Kā jau pirmajā Sezonas rezumē ierakstā minēju, orientēšanās sacensības šogad bija mazāk kā pērn. Viens no iemesliem bija studijas, kuru dēļ atsevišķas nedēļas nogales bija jāvelta mācībām, taču arī izvairīšanās no "nevajadzīgām" sacensībām rezultējās mazākā sacensību daudzumā
Līdz ar iegūto savainojumu februāra sākumā, no skriešanas uz labu laiku bija jāatvadās un treniņus aizvadīju slēpojot. Tieši šī iemesla dēļ manas pirmās orientēšanās sacensības 2009.gadā bija tieši uz slēpēm - Latvijas čempionāts ziemas orientēšanās Jaujās. Piedzīvojumi šajās divās dienās bija daudz un dažādi, un, lai arī pozitīvo emociju daudzums arī bija gana liels, tomēr šis starts vēlreiz atgādināja, ka ziemas orientēšanās nav priekš manis. labāk slēpoju bez punktu meklēšanas.
Ieilgušais atlabšanas periods pēc savainojuma dažu brīdi uzdzina šaubas par iespēju normāli uzsākt sezonu, taču starts Kurzemes pavasarī Tērvetē izdevās godam. Lai arī finālā paliku uzreiz aiz pjedestāla - 4.vietā, taču guvu gan reālu novērtējumu par savu varēšanu un ātrumu, kā arī par to, ko sagaidīt no konkurentiem šogad. Un tieši konkurentu novērtējums bija tas, kas lika saprast, ka iekļūt Latvijas izlasē uz PČ ir gluži reāli paveicams.
Nedēļu vēlāk savu orientēšanās ātrumu pārbaudīju vēlreiz, piedaloties Lieldienu balvā - ikgadējās OK Mona rīkotajās sprinta sacensībās Grīziņkalnā. Tā kā distance bija tehniski diezgan vienkārša, tad visu izšķīra ātrums un 2.vieta bija varen labs apstiprinājums tam, ka kājas kustas gana veikli.
Maijā orientēšanās pasākumi man bija trīs - NBS čempionāts, Rīgas čempionāts un Baltijas čempionāts. Ja pirmajos divos biju patiesi priecīgs par savu ātrumu mežā un Rīgas čempionātā arī beidzot sagaidīju savu pirmo sezonas uzvaru, tad īsi pirms Baltijas čempionāta iedzīvojos nelielā traumā, kas darīja bažīgu par pienācīgu rezultātu BČ. Kā izrādījās tad Baltijas čempionātā problēmas sagādāja nevis skriešana, bet gan orientēšanās - kļūdu bija vairāk kā vajag, un lai arī iegūtā 9.vieta ir starp augstākajām manu BČ vēsturē (arī jauniešu gados, šķiet, tikai reizi tiku sešiniekā, kaut arī dalībnieku tad bija mazāk), tomēr rūgtums par kļūdām bija liels, zinot, ka tīri veikta distance būtu bijusi medaļas vērtē. Baltijas čempionāta stafeti šogad nācās izlaist, jo bija jābūt skolā, taču varbūt arī labi, ka tā.
Jūnijs izvērtās par ceļošanas mēnesi un, neskaitot Latvijas čempionātu orientēšanās sprintā Ērgļos, kur spraigā cīņā tiku pie sudraba medaļas, pārējās sacensības jūnijā aizvadīju ārpus Latvijas robežām. Pasaules kausa posmos šogad mērķis bija līdzīgs kā pērn - tikt pie kāda Pasaules kausa punkta, ko iegūst 40 labākie katrā distancē. Taču arī šogad nācās gadu beigt ar apaļu nulli PK kopvērtējuma tabulā. Ja starts Somijā pasaules kausa posmos bija vairāk kā zem manu iespēju līmeņa un tāda bija arī pirmā diena Norvēģijā, tad otrajā dienā Oslo mežā, kas bija garā distance iedzīšanas formātā, izvērtās par vienu no gada labākajiem startiem. Un, ja vien tie PK punkti tiktu doti par konkrētās dienas rezultātu, nevis ieņemto vietu finišā iedzīšanas rezultātā, tad pie punktiem būtu ticis. Taču arī bez tiem, šis starts patiesi bija ievērības cienīgs, katrā ziņā man pašam noteikti. Esot Somijā, paspēju arī piedalīties savā piektajā Jukolā un jāsaka, ka tas izdevās gluži labi - 25.vieta pirmajā etapā, par spīti visām problēmām, ko man distances laikā sagādāja mans vēders. Katrā ziņā tas bija labs piemērs tam, ka pie labas pašsajūtas un veiksmīga plānojuma finišēt 1.etapā TOP3 ir reāli iespējams.
