Pirmie šīs ziemas soļi uz slēpēm

Ņemot vērā atkal uznākušo snigšanu, vakar tika nolemts iziet nedaudz paslēpot. Slēpošana patiešām arī bija vien nedaudz - kādas 30 minūtes. Taču prieks, ka slēpošanas prasmes pa šo gadu īpaši aizmirsušās nav, jo kā nekā pagājušajā ziemā atsāku slēpot pēc vairāku gadu pārtraukuma. Arī vakardienas tikko uzsnigušajā sniegā slīdēja gluži pieņemami un sev par lielu brīnumu arī kalnos tiku augšā visai raiti bez īpašas piepūles.

Ņemot vērā, ka šorīt atkal snieg un uz priekšu īpašu siltumu nesola, tad domājams, ka kādu laiku tas baltums uz zemes pieturēsies, kas būs sava veida šķērslis skriešanai, taču prieks slēpotājiem. Arī es pat sāku domāt, ka varbūt šodienas treniņu pavadīt slēpojot.

Vējā

Tad, kad vairs netraucē sniegs zem kājām vai lielais aukstums, noteikti uzrodas kāds cits traucēklis. Pēdējā laikā pat vairāk kā lielais aukstums ir traucējis vējš un lielākoties treniņā puse laika tika pavadīta gana lielā pretvējā. Taču tagad, kad aukstums ir nozudis vējš tikai turpina pieņemties spēkā un starpība ātrumā starp skriešanu pa vējam un pretī vējam ir gandrīz 30 sekundes uz kilometru.

Tas man arī lika aizdomāties par matemātikas uzdevumiem, kad parasti, zinot laivas ātrumu stāvošā ūdenī un straumes ātrumu, bija jānosaka laivas ātrums pret straumei, ko varēja iegūt šos lielumus atņemot, vai arī saskaitot, ja nepieciešams bija noskaidrot laivas ātrumu pa straumei. Nez kāpēc man šķiet, ka skrienot šī vienkāršā formula vairs nedarbojas un, skrienot pret vējam, ātruma samazinājums ir krietni lielāks, nekā skrienot pa vējam.

Lai vai kā - Priecīgus svētkus!

Naktī pa pilsētu

Pēdējās nedēļas laikā esmu nonācis pie secinājuma, ka aukstā laikā patīkamāk ir skriet dienas tumšajā daļā. Varbūt tas ir tāpēc, ka tad nevar redzēt aukstumu. Katrā ziņā vakar mani, piemēram, varēja redzēt Ogres ielās vakarā pēc pulksten 22iem.

Protams, vakarā tad nākas skriet pa pilsētu, taču arī tas nav tik traki. Tāpat jau visur sniegs zem kājām, un pilsētā ielas daudz maz nokaisītas un piebraukātas, tāpēc no brišanas pa sniegu var izvairīties.

Vakar arī papildu bonuss vēlajam skrējienam bija skaidrās debesis, kur Oriona zvaigznāju, kas vērojams vien dažus mēnešus gadā, varēja redzēt visā pilnībā.

Vecās un jaunās kartes

Šodien WorldofO.com bija kārtējais ieraksts sadaļā Christams Route, kur katru decembra dienu tiek piedāvāts kāds interesants etaps no kādām sacensībām un parādīti arī labāko sportistu ceļi šajā etapā, kā arī raksta lasītāji var iezīmēt, kā viņi veiktu šo etapu, ja startētu sacensībās.

Līdztekus ierastajai etapa analīzei raksta nobeigumā parādītas šī apvidus kartes izmantojot dažādus zīmēšanas stilus - ar mazāk detaļām un vairāk detaļām:

Arī Latvijā var gluži labi novērot, kā kartes ir kļuvušas objektu pārbagātinātas salīdzinājumā ar kartēm, kas tapušas padomju laikos. Arī Ogres Zilo Kalnu karte vecajā izpildījumā bija daudz elementārāka, lai gan arī jaunā no attēloto objektu pārbagātības vēl daudz atpaliek no, piemēram, Magnētā izmantotajām, kuras ne par velti jau tiek drukātas 1:7500 mērogā, lai visi pēc karšu zīmētāja domām attēlojamie objekti satilptu tajā kartē un kartes pamazām pārvērstos par shēmām.

Pats gan esmu pret karšu piepildīšanu ar nevajadzīgiem objektiem (un arī pret standarta mērogu (1:10000, 1:15000) neizmantošanu), jo lielākā daļa kartē attēloto objektu tāpat nav nepieciešami lielā ātrumā orientējoties. Līdz ar to daudz sarežģītāka paliek ģeneralizācija, ko nav paveicis kartogrāfs, un sportistam pašam nākas atmest daudz vairāk liekās informācijas. Tāpat, cenšoties kartē iezīmēt visas apvidū redzamās detaļas (kas tagad ir jo īpaši populāri, izmantojot par pamatu apvidus lāzerskanējumus) bieži vien ne viss uzzīmētais ir tik viegli reāli apvidū pamanāms. Toties pie labas ģeneralizācijas ir krietni lielāka pārliecība, ka viss, kas kartē ir attēlots būs reāli arī dabā pilnīgi pārliecinoši pamanāms (šis attiecas arī uz 5m horizontāļu izmantošanu kartēs, kas, manuprāt, Latvijā pēdējā laikā ir tikpat kā izzudušas no kartēm, lai gan vietām tās būtu pat vēlamas).

Vai Tev arī labāk patīk kartes ar lielāku ģenerealizāciju, vai tomēr dod priekšroku sīkāk izzīmētai kartei?

Tā Ogre ir par mazu

Šodien treniņa laikā biju pie trikotāžas kombināta, Pārogrē pie CSDD, netālu no Ogres būvplastmasas rūpnīcas, pie Rīgas-Daugavpils šosejas, pie estrādes, Lašupēs, pie Ogres upes, Kartonfarbrikas rajonā, pie kapiem, pie baznīcas, pie slimnīcas, pie poliklīnikas, pie meža tehnikuma, pie Elvi, pie dzelzceļa Un ar to visu vēl nācās mest līkumus, lai savāktu treniņu pusotras stundas garumā. Bet laikam diennakts tumšajā laikā, netaisot apļus, citādāk nevar.

Rakstu maģistra darbu, bet tik un tā skrienu

Šobrīd nav tas vienkāršākais tikt galā ar strādāšanu, sportošanu un vēl maģistra darba rakstīšanu. Taču cenšos. Un esmu nolēmis ar to visu tikt godam galā, lai sākot no februāra par skolu vairs nebūtu jāsatraucas un skriešanai atliktu daudz vairāk laika. Lai maģistra darba rakstīšana veiktos vēl labāk, priecāšos, ja izteiksi arī savu viedokli par savu mājsaimniecības budžetu un tā plānošanu manis izveidotajā anketā - (anketas pilnā adrese - http://spreadsheets.google.com/viewform?formkey=dEZCV0VPY0FHdWM0QUs5LU5jSVFnb2c6MA).

Apļi, apļi, apļi

Man nekad nav īpaši paticis treniņos skriet vairākus apļus. Labāk tad izvēlos aizskriet kaut kur tālu un skriet atpakaļ, nekā visu laiku riņķot pa vienu vietu. Līdz šim lielākais esmu spējis noskriet/noslēpot kādus 5 apļus Zilajos Kalnos slēpošanas trasē. Taču šodien rīkojos pilnīgi pretstatā visam ierastajam, tā kā uz treniņu sataisījos tā pavēlāk un sapratu, ka visu treniņu pa mežu izskriet nepaspēšu, jo paliks tumšs, tāpēc izlēmu doties uz stadionu.

Cik daudz apļus es noskrēju? Tieši 50. Izskrienot no mājām, izlēmu, ka stadionā tie būs 50 apļi, un, lai arī, pēc tam apļojot, ik pa laikam iezagās doma, ka varētu varbūt treniņu turpināt kaut kur citur, vai vispār skriet mājās, jo arī laiks nebija tas patīkamākais, tomēr nospriedu, ka jātrenē arī psiholoģiskā noturība, un tā arī noapļoju godam visus 50 apļus.

Ideālais svars

Pāris dienas atpakaļ caurskatīju savas interneta grāmatzīmes un uzgāju kādreiz saglabātu lapu par sportu ar nelielu zinātnisku ievirzi. Lapā visvairāk manu uzmanību piesaistīja ideālā svara kalkulators sportistiem. Norādot vecumu, dzimumu, augumu, ķermeņa uzbūves tipu, kā arī sporta veida tipu, kalkulators parāda ideālo svaru, kā arī maksimālo un minimālo svaru atbilstoši dotajiem parametriem.

Lai arī rezultāti, protams, nebūtu jāuzskata par 100% pareiziem, tomēr pēc kalkulatora domām mans ideālais svars ir 65 kg, kas nozīmē, ka ar saviem 66-68 kg esmu pat nedaudz par smagu, lai sasniegtu vislabākos rezultātus.

Šajā pat lapā patiesībā ir arī kalkulators, kas aprēķina novirzes no ideālā svara ietekmi uz rezultātu. Uz stundu ilgu skrējienu ar saviem diviem liekajiem kilogramiem es varētu nomest gandrīz divarpus minūtes, ja nomestu šos 2 kg.

Līdzjutēju foto

Rembatē - Foto: Ritvars Raits

Sezonas rezumē #6 - Gada nominācijas

Pēc pirmajiem pieciem 2009. gada sezonas apkopojumiem (Sezonas rezumē #1, Sezonas rezumē #2, Sezonas rezumē #3, Sezonas rezumē #4 un Sezonas rezumē #5)  ir pienācis laiks 2009.gada sezonas kopsavilkumu noslēgt ar 2009. gada nominācijām, līdzīgi kā tas bija par 2008.gada sezonu, kad tika piešķirtas 9 nominācijas. Sezona patiesi ir bijusi dažādiem spilgtiem notikumiem bagāta, tāpēc atsevišķās nominācijās ir jo īpaši grūti noteikt labākos.

Gada sacensības - Pasaules kausa 4.posms Oslo (garā distance): Tieši izvēlēties gada sacensības ir visgrūtāk. Taču atceroties savas emocijas pēc šīs distances, kad sajutu, ka varu skriet kopā ar tiem, kas cīnās par augstām vietām pasaulē, un sajūtu skrienot lielā ātrumā kopā plecu pie pleca ar daudziem citiem sportistiem, kas iedzīšanas distancē ir pats foršākais, manu izvēli par Gada sacensībām nedaudz atviegloja. Un, iespējams, ka tā nemaz nav nejaušība, ka arī pagājušogad par Gada sacensībām tika atzīts mačs, kur viss izšķīrās tieši iedzīšanas distancē. Tāpēc patiesi ceru, ka iedzīšanu turpmāk būs aizvien vairāk un beidzot tāda būs arī Kāpas 3-dienās.

Gada rezultāts - 1:09:38: Šis bija mans rezultāts pusmaratona distancē Valmierā, kas ļāva apzināties, ka varu skriet patiesi ātri. Lai arī līdz patiesi vērā ņemamam rezultātam šajā distancē ir vēl diezgan daudz, taču pārliecību par manām spējām šis skrējiens deva, un arī apņēmību ar laiku skriet ātrāk.

Gada debija - Pasaules čempionāts orientēšanās sportā Ungārijā: Trešajā gadā skrienot elites grupā, beidzot izcīnīju iespēju startēt Pasaules čempionātā Latvijas izlases sastāvā. Lai arī konkurence par iekļūšanu izlasē šogad šķita mazāka kā iepriekš, bet varbūt vienkārši biju krietni spēcīgāks kā citus gadus.

Gada kļūda - Kļūda distances beigās Pasaules militārajā čempionātā vidējā distancē: Kļūdu šogad nav bijis īpaši mazāk kā citus gadus, taču šķiet tieši par šo kļūdu škrobe bija vislielākā. Īsi pirms kļūdas vēl biju starp 15 labākajiem, taču satraukums par labo iesākumu kļuva par pamatu kļūdai pašās distances beigās.

Gada ķibele - problēmas ar vēderu Jukolā: Pēc Jukolas dzirdēju komentāru, ka labākas iespējas par šo gadu, lai finišētu pirmā etapa galvgalī man nez vai būs. Taču faktors, kas man neļāva finišēt augstāk par 25.vietu, bija divi pitstopi, kuru iemesls visticamāk bija enerģijas dzēriens distances laikā, kurš vēderā izveidoja pamatīgu kokteili.

Gada trauma - kritiens februārī, kas lika atturēties no skriešanas uz labu laiku: Patiesībā pēc šīs traumas vienu brīdi pat šķita, ka sezona varētu tikt izlaista, taču beigās viss nebija tik slikti, kā sākumā likās. Katrā ziņā savs bonuss tam arī bija, jo varēju uz laiciņu atpūsties no cītīgajiem treniņiem.

Gada atgriešanās - Rencis slēpo: Līdz ar traumu, treniņu turpināšanas nolūkos pēc ilgāka pārtraukuma uzkāpu uz slēpēm, un šajā ziemā domājams noslēpoju vairāk kā pēdējos 10 gados kopā.

Gada būve - Ogres stadions: Šogad jūnijā tika pabeigta Ogres stadiona atjaunošana, un līdz ar to nu arī Ogrē ir lieliska vieta, kur strādāt pie skriešanas ātruma un vieta, kur sliktā laikā patverties no meža dubļiem, kā arī patvērums no tumsas diennakts tumšajā laikā. Ja vien ir vēlme skriet, tad tagad arī Ogrē to var darīt gluži labos apstākļos.

Papildus manis nosauktajām nominācijām vēl būtu nosaucami arī Gada treneris un Gada līdzjutēji, kas patiesībā gadu no gada īpaši nemainās (ja nu vienīgi līdzjutēju skaits pieaug), taču tiem, kas iekļaušanu šajās nominācijas ir īpaši pelnījuši, savu pateicību izteikšu personīgi.

Sezonas rezumē #5 - Rencis skrien

2009.gada ziemā, lai arī necerēti daudz priekš sevis slēpoju, tomēr pievārēto kilometru apjoms arī pieauga visai ievērojami salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Un skriešanas ātruma palielināšanās viennozīmīgi ļāva uzlabot arī rezultātus orientēšanās distancēs, un vismaz garajos etapos regulāri bija labi rezultāti (šķiet, trešais laiks Baltijas čempionāta garās distances garajā etapā, Jukolas pirmā etapa 4 km skrējiens uz pirmo punktu un bija arī vēl citi). Taču arī mani starti un rezultāti skriešanas sacensībās jūtami uzlabojās.

Vēl 2008.gada nogalē piedalījos Rudens krosā tepat Ogres Zilajos kalnos, kā arī Rembates skrējienā 18.novembrī, taču tās vairāk bija atskaņas no iepriekšējās sezonas un arī nekāds īpašs uzsvars uz šīm sacensībām netika likts.

