Gada rezumē: 2008.gada nominācijas

2008.gada kopsavilkumu, kā jau iepriekš solīju, noslēgšu ar gada nominācijām. Tā jau parasti, kad gads ir beidzies, tad dod visādus "mūža ieguldījumus", "gada cilvēkus", "gada atgriešanos" un vēl sazin ko.  Te nu būs manas gada īpašās lietas:

Gada sacensības - Malienas kauss: Pa daļai Malienas kauss ir uzvarējis šo kategoriju, protams, dēļ mana pozitīvā starta šajā mačā. Taču visādi citādi sacensības bija uzrīkotas godam. Protams, bija jau arī daudz citu labu sacensību, taču kamēr vien Malienas kauss vēl nav sasniedzis milzu apmērus, un katrs dalībnieks rīkotājiem šķiet īpašs, es balsoju par Malienas kausu.

Gada kļūda - gandrīz piecu minūšu kļūda Kāpas pirmajā dienā: Šogad bija sacensības, kur kļūdu bija ļoti maz, bija arī tādas, kur to bija vairāk kā vajag (kaut vai Ziemeļu 2-dienu pirmā diena). Arī sezona tika noslēgta ar milzu kļūdu Latvijas nakts čempionātā, kur skriešana uz nepareizo punktu maksāja vismaz 7 minūtes. Taču, šķiet, ka nozīmīgākā kļūda bija tieši Kāpas pirmajā dienā, kad šī kļūda maksāja ne tikai, iespējams, uzvaru šajā Kāpas dienā, bet arī visticamāk bija galvenais iemesls, kas liedza atlasīties uz Pasaules čempionātu. (Karte - etaps no 8. uz 9. Lai arī neizskatās tik traki, tomēr smiltis un daudzie brīži, ko stāvēju etapā pavadīto laiku izstiepa pamatīgi)

Gada karte - Skaistkalne (Universiāde un veterānu čempionāts: Parasti tiek nosaukta gada labākā karte, kas mna vienmēr liekas ļoti iespaidots lēmums no tā, cik labi konkrētajā mačā ir veicies. Manā gadījumā šī ir gada briesmīgākā karte, jo vietām bija sazīmēti zili brīnumi. Jau tas vien, ka ne viens vien bija pamanījies izskriet no kartes ejot pēc kompasa kaut ko liecina. Un attiecīgi kļūdas tur bija daudz un dikti - visiem. (Karte)

Gada medaļa - Zelta medaļa LČ o-maratonā: Šogad medaļu ļoti daudz nav bijis, visos mačos jau tās arī nedod. Ir pāris medaļas no skriešanas sacensībām, dažas no Zemessardzes mačiem, ir arī dažas no orientēšanās sacensībām. Taču skaidrs, ka vērtīgākā tomēr ir zelta medaļa no latvijas čempionāta orientēšanās maratonā, kas ir arī mana pirmā zelta medaļa LČ pieaugušo konkurencē.

Gada debitants - Mārtiņš Vabulis: Šo nomināciju jau biju izdomājis krietni sen. Un Mārtiņš šo, manuprāt, ir pelnījis, jo pirmajā gadā elites grupā un, šķiet, tikai otro gadu ar tādu puslīdz kārtīgu orientēšanās pieredzi, viņš pamanījās tikt pie divām LČ bronzas medaļām. Jebkurā gadījumā tas ir lielisks panākums.

Gada trauma - problēmas ar celi: Traumas un slimošanas šogad bijušas vairākas - gan problēmas ar Ahileja cīpslu, gan kaulu plēves iekaisums, gan izsaigāts plaušukarsonis un varbūt vēl šādas tādas sīkākas veselības problēmas, tomēr pēdējā laikā lielākā problēma ir sāpes celī, ko pēc dažādu izmeklējumu veikšanas dažs labs pat ieteica likvidēt vienīgi ar operācijas palīdzību. Pagaidām kaut kā ar to tieku galā, taču vai sāpes neatgriezīsies pie augstākas intensitātes sacensību režīmā varu tikai minēt.

Gada grūtākās sacensības - Pasaules kauss Oslo, garā distance: Grūtākās distances šogad bija tieši ārpus Latvijas (vēl gan arī punktu baudīšana EČ garās distances laikā bija pasmaga). Grūtums galvenokārt izpaudās iekš tā, ka tur bija kalni, kādus Latvijā neatradīsi. Ļoti grūta bija garā distance Zviedrijā Pasaules kausa (O-Ringena) laikā, kad daļu no beigu posma nogāju (iešana gan un liels grūtums bija arī LČ garajā distancē), taču visgrūtākā laikam tomēr bija garā distance Oslo, kur pa mežu cīnījos divarpus stundas, un kur rūgtums par novākto dzirdināšanu bija jo īpaši liels. Arī otra distance Norvēģijā bija patiešām grūta, ne par velti garākā vidējā distance vēsturē - ja nemaldos 52 minūšu garumā.

