Nometnīte

Šodien esmu atgriezies no 3 dienu nometnes Ventspilī. Jāsaka liels paldies OK Saldus cilvēkiem un īpaši Ojāram par vēlību, uzņemot mani šīs dažas dienas savā pulkā.

Nometne sākās 6dienas pusdienas laikā un beidzās ar treniņu šorīt no rīta. Kopā aizvadīti seši treniņi, skrienot pavadītas gandrīz 8 stundas un pieveikti gandrīz 90 kilometri. Galvenais nometnes mērķis, vismaz man, bija nedaudz pamainīt ierasto treniņu vidi, pie reizes izmantot iespēju paskriet ar karti, kā arī pēc ilgiem laikiem tikt prom no sniega. Lai arī iepriekš solītie +4 grādi izpalika, tomēr visu pārējo izdevās paveikt ar uzviju.

Pirmajā dienā orientēšanās vēl nevedās kā gribētos, jo karte tomēr pēdējo reizi bija turēta rokās LČ nakts orientēšanās un, lai arī šad un tad uz datora paspēlēju Catching Features, kas nedaudz atgādina par orientēšanos, tomēr ar skriešanu pa īstu mežu ar īstu karti to nevar salīdzināt. Taču ar katru reizi kartes lasīšana padevās aizvien laāk, un tā kā visos kartes treniņos arī liku punktus, tad vismaz kādam brīdim kartes lietošanas iemaņas būšu atsvaidzinājis.

Vakaros arī devos skrējienā pa naksnīgo Ventpili. Pirmajā vakarā kopā ar Ati, bet otrajā vakarā skriet gāju viens pats. Katrā ziņā treniņu apstākļi diennakts tumšajā laikā ir tuvu ideāliem, jo izgaismota ir visa Ventpils (protams, tagad svētku laikā gaismu ir vairāk). Un savākt stundu treniņa laika bez kādas apļošanas var pilnīgi mierīgi. Ja vēl pārskrietu pāri upei un paskairadītu pa Pārventu, tad droši vien arī visas 2 stundas treniņu uztaisīt varētu pilnīgi mierīgi.

Vienīgā savādā lieta, ko vakaros skrienot pamanīju, ka uz ielām praktiski vispār nav cilvēku. Lai arī pulkstenis bija vien ap astoņiem vakarā, tomēr Ventpils ir gandrīz vai kā iegrimusi klusumā. Vai nu lielos cilvēku pūļus vasarā veido tikai un vienīgi tūristi un tagad nesezonā viņu nav un tāpēc arī cilvēku uz ielām nav, vai arī varbūt ventspilnieki slēpjas no vēsuma un krīzes, taču fakts paliek fakts. Varbūt arī visi devušies sniega meklējumos, jo sniega Ventspilī na vvispār, arī mežā ne, vienīgi "Lemberga hūtē" slēpošanas kalns ir ar nelielu sniega segu. Bet sniega trūkums mani tikai iepriecināja.

Tagad, kad nometne ir beigusies, redzēs, cik viegli būs atgriezties ierastajā "māju treniņa ritmā". Ogrē sniegs pa šo laiku nav ga'jis mazumā, un tas nozīmē, ka gan jau atkal liela daļa terniņu būs jāaizvada pa šoseju, kur vismaz nav jābaidas no slidenā pamata. Taču katrā ziņā gads ir pabeigts uz pozitīvas zīmes un cerēsim, ka cīņas spars nākamajam gadam tikai saglabāsies.

Nedaudz iz astronomijas

Šodien ir īpaša diena, jo pulksten 14:04 pēc Latvijas laika iestāsies Ziemas saulgrieži. Šodien ir gada īsākā diena, kas nozīmē, ka jau pavisam drīz vakari kļūs gaišāki un skriet varēs aizvien vēlāk un vēlāk.

Es slīdēju pa slidotavu...

Jāsaka, ka tādi laikapstākļi kādi ir bijuši pēdējās divas dienas ir daudz sliktāk par sniegu un lieliem mīnusiem. Labāk, lai tad ir -25 un sniegs līdz viduklim, nekā viss pilnīgā ledū - ceļi, trotuāri, ielas, takas, pat zāle.

Vakardienas treniņš izvērtās par mazāk paledojušu vietu meklējumiem, tam visam vēl klāt pieliekot faktu, ka tika skriets dienas tumšajā laikā ar lampu galvā, nozīmē, ka treniņš patiesi bija "aizraujošs". No vienas puses gan jāsaka, ka tumsa nedaudz palīdzēja, jo nez vai gaisā laikā būtu tā skraidījis, meklējot mazāk slidīgas vietas. Tā nu vairāk sanāca paskriet pa vietām, kur sen, sen nebiju skrējis - nomaļākas stigas, vietām pa apvidu, brīžiem pat sajutos kā orientēšanās distancē. Kalnos normāli uzskriet vispār nebija iespējams; skrēju līkločiem no vienas ceļa puses uz otru, lai varētu sagalbāt inerci un kaut kā kustēties uz priekšu, un neļauties slīdēšanai atpakaļ. Secinājums pēc vakardienas bija, ka šādos laikapastākļos vienīgās no ledus brīvās vietas uz takām ir tās, virs kurām aug egles, kas ar savu skuju vainagu (skujotni (?)) nosedz taku un nav ļāvušas lietum tikt līdz zemei.

Tā kā vakar skrēju jau dienas tumšajā laikā, tad uz šosejas neriskēju iet, taču šodien centos jau tikt uz cietās virsmas cik ātri vien iespējams. Tikšana pāri ZIlajiem Kalniem padevās gana laba un ledus it kā varis nebija tik traks kā vakar, un, uzskrienot uz šosejas, nopreicājos, ka šoseja ir praktiski sausa. Tomēr prieki bija īsi, jo drīz vien sāka snigt, pat diezgan stipri, kā rezultātā jau apmēram pēc stundas asfaltu uz šosejas vairs redzēt nevarēja - bija tikai sniegs ar vietām izbrauktām mašīnu sliedēm. Taču jāatzīst, ka arī nelielā sneiga kārta skriešanu pa šoseju īpaši neapgrūtināja un tā padevās visai raita. Ieskrienot atpakaļ Ogrē, nolēmu, ka pa ielu neskriešu un tā kā trotuārs bija apsnidzis ar gana biezu sneiga kārtu, tad šķita, ka pa to būs gana laba skriešana. Taču šāds spriedums bija dienas lielākā kļūda, jo pēc pārdesmit soļiem pa šadi apsnigušu trotuāru piedzīvoju iespaidīgu kritienu, jo no uzsnigušā sniega trotuārs jau apakšā nebija kļuvis mazāk apledojis. Lai arī pāris reizes noktiru arī vakar, tomēr šodienas klupiens sanāca nepatīkamāks, jo visu vakaru ne pārāk patīkami sāp atsistais plecs, laikam pāris dienas būs vajadzīgas, lai no sāpēm tiktu vaļā.

Tagad vakarā ir sasnidzis vēl vairāk, un nu jau, domājams, lēpotāji varēs rīt slēpot uz nebēdu. Vien gruti prognozēt kā slēpošanas trasē uzvedīsies tas ledus zem sniega, jo ledus laikam tik drīz vēl nepazudīs un līdz ar to katrs solis pilsētā būs tikpat bīstams kā aizvadītajās dienās.

Gadījums ar suni

Parasti mežā satikšanās ar suņiem nav diez ko patīkamas, jo, lai arī brīvi palaistajiem suņiem līdzi seko saimnieku saucieni - "не бойся, не кусается", tomēr nekad nav bijusi liela pārliecība, ka patiesi nesaņemšu kādu kampienu kājā (līdz šim gan esmu ticis sveikā cauri). Taču stāsts par šodienas gadījumu ar suni ir pavisam citādāks.

Skrienot cauri Turkalnei, sajutu, ka aiz manis kāds skrien un, pagriezi galvu atpakaļ, ieraudzīju pieklājīga izmēra suni (šķirne gan bija diezgan nenosakāma, lai gan jāsaka, ka neesmu arī nekāds eksperts suņu šķirņu jautājumos), kurš ļepatoja man līdzi. Tā kā brīdis, kad viņu pamanīju, gandrīz sakrita ar mirkli, kad bija paredzēts griezties riņķī, tad uzreiz automātiski apstājos, taču suns neizrādīja īpašu interesi par to, ka varētu ieķerties manās biksēs vai lekt virsū. Tā nu turpināju skriet, taču pilnīgi pārsteigts biju par to, ka arī suns neatstājās no manis gandrīz ne uz mirkli, un, arī izskrienot no Turkalnes, tas joprojām skrēja vienā ātrumā ar mani. Ik pa brīdim gan bija mēģinājumi pieskriet pie kāda koka un 'atstāt savu pazīšanas zīmi', vēlāk arī pāris reizes tas piestāja pie grāvja padzerties, tomēr līdz ko pamanīja, ka es sāku attālināties, tā uzreiz savu uzsākto nodarbi meta pie malas un atkal centās mani noķert.

Kad bijām tā kopā skrējuši minūtes piecpadsmit un pamazām jau tuvojās Ogre, sāku aizdomāties par to, cik tālu tad viņš taisās man tā skriet līdzi. Nonācu pat līdz domām, ka, ja viņš atskries man līdzi līdz pat mājām, tad būs vien jāved uz suņu patversmi, jo nevar jau suni atstāt uz ielas, piedevām tādu, kurš, iespējams, vispār dzīvo Turkalnē (kakla siksnas tam gan nebija, tāpēc varbūt, ka viņš jau klejo apkārt labu laiku). Taču, kad līdz mājām bija atlikuši vien pārsimts metri un izskrēju pēdējo līkumu gar Zilo Kalnu pakāji, suns kaut kur nozuda. Iespējams, palika pie kādas meitenes, kura bija izvedusi savu suni pastaigā ,varbūt vienkārši palika atpūsties, jo pēdējās minūtes viņa solis bija kļuvis lēnāks un arī elsošana kļuva aizvien ilgāka.

Tālākās ziņas par šo suni paliek miglā tītas, bet jāsaka, ka tāds treniņu biedrs apmēram astoņu kilometru garumā padarīja skriešanu krietni interesantāku. Vienu brīdi pat sajutos kā Forests Gamps, kuram skriešanā pievienojās viens sekotājs pēc otra.

Milzu kalni

Skatoties uz šo karti, kurā Norvēģijas izlase aizvadīja vienu no treniņiem nākamā Pasaules čempionāta treniņnometnes laikā Ungārijā, tā vien šķiet, ka, ja tūlīt pat nesākšu to vien darīt kā skriet pa kalniem, tad mazas cerības tur būtu kaut ko labu parādīt. Labi vēl, ka etapi plānoti tā, ka visas tās stāvās sienas na vobligāti jāpārvar.

Vienīgā bēda, ka šajā brīdī visi puslīdz normālie kalni vismaz Ogrē, ir okupēti ar sniegu un slēpotājiem.

Jukola'09 - karšu paraugi

Šodien uzdūros Jukolas 2009 mājas lapā (ww.jukola2009.net) uz pāris nelieliem oaraguiem no nākamā gada kartes. Katrs no šiem sešiem ir gana citādāks nekā pārējie, bet nu šie divišķiet pilnīgi netipisks tam, ko esmu pieradis redzēt Somijā:

Pārējos ne tik "pievilcīgos" kartes gabaliņus var apskatīt šeit.

Garā - sprints

Orientēšanās sportā gan sprintā, gan garajā distancē ļoti lielu lomu spēlē pareiza ceļa izvēle. Un pa lielam ceļa izvēļu daudzums arī nosaka distances interesantumu. Protams, šajās distancēs ir arī īsie etapi, kur ceļa izvēle tik izšķiroša nav.

Turpretim vidējā distancē ir gandrīz vai otrādi - ceļa izvēle bieži vien gan izšķir beigu rezultātu, tomēr etapu, kurā jāizvēlas pareizais variants ir krietni mazāk, vairāk lomu spēlē kartes lasīšana.

Pieļauju, ka minētā saistība starp garo distanci un sprintu arī ir viens no iemesliem kāpēc mani līdz šim ir vairāk saistījušas tieši šīs distances.

Laikapstākļi un rezultāti

Viens no iemesliem, kāpēc šīs sezonas sākumā ļoti daudzi bija labā fiziskajā formā, bija kārtīgas ziemas iztrūkums. Mazāk sniega - vairāk iespējas skriet. Te gan jāpiebilst, ka, ja sniegs liek nevis pāriet uz slēpošanu, bet gan uz skriešanu pa šoseju, tad tas pat teorētiski varētu būt vēl labāks fiziskās formas veicinātājs (par šo, protams, var diskutēt).

Tomēr, ja laikapstākļi turpinās būt līdzīgi kā pēdējās dienas, tad varam sagaidīt, ka arī nākamās sezonas sākumā cīņā par pirmajām vietām iesaistīsies daudzi. Katrā ziņā ātrāk par 20. decembri nekādus mīnus grādus nesola, un tālākām prognozēm jau diez ko ticēt nevar.

Daudz un mazas vai maz un lielas

Stāsts būs par kļūdām. Šodien, skrienot treniņu, aizdomājos par to, kas ir labāk, daudz, bet nelielas kļūdas vai arī viena, bet liela. Variantus ar daudz un lielām vai maz un nelielām kļūdām neapskatīšu, jo pie pirmā gadījuma orientēšanās sports laikam nav īstais priekš tāda, kas taisa milzu kļūdas vienu pēc otras, savukārt minimāls kļūdu daudzums ir tas, uz ko vajadzētu tiekties.

Pēc savas būtības orientēšanās sportā mērķis ir - saglabājot maksimālu koncentrēšanos visas distances garumā un izvairoties no kļūdām, veikt to iespējami ātrāk. Un pēc manas teorijas nepietiekama koncentrēšanās arī ir vairākuma kļūdu pamatā. Tas kurš kļūdas taisa daudz, bet nelielas, visticamāk nespēj pienācīgi koncentrēties distancei, taču spēj pietiekami ātri 'savākties', lai izbēgtu no lielas kļūdas. Savukārt tam, kurš kļūdas pieļauj salīdzinoši maz, taču tās ir krietni lielākas, koncentrēšanās spēja visticamāk ir labāka, taču kaut kāds iemesls ir tam, kāpēc kļūdas ir daudz lielākas.

