, pa kuru varēja skriet - nebija īpaši jālaužas. Jūtama gan rudens tuvošanās, līdz ar to ik pa laikam uznākušais lietus nedaudz pabojāja kopējo noskaņu, taču uz apbalvošanu spīdēja smuka saulīte un arī mājupceļš sanāca tīri jautrs. Nākamnedēļ gan atkal būs jāmēro tālais ceļš tajā virzienā, jo netālu no Gulbenes un Balviem būs Gulbenes kauss.

BalticMiles pusmaratons Jūrmalā

Kāds jau teiktu, ka divas nedēļas pēc kārtas skriet pusmaratonu nav īsti prātīgi, taču ja tas tiek darīts tā, ka neliela spēka rezerve vēl atliek un ir iespēja tikt pie labām balvām, tad mani laikam atturēt ir grūti. Un, lai arī jūlija beigās vēl šaubījos par startēšanu Kuldīgas pusmaratonā, tad nu ir sanācis, ka esmu augustā paspējis noskriet jau divus.

Nedēļas nogale atkal solījās būt īpaši karsta, tāpēc īpašu cerību par to, ka būs vēsāks kā Kuldīgā nebija. Svētdienas rītā pēc deviņiem termometrs rādīja jau 27 grādus, kas liecināja ka karsti būs, ko noteikti vēl grūtāku padarīs skriešana pa pludmales smiltīm (smilšu posms katrā no 10,5 km garajiem apļiem bija ~2,5km garš), kur no ēnas patverties nebūs iespējams. Tomēr aptuveni stundu pirms starta Jūrmalai strauji tuvojās negaisa mākoņi, kas atnesa aptuveni desmit minūšu ilgu negaisu, un nolijušais lietus pirms starta gaisu krietni atveldzēja, līdz ar to vismaz karstums nebija tik liels, kā gaidīju.

Organizatori noteikti bija cerējuši, ka dalībnieku skaits noteikti būs krietni lielāks. Par ko liecina kaut vai tas, ka minimaratona nolikumā bija izsludinātas balvas katram 100., 200., 300., 400 un 500. finišētājam, bet uz starta līnijas minimaratonā izgāja vien nedaudz virs 200 dalībniekiem. Arī pusmaratonā startēja vien ap 130 dalībniekiem, lai gan pieļauju, ka dažus nobiedēja karstais laiks, daļa bija savu šī gada pusmaratonu pieveikuši Kuldīgā, bet daļa par pasākumu nemaz nebija dzirdējuši, jo informācija par skrējienu Jūrmalā parādījās vien jūlija vidū. Taču visādi citādi pasākums bija noorganizēts diezgan vērienīgi ar pasākuma vadītāju, koncertprogrammu finišā, vērienīgām balvām, labu dzirdināšanu distancē un interesantu trasi.

Iepriekšējā vakarā internetā parādījās dalībnieku saraksts un, to caurskatot, sapratu, ka, ja vien sacensību dienā nepieteiksies vēl kāds spēcīgs skrējējs, tad uzdevums Jūrmalai būs finišēt trešajā vietā. Uz starta līnijas stāvot, manīju, ka klāt neviens nācis nav un tad nu nācās vien ar uzdoto uzdevumu tikt galā.

Distance divi 10,55 km apļi. Sākums nedaudz pa smiltīm, tad Dzintaru, Bulduru prospekta asfalts ~5-6km garumā, tad asfaltēts veloceliņš ~2-3 kilometri un beigās skrējiens atkal pa pludmali ~2 kilometri. Jau no paša starta, kā jau gaidīts, skrējienu krietni ātrāk uzsāka Valērijs Žolnerovičs un Jānis Višķers, kuriem līdzi aizskrēja arī Dmitrijevs Andrejs, kurš līdzīgi visai strauji iesāka arī pirms nedēļas Kuldīgā. Tālāk jau skrēju es kopā ar vēl četru skrējēju grupiņu. Sākotnēji temps līdzīgi kā Kuldīgā bija ļoti mierīgs, un droši vien gan tas, gan arī ne tik karstais laiks arī pārējiem deva vairāk spēka, jo mūsu piecu cilvēku grupiņa pirmo biedru pazaudēja vien pēc ~6 kilometriem, kad uz veloceliņa nedaudz pieauga temps, nākamais atkrita pēc uzskriešanas uz pludmales, un pirmo apli nobeidzām triju cilvēku grupiņā, bet priekšā jau nepilnas pusminūtes attālumā vīdēja arī trešajā vietā skrienošais Dmitrijevs, kurš nu jau bija krietni tuvāk nekā pēc skrietiem 5-6 kilometriem.