Gada apvidus - Irbene: Šogad ir pabūts daudzās smukās vietās arī ārpus Latvijas. Ļoti neparasta orientēšanās bija Zviedrijā O-ringena laikā, kur liela daļa distanču gāja virs 'koku līmeņa' pa atklātām teritorijām. Taču, visvairāk atmiņā ir iespiedies pirmā viesošanās Irbenes mežā Eiropas čempionāta laikā, turpat, kur mēnesi vēlāk bija arī Kāpa. Kāpā vairs gluži nebija tas iespaids, varbūt tāpēc, ka ūdens purvos bija sarucis līdz minimumam, varbūt tāpēc, ka daudzie cilvēki nedaudz pabojāja to neskartības iespaidu. Tomēr pirmajā reizē sajūtas patiešām biaj neparastas, un kā jau uzreiz teicu, ka tajā vietā bija iespēja izbaudīt gan Brantu tipa mežu, gan tuksnesi, gan pieRīgas mežus un vēl daudz ko. Šajā vietā atgrieztos labprāt vēl.

Gada rezultāts - DSQ garajā distancē Zviedrijā Pasaules kausa laikā: DSQ jau ir vairāk nerezultāts nekā rezultāts, tomēr finiša protokolā ailītē 'Rezultāts' tieši šāds ieraksts bija pretim manam vārdam. Un īpašs tas pilnīgi noteikti ir tāpēc, ka noņemts (šajā gadījumā par skriešanu pa ceļu, pa kuru biaj aizliegts skriet) vai izstājies netiku bijis jau ļoti ilgi. Ja neskaita vienu brīvprātīgo izstāšanos no distances gadus desmit atpakaļ kādās sacensībās ziemā, tad, tā ātrumā pārlapojot savu o-vēsturi, šķiet, ka visos pārējos mačos esmu finišējis ar rezultātu laika formātā nevis dsq, dnf vai vēl kā līdzīgi.

Droši vien varētu izdomāt vēl dažnedažādas kategorijās, kurās nosaukt uzvarētājus, taču šīs, šķiet tās galvenkākās nominācijas, un būs interesanti, vai arī nākamgad izdosies piemeklēt uzvarētāju šajās kategorijās arī nākamgad.

Jāskatās no pozitīvās puses

Tam, ka uzsnieg gauži daudz sniega, kas, protams, būtiski traucē skriešanu, ir arī savs labums. Lielie sniega daudzumi mežā liek meklēt citus sausākus un mazāk sniegotus ceļus. Līdz ar to arī piespeidu kārtā nākas dažādot pēdējo nedēļu ierastos aplīšus. Lai arī pēdējās dienās tā dažādošana ir pārvērtusies skriešanā pa šoseju (ir mums te arī tādas, pa kurām mašīnas brauc ļoti maz), tomēr īpaši par to nesūdzos, jo šad un tad arī skriešana pa cietāku pamatu var noderēt.

Tā vien šķiet, ka mežā vēl tik drīz atgriezties neizdosies, jo strauji kūstošais sniegs palicis pavisam slapjš, un, liekot pie zemes kāju nereti tā cauri slapjajam sniegam nonāk līdz pat zemei. Tad nu jāgaida, kad šis sniegs nokusīs, un jācer, ka nākamais vairs neuzsnigs.

Sniega virpulī

Reizi pa reizei mēdzu vakarā iziet īsā skrējienā pa Ogri. No rīta, skrienot treniņu, ja laikus izlēmu, ka arī šodien vakarā iešu paskriet, galvenokārt tāpēc, lai redzētu ko solītā vētra būs sadarījusi Ogrē. Nav jau tā, ka man sniegs baigi patiktu, drīzāk pat tas vairāk traucē, jo slēpju man joprojām nav, un pa sniegu skriet nav viegli, taču būt pa vidu sniega stihijā gan man gribējās.

Jau no rīta vējš bija gana stiprs, taču līdz vakaram tas bija kļuvis stiprāks, lai arī, uzsākot vakara skrējienu, tā pat nelikās. Laikam jau tāpēc, ka tajā brīdī vējš vēl pūta mugurā, un viss lielais baltums izskatījās pavisam jauks ar gaisā virpuļojošu sniegu. Kupenas gan bija pamatīgas, un kopš rīta šķiet bija vismaz 20-25 cm sniega saputināts (lai gan ar tiem cipariem, pilnīgi iespējams, varu kļūdīties). 

Sniega čupas apgrūtināja ne vien manu skriešanu, bet arī mašīnu braukšanu, jo ielās to bija gaužām maz, un tās, kuras tomēr bija izbraukušas ielās, brauca visai lēnām un brīžiem spolēja uz nebēdu, un skatoties uz tām sniega kaudzēm atcerējos pat par bērnībā lasīto grāmatu. 

