ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris

Sezonas rezumē #6 - Gada nominācijas

Pēc pirmajiem pieciem 2009. gada sezonas apkopojumiem (Sezonas rezumē #1Sezonas rezumē #2Sezonas rezumē #3Sezonas rezumē #4 un Sezonas rezumē #5)  ir pienācis laiks 2009.gada sezonas kopsavilkumu noslēgt ar 2009. gada nominācijām, līdzīgi kā tas bija par 2008.gada sezonu, kad tika piešķirtas 9 nominācijas. Sezona patiesi ir bijusi dažādiem spilgtiem notikumiem bagāta, tāpēc atsevišķās nominācijās ir jo īpaši grūti noteikt labākos.

Gada sacensības - Pasaules kausa 4.posms Oslo (garā distance): Tieši izvēlēties gada sacensības ir visgrūtāk. Taču atceroties savas emocijas pēc šīs distances, kad sajutu, ka varu skriet kopā ar tiem, kas cīnās par augstām vietām pasaulē, un sajūtu skrienot lielā ātrumā kopā plecu pie pleca ar daudziem citiem sportistiem, kas iedzīšanas distancē ir pats foršākais, manu izvēli par Gada sacensībām nedaudz atviegloja. Un, iespējams, ka tā nemaz nav nejaušība, ka arī pagājušogad par Gada sacensībām tika atzīts mačs, kur viss izšķīrās tieši iedzīšanas distancē. Tāpēc patiesi ceru, ka iedzīšanu turpmāk būs aizvien vairāk un beidzot tāda būs arī Kāpas 3-dienās.

Gada rezultāts - 1:09:38: Šis bija mans rezultāts pusmaratona distancē Valmierā, kas ļāva apzināties, ka varu skriet patiesi ātri. Lai arī līdz patiesi vērā ņemamam rezultātam šajā distancē ir vēl diezgan daudz, taču pārliecību par manām spējām šis skrējiens deva, un arī apņēmību ar laiku skriet ātrāk.

Gada debija - Pasaules čempionāts orientēšanās sportā Ungārijā: Trešajā gadā skrienot elites grupā, beidzot izcīnīju iespēju startēt Pasaules čempionātā Latvijas izlases sastāvā. Lai arī konkurence par iekļūšanu izlasē šogad šķita mazāka kā iepriekš, bet varbūt vienkārši biju krietni spēcīgāks kā citus gadus.

Gada kļūda - Kļūda distances beigās Pasaules militārajā čempionātā vidējā distancē: Kļūdu šogad nav bijis īpaši mazāk kā citus gadus, taču šķiet tieši par šo kļūdu škrobe bija vislielākā. Īsi pirms kļūdas vēl biju starp 15 labākajiem, taču satraukums par labo iesākumu kļuva par pamatu kļūdai pašās distances beigās.

Gada ķibele - problēmas ar vēderu Jukolā: Pēc Jukolas dzirdēju komentāru, ka labākas iespējas par šo gadu, lai finišētu pirmā etapa galvgalī man nez vai būs. Taču faktors, kas man neļāva finišēt augstāk par 25.vietu, bija divi pitstopi, kuru iemesls visticamāk bija enerģijas dzēriens distances laikā, kurš vēderā izveidoja pamatīgu kokteili.

Gada trauma - kritiens februārī, kas lika atturēties no skriešanas uz labu laiku: Patiesībā pēc šīs traumas vienu brīdi pat šķita, ka sezona varētu tikt izlaista, taču beigās viss nebija tik slikti, kā sākumā likās. Katrā ziņā savs bonuss tam arī bija, jo varēju uz laiciņu atpūsties no cītīgajiem treniņiem.

Gada atgriešanās - Rencis slēpo: Līdz ar traumu, treniņu turpināšanas nolūkos pēc ilgāka pārtraukuma uzkāpu uz slēpēm, un šajā ziemā domājams noslēpoju vairāk kā pēdējos 10 gados kopā.

Gada būve - Ogres stadions: Šogad jūnijā tika pabeigta Ogres stadiona atjaunošana, un līdz ar to nu arī Ogrē ir lieliska vieta, kur strādāt pie skriešanas ātruma un vieta, kur sliktā laikā patverties no meža dubļiem, kā arī patvērums no tumsas diennakts tumšajā laikā. Ja vien ir vēlme skriet, tad tagad arī Ogrē to var darīt gluži labos apstākļos.