Aprīļa beigās savu varēšanu notestēju skrējienā "Cēsu pavasaris", kurā gadu iepriekš biju uzvarējis. Šogad finišēju kā ceturtais, taču rezultātu uzlaboju par vairāk kā minūti, tāpēc arī kritiens vietu ziņā ir tikai tāds relatīvs zaudējums. Nākamā piedalīšanās skriešanas sacensībās bija vien pēc divarpus mēnešiem, kad skrēju apkārt Vaidavas ezeram. Šeit laikam bija jūtams gan Somijā un Norvēģijā pavadītā laika rezultāts (gana daudz tur sanāca skriet pa kalniem), gan arī vispār cītīgā trenēšanās un Vaidavā pārliecinoši finišēju kā pirmais, savu iepriekšējā gada rezultātu uzlabojot par vairāk kā 2 minūtēm un tikai nedaudz atpaliekot no sacensību rekorda.

Vasarā arī izlēmu, ka septembra beigās startēšu pusmaratonā, kas norisinājās Valmieras maratona ietvaros. Cītīgie treniņi augustā un septembrī (tai skaitā Pasaules čempionātā Ungārijā un Pasaules militārajā čempionātā Igaunijā, kad čempionāti man jau bija beigušies), kā arī aktīvā Ogres stadionā izmantošana vismaz reizi nedēļā vainagojās panākumiem un Valmierā sev par lielu prieku izdevās izpildīt iekšējo cerību paskriet zem stundas un desmit minūtēm un finišēju otrais ar rezultātu 1:09:38. Tā kā īpaši skriešanai pa asfaltu gatavojies nebiju, tad skrējienā gūtās traumas šķiet likumsakarīgas, un šis pasākums arī patiesībā pa lielam noslēdza 2009.gada sezonu.

Vēl pašās oktobra beigās, kad pēc Valmieras, kā arī orientēšanās maratona biju šķietami atguvies, devos uz Siguldu, kur uzvarēju Siguldas kalnu maratonā 1 apļa distancē. Šis pasākums gan tā vien šķiet bija nedaudz par smagu manam ļoti aktīvi nodarbinātajam organismam pēdējo divarpus mēnešu garumā (Pasaules čempionāti, Valmieras pusmaratons, o-maratons) un tāpēc sekojošās pazīmes par pārslodzi organismā izdevās apkarot ne bez problēmām.

Kopumā jāsaka, ka šī skriešanas sezonā tāpat kā orientēšanās ir bijusi labākā manā karjerā un skriešanā nākamajam gadam ir pat konkrētāki mērķi nekā orientēšanās. Te gan jāsaka, ka skriešanā vispār ir vienkāršāk nolikt konkrētus mērķus, kaut vai rezultāta izteiksmē. Esmu arī gana daudz domājis par to, vai nevajadzētu skriešanai pievērsties pamatīgāk, atstājot orientēšanos otrajā plānā, kā dažs labs man ir ieteicis, taču visticamāk pagaidām vēl palikšu vairāk uzticīgs skriešanai pa mežu, lai gan nekad jau neko nevar zināt.

Sezonas rezumē #4 - Rencis orientējas sezonas otrajā pusē

Strauji tuvojas piektdiena, kad ir paredzēts orientēšanās kluba "Ogre" sezonas noslēgums un, lai sezonu varētu godam noslēgt, esmu nolēmis pabeigt arī savu sezonas apkopojumu. Tāpēc ieskaitot šo ierakstu, līdz piektdienai taps vēl divi.

Iepriekš apstājos pie tā, ka Kāpā tapa skaidrs, ka šogad beidzot izdevās piepildīt pēdējo gadu mērķi - tikt uz Pasaules čempionātu. Tāpēc jūlija nedēļas tika aizvadītas gatavojoties šim pasākumam, un vienīgais orientēšanās starts pirms Ungārijas bija RSP Parku tūres posms Āgenskalnā, kas vairāk bija kā labs treniņš. Čempionātu Ungārijā gaidīju ar lielām cerībām un mērķiem par tikšanu finālā, taču ne viss izdevās kā cerēts. Lai arī fiziskā gatavība pašam šķita gluži laba, taču orientēšanās šoreiz pievīla. 20.vieta garās distances kvalifikācijā, un 16.vieta sprinta kvalifikācijā tā arī šogad neļāva vēl iespraukties finālā. Iemesli bija dažādi, bet galvenais vaininieks jau vien biju pats. Lai arī vienu brīdi pastāvēja variants par manu startēšanu stafetes komandā, taču šis scenārijs nepiepildījās un čempionāta pēdējās dienas aizvadīju treniņos, izmantojot Ungārijas kalnu sniegtās iespējas.

Atbraucot no Ungārijas, Latvijas paugurus vairs nepavisam skrienot nejutu, un gan Gulbenes kausā, gan Klubu stafetēs īpašu problēmu nebija. Arī tehniskā ziņā, jo laikam salīdzinoši mazāka fiziskā piepūle rezultējās labākā tehniskā izpildījumā. Latvijas čempionātu septembra sākumā nācās izlaist mācību dēļ, un cīņā par LČ medaļām stafetē OK Ogre noteikti iesaistīsies nākamgad, bet atlikušajā sezonas daļā atlika vien Pasaules militārais čempionāts Igaunijā un Latvijas čempionāts orientēšanās maratonā.

Igaunijas pasākumu gaidīju ar lielām cerībām un varētu teikt, ka tas arī izdevās. Divas 25.vietas - gan garajā distancē, gan vidējā, ir visai liels kāpums salīdzinājumā ar iepriekšējiem diviem militārajiem čempionātiem. Varbūt nedaudz palīdzēja igauņu mežs, taču arī diezgan muļķīgas kļūdas garās distances sākumā un vidējās beigās liedza iekļūt TOP20 un vidējā distancē varbūt pat pacīnīties par desmitnieku. Fiziskā kondīcija man bija patiesi laba un cerēju, ka varbūt skriešu pirmajā komandā, taču treneri lēma citādāk, bet tik un tā otrās komandas ietvaros izcīnīju 14.vietu, kas varētu būt viens no labākajiem otrās komandas sasniegumiem Latvijas militārās komandas vēsturē.

Orientēšanās sezonu noslēdzu ar Latvijas čempionātu orientēšanās maratonā Baltajā purvā. Pusmaratons Valmierā nedēļu pirms o-maratona bija paņēmis par daudz enerģijas un veselības tāpēc maratons tika pievārēts ar gana lielām pūlēm 5.vietā, taču maratona galvenais uzdevums - iegūt nepieciešamos punktu Latvijas kausā tika izpildīts un sezonu godam noslēdzu 2.vietā.

Orientēšanās sezona bija gan ar kritumiem, gan pacēlumiem, taču kopumā esmu apmierināts ar to, un uzskatu, ka tā ir bijusi līdz šim labākā sezona manā orientēšanās karjerā. Taču jebkurā gadījumā augt vēl ir kur, tāpēc jātiecas pēc augstākiem sasniegumiem mežā 2010.gadā.

Skrējiens Latvijai

Nu jau par tradīciju kļuvis 18.novembrī startēt skrējienā Rembatē. Lai arī pēdējo nedēļu dažādas veselības ķibeles dažu brīdi lika domāt, ka varbūt tomēr labāk šogad startu Rembatē izlaist, vai vismaz lielā 10,8 km apļa vietā skriet vien mazo 3 km apli, tomēr pirmdien izlēmu, ka par godu Latvijai ir jāskrien kā nākas.

Pirms diviem gadiem skrējienā uzvarēju ar rezultātu 38:13, savukārt pērn biju trešais ar laiku 39:01. Tā kā skrējis pēc nedēļas pārtraukuma esmu vien kādas piecas dienas, tad izlēmu, ka varētu mēģināt noskriet ātrāk par 40 minūtēm, un īpaši nepārpūlēties. Un patiesībā arī plānotais scenārijs pa lielam izpildījās - vismaz skrējiena sākumā noteikti.

Sāku prātīgi, un jau pirms starta biju nopētījis, ka vienīgais vērā ņemamais skrējējs ir Antis Zunda, tad nu ļāvu viņam sākumā skriet pa priekšu, iespējams, pat uz brīdi atstarpe līdz viņam bija kādas 10-15 sekundes. Taču pēc kādiem 2 km vai nu sāku skriet nedaudz ātrāk, vai arī viņa starta ātrums pamazām kritās un drīz vien viņu apdzinu un tālāk jau skrēju kā pirmais.

Apmēram pusdistancē, esot jau uz šosejas, nedaudz sāku skriet ātrāk, un pēc tam, jau pagriežoties atpakaļ uz Rembati pa zemes ceļu, sāku skatīties pulkstenī un prātot, kāds varētu būt finiša laiks, kas, tā vien šķita, būs ātrāks par plānotajām 40 minūtēm. Pēdējos aptuveni 2 kilometrus jau skrēju kārtīgā sacensību ātrumā un sapratu, ka varētu mēģināt varbūt pārsist savu  gadus veco rezultātu, kas arī būtu mans labākais sniegums šajā aplī. Taču ar visu finiša spurtu nedaudz pietrūka un finišēju pēc 38 minūtēm un 19 sekundēm.

Pēc tam jau kā ik gadu ilgā apbalvošanas gaidīšana un koncerts gaidīšanas procesā. Tiku pie medaļas un skrējiens par Latviju izdevās. Pirms brīža noskatījos salūtu Ogrē, kas bija patiešām iespaidīgs, un nu došos uz Rīgu salīdzināt, vai patiesi tur salūts ir visgrandiozākais Latvijā.

Briežu dārza iemītnieki

Briežu dārzs - apmēram 1km2 liels ar augstu žogu apjozts meža gabals briežu populācijas veicināšanai, mežā aiz Ogres kapiem ir jau labu laiku - vismaz pāris gadus, taču tikai šodien, šķiet, pirmo (varbūt tomēr otro) reizi pamanīju tur arī kādu dzīvu radību. Skrienot pa ceļu gar žoga malu, pamanīju aizskrienam stirnu - tās balto ļipu. Katrā ziņā nu es vismaz zinu, ka tajā aplokā patiesi kāds dzīvo.

Sezonas rezumē #3 - Rencis orientējas sezonas pirmajā pusē

Kā jau pirmajā Sezonas rezumē ierakstā minēju, orientēšanās sacensības šogad bija mazāk kā pērn. Viens no iemesliem bija studijas, kuru dēļ atsevišķas nedēļas nogales bija jāvelta mācībām, taču arī izvairīšanās no "nevajadzīgām" sacensībām rezultējās mazākā sacensību daudzumā

Līdz ar iegūto savainojumu februāra sākumā, no skriešanas uz labu laiku bija jāatvadās un treniņus aizvadīju slēpojot. Tieši šī iemesla dēļ manas pirmās orientēšanās sacensības 2009.gadā bija tieši uz slēpēm - Latvijas čempionāts ziemas orientēšanās Jaujās. Piedzīvojumi šajās divās dienās bija daudz un dažādi, un, lai arī pozitīvo emociju daudzums arī bija gana liels, tomēr šis starts vēlreiz atgādināja, ka ziemas orientēšanās nav priekš manis. labāk slēpoju bez punktu meklēšanas.

Ieilgušais atlabšanas periods pēc savainojuma dažu brīdi uzdzina šaubas par iespēju normāli uzsākt sezonu, taču starts Kurzemes pavasarī Tērvetē izdevās godam. Lai arī finālā paliku uzreiz aiz pjedestāla - 4.vietā, taču guvu gan reālu novērtējumu par savu varēšanu un ātrumu, kā arī par to, ko sagaidīt no konkurentiem šogad. Un tieši konkurentu novērtējums bija tas, kas lika saprast, ka iekļūt Latvijas izlasē uz PČ ir gluži reāli paveicams.

Nedēļu vēlāk savu orientēšanās ātrumu pārbaudīju vēlreiz, piedaloties Lieldienu balvā - ikgadējās OK Mona rīkotajās sprinta sacensībās Grīziņkalnā. Tā kā distance bija tehniski diezgan vienkārša, tad visu izšķīra ātrums un 2.vieta bija varen labs apstiprinājums tam, ka kājas kustas gana veikli.

Maijā orientēšanās pasākumi man bija trīs - NBS čempionāts, Rīgas čempionāts un Baltijas čempionāts. Ja pirmajos divos biju patiesi priecīgs par savu ātrumu mežā un Rīgas čempionātā arī beidzot sagaidīju savu pirmo sezonas uzvaru, tad īsi pirms Baltijas čempionāta iedzīvojos nelielā traumā, kas darīja bažīgu par pienācīgu rezultātu BČ. Kā izrādījās tad Baltijas čempionātā problēmas sagādāja nevis skriešana, bet gan orientēšanās - kļūdu bija vairāk kā vajag, un lai arī iegūtā 9.vieta ir starp augstākajām manu BČ vēsturē (arī jauniešu gados, šķiet, tikai reizi tiku sešiniekā, kaut arī dalībnieku tad bija mazāk), tomēr rūgtums par kļūdām bija liels, zinot, ka tīri veikta distance būtu bijusi medaļas vērtē. Baltijas čempionāta stafeti šogad nācās izlaist, jo bija jābūt skolā, taču varbūt arī labi, ka tā.

Jūnijs izvērtās par ceļošanas mēnesi un, neskaitot Latvijas čempionātu orientēšanās sprintā Ērgļos, kur spraigā cīņā tiku pie sudraba medaļas, pārējās sacensības jūnijā aizvadīju ārpus Latvijas robežām. Pasaules kausa posmos šogad mērķis bija līdzīgs kā pērn - tikt pie kāda Pasaules kausa punkta, ko iegūst 40 labākie katrā distancē. Taču arī šogad nācās gadu beigt ar apaļu nulli PK kopvērtējuma tabulā. Ja starts Somijā pasaules kausa posmos bija vairāk kā zem manu iespēju līmeņa un tāda bija arī pirmā diena Norvēģijā, tad otrajā dienā Oslo mežā, kas bija garā distance iedzīšanas formātā, izvērtās par vienu no gada labākajiem startiem. Un, ja vien tie PK punkti tiktu doti par konkrētās dienas rezultātu, nevis ieņemto vietu finišā iedzīšanas rezultātā, tad pie punktiem būtu ticis. Taču arī bez tiem, šis starts patiesi bija ievērības cienīgs, katrā ziņā man pašam noteikti. Esot Somijā, paspēju arī piedalīties savā piektajā Jukolā un jāsaka, ka tas izdevās gluži labi - 25.vieta pirmajā etapā, par spīti visām problēmām, ko man distances laikā sagādāja mans vēders. Katrā ziņā tas bija labs piemērs tam, ka pie labas pašsajūtas un veiksmīga plānojuma finišēt 1.etapā TOP3 ir reāli iespējams.

Sezonas pirmā puse orientēšanās griezumā beidzās līdz ar Kāpas 3-dienām Usmas ezera krastā. Lai arī savos komentāros blociņā par šo pasākumu biju vairāk kā lakonisks, kas galvenokārt bija dēl manis paša neapmierinātības ar tehnisko izpildījumu mežā. Tomēr arī 4.vieta ir mans labākais sasniegums šo sacensību vēsturē (ceturtais vēl biju vien 2005.gadā, startējot vēl junioru grupā) un galu galā šo trīs dienu starts vainagojās ar tikšanu Latvijas izlasē uz Pasaules čempionātu orientēšanās sportā Ungārijā, kas bija viens no sezonas mērķiem.