Un tā nu skrienot aizdomājos par to, ja pieņem, ka kopējais kļūdās patērētais laiks ir vienāds, kurš no sportistiem nākotnē spētu sasniegt vairāk - tas, kurš pieļauj daudz, bet sīkas kļūdas, vai arī tas, kuram ir varbūt tikai viena kļūda distancē, taču tā vienmēr ir pietiekami liela? Es laikam liktu savu naudu uz to otro, jo samazinot kļūdas lielumu kaut uz pusi nozīmētu, ka tam pirmajam mazo kļūdu skaits būtu jāsamazina arī uz pusi, kas man tomēr šķiet grūtāk izdarāms.

Gada rezumē: 2008.gada nominācijas

2008.gada kopsavilkumu, kā jau iepriekš solīju, noslēgšu ar gada nominācijām. Tā jau parasti, kad gads ir beidzies, tad dod visādus "mūža ieguldījumus", "gada cilvēkus", "gada atgriešanos" un vēl sazin ko.  Te nu būs manas gada īpašās lietas:

Gada sacensības - Malienas kauss: Pa daļai Malienas kauss ir uzvarējis šo kategoriju, protams, dēļ mana pozitīvā starta šajā mačā. Taču visādi citādi sacensības bija uzrīkotas godam. Protams, bija jau arī daudz citu labu sacensību, taču kamēr vien Malienas kauss vēl nav sasniedzis milzu apmērus, un katrs dalībnieks rīkotājiem šķiet īpašs, es balsoju par Malienas kausu.

Gada kļūda - gandrīz piecu minūšu kļūda Kāpas pirmajā dienā: Šogad bija sacensības, kur kļūdu bija ļoti maz, bija arī tādas, kur to bija vairāk kā vajag (kaut vai Ziemeļu 2-dienu pirmā diena). Arī sezona tika noslēgta ar milzu kļūdu Latvijas nakts čempionātā, kur skriešana uz nepareizo punktu maksāja vismaz 7 minūtes. Taču, šķiet, ka nozīmīgākā kļūda bija tieši Kāpas pirmajā dienā, kad šī kļūda maksāja ne tikai, iespējams, uzvaru šajā Kāpas dienā, bet arī visticamāk bija galvenais iemesls, kas liedza atlasīties uz Pasaules čempionātu. (Karte - etaps no 8. uz 9. Lai arī neizskatās tik traki, tomēr smiltis un daudzie brīži, ko stāvēju etapā pavadīto laiku izstiepa pamatīgi)

Gada karte - Skaistkalne (Universiāde un veterānu čempionāts: Parasti tiek nosaukta gada labākā karte, kas mna vienmēr liekas ļoti iespaidots lēmums no tā, cik labi konkrētajā mačā ir veicies. Manā gadījumā šī ir gada briesmīgākā karte, jo vietām bija sazīmēti zili brīnumi. Jau tas vien, ka ne viens vien bija pamanījies izskriet no kartes ejot pēc kompasa kaut ko liecina. Un attiecīgi kļūdas tur bija daudz un dikti - visiem. (Karte)

Gada medaļa - Zelta medaļa LČ o-maratonā: Šogad medaļu ļoti daudz nav bijis, visos mačos jau tās arī nedod. Ir pāris medaļas no skriešanas sacensībām, dažas no Zemessardzes mačiem, ir arī dažas no orientēšanās sacensībām. Taču skaidrs, ka vērtīgākā tomēr ir zelta medaļa no latvijas čempionāta orientēšanās maratonā, kas ir arī mana pirmā zelta medaļa LČ pieaugušo konkurencē.

Gada debitants - Mārtiņš Vabulis: Šo nomināciju jau biju izdomājis krietni sen. Un Mārtiņš šo, manuprāt, ir pelnījis, jo pirmajā gadā elites grupā un, šķiet, tikai otro gadu ar tādu puslīdz kārtīgu orientēšanās pieredzi, viņš pamanījās tikt pie divām LČ bronzas medaļām. Jebkurā gadījumā tas ir lielisks panākums.

Gada trauma - problēmas ar celi: Traumas un slimošanas šogad bijušas vairākas - gan problēmas ar Ahileja cīpslu, gan kaulu plēves iekaisums, gan izsaigāts plaušukarsonis un varbūt vēl šādas tādas sīkākas veselības problēmas, tomēr pēdējā laikā lielākā problēma ir sāpes celī, ko pēc dažādu izmeklējumu veikšanas dažs labs pat ieteica likvidēt vienīgi ar operācijas palīdzību. Pagaidām kaut kā ar to tieku galā, taču vai sāpes neatgriezīsies pie augstākas intensitātes sacensību režīmā varu tikai minēt.

Gada grūtākās sacensības - Pasaules kauss Oslo, garā distance: Grūtākās distances šogad bija tieši ārpus Latvijas (vēl gan arī punktu baudīšana EČ garās distances laikā bija pasmaga). Grūtums galvenokārt izpaudās iekš tā, ka tur bija kalni, kādus Latvijā neatradīsi. Ļoti grūta bija garā distance Zviedrijā Pasaules kausa (O-Ringena) laikā, kad daļu no beigu posma nogāju (iešana gan un liels grūtums bija arī LČ garajā distancē), taču visgrūtākā laikam tomēr bija garā distance Oslo, kur pa mežu cīnījos divarpus stundas, un kur rūgtums par novākto dzirdināšanu bija jo īpaši liels. Arī otra distance Norvēģijā bija patiešām grūta, ne par velti garākā vidējā distance vēsturē - ja nemaldos 52 minūšu garumā.

Gada apvidus - Irbene: Šogad ir pabūts daudzās smukās vietās arī ārpus Latvijas. Ļoti neparasta orientēšanās bija Zviedrijā O-ringena laikā, kur liela daļa distanču gāja virs 'koku līmeņa' pa atklātām teritorijām. Taču, visvairāk atmiņā ir iespiedies pirmā viesošanās Irbenes mežā Eiropas čempionāta laikā, turpat, kur mēnesi vēlāk bija arī Kāpa. Kāpā vairs gluži nebija tas iespaids, varbūt tāpēc, ka ūdens purvos bija sarucis līdz minimumam, varbūt tāpēc, ka daudzie cilvēki nedaudz pabojāja to neskartības iespaidu. Tomēr pirmajā reizē sajūtas patiešām biaj neparastas, un kā jau uzreiz teicu, ka tajā vietā bija iespēja izbaudīt gan Brantu tipa mežu, gan tuksnesi, gan pieRīgas mežus un vēl daudz ko. Šajā vietā atgrieztos labprāt vēl.

Gada rezultāts - DSQ garajā distancē Zviedrijā Pasaules kausa laikā: DSQ jau ir vairāk nerezultāts nekā rezultāts, tomēr finiša protokolā ailītē 'Rezultāts' tieši šāds ieraksts bija pretim manam vārdam. Un īpašs tas pilnīgi noteikti ir tāpēc, ka noņemts (šajā gadījumā par skriešanu pa ceļu, pa kuru biaj aizliegts skriet) vai izstājies netiku bijis jau ļoti ilgi. Ja neskaita vienu brīvprātīgo izstāšanos no distances gadus desmit atpakaļ kādās sacensībās ziemā, tad, tā ātrumā pārlapojot savu o-vēsturi, šķiet, ka visos pārējos mačos esmu finišējis ar rezultātu laika formātā nevis dsq, dnf vai vēl kā līdzīgi.

Droši vien varētu izdomāt vēl dažnedažādas kategorijās, kurās nosaukt uzvarētājus, taču šīs, šķiet tās galvenkākās nominācijas, un būs interesanti, vai arī nākamgad izdosies piemeklēt uzvarētāju šajās kategorijās arī nākamgad.

Jāskatās no pozitīvās puses

Tam, ka uzsnieg gauži daudz sniega, kas, protams, būtiski traucē skriešanu, ir arī savs labums. Lielie sniega daudzumi mežā liek meklēt citus sausākus un mazāk sniegotus ceļus. Līdz ar to arī piespeidu kārtā nākas dažādot pēdējo nedēļu ierastos aplīšus. Lai arī pēdējās dienās tā dažādošana ir pārvērtusies skriešanā pa šoseju (ir mums te arī tādas, pa kurām mašīnas brauc ļoti maz), tomēr īpaši par to nesūdzos, jo šad un tad arī skriešana pa cietāku pamatu var noderēt.

Tā vien šķiet, ka mežā vēl tik drīz atgriezties neizdosies, jo strauji kūstošais sniegs palicis pavisam slapjš, un, liekot pie zemes kāju nereti tā cauri slapjajam sniegam nonāk līdz pat zemei. Tad nu jāgaida, kad šis sniegs nokusīs, un jācer, ka nākamais vairs neuzsnigs.

Sniega virpulī

Reizi pa reizei mēdzu vakarā iziet īsā skrējienā pa Ogri. No rīta, skrienot treniņu, ja laikus izlēmu, ka arī šodien vakarā iešu paskriet, galvenokārt tāpēc, lai redzētu ko solītā vētra būs sadarījusi Ogrē. Nav jau tā, ka man sniegs baigi patiktu, drīzāk pat tas vairāk traucē, jo slēpju man joprojām nav, un pa sniegu skriet nav viegli, taču būt pa vidu sniega stihijā gan man gribējās.

Jau no rīta vējš bija gana stiprs, taču līdz vakaram tas bija kļuvis stiprāks, lai arī, uzsākot vakara skrējienu, tā pat nelikās. Laikam jau tāpēc, ka tajā brīdī vējš vēl pūta mugurā, un viss lielais baltums izskatījās pavisam jauks ar gaisā virpuļojošu sniegu. Kupenas gan bija pamatīgas, un kopš rīta šķiet bija vismaz 20-25 cm sniega saputināts (lai gan ar tiem cipariem, pilnīgi iespējams, varu kļūdīties). 

Sniega čupas apgrūtināja ne vien manu skriešanu, bet arī mašīnu braukšanu, jo ielās to bija gaužām maz, un tās, kuras tomēr bija izbraukušas ielās, brauca visai lēnām un brīžiem spolēja uz nebēdu, un skatoties uz tām sniega kaudzēm atcerējos pat par bērnībā lasīto grāmatu. 

Grāmatā bija stāsts par rūķu piedzīvojumiem, kas dzīvoja Rū pilsētā, un reiz lielajā ziemā sniegs bija sasnidzis tik daudz, ka lielajā sniegā bija jāveido ejas, jo viss bija aizsnidzis, un, lai viens otru varētu atrast, viņi staigāja ar lieliem plakātiem virs galvas, ko varēja redzēt tikai augstu izstieptus virs sniega ejām.

Tā nu, domājot par ziemas stāstiem, nonācu līdz tam brīdim, kad pagriezos atpakaļ uz māju pusi, un tad arī sapratu, ka vējš ir krietni lielāks, ne vien daži stiprāki pūtieni šad un tad. Brīžiem vējš pūta tik stipri sniegu, ka acis nācās aizmiegt pavisam cieši. Arī sniegs sejā sitās ar sīkajiem kristāliņiem tik asi, ka seja pat sāka sūrstēt. Atskrēju mājās ar sniega piepūstiem matiem, no sniega slapju un iesārtu seju, taču tas viss nesa man lielu prieku, jo biju uz īsu brītiņu bijis "sniega virpulī".

Šim visam pasākumam ar sniegu gan ir viena problēma, jo man ir lielas aizdomas, ka rīt kaut cik pieklājīgu skriešanas vietu būs pagrūti atrast, un es jau pat sāku domāt par iešanu uz manēžu.

Sezonas rezumē #5

Visās iepriekšējās reizēs (Sezonas rezumē #1, Sezonas rezumē #2, Sezonas rezumē #3, Sezonas rezumē #4) centos aprakstīt savas sezonas gaitas īsumā, taču neietverot nekādu īpašu analīzi par to, kas ir bijis labs, vai slikts. To nu centīšos labot šajā reizē.

Ņemot par atskaiti laika posmu no 2007.gada 1.novembra līdz šī gada 31.oktobrim treniņos esmu aizvadījis 394 stundas un nedaudz vairāk par 4800 kilometriem. Šie cipari gan pavisam minimāli būtu koriģējami, jo viena nedēļa jūnijā ir palikusi bez treniņu pierakstiem. Salīdzinājumā ar gadu iepriekš ir vērojams pieaugums, jo tad tika 323 stundās pieveikti nepilni 4000 kilometri.

Treniņu apjoma pieaugums noteikti pozitīvi iespaidoja manas fiziskās spējas, jo labi atceros savus vārdus šopavasar, kad pēc Ziemeļu 2-dienu pirmās dienas teicu, ka "savu mūžu neesmu tik ātri skrējis". Tāpat arī labie rezultāti vairākās skriešanas sacensībās liecina par to, ka fiziskā ziņā biju audzis.

To gan īsti nevarētu teikt par orientēšanās tehniku, jo, lai arī tā visticamāk nevarēja tapt sliktāka, tomēr nebiju īpaši gatavojies, lai orientētos šādā ātrumā. Lielā mērā šis apstāklis arī bija tas, kas liedza atlasīties startiem EČ un PČ, jo neskaitot Baltijas čempionātu un Kāpas pēdējo dienu, paskriet varēju gluži labi, bet kļūdas darīja savu.

Lai arī galvenie mērķi sezonā palika neizpildīti, tomēr, laikam vienkārši nebija vēl lemts, jo pēc pašsajūtas EČ laikā, sapratu, ka nekādi dižie rezultāti laikam arī tur netiktu parādīti, jo tieši maija beigas un jūnija sākums tika aizvadīts padziļā "bedrē". Lai arī paskriet varēju, tomēr tas notika ar lielu piepūli.

Tomēr bija jau arī labas lietas, un liels prieks man ir par to, ka biju gan Norvēģijā, gan Zviedrijā uz Pasaules kausa posmiem, un izbaudīju "lielo maču" sajūtu, un pie reizes arī savā orientēšanās pieredzē ierakstīju jaunu rindiņu, jo tur bieži vien ir pavisam cita pieeja punktu ņemšanā.

Tāpat arī prieks par sezonas labo noslēgumu ar pieklājīgu startu militārajā PČ, kā arī beidzot zelta medaļu LČ. Un tāpat kā pirms gaad izcīnīju 2.vietu gan Latvijas Kausā, gan Latvijas Sprinta kausā, vien Latvijas Stafešu kausā sperot solīti divas vietas atpakaļ uz 3.vietu.

Tāpēc kopumā varētu teikt, ka sezona bija kā pa kalniem un lejām ar labām un ne tik labām lietām, bet tāpēc ir jāiet uz priekšu, lai turpmāk tie kāpumi būtu augstāki un lejas ne tik zemas. Jau šobrīd esmu uzsācis gatavošanos nākamajai sezonai, un vismaz pirmo gatavošanās posmu centīšos joprojām veltīt fiziskās gatavotības uzlabošanai. Kad sezona nāks tuvāk, tad noteikti būs vairāk jāvelta laiks specializācijai, kas līdz šim ir pa lielam izpalikusi, gan orientēšanās, gan arī ātruma ziņā.