Papildus manis nosauktajām nominācijām vēl būtu nosaucami arī Gada treneris un Gada līdzjutēji, kas patiesībā gadu no gada īpaši nemainās (ja nu vienīgi līdzjutēju skaits pieaug), taču tiem, kas iekļaušanu šajās nominācijas ir īpaši pelnījuši, savu pateicību izteikšu personīgi.

trešdiena, 2009. gada 25. novembris

Sezonas rezumē #5 - Rencis skrien

2009.gada ziemā, lai arī necerēti daudz priekš sevis slēpoju, tomēr pievārēto kilometru apjoms arī pieauga visai ievērojami salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Un skriešanas ātruma palielināšanās viennozīmīgi ļāva uzlabot arī rezultātus orientēšanās distancēs, un vismaz garajos etapos regulāri bija labi rezultāti (šķiet, trešais laiks Baltijas čempionāta garās distances garajā etapā, Jukolas pirmā etapa 4 km skrējiens uz pirmo punktu un bija arī vēl citi). Taču arī mani starti un rezultāti skriešanas sacensībās jūtami uzlabojās.

Vēl 2008.gada nogalē piedalījos Rudens krosā tepat Ogres Zilajos kalnos, kā arī Rembates skrējienā 18.novembrī, taču tās vairāk bija atskaņas no iepriekšējās sezonas un arī nekāds īpašs uzsvars uz šīm sacensībām netika likts.

Aprīļa beigās savu varēšanu notestēju skrējienā "Cēsu pavasaris", kurā gadu iepriekš biju uzvarējis. Šogad finišēju kā ceturtais, taču rezultātu uzlaboju par vairāk kā minūti, tāpēc arī kritiens vietu ziņā ir tikai tāds relatīvs zaudējums. Nākamā piedalīšanās skriešanas sacensībās bija vien pēc divarpus mēnešiem, kad skrēju apkārt Vaidavas ezeram. Šeit laikam bija jūtams gan Somijā un Norvēģijā pavadītā laika rezultāts (gana daudz tur sanāca skriet pa kalniem), gan arī vispār cītīgā trenēšanās un Vaidavā pārliecinoši finišēju kā pirmais, savu iepriekšējā gada rezultātu uzlabojot par vairāk kā 2 minūtēm un tikai nedaudz atpaliekot no sacensību rekorda.

Vasarā arī izlēmu, ka septembra beigās startēšu pusmaratonā, kas norisinājās Valmieras maratona ietvaros. Cītīgie treniņi augustā un septembrī (tai skaitā Pasaules čempionātā Ungārijā un Pasaules militārajā čempionātā Igaunijā, kad čempionāti man jau bija beigušies), kā arī aktīvā Ogres stadionā izmantošana vismaz reizi nedēļā vainagojās panākumiem un Valmierā sev par lielu prieku izdevās izpildīt iekšējo cerību paskriet zem stundas un desmit minūtēm un finišēju otrais ar rezultātu 1:09:38. Tā kā īpaši skriešanai pa asfaltu gatavojies nebiju, tad skrējienā gūtās traumas šķiet likumsakarīgas, un šis pasākums arī patiesībā pa lielam noslēdza 2009.gada sezonu.

Vēl pašās oktobra beigās, kad pēc Valmieras, kā arī orientēšanās maratona biju šķietami atguvies, devos uz Siguldu, kur uzvarēju Siguldas kalnu maratonā 1 apļa distancē. Šis pasākums gan tā vien šķiet bija nedaudz par smagu manam ļoti aktīvi nodarbinātajam organismam pēdējo divarpus mēnešu garumā (Pasaules čempionāti, Valmieras pusmaratons, o-maratons) un tāpēc sekojošās pazīmes par pārslodzi organismā izdevās apkarot ne bez problēmām.

Kopumā jāsaka, ka šī skriešanas sezonā tāpat kā orientēšanās ir bijusi labākā manā karjerā un skriešanā nākamajam gadam ir pat konkrētāki mērķi nekā orientēšanās. Te gan jāsaka, ka skriešanā vispār ir vienkāršāk nolikt konkrētus mērķus, kaut vai rezultāta izteiksmē. Esmu arī gana daudz domājis par to, vai nevajadzētu skriešanai pievērsties pamatīgāk, atstājot orientēšanos otrajā plānā, kā dažs labs man ir ieteicis, taču visticamāk pagaidām vēl palikšu vairāk uzticīgs skriešanai pa mežu, lai gan nekad jau neko nevar zināt.

otrdiena, 2009. gada 24. novembris

Sezonas rezumē #4 - Rencis orientējas sezonas otrajā pusē

Strauji tuvojas piektdiena, kad ir paredzēts orientēšanās kluba "Ogre" sezonas noslēgums un, lai sezonu varētu godam noslēgt, esmu nolēmis pabeigt arī savu sezonas apkopojumu. Tāpēc ieskaitot šo ierakstu, līdz piektdienai taps vēl divi.