Tad nu bija skaidrs, ka otrajā aplī būs jātiek prom no maniem līdzskrējējiem, gan arī jānoķer trešā vieta, un, izgriežoties uz Dzintaru prospekta, jūtami pieliku ātrumā un mani līdzskrējēji sāka pamazām attālināties, savukārt priekšā skrienošajam sāku tuvoties diezgan strauji un jau pēc aptuveni diviem trim kilometriem viņu biju noķeŗis, un lai arī pirmajā mirklī šķita, ka viņš iesēžas aizmugurē man, tomēr pavisam drīz jau skrēju viens pats kopā vien ar riteņbraucēju, kurš bija nozīmēts pavadīt trešajā vietā skrienošo. Līdz skrējiena beigām gan vēl bija atlikuši aptuveni 6 kilometri, tomēr sapratu, ka spēka uzņemtā ātruma noturēšanai vajadzētu pietikt un, lai arī no sekotājiem turpināju atrauties un būtu varējis arī uz beigām piebremzēt, tomēr drīz vien sapratu, ka būtu neslikti noskriet ātrāk par Kuldīgas rezultātu, tāpēc arī pēdējos kilometrus pa smiltīm skrēju pilnā ātrumā, lai arī līdzjutējiem un skatītājiem prieks.

Finišēju ar rezultātu 1:13:36,81, kas ir par divdesmit sekundēm ātrāk kā pirms nedēļas Kuldīgā, līdz ar to arī mazo uzdevumu, uzlabot Kuldīgas rezultātu arī izdevās izpildīt godam. Tālāk jau sekoja pārģērbšanās, slēpšanās no lietus, kurš vēlreiz atveldzēja Jūrmalu šajā karstajā dienā, apbalvošana, došanās mājup un mazās svinības ar kūku un šampanieti kopā ar maniem foršajiem līdzjutējiem, bez kuriem skrējiens nebūtu iedomājams - paldies viņiem.

Nu un tagad, kad šis pusmaratons ir garām, jāskatās tālāk uz priekšu. Augustā gan pusmaratonu vairs nebūs, bet Valmierā 19.septembrī gan skriešu. Un varbūt tur būs jāmēģina noskriet tuvāk savām spējām, tuvāk savam pērnā gada Valmieras rezultātam, jo kā nekā arī te Jūrmalā otro apli noskrēju gandrīz par divām minūtēm ātrāk nekā pirmo. Tā ka skrējieniem vēl nebūt šogad punkts nav pielikts, bet nu pāris nedēļas vismaz sacensībās mani varēs manīt atkal ar karti rokā. Nu kaut vai jau šonedēļ, kad nedēļas nogalē būšu Apē "Malienas kausā".

Un te vēl dažas bildes no vakardienas skrējiena:

Par treneriem

Pirms kāda laika kāds komentētājs lūdza, lai uzrakstu savas domas par trenera nozīmi orientēšanās sportā. Jau toreiz man likās, ka atbilde ir diezgan viennozīmīga, lai gan patiesībā, tas jau laikam katram ir diezgan individuāli.

Manuprāt, īsais raksturojums trenera sūtībai ir būt atbalstam treniņu procesā. Vai nu tas ir psiholoģiskais atbalsts, vai arī atbalsts tehnisko un/vai fizisko spēju uzlabošanā, tomēr pēc būtības tas ir atbalsts lietās, ar ko pats sportists nespēj tikt galā. Jā, protams, sportisko gaitu sākumā atbalsts ir nepieciešams praktiski visās jomās, galu galā treneris arī bieži vien ir tas, kas Tevi "velk" uz treniņiem un notur Tevi sportā, taču tālāk jau, laikam ejot, manuprāt, treneris būtu vajadzīgs, lai sniegtu palīdzību lietās, kur bez palīdzīgas rokas neiztikt.

Kā jau vairākas reizes savās pārdomās arī šeit nākas vēlreiz pieminēt to, ka orientēšanās sportu veido divas daļas - fiziskās spējas un orientēšanās iemaņas. Laikam ejot, man ir nostiprinājusies pārliecība, ka fiziskā ziņā labākais treneris sev vari būt pats, jo galu galā, kurš tad vēl labāk pārzina Tavu organismu, ja ne vien pats. Tāpēc, ja vien ir kaut mazākā saprašana par fizisko treniņu metodēm un principiem, tad šajā jomā bez trenera var iztikt gluži labi. Ja vēl garākos treniņus vari skriet kopā ar kādu, vai vēl ideālāk kopā ar kādu, kurš Tev ar velo brauc līdzi, uzmundrina un iedod padzerties, tad pat šādos psiholoģiski grūtākos treniņos bez papildus atbalsta trenera veidolā var iztikt.