Par mērķiem nākamajam gadam ir grūti ko teikt, jo kā pierādīja šis gads, tad, lai arī Tu pats vari kļūt labāks, tomēr iespaidot citu dalībnieku rezultātus nav iespējams. Nav kā vieglatlētikā, kad normatīvs nosaka to, vai Tu esi vai neesi izlasē. Taču tik un tā, neskatoties uz to, ka līdz ar vairāku junioru klātpienākšanu konkurence būtiski pieaugs, joprojām ceru beidzot tikt uz Pasaules čempionātu, kas nākamgad būs Ungārijā (tas arī nozīmē, ka jau ziemā būs jāpiestrādā gana daudz pie tā, lai Ungārijas kalnu virsotnes neliktos tik grūti sasniedzamas). Tāpat plānā ir militārais PČ Igaunijā septembra sākumā. Ja būs iespēja, iespējams, varētu startēt arī kādā Pasaules kausa posmā.

Tepat Latvijā gribētos atkal pacīnīties par kādu LČ medaļu. Tomēr jau tagad zinu, ka LČ vidējā un stafetē man visticamāk ies gar degunu un medaļas izcīnīšana stafetē būs jāatliek vēl uz gadu. Arī Baltijas čempionāta laikā man ir jābūt cituviet, tamdēļ pieļauju, ka atlasīšanās process uz PČ man varētu būt gana saspringts. Taču lai vai kā, viennozīmīgi domāju, ka nākamajai sezonai jābūt labākai par visām iepriekšējām, kamēr vien traumas, slimošana vai citi neparedzēti apstākļi būtiski neiespaidos gatavošanos 2009.gada sezonai.

Rembates aplis jeb "Skrien par Latviju"

Šodien kā jau gaidīts biju Rembatē. Lai arī pasākums pilnīgi oficiāli tiek saukts par "Rembates apli", tomēr tā kā tas iekrīt reizē ar Latvijas dzimšanas dienu, tad tikpat labi varētu arī būt "Skrējiens par Latviju". Kā ierasts ir atklāšanas parāde ar himnu, šogad gan izpalika ierastais svētku koncerts, kas gan pasākumu īpaši nesaīsināja, jo laikam parasti tas koncerts vienkaŗši ir tāpeč, lai sportistiem būtu ko darīt, kamēr tiek rēķināti rezultāti.

Šogad, šķiet, bija rekordskaits dalībnieku, jo starts bija nevis 11os, kā plānots, bet vismaz 15 minūtes vēlāk, jo dalībnieki pieteicās patiešām ļoti daudz. Šur tur pavīdēja ziņa par 120 dalībniekiem, varbūt arī tā tas bija.

Sliktā lieta šodien jau, protams, bija vēsais laiks, taču, kā par brīnumu, skrienot biju piemirsis gan par to, ka varētu salt rokas vai deguns, jo ar to šodien problēmu nebija. Arī nedaudzās ledus peļķes skrējienam nu nepavisam netraucēja.

Pagājušogad finišēju kā pirmais ar rezultātu 38:13 10,8km garajā aplī, un šogad īpaši necerēju uz kaut ko labāku, jo labi saprotu, ka šī brīža treniņu grafiks nu nepavisam nav tendēts uz to, lai uztrenētu ātrumskriešanu. Startā uzreiz pa priekšu aizskrēja Ivo Žigadlo, kas Valmieras maratona laikā vinnēja 17km distanci, kā arī Normunds Freimanis, kurš gan ir visamz gadus 15 vecāks pa rmani, tomēr skrien vēl joprojām gana ātri. Tā nu pirmo 1-1,5km skrēju aiz viņiem, taču ātri sapratu, ka, tādā tempā skrienot, līdz galam nebūs viegli tikt. Tā nu ļāvu viņiem skriet un turpināju skriet "savā tempā", kas arī ik pa brīžam bija cīņa ar sevi, ka tomēr ir jācenšas skriet un nesamazināt tempu.

Divos zīmīgajos pagrieziena punktos centos atcerēties, kādi bija mani starplaiki pirms gada, lai varētu prognozēt rezultātu. Pēc sajūtām pilnīgi noteikti šogad bija grutāk, un līdz ar to likās, ka skrienu ātrāk, tāpēc arī cerēju, ka rezultāts būs labāks kā pirms gada. Taču finišēju ar rezultātu 39:01, kas ir par 48 sekundēm sliktāk kā pagājušogad, taču tik un tā esmu pietiekami apmierināts ar skrējienu un 2.vietu savā grupā (trešā kopvērtējumā), lai arī pirmajiem zaudēju  gandrīz 2 minūtes.

Nākamgad droši vien braukšu atkal un jāsaka, ka šajā mačā ir grūti būt patiesi labā sportiskajā formā, ja vien ļoti neizstiepj sacensību sezonu, vai arī negatavojas kādam nopietnam skrējienam (maratonam) vēl gada beigās.

Iededzies par Latviju!

Iespaids uz ātrumu #2

Kā izrādās, tad ir vēl kāds, kam ir radusies interese par to, kā kopā skriešana ietekmē gala rezultātu. Vēl pirms mēneša rakstīju, ka būtu interesanti, ko tādu izpētīt, un kāds ir pacenties to izdarīt pāris dienas atpakaļ.

Šveices lapā www.arua.ch ir atrodams pētījums par to, kā da sakarība ir starp kopā skriešanu un skriešanu vienam. Tāpat tur ir atrodami vairāku pēdējā laikā lielāko maču izvērtējumi un analīze par to, kādu ieguvumu katrs sportists ir guvis no skriešanas kopā. Interesanti arī tas, ka dažiem pat kopā skriešana ir nākusi par ļaunu. Piemēram, Edgars Bertuks, EČ garajā distancē esot pazaudējis 96 sekundes, un, ja visi būtu skrējuši pa vienam, tad Edgaram būtu cerība uz 4.vietu.

Protams, ne visam var ticēt un pēc tabulas arī redzams, ka sportistiem šis iespaids uz ātrumu ir atšķirīgs pat dažādos mačos. Taču kā man e-pastā ziņoja pētījuma autors, tad vidējais pozitīvais iespaids ir ap 6%, kas uzskatāms par gan būtisku. Saistībā ar šo, esot arī doma, virzīt jautājumu uz IOF, lai nākotnē rezultāti lielajos čempionātos netiktu tik ļoti iespaidoti ar kopā-skriešanu.

Sezonas rezumē #4

Iepriekšējie raksti: Sezonas rezumē #1, Sezonas rezumē #2, Sezonas rezumē #3

Atgriešanās no ārzemju startiem sanāca bez lielas atpūtas, jo uzreiz jau priekšā bija LČ sprintā un garajā distancē. Pilnīga izgāšanās. Sprintā, lai arī starp latviešiem (kuru nebija diez ko daudz) biju 4.vietā, tomēr nedienas ar nesašņorētām botām un vēl arī kļūdas nebija tas uz ko biju cerējis. Garā distance izvērtās vēl sliktāka. Pēc gluži sakarīga sākuma pusdistancē pazuda spēki, un tādēļ atlikusī daļa tika vairāk nosoļota nekā noskrieta.

Pēc nedēļas jau spēki bija atgūti, un, lai arī lielā karstumā, tomēr tika aizvadīts, šķiet, gada mačs - Malienas kauss. Pa ilgiem laikiem arī izbaudīju iedzīšanas prieku un izcīnīju 3.vietu.

Vēl pēc nedēļas bija Klubu stafetes. Lai arī cerējām atkārtot pagājušā gada panākumu un atkal uzvarēt, tomēr jau pirms starta bija skaidrs, ka komandas veidošanas prinipi vairs mums nav tik izdevīgi, un arī mazais Viktors deva savu artavu tajā, ka ierindojāmies 7.vietā. Nākamgad ir kur kāpt.

Augusts sanāca varen aktīvs sacensību periods, jo pašās augusta beigās piedalījos vēl arī Gulbenes kausā, kur abas dienas zaudēju vien Mārtiņam, un biju priecīgs par savu varēšanu, tāpēc arī ar nepacietību gaidīju Latvijas čempionātu nedēļu vēlāk. Pie reizes Gulbenē arī nodrošināju sev 2.vietu Sprinta kausā, tāpat kā pirms gada.

Septembris gan nāca ar sliktām ziņām, jo problēmas ar celi, kas vairāk vai mazāk lika par sevi manīt praktiski visu vasaru, tik izpētītas sīkāk, tika izpētītas medicīniskā griezumā. Darbošanās ar ceļa izpēti vilkās vismaz mēnesi un beigu slēdziens bija, ka gluži vēlama būtu operācija, ko pagaidām gan esmu atlicis kā galējo iespēju.

Taču ceļa problēmas īpaši neiespaidoja startu LČ Kuldīgā, jo ātrums abas dienas bija ļoti labs un gluži reāli abās dienās varēju tikt pie medaļas. Ja vidējā distancē tas būtu prasījis skriešanu bez lielām kļūdām, kaut reāli kļūdu tur bija vairāk kā vajag, tad stafetē medaļa aizskrēja no manis pēdējos pārsimts metros.

Pēc LČ orientēšanās ziņā tika paņemts pārtraukums. Vairāku iemeslu dēļ, taču viens no tiem bija arī pēdējā gatavošanās militārajam čempionātam Lietuvā. Septembrī uzskrēju vien skrējienā Cēsīs, noslēdzot triju skrējienu seriālu, un pēc tam uz īsu brītiņu esot arī skatītājs Cēsu rudenī. Vēl pēc nedēļas startēju Rīgas Kausu pirmajā dienā, un otrajā dienā atkal biju vērotājs - Valmieras maratonā.

Oktobris jau pagāja atkal orientēšanās zīmē, jo nedēļa tika pavadīta Alītā, Lietuvā militārajā čempionātā.  Par saviem startiem varu teikt vien to labāko un gan ar startu vidējā (31.vieta), gan garajā distancē biju ļoti apmierināts, lai arī kā vienmēr ir jau pie kā pielikt.

Dienu pirms LČ maratonā tika aizvadītas ikgadējās Zemessardzes komandu sacnesības, kur tāpat kā pirms gada izcīnījām uzvaru, un tad jau bija pienācis arī sezonas pirmspēdējais mačs -  maratons. Lai arī jau iepriekš biju gatavs uzvarēt tomēr tik viegli tas viss negāja, tomēr pie pirmās vietas un savas pirmās zelta medaļas tiku.

Vēl pēc nedēļas startēju LČ nakts-o, kas īpaši sportisks neizdevās, jo skriet pa mežu tumsā nav nemaz tik viegli, un kļūdas tumsā sataisīt ir daudz vieglāk.

Ar šo arī ir beigusies šīs rakstu sērijas plašā aprakstošā daļa, taču vēl noteikti būs gada kopējie secinājumi un plāni priekšdienām, kā arī īpašā gada nomināciju sadaļa.

Rudens kross

Lai arī iepriekš īsti nebiju to ieplānojis, tomēr nedēļas vidū tika izdomāts, ka šodien ir jāpiedalās tepat Zilajos Kalnos rīkotajā skrējienā - Rudens kross. Distance - četri apļi pa slēpošanas trasi, katrs apmēram 2,4km garš. Aplis tāds pats kā savulaik gāja slēpošanas trase, kad tā vēl nebija paplašināta, un pa šādu apli es kādreiz sen sen skrēju arī "Rudens skrējienā". Apļa kāpums 50m, ko veido 3 lielāki un stāvāki kāpumi un vēl pāris mazie.

No rīta iesildoties, izlēmu, ka vajadzētu pirmos apļus skriet ar visiem kopā un īpaši nepārcensties, bet beigās jau tad mēģināt uzkāpināt. Taču plāni ne vienmēr saskan ar patiesību, jo mierīgs sanāca vien pirmais aplis, kas arī bija tikai šķietami mierīgs. Pirmo apli pabeidzu kopā ar Mārci kā pirmais, bet aiz muguras bija arī vēl visi pārējie, taču otrā apļa sākumā krietni ātrāk sāka skriet Agnese Pastare, kas ir soļotāja un, tā kā viņai bija jāskrien vien 2 apļi, tad viņa bija nolēmusi otru zuskriet ātrāk. Tad nu centos skriet kopā ar viņu, tomēr vienā brīdī viņa, šķiet, nedaudz sāka pagurt no pašas uzdotā tempa un tālāk jau aizskrēju pa priekšu. Lai arī šis aplis vismaz pēc pašsajūtas likās krietni vien ātrāks, tomēr pulkstenis liecināja, ka tas ir tikai par 4 sekundēm ātrāks kā pirmais - laikam svaigums pašā sākumā ir bijis ļoti liels. Arī trešais un ceturtais aplis bija nedaudz ātrāki par iepriekšējiem. Taču kopumā prieks, ka apļu laiki bija visai līdzīgi. Tā nu finišēju kā pirmais ar rezultātu 36:51 un tiku arī pie kausa. Prieks arī par Kristapu, kurš finišēja otrais kādu brītiņu aiz manis.

Ja šis bija neplānots skrējiens, tad skrējiens Rembatē 18.novembrī ir ieplānots jau labu laiku atpakaļ, un, šķiet, šis būs bijis labs treniņš Rembates skrējienam, jo kājas vismaz nedaudz ātrumu būs izjutušas pēc pēdēja laika mierīgās skriešanas treniņos.

Gājzvēri

Ja reiz ir gājputni, tad ir jābūt arī gājzvēriem, jo visu vasaru zvērus neredzēju, bet atkal klāt ir rudens (nu jau gandrīz ziemas mēneši), un šodien skrienot redzēju divas stirnas.

P.S. Pateicoties Jānim Tamužam nonācu lapā, kur uzskaitīti ļoti daudzi faktori, kas liecina par to, ka Tu patiesi esi saistīts ar o-sportu (reizēm pat pārāk daudz). Lielā daļā no tiem atpazīstu arī sevi.

Sezonas rezumē #3

Atgriežamies atkal pie sezonas kopā vilkšanas. Iepriekšējās reizes atrodamas: Sezonas rezumē #1 un Sezonas rezumē #2.