Iepriekš apstājos pie tā, ka Kāpā tapa skaidrs, ka šogad beidzot izdevās piepildīt pēdējo gadu mērķi - tikt uz Pasaules čempionātu. Tāpēc jūlija nedēļas tika aizvadītas gatavojoties šim pasākumam, un vienīgais orientēšanās starts pirms Ungārijas bija RSP Parku tūres posms Āgenskalnā, kas vairāk bija kā labs treniņš. Čempionātu Ungārijā gaidīju ar lielām cerībām un mērķiem par tikšanu finālā, taču ne viss izdevās kā cerēts. Lai arī fiziskā gatavība pašam šķita gluži laba, taču orientēšanās šoreiz pievīla. 20.vieta garās distances kvalifikācijā, un 16.vieta sprinta kvalifikācijā tā arī šogad neļāva vēl iespraukties finālā. Iemesli bija dažādi, bet galvenais vaininieks jau vien biju pats. Lai arī vienu brīdi pastāvēja variants par manu startēšanu stafetes komandā, taču šis scenārijs nepiepildījās un čempionāta pēdējās dienas aizvadīju treniņos, izmantojot Ungārijas kalnu sniegtās iespējas.

Atbraucot no Ungārijas, Latvijas paugurus vairs nepavisam skrienot nejutu, un gan Gulbenes kausā, gan Klubu stafetēs īpašu problēmu nebija. Arī tehniskā ziņā, jo laikam salīdzinoši mazāka fiziskā piepūle rezultējās labākā tehniskā izpildījumā. Latvijas čempionātu septembra sākumā nācās izlaist mācību dēļ, un cīņā par LČ medaļām stafetē OK Ogre noteikti iesaistīsies nākamgad, bet atlikušajā sezonas daļā atlika vien Pasaules militārais čempionāts Igaunijā un Latvijas čempionāts orientēšanās maratonā.

Igaunijas pasākumu gaidīju ar lielām cerībām un varētu teikt, ka tas arī izdevās. Divas 25.vietas - gan garajā distancē, gan vidējā, ir visai liels kāpums salīdzinājumā ar iepriekšējiem diviem militārajiem čempionātiem. Varbūt nedaudz palīdzēja igauņu mežs, taču arī diezgan muļķīgas kļūdas garās distances sākumā un vidējās beigās liedza iekļūt TOP20 un vidējā distancē varbūt pat pacīnīties par desmitnieku. Fiziskā kondīcija man bija patiesi laba un cerēju, ka varbūt skriešu pirmajā komandā, taču treneri lēma citādāk, bet tik un tā otrās komandas ietvaros izcīnīju 14.vietu, kas varētu būt viens no labākajiem otrās komandas sasniegumiem Latvijas militārās komandas vēsturē.

Orientēšanās sezonu noslēdzu ar Latvijas čempionātu orientēšanās maratonā Baltajā purvā. Pusmaratons Valmierā nedēļu pirms o-maratona bija paņēmis par daudz enerģijas un veselības tāpēc maratons tika pievārēts ar gana lielām pūlēm 5.vietā, taču maratona galvenais uzdevums - iegūt nepieciešamos punktu Latvijas kausā tika izpildīts un sezonu godam noslēdzu 2.vietā.

Orientēšanās sezona bija gan ar kritumiem, gan pacēlumiem, taču kopumā esmu apmierināts ar to, un uzskatu, ka tā ir bijusi līdz šim labākā sezona manā orientēšanās karjerā. Taču jebkurā gadījumā augt vēl ir kur, tāpēc jātiecas pēc augstākiem sasniegumiem mežā 2010.gadā.

trešdiena, 2009. gada 18. novembris

Skrējiens Latvijai

Nu jau par tradīciju kļuvis 18.novembrī startēt skrējienā Rembatē. Lai arī pēdējo nedēļu dažādas veselības ķibeles dažu brīdi lika domāt, ka varbūt tomēr labāk šogad startu Rembatē izlaist, vai vismaz lielā 10,8 km apļa vietā skriet vien mazo 3 km apli, tomēr pirmdien izlēmu, ka par godu Latvijai ir jāskrien kā nākas.

