Vesels mēnesis pagājis kopš pēdējās reizes, kad blociņā parādījās jauns ieraksts. Ik pa laikam ir bijusi vēlme kaut ko uzrakstīt, atbildēt uz ienākušajiem jautājumiem, bet te būtu vieta vārdiem no vienas Gustavo dziesmas ".. darbi, darbi, darbi, darbi. Nu un par ģimeni kaut kas tur ar bij..." un blociņam laika kā neatliek, tā neatliek.
Patiesībā jau sportiskā ziņā lielu notikumu pa šo laiku nav bijis. Jau izsenis esmu pārliecinājies, ka vislabākais treniņprocess ir tajos brīžos, kad ir stingrs režīms - treniņš pirmā lieta, ko dari pēc pamošanās pirms došanās uz darbu un treniņš pirmā lieta, ko dari, kad no darba pārrodies. Tā dienu no dienas un tas jau kļūst par ikdienas sastāvdaļu, kas vairs neliekas nekas īpašs. Protams, vispārējs sagurums treniņos uzkrājas un ir dienas, kad uz treniņu iet galīgi negribas, tad parasti iešana laukā no mājas ievelkas garumā, bet svarīgs jau ir tikai pirmais solis, ko sper pāri slieksnim, pēc tam jau aizmirsti, ka vēl pirms neilga laika bija tā sajūta, ka šodien galīgi negribas skriet. Tā, piemēram, pagājušosvētdien pēc ilgas čammāšanās izgāju garajā treniņā (vispār pirms garajiem treniņiem iziešana uz treniņu tiek vilkta garumā regulāri, jo laikam jau ķermenis saprot, ka priekšā nedēļas garākais treniņš) un beigu beigās noskrēju teju 15 minūtes ilgāk kā bija iepriekš plānots, un piedevām treniņš deva maksimālu gandarījumu par kvalitatīvi aizvadītām vairāk kā divām stundām.
Būtisks traucēklis nu jau veselu nedēļu ir arī sniegs. Protams, klusībā cerēju, ka siltā ziema turpināsies vēl ilgi, taču bija skaidrs, ka visticamāk no sniega izvairīties neizdosies tik un tā, un tā nu beidzot tas ir atnācis. Kamēr vēl ceļi bija bez sniega un ārā temperatūra turējās ap nulli vai pat nedaudz plusos, tad treniņu nedēļa gandrīz vai īpaši neatšķīrās no tā, ko varētu arī darīt vasarā - galvenokārt ar to domāju, ka bija iespēja regulāri skriet arī dažādus ātruma treniņus, jo citādi bez ātruma darba ziemas periodā, sākoties pavasarim, ir vajadzīgas vēl vairākas nedēļas, lai kājas saprastu ko nozīmē skriet ātri. Tad nu tagad ar ziemas iestāšanos ar to ātrāku skriešanu ir tā pagrūtāk.
Ja arī atsevišķās dienās un vietās segums pat ļautu skriet visnotaļ ātri, tad vairāk ierobežo gaisa temperatūra, jo, ātrumā skrienot, saelpoties auksto gaisu un atkal saķert kādu plaušu kaiti, nu nepavisam negribētos. Tā nu šonedēļ pat vienreiz biju sastopams Ogres manēžā, kur aukstā gaisa vietā ir pat pārāk silts (laikam vienkārši pārāk jūtams kontrasts starp skriešanu iekšā un ārā), toties kājas atkal var skriet ātri. Protams, uz 150 metru garu apli ir četri asi pagriezieni, kur jūtami nākas nomest uzņemto ātrumu, un 30 sekunžu aplī četri līkumi ir visai daudz, bet tas nu pagaidām ir labākais variants kā tikt pie kvalitatīviem ātruma treniņiem.
Nākamās nedēļas vidū, kad Latvijā sola lielo aukstumu, esmu ieplānojis uz pāris dienām aizbraukt ciemos pie māsas uz silto (cerams) Itāliju. Tad nu ļoti ceru, ka tur būs iespēja atkal nedaudz uzskriet pa bezsniega apstākļiem un izvairīties no Latvijas sala, kā arī pie reizes esmu ieplānojis uzskriet vienā vietējā pusmaratonā - tā teikt laicīgi sākt jauno 2012.gada sacensību sezonu.