Korekcijas pasaules ranga jautājumā

Kāds no blociņa lasītājiem pēc pēdējā ieraksta par latviešu sportistu augstākajām vietām Pasaules rangā izteica vēlmi redzēt arī laiku, kad sportists šo augstāko vietu ieņēmis. Nedaudz pilnveidojot manas pašapgūtās programmēšanas iemaņas, tapa saraksts , kas iekļauj arī minēto datumu. Tad arī pamanīju, ka iepriekš publicētajā sarakstā ir ieviesusies neliela kļūda un no TOP30 bija ticis izlaists Zemgus Žagata, tāpēc minētajā ierakstā ir atjaunota vīriešu tabula, kā arī zemāk publicēju līdzvērtīgu sarakstu par Latvijas sportistēm.

Sezonas rezumē #2 - Rencis pasaules vērtējumā

2009.gads no orientēšanās viedokļa ir sanācis ļoti labs, kaut vai tāpēc, ka Pasaules rangā kopš gada sākuma, kad biju 154.vietā sezonas vidū biju pakāpies pat līdz 88.vietai. Un marta sākumā manis paša veidotajā apkopojumā par Latvijas sportistu visu laiku augstākajām vietām Pasaules rangā esmu pacēlies no 17. uz 8.vietu, kā redzams atjaunotajā tabulā zemāk (ar zaļajām bultiņām esmu atzīmējis tos sportistus, kas savu augstāko vietu karjerā ir šogad uzlabojuši):

Un lai arī šobrīd esmu no TOP100 atkal izkritis un esmu 107.vietā, tomēr šīs sezonas sniegums būs papildus motivācija jauniem kāpumiem nākamajā gadā.

Sezonas rezumē #1 - sezona skaitļos

Ir pienācis novembris un, kā jau solīju, ir laiks atskatīties uz paveikto aizvadītajā sezonā. Apkopojot visu sezonu ciparos parādās dažas interesantas lietas, kas gan patiesībā ir gluži likumsakarīgas. Tā, piemēram, 2009.gadā kopā esmu piedalījies vien 23 sacensībās (daudzdienu mačiem katra diena skaitīta atsevišķi), savukārt 2008.gadā šis cipars bija krietni lielāks - 48. Arī skriešanas sacensības ir bijušas nedaudz mazāk - 7 pret 9. Toties treniņos un sacensībās pavadītais laiks un pievārētā distance gan ir jūtami auguši. Ņemot par atskaiti laika periodu no 1.novembri līdz 31.oktobrim, 2008.gadā sportiskajās aktivitātēs tika pavadītas 394 stundas, kuru laikā tika pieveikti 4838 kilometri. Toties 2009.gadā sportoju 524 stundas 6395 kilometru garumā.

Izmaiņas ciparos pa daļai ir saistītas arī ar dažām neparedzētām lietām, jo, šogad atsevišķas sacensības (~5) nācās izlaist studiju dēļ, savukārt kilometru cipari noteikti būtu lielāki, ja februārī būtu vairāk skrējis nevis traumas dēļ slēpojis (noslēpotie kilometri nav iekļauti kopējā statistikā). Taču kopējā tendence ir gluži labi redzama un tā arī tas bija pirms sezonas plānots - trenēties vairāk un uzsvaru likt uz atsevišķām sacensībām, nevis startēt visur pēc kārtas.

Noteikti, ka to ir ietekmējuši arī citi faktori ne tikai treniņu apjoma pieaugums un sacensību skaita samazināšana, taču patiešām fiziskā forma uz svarīgākajām sacensībām lielākoties bija pietiekami labā līmenī, lai rezultāti un ieņemtā vieta šajos mačos sniegtu man gandarījumu par paveikto. Taču vairāk par sezonas sacensībām nākamajā reizē.

2008./2009.sezonas beigas

Pagājušogad oktobri uzskatīju par sezonas beigām un arī par atskaites punktu treniņos un sacensībās paveiktajam vesela gada garumā. Tad nu arī tuvākajās dienās pacentīšos vismaz iesākt 2009.gada sezonas kopsavilkumu - par priekiem, sasniegumiem, virsotnēm, arī kritieniem un zaudējumiem. Taču jau tagad zinu, ka aizvadītā sezona ir bijusi labāka par visām iepriekšējām!

Sprinta padomi jātestē dzīvē

Mans aizvakardienas ieraksts par sprinta padomiem radīja negaidīti daudz komentāru un viedokļu par to, vai patiesi biežāka līkumošana sprintā ir tas labākais. Noteikti nākas piekrist, ka tieši pagrieziena brīdī saskrieties ar kādu ir daudz reālāk, katrā ziņā tāda sastapšanās, kad abi uzskrien viens otram virsū, ir daudz sāpīgāka. Taču kurš tad galu galā ir labākais variants, tā arī nav skaidrs. Tieši tāpēc visprātīgākais būtu šo notestēt dzīvē, un, ja vien kāds ir gatavs šādu eksperimentu veikt, tad par rezultātiem noteikti dodiet ziņu. Katrā ziņā līdz tam jautājums par to, vai sprintā ir vērts biežāk taisīt līkumus, paliek atklāts.

Sprinta padomi

Šorīt, ejot uz autobusu, aizdomājos par orientēšanās sprintu un skriešanas taktiku kvartālveida apvidū.

Kādreiz, kad sprintus biju skrējis vēl pavisam maz, mana pārliecība bija, ka ātrākais variants no A uz B ir skriet bez liekas līkumošanas, kā bildē blakus. Pozitīvais faktors no šādas izvēles ir tas, ka pēc pirmā pagrieziena punkts jau spīd pa gabalu un kartē vispār nav jāskatās. Tik skrien!

Taču patiesībā tieši biežāka līkumošana ir tas, kā iespējams ietaupīt dažus metrus, nogriežot stūrus, un iegūt sprintā tik dārgās sekundes. Bildes gan nav izdevušās tās labākās, taču gan baltais ceļš, gan pelēkais ir īsāki par iepriekšējo "apkārt" variantu.

Ja to visu pārvērš ciparos, tad aptuvenie aprēķini liecina, ka ietaupījums skrienot pa balto (otro) variantu salīdzinājumā ar pirmo apkārtvariantu ir ~2% īsāks, bet pelēkais variants ar 3 līkumiem ir vēl par ~2% īsāks. Kas uz 200m (pa taisno) etapu nozīmē, ka ieguvums, izvēloties variantu apkārt ar 1 pagriezienu vai līkumojot ar 3 pagriezieniem, varētu būt aptuveni 2 sekundes.

Protams, var jau likties, kas tad ir 2 sekundes, taču, ja distancē ir vairāki līdzīgi etapi un, skrienot visu laiku izvēlās "neizdevīgo" apkārtvariantu tad zaudētās sekundes sāk krāties, pavisam nemanot.

Un par spīti visai primitīvajam piemēram, līkumošanai ir vēl viens bonuss - konkurenti, kas skrien aiz muguras, daudz biežāk pazaudē skatam priekšā skrienošo, kas pazūd katrā pagriezienā.

RAID Siguldas kalnu maratons

Skrējiens Siguldā izrādījās krietni grūtāks, kā biju cerējis. Lai arī skrēju vien vienu apli 11km garumā un salīdzinot uz to fona, kas skrēja 2, 3, 4 vai pat 5 apļus, tāds nieks tas vien ir, tomēr esmu gauži priecīgs, ka nebiju pieteicies skriet vairāk. Pietika arī ar vienu.

Pagājušogad ātrākais skrējējs vienu apli pieveica nepilnās 49 minūtēs un pēc maniem aprēķiniem būtu pērn droši vien skrējis ātrāk. Šogad finišēju kā pirmais, taču apļa laiks man bija 57 minūtes un 12 sekundes. Krietni ilgāk kāpērn, bet aplis gan, protams, cits. Visi seši kāpumi (tai skaitā starta skrējiens Siguldas trases slalomkalnā, kas daudzapļu skrējējiem bija jāveic tikai 1x) kopā saveidoja kāpumu 490 metrus (arī Gūtmaņalas trepes bija viens no šiem kāpumiem), lai gan nolikumā bija minēts kaut kas par 350 metriem. Un patiesībā sanāk, ka trases dati ir gluži līdzīgi šī gada Pasaules čempionāta o-sportā garās distances kvalifikācijai. Tur bija 10,8km ar 480m kāpumu (skrēju gan tad 10 minūtes ilgāk kā šeit Siguldā).

Kāpšana pa trepēm arī patiesībā bija visgrūtākais. Tieši tā - kāpšana, jo uzskriet nebiju spējīgs, vien centos raitā solī, pa diviem pakāpieniem uzreiz, tikt augšā. Vienmērīgos, ne pārāk stāvos pacēlumos jutu, ka tādos skriet varu, taču tikko kā stāvums tapa būtiski lielāks, tā uzreiz jutu, ka augšā tikt ir grūti, un pat jutu, kā galvā spiediens kļūst manāmi lielāks no piepūles.

Taču visvairāk biju pārsteigts par konkurenci, jo braucu diezgan lielā pārliecībā, ka uzvarēt šo skrējienu nebūs nekādu problēmu. Kā izrādījās, tad tik viegli tas nenāca, un, lai arī līdzenajos posmos varbūt nedaudz sevi pietaupīju un uz maksimumu neskrēju, tomēr augšup pa trepēm darīju ko varēju, taču finišā 2.vieta bija vien 15 sekundes man aiz muguras. Un tā pa īstam no 3-4 cilvēku grupiņas atrāvos vien pirmspēdējā kāpumā (~10 minūtes pirms finiša).

Tagad uz brīdi atkal būs pārtraukums no sacensībām, galu galā arī treniņi aizvadītās nedēļas nav sanākuši kā vēlētos, galvenokārt līdz galam nesaārstēto savainojumu dēļ (noteiki jāsaka paldies masierei Dzintrai, kas pēdējās nedēļas laikā krietni uzlaboja manas fiziskās spējas). Taču nākamais starts visticamāk būs 18.novembrī Rembatē.

Vēl šis tas par limitācijām

Turpinot iepriekšējo ierakstu par limitācijām tiem, kas vēlas sākt nodarboties ar orientēšanos, interesanti ir tas, ka cilvēkiem no malas ir jāapgūst arī orientieristu leksika. Lai cik dīvaini tas neliktos man pašam, taču lielai daļai ar kartēm nesaistītiem cilvēkiem nav ne mazākās jausmas, ko nozīmē, piemēram, ieloks, deguns vai pat stiga. Papildus tam, ka nākas iegaumēt dauzdkrāsaino apzīmējumu nozīmi, nākas vēl iegaumēt savādus nosaukumus, kas parastam cilvēkam pat īsti neko nenozīmē.

Es atceros, ka, sākot trenēties, karšu zīmju trenēšanai pildījām dažādus vingrinājumus visai bieži, un arī tad man bieži juka un nevarēju atcerēties atšķirību starp, piemēram, apzīmējumu skriet aizliegts (sarkans svītrojums) un skriet bīstami (sarkans rūtojums).

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka jaunizceptie orientieristi turās pie redzamākām un labi izprotamām lietām - ceļiem, un dabūt viņu uz nopietnākām sacensībām, grūtākos apvidos, kur redzamība un ceļu ir krietni mazāk kā pieRīgas mežos, ir visai pagrūti.

Limitācijas jaunpienācējiem mežā

Ik pa laikam ir galvā ienākušas pārdomas par to, kas ir tie limitējošie faktori, kas liedz kuplināt orientieristu pulku daudz straujāk. Pagājušonedēļ nonācu pie secinājuma, ka būtiska barjera jauno orientētiesgribētāju piesaistei ir tas, ka orientēšanās sportā lielākoties sāk trenēties bērni no 9-10 gadu vecuma, vismaz sporta skolās. Pieaugušo orientieristu bērni tiek mežā jau daudz ātrāk un, iespējams, tāpēc arī pēcāk ilgāk turās pie šī sporta veida. Bet tiem, kas nāk no malas un arī man ir jautājuši, no cik gadiem sākt, nākas teikt, ka 5-6 gadi vēl ir par maz, lai sāktu. Un šeit galvenokārt tāpēc, ka sacensībās tik maziem bērniem netiek piedāvātas distances, kas, manuprāt, it sevišķi mazajiem ir būtisks motivators.

Futbolā, motokrosā, dejošanā, dziedāšanā un daudzās citās aktivitātēs mazie jau 5-6 gadu vecumā startē sacensībās, izcīna savas pirmās medaļas un tādā veidā tiek piesaistīti attiecīgai aktivitātei. Un pat, ja bērns ir nolēmis pamainīt aktivitātēs, tad līdz tam brīdim, kad viņš būs sasniedzis o-vecumu, visticamāk jau būs paspējis nomainīt n-tos sporta veidus, kuros trenēties var jau daudz agrāk un visticamāk, ka tikai nedaudz būs tādu, kas 10 gados vēl savu īsto nodarbi nebūs atraduši, un par to izvēlēsies tieši skriešanu pa mežu.

Taču savā ziņā šī ir grūti izmaināma lieta, jo, reti kuri vecāki būs gatavi laist savu mazo palaidni kaut kur vienu uz mežu. Ja viņu nav iespējams novaldīt pat ierobežotā teritorijā (kaut vai mājās), kur nu vēl ļaut vienam kaut kur doties mežā. Taču mazās bērnu distancītes, kur visi punkti pārredzami no starta vietas, vai dažādas o-izklaides (labirinti u.tml) varētu būt labs pirmsākums arī mazo bērnu sacensībām.

Tomēr gribas

Vakar, skrienot treniņā, sapratu, ka tomēr gribu vēl uzskriet kādā mačā. Līdz 18.novembrim, kad Rembatē ik gadu notiek skrējiens par godu 18.novembrim, vēl labs laiciņš, tāpēc izlēmu, ka nākamsestdien 24.oktobrī varētu aizbraukt uz Siguldu un RAID rīkotajā Siguldas maratonā noskriet vienu apli 11 km garumā. Un kā jau kāds cītīgs lasītājs ir pamanījis, blociņa malā ir atkal pārādījies skaitītājs, kas rāda atlikušās dienas tieši līdz šim pasākumam. Nekāda īpaša gatavošanās gan nav paredzēta, bet domājams, līdz ar skriešanu būs iespēja arī ielūkoties slavenajā Siguldas zelta rudenī, ko šogad klātienē nav izdevies skatīt.