Grāmatā bija stāsts par rūķu piedzīvojumiem, kas dzīvoja Rū pilsētā, un reiz lielajā ziemā sniegs bija sasnidzis tik daudz, ka lielajā sniegā bija jāveido ejas, jo viss bija aizsnidzis, un, lai viens otru varētu atrast, viņi staigāja ar lieliem plakātiem virs galvas, ko varēja redzēt tikai augstu izstieptus virs sniega ejām.

Tā nu, domājot par ziemas stāstiem, nonācu līdz tam brīdim, kad pagriezos atpakaļ uz māju pusi, un tad arī sapratu, ka vējš ir krietni lielāks, ne vien daži stiprāki pūtieni šad un tad. Brīžiem vējš pūta tik stipri sniegu, ka acis nācās aizmiegt pavisam cieši. Arī sniegs sejā sitās ar sīkajiem kristāliņiem tik asi, ka seja pat sāka sūrstēt. Atskrēju mājās ar sniega piepūstiem matiem, no sniega slapju un iesārtu seju, taču tas viss nesa man lielu prieku, jo biju uz īsu brītiņu bijis "sniega virpulī".

Šim visam pasākumam ar sniegu gan ir viena problēma, jo man ir lielas aizdomas, ka rīt kaut cik pieklājīgu skriešanas vietu būs pagrūti atrast, un es jau pat sāku domāt par iešanu uz manēžu.

Sezonas rezumē #5

Visās iepriekšējās reizēs (Sezonas rezumē #1, Sezonas rezumē #2, Sezonas rezumē #3, Sezonas rezumē #4) centos aprakstīt savas sezonas gaitas īsumā, taču neietverot nekādu īpašu analīzi par to, kas ir bijis labs, vai slikts. To nu centīšos labot šajā reizē.

Ņemot par atskaiti laika posmu no 2007.gada 1.novembra līdz šī gada 31.oktobrim treniņos esmu aizvadījis 394 stundas un nedaudz vairāk par 4800 kilometriem. Šie cipari gan pavisam minimāli būtu koriģējami, jo viena nedēļa jūnijā ir palikusi bez treniņu pierakstiem. Salīdzinājumā ar gadu iepriekš ir vērojams pieaugums, jo tad tika 323 stundās pieveikti nepilni 4000 kilometri.

Treniņu apjoma pieaugums noteikti pozitīvi iespaidoja manas fiziskās spējas, jo labi atceros savus vārdus šopavasar, kad pēc Ziemeļu 2-dienu pirmās dienas teicu, ka "savu mūžu neesmu tik ātri skrējis". Tāpat arī labie rezultāti vairākās skriešanas sacensībās liecina par to, ka fiziskā ziņā biju audzis.

To gan īsti nevarētu teikt par orientēšanās tehniku, jo, lai arī tā visticamāk nevarēja tapt sliktāka, tomēr nebiju īpaši gatavojies, lai orientētos šādā ātrumā. Lielā mērā šis apstāklis arī bija tas, kas liedza atlasīties startiem EČ un PČ, jo neskaitot Baltijas čempionātu un Kāpas pēdējo dienu, paskriet varēju gluži labi, bet kļūdas darīja savu.

Lai arī galvenie mērķi sezonā palika neizpildīti, tomēr, laikam vienkārši nebija vēl lemts, jo pēc pašsajūtas EČ laikā, sapratu, ka nekādi dižie rezultāti laikam arī tur netiktu parādīti, jo tieši maija beigas un jūnija sākums tika aizvadīts padziļā "bedrē". Lai arī paskriet varēju, tomēr tas notika ar lielu piepūli.

Tomēr bija jau arī labas lietas, un liels prieks man ir par to, ka biju gan Norvēģijā, gan Zviedrijā uz Pasaules kausa posmiem, un izbaudīju "lielo maču" sajūtu, un pie reizes arī savā orientēšanās pieredzē ierakstīju jaunu rindiņu, jo tur bieži vien ir pavisam cita pieeja punktu ņemšanā.

Tāpat arī prieks par sezonas labo noslēgumu ar pieklājīgu startu militārajā PČ, kā arī beidzot zelta medaļu LČ. Un tāpat kā pirms gaad izcīnīju 2.vietu gan Latvijas Kausā, gan Latvijas Sprinta kausā, vien Latvijas Stafešu kausā sperot solīti divas vietas atpakaļ uz 3.vietu.

Tāpēc kopumā varētu teikt, ka sezona bija kā pa kalniem un lejām ar labām un ne tik labām lietām, bet tāpēc ir jāiet uz priekšu, lai turpmāk tie kāpumi būtu augstāki un lejas ne tik zemas. Jau šobrīd esmu uzsācis gatavošanos nākamajai sezonai, un vismaz pirmo gatavošanās posmu centīšos joprojām veltīt fiziskās gatavotības uzlabošanai. Kad sezona nāks tuvāk, tad noteikti būs vairāk jāvelta laiks specializācijai, kas līdz šim ir pa lielam izpalikusi, gan orientēšanās, gan arī ātruma ziņā.