Nedēļu pēc Jukolas bija man lielā debija pasaules mēroga sacensībās. Oslo startēju divos Pasaules kausa posmos un pie reizes pirmo reizi izbaudīju orientēšanās prieku norvēģu mežos. Iepriekš nolikto mērķi - tikt starp labākajiem 40, kas dod punktus Pasaules kausā, sasniegt neizdevās, un 43.vieta garajā distancē arī palika mans augstākais saniegums šajā Pasaules kausa sezonā, lai arī PK ar skriešanu Norvēģijā man nebūt nebeidzās.

Tūlīt pēc atgriešanās no Oslo, piedalījos tradicionālajā Jāņu skrējienā "Jānis un Jānītis" Cēsu apkārtnē. Finišēju 3ais savā grupā un nelielā vilšanās par startiem ārpus Latvijas tika kompensēta ar šo skrējienu. Tas arī deva labu motivāciju veiksmīgi nostartēt Kāpā un tomēr atlasīties startam Pasaules čempionātam Čehijā.

Taču, kas Tev deva! Pirmajā Kāpas dienā biju tuvu uzvarai, taču visu izšķira viena liktenīgā kļūda, kurā, domājams, ne tikai pazaudēju pirmo vietu Kāpas 1.dienā, bet arī zaudēju savu vietu Latvijas izlasē braucienam uz Čehiju. Otrajā dienā noskrēju tehniski labāk un vēl trešajā dienā bija neliela cerība tomēr vēl kaut ko darīt lietas labā, taču pēdējai dienai spēki vairs nepietika un tā nu arī uz Pasaules gluži tāpat kā Eiropas čempionātu netiku. Pa vidu Kāpas startiem arī paspēju piedalīties Kāpas sprintā, kur pirmo reizi izbaudīju mikroorientēšanos. Kā izrādās tad tik vienkārši tas vis nav, un arī man tieši kļūdas liedza iekļūt labāko trijniekā.

Tā kā brauciens uz Čehiju palika neīstenots, tad varēju kā nākas nobriest braucienam uz O-Ringenu, kā arī Pasaules Studentu čempionātam Igaunijā. Te gan jāpiebilst, ka uzreiz pēc Kāpas vēl atpūsties neizdevās, jo jau nākamajā dienā devos uz Tallinu uz Baltijas militārajām spēlēm, kur labi noskrēju vidējo distanci un finišēju 2.vietā, par ko pašam bija ļoti liels prieks. Tās pašas nedēļas nogalē arī izlēmu aizdoties uz Vaidavu, kur norisinājās skrējiens apkārt Vaidavas ezeram, un lielā karstumā izcīnīju 5.vietu.

Jūlija sākumā arī centos paskriet un patrenēties turpmākiem mačiem, kas izrādījās pilnīgi aplams piegājiens. Uz O-Ringenu aizbraucu bez īsta svaiguma, drīzāk pat varētu teikt ar nogurumu kājās, un tad nu arī starti šajos Pasaules kausa posmos vairāk sanāca kā tūristam ne kā sportistam. Izbaudīju neparastos un tajā pašā laikā skaistos dabas skatus, taču nekādus labos rezultātus nesasniedzu. Vēl vairāk - garajā distancē ieguvu savu pirmo DSQ mūžā - par skriešanu pa aizliegto posmu.

Pāris dienas atvilcis elpu devos savā kārtējā izbraucienā ārpus Latvijas uz Tartu, kur norisinājās Pasaules Studentu čempionāts. Pretstatā O-Ringena Pasaules kausam, kur nekādus īpašus rezultātus arī negaidīju, cerēju, ka šeit Igaunijā būs citādi. Tomēr augstākā 25.vieta sprintā, kas, lai arī nav slikta vieta, tomēr nebija īsti tas uz ko cerēju. Sliktais starts vidējā distancē arī liedza startēt Latvijas pirmajā komandā stafetē, un, lai arī stafeti noskrēju patiešām labi, tomēr tas jau bija saliktās komandas sastāvā un neliels gandarījums tikai un vienīgi sev pašam.

Nākamajā reizē par sezonas atlikušo daļu...

Piedalīšanās sports

Spectator sports such as football and participatory sports such as running are different. Most football fans are not football players, but nearly every running fan is a runner.

Visnotaļ interesanta frāze un domu gājiens, par ko nebiju aizdomājies. Šo teikumu no runningtimes.com raksta latviski nav nemaz tik viegli pārtulkot tā, lai tas skanētu tikpat labi. Taču galvenā doma ir tā, ka sporta veidi, kas ir domāti vairāk skatītājiem un tie, kas ir vairāk domāti dalībniekiem ir ļoti dažādi, un tie, kas fano par tiem pirmajiem sporta veidiem, lielākoties nav sportisti šajos sporta veidos, savukārt tie, kas fano par tiem otriem sporta veidiem, arī ņem aktīvu dalību tajos. 

Nedaudz sarežģīti, bet ir skaidrs, ka arī orientēšanās sports ir piedalīšanās sports. Un kā turpinājums un secinājums šim teikumam rakstā ir vārdi, ka "mēs ne tikai vēlamies apbrīnot pasaulē labākos, bet arī mācīties no viņiem" lai būtu tādi pat kā viņi.

Sezonas rezumē #2

Šis ir otrais turpinājums rakstu sērijai "Sezonas rezumē". Iepriekšējie: Sezonas rezumē #1

---

Iepriekšējos gadus sezona tika atklāta ar "Lieldienu balvas" sprintu Rīgā, taču šogad plaušu karsoņa dēļ "Lieldiena balva" gāja secen. Un kā pirmā spēku pārbaude bija VEF Pavasaris Silakrogā, kur nācās gan skriet pa sniegu, tomēr jau tad jutu, ka paskriet tomēr varu.

Nākamajā nedēļā jau sezona tika atklāta pilnīgi oficiāli Kurzemes pavasarī, kas reizē arī bija atlase uz Baltijas čempionātu. Taču pateicoties labvēlīgajiem atlases noteikumiem, komandā jau biju iekļauts priekšlaicīgi, tāpēc šeit galvenais uzdevums bija noskriet pēc iespējas labāk pirmo dienu, kas tiak vērtēta arī Pasaules rangā un pie reizes salīdzināt spēkus ar pārējiem Latvijas sportistiem. Te nu jāsaka, ka par ātrumu pirmajā dienā vidējā distancē biju ļoti apmierināts un arī rezultāts bija gana labs, taču otrajā dienā garajai distancei laikam vēl nebiju tik ļoti fiziski gatavs un arī kļūdas tika pielaistas vairāk, un tāpēc arī kopvērtējumā nekas dižs nesanāca.

To ka ātrums arvien pieaug jutu arī turpmākās nedēļas, jo paspēju uzvarēt savu etapu A2 stafetēs, lai arī komandai kopumā varēja veikties labāk, gan arī uzlaboju savu rekordu Ogres Zilo Kalnu skrējienā. Tas viss rosināja labas domas pirms galvenajām atlasēm uz Eiropas čempionātu.

Taču Ziemeļu divdienas izvērtās krietni sliktāk nekā biju iepriekš cerējis. Lai arī skrēju tik ātri kā vēl nekad, taču arī kļūdas taisīju kā vēl nekad, un pēc vidējās distances savu tikšanu uz EČ jau biju gandrīz norakstījis. Vakara sprints Saulkrastos, kur finišēju 4.vietā, jau nedaudz uzlabojqvisu kopainu, un vēl bija cerības, ka pie laba starta Baltijas čempionātā, tomēr izdosies savu mērķi - tikt uz Eiropas čempionātu, izpildīt. To, ka fiziski esmu labā kondicijā, apstiprināja arī uzvara Ziemeļu 2dienu kopvērtējumā, lai gan otrajā dienā paši stiprākie vīri tomēr nestartēja.

Turpmākie treniņi tika veltīti tam, lai gan Baltijas čempionātā, gan arī pēc tam, iespējams, Eiropas čempionātā forma būtu tikpat laba. Aprīļa pašās beigās uzvarēju skrējienā "Cēsu pavasaris", paspēju arī pielikt savu roku Daugavas kausa distanču plānošanā, uzskriet Latvijas Universiādē Skaistkalnē, kā arī piedalīties NBS čempionātā.

Taču atkal no nekurienes bija uzradusies jauna trauma - šoreiz bija problēmas ar augšstilbu-cirksni, kas padarīja skriešanu diezgan nepatīkamu. Un tāpēc uz Baltijas čempionātu Viļņā devos ar ne pārāk labām domām. Ļoti zaļš un lieli kalni bija galvenie raksturojošie lielumi šim mačam,  tam papildus vēl arī lielais karstums nolika visu pa vietām un, finišējot tuvāk beigu galam, uz Eiropas čempionātu tā arī neatlasījos.

Tomēr sanāca tā, ka Eiropas čempionātā biju gan un, piedaloties organizēšanā, redzēju un sadarīju ļoti daudz, kas noteikti padarīs šo pasākumu neaizmirstamu.

Tālāk jau skats tika virzīts Somijas virzienā, jo OK Ogre komanda šogad pirmo reizi gatavojās startēt Jukolas stafetē. Taču tiklīdz kā biju ticis galā ar iepriekšējo traumu, gandrīz atkal jau sezonai pieliku punktu. NBS krosā, kas notika tepat Ogrē neveiksmīgi pagriezu potīti un sākumā šķita, ka esmu nopietni to izmežģījis, tomēr notinies ar saitēm godam nostartēju gan Jukolas atlasēs, gan arī pēc tam izpildījām savu galveno uzdevumu un izcīnījām Latvijas labākās komandas titulu Jukolā, finišējot 164.vietā ar lielu apņēmību nākamgad kāpt augstāk.

Nākamajā rakstā par nekvalificēšanos Pasaules čempionātam un par startiem ārpus Latvijas.

Sezonas rezumē #1

Nakts skrējiens pa Ērgļu klintīm bija pēdējais šī gada orientēšanās mačs, līdz ar to varu teikt, ka sezona nu ir galā. Un šajā sakarā esmu arī nolēmis uzrakstīt nelielu apkopojumu par sezonā paveikto - labo un slikto, uzvarām un zaudējumiem. Droši vien vienā rakstu gabalā iekļauties nespēšu, tāpēc visticamāk šī būs man pirmā rakstu sērija.

Atskats uz gatavošanos 2008.gada sezonai

Pagājušo sezonu noslēdzu 4.novembrī ar startu Prizmas kausā Ropažu apkārtnē, un pēc tā biju apņēmības pilns sagatavoties 2008.gada sezonai pēc iespējas labāk. Kā nekā priekšā bija gaidāms gan Eiropas čempionāts tepat Ventspilī, gan arī vēlme tomēr iekļūt izlasē uz Pasaules čempionātu.

Tomēr pārlieku lielā vēlme - būt pēc iespējas labākam, veicināja strauju treniņa apjoma pieaugumu, kas, protams, bija pārāk straujš un jau novembra beigās biju iedzīvojies pirmajā traumā - sāka sāpēt Ahileja cīpsla. Iespējams, to veicināja arī 18.novembra skrējiens Rembatē, taču tradīcija paliek tradīcija un to izlaist nedrīkstēja, vēl jo vairāk, uzstādot savu personīgo rekordu tajā aplī, biju patiesi priecīgs par skrējienu Rembatē.

Līdz ar Ahileja problēmām pievērsos riteņbraukšanai, taču joprojām neesmu sevī atradis lielo iedvesmu, lai mītos daudzus jo daudzus kilometrus, tāpēc ritenim pievērsos vien, tā teikt, vajadzības spiests. Apmēram pusotras nedēļas laikā tiku ar sāpošo kāju galā un varēju atkal pievērsties skriešanai.

Sniega iztrūkums mani tikai iepriecināja, jo tas nozīmēja, ka nebija jāskrien pa sniega kupenām un jāsaldē kājas. Decembri notrenējos gluži labi, pāris reizes pat biju izbraucis uz tuvējiem mežiem paskraidīt garos treniņus ar karti rokā.

Jauno gadu sagaidīju īstā orientēšanās garā, jo 1.janvārī piedalījos Ziemas magnētā, tā teikt - kā gadu iesāksi, tā arī pavadīsi, tāpēc cerēju, ka arī pārējais gads orientēšanās ziņā būs tikpat veiksmīgs kā šis Ziemas Magnēts, kurā pamanījos vinnēt.

Janvāra sākumā tiku uzacināts arī uz OK Saldus ikgadējo un izslavēto skrējienu apkārt Cieceres ezeram. Šis skrējiens man palicis atmiņā ar diezgan daudz sniega un ļoti stipru vēju, kas skriešanu padarīja ļoti grūtu.

Janvāra vidū piebiedrojos jauniešu nometnei Valmierā, kur bija iespēja uzskriet kartē un nedaudz pamainīt treniņu vidi. Un arī satikt citus orientieristus, lai varētu redzēt, kā viņiem ir veicies ar trenēšanos, jo dažs labs no viņiem bija potenciāls kandidāts iekļūšanai izlasē uz Eiropas čempionātu. Galvenais secinājums bija, ka forma ir visnotaļ laba, taču vēl ir pie kā strādāt.

Tā nu atgriezies no nometnes sāku skraidīt vairāk pa kalniem. Un atkal pārlieku lielā centība, tāpat kā vien dažus mēnešus ātrāk, noveda pie kārtējās traumas. Šoreiz bija krietni vien nopietnāka - iekaisusi kaulu plēve. Tā rezultātā februāris sanāca pavisam slikts treniņu ziņā - pāris reizes atkal uzkāpu uz riteņa, vairākas dienas neskrēju vispār, un tikai pašās februāra beigās atkal atsāku normālu treniņu režīmu. Taču arī tas nevilkās ilgi - vien apmēram nedēļu, jo marta sākumā man tika konstatēts izstaigāts plaušu karsonis. Oficiāli no plaušu karsoņa atbrīvojos vien 19.martā, un tas nozīmēja, ka vēl gandrīz vesels mēnesis ir pavadīts bez nopietnas trenēšanās. Šis faktors arī ik pa laikam veicināja domas, ka visas lielās cerības par tikšanu uz EČ būs jāatliek malā.

Tomēr atpūta laikam bija devusi arī ko labu, jo jau marta beigās ātrums bija gluži labs. Un ar uzvaru VEF Pavasarī un celtu pašapziņu tālākām uzvarām tika iesākta jaunā 2008.gada o-sezona. Bet par to nākamreiz...

Tumsā pa Ērgļu klintīm

Lai arī sākumā par to nedomāju, tomēr LČ nakts orientēšanās patiesi izvērtās vairāk kā piedzīvojums nevis nopietnas sacensības. Nu ko gan citu var gribēt no mača, kur tika pieļauta gada lielākā kļūda, kas tā vien šķiet maksāja apmēram 7 minūtes.