Nu un otra puse ir orientēšanās iemaņu uzlabošana. Un tieši šī lieta ir tā, kur, manuprāt, bez trenera neiztikt. Es labi zinu, ka varētu izdomāt dažnedažādus treniņus orientēšanās tehnikai - līdzīgus, kā esmu pa šiem gadiem gan pats pieredzējis, gan citur novērojis, tomēr viss, kas saistīts ar treniņiem kartē nav vairs tik vērtīgs, ja kartes, distances esi plānojis un zīmējis pats, punktus mežā licis pats un pēc tam pats to visu pats arī skrējis. Tad plānošanas procesā jau veiktos ceļus bieži vien esi izplānojis un treniņš sanāk ar daudz mazāku pievienoto vērtību. Tā nu lūk, tieši šis sagatavošanas darbs ar kartēm, distancēm un punktu likšanu, manuprāt, ir tā lieta, kur treneris orientēšanās sportā ir nepieciešams visvairāk.

Tāds nu apmēram ir mans skatījums par treneriem orientēšanās sportā. Lai gan neapšaubāmi ik pa laikam cilvēks no malas ir noderīgs, lai novērtētu Tavu veikumu un norādītu uz kļūdām. Pilnīgi iespējams, ka daudziem ir liela nepieciešamība, ka treneris regulāri raksta arī treniņplānu, un daudz vairāk iesaistās treniņprocesā, nekā es esmu to minējis, taču, kā jau sākumā minēju, tas tomēr ir katram diezgan individuāli. Šaubu gan nav par to, ka treneris vai varam to nosaukt arī par menedžeri ir visai neatsverams dažādos plānošanas jautājumos - nometnes, sacensības, sponsori, naudas utt., taču tas jau ir cits līmenis, citi rezultāti...

Varbūt arī Tev, manu dārgo lasītāj, ir ko teikt treneru jautājumā? Kādu Tu redzi vai esi uz savas ādas pieredzējis trenera lomu orientēšanās sportā?

Kuldīgas pusmaratons - uzdevums izpildīts

Starts

Sestdien pieveicu savu šī gada pirmo pusmaratonu - Kuldīgā, un patiesībā tas izdevās pat labāk kā bija plānots. Organizatori maču reklamēja kā Baltijas karstāko pusmaratonu, un, lai arī no paša rīta Kuldīgai apkārtējās pilsētās pat šur tur plosījās negaiss, tomēr Kuldīgā, protams, skrējiens iztika bez lietus, un skrējiens, kā jau tika paredzēts, norisinājās 30 grādu karstumā. Par laimi sauli daļu laika aizklāja mākoņi, tāpēc tiešos saules staros, kur karstums būtu vēl lielāks, tik daudz skriet nesanāca, bet karsti bija tik un tā. Tāpēc jāsaka liels paldies Lidai, Sabīnei, Ilgai un Egijai par cītīgo fanošanu un dzirdināšanu trases malā, kā arī Kasparam Kārkliņam par dzirdināšanu Ventas otrā krastā, kur organizatori nez kāpēc dzirdināšanu nebija saorganizējoši. Normālos laikapstākļos varbūt arī būtu ok, jo tāpat dzerampunkti bija katra 5,3km garā apļa pašā sākumā un apmēram pēc trīsarpus kilometriem, kā arī daudzviet bija iespēja atvēsināties kaut nedaudz trases malās uzrīkotajās "dušās", kur vietējie kuldīdznieki laistīja skrējējus ar dārza šļūtenēm, taču šādā karstumā tik un tā dzert vajadzēja daudz un dikti tāpēc dzerampunkts Ventas otrā krastā būtu lieti noderējis daudziem sportistiem.

Pirms skrējiena biju cītīgi izpētījis dalībnieku sarakstu, un bija skaidrs, ka varētu cīnīties par 5.vietu skrējiena kopvērtējumā (aiz pagājušā gada uzvarētāja no Baltkrievijas, viena Lietuvas sportista, kā arī mūsu pašu Valērija Žolneroviča un Mareka Florošeka) un trešo vietu Latvijas skrējēju ieskaitē, jo kā nekā šis paralēli bija arī Latvijas čempionāts pusmaratonā. Tāds tad arī bija skrējiena galvenais uzdevums- - finišēt kā trešajam latvietim, īpaši arī neuztraucoties par distancē pavadīto laiku. Skrējiena sākums liecināja ka šāds scenārijs varētu arī piepildīties.