Dabas varenumā

Vētrā skriet ir forši. Šodien, lai arī lietus un vējš, kas skriešanu padarīja ne pārāk patīkamu, bija vairāk kā neierasts, tomēr tieši lielā vēja dēļ skriet bija jāiet. Tā nu nez kāpēc ir iegājies, ka vētras laikā būšana mežā mani radījusi īpašas sajūtas, un lai arī tuvākie cilvēki par šo manu paradumu - negaisa laikā iet skriet, īpašā sajūsmā nav, taču tas mani īpaši atturējis nav. Kaut kas tajā dabas varenumā pievelk. Tā sajūta, ka esi tam visam pa vidu viens pats. Tā pat ir arī augstajos purvos, kur zem kājām viss šūpojas, un kas arī tā savādi vilina.

Katrā ziņā lielākajā lietū un vējā laukā gan šodien nebiju. Kad skrēju, vējš jau nedaudz bija pierimis. Taču Ogrē postījumi pēc pirmajiem iespaidiem šķiet visai niecīgi. Redzēju tikai vienu nogāzušos koku, kā arī aptuveni kilometru pirms mājām, skrienot pa lielceļu, dzirdēju, kā mežā vēl viens koks nolūzt. Ja vien lielajā vējā nebūtu, par spīti cimdiem, nosalušas rokas, tad vispār viss būtu pa pirmo!

LK nobeigšana

Vakar tika publicēts Latvijas Kausa 2009.gada sezonas beigu kopvērtējums, un man ir izdevies izpildīt pēdējos mēnešos uzlikto uzdevumu - pabeigt gadu TOP2 pozīcijā. Ne jau tāpēc, ka man ļoti vajadzētu 2.vietas diplomu vai balvu, bet tāpēc, ka Latvijas Kausa pirmās 2 vietas automātiski iegūst vietu startam izlasē nākamā gada Baltijas čempionātā. Šogad izjutu, ka tas patiesi ir no svara, ja ir iespēja neskriet atlases sacensībās, jo, lai arī varbūt tas nedaudz samazina sacensību praksi, tomēr nav nepieciešams pakārtot treniņplānu, lai būtu gatavs startēt ne tikai galvenajā mačā, bet arī atlases sacensībās. Šī patiesībā arī ir lieta, kas, manuprāt, ir ļoti apgrūtinoša jauniešu un junioru grupās, kad izlases sastāvā jāstartē vismaz 3-4 sacensībās gadā, un, ja uz katrām no tām vēl ir atsevišķas atlases, tad tie galvenie mači starp pārējiem pazūd.

Bezatlašu startam Baltijas čempionātā nākamajam gadam patiesībā der arī TOP100 Pasaules rangā uz 31.12.2009, bet šobrīd esmu 107.pozīcijā, un neesmu arī pārliecināts, ka pēc jaunākās rezultātu tabulas atjaunošanas, kam vajadzētu būt tuvākajās dienās, pēc kuras arī tiks dzēsti pagājušā gada Pasaules kausa finālu punkti, izdosies pakāpties tās 7 vietas uz augšu. Bet katrā ziņā nobeigt gadu TOP100 noteikti nebūtu slikti.

Te nu bija apņemšanās

Pirms nedēļas rakstīju, ka pagājušonedēļ no skriešanas izvairīšos, taču atkarība darīja savu un jau otrdien biju manāms lēnā skrējienā. Pēc tam arī trešdien (pat divas reizes) un piektdien un visbeidzot arī svētdien, kad biju "viestreniņā" Mežaparkā. Kājas jutās kā nu kuro reizi, taču ik pa laikam vēl kādu asu sāpi Ahileju cīpslu rajonā jūtu.

Šodien mežā gan bija tāda savāda sajūta, redzot uzkritušo sniegu. Skriet biju gan pašā vakarā, kad jau sāka krēslot, taču sniegs vēl pilnībā nokusis nebija, un, ja vien nebūtu dzelteno lapu kokos, tad nelielās sniega paliekas vairāk atgādināja ziemas beigas, kad vēsākajās, no saules vairāk noslēptajās vietās viss sniegs vēl nav nokusis. Varbūt domas par pavasari vai arī svaiguma pilnais gaiss, taču šodien gan skrējiens bija ļoti patīkams, pat kājas nesāpēja.

LČ o-maratonā karte

Un atkal nost no kājām

Iespējams, ka ilgās pārdomas, vai skriet vai neskriet o-maratonu nebija veltas. Vakar atpūtos un saņēmu brīnišķīgu kāju masāžu ar domu, lai šodien vismaz par kājām nebūtu jādomā. Un, lai arī no paša rīta kājas šķita gluži gatavas skriet, tomēr jau iesildīšanās beigās sāku just, ka sāpes atgriežas. Tā nu visu maratona 22,9 kilometru distanci papildus pārējam nācās censties skriet un nedomāt par to, ka kājas sāp it sevišķi skrienot pa ceļiem, kur pamats cietāks.Pēc finiša sajūtas kājās ir atkal līdzīgas, kā pirmajās dienās, kad sāku atkopties pēc Valmieras pusmaratona.
Taču kājas bija tikai daļējs iemesls tam, ka finišēju vien 5.vietā. Pēc kļūdas distances beigu daļā, kur kopā ar Edgaru palikām divatā un palaidām priekšā līderu trio, bija daudz grūtāk saglabāt skriešanas tempu, jo parādījās apziņa, ka "medaļas ir aizskrējušas". Taču pilnīgs spēku izsīkums pēdējās 20-25 minūtēs bija iemesls, kāpēc palaidu prom arī Bērci.
Bet bija jau arī labas lietas. Garajā etapā "nenobijos" un aizgāju pa savu variantu viens pats. Pirms punkta gan satiku Krūmu un Kalvi, kas bija gājuši apkārt, un pēcāk arī noķērām Edgaru un Raivo, tomēr etapu biju nogājis viens pats. Tāpat arī distances beigās, kad spēki bija galā, izdevās sev iegalvot, ka ir jāturpina skriet, kaut arī ļoti lēnām, jo, pārejot soļos, ko uz brīdi arī izdarīju, distances beigšana būtu ievilkusies vēl uz vismaz minūtēm desmit. Un jā, plānoto uzvarētāja laiku pārspēju par veselām 7 minūtēm. Tas nekas, ka tas deva vien 5.vietu.
Katrā ziņā tā vien šķiet, ka sezona ar šo ir arī galā. Nākamnedēļ visticamāk būs atkal saudzīgais režīms, un no skriešanas visticamāk izvairīšos. Kājas jāsaved kārtībā, lai pēc tam, varētu skriet bez traumām.

Atkal uz kājām

Šodien ir pagājušas trīs dienas kopš Valmieras pusmaratona, un pa ilgiem laikiem šīs ir pirmās trīs dienas pēc kārtas, kad neesmu skrējis nemaz (pēdējoreiz trīs dienu atpūta bija dažas dienas pirms Jāņiem). Patiesībā jau iemesls bija ne tik daudz, lai atgūtu spēkus pēc skrējiena Valmierā, bet galvenokārt tāpēc, ka pēc asfalta piedzītajām kājām (pareizāk būtu teikt atsistajām) vakar un aizvakar īsti normāli pastaigāt nevarēju. Šī iemesla dēļ arī ilgi domāju par to, vai pieteikties svētdienas Latvijas čempionātam o-maratonā, taču beigās izlēmu par labu skriešanai svētdien, jo jutu, ka kājas savu "normālo stāvokli" atgūst diezgan ātri. Arī šodien vēl pavisam ideālas sajūtas nav, taču domājams, ka līdz nedēļas nogalei vairs nekas neliks manīt par to, ka dažas dienas atpakaļ pa trepēm kāpu it kā kājas būtu no tīra koka. Un patiesībā jau šodien, lai arī skriet nebiju, tomēr sanāca nedaudz padarboties ar karti, sargājot kontrolpunktus Reljefa pilsētas kārtā, ko varētu uzskatīt par nelielu orientēšanās treniņu.

Saistībā ar sāpošajām kājām diezgan daudz pārdomāju iespējamos iemeslus. Visticamāk tas ir vairāku faktoru ietekmēts rezultāts (nepierasti liels ātrums, apavi ar salīdzinoši plānu zoli, cietais asfalta pamats, nepilnības solī), tomēr no šiem visiem, manuprāt, galvenais ir tieši cietais pamats, pa kuru skriet pēdējā laikā neesmu radis, vismaz ne šādā ātrumā. Arī uz apaviem varbūt var daļu norakstīt, taču ņemot vērā, ka ir vīri, kas maratonus ir vinnējuši, skrienot basām kājām, nez vai tas ir vērā ņemams iemesls. Jebkurā ziņā, lai spētu skriet vēl ātrāk un pēc tam justies krietni labāk, ir nepieciešams krietni vairāk skriet pa asfaltu, kas nozīmē nosacīti speciālu gatavošanos asfalta sacensībām, kas šogad neapšaubāmi izpalika, jo pusmaratons iepriekš nebija ieplānots starp sezonas galvenajiem mērķiem. Orientēšanās maratons gan bija jau laicīgi plānots pasākums, tāpēc tuvākās dienas gatavošos šim pasākumam.

1:09:38

Divus gadus atpakaļ savu pirmo pusmaratonu beidzu ar rezultātu 1:16:28. Nu ir pagājuši gandrīz 2 gadi un toreiz sasniegtais rezultāts ir tapis labots gandrīz par 7 minūtēm - 1:09:38 ir mans rezultāts šodien skrietajā pusmaratonā Valmierā.

Pirms starta biju cerējis tuvoties stundai un 10 minūtēm, lai gan tādas īstas skaidrības par to, cik ātri varu skriet nebija. Vēl jo vairāk, salīdzinoši nogurdinošā iepriekšējā nedēļa Igaunijā lika domāt, ka varbūt visi spēki ir tikuši atstāti tur, tomēr, kā izrādījās, paskriet varu, un man par lielu prieku tika izcīnīta 2.vieta. Lai gan neiztika arī bez dažiem pārpratumiem (atkal uzzināju, ka enerģijas dzēriens ļoti kož acīs) un maksimāli piedzītām kājām (lūk ko nozīmē, ja uz asfalta uzkāpj tikai pāris reizes), tomēr  pozitīvās emocijas šodien bija pārsvarā.

Bet patiesībā vislielākais paldies jāsaka tiem, kas atbalstīja visas distances garumā - orientieristi gan trasē, gan gar trases malām bija ļoti daudz, un uzmundrinošie saucieni pašsajūtas un cīņasspara uzlabošanai bija tieši tas, kas vajadzīgs. Dzirdēt uzmundrinājumus no tiem skrējējiem, kuriem distancē paskrēju garām bija jo īpaši patīkami, jo viņiem atlika spēka ne tikai pašiem skriet, bet arī pateikt kādu labu vārdu. Un jo īpašs paldies maniem trim personīgajiem līdzjutējiem - par ūdeni distancē, par kāju atdzīvināšanu pēc finiša un atbalstīšanu no sākuma līdz pašam galam.

Atpūtas režīmā

Līdz ar militārā čempionāta beigām sezonas galvenie starti ir aiz muguras, taču sezona vēl nebūt nav pavisam galā - šo svētdien skriešu Valmierā pusmaratonu, bet vēl pēc nedēļas ir plānota dalība LČ orientēšanās maratonā. Taču tā kā sezona patiesi tuvojas beigām, tad nu uz pāris nedēļām esmu iegājis ļoti mierīgā treniņu režīmā, kas vairāk izskatās pēc aktīvas kustēšanās ik dienu, nevis kārtīgas trenēšanās. Tas viss tāpēc, lai nedaudz atpūstos no ierastās slodzes, saārstētu savainojumus un uzkrātu spēkus nākamajam treniņu ciklam, kas pēc šī brīža prognozēm varētu sākties oktobra beigās/novembra sākumā, cik nu spēšu izvilkt skrienot mierīgajā režīmā. Un, protams, pirms pusmaratona un o-maratona jau arī nav vērts iespringt, bet vairāk gan atpūsties - vairs jau nekam nesatrenēsies.

Par ātru sapriecājos

Tieši tas laikam bija šodienas kļūdu galvenais iemesls - par ātru sapriecājos par veiksmīgo distances sākumdaļu. Pēdējās 10 minūtēs pamanījos atstāt kļūdās tuvu 2 minūtēm, lai arī pirms tam pēc kopējā laika biju 13.vietā. Lai vai kā uz distances beigām orientēšanās kļuva pavirša un rezultātā arī visai muļķīgas kļūdas. Taču tik un tā 25.vieta beigu beigās ir gluži ok, vien 50 sekundes ātrāk un būtu vietas desmit augstāk, kas liecina, ka rezultāti, vismaz man priekšā, bija visai blīvi.

Viena no atziņām, ko šodien guvu, ka kļūdīties distances sākumā un pēc tam veikt atlikušo daļu bez kļūdām ir daudz patīkamāk nekā kļūdas sataisīt tikai pašās distances beigās. Pat ja rezultāts galā ir vienāds, tomēr škrobe par zaudēto pirmajā gadījumā ir daudz mazāka.

Jāsaka, ka šodien biju arī priecīgs, ka, neskatoties uz traumētajām kājām (labā joprojām ir satūkusi), skriešanu tas galīgi netraucēja. Ja jau pamanījos arī šodien tikt pie viena pirmā etapu laika, tad jau tik slikti ar to nav.

Un rīt jau klāt ir pēdējā sacensību diena - stafete. Skriešu otrajā komandā trešo etapu un centīsimies kopā ar Miku un Andri sastādīt konkurenci pirmajai komandai, cik nu tas būs mūsu spēkos.

Beigu beigās jāpiezīmē arī Aijas varenā uzvara, jo, pat ar gana lielām kļūdām viņa pamanījās pārējām konkurentēm ierādīt, cik ātri patiesībā ir jāskrien.

Garā distance aizvadīta

Pirmā sacensību diena te, Igaunijā, ir garām un jāsaka, ka garā distance ir aizvadīta godam. Protams, ka bez kļūdām neiztika, it sevišķi neapmierināts esmu par aptuveni minūtes kļūdu uz pirmo punktu, bet patiesībā tā arī bija vienīgā nopietnā kļūda un kopumā ar savu veikumu esmu ļoti apmierināts. Kā nekā pēc pagājušā gada 45.vietas un 65.vietas vēl gadu iepriekš, 25.vieta šodien ir visai ievērojams kāpums, un Ieva jau smējās, ka, tā turpinot, nākamgad jābūt gandrizi vai medaļai.

Par šodienas distanci varu teikt, ka mežs bija visai pateicīgs manām prasmēm, jo mežs bija labi skrienams, distance gan bija diezgan kalnaina (kopā savācu 500m kāpumu), taču plānojums gan bija salīdzinoši vienkāršs, par ko liecina arī mans mazais kļūdu laiks, jo kopā ar pirmā punkta kļūdu, salasot visādus sīkumus, kļūdās atstājuv ien kādas trīs ar pusi minūtes. Vienīgā problēma distancē bija atdauzītās kājas - labo atsitu jau uz otro vai trešo punktu un tad tā ik pa brīdim vilka, it sevišķi kalnos skrienot, bet kreisās kājas ikru muskuli savilka kaut kur vēlāk, iespējams, arī to kaut kur atsitu. Jātzīst, ka pa ceļiem, kas distancē bija gana daudz, kājām attistīt gana lielu ātrumu gan īpašu problēmu nebija. Jāsaka gan paldies arī lietuvietim Donatas Mickus, kuru noķēru par minūti uzreiz aiz "puķītes" un tā visu atlikušo noskrejām kopā. Lielo vairumu gan noskrēju viņam pa priekšu, bet vismaz divatā ātrums bija lielāks.