Pirms diviem gadiem skrējienā uzvarēju ar rezultātu 38:13, savukārt pērn biju trešais ar laiku 39:01. Tā kā skrējis pēc nedēļas pārtraukuma esmu vien kādas piecas dienas, tad izlēmu, ka varētu mēģināt noskriet ātrāk par 40 minūtēm, un īpaši nepārpūlēties. Un patiesībā arī plānotais scenārijs pa lielam izpildījās - vismaz skrējiena sākumā noteikti.

Sāku prātīgi, un jau pirms starta biju nopētījis, ka vienīgais vērā ņemamais skrējējs ir Antis Zunda, tad nu ļāvu viņam sākumā skriet pa priekšu, iespējams, pat uz brīdi atstarpe līdz viņam bija kādas 10-15 sekundes. Taču pēc kādiem 2 km vai nu sāku skriet nedaudz ātrāk, vai arī viņa starta ātrums pamazām kritās un drīz vien viņu apdzinu un tālāk jau skrēju kā pirmais.

Apmēram pusdistancē, esot jau uz šosejas, nedaudz sāku skriet ātrāk, un pēc tam, jau pagriežoties atpakaļ uz Rembati pa zemes ceļu, sāku skatīties pulkstenī un prātot, kāds varētu būt finiša laiks, kas, tā vien šķita, būs ātrāks par plānotajām 40 minūtēm. Pēdējos aptuveni 2 kilometrus jau skrēju kārtīgā sacensību ātrumā un sapratu, ka varētu mēģināt varbūt pārsist savu  gadus veco rezultātu, kas arī būtu mans labākais sniegums šajā aplī. Taču ar visu finiša spurtu nedaudz pietrūka un finišēju pēc 38 minūtēm un 19 sekundēm.

Pēc tam jau kā ik gadu ilgā apbalvošanas gaidīšana un koncerts gaidīšanas procesā. Tiku pie medaļas un skrējiens par Latviju izdevās. Pirms brīža noskatījos salūtu Ogrē, kas bija patiešām iespaidīgs, un nu došos uz Rīgu salīdzināt, vai patiesi tur salūts ir visgrandiozākais Latvijā.

pirmdiena, 2009. gada 16. novembris

Briežu dārza iemītnieki

Briežu dārzs - apmēram 1km2 liels ar augstu žogu apjozts meža gabals briežu populācijas veicināšanai, mežā aiz Ogres kapiem ir jau labu laiku - vismaz pāris gadus, taču tikai šodien, šķiet, pirmo (varbūt tomēr otro) reizi pamanīju tur arī kādu dzīvu radību. Skrienot pa ceļu gar žoga malu, pamanīju aizskrienam stirnu - tās balto ļipu. Katrā ziņā nu es vismaz zinu, ka tajā aplokā patiesi kāds dzīvo.

svētdiena, 2009. gada 15. novembris

Sezonas rezumē #3 - Rencis orientējas sezonas pirmajā pusē

Kā jau pirmajā Sezonas rezumē ierakstā minēju, orientēšanās sacensības šogad bija mazāk kā pērn. Viens no iemesliem bija studijas, kuru dēļ atsevišķas nedēļas nogales bija jāvelta mācībām, taču arī izvairīšanās no "nevajadzīgām" sacensībām rezultējās mazākā sacensību daudzumā

Līdz ar iegūto savainojumu februāra sākumā, no skriešanas uz labu laiku bija jāatvadās un treniņus aizvadīju slēpojot. Tieši šī iemesla dēļ manas pirmās orientēšanās sacensības 2009.gadā bija tieši uz slēpēm - Latvijas čempionāts ziemas orientēšanās Jaujās. Piedzīvojumi šajās divās dienās bija daudz un dažādi, un, lai arī pozitīvo emociju daudzums arī bija gana liels, tomēr šis starts vēlreiz atgādināja, ka ziemas orientēšanās nav priekš manis. labāk slēpoju bez punktu meklēšanas.