Pats sāku salīdzinoši mierīgi, negribēdams šādā karstumā pārķert jau sākumu, un man blakus iekārtojās Jānis Arseņikovs, kurš arī, manuprāt, bija mans galvenais sāncensis par 5.vietu. Pēc pirmā kilometra bijām 8.un 9.vietā, vēl pēc diviem kilometriem apdzinām divus priekšā skrejošos, un vēl pēc aptuveni pusotra kilometra pieķērām arī piektajā vietā skrienošo sportistu, kurš uz brīdi iesēdās mums astē, taču vēl pēc kāda kilometra no mūsu grupiņas atkrita. Skrējiens pirmajā un otrajā aplī likās pārsteidzoši viegls, un jau otrā apļa otrajā pusē, kad trase veda kalnā nedaudz atrāvos no mana līdzskrējēja un tālāk jau skrēju viens pats, otrā apļa beigās apdzenot dažus skrējējus, kas tajā brīdī beidza savu pirmo apli.

Pārskrienot Ventas tiltu trešo reizi, pamanīju, ka man pretī soļo Lietuvas sportists, kurš, kā man šķita, sākumā bija aizskrējis kopā ar līderiem. Pēc pārdesmit metriem malā stāvošie vīri man rādīja, ka esmu ceturtais, līdz ar to par lietuvieti mans minējums bija pareizs, un viņam izstājoties no distances, biju pacēlies uz 4.vietu. Trešajā aplī, tālāk skrienot, jau sāka palikt grūtāk, taču joprojām kustējos uz priekšu diezgan raiti, ik pa brīdim arī uzmundrinot sev pazīstamos skrējējus, kurus apdzinu par apli, kā arī aktivizējot'un pamājot līdzjutējiem trases malā.

Uzsākot pēdējo apli, sapratu, ka vairs atlicis pavisam maz, taču, atminoties lūzienu šī gada Vaidavas skrējiena pēdējos kilometros, sapratu, ka grūtākais, iespējams, vēl tikai priekšā, tāpēc pārāk sapriecāties vēl nevar. Ventas tilta otrā galā padzēros no Kaspara sniegtās pudeles, un, kad viņam prasīju, vai nākamais tālu, ar to domājot aiz sevis skrienošo, viņš uzsauca, ka tik tuvu neviena nav, bet 5.vieta esot netālu. Tajā brīdī zināju, ka it kā skrienu pa ceturto vietu, tāpēc aizmugurējais laikam ir kaut kur tuvumā. Taču kā izrādījās Kaspars laikam bija domājis priekšā skrienošo, jo vēl pēc aptuveni kilometra pamanīju pa gabalu Mareku Florošeku. Tajā brīdī redzēju, ka viņam blakus brauc velobraucējs un nodomāju, ka tas gan nav forši, ka viņu pavada riteņbraucējs, jo nolikumā bija skaidri uzrakstīts, ka ar velo pavadīt aizliegts, taču tad sapratu, ka tā taču ir trešā vieta un pirmos jau vienmēr pavada ar velo organizatori. Marekam pietuvojos diezgan strauji, taču kad tiku viņam pussoli priekšā, viņš mani pamanīja un ieslēdza atpakaļ savu īsto ātrumu un uzreiz atkal izveidoja atstarpi apmēram 50-100 metrus. Tālāk jau ik pa laikam dzirdēju no malas saucienus, ka trešā vieta tepat jau ir, taču neviens jau nezināja, ka vienreiz jau biju viņu noķēris. Otreiz skrienot, gar Kasparu, viņš uzsauca, ka nākamais esot vairāk kā 2 minūtes aiz muguras, un tad jau sapratu, ka ceturtajā pozīcijā arī izdosies finišēt, lai gan tik un tā palika tā nedrošības sajūta, ka varbūt kāds vēl noķer, un atpakaļ tā arī ne reizi nepaskatījos visa skrējiena laikā, piedevām pēdējo taisni pa gājēju ielu vēl uzskrēju ātrāk, nu kā finišam pieklājas.