Par mērķiem nākamajam gadam ir grūti ko teikt, jo kā pierādīja šis gads, tad, lai arī Tu pats vari kļūt labāks, tomēr iespaidot citu dalībnieku rezultātus nav iespējams. Nav kā vieglatlētikā, kad normatīvs nosaka to, vai Tu esi vai neesi izlasē. Taču tik un tā, neskatoties uz to, ka līdz ar vairāku junioru klātpienākšanu konkurence būtiski pieaugs, joprojām ceru beidzot tikt uz Pasaules čempionātu, kas nākamgad būs Ungārijā (tas arī nozīmē, ka jau ziemā būs jāpiestrādā gana daudz pie tā, lai Ungārijas kalnu virsotnes neliktos tik grūti sasniedzamas). Tāpat plānā ir militārais PČ Igaunijā septembra sākumā. Ja būs iespēja, iespējams, varētu startēt arī kādā Pasaules kausa posmā.

Tepat Latvijā gribētos atkal pacīnīties par kādu LČ medaļu. Tomēr jau tagad zinu, ka LČ vidējā un stafetē man visticamāk ies gar degunu un medaļas izcīnīšana stafetē būs jāatliek vēl uz gadu. Arī Baltijas čempionāta laikā man ir jābūt cituviet, tamdēļ pieļauju, ka atlasīšanās process uz PČ man varētu būt gana saspringts. Taču lai vai kā, viennozīmīgi domāju, ka nākamajai sezonai jābūt labākai par visām iepriekšējām, kamēr vien traumas, slimošana vai citi neparedzēti apstākļi būtiski neiespaidos gatavošanos 2009.gada sezonai.

Rembates aplis jeb "Skrien par Latviju"

Šodien kā jau gaidīts biju Rembatē. Lai arī pasākums pilnīgi oficiāli tiek saukts par "Rembates apli", tomēr tā kā tas iekrīt reizē ar Latvijas dzimšanas dienu, tad tikpat labi varētu arī būt "Skrējiens par Latviju". Kā ierasts ir atklāšanas parāde ar himnu, šogad gan izpalika ierastais svētku koncerts, kas gan pasākumu īpaši nesaīsināja, jo laikam parasti tas koncerts vienkaŗši ir tāpeč, lai sportistiem būtu ko darīt, kamēr tiek rēķināti rezultāti.

Šogad, šķiet, bija rekordskaits dalībnieku, jo starts bija nevis 11os, kā plānots, bet vismaz 15 minūtes vēlāk, jo dalībnieki pieteicās patiešām ļoti daudz. Šur tur pavīdēja ziņa par 120 dalībniekiem, varbūt arī tā tas bija.

Sliktā lieta šodien jau, protams, bija vēsais laiks, taču, kā par brīnumu, skrienot biju piemirsis gan par to, ka varētu salt rokas vai deguns, jo ar to šodien problēmu nebija. Arī nedaudzās ledus peļķes skrējienam nu nepavisam netraucēja.

Pagājušogad finišēju kā pirmais ar rezultātu 38:13 10,8km garajā aplī, un šogad īpaši necerēju uz kaut ko labāku, jo labi saprotu, ka šī brīža treniņu grafiks nu nepavisam nav tendēts uz to, lai uztrenētu ātrumskriešanu. Startā uzreiz pa priekšu aizskrēja Ivo Žigadlo, kas Valmieras maratona laikā vinnēja 17km distanci, kā arī Normunds Freimanis, kurš gan ir visamz gadus 15 vecāks pa rmani, tomēr skrien vēl joprojām gana ātri. Tā nu pirmo 1-1,5km skrēju aiz viņiem, taču ātri sapratu, ka, tādā tempā skrienot, līdz galam nebūs viegli tikt. Tā nu ļāvu viņiem skriet un turpināju skriet "savā tempā", kas arī ik pa brīžam bija cīņa ar sevi, ka tomēr ir jācenšas skriet un nesamazināt tempu.

Divos zīmīgajos pagrieziena punktos centos atcerēties, kādi bija mani starplaiki pirms gada, lai varētu prognozēt rezultātu. Pēc sajūtām pilnīgi noteikti šogad bija grutāk, un līdz ar to likās, ka skrienu ātrāk, tāpēc arī cerēju, ka rezultāts būs labāks kā pirms gada. Taču finišēju ar rezultātu 39:01, kas ir par 48 sekundēm sliktāk kā pagājušogad, taču tik un tā esmu pietiekami apmierināts ar skrējienu un 2.vietu savā grupā (trešā kopvērtējumā), lai arī pirmajiem zaudēju  gandrīz 2 minūtes.

Nākamgad droši vien braukšu atkal un jāsaka, ka šajā mačā ir grūti būt patiesi labā sportiskajā formā, ja vien ļoti neizstiepj sacensību sezonu, vai arī negatavojas kādam nopietnam skrējienam (maratonam) vēl gada beigās.