Tad nu tagad jādakterē kājas, jātpūšas kā nākas, un piektdien vidējā distancē jāmauc atkal. Žēl tikai, ka mežs tur būs krietni zaļāks un īpaši ieskrieties nevarēs.

Uz Igauniju

čau, draugi!
rīt dodos uz igauniju. jā, jā, jūs jau pareizi uzminējāt; tās būs manas kārtējās sacensības, un par ko gan citu, lai es rakstītu šajā blociņā, ja ne par skriešanu, sportu, kartēm un treniņu plāniem. jūtos nedaudz apslimis, bet tas tikai nozīmē, ka esmu cītīgi gatavojies, lai sasniegtu labus rezultātus.
novēlu lācītim(savai māsai) tikt 3dien uz reljefu un noskriet vismaz par minūti ātrāk, tas tā, virzienā uz progresu!:)

P.S. Rīt patiesi braucu prom. Uz Igauniju, uz Pasaules militāro čempionātu orientēšanās sportā. Trešdien garā distance, piektdien vidējā, bet sestdien stafete. Čempionāta lapa - http://www.mil.ee/orienteering/

Orientieristu skaita kuplināšana ģimenē

Lai arī reizēm daļai cilvēku to uzzinot ir pārsteigums, taču pirms 14 gadiem, kad sāku ar orientēšanās sportu nodarboties, nevienam manā ģimenē ar to nekāda saistība iepriekš nebija bijusi. Un arī šo 14 gadu laikā, neskaitot cītīgo manu sportisko gaitu atbalstu, neviens no maniem ģimenes locekļiem mežā ar karti nav bijis. Taču šodien šajā ziņā bija īpaša diena, jo māsa piedzīvoja savas pirmās orientēšanās sacensības.

Debija notika tepat Ogrē Reljefā, un 50 minūšu laikā tika pievārēta S21C grupas distance 3,1 kilometra garumā. Visu šo laiku arī es aktīvi piedalījos lielajā notikumā, sekojot māsai pa pēdām un vajadzības gadījumā piepalīdzot, lai neaizietu pavisam aplam.

Jāsaka, ka biju patīkami pārsteigts, ka ātrums viņai pa mežu bija vairāk kā pieklājīgs, un viņas ikdienas 15-20 minūšu skrējieni laikam ir nesuši rezultātus. Pie kartes lasīšanas un orientēšanās prasmēm gan vēl jāpiestrādā, bet tas jau tāpat kā man - ar skriešanu īpašu problēmu nav, nebūtu tik tā karte līdzi jānes :) Un tas brīdis, kad pa gabalu tiek pamanīts kontrolpunkts un ātrums pieaug visai ievērojami, no malas skatoties ir vienkārši neaprakstāms.

Jācer, ka arī pēc nedēļas viņai pietiks apņemšanās, lai dotos mežā, jo tad to nāksies darīt vienai, jo būšu Igaunijā.

P.S. Izrādās, ka, arī ne pārāk ātri līdzi skrienot, var tikt pie traumām. Kritiens, ko izcirtumā piedzīvoju, no malas esot izskatījies visai iespaidīgs, par ko liecina arī nobrāztā roka un saskrāpētā krūts.

Nav vairs tas gaišums

Pulksten pusdeviņos vakarā mežā jau ir tik tumšs, ka bez lampas īsti droši, lai neiekāptu kādā bedrē, nav. Tas nozīmē, ka vakarā vairs īpaši iešanu-uz-treniņu vilkt garumā nevarēs. Lai arī šodien atskrēju mājās uzreiz pēc 9iem, tomēr skriet nav tik forši, ja visu laiku jāuzmanās par to, lai lieku kāju uz stingra pamata un neiekāpju kādā bedrē, kuras vairs tumsā īsti redzēt nevar.

Netipiski igauņiem

Pēc ilgas rakņāšanās interneta līkločos beidzot uzgāju nedaudz plašāku info par Militāro čempionātu. Un visai pārsteigts biju par to, ka garās distances karte izskatās gana balta, bez zaļajiem un purviem, kas citkārt Igaunijai ir ļoti raksturīgs:

Vidējās distances un stafetes karte gan ir gluži igauniska:

Pamazām iesoļojam rudenī

Vakar Gulbenes kausā mežs bija pilns ar sēnēm. Tik daudz, ka tās varēja manīt pat skrienot. Tas nozīmē, ka rudens ir pavisam tuvu, un, lai arī ārā vēl ir pietiekami silts, tomēr no rudens neizbēgsi. Un arī sportiskajā griezumā ir iesācies rudens cēliens.

Pēc Pasaules čempionāta Ungārijā ir jūtams tās vispārējs sagurums, tomēr pa nedēļu centos tomēr uzskriet, lai kājas turpinātu kustēties. Vakar Gulbenē biju patīkami pārsteigts, ka pa mežu varēju paskriet gana ātri, un kā laba piedeva tam bija arī iegūta 1.vieta.

Šodien Klubu stafetēs gan vairs īsti labi neripoja. Vienīgi Latvijas paugurus pēc Ungārijas kalniem gan joprojām īsti nejūtu. Tos īpaši nejutu vakar Gulbenes diezgan kalnainajā distancē un pat Baldones Riekstu kalna pusnogāze šodien padevās bez kādas īpašas piepūles. Tas viennozīmīgi priecē. Un arī šodien bija prieciņš rezultātu formā, jo esam pakāpušies pāris pakāpienus tuvāk tam, lai Klubu stafetēs atkal izcīnītu 1.vietu. Šogad 4. vieta pēc pagājušā gada 7. vietas bija gana labs sasniegums. Paldies arī Ogres līdzjutējiem.

Tālākais rudens plāns sacensību formā vēl nav 100% skaidrs, tomēr, ja nekas kardināli nemainīsies, tad no 14.-20.septembrim startēšu Igaunijā Pasaules militārajā čempionātā, pēc tam 27.septembrī ir plānots startēt Valmieras maratonā pusmaratona distancē un pēc tam oktobra sākumā Latvijas čempionāts orientēšanās maratonā. Iespējams, ka ar to arī sacensību sezonai šogad tiks pielikts punkts, bet laiks rādīs.

Vismaz viens prieciņš Ungārijā bija

Tā tam somam vajadzēja. Ne par velti trešais laiks finišā. Žēl tikai, ka ar to bija par maz, lai tiktu finālā.

Čempionāts beidzies

Sajūta, protams, štruntīga palikt vienu vietu un tikai četras sekundes aiz fināla. Un tagad jau varētu atrast ne vienu vien vietu, kur tās sekundes esmu atstājis, taču patiesībā jau viss ir pavisam vienkārši - var jau teikt, ka nepaveicās, vai čīkstēt par sekundēm, bet galu galā jau vienkārši ir jābūt tik stipram, lai šādas sekunžu kļūdas neko nespētu ietekmēt.

Nav izslēgts, ka biju cerējis uz augstāku rezultātu, jo man šķita, ka varu paskriet ātrāk nekā patiesībā spēju. Arī orientēšanās negāja tik gludi, kā varētu vēlēties, taču galu galā visi šie iemesli dos lielāku motivāciju turpmākiem treniņiem.

Tagad nu man čempionāts ir beidzies un varu atlikušajā nedēļas daļā aiziet kādā ekskursijā, atbalstīt mūsējos stafetē un garajā distancē un kārtīgi saēsties ungāru kūciņas, kā fanes iepriekš bija vēlējušas. Un, protams, jāuzskrien arī vēl kāds treniņš pa ungāru kalniem.

Visas cerības uz sprintu

Ja būtu ticis finālā, tad pelnījis to nebūtu. Pirmajā distances daļā atstātais laiks kļūdās bija pārāk liels un tāpēc 20.vieta un palikšana ārpus fināla galu galā ir tikai pelnīta. Līdz skatītāju punktam, kad biju skrējis 40 minūtes, Thierry, kurš mūsu skrējienu uzvarēja, jau zaudēju 7 minūtes un 20 sekundes, bet atlikušajās 27 minūtēs piezaudēju vien 1:45. Bet nu prieks vismaz, ka paskriet, it sevišķi beigu daļā, varēju pietiekami ātri, tāpēc jācer, ka sprintā ar karti izdosies labāk tikt galā un tur finālā ieskriet izdosies.

Par pašu distanci jāsaka, ka startā jau nedaudz pārsteidza garais pirmais etaps, kur uzreiz bija redzami 2 varianti, vai nu vairāk pa labi, pa ceļu cauri zaļajam, vai arī vairāk pa kalna kori. Izvēlējos otro variantu, un tik tālu jau viss bija labi, taču no ceļa pirms punkta nogriezos nedaudz par ātru, jau ieraugot dzelteno klajumiņu un nesagaidot takas līkumu. Tad arī nolaidos pārāk zemu un īsti kartē iezīmēt savu ceļu tajā vietā nevaru, bet nu domāju, ka 1:30 vismaz tur atstāju, beigās punktu paņēmu no apakšas. Uz otro punktu noskrienot no kalna, pagriezu diezgan asi potīti, taču centos nesamazināt ātrumu un ar laiku vairs īpaši sāpes nejutu (pēc finiša gan tagad sāp). Nedaudz arī uzbakstīju 3.KP, jo pārpratu, ka punkts ir kalniņa nevis ieplakas malā, bet tur ātri attapos.

Uz 4.KP sapratu, ka kalnam jācenšas apliekt apkārt. Īsi pirms punkta no kalna augšas pieskrēja klāt čehs, kurš startēja 2min aiz manis (etapu laikam bija gājis pa taisno). Uz 5.KP centos turēt viņam līdzi, taču punkta rajonā viņš sāka "staigāt" un arī es apjuku, jo patiesībā bijām uzkāpuši par augstu. Arī te vismaz minūte tika atstāta, varbūt pat vairāk. Uz 6.KP man pa ceļam patrāpījās priekšā soms, kurš smuki aizveda līdz punktam, taču pie paša punkta nedaudz aizgāju par daudz pa kreisi, viņš paņēma punktu, es pēc kādām 10 sekundēm, un uz nākamo jau nācās ķert viņu rokā. Pirms 7. punkta redzēju, ka viņš aiziet pārāk tālu un sapratu, ka laikam viņam nav mans punkts, taču savējo sāku meklēt pārāk zemu, un arī te kādas 30-40 sekundes atstāju.

7.KP paņēmu kopā ar Scott Fraser no Lielbritānijas, taču uz skatītāju punktu pa kalnu uz leju viņš atrāvās, es vēl paguvu nošļūkt nedaudz uz vēdera, tāpēc skatītājā biju jau gabaliņu aiz viņa. Nākamie punkti aiz skatītāja bija diezgan vienkārši, un pie 15.KP atkal satiku Skotiju, kurš izskatījās gana pajucis, nevarot atrast punktu. Punktu paņēmu pirms viņa un uz nākamo arī skrēju pa priekšu. Te gan uztaisīju visai stulbu kļūdu, jo pirmajā brīdī jau sapratu, ka pirmā ieplaka, ko redzu, nav manējā, taču, kad ieraudzīju, ka tā ir tik ļoti akmeņaina, tad likās, ka varbūt tomēr ir īstā un ieskrēju iekšā jau pirmajā, taču punkta tur, protams, nebija. Bet līdz punktam Skotiju atkal praktiski noķēru.

Uz 17.KP pa gabalu ieraudzīju, ka uz punktu skrien šveicietis Baptiste Rollier. Punktu paņēmu labu gabaliņu aiz viņa, taču uz 18.KP nedaudz ātrāk uzskrēju un pie punkta bijām kopā gan ar Skotiju, gan Baptiste. Uz 19.KP smuki mūs aizveda Baptiste, bet, izejot no punkta, viņi abi ar Skotiju nedaudz sabremzējās, laikam sākumā gribēja iet lejā uz ceļu, šeit gan pats sapratu uzreiz, ka zaļais jāapliec pa labo pusi, un garām man pēc brīža paskrēja vien Baptiste. Uz 21.KP pa ceļu Baptiste sāka skriet krietni ātrāk, taču netaisījos atpalikt un punkta rajonā bijām kopā, vien viņam bija blakus farsta punkts, pie kura pieskrēju, bet ātri attapos. Skotijs gan paspēja tajā jau atzīmēties un, ja nebūtu es sācis skatīties leģendu, tad viņš droši vien tā arī būtu aizskrējis tālāk un galu galā būtu noņemts. Tad jau vien bija atlicis pēdējais punkts un finišs, kurā uzdevums bija noķert un apdzīt priekšā esošo somu, ko arī godam izdarīju, finišējot 20.vietā ar laiku 1:07:06, uzvarētājam zaudējot 9:05. Kopumā kļūdās ap 4-5 minūtēm noteikti savācas, ja ne pat vairāk.

Un te arī karte ar manu ceļu:

Rezultāti - (C kvalifikācijas skrējiens)

Apgūstam Ungāriju

Vakar īsi pirms pusdienlaika pēc 18 stundu braukšanas ieradāmies Miškolcā, pasaules čempionāta ciematā (WOC village), kas izvietots Miškolcas universitātes studentu pilsētiņā. Pirmais īsais kāju izkustināšanas treniņš bija 20 minūšu garumā pa universitātes teritoriju ar vietējo sprinta karti rokās.

Vakarā aizbraucām arī uz oficiālo treniņkarti. Ņemot vērā, ka man būs jāskrien garā distance un vidējo neskrienu, tad piedāvāto 1:10000 karti nemaz nepētīju, bet devos lielajos kalnos ar otru 1:15000 mēroga karti. Pusstundas laikā apskrēju pāris tuvākos punktus, un guvu arī pirmos iespaidus par apvidu - kalni, protams, lieli, bet, ja spēks ir, uzskriet var, tikai jāpiespiež sevi. Ātrumi noteikti būs lieli, jo redzamība ir ļoti laba un pamats zem kājām pietiekami ciets, vietām tikai zem lapām ir akmeņi, kur jābūt uzmanīgākam. Orientēšanās pa lielam būs atkarīga no precīzas virziena un attāluma izjūtas, jo diži daudz detaļu, ko kartē lasīt nav.

Šodien pēc brokastīm (baro ļoti labi, un arī sadzīves apstākļi kopumā ir gluži ok) devāmies uz to pašu karti, kur aizskrēju uz tālāko kartes galu, kur nogāzes vairs nebija tik stāvas, taču tik un tā 50 minūšu laikā 330 metrus kāpuma savācu (no tiem gan 100m bija pirmajās septiņās minūtes, lai "uzrāptos" uz starta vietu).

Rīt jau pirmā sacensību diena ar vidējās kvalifikāciju, bet mans pirmais starts būs pirmdien no rīta - garās distances kvalifikācijā.