Vis sākās ar to, ka nokavēju startu. Tās bija vien 50 sekundes un tomēr. Te gan jāatzīst, ka darīju, ko varēju, jo no Rīgas izbraucu vien 18os, un atbraucot tik vien bija laika kā pārģērbties un uzreiz uz startu, pat neiesildoties īsti. Tā starta nokavēšana uzdeva nelielu stresu un tāpēc jau sākumā centos skriet maksimāli ātri, lai kaut cik atgūtu iekavēto.

Ņemot vērā, ka ar lampu mežā pēdējoreiz biju skrējis īsi pirms Jukolas, tad jau pašā sākumā tik viegli ar orientēšanos negāja. Ja pirmo punktu paņēmu vēl kaut cik labi, tad uz otro jau bija pirmā lielākā kļūda, savukārt trešo punktu sāku meklēt jau pusceļā. Uz stāvās nogāzes diži daudz neko nevarēja saprast, un, ieraugot klintiņu, nospriedu, ka balkus ir arī manējā un sāku skriet atpakaļ. Tad kad kļūdu aptvēru un devos uz punktu pa leju, sapratu, ka vajadzēja īstenot sākotnējo plānu un uzreiz skriet pa leju, šo tad arī centos atcerēties pārējā distancē.

Tālāk viss sāka iet daudz gludāk un, ja neskaita ne pārāk pārliecināto sestā punkta paņemšanu, jau sāku iejusties ritmā. Pie 7.KP satiku Mārtiņu Vabuli, kurš sūdzējās par pastiepto potīti, kurš vēl noteica, ka es arī laikam esmu sākumu ne pārāk labi izgājis. Pašam gan nelikās, ka ir bijis tik ļoti traki, bet nu daud znedomājot devos garajā etapā. Izskrienot uz pirmā ceļa īsti nevarēju aptvert, kur esmu un sanāca uztaisīt nelielu "āķi", pēc tam izskrienot jau uz pļavas ieraudzīju lampu sev aiz muguras kādu gabalu. Tā kā skrēju visnotaļ ātri, tad pabrīnījos, ka lampa īpaši neatpaliek un vēl nodomāju, ka Mārtiņam ar kāju laikam nemaz nav tik slikti. Kā vēlāk izrādījās tad tas bija bijis Kalvis. Pie paša punkta nedaudz saminstinājos, bet punktu paņēmu diezgan ātri un arī nevinu lampu vairs nemanīju.

Uz devīto punktu atkal sākās problēmas, jo jutu, ka, lai arī virziens ir puslīdz pareizs, tomēr, kur īsti skrienu nebija īsti skaidrs. Palauzos cauri zaļajam, sāku skriet pa kalnu uz leju un ieraudzīju taku, taču arī tas daudz ko nelīdzēja, jo uz takas varēju būt jebkurā vietā. Nolēmu, ka jāskrien vēl zemāk un arī tur gar purvu gāja taka. Šķita, ka esmu uz mazās izzūdošās takas un sāku skriet gar purvu, tomēr ilgi nevarēju sagaidīt krustojumu ar ceļu, kas iet pāri purvam, tā nu izlēmu, ka varbūt tomēr esmu par tālu un jāiet pāri purvam. Tas laikam nebija pats pareizākais, jo gaidītais krustojums, izrādās, bija vien pārdesmit metrus tālāk, savukārt purvā iegrimu gandrīz līdz viduklim, piedevām, cenšoties tikt laukā, būtībā kļuvu slapjš no galvas līdz kājām. Ne pārāk siltajā naktī tas nebija diez cik patīkami. Pārskrienot purvu jau tapa skaidrs, kur esmu un punktu paņēmu. Pirms manis īsi atzīmējās Artis Ločmelis un Kalvis. Sapratu, ka viņi ir mani noķēruši, jo, kad devos startā Artis vēl gaidīja savu minūti. 

Nākamo punktu paņēmu pirmais, taču Kalvis uzreiz lielā ātrumā devās uz nākamo puntku un centos neatpalikt. Pirms pļavas izšķirāmies un, lai arī katrs nācām no citas puses, tomēr vienpadsmito punktu paņēmu vien pāris sekundes pirms Kalvja. Izejot no punkta aizgāju nedauzd par daudz pa labi un Kalvis atkal bija priekšā. Izskrējām uz pirmās pļavas un Kalvis vēl skrēja pa priekšu, tomēr, kad tikām uz lielā lauka, pilnā ātrumā paskrēju Kalvim garām un pa vagu skrēju cik ātri varēju, jutu arī ka tādā ātrumā aŗi kādu laiku varētu skriet. Pa lauku Artis, šķiet bija nedaudz iepalicis, taču Kalvis bija gandrīz aiz muguras un, noskrienot no pļavas, sākās mača lielālākā kļūda, jo pārskatījos, ka man jāskrien nevis uz 12to, bet gan 7to punktu. Tā nu attapos vien pārdesmit metrus pirms lielā ceļa, kas ir pirms 7tā punkta. Uzkliedzu Kalvim, ka esam pavisam nepareizi un griezām riņķī. Taču atpakaļ neaizskrējām pa īsto taku, bet gan aizskrējām uz nākamo ieloku, kur sākumā neko nevarēju saprast. Paspēju Kalvim atvainoties, ka esmu atņēmis viņam uzvaru mačā, jo sapratu, ka esam pazaudējuši daudz laika. Kad it kā sapratām, ka esam ne tur, uzskrējām kalnā un atkal bijām uz lauka. Otro reizi gājām mežā tai pat vietā un šoreiz atradām īsto punktu. Tad jau bija skaidrs, ka nekāds labais rezultāts nebūs un beigas izskrējām bez lielām kļūdām (13.KP uzgājām nedaudz par augstu un Kalvis paņēma to pirms manis tāpēc uz nākmao nācās viņu ķert rokā, savukārt uz 15.KP uzgājām kalnā daudz pa rlabu un pie ūdensbedres ieraugot punktu ātri attapāmies). Pirms 17.KP skrienot lejā pa stāvo nogāzi sanāca, ka esam praktiski noskrēuši (nošļūkuši) uz leju pa klinti, noteicu vēl Kalvim, lai apskata Ērgļu klintis. 

PIrmspēdējo punktu paņēmu pirms Kalvja, tomēr uzreiz ieskrēju kaut kādās eglītēs un Kalvis aizskrēja labu gabalu priekšā. Tālāk gan centos pa nogāzi skriet lejā slīpāk kā viņš un uz ceļa jau biju viņam atkal priekšā. Paņēmu pēdējo punktu un tad jau tikai finisā sprints pret kalnu, jo biju cieši nolēmis Kalvi garām nepalaist.

Gala rezultātā 8.vieta nepilnas 8 minūtes aiz Ivara Žagara. Kļūdās gan atstātas vismaz 12 minūtes un vēl jau arī nokavētais starts. Taču piedzīvojums bija gana jauks, lai arī sezonu noslēgt varēja arī labāk. Iepriekš vēl biju plānojis, ka varētu aizbraukt 2.novembrī uz Siguldas kausu, tomēr, kā izrādās, svētdien Eurosport rāda Ņujorkas maratonu, un tas nozīmē, ka pēcpusdienā jābūt pie TV.

Maratona stafete

Saskaņā ar jaunākajām ziņām Nordea Rīgas maratonā nākamgad papildus jau ierastajām distancēm tiek plānota arī maratona stafete - 4  x 10,5 km. Iepriekš biju dzirdējsi par līdzīgu lietu šur tur Eiropā, bet nu tāda būs arī pie mums. Ja izdotos novākt labu sastāvu, šo maču varētu arī uzskriet.

Medaļu prestižs

Maratona zelta medaļa, lai arī man tā ir pietiekami īpaša, kaut vai tā iemesla dēļ, ka tā ir mana pirmā zelta medaļa startējot elites grupā, tomēr to noteikti būtu bijis grūtāk izcīnīt, ja startētu paši spēcīgākie Latvijas orientieristi. Šajā sakarā es aizdomājos par to, kuras medaļas tad ir prestižākas.
Skaidrs, ka zelts paliek zelts. Tomēr viens no iemesliem, kas nosaka medaļas vērtību noteikti ir dalībnieku dalībnieku skaits, kas palicis aiz uzvarētāja, jo jebkurā gadījumā pirmā vieta no 50 dalībniekiem vismaz izklausās labāk kā pirmā vieta, apsteidzot vien, piemēram, piecus konkurentus.
Tomēr uzvarēt dažus, bet spēcīgus konkurentus noteikti ir cienījamāk, nekā uzvarēt daudzus dalībniekus, kas īsti pat nav uzskatāmi kā konkurenti, kas startē vien prieka pēc. Tāpēc sanāk, jo vairāk spēcīgu dalībnieku, jo izcīnītā uzvara ir vērtīgāka.
Ņemot vērā, ka o-sportā ir vairākas disciplīnas, arī uzvara kādā no distancēm droši vien ir vērtīgāka par uzvaru kādā no citām distancēm. Šis gan varētu būt katram individuāli, jo katram jau ir kāda mīļākā distance un tāpēc tajā uzvarēt ir arī lielāks prieks. Tomēr laikam jau viens izteikts dalījums, kuras ir tās prestižākās distances, ir tās, kas ir starptautisko čempionātu programmās (sprints, vidējā, garā un stafete) un visas pārējās - naktis, maratoni, rogainingi, mikro un visi pārējie brīnumi, ir vien tā starp citu.

Pēdējos gadus arī ir sanācis tā, ka lielākais dalībnieku skaits LČ ir vidējā distancē un stafetē, tāpat arī tur ir bijis spēcīgākais sastāvs. No tā tad nu varētu secināt, ka vidējās distances zelta medaļa, nu vismaz Latvijā, ir tā prestižākā. Protams, arī uzvara stafetē nav peļama, taču o-sports tomēr ir individuālais sporta veids, un arī medaļu tur tomēr izcīna komanda nevis tikai viens no dalībniekiem.

Juhūū - Pirmais zelts

Līdz ar šodienas uzvaru LČ o-maratonā esmu ticis pie savas pirmās zelta medaļas pieaugušo konkurencē. Prieks ir liels, neskatoties pat uz to, ka konkurence būtu varējusi būt lielāka.

Vēl īsi pirms starta nolēmu, ka vajadzētu censties jau sākumā uzskriet ātrāk, lai mūsu E grupu nedaudz sadalītu. Tas principā arī izdevās un jau pa ceļam uz 5.punktu sev aiz muguras redzēju vien Ati, Mārtiņu Sāru un Andri Jubeli. Uz 6.KP kopā ar Ati uztaisījām nelielu kļūdu, jo dabā bija krietni vien vairāk bedru nekā kartē iezīmēts. Andris ar Mārtiņu punktu paņēma pirms mums un izdevās viņus noķert atkal uz 8.KP. Nākamais bija garais etaps un etapa sākumā viens pats iegāju taisni mežā, nogriežot stūri, uz ceļa satikāmies atkal ar Ati, un tad Atis paziņoja, ka abi pārējie ir aizgājuši pa otru ceļu. Tā nu kopā skrienot, vēl pāris reizes pārspriedām, kā labāk etapu skriet, un nolēmām iet taisni pa stigu, jo tad viss etaps praktiski sanāktu pa ceļiem. Tā kā skrējām diezgan ātri, tad paņemot 9.KP nospriedām, ka esam Andrim un Mārtiņam priekšā. Dzeršanas punktā padzēros garšīgo silto ūdeni un skrējām tālāk. Īsi pirms 13.KP biju pārsteigts, ieraugot Mārtiņa muguru sev priekšā un tad nu uzskrēju nedaudz ātrāk, lai abus ar Andri panāktu. Uz 15.KP pa priekšu skrēja Ģirts Liniņš, kurš ļoti precīzi uzgāja punktam un pa vidam nedaudz varēja atpūsties no orientēšanās, tālāk viņš pagriezās ne uz mūsu pusi un atkal skrējām tālāk četratā. Pie 21.KP visi apstājāmies, lai izlemtu par labāko variantu; Andris gribēja iet apkārt pa ceļu, bet es ātri izlēmu, ka jāiet taisni un tā nu visi skrēja aiz manis.

Atceroties iepriekš publicēto info, ka pirmais skatītāju punkts ir pēc 13 kilometriem, izskrienot no 22.KP noteicu Atim, ka nu jau puse tūlīt būs pievārēta, taču pēc laika likās, ka tomēr ir skriets nedaudz mazāk. Lai vai kā uz 23.KP aizgāju nedaudz pa labi un parējie trīs mani apdzina, tā nu sanāca, ka skatītāju punktu paņēmu nedaudz aiz pārējiem. PIe barošanas galda apstājos sameklēju savu pudeli, paķēru pāris šokolādes gabalus un banānu, kurš nokrita pie zemes, un tā nu man bija banāns kopā ar zāli. Lai arī barojoties kādu brītiņu biju aizkavējies, tomēr jau skrienot laukā no pļavas ieraudzīju, ka gan Atis, gan Andris ir turpat priekšā, Mārtiņš kopā ar mani bija ilgāk uzkavējies pie barošanas.

Redzēju, ka tūlīt priekšā būs puķīte un centos uzmanīgi izpētīt kādā virzienā tad man tā būs jāskrien. Paņemot puķītes vidus punktu uzreiz devos uz savu punktu, un no sākuma likās, ka tas ir man vienīgajam, taču uzreiz ieraudzīju, ka arī Andris man seko. Skrienot pa taciņu īsti nevarēju saprast, kurā brīdi iet iekšā mežā, nogriezos un pa gabalu ieraudzīju lielu sakni, pie tās pieskrēja vēl vairāki cilvēki, taču punkta nebija un kā izrādās, tad tā sakne kartē nemaz nebija iezīmēta. Izmetot nelielu loku, pa gabalu ieraudzīju, ka neliels bariņš paņem punktu, arī Andris. Ātri to paņēmu un tūlīt arī atkal noķēru Andri. Izskrienot no 29.KP man lielā ātrumā pretī skrēja četri 20nieki un vēl pie sevis nodomāju, ka šie baigi bliež. Tālāk atkal paņēmu puķītes viduspunktu un pamanīju, ka kaut kur ir pazudis Andris. Izskrienot nākamo 'ziedlapiņu', Andri joprojām neredzēju, bet skrēju tik tālāk. Atkal īsti nevarēju saprast vai esmu Ati un Mārtiņu apdzinis vai nē. Pie 34.KP ieraudzīju abas šodienas meiteņu 20 grupas uzvarētājas un pamanīju arī Ati un Mārtiņu, kas bija nelielu gabalu man priekšā. Izskrēju uz lielās elektrolīnijas un redzēju, ka šie abi uzreiz dodas pāri izcirtumam. Izlēmu, ka paskriešu vēl pa elektrolīniju, jo pamats tur bija gana stingrs. Tad noskrēju gar izcirtuma malu un izskrēju tieši priekšā Atim. Tālāk jau atkal skrēju pa priekšu. Ceļā uz 37.KP veiksmīgi tikām pāri uzbūvētajam 'tiltiņam' un skrēju uz punkta pusi tomēr īstas pārliecības par to, kur ir punkts nebija, tomēr aptuvena nojausma bija. Atis vēl kaut ko ieminējās par to, ka ja būsim par tālu uzskriesim uz stigas, taču punktu paņēmu gluži labi. No 39.KP izskrējām nevis pa taisno, bet gar zaļā malu, kas arī nebija diez ko laba.