Iededzies par Latviju!

Iespaids uz ātrumu #2

Kā izrādās, tad ir vēl kāds, kam ir radusies interese par to, kā kopā skriešana ietekmē gala rezultātu. Vēl pirms mēneša rakstīju, ka būtu interesanti, ko tādu izpētīt, un kāds ir pacenties to izdarīt pāris dienas atpakaļ.

Šveices lapā www.arua.ch ir atrodams pētījums par to, kā da sakarība ir starp kopā skriešanu un skriešanu vienam. Tāpat tur ir atrodami vairāku pēdējā laikā lielāko maču izvērtējumi un analīze par to, kādu ieguvumu katrs sportists ir guvis no skriešanas kopā. Interesanti arī tas, ka dažiem pat kopā skriešana ir nākusi par ļaunu. Piemēram, Edgars Bertuks, EČ garajā distancē esot pazaudējis 96 sekundes, un, ja visi būtu skrējuši pa vienam, tad Edgaram būtu cerība uz 4.vietu.

Protams, ne visam var ticēt un pēc tabulas arī redzams, ka sportistiem šis iespaids uz ātrumu ir atšķirīgs pat dažādos mačos. Taču kā man e-pastā ziņoja pētījuma autors, tad vidējais pozitīvais iespaids ir ap 6%, kas uzskatāms par gan būtisku. Saistībā ar šo, esot arī doma, virzīt jautājumu uz IOF, lai nākotnē rezultāti lielajos čempionātos netiktu tik ļoti iespaidoti ar kopā-skriešanu.

Sezonas rezumē #4

Iepriekšējie raksti: Sezonas rezumē #1, Sezonas rezumē #2, Sezonas rezumē #3

Atgriešanās no ārzemju startiem sanāca bez lielas atpūtas, jo uzreiz jau priekšā bija LČ sprintā un garajā distancē. Pilnīga izgāšanās. Sprintā, lai arī starp latviešiem (kuru nebija diez ko daudz) biju 4.vietā, tomēr nedienas ar nesašņorētām botām un vēl arī kļūdas nebija tas uz ko biju cerējis. Garā distance izvērtās vēl sliktāka. Pēc gluži sakarīga sākuma pusdistancē pazuda spēki, un tādēļ atlikusī daļa tika vairāk nosoļota nekā noskrieta.

Pēc nedēļas jau spēki bija atgūti, un, lai arī lielā karstumā, tomēr tika aizvadīts, šķiet, gada mačs - Malienas kauss. Pa ilgiem laikiem arī izbaudīju iedzīšanas prieku un izcīnīju 3.vietu.

Vēl pēc nedēļas bija Klubu stafetes. Lai arī cerējām atkārtot pagājušā gada panākumu un atkal uzvarēt, tomēr jau pirms starta bija skaidrs, ka komandas veidošanas prinipi vairs mums nav tik izdevīgi, un arī mazais Viktors deva savu artavu tajā, ka ierindojāmies 7.vietā. Nākamgad ir kur kāpt.

Augusts sanāca varen aktīvs sacensību periods, jo pašās augusta beigās piedalījos vēl arī Gulbenes kausā, kur abas dienas zaudēju vien Mārtiņam, un biju priecīgs par savu varēšanu, tāpēc arī ar nepacietību gaidīju Latvijas čempionātu nedēļu vēlāk. Pie reizes Gulbenē arī nodrošināju sev 2.vietu Sprinta kausā, tāpat kā pirms gada.

Septembris gan nāca ar sliktām ziņām, jo problēmas ar celi, kas vairāk vai mazāk lika par sevi manīt praktiski visu vasaru, tik izpētītas sīkāk, tika izpētītas medicīniskā griezumā. Darbošanās ar ceļa izpēti vilkās vismaz mēnesi un beigu slēdziens bija, ka gluži vēlama būtu operācija, ko pagaidām gan esmu atlicis kā galējo iespēju.

Taču ceļa problēmas īpaši neiespaidoja startu LČ Kuldīgā, jo ātrums abas dienas bija ļoti labs un gluži reāli abās dienās varēju tikt pie medaļas. Ja vidējā distancē tas būtu prasījis skriešanu bez lielām kļūdām, kaut reāli kļūdu tur bija vairāk kā vajag, tad stafetē medaļa aizskrēja no manis pēdējos pārsimts metros.

Pēc LČ orientēšanās ziņā tika paņemts pārtraukums. Vairāku iemeslu dēļ, taču viens no tiem bija arī pēdējā gatavošanās militārajam čempionātam Lietuvā. Septembrī uzskrēju vien skrējienā Cēsīs, noslēdzot triju skrējienu seriālu, un pēc tam uz īsu brītiņu esot arī skatītājs Cēsu rudenī. Vēl pēc nedēļas startēju Rīgas Kausu pirmajā dienā, un otrajā dienā atkal biju vērotājs - Valmieras maratonā.