Ieilgušais atlabšanas periods pēc savainojuma dažu brīdi uzdzina šaubas par iespēju normāli uzsākt sezonu, taču starts Kurzemes pavasarī Tērvetē izdevās godam. Lai arī finālā paliku uzreiz aiz pjedestāla - 4.vietā, taču guvu gan reālu novērtējumu par savu varēšanu un ātrumu, kā arī par to, ko sagaidīt no konkurentiem šogad. Un tieši konkurentu novērtējums bija tas, kas lika saprast, ka iekļūt Latvijas izlasē uz PČ ir gluži reāli paveicams.

Nedēļu vēlāk savu orientēšanās ātrumu pārbaudīju vēlreiz, piedaloties Lieldienu balvā - ikgadējās OK Mona rīkotajās sprinta sacensībās Grīziņkalnā. Tā kā distance bija tehniski diezgan vienkārša, tad visu izšķīra ātrums un 2.vieta bija varen labs apstiprinājums tam, ka kājas kustas gana veikli.

Maijā orientēšanās pasākumi man bija trīs - NBS čempionāts, Rīgas čempionāts un Baltijas čempionāts. Ja pirmajos divos biju patiesi priecīgs par savu ātrumu mežā un Rīgas čempionātā arī beidzot sagaidīju savu pirmo sezonas uzvaru, tad īsi pirms Baltijas čempionāta iedzīvojos nelielā traumā, kas darīja bažīgu par pienācīgu rezultātu BČ. Kā izrādījās tad Baltijas čempionātā problēmas sagādāja nevis skriešana, bet gan orientēšanās - kļūdu bija vairāk kā vajag, un lai arī iegūtā 9.vieta ir starp augstākajām manu BČ vēsturē (arī jauniešu gados, šķiet, tikai reizi tiku sešiniekā, kaut arī dalībnieku tad bija mazāk), tomēr rūgtums par kļūdām bija liels, zinot, ka tīri veikta distance būtu bijusi medaļas vērtē. Baltijas čempionāta stafeti šogad nācās izlaist, jo bija jābūt skolā, taču varbūt arī labi, ka tā.

Jūnijs izvērtās par ceļošanas mēnesi un, neskaitot Latvijas čempionātu orientēšanās sprintā Ērgļos, kur spraigā cīņā tiku pie sudraba medaļas, pārējās sacensības jūnijā aizvadīju ārpus Latvijas robežām. Pasaules kausa posmos šogad mērķis bija līdzīgs kā pērn - tikt pie kāda Pasaules kausa punkta, ko iegūst 40 labākie katrā distancē. Taču arī šogad nācās gadu beigt ar apaļu nulli PK kopvērtējuma tabulā. Ja starts Somijā pasaules kausa posmos bija vairāk kā zem manu iespēju līmeņa un tāda bija arī pirmā diena Norvēģijā, tad otrajā dienā Oslo mežā, kas bija garā distance iedzīšanas formātā, izvērtās par vienu no gada labākajiem startiem. Un, ja vien tie PK punkti tiktu doti par konkrētās dienas rezultātu, nevis ieņemto vietu finišā iedzīšanas rezultātā, tad pie punktiem būtu ticis. Taču arī bez tiem, šis starts patiesi bija ievērības cienīgs, katrā ziņā man pašam noteikti. Esot Somijā, paspēju arī piedalīties savā piektajā Jukolā un jāsaka, ka tas izdevās gluži labi - 25.vieta pirmajā etapā, par spīti visām problēmām, ko man distances laikā sagādāja mans vēders. Katrā ziņā tas bija labs piemērs tam, ka pie labas pašsajūtas un veiksmīga plānojuma finišēt 1.etapā TOP3 ir reāli iespējams.

Sezonas pirmā puse orientēšanās griezumā beidzās līdz ar Kāpas 3-dienām Usmas ezera krastā. Lai arī savos komentāros blociņā par šo pasākumu biju vairāk kā lakonisks, kas galvenokārt bija dēl manis paša neapmierinātības ar tehnisko izpildījumu mežā. Tomēr arī 4.vieta ir mans labākais sasniegums šo sacensību vēsturē (ceturtais vēl biju vien 2005.gadā, startējot vēl junioru grupā) un galu galā šo trīs dienu starts vainagojās ar tikšanu Latvijas izlasē uz Pasaules čempionātu orientēšanās sportā Ungārijā, kas bija viens no sezonas mērķiem.