Pēdējā aplī skrienot, nospriedu, ka būtu labi paskriet zem stundas un piecpadsmit minūtēm, taču finišā savu pulksteni apstādināju ar laiku 1:13:57. Pēc tam skatot oficiālos rezultātus redzēju, ka esmu bijis laikam viens no nedaudzajiem, kurš ar katru apli tempu bija nedaudz kāpinājis (apļa laiki - 0:18:18, 0:18:48, 0:18:32, 0:18:21 - pirmais bija nedaudz īsāks nekā pārējie). Lai arī rezultāts ir patālu no pērn Valmierā sasniegtā, tomēr optimālā kondīcijā šobrīd vēl neesmu tik un tā, un arī karstums droši vien kādu lieku minūti rezultātam pielika, kā nekā arī pērnā gada uzvarētājs šogad skrēja vairāk kā divas minūtes lēnāk kā pirms gada. Taču Kuldīgas trase man patika, un domāju, ka šeit noteikti atgriezīšos vēl.

Lai vai kā, esmu ļoti priecīgs gan par ceturto vietu absolūtā vērtējumā un saņemto naudas balvu, gan arī par trešo vietu Latvijas čempionāta ieskaitē. Patiesībā ir diezgan interesanti, ka šogad orientēšanās pie Latvijas čempionāta medaļas man vēl nav izdevies tikt (pavasarī LČ orientēšanās sprintā paliku sestais, bet garajā distancē - ceturtais), taču skriešanā esmu ticis pie bronzas medaļas Latvijas čempionātā. Kas zina, varbūt tā ir kāda zīme...

Kartes lasīšana un kļūdas

Izlasīju interesantu domu, ka viens no kritērijiem, kad orientēšanos var uzskatīt par sarežģītu, ir tāds, ka apvidus ļauj skriet tādā ātrumā, kad kartes lasīšana kļūst apgrūtinoša jeb matemātiski tas būtu, ka kļūdu rašanās palielinās ja skriešanas ātrums > kartes lasīšanas (uztveršanas) ātrums.

Teorētiski tam vajadzētu nozīmēt, ka, jo ātrāk skrien, jo grūtāk kļūst orientēties, kas būtībā tā arī ir. Pie nepilnīgas fiziskās sagatavotības pienskābe lielas slodzes laikā sāk applūdināt smadzenes un, vienkāršiem vārdiem sakot, "aiziet ciet", savukārt pie labas fiziskās sagatavotības, pat ja ātrumu iespējams turēt, vienkārši neesi gatavs tādā ātrumā lasīt karti, ja pie tā neesi pietiekami daudz strādājis treniņos. Te gan jāpiebilst, ka arī katram apvidum nepieciešamais kartes uztveršanas biežums atšķiras - "baltā", līdzenā pieRīgas mežā kartei pietiek sekot līdzi tikai lielos vilcienos, bet Vārnukroga eglītēs un mazo ieplaciņu labirintā kartei jāseko līdzi praktiski nepārtraukti.

Taču, lai cik tas nebūtu savādi, bieži vien lielākās kļūdas tiek pieļautas apvidos, kur skriešanas ātrums nav tas lielākais, taču kartes lasīšanu iespaido nevis sarežģītais apvidus vai pārāk ātrā skriešana, bet tieši apgrūtinātā skriešana, kad nākas nepārtraukti lekt, rāpties, līst, lauzties cauri dažādiem apvidus šķēršļiem, tādā veidā faktiskais kartes lasīšanas biežums krietni atpaliek no nepieciešamā kartes uztveres biežuma. Tātad radusies vēl viena kļūdu rašanās definīcija - faktiskais kartes lasīšanas biežums < konkrētajam apvidum nepieciešamais kartes lasīšanas biežums.

Paanalizējot abas formulas, ir skaidrs, ka pirmā pasaka to, ka nav nekādas jēgas spēt skriet ļoti ātri, ja tikpat ātri nespēj lasīt karti. Var gadīties, ka kādu reizi tā var būt arī veiksmes formula, taču ilgtermiņā bez kartes lasīšanas ātruma uzlabošanas uz pirmajām vietām necerēt. Savukārt otrā formula, manuprāt, vedina vairāk domāt par paškontroli distancē. Tev ir jāvar sevi piespiest lieku reizi paskatīties kartē, nevis skriet uz dullo, ko dari tikai tāpēc, ka iepriekš ir bijusi kļūda, kura jāatgūst vai arī, pašam šķiet, ka jau tā esi pārlieku lēns, šķēršļotā apvidū patērējot pārāk daudz laika, lai pārvarētu dabiskos šķēršļus, un tad vēl lieki skatīties kartē un kavēt laiku nu nekādīgi negribas. Katrā ziņā viela pārdomām arī man pašam par maniem kļūdu cēloņiem orientēšanās distancēs.

