Būtiskākais divtūkstošdivpadsmitajā

Kā savulaik vēl orientējoties pa mežu biju izsecinājis - slikti veikts distances sākums ar labu atlikušo daļu ir prātam daudz patīkamāks par veiksmīgi veiktu distances sākumu ar kļūdu pašās beigās. Tieši tāpat, atskatoties uz šo gadu, līdz ar visām nebūšanām sezonas otrajā pusē pirmajā brīdī gribas domāt, ka kopumā gads nav bijis pārāk veiksmīgs, taču, visu vēlreiz pārdomājot, jāsecina, ka tik slikti nemaz nav bijis. Tāpēc saņēmos un vienuviet sarakstīju šī gada nopietnākos sportiskos notikumus, beigās pievienojot arī kopīgu novērtējumu šai sezonai.

Kā tas viss sākās...

2012.gada 7.decembris bija īpaša diena, jo, pēc vairāk kā 17 gadu būšanas Ogres novada sporta centrā, bija pienācis tas brīdis, kad gaitas Ogres sporta centrā nācās beigt, un kā apliecinājumu tam saņēmu beigšanas apliecību Nr.014671 ar atzīmi, ka esmu "apguvis profesionālās ievirzes izglītības programmu 30V81300 orientēšanās sports". Taisnību sakot, pēdējā laikā Ogres novada sporta centra audzēkņa statusā gan biju ļoti nosacīti, jo kopīgus treniņus tur neapmeklēju un trenera pakalpojumus arī neizmantoju, un arī orientēšanās sportā pēdējos gados esmu bijis arvien mazāk, taču savs labums bija gan man no Ogres sporta centra, gan Ogres sporta centram no manis, un tā nu biju nodzīvojies šeit līdz tam brīdim, kad mans vecums vairs neļāva man būt par sporta centra audzēkni. Taču jebkurā gadījumā tieši Ogres sporta centrs ir tā vieta, kur aizsākās manas sportiskās gaitas.
Viss aizsākās tālajā 1995.gada rudenī (šķiet, tas bija septembris), kad, pieļauju, ka veselības problēmu uzlabošanas dēļ, vai vienkārši sportošanas pēc, vai, iespējams, abu šo iemeslu dēļ mamma mani aizveda uz Ogres sporta centra orientēšanās nodarbībām.

Atelpa pēc maratona

Uzvarēt gan kādreiz arī nenāk par ļaunu

Kopš Frankfurtes maratona pagājušas jau veselas piecas nedēļas; pa vidu pat paspējis sākties un beigties arī novembris - un atelpa no blociņa papildināšanas patiesībā vienkārši ir sakritusi arī ar atelpu no kārtīgas trenēšanās. Maratona sagatavošanās posmā treniņu stundas un kilometri bija gan veicinājuši sportiskās formas augšupeju, bet tāpat pastāvīgā slodze nebija ļāvusi ķermenim pilnvērtīgi atkopties no dažādām mikrotraumām. Tieši tāpēc pēcmaratona dienas un nedēļas bija īstais brīdis, kad ļaut traumām sevi sadziedēt, lai tālāk jau varētu atkal skriet ar pilnu spēku. Ja pavasarī pēc Roterdamas maratona iztiku bez brīvdienām no skriešanas, tad šoreiz centos patiešām ļaut ķermenim atkopties, un pirmās pēcmaratona nedēļas kopsavilkuma ailītē stāv ieraksts, ka nedēļā pieveikti vien trīsdesmit astoņi kilometri. Turpmākās novembra nedēļas jau kustējos nedaudz vairāk un biežāk, taču tik un tā 120-130 kilometri nedēļā tāds nieks vien šķita, ja salīdzina ar pirmsmaratona divsimts un vairāk kilometriem nedēļā.

Frankfurtes maratons

Vien ceļā uz mājām no Frankfurtes apjautu, ka šis man ir bijis jubilejas maratons - pēc maratoniem Florencē, Diseldorfā, Amsterdamā un Roterdamā kārta bija pienākusi manam piektajam maratonam. Jāsaka gan, ka Frankfurte šajā 'jubilejas maratona' godā nokļuva nedaudz neplānoti, taču, lai arī iznākums varbūt nebija gluži tas, ko būtu vēlējies, maratonu kopumā vērtēju visnotaļ pozitīvi.