Oktobris jau pagāja atkal orientēšanās zīmē, jo nedēļa tika pavadīta Alītā, Lietuvā militārajā čempionātā.  Par saviem startiem varu teikt vien to labāko un gan ar startu vidējā (31.vieta), gan garajā distancē biju ļoti apmierināts, lai arī kā vienmēr ir jau pie kā pielikt.

Dienu pirms LČ maratonā tika aizvadītas ikgadējās Zemessardzes komandu sacnesības, kur tāpat kā pirms gada izcīnījām uzvaru, un tad jau bija pienācis arī sezonas pirmspēdējais mačs -  maratons. Lai arī jau iepriekš biju gatavs uzvarēt tomēr tik viegli tas viss negāja, tomēr pie pirmās vietas un savas pirmās zelta medaļas tiku.

Vēl pēc nedēļas startēju LČ nakts-o, kas īpaši sportisks neizdevās, jo skriet pa mežu tumsā nav nemaz tik viegli, un kļūdas tumsā sataisīt ir daudz vieglāk.

Ar šo arī ir beigusies šīs rakstu sērijas plašā aprakstošā daļa, taču vēl noteikti būs gada kopējie secinājumi un plāni priekšdienām, kā arī īpašā gada nomināciju sadaļa.

Rudens kross

Lai arī iepriekš īsti nebiju to ieplānojis, tomēr nedēļas vidū tika izdomāts, ka šodien ir jāpiedalās tepat Zilajos Kalnos rīkotajā skrējienā - Rudens kross. Distance - četri apļi pa slēpošanas trasi, katrs apmēram 2,4km garš. Aplis tāds pats kā savulaik gāja slēpošanas trase, kad tā vēl nebija paplašināta, un pa šādu apli es kādreiz sen sen skrēju arī "Rudens skrējienā". Apļa kāpums 50m, ko veido 3 lielāki un stāvāki kāpumi un vēl pāris mazie.

No rīta iesildoties, izlēmu, ka vajadzētu pirmos apļus skriet ar visiem kopā un īpaši nepārcensties, bet beigās jau tad mēģināt uzkāpināt. Taču plāni ne vienmēr saskan ar patiesību, jo mierīgs sanāca vien pirmais aplis, kas arī bija tikai šķietami mierīgs. Pirmo apli pabeidzu kopā ar Mārci kā pirmais, bet aiz muguras bija arī vēl visi pārējie, taču otrā apļa sākumā krietni ātrāk sāka skriet Agnese Pastare, kas ir soļotāja un, tā kā viņai bija jāskrien vien 2 apļi, tad viņa bija nolēmusi otru zuskriet ātrāk. Tad nu centos skriet kopā ar viņu, tomēr vienā brīdī viņa, šķiet, nedaudz sāka pagurt no pašas uzdotā tempa un tālāk jau aizskrēju pa priekšu. Lai arī šis aplis vismaz pēc pašsajūtas likās krietni vien ātrāks, tomēr pulkstenis liecināja, ka tas ir tikai par 4 sekundēm ātrāks kā pirmais - laikam svaigums pašā sākumā ir bijis ļoti liels. Arī trešais un ceturtais aplis bija nedaudz ātrāki par iepriekšējiem. Taču kopumā prieks, ka apļu laiki bija visai līdzīgi. Tā nu finišēju kā pirmais ar rezultātu 36:51 un tiku arī pie kausa. Prieks arī par Kristapu, kurš finišēja otrais kādu brītiņu aiz manis.

Ja šis bija neplānots skrējiens, tad skrējiens Rembatē 18.novembrī ir ieplānots jau labu laiku atpakaļ, un, šķiet, šis būs bijis labs treniņš Rembates skrējienam, jo kājas vismaz nedaudz ātrumu būs izjutušas pēc pēdēja laika mierīgās skriešanas treniņos.

Gājzvēri

Ja reiz ir gājputni, tad ir jābūt arī gājzvēriem, jo visu vasaru zvērus neredzēju, bet atkal klāt ir rudens (nu jau gandrīz ziemas mēneši), un šodien skrienot redzēju divas stirnas.

P.S. Pateicoties Jānim Tamužam nonācu lapā, kur uzskaitīti ļoti daudzi faktori, kas liecina par to, ka Tu patiesi esi saistīts ar o-sportu (reizēm pat pārāk daudz). Lielā daļā no tiem atpazīstu arī sevi.

Sezonas rezumē #3

Atgriežamies atkal pie sezonas kopā vilkšanas. Iepriekšējās reizes atrodamas: Sezonas rezumē #1 un Sezonas rezumē #2.