Sezonas pirmā puse orientēšanās griezumā beidzās līdz ar Kāpas 3-dienām Usmas ezera krastā. Lai arī savos komentāros blociņā par šo pasākumu biju vairāk kā lakonisks, kas galvenokārt bija dēl manis paša neapmierinātības ar tehnisko izpildījumu mežā. Tomēr arī 4.vieta ir mans labākais sasniegums šo sacensību vēsturē (ceturtais vēl biju vien 2005.gadā, startējot vēl junioru grupā) un galu galā šo trīs dienu starts vainagojās ar tikšanu Latvijas izlasē uz Pasaules čempionātu orientēšanās sportā Ungārijā, kas bija viens no sezonas mērķiem.
cau Renar,
AtbildētDzēstgribeju ar Tevi sazinaties jautajuma kas saistits ar darbu. Vari iepostot e-pastu vai telefonu?
Kopaa maacijaamies Bankaas, Reinis Amolins
Sūtot uz renarsroze@inbox.lv noteikti mani dabūsi rokā!
AtbildētDzēstkoments uz
AtbildētDzēst"izvairīšanās no "nevajadzīgām" sacensībām rezultējās mazākā sacensību daudzumā"
viena no orientēšanās sezonas īpatnībām ir daudzās sacensības un protams būtu muļķīgi tās visas uztvert par sacensībām, tomēr, lasot tālāk šķiet, ka Tava lielākā problēma bijusi orientēšanās tehnika sarežģītākos apvidos un tas man liek domāt, ka velti salīdzinoši (ar skriešanas treniņiem) nepietiekami laika tās pilnveidošanai. vai nebūtu vērts tomēr piedalīties vairāk sacensībās, veidojot tās kā treniņu? ja paskatamies T. Gueorgiou treniņu laika sadalījumu, tad viņš orientējas 40% no kopējā treniņu apjoma. žēl vienīgi, ka LV nav viegli atrast sarežģītus apvidus, bet var mēģināt citas netiešas pieejas tehnikas attīstīšanai.
domāju, ka daudzi trenēšanos orientēšanās uztver kā trenēšanos skriešanā, cerot, ka iespējamās problēmas ar orientēšanās tehniku pazudīs līdztekus ar spēju skriet ātri pie zemāka pulsa. tas droši vien ir daļēji taisnība, bet tad jājautā cik kontrolēti mēs mākam skriet. problēma ir tā, ka uztrenējot skriešanu ir vēlme skriet tik ātri cik vari, īpaši nozīmīgās sacensībās un tad pēkšņi parādās kļūdas. savādāk ir ar lielajām stafetēm, jo tur ātrumu un daļēji arī pareizu orientēšanos savstarpēji kontrolē bars un tāpēc vairāk izšķir tieši skriešana. A. Grende man reiz teica, ka orientēšanās sastāv no 3 līdzvērtīgiem faktoriem: skriešana, o-tehnika un psiholoģija (kas ietvertu paškontroli). manuprāt, liela daļa labu orientieristu pievērš pārāk maz uzmanības pēdējiem 2.
vēlu veiksmi, gatavojoties jaunajai sezonai!
Kristaps Jaudzems
Renār, es Tev novēlētu atrast iespēju nākamajā sezonā aizbraukt uz "Meridiāniem", sliktākā gadījumā "Magnētiem" treniņu nolūkos. Sekojot līdzi Taviem startiem, man arī liekas, ka Tev ļoti vajag pastiprināt treniņus ar karti.
AtbildētDzēstAigars.
Paldies par komentāriem un ieteikumiem. Par to o-tehniku nevaru nepiekrist, jo patiesi 99% treniņu tiek aizvadīti bez kartes (dažādu iemeslu dēļ). Un acīmredzot tāpēc arī tehniskais izpildījums ne vienmēr ir līmenī sacensībās. Jāsaka gan arī, ka pa lielam esmu uzskatījis, ka kļūdu rašanās ir tieši psiholoģiska vaina - zaudējot koncentrēšanos u.tml, kā jau Kristaps minēja, un tāpēc, iespējams, ka arī neskrienot ar karti, pie šī faktora treniņos būtu iespējams strādāt kādā citā veidā. Katrā ziņā viela pārdomām.
AtbildētDzēst