Pirmā apļa kartes

Tālāk jau priekšā kartes maiņa. Atkal padzēros no savas pudeles, izvilku no sava maisa arī jostas pudelītes, paņemot vien divas, jo sapratu, ka vairāk droši vien nevajadzēs. Atkal pa šokolādei un banānam un dodamies iekšā pēdējā aplī. 

Jau skrienot uz 2.punktu sāku pētīt beigu daļu, jo sapratu, ka uz finišu visu atstāt nevēlos. Redzēju, ka etaps uz pēdējo KP ir gana garš, bet uz to ir arī vairāki varianti. Nolēmu, ka iespējams pēc 10.KP būs jātaisa izšķirošais izrāviens. Skrējām vien tālāk, uz 3.KP nedaudz uzmetot līkumu, jo īsi pirms punkta bija lieka taka, kas kartē nebija. 4.KP paņēmām ne pārāk pārliecinoši, uz piekto diezgan ātri sāka skriet Atis, taču pret koku atsita kāja un aizskrēju atkal pa priekšu. Paņemot piekto, apstājos un ļāvu, lai Mārtiņš skrien pa priekšu, jo biju gājis pa priekšu lielāko distances daļu (galvenokārt tāpēc, ka vēlējos skriet savā ātrumā un pieļāvu domu, ka skrienot manā ātrumā, kas bija nedaudz lielāks, kad pa priekšu skrēja kāds cits, puiši ātrāk pagurs). Uz 6.KP cauri zaļajam Mārtiņš izgāja ļoti taisni, taču punktu paņēmu atkal es kā pirmais un tālāk jau nolēmu, ka skriet pa taisno uz septīto nav jēgas un jāskrien pa taku. Pie astotā punkta likās zaļāks kā kartē zīmēts taču punktu paņēmām diezgan labi. Tālāk devītais, desmitais un, lai arī iepriekš biju plānojis, ka no desmitā sākšu mēģināt mukt prom, tomēr sākumā pa zaļo vēl skrējām visi kopā. Kad izskrēju uz elektrolīnījas nedaudz tomēr uzkāpināju un jutu, ka Mārtiņš ar Ati sāk atpalikt. Sapratu, ka tā ir iespēja un ātri izlēmu, ka uz pēdējo skriešu pa stigu, vienīgi nedaudz biju noraizējies vai izdosies labi paņemt 11.KP, par laimi, tur mežā jau iepriekšējie bija saminuši taciņas un arī punkts spīdēja pa gabalu. Īsi aiz manis punktu paņēma Atis un uzskrienot uz taciņas un pēc tam uz stigas sāku skriet vēl ātrāk. Aiz muguras nevienu nedzirdēju un sāku jau domāt, ka varbūt viņi ir aizgājuši apkārt pa ceļu uz pēdējo un, ja nu mans variants nav ātrākais, tomēr pie pēdējā KP Kristaps apsveica, ka esmu pirmais un tā nu finišēju pēc 2 stundām 38 minūtēm un 38 sekundēm, gandrīz 7 minūtes ātrāk kā plānotais uzvarētāja laiks. Atis finišēja kādas 2 minūtēs vēlāk un vēl kādu brīdi aiz viņa finišēja arī Mārtiņš.

Otrā apļa karte

Tā nu pagājušā gada sudrabam esmu pievienojis zeltu un šis nu ir gluži labs noslēgums sezonai, jo tas nozīmē, ka esmu arī nodrošinājis 2.vietu Latvijas Kausā, kas, iespējams, dos automātisku iekļaušanu izlasē uz BČ, kas varētu būt gana noderīgi, par cik skolas dēļ, uz visām atlasēm varētu arī netikt. Lai vai kā pa lielam sezona ir galā, un vēl ir nelielas šaubas par to vai nākamsestdien vajadzētu startēt LČ nakts čempionātā, jo vakar noberztais papēdis arī šodien tika vēl nedaudz pabojāts un kājas ir sagurušas krietni pamatīgi. 

Liels paldies arī Briksnim par organizēšanu!

Otro gadu no vietas

Tikai nesen atgriezos no šodienas lielā ceļojuma uz Latgali. Netālu no Preiļiem notika ikgadējās Zemessardzes komandu sacensības orientēšanās izvēlē. Pagājušogad šo maču vinnējām un, lai arī šogad Jāņa vietā bija Mārcis, tomēr tik un tā cerēju arī šogad uz ko labu.

Atšķirībā no pagājušā gada Ložmetējkalnā distance bija sameistarota daudz garāka un 30-35 minūšu vietā lielākā daļa komandu skrēja 50-55. To visu grūtāku padarīja vēl tas, ka lija lietus, un skriešana formā, kas ar katru brīdi paliek slapjāka un smagāka, nu nekādīgi nebija viegla. Arī lielajos zābakos skriet nav viegli, un nu tam ir arī lielākas sekas noberzta papēža izskatā - redzēs kā tas ietekmēs rītdienas skriešanu.

Taču kopumā viss izdevās lieliski, un, lai arī pēc finiša vēl bija doma, ka varbūt esam nedaudz kļūdījušies plānojumā, tomēr beigu beigās atkal izcīnījām uzvaru ar vairāk kā 3 minūšu pārsvaru pār otro vietu. Nākamgad laikam būs jāmēģina to izdarīt arī trešo reizi.

Savukārt rīt došos uz Jelgavas pusi uz o-maratonu. Cerams, ka noberztā kāja un nedaudz arī no zābaku smaguma sagurušās kājas neietekmēs rītdienas skrējienu un izdosies tikt pie medaļas, nu tā vismaz vajadzētu būt. Žēl tikai, ka dalībnieku pamaz - vien astoņi. Laikam jau sezona pārējiem ir galā, lai gan to nevarētu teikt par citu grupu sportistiem. Interesanti gan būtu uztaisīt maratonu, kur visiem dalībniekiem būtu jāskrien maratona cienīga distance, ne tikai elites grupai, nu gluži kā gludajā maratonā, jo kā zināms maratons tā pa īstam sākas tik pie noteikta skaita kilometru  noskriešanas. Vienīgi tad laikam dalībnieki būtu nevis 377, bet vismaz reizes desmit mazāk.

Iespaids uz ātrumu

Pāgājušās nedēļas skrējiens garajā distancē kopā ar turku man aiz muguras lika atkal atust atmiņā manai senajai domai par to, kā kopā skriešana ietekmē ātrumu distancē.

Skaidrs, ka kopā skrienot ātrums ir lielāks, tā vismaz vajadzētu. Ja disatncē sastopas viena līmeņa sportisti, tad tempu iespējams abi uzturēs pārmaiņus un abu ieguvums būs aptuveni līdzīgs. Toties, ja viens no skrējējiem ir labāks, bet otrs švakāks, tad tā pirmā ātrums pieaugs daudz mazāk nekā tam otrajam. Ciparos tas izskatītos apmēram tā, ka, ja ātrākais etapu veiktu 2 minūtēs, bet lēnākais 2:15, tad skrienot kopā viņi iespējams varētu etapu veikt 1:55.

Tie skaitļi manā piemērā ir izdomāti, taču gribētos zināt vai eksistē kāda noteikta skaitliska sakarība šajā jautājumā. Katrā gadījumā tas būtu labs temats kādam lielākam pētījumam.

Sezona praktiski galā

Līdz ar šodienas stafetes finišu šajā o-sezonā palicis viens starts o-maratonā. Varbūt arī vēl nakts čempī, bet tas jau tad būs vairāk piedzīvojuma pēc.
Pēc 4dienas garās distances nākamā nakts bija ne pārāk patīkama, jo dēļ sūrstošajām kājām, kā nākas aizmigt izdevās vien ap 3iem naktī. Laikam tomēr esmu pārāk jūtīgs uz nātrēm. Bet nu Druskininku akvaparks visas nātres no kājām noskaloja, lai gan jāatzīst, ka pēc parka apmeklējuma, ūdens "trubas" ir atstājušas pāris lielākas švīkas uz muguras; vakarā izejot uz treniņu pat pulsametra josta nedaudz traucēja.
Stafetē bijām izdomājuši, ka noteikti būtu jāpaceļas augstāk par pagājušā gada 21.vietu. Pirmajā etapā Kaspars noskrēja ļoti labi un 15.vieta ar nepilnu 2 minūšu atstarpi no pirmajiem bija gluži labs iesākums, piedevām pirmā komanda vismaz pirmajā etapā vēl iznāca aiz mums. Ģirts iznāca deviņpadsmitais, un tad nu mežā devos es, kādas 30 sekundes aiz otrās igauņu komandas.
Sākumā uz pļavas vēl igauni redzēju, bet laikam dēļ vairākām nelielām kļūdiņām nākamā reize, kad viņu ieraudzīju, bija vien īsi pirms skatītāju punkta. Uz nākamo punktu jau viņu apdzinu, tomēr tad uztaisīju kļūdu un igaunis jau atkal bija klāt. Atkal uzskrēju nedaudz ātrāk un, kad likās, ka esmu jau aizmucis, uz pirmspēdējo punktu atkal uztaisīju kļūdu "zaļajā". Nedaudz jau galvā atausa LČ scenārijs un kad punktu atradu, biju jau nospriedis, ka igaunis jau ir priekšā. Tomēr finišā viņu neredzēju un tā nu Latvijas otrā komandas šodien finišēja 17.vietā. Igaunis iznāca vien pēc 40 sekundēm. Kopumā kādas 3 minūtes kļūdās savācās, bet nu, lai būtu augstāk par 17.vietu, tad vajadzēja skriet vispār bez kļūdām un arī tad tā vien būtu kā būtu.
Šovakar vēl noslēguma parāde un bankets. Mūsu meitenes arī dosies pēc svām bronzas medaļām, jo līdzās 3.vietai komandu cīnā, viņām arī 3.vieta šodien stafetē un tad jau rīt vakarpusē beidzot atkal būšu mājās.

Migla un nātres

Vēl pusvienpadsmitos, kad šodien devos uz startu, zeme bija balta. Salnas Lietuvā bija ne pa jokam. Un arī tajos pašos pusvienpadsmitos migla finiša pļavā bija tāda, ka 200m attālo pēdējo pukntu redzēt nevarēja. Startēt laikā, kad savu elpu mierīgi aukstajā gaisā varēja saskatīt, nebija nekāda prieka, jo rokas arī sala uz nebēdu. Tad nu atšķirībā no vaakrdienas apakšā tika vilkta siltā veļa, un uz distances beigām jau palika diezgan silti.
Šodienas 45.vieta ir atkal visai tuvu cerētajam TOP40 un 20 vietas labāk kā pirms gada. Būtībā jau ar savu skrējienu esmu visai apmierināts. Kļūdās tika atstātas, kādas minūtes četras aptuveni, tas gan tā virspusēji rēķinot. Sliktākais, ka garo etapu sakļūdījos, kur vien kādas 2 minūtes tika pasētas. Par šodienas distanci droši vien var priecāties Demirels Suleimans no Turcijas, jo kā pie 11.punkta man astē iesēdās, tā novilka līdzi līdz pat pirmspēdējam punktam, un beigās pat šķiet palika 50ais, kas salīdzinājumā ar pārējiem turkiem ir visai augsta vieta. Distancē gan aizmuku no soma, gan austrietis kaut kur nozuda, bet turks visu laiku bija aiz muguras. Jātzīst, ka vienu punktu viņš palīdzēja paņemt, jo pats punktu neredzēju, bet šis sāka bļaut un tad nu attapos, taču kartē gan šķiet šis īpaši neskatījās.
Distances sākumdaļā ndaudz pastiepu kāju, kas mežā gan netraucēja, taču tagad gan visai nepatīkami sāp. Vēl vairāk jūtamas lietuviešu nātres, jo tās šodien bija baigi daudz, un tagad kājas sūrst patiesi daudz. Jācer, ka rītdienas brauciens uz Druskininku akvaparku sadziedēs visas kaites, un sestdien stafetē varēs uzskriet kā nākas. Tik žēl, ka komandu cīņā līdz trijniekam tā arī nesanāca aizsniegties, norvēģi tomēr bija labāki.