Kaujas gatavībā

Nu vairs atlikušas pārdesmit minūtes līdz prombraukšanai uz Ungāriju. Vakar paņēmu brīvu no skriešanas, un šorīt īsajā treniņā sajūtas jau bija daudz labākas, nekā aizvakar stadionā. Arī kaujas svars - 66,5 kg, kā šodien rādīja svari, liecina, ka pēdējo nedēļu dažādo izēšanās pasākumu sekas ir pilnībā likvidētas.

Katrā ziņā fiziskā gatavība ir pilnīgi pietiekoša, lai minimālo programmu - tikt finālos, izpildītu. Tehnisko gatavību Ungārijas apvidiem šeit Latvijā ir bijis grūti pilnveidot, tāpēc nācās aprobežoties ar Ungārijas karšu pētīšanu un variantu analizēšanu. Bet par psiholoģisko un taktisko gatavību ir grūti ko teikt, tā bieži vien ir atkarīga no konkrētās dienas sajūtām.

Visu info par Pasaules čempionātu var atrast čempionāta mājas lapā www.woc2009.hu. Es mežā došos 17. augustā garās distances kvalifikācijā, 20. augustā - sprinta kvalifikācijā, un, ja būs izdevies tikt finālā (15 labākie no katra kvalifikācijas skrējiena tiek tālāk), tad 20. augusta vakarā startēšu sprinta finālā, savukārt 23. augustā - garās distances finālā. Laika prognozes sola temperatūras ap +30, kas nozīmē, ka mežā viegli nebūs ne tikai dēļ kalniem, bet arī dēļ lielā karstuma, taču visas grūtības ir pārvaramas, vajag tikai apņēmību.

Vēl nav

Lai arī līdz prombraukšanai uz Ungāriju ir atlikušas vien 2 dienas, tādas īstas sajūtas, ka tuvojas praktiski sezonas lielākais notikums, nav. Var jau būt, ka no vienas puses ir labi, ka nav stresa, taču tik un tā kaut kā savādi. Labi vismaz, ka apņēmība nav zudusi, lai gan šodien treniņā īpaši neripoja, kas īpaši patīkamas sajūtas neradīja.

Nost visu lieko

Šodien par godu Ungārijai esmu ticis pie jaunas frizūras. Nu uz galvas matu ir krietni mazāk nekā pēdējā laikā biju radis, taču tā, ka matu vispār vairs nebūtu, arī nav. Katrā ziņā šodien treniņā jau jutu, kā vējš tiek arī galvai klāt. Tā ka jāsaka paldies trenerim ne tikai par periodisko palīdzību fiziskās kondīcijas gatavošanā, bet arī par frizūras ieveidošanu.

Āgenskalna ielās

Kā sagatavošanās procesa pasaules čempionātam Ungārijā šodien izmantoju laipno aicinājumu piedalīties RSP rīkotā Parku tūres posmā Āgenskalnā un Uzvaras parkā. Pretstatā ierastajam 15 minūšu skrējienam, šodien bija 4,3km distance, kas ar visu līkumošanu izvērtās par gana ātru skrējienu gandrīz pusstundas garumā.

Finišēju ar rezultātu 26:37, un ja neskaita Mārtiņu Sirmo, kas vinnēja man 42 sekundes, tad pārējie dalībnieki (kas bija pārsteidzoši daudz - ap 20-25) bija nedaudz lēnāki. Bet ne jau rezultāts šoreiz bija tas galvenais. Bija iespēja ātrumā sajust karti un iekļauties īstā distancē un nedaudz dabūt mača sajūtu, ko treniņos ir visgrūtāk sajust. Un par spīti pāris jaunām sētām, kas kartē nebija un pabojāja izvēlētos variantus, un nepierasto lenšu meklēšanai kontrolpunktu vietās, man pasākums patika. Jutu, ka rezervīte skrienot vēl ir un tas jau laikam pirms lielā mača ir galvenais.

Paldies Vitai un Kristapam par aicinājumu uz šo pasākumu, un kas zina, varbūt iznāks uzskriet šogad vēl kādu reizi līdzīgā mačiņā.

Vīri uzdarbojas

Šodien beidzot novēroju to, ka stadionā veselīgā dzīvesveida piekritēju vidū ir ne tikai sievietes. Ap 21iem vakarā uz skrejceļa parādījās arī kāds vīriešu kārtas pārstāvis. Sākumā gan viņš tā nedaudz sabijies izskatījās, kad ieraudzīja mani, taču pēc tam visnotaļ cītīgi apļoja pa stadionu līdz ar vēl divām daiļā dzimuma pārstāvēm un mani.

Dažādās lietas

• Uz Ogres stadionu nav vērts iet vēlāk par 22.00, jo tieši tad stadions tiek slēgts un treniņu nākas pārtraukt pusceļā.
• Kokneses parkā sanāktu gluži labs meža/parka sprints. Pilsdrupās gan skriet nez vai kāds laistu, bet parkā taciņu un ceļu un arī apskates objektu ir gana.
• Diezgan nepatīkami, ja bažas treniņplāna izpildei rada mistisks kodums potītes apvidū. Kukaini, kas bija pie vainas neredzēju, bet to, ka pēc rīta koduma vakarā potīte bija krietni resnāka, gan manīju. Vēl nākamajā rītā nācās skriet ar pietūkušu kāju.

Ogres stadions

Nu jau pāris nedēļas kā Ogrē ir atjaunots stadions - veco nolietoto gumijas plākšņu vietā nu ir skaists sarkans skrejceļš. Un papildus tam, ka šāds skrejceļš ātruma treniņus padara daudz aizraujošākus, tā vien šķiet, ka tas ir arī papildus pamudinājums Ogres iedzīvotājiem izkustēties. Vismaz tās pāris reizes, kad stadionā esmu bijis, pa apli riņķo vēl pa kādam izkustēties gribētājam. Prieks, ka cilvēki cenšas domāt par savu veselību un līdz ar jauno stadionu viņi var ne tikai par to domāt, bet arī pa īstam ko darīt lietas labā.

Un jā - visas pa apli skrienošās, ko līdz šim esmu manījis, ir bijušas daiļā dzimuma pārstāves. Laikam jau nav jābrīnās, ka sievietēm vairāk rūp sava veselība...

Pirmais simtnieks

Šodien pēc cītīgās sekošanas Pasaules spēļu pārraidei gan video, gan GPS ceļu skatīšanās režīmā, nolēmu, ka jāpaskatās, vai Pasaules spēļu rezultāti jau ir iekļauti Pasaules rangā. Diezgan liels bija mans pārsteigums ieraugot, ka pēc pagājušā gada PČ sprinta un vidējās distances rezultātu dzēšanās esmu pacēlies uz 97.vietu un pirmo reizi esmu iekļāvies pirmajā simtniekā. Izskatās, ka gada sākuma apcerējumā Par pasaules rangu pēdējais teikums būs izpildījies ar uzviju, un vēl jau sezona nav galā. Katrā gadījumā pārsteigums patīkams :)

Saite uz latviešu rezultātiem Pasaules rangā:
http://iof.6prog.org/WR_Aths.aspx?fed=LAT&how=F&sort=R

Apkārt Vaidavas ezeram

Kā cerēts sestdien startēju SPORTLAT rīkotajā skrējienā "Apkārt Vaidavas ezeram". Pirms gada diezgan karstā laikā apkārt ezeram apskrēju 39:21, izcīnot piekto vietu. Tā kā skriešanas sacensībās pa lielam vietu kārtību finišā jau var prognozēt pirms starta, zinot dalībnieku sastāvu, tad redzot, ka ātrākie skrējēji, kas pavasarī Cēsīs finišēja pirms manis, atbraukuši nav, bija skaidrs, ka būs iespēja pacīnīties par uzvaru.

Galu galā skrējiens izdevās varen labs, un ja vien neskaita pirmos ~4 kilometrus, kad aiz muguras vēl dzirdēju konkurentu elpu, tad pārējo noskrēju viens pats, īsti pat atpakaļ neskatīdamies. Atpakaļ neskatīšanās gan arī bija iemesls tam, kāpēc pusotru kilometru pirms beigām sāku vēl nedaudz kāpināt ātrumu, jo aiz muguras braucošo velosipēdu noturēju par skrienošu sportistu. Un tā nu ar ātrajām beigām finišēju pēc 37 minūtēm un 6,3 sekundēm, pagājušā gada rezultātu uzlabojot par vairāk kā 2 minūtēm. Otrās vietas ieguvēju, kā izrādās, apsteidzu par vairāk kā minūti.

Vienīgi, kā jau ierasts šosejas skrējienos, distances garumu organizatori gan bija norādījuši nepareizi. Katrā ziņā nolikumā rakstīto 11,7 kilometru vietā, Gmap-Pedometer.com lapā samēriju vien 11,4 kilometrus. Taču tas jau daudz neko nemaina, un sagurums pēc skrējiena kājās bija ne mazāk liels.

Nu gan izskatās, ka līdz Pasaules čempionātam vairs nopietnās sacensībās startēt nav plānots. Un kā skaitītājs lapas augšpusē rāda, vēl ir 33 dienas atlikušas, lai saliktu pēdējos punktus uz "i" pirms lielajiem skrējieniem Ungārijā. Jau tagad zinu, ka startēšu garajā distancē un sprintā, tad nu šim distancēm raksturīgajām lietām pievērsīšu īpašu uzmanību turpmākās nedēļas.

Karšu kvalitāte

IOF karšu komisijas mājas lapā uzgāju 2008.gada karšu kvalitātes novērtējumu, kurā ik gadu karšu komisija izvērtē lielāko sacensību karšu un distanču kvalitāti.

Par Ventspils EČ kartēm īpaši labi vārdi teikti nav. Iespējams, nav bijuši nosūtīti tie labākie eksemplāri, kas izslēgtu aizrādījumu par kontrolpunktu nobīdēm uz kartes (jāsaka gan, ka šī problēma Latvijā ir novērojama ik pa laikam). Bet galvenā lieta, kas novērtējumā ir pieminēta - pushorizontāļu pārmērīga lietošana. Te nu varu pilnībā piekrist, jo daudzās kartēs pushorizontāles patiesi ir pārāk daudzu un pilnīgi liekas, kas vietām tikai nevajadzīgi sarežģī kartes lasīšanu. It sevišķi daudz tās esmu pamanījis L. Malankova zīmētajās kartēs.

Interesants ir arī punkts visa 2008.gada novērtējuma kopsavilkumā par to, ka beidzamā laikā lielajās sacensībās distances tiek piesātinātas ar pārmērīgi daudz kontrolpunktiem, kas pa lielam tā arī varētu būt. Latvijā, protams, labiem garajiem etapiem trūkst atbilstošu apvidu, un, iespējams, no skatītāju viedokļa (cik nu daudz mums viņu ir?!) taurentiņi un daudz punkti ir interesantāk, taču pati orientēšanās no tā patiesi zaudē.

Ja pieskaras karšu kvalitātes tēmai, tad jāpiemin diezgan neparastais izcirtuma (varam to uzskatīt arī par ļoti tīrītu mežu) apzīmējums Kāpas 2.dienas kartē. Tā vietā, lai kartē būtu lietots apzīmējums - baltie rimbuļi uz dzeltenā fona (404. apzīmējums, kas pēc definīcijas ir apvidus ar retiem kokiem), kartē bija salikti daudz brūni punkti, kurus pirmajā mirklī nemaz nevarēja pamanīt, un tuvojoties šim izcirtumam nācās pārliecināties, vai patiesi skrienu pareiz. Lai arī bukletiņā par šo bija minēts, tomēr šāda apzīmējumu izmantošana īsti nav saprotama, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka paskriet pa to varēja gana ātri.

Beidzot

Pēc divu gadu nesekmīgas cenšanās nokļūt Latvijas izlasē startam Pasaules čempionātā, šogad beidzot tas ir izdevies. Par spīti ne pārāk veiksmīgai Kāpai (vismaz noteikti ne tehniskā ziņā) izlasē esmu ticis.

Solis uz priekšu?

Norvēģijā novēroju, ka distancē esmu pa lielam ticis vaļā no problēmas, kad domas aizklīst kaut kur citur, attiecīgi traucējot pilnībā nodoties distancei. Taču koncetrēšanās tieši kartes lasīšanai joprojām ir nepietiekama. Nez vai to var uzskatīt par soli tuvāk pilnībai?!

Atkal Latvijā

Pēc jūnija intensīvās braukāšanas riņķī pa Ziemeļvalstīm beidzot esmu atkal mājās, un ja vien neskaita Kāpu nedēļas beigās un, iespējams, skrējienu apkārt Vaidavas ezeram vēl pēc nedēļas, tad no sacensībām vismaz uz pāris nedēļām būs miers. Un, lai arī pa šo laiku uzrakstīt kaut ko internetā paliekošo īsti nesanāca, tomēr nevarētu teikt, ka piedzīvojumu būtu bijis maz - divi starti Pasaules kausā Somijā, Jukolas pirmais etaps, mazā nometnīte šiem abiem abiem pa vidu, kā arī pēcJāņu dienas Oslo, startējot vēl divos Pasaules kausa posmos.

Pasaules kauss Somijā

Pagājušogad jūnijā Oslo bija mana debija Pasaules kausa startos, un šogad jau devos kaut ar ne pārāk lielu, bet tomēr kaut kādu šādu maču pieredzi. Taču uzreiz jūtamais Somijas apvidu pieredzes trūkums lika par sevi manīt, un lai arī pirmajā dienā vidējā distancē kļūdas bija vien kādas 3 minūtes, tomēr pārvietošanās ātrums somu mežā bija par lēnu. Iespējams, traucēja lielie kalni, iespējams, akmeņainais pamats, taču pirmais starts galīgi neizdevās kā cerēts. Līdz iekļūšanai pirmajā četrdesmitniekā pietrūka gauži daudz, pirmajai vietai zaudējot teju desmit minūtes un finišēju 90.vietā 119 dalībnieku konkurencē. Vienīgais prieks bija finiša taisnē, kad sajutu, ka pa līdzeno paskriet tomēr varu, kas viesa cerības, ka nākamajā dienā sprintā varētu tomēr pacīnīties par iekļūšanu finālā, ko garantēja ieskriešana starp labākajiem 11 katrā no trim priekšskrējieniem.

Sprintā patiesi ātrums nebija slikts, jo vismaz pāris otros un trešos splitlaikus izdevās uzrādīt, taču varianta kļūda garajā etapā uz 5.KP, kā arī muļķīga kļūda, pašās distances beigās nozīmēja vien to, ka finālā neskriešu. Pie ideāla skrējiena tas būtu bijis paveicams, bet galu galā savā skrējienā 20.vieta, minūti un 5 sekundes aiz uzvarētāja, un 29 sekundes līdz iekļūšanai finālā. Tā nu lielās cerības, kas tika liktas uz sprintu īstenot neizdevās un vakarpusē kopā ar Aiju, Mārīti un Jāni jutām līdzi Mārtiņam un Ingai, kas skrēja finālā.