Nedēļu pēc Jukolas bija man lielā debija pasaules mēroga sacensībās. Oslo startēju divos Pasaules kausa posmos un pie reizes pirmo reizi izbaudīju orientēšanās prieku norvēģu mežos. Iepriekš nolikto mērķi - tikt starp labākajiem 40, kas dod punktus Pasaules kausā, sasniegt neizdevās, un 43.vieta garajā distancē arī palika mans augstākais saniegums šajā Pasaules kausa sezonā, lai arī PK ar skriešanu Norvēģijā man nebūt nebeidzās.

Tūlīt pēc atgriešanās no Oslo, piedalījos tradicionālajā Jāņu skrējienā "Jānis un Jānītis" Cēsu apkārtnē. Finišēju 3ais savā grupā un nelielā vilšanās par startiem ārpus Latvijas tika kompensēta ar šo skrējienu. Tas arī deva labu motivāciju veiksmīgi nostartēt Kāpā un tomēr atlasīties startam Pasaules čempionātam Čehijā.

Taču, kas Tev deva! Pirmajā Kāpas dienā biju tuvu uzvarai, taču visu izšķira viena liktenīgā kļūda, kurā, domājams, ne tikai pazaudēju pirmo vietu Kāpas 1.dienā, bet arī zaudēju savu vietu Latvijas izlasē braucienam uz Čehiju. Otrajā dienā noskrēju tehniski labāk un vēl trešajā dienā bija neliela cerība tomēr vēl kaut ko darīt lietas labā, taču pēdējai dienai spēki vairs nepietika un tā nu arī uz Pasaules gluži tāpat kā Eiropas čempionātu netiku. Pa vidu Kāpas startiem arī paspēju piedalīties Kāpas sprintā, kur pirmo reizi izbaudīju mikroorientēšanos. Kā izrādās tad tik vienkārši tas vis nav, un arī man tieši kļūdas liedza iekļūt labāko trijniekā.

Tā kā brauciens uz Čehiju palika neīstenots, tad varēju kā nākas nobriest braucienam uz O-Ringenu, kā arī Pasaules Studentu čempionātam Igaunijā. Te gan jāpiebilst, ka uzreiz pēc Kāpas vēl atpūsties neizdevās, jo jau nākamajā dienā devos uz Tallinu uz Baltijas militārajām spēlēm, kur labi noskrēju vidējo distanci un finišēju 2.vietā, par ko pašam bija ļoti liels prieks. Tās pašas nedēļas nogalē arī izlēmu aizdoties uz Vaidavu, kur norisinājās skrējiens apkārt Vaidavas ezeram, un lielā karstumā izcīnīju 5.vietu.

Jūlija sākumā arī centos paskriet un patrenēties turpmākiem mačiem, kas izrādījās pilnīgi aplams piegājiens. Uz O-Ringenu aizbraucu bez īsta svaiguma, drīzāk pat varētu teikt ar nogurumu kājās, un tad nu arī starti šajos Pasaules kausa posmos vairāk sanāca kā tūristam ne kā sportistam. Izbaudīju neparastos un tajā pašā laikā skaistos dabas skatus, taču nekādus labos rezultātus nesasniedzu. Vēl vairāk - garajā distancē ieguvu savu pirmo DSQ mūžā - par skriešanu pa aizliegto posmu.

Pāris dienas atvilcis elpu devos savā kārtējā izbraucienā ārpus Latvijas uz Tartu, kur norisinājās Pasaules Studentu čempionāts. Pretstatā O-Ringena Pasaules kausam, kur nekādus īpašus rezultātus arī negaidīju, cerēju, ka šeit Igaunijā būs citādi. Tomēr augstākā 25.vieta sprintā, kas, lai arī nav slikta vieta, tomēr nebija īsti tas uz ko cerēju. Sliktais starts vidējā distancē arī liedza startēt Latvijas pirmajā komandā stafetē, un, lai arī stafeti noskrēju patiešām labi, tomēr tas jau bija saliktās komandas sastāvā un neliels gandarījums tikai un vienīgi sev pašam.

Nākamajā reizē par sezonas atlikušo daļu...

Piedalīšanās sports

Spectator sports such as football and participatory sports such as running are different. Most football fans are not football players, but nearly every running fan is a runner.

Visnotaļ interesanta frāze un domu gājiens, par ko nebiju aizdomājies. Šo teikumu no runningtimes.com raksta latviski nav nemaz tik viegli pārtulkot tā, lai tas skanētu tikpat labi. Taču galvenā doma ir tā, ka sporta veidi, kas ir domāti vairāk skatītājiem un tie, kas ir vairāk domāti dalībniekiem ir ļoti dažādi, un tie, kas fano par tiem pirmajiem sporta veidiem, lielākoties nav sportisti šajos sporta veidos, savukārt tie, kas fano par tiem otriem sporta veidiem, arī ņem aktīvu dalību tajos. 

Nedaudz sarežģīti, bet ir skaidrs, ka arī orientēšanās sports ir piedalīšanās sports. Un kā turpinājums un secinājums šim teikumam rakstā ir vārdi, ka "mēs ne tikai vēlamies apbrīnot pasaulē labākos, bet arī mācīties no viņiem" lai būtu tādi pat kā viņi.