Pirms

Vēl vasarā, apsverot domas par to, kur skriet maratonu, biju izlēmis, ka maratonu skriešu novembrī. Galu galā, izvērtējot dažādus variantus, izvēle par labu krita Stambulai, taču manis paša muļķības dēļ lidmašīnas biļetes nopirku uz neīstajiem datumiem, un tapa skaidrs, ka Stambulā man maratonu skriet nesanāks - uz turieni varēšu braukt vien ekskursijā. Taču, neskatoties uz šo nelielo misēkli, ātri tika izvērtētas alternatīvas, kā arī, novērtējot atlikušo laiku līdz maratonam, augusta otrajā pusē tapa skaidrs, ka maratonu šogad rudenī skriešu Frankfurtē.
Frankfurtes maratons, kā liels un ātrs skrējiens, patiesībā potenciālo galamērķu sarakstā bija iekļuvusi jau uzreiz pēc mana pavasara maratona Roterdamā, taču gada vidū gan treniņu, gan sacensību rezultāti nebija diez ko pārliecinoši, un biju nolēmis atlikt maratonu uz pašu vēlāko brīdi šogad - kaut kad novembra beigās. Taču patiesībā tieši maratona datuma nolikšana bija tas trūkstošais posms, lai treniņus atkal padarītu mērķpilnus, un skriešana kļūtu strukturēta. Tā nu papildus tam, ka jau vasarā nebiju treniņos slinkojis un zināmu gatavību jau biju uzkrājis, bija atlikušas vienpadsmit nedēļas, lai aizvadītu tieši maratonam veltītu treniņu periodu.

Pēdējās stundas pirms Frankfurtes maratona

Līdz BMW Frankfurtes maratona startam ir atlikušas vairs mazāk par 50 stundām, un pavisam drīz arī tiks mērots ceļš no ziemīgās Latvijas uz, cerams, nedaudz mazāk ziemīgo Vācijas piekto lielāko pilsētu Frankfurti, kas ir Frankfurtes desiņu dzimtene, viens no lielākajiem finanšu centriem Eiropā un arī diženā vācu dzejnieka un "Fausta" autora J.V.Gētes dzimtā pilsēta.

Pusmaratons Siguldā

Laikā kad neskrējēji brauc uz Siguldu vērot lapas, skrējēji uz Siguldu brauc skriet. Un tā jau otro gadu. Pērn šajā laikā biju Amsterdamā, kur skrēju maratonu, bet, tā kā šogad mans maratons ir divas nedēļas vēlāk, tad šajā reizē Siguldas pusmaratona trasē biju sastopams arī es.
Tā kā pēdējās nedēļas pilnībā pagājušas maratona gatavošanās zīmē ar visām no tā izrietošajām sekām - daudz kilometriem, nepārtrauktu sagurumu, pilnīgi nesvaigām kājām un tamlīdzīgām lietām, un pats maratons arī jau ir tepat aiz stūra, tad braukt uz Siguldu, lai skrietu uz pilnu klapi, nebija manos plānos. Taču Siguldā uzskriet gribēju, tāpēc šajā reizē pusmaratons tika pārvērsts labā maratona treniņā ar pakāpeniski pieaugošu tempu.

Pats pirmais Rēzeknes pusmaratons un vēl šis tas

Pēc pusmaratona Valmierā, kas bija mans pēdējais ieraksts blociņā, sekoja pusmaratons Jūrmalā, kurš šogad noteikti ir pelnījis ātrākās pusmaratona trases titulu Latvijā. Uz Jūrmalu jau braucu ar domu, ka tas būs labs tempa treniņš maratonam, tāpēc skrēju prātīgi un vienmērīgi, un par spīti neveselumam izdevās finišēt 5.vietā ar rezultātu 1h10'58", par ko arī biju diezgan priecīgs. Nedaudz ātrāk noteikti spētu noskriet, taču finiša pozīcija no tā nemainītos, un arī kvalitatīvs tempa skrējiens pārvērstos sacensību slodzē, kas noteikti vajadzīgs nebūtu.
Pēc Jūrmalas cītīgi turpināju nodarboties ar savu plaušu ārstēšanu, jo rudens piegādātais vēsums, šķiet, plaušas tika ietekmējis diezgan pamatīgi. Daudz tējas, sīrupi un citas veseļošanās lietas tika pielietotas pilnā apmērā, un patiesībā jāsaka, ka daļēja ārstēšanās notiek arī vēl joprojām. Taču "kaut kāds" klepus jau nav iemesls, lai tāpēc no tā tiktu piebremzēta skriešana.