Līdz ar PK beigšanos atlikušās dienas līdz Jukolai pavadījām Mārtiņa un Jāņa somu kluba Turun Metsänkävijät mājā jūras krastā, kurā dzīvojām arī Pasaules kausa dienās. Tā kā dzīvojām pavisam tuvu vairākām kartēm, tad atlikušās dienas izmantoju izdevību paskriet vairāk pa somu apvidu un pierast, gan pie somu karšu zīmēšanas stila, gan pie latviešiem neierastā pamata zem kājām. Ar katru dienu progress bija jūtams un, iespējams, arī tāpēc skrējiens Jukolā vismaz no šī, somu apvidus, viedokļa grūtības nesagādāja.

Jukola

Pēc gada pārtraukuma Jukolā atkal startēju OK Saldus sastāvā, un tā kā pēc pagājušā gada starta sapratu, ka skriet Jukolā pirmo etapu man tomēr patīk labāk nekā skriet pēdējo, tad biju priecīgs, ka arī šogad būs iespēja startēt pirmajā etapā. Redzot starta iekārtojumu, kur pirmie pārsimts metri no starta līnijas bija jāveic pa zirgu hipodroma ovālu, iekšējais saviļņojums bija jo lielāks. Ik pa laikam kāds atgādināja par manu startu pirms diviem gadiem, kad iznācu pirmajā etapā no meža 15.vietā, tāpēc šogad motivācija noskriet tādā pat augstā līmenī bija jo īpaši liela.

Šogad starts bija salikts pa 20 komandām rindā, tāpēc nācās startēt no 12. rindas, taču tā kā sākumā nācās skriet pa šo hipodromu, tad grūtības apsteigt priekšā skrienošos bija salīdzinoši mazākas nekā tad, ja tas būtu jādara mežā. Tad nu startējot reizē ar pārējiem nedaudz vairāk kā 1400 sportistiem, jau laikus centos tikt tuvu priekšgalam. Liels bija pārsteigums ieraugot pirmo etapu, kur 4 kilometru garumā nācās skriet pa ceļu, un tur nu skrienot, sapratu, ka kādreiz orientēšanās mačos noder arī pieredze no dažādiem gludajiem skrējieniem, kad visu izšķir tas, cik ātri spēj paskriet.

Pie pirmā punkta ar šo ātro skriešanu tiku kā piektais un nākamie jau bija farsta punkti, un diezgan droši zinu, ka pie 3.KP biju pirmais, lai gan citiem šķiet bija izdevīgāki farasta punkti, jo uz nākamopunktu skrienot, ja manīju, ka lampu rinda ir nedaudz priekšā. Taču lielajā "līderu vagonā" atgriezos un tā nu turpināju skriet pieklājīgā tempā, ik pa laikam atceroties TuMes menedžera vārdus saviem sportistiem pirms starta - "stay in the winning position". Taču drīz vien sākās problēmas ar vēderu, kuru iemesls par 99% bija enerģijas dzēriens DEXAL, ko deva distancē, līdz ar to viena no lielākajām mācībām uz priekšdienām, ir izvairīties no šīs firmas dzērieniem. Īsi pirms 9.KP nācās apstāties pirmajam pitstopam, taču to pamanījos izdarīt gana ātri un par laimi vadošā grupa bija nedaudz punkta rajonā uzkļūdījusies, tāpēc drīz vien atkal biju kopā ar līderiem. Taču uz 12.KP man bija tālāk farsts kalna galā, pa ceļam izskrēju caur tuvāko farstu, un visi apkārt esošie ņēma to punktu, tāpēc uz savu punktu cauri zaļajam nācās skriet vienam. Pēc tam, izskrienot uz izcirtuma jau pamanīju, ka vesels bars jau atkal ir labu gabalu priekšā. Uz nākamo punktu bija garāks etaps, un atkal sajutu, ka vēders joprojām rada problēmas pārvietoties pilnā ātrumā, tāpēc īsi pēc punkta paņemšanas bija mans otrais pitstops. Pavisam tuvu jau bija distances beigas un uzskrienot uz pļavas, atkal manīju, ka ir farsta punkts, manējais bija vairāk pa kreisi, taču pa gabalu redzēju vīrus, kas devās vairāk pa labi, un ļoti pieļauju, ka viņi bija arī tie, kas finišēja kā pirmie (kādam jau vienmēr būs izdevīgāks farsts :) ). Lai vai kā distances beigas veicu salīdzinoši ātri, finišā vēl pamanoties apsteigt, šķiet, 3 sportistus un finišēju 25.vietā, par ko biju atkal varen priecīgs. Paldies visiem, kuru balsis dzirdēju finišā, kas palīdzēja skriet ātrāk. Kā būtu, ja būtu viss kārtībā ar vēderu un izdevīgāks farsts, nevar zināt, taču arī šāds iznākums ir gana labs. Un ja vien ne Guntara neveiksmīgā trauma mūsu komandas otrajā etapā, tad pieļauju, ka OK Saldus būtu varējis finišēt kā labākā Latvijas komanda, bet arī 252.vieta paceļoties no piektā desmita pēc otrā etapa ir gluži labi.

Pasaules kauss Norvēģijā

Oslo jau biju pirms gada Pasaules kausā un tāpēc priekšstats par norvēģu mežiem bija. Tas gan deva maz no tā viedokļa, ka pie mums nav ne tādu klinšu, ne tādu kalnu, līdz ar to pienācīgi sagatavoties skriešanai tādā apvidū šeit uz vietas Latvijā nav vienkārši. Ne par velti garā distance pagājušogad Oslo izpelnījās gada grūtākās distances titulu.

Norvēģija mūs sagaidīja ar milzīgu karstumu (ap 30 grādiem visas četras dienas) un tas visu pasākumu padarīja tikai grūtāku. Vidējā distance iesākās pagalam slikti jau no pirmajiem punktiem - gandrīz minūtes kļūda uz pirmo punktu, kad pārpratu kartē zīmēto izcirtumu un otrā punkta paņemšana ar lielu loku neliecināja par to, ka tālāk būs vieglāk. Līdz 7.KP gan izgāju salīdzinoši tīri, taču pēc tam ideāli uzsākts garais etaps beidzās ar gandrīz 2 minūšu kļūdu skraidot pa zaļo nogāzi un mēģinot izprast, kur tieši ir punkts. Kļūdas bija arī uz nākamajiem trim punktiem, un pēc tam diezgan muļķīga kļūda vēl arī uz 13.KP. Pēc skatītāju punkta gan pēdējo aplīti izdevās noskriet gana tīri un gana ātri un aizmuku no diviem sportistiem ar ko skrēju kopā pirms tam, taču finišā vien 70.vieta, bet ar tādām kļūdām (domājams vismaz 7 minūtes) uz neko labāku cerēt nevar. Pirmajai vietai zaudēju 11:23, pirmajam 40niekam - 5:44. Vien mazais prieciņš bija par to, ka starp visiem četriem latviešiem biju labākais, nieka 3 sekundes priekšā Mārtiņam, kas nozīmēja, ka nākamajā dienā iedzīšanā būs jāskrien kopā.

Sestdien laiks, šķiet, bija palicis karstāks un tāpēc pavisam pareizs bija lēmums ņemt līdzi jostu ar pudelītēm, ko ik pa laikam skrienot lēju sev uz galvas, lai nedaudz atvēsinātos. Taču pati distance izvērtās priekš manis pat ļoti veiksmīga, lai gan jāatzīst, ka lielāko daļu skrēju kādā vagonā īpaši neraujoties priekšgalā, kas vairumā gadījumu arī būtu bijis grūti izdarāms, jo lielais vairums sportistu skrēja patiešām ātri, kas nozīmēja to, ka galvenais bija zināt savu atrašanās vietu, virzienu uz punktu un jāmēģina tik turēties līdzi baram. Mārtiņš kaut kur aizmugurē pazuda pēc 8.KP, un pēc tam viņu redzēju vien puķītē. Liels bija mans pārsteigums, kad skrienot, manīju, ka apkārt sāk parādīties 50mitie un pat 40mitie numuru, jo startēju taču kā 70ais. Lai vai kā uzreiz pēc garā etapa uz nākamo punktu bija jāskrien pa kalnu uz leju, pa vidam šķērsojot dzirdināšanās punktu, tajā piestāju padzerties, taču trīs priekšā skrienošie, šķiet, vispār neapstājās un tur es viņus arī pazaudēju, kā izrādās, tad viņi beigās finišējā 32., 33. vietā. Tad nu nākamo punktu paņēmu pilnīgi viens un jau likās, ka veiksmīgais skrējiens ar to būs galā, bet tad uzreiz pēc punkta ceļā uz nākamo garo etapu uzradās šveicietis un zviedrs ar trīsdesmitajiem numuriem, un, lai arī pa akmeņainajām takām šie skrēja ļoti ātri, tomēr ar sekošanu līdzi kartei viņiem tik labi nevedās, jo lai arī brīžiem nedaudz iepaliku, tomēr uz taku krustojumiem viņi manāmi sabremzējās, līdz beigās vienā krustā pat paskrēju viņiem garām, kad viņi mēģināja izdomāt kurā krustojumā tad īsti esam. Pie punkta pieķērām vēl 2 sportistus un tālāk jau skrējām piecatā. Un lai arī ar katru brīdi skriet palika grūtāk un pie karšu maiņas punkta no karstuma pat galvā man tā aizvērās, ka nevarēju atcerēties, vai esmu punktā atzīmējies, tomēr galu galā no šīs piecu sportistu grupas vēl ~1-1,5km pirms beigām finišēju kā otrais, priekšā palaižot vien zviedru, kurš pēdējā stāvajā kalnā uz pēdējo punktu man paskrēja garām milzu ātrumā.

Kā vēlāk izrādījās finišēju 46.vietā, tīrajā laikā uzrādot 32. rezultātu, zaudējot labākajam laikam nedaudz virs 11 minūtēm. Un lai arī distancē biju kopā ar vīriem, kas finišējā vismaz 10 vietas augstāk, tomēr īsti skaidrs, vai spētu izturēt to ātrumu, man nav. Lai vai kā ar šo skrējienu esmu apmierināts pat ļoti. Un arī iegūtie 1258 punkti pasaules rangā man ir palīdzējuši pakāpties uz 120.vietu. Nav jau nekas dižs, bet tomēr prieciņš :) Pasaules kausā gan joprojām bez punktiem.

Galu galā četras dienas Norvēģijā sanāca varen nogurdinošas, jo ar treniņdistanci, abām sacensību dienām, rīta rosmēm no rīta un pietiekami grūto treniņu arī vakar, nu nogurums kājās ir patiesi liels. Tagad tik atliek nedaudz atpūsties, lai piektdien Kāpā godam varētu nostartēt pēdējā atlasē uz Pasaules čempionātu.

P.S. Kartes no sacensībām, ja vien nebūs ļoti liels slinkums, ielikšu tuvākajās dienās.

Iesākums sacesību nedēļai

Līdz ar vakardienas Latvijas čempionātu sprintā aizsākās mans intensīvais sacensību cikls - LČ sprintā vakar, Pasaules kausa vidējā distance otrdien, Pasaules kausa sprints trešdien un Jukolas 1.etapa skrējiens nākamsestdienas vakarā. Protams, tik ļoti saspringts tas grafiks jau nemaz nav, taču tik un tā domājams, ka viegli nebūs :)

Par vakardienas sprintu Ērgļos īpaši daudz stāstāmā nav. Noskrēju labi, un ar otro vietu esmu pat ļoti apmierināts, lai gan, protams, līdz uzvarai pietrūka pavisam maz. Kļūdu praktiski nebija, vienīgi neesmu 100% pārliecināts, ka ceļa izvēle garajā etapā uz 14.KP bija tā pareizākā. Taču tā kā pagaidām etapu laiki nav publicēti, tad grūti salīdzināt ar citiem. Protams, varētu jau novelt kādas sekundes uz startēšanu pašā sākumā, kad garā zāle Ogres upes tuvumā vēl nebija gana izbradāta, un vietām taku nācās dzīt pašam, taču nez vai tas bija izšķiroši. Lai gan Jānim zaudētās 4 sekundes, protams, kaut kur jau atrast varētu. Katrā ziņā tā labākā ziņa no šī pasākuma ir tā, ka sprints bija otrā atlase uz Pasaules čempionātu Ungārijā, un tā vien šķiet, ka, ja nenotiks lieli brīnumi Kāpā, tad šogad būs pienācis tas gads, kad beidzot būšu atlasījies uz Pasaules čempionātu. Protams, vēl ir pāragri ko 100% apgalvot pirms izlase ir nosaukta, taču vismaz ir tā labā sajūta, ka tā varētu notikt :) Sprinta rezultāti

Tad nu nākamie tuvāki mači man būs jau otrdien Somijā, kur startēšu Pasaules kausa vidējā distancē. Trešdien no rīta ir kvalifikācija Pasaules kausa sprinta finālsacensībām, kur no katra no trim priekšskrējieniem finālā tiek 11 sportisti. Fināls gaidām trešdienas vakarā. Kopā startēs ap 120 dalībniekiem, tāpēc pie Pasaules kausa punktiem, ko saņem labākie 40, tikt viegli nebūs. Un arī iekļūšanai sprinta finālā visticamāk būs nepieciešama ļoti liela veiksme, taču tas jau nenozīmē, ka tāpēc es necentīšos. Jāskrien būs ļoti ātri un ļoti precīzi. Un tad jau protams nedēļas beigās Jukola, kur OK Saldus sastāvā (227. numurs) skriešu pirmo etapu.

Jāsaka arī paldies tiem, kas jau pirms prombraukšanas ir paspējuši vēlēt labus panākumus Somijā un likt kaut kādas cerības uz mani. Ja nu vēl kādam ir vēlme pasekot līdzi maniem un arī pārējo Latvijas sportistu (Pasaules kausā skrienam seši - Aija, Mārīte, Inga, Jānis, Mārtiņš un es) startiem Somijā, tad Ziemeļvalstu čempionāta ietvaros notiekošajam Pasaules kausam (2dien un 3dien) līdzi var sekot sacensību lapā www.noc2009.fi, savukārt par Jukolu visu info var atrast caur lielo Jukolas lapu - www.jukola.com, vai arī pa tiešo šī gada Jukolas lapā www.jukola2009.net

Neliels atskats uz Baltijas čempionātu

Baltijas čempionāts ir aizvadīts par spīti visām traumām un citām grūtībām. Labi vai ne-labi, grūti viennozīmīgi spriest. Katrā ziņā par devīto vietu esmu salīdzinoši apmierināts, neskatoties pat uz to, ka mērķis bija uzlikts pirmais sešinieks. Tomēr septiņu minūšu zaudējums pirmajai vietai ir par daudz. Visnepatīkamākais bija spēku izsīkums distances beidzamajā daļā, kurā pazaudēju vismaz 3 minūtes. Te gan jāsaka, ka, iespējams, edaudz pie vainas bija arī kaut kādas veselības problēmas, jo distances vidū bija sāpes vēderā, savukārt pēc distances dienas otrajā pusē dzīvojos ar pamatīgām galvas sāpēm.