Mērķi pamazām pildās

Pēc vakardienas salšanas parādē, kas aptuveni 45 minūšu ilgumā notika Alītas centrā, bijām jau sagatavojušies, ka šodien būs jāskrien siltajā veļā. Arī pa ceļam uz startu, kur braucām nepilnu stundu, lielāko ceļa daļu apkārt bija bieza migla, lai arī pulsktenis rādīja jau pusvienpadsmit. Tomēr ierodoties starta vietā, pļaviņā spīdēja saulīte, un tika nolemts, ka nekāda siltā veļa nav vajadzīga, kas kā izrādījās arī bija pareizā izvēle.
Šodiena distancē izdevās gandrīz pārpildīt savus iepriekš nospraustos mērķus (TOP40), jo 32.vieta ir ļoti labs rezultāts (nu vismaz salīdzinājumā ar to, ko šorīt gaidīju pirms starta), lai arī pirmajai vietai zaudēju nedaudz vairāk par 5 minūtēm. Kļūdās atstāju ap 2 minūtēm, lai gan, skatoties etapu laikus, var salasīt daudz vairāk.
Prieks, ka Daniels Hubmans, kurš nupat vinnēis Pasaules kausu palika kādas 10 vietas aiz manis. Laikam tomēr sezona par garu :)
Otra interesantā lieta bija dušas pēc finiša, jo mazgājāmies kārtīgās armijas dušās, kur tādā kā piekabē bija izvietotas tādas kā četras dušas "kabatas" ar rāvējslēdzējiem. Pat mūsu lielie komandas vadoņi ko tādu īsti nebija redzējuši iepriekš.
Rīt ir garā distance, kur tāpat kā šodien būs man ceturtā starta grupa, un būs jāpacenšas komandu vērtējumā pacelties uz 3.vietu, kurā summē kopā abu individuālo dienu 4 labākos rezultātus, jo vismaz pagaidām pēc maniem aprēķiniem esam ceturtie:

Russia 01:50:38
Switzerland 01:58:04
Norway 02:00:43
Latvia 02:02:30
Finland 02:03:33
France 02:06:19
Poland 02:06:48
Estonia 02:07:10
Lithuania 02:07:36

Aukstums un šaurība

Šie divi vārdi raksturo mūsu pirmo iepazīšanos ar militāro čempionātu Lietuvā. Istabiņa uz 8 cilvēkiem ap 20 kvadrātmetriem, iekšā 4 divstāvu gultas. Šodien gan, kad atbrauca pārējā komandas daļa, aizņēmamm vēl vienu istabu un nu jua ir daudz ērtāk.
Ar to aukstumu gan ir nedaudz sliktāk, jo vakar arī bija diezgan dregns laiks un tāpat arī šodienas modelī. Pa nakti ar silto veļu un vilnas zeķēm ir tīri silts. Karstais ūdens arī šodien pēc treniņa bija beidzies.
Labā lieta ir ēšana, jo baro gan kā armijā, tāpēc izsalkuši nēsam.
Šodienas modelis apstiprināja, ka orientēšanās būs gana interesanta, jo mežā vēl ir diezgan zaļš, lapas kokos turās. Vienīgi savādi, ka mērogs arī vidējā distancē, vismaz pēc pagaidu ziņām, plānojas 1:15000.
Šovakar plānota atklāšanas parāde. Atis kā debitants laikam nesīs karogu.

Sals un aukstums

Vakar dzirdētās ziņas par to, ka oktobra beigās gaidāmi mīnus grādi un pat sniegs nemaz nav iepriecinoši. Nulle grādos skriet maratonu, t.i., gandrīz 3 stundas dzīvoties pa mežu, noteikti nevarētu būtu pārāk patīkami, neskatoties pat uz to, ka maratona padarīšana pati par sevi ir gana laba.

Militārais PČ Lietuvā

Nu jau palikusi mazāk kā nedēļa līdz brīdim, kad kopā ar pārējiem komandas dalībniekiem došos uz Lietuvu uz Pasaules militāro orientēšanās čempionātu. Pagājušogad Horvātijā mans labākais sasniegums bija 57.vieta vidējā distancē, arī garajā distancē biju diezgan tuvu tam rezultātam, savukārt stafetes dienā muguras sāpes krietni mazināja manu pārvietošanās ātrumu.

Lai arī pagājušogad vidējo distanci veicu bez lielām kļūdām, tomēr pārāk mazais ātrums kā arī kalni liedza būt augstākā vietā. Tad nu šogad esmu apņēmies savu rezultātu uzlabot un pirmais 40nieks varētu būt gluži reāls mērķis, lai gan pie lielas veiksmes varbūt varētu pat iespraukties starp pirmajiem 30, jo nu vismaz fiziski noteikti esmu audzis kopš pagājušā gada.

Skaidrs, ka kalni šogad nebūs tādi kā Zagrebā, un Lietuvā jau arī ne vienu reizi vien ir skriets, un šo to par viņu mežiem zinu. Tomēr sacensību mājas lapā publicētās vecās kartes liecina, ka orientēšanās būs visai sarežģīta. Stafetes apvidus gan izskatās krietni skrienamāks ar lielāku ceļu tīklu, atšķirībā no vidējās un garās kartes. Taču jebkurā gadījumā treniņdienā noteikti būtu vērts ar karti pastrādāt.

Interesanti, ka tajā garās distances kartē (kartes augšdaļā) ir redzama "Velna dobe", kas ir Lietuvas dabas piemineklis. (Izmantojot Google piedāvātā tulkošanas iespējas var izlasīt info arī lauzītā angļu vai latviešu valodā) Jācer, ka tūristi punktus nenovāks :)

No malas vērojot

Vakar biju aizbraucis uz Valmieras maratonu. Parasti uz sacensībām braucu, lai skrietu, tomēr šoreiz bijām ieplānojuši aizbraukt paskatīties, kā tad tiek sadalīti Latvijas čempiona tituli maratonā, kā arī gribējās atbalstīt pazīstamos sportistus, kas atšķirībā no manis patiešām arī skrēja.
Jāatzīst, ka vērošanai laiks gan nebija īsti patīkams, jo lietus ar katru brīdi pieņēmās spēkā, tāpēc kāds laiciņš pat tika pavadīts, apstaigājot Valmieras lielveikala veikalus. Tomēr gan starts, gan finišs bija bez nokrišņiem tāpēc galvenās lietas jau redzēju.
Skaidrs, ka maratona līmenis Latvijā kopš Rīgas maratona ir audzis, nu vismaz iekļūšanai pirmajā desmitniekā bija vajadzīgs krietni augstāks rezultāts kā Rīgā. Šķiet, ka arī orientieristu skaits, kas piedalījās maratonā, šoreiz bija lielāks, jo, šķiet, kādus 10 cilvēkus vismaz varētu nosaukt. Labākais no tiem bija Atis (Rešķis), kurš, lai arī nedaudz bija cietis no uznākušā lietus un aukstā laika, tomēr 2:47:48 ir gluži pieklājīgs rezultāts, vēl vairāk ņemot vērā to, ka tas bija viņa pirmais maratons. Līdz naudiņai, ko saņēma pirmie astoņi gan nedaudz pietrūka, bet gan jau nākamreiz.
Šāda vērošana no malas kopumā jau ir diezgan interesanta (šeit pat bija uzrīkojuši skatuvi, kur ik pa laikam kāds dziedātājs uzstājās), bet nu foršāk, protams, ir skriet pašam. Lai gan vakardienas laikapstākļos nez vai gribētos skriet. Un tik un tā līdz manam pirmajam maratonam vēl joprojām būs kāds laiciņš jāpagaida.

Sviedri līst

Šodien Rīgas kausos skrienot, sajutu, ka sviedri lija aumaļām. Pēdējā laikā nenovērota sajūta, bet, iespējams, vien tāpēc, ka īsajos matos neviens sviedru piliens vairs neaizķeras.

Man tie dakteri patīk

Šodien aizgāju pie traumatologa un, lai arī manā magnētiskās rezonanses papīrā rakstīts, ka nav datu par meniska bojājumu, šitais teica, ka viņam liekas, ka tomēr ir gan bojājumi un ir jāgriež. Kuram tad tagad lai tic?!

P.S. Soļojot cauri Mežaparkam pa Annas Sakses ielu, atkal aizdomājos par to cik forši tur būtu uztaisīt sprintu. Nevajag pat zoodārzā, bet kaut vai pa tām Mežaparka ieliņām.

Seriāls piebeigts

Jau labu laiciņu atpakaļ, ka šī gada starts Cēsu rudenī tiks aizstāts ar pēdējo Cēsu skrējienu kārtu - "Apkārt Cēsīm". Brīdī, kad parādījās Cēsu rudens distanču garumi, sapratu, ka tā noteikti būs pareizā izvēle, jo labāk pamokos 30 minūtes skrējienā, nekā pusotru stundu pa Cēsu kalniem, punktus meklējot, vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka bez Cēsu rudens šoruden vēl gaidāmi svarīgāki mači.
Lai nopelnītu Running.lv T-kreklu bija jāstartē gan "Cēsu pavasarī", gan "Jānī Jānītī", gan arī šajā "Apkārt Cēsīm" skrējienā, un pēc šodienas finiša krekls arī tika godam saņemts.
Lai arī organizatori nolikumā minējā, ka distance ir 9,5km, tomēr, zinot pagājušā gada rezultātus, kur uzvarētājs bija skrējis ap 28:20, bija skaidrs, ka aplis ir krietni īsāks, un šodien mājās atbraucot izmērīju, ka reālais apļa garums ir ~8,3km. Protams, kā ierasts šajos Cēsu skrējienos, tad pēdējais ~1,5km bija pret kalnu pa Lenču ielu, kas ved no Pipariņiem un arī Cēsu kapiem.
Mans šodienas rezultāts pat bija labāks kā pagājušā gada līderim - 27:51, tomēr šodien tas deva 5.vietu, par ko arī esmu ļoti priecīgs. Augstāk tikt bija pagrūti, toties prieks par to, ka savu 5.vietu izkaroju jau pieminētajā pēdējā kāpumā, kur no 6.vietas ieguvēja paspēju atrauties par 14 sekundēm.
Uzvarētājam Marekam Florošekam zaudēju nedaudz vairāk kā minūti, taču pārsteigums man bija tas, ka vismaz pirmo kilometru skrēju visam lielajam dalībnieku baram pa priekšu, un tikai pēc tam četru cilvēku grupiņa mani apdzina, lai gan tā brīža skriešanas ātrums īpaši neatšķīrās no tā, kādā skrēju pārējo distanci. Problēmas gan kā ierasts bija ar lejup skriešanu, kur šī pati grupiņa arī atrāvās, un vēlreiz pārliecinājos, ka skriešanu no kalna īsti vēl neesmu apguvis kā nākas. Toties lejupskriešanu, protams, ar uzviju kompensēju distances beigās, jo ar 6.vietas ieguvēju noskrēju kopā lielāko daļu distances, un tāpēc arī galvenā doma bija, kā beigās finišēt pirms viņa.

Soči

Jau, šķiet, ne pirmo gadu man ziemā parādās doma, ka vajadzētu aizbraukt uz kādām 2 nedēļām uz nometni kaut kur siltumā un kalnos. Parasti doma ir bijusi par Krimu (kaut kad arī bija doma par Gruziju), bet lidmašīna uz Simferopoli lido tikai tūrisma sezonā t.i. no maija līdz oktobrim laikam, un tad nu tas galīgi neder.
Šodien atklāju, ka jaunais AirBaltic maršruts uz Sočiem tiks aizpildīts ar reisiem visu gadu, tas nozīmē, ka nu ir iespēja arī ziemas mēnešos kaut kur aizlidot. Vien jāsagaida kad būs kāda akcija, jo pagaidām lētākās biļetes ir vien 90 lati un arī tas laikam bez nodokļiem.

Tumsā pēc punktiem

Kādu laiciņu nebiju bijis Reljefā un šodien nolēmu aizbraukt palīdzēt noņemt punktus. Īsi pēc septiņiem, neilgi pēc pēdējā startētāja devos distancē un tā kā nolēmu, ka priekšā skrienošie varbūt nebūs tik ātri, tad sākumā centos skriet apkārt pa takām taču drīz vien nācās arī iet pa taisno.
Tā kā kompass man līdzi nebija, tad uz punktu, kas bija pavisam netālu no kartes malas, sanāca iziet no kartes. Kādu brītiņu pat īsti nesapratu, kur esmu nokļuvis, taču pēc īsa apdomas brīža tomēr sapratu, kas par lietu, un punktu atradu. Jāatzīst gan, ka nācās arī izmantot sentēvu ziemeļu noteikšanas metodes ar sūnām uz koku stumbru ziemeļu puses. Uz nākamo gan atkal aizskrēju kaut kur ne tur, taču šeit attapos krietni ātri un no kartes pat nepaspēju izskriet :)
Ar nākamajiem punktiem gan negāja īpaši gludāk, jo pirmo punktu kravu biju nogādājis atpakaļ finišā un devos jau pēc nākamajiem, tomēr sāka kļūt aizvien tumšāks un vienu punktu ar pirmo reizi tā arī neatradu un nolēmu to noņemt beigās atpakaļceļā. Pēc tam no otras puses to paņemt bija daudz vieglāk, lai gan daudzie jaunie mežistrādes ceļi krietni jauca galvu.
Tad finišā nogādāju otru lielo kravu un tā kā visi jau bija finišējuši, tad atlikušos 3 punktus nolēmām noņemt ar mašīnu pa ceļam uz mājām. Protams, to, ka mežā būs palicis tik tumšs, ka vairs kartē neko nevarēs saprast mēs negaidījām un ja vēl to pirmo paņēmu no ceļa pēc atmiņas (tur iepriekš jau biju bijis, taču tā kā tas bija "puķītes" viduspunkts, tad sākumā nenoņēmu), taču ar atlikušajiem diviem gāja krienti grūtāk un tā nu mēs ar Kristapu labu laiciņu staigājām kaut kur pa riņķi ar cerību, ka punktam uzdursimies.
Beigās jau punktus atradām, bet katrā ziņā tāda staigāšana pa tumsu nekurienē ir krietni interesanta, īsti nopietni gan tas nav.

Puses

Šorīt skrienot, aizdomājos par saviem ceļiem un sapratu, ka nu man vairs nav kreisā un labā kāja, bet ir kreisā un sliktā. Īstenībā jau viena ir laba un otra slikta, tāpēc tik pat labi varētu būt arī labā un sliktā.

Slēdziens

"Nav datu par menisku, krustenisko saišu, sānu saišu vai patellārās saites bojājumiem.
Locītavas veidojošie skrimšļi gludi.
(...)
Šķidruma kolekcija apmēram 5-6mm biezumā ar sinoviālu cistu locītavas spraugas līmenī.
(...)
Domāju par distālās daļas hronisku iekaisumu ar izsvīdumu"

Tie pirmie divi teikumi noteikti ir iepriecinoši. Beigas ir izrāvums no rindkopas, kur katru trešo vārdu nesaprotu. Ej nu sazini, kas ir 'izsvīdums', taču tas laikam nav īsti labi, un tā cista arī.
Pētīsim tālāk.

Jāatkārto?!

Tagad, kad esmu pievienojis arī LČ rezultātus Stafešu kausa kopvērtējumam, ir tapis skaidrs, ka pie lielas veiksmes varētu atkārtot pagājušā gada kopvērtējuma uzvaru. Vienīgi tas nozīmē, ka uz Rīgas Kausu stafeti jāsavāc maksimāli spēcīgākā komanda.

Viena vieta augstāk

Šodien pamanīju, ka parādījušies pilnie atlašu rezultāti uz Pasaules militāro čempionātu, kas oktobra otrajā nedēļā būs Lietuvā. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu esmu beigu rezultātos par vienu vietu augstāk t.i. ceturtais un tas nozīmē, ka kā ceturtais arī varēšu izvēlēties starta grupu. Lai gan tas nozīmēs arī to, ka izvēle būs lielāka un tāpēc, iespējams, grūtāk izdarāma.

Tāpat arī tapis skaidrs, ka nākamā gada CISM, kas būs Igaunijā atkal būs septembrī (no 16.-20.).