pirmdiena, 2009. gada 9. novembris

Korekcijas pasaules ranga jautājumā

Kāds no blociņa lasītājiem pēc pēdējā ieraksta par latviešu sportistu augstākajām vietām Pasaules rangā izteica vēlmi redzēt arī laiku, kad sportists šo augstāko vietu ieņēmis. Nedaudz pilnveidojot manas pašapgūtās programmēšanas iemaņas, tapa saraksts , kas iekļauj arī minēto datumu. Tad arī pamanīju, ka iepriekš publicētajā sarakstā ir ieviesusies neliela kļūda un no TOP30 bija ticis izlaists Zemgus Žagata, tāpēc minētajā ierakstā ir atjaunota vīriešu tabula, kā arī zemāk publicēju līdzvērtīgu sarakstu par Latvijas sportistēm.


ceturtdiena, 2009. gada 5. novembris

Sezonas rezumē #2 - Rencis pasaules vērtējumā

2009.gads no orientēšanās viedokļa ir sanācis ļoti labs, kaut vai tāpēc, ka Pasaules rangā kopš gada sākuma, kad biju 154.vietā sezonas vidū biju pakāpies pat līdz 88.vietai. Un marta sākumā manis paša veidotajā apkopojumā par Latvijas sportistu visu laiku augstākajām vietām Pasaules rangā esmu pacēlies no 17. uz 8.vietu, kā redzams atjaunotajā tabulā zemāk (ar zaļajām bultiņām esmu atzīmējis tos sportistus, kas savu augstāko vietu karjerā ir šogad uzlabojuši):


Un lai arī šobrīd esmu no TOP100 atkal izkritis un esmu 107.vietā, tomēr šīs sezonas sniegums būs papildus motivācija jauniem kāpumiem nākamajā gadā.

otrdiena, 2009. gada 3. novembris

Sezonas rezumē #1 - sezona skaitļos

Ir pienācis novembris un, kā jau solīju, ir laiks atskatīties uz paveikto aizvadītajā sezonā. Apkopojot visu sezonu ciparos parādās dažas interesantas lietas, kas gan patiesībā ir gluži likumsakarīgas. Tā, piemēram, 2009.gadā kopā esmu piedalījies vien 23 sacensībās (daudzdienu mačiem katra diena skaitīta atsevišķi), savukārt 2008.gadā šis cipars bija krietni lielāks - 48. Arī skriešanas sacensības ir bijušas nedaudz mazāk - 7 pret 9. Toties treniņos un sacensībās pavadītais laiks un pievārētā distance gan ir jūtami auguši. Ņemot par atskaiti laika periodu no 1.novembri līdz 31.oktobrim, 2008.gadā sportiskajās aktivitātēs tika pavadītas 394 stundas, kuru laikā tika pieveikti 4838 kilometri. Toties 2009.gadā sportoju 524 stundas 6395 kilometru garumā.

Izmaiņas ciparos pa daļai ir saistītas arī ar dažām neparedzētām lietām, jo, šogad atsevišķas sacensības (~5) nācās izlaist studiju dēļ, savukārt kilometru cipari noteikti būtu lielāki, ja februārī būtu vairāk skrējis nevis traumas dēļ slēpojis (noslēpotie kilometri nav iekļauti kopējā statistikā). Taču kopējā tendence ir gluži labi redzama un tā arī tas bija pirms sezonas plānots - trenēties vairāk un uzsvaru likt uz atsevišķām sacensībām, nevis startēt visur pēc kārtas.

Noteikti, ka to ir ietekmējuši arī citi faktori ne tikai treniņu apjoma pieaugums un sacensību skaita samazināšana, taču patiešām fiziskā forma uz svarīgākajām sacensībām lielākoties bija pietiekami labā līmenī, lai rezultāti un ieņemtā vieta šajos mačos sniegtu man gandarījumu par paveikto. Taču vairāk par sezonas sacensībām nākamajā reizē.

svētdiena, 2009. gada 1. novembris

2008./2009.sezonas beigas

Pagājušogad oktobri uzskatīju par sezonas beigām un arī par atskaites punktu treniņos un sacensībās paveiktajam vesela gada garumā. Tad nu arī tuvākajās dienās pacentīšos vismaz iesākt 2009.gada sezonas kopsavilkumu - par priekiem, sasniegumiem, virsotnēm, arī kritieniem un zaudējumiem. Taču jau tagad zinu, ka aizvadītā sezona ir bijusi labāka par visām iepriekšējām!