Ņmot vērā, manu aizdošanos atpakaļ uz Rīgu jau uzreiz pēc garās distances finiša, karti dabūjis neesmu. Taču gan pētot citu kartes, gan apskatot splitus, zinu to, ka pēc skatītāja punkta pazaudēju aptuveni trīs minūtes, un līdz tam kļūdās tika atstātas vēl vismaz sešas. Prieks arī par to, ka garajā etapā esmu ticis pie trešā ātrākā laika. Jāsaka gan, ka no tehniskā viedokļa etaps bija gaužām vienkāršs, un, lai arī bez kartes īsti neesmu izpētījis, vai etapa sākumu varēja veikt kaut kā nebūt arī pa taisno, tomēr praktiski 95% etapa tika veikti pa ceļu un stigām, tikai jāskrien. Un arī izvēle starp skriešanu pa pirmo vai otro stigu, patiesībā šķiet īpaši neko neizšķiroša, lai gan zinu, ka atšķirībā no manis, gan Bērcis, gan Vilius, kam laiki etapā labāki kā man, bija skrējuši nevis pa otro stigu kā es, bet gan pa pirmo. Katrā ziņā, iespējams, ka rezultāts garajā etapā ir labs rādītājs skriešanas spējām. Vienīgi stiprais vējš, skrienot pa ceļu, man galīgi nepatika.

Katrā ziņā Baltijas čempionāts nu ir aiz muguras un nu ir jāskatās uz priekšu. Joprojām neesmu pilnībā ticis vaļā no savas kājas traumas, piedevām sestdien mežā esmu arī nedaudz pastiepis potīti, taču cerams, ka sestdien Ērgļos Latvijas čempionātā tas nebūs traucēklis skriešanai. Ņemot vērā, ka jau pirmdien dodos uz Somiju kopā ar Jāni, Mārtiņu, Aiju un Mārīti uz Pasaules kausa posmiem, tad izlēmu, ka skriešana svētdien garajā distancē ir pilnīgi lieka, tad nu šonedēļ skriešu vien sprintu un gatavošos Somijai. Jāiespēj arī vēl kāds nakts treniņš, gatavojoties Jukolai.

Piespiedu atpūta

Divi pavisam īsi kartes treniņi pagājušo sestdien, brīva svētdiena, nepilnas stundas skrējiens pirmdien, brīva otrdiena un trešdiena, 45 minūtes šodien. Kāds varētu padomāt, ka tā ir atslodze treniņprocesā pirms gaidāmā Baltijas čempionāta sestdien Kuldīgas apkārtnes mežos. Nekā nebija. Patiesības tas ir mēģinājums tikt vaļā vai vismaz nepadarīt sliktāku jauniegūto traumu - krietni nepatīkamas sāpes pacelē.

Atminos, ka šādā pat traumā biju iedzīvojies īsi pirms traumatiskā kritiena februārī. Taču toreiz pārkāpšana uz slēpēm un uz laiku izvairīšanās no skriešanas ļāva kāju atpūtināt un tiku arī no sāpēm vaļā. Kopš tās reizes vēl atceros, ka par to uzdevu jautājumu fizioterapeitam, kurš īsti nespēja palīdzēt, un, kā izrādās, tad arī šajā vietā masāža nav ieteicama, tāpēc arī aizvadītās dienās esmu izvēlējies diezgan jūtamu atpūtas periodu. Patiesībā beidzamās nedēļas arī dažas citas traumas ir atkal sevi likušas manīt, un sliktā ziņa ir tā, ka no kļūdām īsti laikam neesmu mācījies, un šī laikam atkal ir sportiskās alkatības izraisīta trauma, arvienvārdsakot pārcentos.

Taču par spīti visām traumām sestdien Īvandē būs jāskrien, un zinu, ka iekšā gatavība ir, tāpēc jācer, ka kāja tomēr problēmas nesagādās un galvenais, lai izdotos arī kā nākas distances tehniskais izpildījums. Tad jau būs labi.

Ar domām par Jukolu

Pēc viena gada pārtraukuma šogad Jukolā atkal startēšu Saldus komandas sastāvā. Lai arī pagājušogad Ogres komandai izdevās izcīnīt augstāko vietu starp Latvijas komandām, tomēr dažādu iemeslu dēļ šogad komandu savākt neizdevās. Tad nu jāatgriežas pie pārbaudītām vērtībām.

Šogad laikam atkal skriešu pirmo etapu, kas mani saista krietni vairāk nekā gaidīšana visas nakts garumā, lai skrietu kaut kad agri no rīta, kad īsti neesi pamodies un arī mežā vairs nav tie cilvēku pūļi un nav vairs tas azarts. Tad nu ņemot vērā, ka nāksies startēt 23:00, esmu sācis domāt par nakts treniņiem, taču, vakar skrienot treniņu, nolēmu, ka jāpārbauda, cikos īsti tumsa iestājas Jukolas norises vietā blakus Mikkeli pilsētai, un varbūt par skriešanu pa nakti nemaz nav jādomā. Pirms diviem gadiem vajadzība pēc lampas tā arī īsti neparādījās, taču toreiz Jukola bija aptuveni 200 km tālāk uz ziemeļiem kā šogad. Tad nu Internetā pameklēju datus par saules rietu un krēslas beigām/tumsas sākumu gan tepat Ogrē, gan tur Mikkeli, Somijā.

Tad nu cipari ir tādi, ka šodien 26. maijā Ogrē saule riet 21:53 un tumsa iestājas 22:51, turpretī Mikkeli šodien saule riet veselu pusstundu vēlāk (22:24) un krēsla beidzas 2 minūtes pāri pusnaktij. Savukārt 13. jūnijā, kad gaidāms lielais Jukolas starts, te Ogrē saule rietēs 22:15, tumsai iestājoties 23:21, savukārt Mikkeli saules riets gaidāms 22:56, savukārt īstas melnas tumsas iestāšanās nav paredzama, kas, atminoties iepriekšējos gadus, ir visai ticams (salīdzinājumam, Lapua pilsētā, kur Jukola bija 2007. gadā saule rietēs 23:34). Protams, mežā viss ir nedaudz savādāk un zem kokiem karti kā nākas saredzēt ir pagrūti arī krēslā, vēl jo vairāk, ja Jukolas naktī debesis būs mākoņainas, vai vēl sliktāk - līs lietus, tad vajadzība pēc lampas būs visai liela. Un, tā kā saullēkts nākamajā rītā būs 03:26, tad, šķiet, ka vēl pat ceturtajam etapam varētu būt nepieciešams skriet ar lampu.

Lai vai kā galvenais, ko esmu noskaidrojis ir tas, ka bez nakts treniņiem neiztikt, un vismaz 2-3 reizes mēģināšu vakarpusē ar karti mežā ieiet. Ņemot gan vērā šogad prognozēto ātro skriešanu, kur pirmā etapa 12,5 kilometriem ir atvēlētas 63 minūtes, nāksies pierast ne vien pie kartes lasīšanas tumsā, bet arī pie kartes lasīšanas tumsā pietiekami lielā ātrumā.

Starp citu, izrādās, ka šī man būs jubilejas Jukola, startējot Jukolā jau piekto reizi.

Punktu tuvums

Šodien IOF ir publicējuši jaunos sacensību noteikumus, kas stājas spēkā no 2009.gada 1.jūnija. Lai arī īpaši daudz izmaiņu nav, tomēr būtiskākā ir tā, ka sprinta sacensībās punkti apvidū var atrasties ne tuvāk par 15 metriem viens no otra, savukārt ja kontrolpunkti atrodas uz vienādiem objjektiem, tad starp tiem jābūt vismaz 30 metriem. Iepriekš visām distancēm ierobežojums bija attiecīgi 30 un 60 metri, bet nu sprintam tas ir izmainīts. Nez vai tas ir izdarīts ar īpašu domu tieši pirms tuvojošā Pasaules kausa sprinta Somijā?!

Šī gada pirmā pirmā

Šogad, lai arī diži daudz mačos startējis neesmu (šķiet, Rīgas čempionāts bija ceturtās šogad), tomēr visās reizēs paliku vai nu soli aiz pirmās vietas vai soli aiz pjedestāla. Beidzot Rīgas čempionātā šī tradīcija ir lauzta un pirmā 2009.gada uzvara gūta, kas piedevām uz papīra izskatās visai pārliecinoša ar 3 minūšu pārsvaru pār otro vietu, par ko jo īpašs prieks.

Jāuzteic VIGAs pārstāvji par labi sarīkoto maču, gan karte, gan distances bija ļoti labas, nu ja vienīgi neskaita manas pretenzijas par neizzīmēto strautiņu 9.KP rajonā, kas kartē zīmēts kā taisns grāvis, lai gan dabā tas bija visai līkumots. Taču distance patiesi bija laba, katrā ziņā variantu izvēles bija gana daudz. Un izskrieties varēja uz nebēdu. Arī 4 minūšu intervāli starta protokolā ļāva distancē nesatikt savas grupas sportistus, kas nozīmēja, ka pilnībā bija jāpaļaujas uz saviem spēkiem, un arī distancē it sevišķi uz ceļiem, bija pašam sevi jāspiež skriet pēc iespējas ātrāk - nebija neviens, kas palīdzētu uzturēt tempu. Par savu agro starta minūti gan nebiju kļūdījies - startēju kā ceturtais no savas grupas.

Startā paķēru karti un uzreiz sapratu, ka uz pirmo jāskrien pa ceļu, tikai uzreiz nevarēju saprast, vai etapa vidū iet pa stigu pāri purvam, vai arī tur arī iet riņķī pa ceļu. Beigās pa stigu sanāca gluži ātri. 2. un 3.KP paņēmu labi. Uz 4.KP, noskrienot no kalna purvā, īsti nebiju pārliecināts par savu atrašanās vietu, pēc tam gan it kā šķita, ka uzskrienu lielajā kalnā, bet pēcāk pārskrienot mazajam kalniņam un nonākot uz dzeltenā grāvja kārtīgi apstulbu jo biju pārliecināts, ka esmu krietni vairāk pa labi. Tur pāris sekundes pazaudēju, taču tālāk jau visu sapratu un pašu punktu paņēmu labi.

Uz 5.KP pirmā doma bija iet pa labi pa ceļu, ko laikam arī vajadzēja darīt, jo pa taisno neko diži ātri paskriet nevarēja. Pārskrienot strautiņu jau pamanīju, ka nav tas kārtīgi izzīmēts, jo, lai arī kartē ir taisna zila līnija, pārlecu strautam vismaz divreiz. Arī rajons pirms paša punkta bija tāds krietni savāds, tomēr punktu paņēmu ļoti veiksmīgi. 6. un 7.KP atkal bez problēmām, bet uz 8.KP sapratu, ka te var iekrist, tāpēc gāju ļoti uzmanīgi ar nelielu līkumu, visu laiku skatoties, vai nespīdēs punkts, ko tādā veidā arī pamanīju. Arī devīto gribēju iet vairāk pa labi, lai izietu uz strautiņa pirms punkta, taču patiesībā iznācu pāris metrus pa kreisi no punkta, ko uzreiz nesapratu, un sāku minstināties, izmetu nelielu loku, pastāvēju, kā rezultātā zaudēju apmēram minūti. Uz 11.KP bija diezgan labs skrējiens pār izcirtumu kalnā, un arī pats punkts bija salīdzinoši viltīgs, taču jāatzīst, ka visi punkti vairāk vai mazāk, bet bija pa gabalu ieraugāmi, līdz ar to punktu paņēmu labi. Līdzīgi bija arī ar 12.KP, kur gāju ļoti uzmanīgi pēdējo etapa daļu pa purvu, taču pirms paša punkta bija tāds kā atklātāks rajons un punkts jau spīdēja no attāluma kalniņa galā.

13.KP paņēmu labi, taču tālāk uz 14.KP bija vēl viena kļūda. Izejot no 13.KP un ieskrienot izcirtumā, priekšā pamanīju nelielu eglīšu biezokni, ko noturēju par balto puduri kartē pa labi no dzirdināšanas. Tā rezultātā aizgriezos pa kreisi un, ieskrienot mežā, uzskrēju uz grāvīša, ko sākumā noturēju par savu tērcīti. Taču aizskrējis līdz grāvju sazarojumam punktu neatradu un tad sapratu, ka esmu par daudz pa kreisi. Pēc tam jau punktu atradu ātri, taču domāju, ka tieši šī kļūda bija iemesls, kāpēc neapskatījos kā nākas variantu uz nākamo garo etapu, bet centos uzreiz ātri tikt prom no punkta sarkanās līnijas virzienā. Tiekot līdz lielajam kalnam un tajā uzkrienot, pamanīju, ka jau no punkta vajadzēja iet pa labi laukā uz ceļu, taču sapratu, ka mainīt laikam kaut ko jau ir par vēlu. Tad nu ne pārāk pārliecinoši veicot etapa sākumu, beigās tiku līdz ceļam un tālāk jau centos skriet cik ātri varu, lai uz savu sliktāko variantu ļoti daudz nezaudētu (kas patiesībā bija kā minimums minūte beigu beigās). Jau laikus redzēju, ka etapa beigu daļa cauri purvam būs visai grūta, jo īsti no kurienes paņemt punktu nav. Taču veiksmīgi pa labi no sevis redzēju izcirtumu un punktu paņēmu praktiski ideāli. Bet nu uz variantu tomēr zaudēju.

Uz 16.KP bija vēl viena dīvaini zīmēta vieta, jo kartē zīmētais baltais nemaz dabā tāds neizskatījās, taču punktu paņēmu bez problēmām un tāpat arī nākamo. Pēc 17.KP, izskrienot uz elektrolīnijas, pa gabalu pamanīju Mārtiņu Sirmo, kurš jau skrēja uz 19.KP, un sapratu, ka, lai arī viņu nepanākšu, tomēr nu jau starp mums ir mazāk kā 4 minūtes, kas bija starpā un šodien būšu viņu vinnējis. Pēdējie punkti ņēmās bez problēmām (nedaudz sabremzējos pirms 19.KP) un finišēju ar laiku 1:03:39. Vakar skrienot treniņā, domāju, ka varētu pacensties izskriet 12km distanci zem stundas, kas patiesībā pie ideāli veiktas distances bija gandrīz sasniedzams uzdevums.

Tad nu pēc finiša ar nepacietību gaidīju pārējo rezultātus, jo zināju, ka lai arī kļūdas nedaudz bija, tomēr īpaši daudz, kas mani varētu vinnēt šodien nez vai būs. Galu galā 1.vieta, un ļoti veiksmīgs starts 21E grupā bija arī citiem OK Ogre sportistiem. Starp pirmajiem četriem bijām trīs pārstāvji no OK Ogre. Es, Raivo kā otrais un Kristaps kā ceturtais. Stafetes komanda rīt sanāktu neslikta, bet nu rīt stafeti tomēr izlaižam.