Joprojām neziņā

Tā kā magnētsikās rezonanses rezultāti ir jāgaida veselu nedēļu, tad pagaidām vēl esmu neziņā, cik slikti vai labi ar to mnu labo celi ir. Līdz ar to nav arī zināms, vai būs jāgriež vai nē.

Kādam jau nu noteikti nepaveicās

Pēc nesenās Latvijas basketbola spēles pret Maķedoniju, kurā mūsējie vinnēja ar viena punkta pārsvaru (īstenībā jau it kā neesot nemaz tas bijis trīs-, bet gan divpunktu metiens un mačs tika vinnēts ne pārāk godīgā veidā), pēdējā metiena autors teica, ka "mēs vinnējām, mums paveicās, viņiem nepaveicās, viņi nevinnēja". 

Par šodienas stafeti varētu teikt gluži tāpat, tikai tie, kam paveicās bija Kāpas komanda, bet nepaveicās krietni vairākiem. Visvairāk nepaveicās Alūksnes otrajai komandai, kura ar Timo Sildu pēdējā etapā pēc pirmā skatītāju punkta bija man vēl aiz muguras, taču jau pēc tam, kamēr izpildījos ar savu pirmo kļūdu, Timo jau tika man priekšā, taču beigās finišēja vismaz 10 minūtes aiz manis. Arī Vigas komandai un Ģirtam Liniņam nepaveicās, jo, lai arī trešā vieta bija tik tuvu, tomēr arī tā pārtapa vien piektajā. Un, protams, arī man nepaveicās, jo vēl divus punktus pirms beigām biju trešajā vietā, un, lai arī 4.vieta finišā, un viena no mērķiem - uzlabot pagājušā gada pozīciju, izpildīšana un pacelšanās par 3 vietām, tomēr, kad medālis ir bijis tik tuvu, tad gribi vai negribi, bet nākas vien sevi šaustīt.

Tagad, protams, zinu, ko būtu vajadzējis darīt citādāk un ko nevajadzēja darīt, tomēr mācība nākamajiem gadiem gūta laba un tā vien šķiet, ka nākamajos gados iekļūšana trijniekā būs nevis maz ticama iespējamība, bet gan gluži normāla parādība, jo pirmajā sešiniekā noteikti un, iespējams, pat pirmajā desmitniekā bijām gados jaunākā komanda (laikam Alūksne 2 bija vēl jaunāka, bet viņu 6niekā nebija) , un tas nozīmē, ka nākamajos gados kļūsim tik stiprāki. 

Te gan, protams, beigās būtu vērts piebilst, ka veicas jau stiprajiem un šodien noteikti Kāpa bija stiprāka par visām tām komandām, kas bija aiz viņiem. Malacis Gatis.

Ar lielu nožēlu sirdī

Lielā nožēla ir par to, ka šogad Latvijas čempionāts nebija atkal Balvos. Jo paskriet var un kā vēl var, bet ko tas dod, ja mežs tāds, ka, lai ātri skrietu, ir nopietni jāpiepūlas, un punkti arī nenāk pretī. Par karti gan man arī vietām komentāri būtu, bet laikam jau vienkārši pieradis esmu pēdējās nedēļas skriet Viļņa zīmētajās kartēs Latvijas ziemeļaustrumu daļā, un tad nu pārmesties uz cita zīmētāja kartēm nav tik viegli. (Jāatzīst gan, ka pirms punkta garā etapa beigās tas purvs jau nu noteikti kartē nebija zīmēts). Bet rīt gan būs atkal cits kartes autors, tāpēc jācer, ka rītdienas rezultāts tomēr būs labāks par šodienas izgāšanos - 14.vieta un vismaz 7 minūtes kļūdas jau nu noteikti ne tuvu nav tas, ko no šīm mača sagaidīju.
Bet nu vienmēr vinēt jau nevar :)

Sportam krusts?

Tā vien šķiet, ka pirmdien var nākties pieņemt krietni nopietnus lēmumus. Sports, ja ne nogalina, tad traumē gan.

Aizstājēji

Nu jau labu laiku mans zvēru uzskaitījums ir apstājies. Viena vienīga ieesla dēļ - krietni sen neviens lielāks zvērs par lapsu, kura pārskrēja pār ceļu, kad braucu uz Gulbeni, un vāveri, ko aizvakar sēņojot sastapu, nav manīts. Tā vien šķiet, ka periodā, kad gads atkal pagriezies uz ziemas pusi, sēņotāji ir nākuši zvēru vietā, jo to tagad ir tik daudz, ka pat atsevišķu uzskaiti man būtu grūti vest. Visticamāk viņi tos zvērus ir aizbaidījuši.

Jācer vien, ka sestdien un svētdien Latvijas čempionāta mežos sēņotāju būs krietni maz, citādi vēl sanāks kā LČ garajā distancē, kad sēņotāju/ogotāju noturēju par dzirdināšanas punktu.

LČ izloze gan nav nesusi pārsteigumus, kā ierasts startēju sākumā, varētu pat teikt pašā sākumā, jo vien trīs citi mūsu grupas sportisti vēl pirms manis dzīs vagas. Labi vismaz, ka mums nav jāstartē arī paša mača sākumā.

Kurš tad ir labāks?

Atbraucu no Gulbenes ar labi padarīta darba sajūtu un divām otrajām vietām, pie kam tā otra otrā tā vien šķiet pārtaps par vēl vienu otro, jo pēc maniem aprēķiniem Sprinta kausu tieši tāpat kā pagājušogad noslēgšu otrajā vietā (jāpagaida gan vēl oficiālie rezultāti).
Un tā nu, domājot par kausiem, rezultātu tabulām un visu pārējo, atminējos, ka šonedēļ beidzot vajadzētu būt tam brīdim, kad lielajā Pasaules rangā ir dzēsušies 2007.gada Pasaules čempionāta punkti, kas droši ieviesīs lielas izmaiņas tabulā, jo, Pasaules čempionātā punktus rēķinot, tiek pielikt vēl 1.05 koeficients rezultātiem. Un tā nu ir arī noticis. 159.vietā, kurā šobrīd esmu arī es, biju arī pirms nedēļas, toties pirmajā 50niekā izmaiņas ir krietni lielākas un šobrīd Pasaules rangā labākais no latviešiem ir nevis Mārtiņš Sirmais, bet gan Edgars Bertuks - par veselām 15 vietām. Tagad ej nu saproti, kurš tad ir tas labākais...

Gulbenē

Līdz ar piedalīšanos Gulbenes kausa organizēšanā tā nu ir sanācis, ka pirmo reizi (nu vismaz kopš sevi atceros) esmu Gulbenē. Reizē ar organizēšanu pašā mačā arī piedalos, jo, ja reiz tik tālu ir braukt, tad nevar neizmantot izdevību uzskriet.
Pirms diviem gadiem, kad līdzīgi piedalījos Gulbenes kausā gan kā galvenais rezultātu cilvēks, gan arī skrēju, toreiz ar skriešanu vis tik raiti negāja, jo problēmas ar rezultātiem gan aizkavēja manu startu, gan arī pēc tam lielu distances daļu lika domāt par šīm problēmām nevis par karti.
Bet divu gadu laikā laikam kaut ko tomēr esmu iemācījies, jo, neskatoties uz to, ka arī šodien bija šādas tādas nebūšanas ar rezultātiem (par 95% tas bija vien tāpēc, ka ļaudis kā nākas nepārbauda to, vai mežā ieiet ar tādu pat SI karti kā pieteikušies, vai arī piesakot kļūdaini ievadījuši savu SI numuru un pirms starta visspār pat neiedomājas, ka vajadzētu ko pārbaudīt) un startā ierados pēdējā brīdī - pat nokavēju savu iekšāsaukšanas laiku, jo biju nez kāpēc iedomājies, ka starts man ir 2 minūtes vēlāk un tālab vēl iemēģināju gulbeniešu celtās meža tualetes, kad jau īstenībā bija jāiet pirmsstarta zonā. Lai vai kā distanci izdevās veikt ļoti labi, vismaz pats esmu apmierināts ar savu skrējienu un arī 2.vieta, vien nedaudz vairāk par minūti zaudējot Mārtiņam Sirmajam, nemaz nav peļams rezultāts. Redzēs kā rīt veiksies ar sprintu, bet vismaz par šodienu esmu apmierināts.

Plāni mainās

Šodien tika noziņots, ka LČ maratonā pārcelts no 5.oktobra uz 18. un tas nozīmē, ka šogad tomēr maratonā startēšu, savukārt uz Lietuvas tauri, kas notiek 18.-19.oktobrī gan laikam nebraukšu kā biju iecerējis. Piektajā oktobrī netiktu jebkurā gadījumā, bet astoņpadsmitajā būs vien jāskrien. Kā nekā jāaizstāv arī pagājušā gada sudraba medaļa.

P.S. Ne pārāk patīkamā lieta ir tā, ka laiks ir palicis vēsāks un nu jau treniņā nākas skriet ar jaku. Tas nepavisam nav jauki.

Mežā kopā ar klubu

Vakar no rīta biju sēņot. Grūti gan pulksten desmitus nosaukt par rītu sēņošanas izpratnē, bet tas bija agrākais, kad varējām sataisīties. Un, lai arī netālu no Ogres, tomēr iepriekšējie sēņotāji visas sēnes vēl nolasījuši nebija un šis tas tika arī manā grozā. Vienu gan zinu, ka ogošanas ātrums man tomēr ir lielāks kā sēņošanas ātrums, neskatoties pat uz to, ka sēnes ir krietni lielākas par ogām un sēņu litrā ietilpst krietni vien mazāk sēņu nekā ogu vienā ogu litrā. Un ja vēl pirmās 40 minūtes sēnes grozā liku salīdzinoši raiti, tad atlikušās 40 minūtes bija tukšais periods un, aizvien ilgāk iztiekot bez sēnes ielikšanas grozā, ar nepacietību gaidīju pēdējo sēni, kad varētu beidzot doties mājup un tā arī pēc tām ~40 minūtēm beidzot vienu nelielu dabūju.
Labā lieta, ko ieguvu no vakardienas sēņošanas, bija nedaudz piešauta acs, nu gluži kā īstenam sēņotājam, jo šodien Klubu stafetēs gan sākumā, vēl pie skatītāja punkta stāvot, vienu bekveidīgu sēni pamanīju, gan arī jau uz pirmo punktu skrienot vairākas sēnes skatam pavērās. Tomēr laikam līdz brīdim, kad tiku līdz pirmajam punktam biju pārslēdzis jau savu domāšanu uz distanci un vairāk sēnes nemanīju, un arī neviena dziesma (ja neskaita īsu brītiņu) galvā neskanēja, kas, cik esmu pamanījis, ir labs rādītājs tam, ka distance ir veikta pietiekami labi, jo nav bijis laika domāt par ārpus distances lietām.
Lai vai kā klubu stafetes ir interesants pasākums, lai satiktu sen neredzētus kluba biedrus, it sevišķi jau tāpēc, ka vajadzīgi kadri no dažādām vecuma un dzimuma kategorijām, kas nozīmē, ka arī kāds ne tik biežs meža viesis ir komandā jāiekļauj. Šogad arī izgājām uz kvalitāti nevis kvantitāti kā pagājušogad un trīs komandu vietā bija vien viena. Lai gan galu galā jau var teikt, ka arī kvalitāte pagājušogad bija labāka, jo arī 1.vieta bija krietni labāks rezultāts par šī gada septīto (objektīvi spriežot, vēl arī 2 noņemtās komandas bija par mums labākas).
Kopumā mačs bija noorganizēts diezgan labi, ja vien neskaita to, ka iepriekš izsludinātās distanču sarežģītības pakāpes patiesībā īpaši viena no otras neatšķīrās un 5.etapu, kas, lai arī bija vien 2,5km, mūsu 10gadīgajam Edgaram (citi zina viņu arī kā Viktoru) skriešana kaut kur pa taisno pāri purvam bija īsts pārbaudījums, kad viņš ir radis skriet, ja ne gluži vienmēr pa takām, tad pa līnijveida orientieriem noteikti. Toties pieredzi gan būs ieguvis.
Vēl ja man, protams, būtu ko teikt par to kartes zīmēšanas stilu, jo, kaut arī skrienot, vairāk vai mazāk man bija skaidrs, ko autors bija ar to domājis. Tomēr visai smieklīgi man likās tas, ka kartes apakšā ir uzlikti apzīmējumu skaidrojumi oficiālajiem apzīmējumiem, bet kartē reāli eksistē daudz dažādu zīmēšanas izdomājumu, kuri ne tuvu neatbilst oficiālajiem zīmēšanas standartiem, bet nu kamēr ir, kas tajās kartēs skrien, tikmēr jau lai zīmē kā grib. Latvijas kausa mačos gan nez vai šādā stilā zīmētu karti gribētu savās rokās redzēt.
Un visbeidzot, lai arī tik slikti man pašam nelikās, tomēr krietni nosmējos par Jāņa Tamuža komentāru par sava kluba rīkotajām sacensībām - "Jāatzīst, ka noorganizēts bija Ausekļa stilā- ar nospertiem KP, nestrādājošiem KP, nepareizi ieliktiem KP un citām likstām."

P.S. Šodien arī pa ilgiem laikiem skrēju bez sviedru lentes, jo biju aizmirsis to mājās, un jau distances sākuma daļā sapratu, ka tā tomēr ir noderīga lieta, jo sviedri lija acīs un vismaz sākumā sūrstēja ne pa jokam, pēc tam laikam pieradu.

Litrs pusstundā

Litrs pusstundā, iespējams, pat nedaudz vairāk. Tieši tāds ir mans ogu lasīšanas ātrums. Šodien beidzot saņēmos un devos uz mežu nevis skriet, bet gan ogot. Patiesībā tas izvērtās arī kā neliels treniņš, jo uz mežu devos ar riteni un uzminos tā, ka pat paguvu iesvīst. Atpakaļceļā gan braucu nedaudz uzmanīgāk, jo ogas spainītī cītīgi kratījās un, lai arī vāciņš bija virsū, tomēr ogas saspiest negribējās. Iespējams, būtu lasījis ilgāk, bet bija jāuzspēj uz Jeļenas Rubļevskas skrējienu Pekinā. Un tā nu 40 minūšu laikā ~1,5-2 litrus ar brūklenēm, nedaudz arī mellenēm un zilenēm salasīju.
Nezinu kā citur, bet Ogrē ogu ir pa pilnam, tāpēc, ja ogas kārojas, tad dodiet ziņu, rādīšu, kur lasīt!