Lietus laikā

Kaut kad jau tiku rakstījis, ka skriet lietus vai pat vētras laikā ir jo īpaši forši. Pie vēl viena šāda lietainā treniņa tiku arī aizvadītajā nedēļas nogalē.

Brīvdienās bija paredzēts braukt uz laukiem Kurzemē. Biju izlēmis, ka varētu braukt jau piektdienas vakarā uzreiz pēc darba. Pāris dienas pirms braukšanas atcerējos, ka šajā nedēļas nogalē Liepājā ir Baltic Beach Party, kas nozīmētu, ka šoseja noteikti būs pilna ar mašīnām, kas dosies Liepājas virzienā. Tad nu izdomāju, ka pa ceļam uz laukiem varētu piestāt pie kādas ūdenstilpes, noskriet treniņu, tādā veidā izdotos nošaut trīs zaķus ar vienu piegājienu - noskriet treniņu, izpeldēties, kā arī pakavēt laiku, kamēr lielākā bīčistu daļa jau būs krietni tuvāk Liepājai un šoseja būs tukšāka.

Tā nu, lai īstenotu savu plānu, atradu, ka visizdevīgākā vieta šādam treniņam būtu pie Božu ūdenskrātuves (tā atrodas pa kreisi no Liepājas šosejas aptuveni 3km no apvedceļa). Nedaudz sanāca pastāvēt korķī pie Spices, jo piektdienas vakarā laikam daudzi devās ārpus no Rīgas - gan uz Liepāju, gan Jūrmalu, taču pēc brīža jau veiksmīgi nokļuvu savā iecerētajā apstāšanās vietā. Ātri pārģērbos un devos skrējienā pa iepriekš kartē izplānoto maršrutu.

Ja sākumā vēl lietus nelija, tad pēc minūtēm piecpadsmit jau sāka līņāt, vēl pēc kāda laika virs lauka jau varēja manīt zibens šautras un dzirdēt pērkona dārdoņu, bet, kad biju skrējis jau minūtes četrdesmit, tad lietus un vējš pieņēmās spēkā aizvien vairāk, un arī debesis satumsa tā, ka vietās, kur ceļš veda cauri meža puduriem, bija diezgan pamatīga krēsla, kaut arī pulkstenis vēl pat nebija astoņi. Tā nu es tur skrēju pilnīgi izmircis, bet tajā pašā laikā priecīgs par iespēju skriet tieši šādos apstākļos.

Bet pats patīkamākais brīdis bija treniņa beigās, kad lietus joprojām nebija mitējies, taču biju apņēmies pēc treniņa nopeldēties. Božu ūdenskrātuves virsma izskatījās tā, it kā tā vārītos, jo neskaitāmās lietus lāses radīja burbuļojošu efektu, bet virs ūdens virsmas cēlās garaiņi, saskaroties siltajam ūdenim ar lietus atvēsināto krietni vēsāko gaisu. Un jā, ūdens tajā brīdī likās tik silts kā vannā. Peldi, priecājies un gaidi, kad sāksi vārīties :)

Treniņā

Šodien biju ieplānojis vakarā paskriet pa stadionu. Līdzīgi, kā šoziem vienā treniņā manēžā, arī tagad sanāca būt stadionā tieši tajā brīdī, kad uz zālāja norisinājās futbola spēle. Kādu brīdi vēl apdomāju, vai būtu labi, ka es tur sāktu riņķot, jo tribīnēs bija novākusies arī kāda čupiņa skatītāju, tomēr, tā kā šodien bija laicīgi jātiek mājās, tad sapratu, ka nav ko daudz domāt un jāskrien vien pa to stadionu būs. Galu galā izskatījās, ka īpaši man neviens uzmanību nepievērsa, un patiesībā arī daļu no laika, kamēr skrēju, tieši iekrita pārtraukums starp puslaikiem.

Un jā, kamēr skrēju, Jurčiks bija piebraucis un ar kameru uztaisīja pāris bildes. No visām gan sanākusi tikai viena - laikam diez ko labs modelis neesmu :)

Ar sauli sejā un asfaltu botās

Vakar piedalījos savā trešajā skrējienā "Apkārt Vaidavas ezeram" (iepriekšējās reizes - 2009 un 2008) un patiesībā par spīti tam, ka finišēju otrais, lai arī distances lielāko daļu biju vadībā, kopumā esmu tīri apmierināts ar paveikto.