Sezonas rezumē #2

Šis ir otrais turpinājums rakstu sērijai "Sezonas rezumē". Iepriekšējie: Sezonas rezumē #1

---

Iepriekšējos gadus sezona tika atklāta ar "Lieldienu balvas" sprintu Rīgā, taču šogad plaušu karsoņa dēļ "Lieldiena balva" gāja secen. Un kā pirmā spēku pārbaude bija VEF Pavasaris Silakrogā, kur nācās gan skriet pa sniegu, tomēr jau tad jutu, ka paskriet tomēr varu.

Nākamajā nedēļā jau sezona tika atklāta pilnīgi oficiāli Kurzemes pavasarī, kas reizē arī bija atlase uz Baltijas čempionātu. Taču pateicoties labvēlīgajiem atlases noteikumiem, komandā jau biju iekļauts priekšlaicīgi, tāpēc šeit galvenais uzdevums bija noskriet pēc iespējas labāk pirmo dienu, kas tiak vērtēta arī Pasaules rangā un pie reizes salīdzināt spēkus ar pārējiem Latvijas sportistiem. Te nu jāsaka, ka par ātrumu pirmajā dienā vidējā distancē biju ļoti apmierināts un arī rezultāts bija gana labs, taču otrajā dienā garajai distancei laikam vēl nebiju tik ļoti fiziski gatavs un arī kļūdas tika pielaistas vairāk, un tāpēc arī kopvērtējumā nekas dižs nesanāca.

To ka ātrums arvien pieaug jutu arī turpmākās nedēļas, jo paspēju uzvarēt savu etapu A2 stafetēs, lai arī komandai kopumā varēja veikties labāk, gan arī uzlaboju savu rekordu Ogres Zilo Kalnu skrējienā. Tas viss rosināja labas domas pirms galvenajām atlasēm uz Eiropas čempionātu.

Taču Ziemeļu divdienas izvērtās krietni sliktāk nekā biju iepriekš cerējis. Lai arī skrēju tik ātri kā vēl nekad, taču arī kļūdas taisīju kā vēl nekad, un pēc vidējās distances savu tikšanu uz EČ jau biju gandrīz norakstījis. Vakara sprints Saulkrastos, kur finišēju 4.vietā, jau nedaudz uzlabojqvisu kopainu, un vēl bija cerības, ka pie laba starta Baltijas čempionātā, tomēr izdosies savu mērķi - tikt uz Eiropas čempionātu, izpildīt. To, ka fiziski esmu labā kondicijā, apstiprināja arī uzvara Ziemeļu 2dienu kopvērtējumā, lai gan otrajā dienā paši stiprākie vīri tomēr nestartēja.

Turpmākie treniņi tika veltīti tam, lai gan Baltijas čempionātā, gan arī pēc tam, iespējams, Eiropas čempionātā forma būtu tikpat laba. Aprīļa pašās beigās uzvarēju skrējienā "Cēsu pavasaris", paspēju arī pielikt savu roku Daugavas kausa distanču plānošanā, uzskriet Latvijas Universiādē Skaistkalnē, kā arī piedalīties NBS čempionātā.

Taču atkal no nekurienes bija uzradusies jauna trauma - šoreiz bija problēmas ar augšstilbu-cirksni, kas padarīja skriešanu diezgan nepatīkamu. Un tāpēc uz Baltijas čempionātu Viļņā devos ar ne pārāk labām domām. Ļoti zaļš un lieli kalni bija galvenie raksturojošie lielumi šim mačam,  tam papildus vēl arī lielais karstums nolika visu pa vietām un, finišējot tuvāk beigu galam, uz Eiropas čempionātu tā arī neatlasījos.

Tomēr sanāca tā, ka Eiropas čempionātā biju gan un, piedaloties organizēšanā, redzēju un sadarīju ļoti daudz, kas noteikti padarīs šo pasākumu neaizmirstamu.

Tālāk jau skats tika virzīts Somijas virzienā, jo OK Ogre komanda šogad pirmo reizi gatavojās startēt Jukolas stafetē. Taču tiklīdz kā biju ticis galā ar iepriekšējo traumu, gandrīz atkal jau sezonai pieliku punktu. NBS krosā, kas notika tepat Ogrē neveiksmīgi pagriezu potīti un sākumā šķita, ka esmu nopietni to izmežģījis, tomēr notinies ar saitēm godam nostartēju gan Jukolas atlasēs, gan arī pēc tam izpildījām savu galveno uzdevumu un izcīnījām Latvijas labākās komandas titulu Jukolā, finišējot 164.vietā ar lielu apņēmību nākamgad kāpt augstāk.

Nākamajā rakstā par nekvalificēšanos Pasaules čempionātam un par startiem ārpus Latvijas.