Rīta cēliens gan vakar sanāca tāds diezgan stresains, jo vispirms jau pamodos minūtes 40 vēlāk kā biju ieplānojis, un, kad jau biju sataisījies doties no mājas laukā, nekur nevarēju atrast mašīnas dokumentus. Pēc vismaz 25 minūšu ilgas meklēšanas tos beigās atradu, bet galu galā no mājas izbraucu nevis 10:15 kā biju plānojis, bet gan īsi pirms 11iem. Ņemot vērā, ka starts bija paredzēts 12:30 un līdz Vaidavai jābrauc ~1h15min, piedevām pa ceļam vēl jāielej degviela, tad bija skaidrs, ka īpaši daudz laika pirms starta, lai sagatavotos skriešanai nebūs.

Galu galā ~12:10 ierados Vaidavā, noparkojos gandrīz vistālākajā vietā, ātri izņēmu numuru, saģērbos, minūtes 5-6 paskrēju, par laimi arī tualetē rindas nebija un tur tiku ātri galā un tad nu stājos uz starta līnijas. Patiesībā jau sanāk, ka visu biju paspējis izdarīt (paskriet gan varēju pirms starta varbūt nedaudz ilgāk), tāpēc jādomā, ka vēlā ierašanās pat palīdzēja mazāk dzīvoties karstajā saulē. Iesildoties biju arī patīkami pārsteigts, ka pēdējo dienu sāpošie muskuļi vairs praktiski nav jūtami un skriešana ir diezgan viegla. Tā nu biju gatavs startam. Gaidot starta brīdi nospriedu, ka galvenie, kas iesaistīsies cīņā par pirmajām vietām varētu būt lietuvietis Petras Pranckūnas, kuram zaudēju šogad pavasarī Cēsīs, Artūrs Jukšs, kurš Cēsīs palika trešais, Edgars Brigmanis, kuru pērn atstāju aiz sevis Valmieras pusmaratonā un kurš piektdienas vakarpusē bija izcīnījis trešo vietu Prezidenta balvā un cerams, ka arī es :)

Starts šogad iztika bez īpašas grūstīšanās un jau praktiski pašā sākumā uzņēmos skrējiena vadību. Sākām, manuprāt, diezgan prātīgi, jo iepriekšējās reizes pirmā kilometra atzīme tika sasniegta ~3'05" robežās, tad šogad pie tās pulkstenis rādīja 3'13", lai gan nav izslēgts, ka tie kilometru stabiņi nebija īsti pareizi salikti, jo otrais kilometrs sanāca pa 3'17", bet trešais jau 3'30" (galu galā jau arī kopējais aplis ir nevis 11,7km kā nolikumā rakstīts, bet gan pārdesmit metru zem 11,4km). Lai vai kā uz pulksteni īpaši neskatījos, biju tikai nolēmis starpfinišā salīdzināt laiku ar pērnā gada varējumu, taču šogad starpfiniša laika ņemšanas nemaz nebija, tāpēc īsti arī nezināju, kurā vietā tas pagājušogad īsti atradās.

Katrā ziņā sākumā skrējās diezgan viegli, lai arī visu laiku dzirdēju, ka aiz muguras kāds skrien. Pirmajā dzirdināšanas punktā ar savu brīnišķigo glāzīšu paņemšanas tehniku, šķiet, apgāzu vismaz 10 glāzes, bet pats tā kārtīgi padzerties nedabūju. Pēc tam sekoja ~2 sekunžu patīkams izskrējiens caur dārza laistāmo šļūteni, ko kāds bija nolicis ceļa malā un arī slapjās švammes, ko virs galvas izspiest bija ļoti patīkami. Taču ar šo brīdi grūtākais bija vēl tikai priekšā, jo, lai arī gandrīz pusdistance bija pieveikta, tomēr sākotnējo skriešanu cauri mežam, kur vismaz brīžiem bija iespējams patverties ēnā, nu nomainīja skriešana pa asfaltu pa pilnīgi atklātām vietām.

Pieveicot aptuveni kilometru garo posmu gar Valmieras šoseju, kur sākumā ceļš ved lejup no kalna, bet pēc tam seko atkal kāpums un pagriežoties atpakaļ uz Vaidavu, manīju, ka no sekotājiem nedaudz esmu atrāvies un tuvākais no tiem - Brigmanis, ir metrus 80-100 iepalicis, tālāk gan īsti nepaspēju nevienu ievērot, taču tajā brīdī arī sajutu, ka sāk palikt diezgan grūti un ātrais sākums ir lielāko daļu spēku no manis jau paņēmis. Arī nākamajā dzirdināšanas vietā no abām paņemtajām glāzītēm ūdens gandrīz pilnībā paspēja izšļakstīties pirms biju paspējis padzerties. Laikam šķidruma trūkums lika par sevi manīt, jo turpmāk skrējās aizvien grūtāk. Pretī ar velosipēdu braucošais Ainārs Veģeris vēl uzsauca, ka priekšā vēl trīs dzirdināšanas, taču no tā man diži labāk nepalika, un sāku aizvien vairāk gaidīt kad mocīšanas pa šo lielo karstumu beigsies. Vēl četri ar pus kilometri, vēl trīs ar pusi - visu laiku pie sevis skaitīju, ka vēl ir ko skriet. Šķiet kilometrus trīs pirms beigām vēl pamanījos iekāpt izkusušā asfaltā, kurā kājas uz sekundes desmitdaļu praktiski pielipa, turpmāko skrējiena daļu arī skrēju juzdams, ka pie botām pielipušais asfalts ik pa laikam viedo pārāk lielu saķeri ar vēl neizkusušo asfaltu.

Aptuveni kilometrus divus pirms beigām jau labi varēju dzirdēt, ka mans sekotājs ir man krietni pietuvojies un jau sāku gaidīt, kad tikšu apsteigts. Tas notika, kad līdz beigām bija vēl pusotrs kilometrs, taču tajā brīdī mani spēki jau bija galā un jau sāku skatīties, cik tālu ir nākamais skrējējs. Par laimi vairāk aiz muguras nevienu nemanīju, kas lika domāt, ka līdz beigām tomēr varu noturēties otrajā pozīcijā. Lai arī Brigmanis attālinājās sākumā diezgan strauji, tomēr sapratis, ka es viņu panākt netaisos, un pārsvars vairs ātri nepieauga. Jāsaka gan, ka arī es centos skriet cik spēju, cik nu vien man spēki bija atlikuši, lai patiešām mani vairs neviens nenoķertu. Un tikai pēdējā kāpumā pārsimts metrus pirms beigām, kad joprojām aiz muguras nevienu nemanīju, sapratu, ka savu otro vietu būšu nosargājis. Finišēju un tad jau pagāja labs brīdis iekams sāku saprast, kas notiek, jo pirmos soļus noiet taisni īsti nevarēju - karstums un spēku izsīkums bija darījuši savu.

Galu galā šogad 2.vieta ar rezultātu 38'16", uzvarētājam zaudēju 22 sekundes, un kā jau pirms starta biju prognozējis, ka, lai uzvarētu, būs jāskrien ātrāk par 38 minūtēm. Pērn skrēju minūti un deviņas sekundes ātrāk, bet tad gan laikapstākļi bija nedaudz vēlīgāki (pērn no 40 minūtēm izskrēja 10 sportisti, šogad tikai trīs), gan arī mana fiziskā forma bija labāka.

Jāsaka gan, ka arī šogad, ja beigu plīsiens nebūtu pienācis, tad, iespējams, varētu izskriet ap 37'30", tā ka tik ļoti sliktā fiziskā kondīcijā, kā biju Kāpas laikā, vairs neesmu. Laikam divu nedēļu treniņi jau kaut kādus pirmos augļus ir nesuši - jo vairāk kā mēneša krīze treniņprocesā ar visām traumām un attiecīgi treniņu izlaišanu, no tādas kārtīgas trenēšanās mani bija uz laiku atturējusi.

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka mājās būs atsevišķi jāpatrenējas ūdens glāzīšu paņemšanā, jo citādi bez ūdens šitādos skrējienos, it sevišķi tādā karstumā, nav nekāda aršana. Bet visvairāk žēl man ir par botām, kuras, mājās kārtīgi apskatot, līdz ar izkusušā asfalta uzņemšanu, bija tikušas pie pilnīgi aizķepuša protektora. Nedaudz pastrādājot ar skrūvgriezi, izdevās lielumu no visām rieviņām izkasīt (pēc tam tās iemetu arī veļas mašīnā izmazgāt), tomēr joprojām uz zolēm ir gana daudz asfalta un, kā to melnumu dabūt nost pavisam, man īsti skaidrs nav. Varbūt skrienot ar laiku tas pats nonāks nost.