Bez biksēm uz Valmieru

Klāt atkal rudens, klāt atkal septembris un Latvijas skriešanas sezona šajā laikā ved uz Valmieru, kur skrējēji pulcējas uz Valmieras maratonu. Kaut arī vienu brīdi man galvā pazibēja doma, ka varbūt treniņrežīmā varētu pieteikties un noskriet arī pilnu maratonu, tomēr sapratu, ka maratonu noskriet vienkārši bez cīņas par uzvaru man negribētos, līdz ar to "treniņrežīms" pārvērstos par "sacensību režīmu", un tas šobrīd galīgi nebūtu vēlams. Tā nu paliku vien pie pusmaratona, kas gan arī sanāca visai pieticīgs rezultātu ziņā.

NIKE Riga run 2012

Cīņa par LČ bronzu

Svētdien Mežaparkā aizvadīju savas kārtējās šīs sezonas sacensības - NIKE Riga run, kas tāpat kā pirms gada reizē bija arī Latvijas čempionāts 10 kilometru šosejas skrējienā. Lielu pārmaiņu salīdzinājumā ar pagājušo gadu rezultātu ziņā no manas puses nebija. Finišēju atkal piektais (ceturtajā vietā starp latviešiem). Līdz Latvijas čempionāta medaļai atkal pietrūka aptuveni 10 sekundes, kaut kilometru pirms beigām tāpat kā pērn vēl biju līdzās medaļas pozīcijai. Vienīgi tie, kas finišēja pirms manis, šogad bija pilnīgi citi, ne tie, kas pērn.

Latvijas čempionāts 5000 metros un video intervija

Pagājušo piektdien un sestdien Daugavas stadionā norisinājās šī gada Latvijas čempionāts vieglatlētikā. Lai arī piektdien starti bija vakarpusē, tomēr īsti tā arī netieku gudrs, kālab čempionāts ir jārīko darba dienā un sestdienas rītā, ja tikpat labi tam varētu veltīt abas brīvdienas. Gan nebūtu darbs jākavē, gan arī dalībnieku būtu vairāk, bet nu gan jau rīkotājiem savi apsvērumi.
Lai vai kā par to, ka varētu startēt Latvijas čempionātā 5000 metru distancē, pirmā doma iezagās galvā uzreiz pēc Latvijas Olimpiādes Liepājā, taču tai sekojošajās nedēļās pašsajūta nebija tā labākā, un biju izlēmis, ka tomēr čempionātā neskriešu. Lai vai kā pēdējā nedēļā izlēmu, ka, lai arī šai distancei speciāli gatavojies neesmu, tomēr šis starts būtu ļoti labs ātruma treniņš. Par nožēlu dalībnieku bija gaužām maz, un, startējot skrējienā reizē ar sievietēm, kuras bija vien divas, kopā šķiet bijām vien 11 skrējēji (tai pašā Latvijas Olimpiādē pieteikti bija pat divi skrējieni pa 20 skrējējiem katrā no tiem).
Drīz vien pēc starta, kā jau bija prognozējams, priekšgalā izvirzījās Jānis Girgensons, kas bija pirmais arī Olimpiādē, taču tā vien šķita, ka ar pārējiem varētu cīnīties par otro vietu. Kaut arī pirmos apļus skrēju ap piekto pozīciju, tomēr drīz vien pamazām pa vienam sev priekšā skrienošos sāku apdzīt, un jau pēc pusdistances biju nokļuvis otrajā pozīcijā. Kaut arī sākumā konkurenti vēl centās ieķerties aiz muguras, tomēr pēdējos apļos jau skrēju viens pats, un tā arī finišēju otrais, izcīnot savu šogad otro Latvijas čempionāta sudraba medaļu vieglatlētikā (pirmā bija LČ pusmaratonā Biķerniekos).
Kaut finišā uzreiz savu rezultātu nezināju, tomēr biju nedaudz pārsteigts, pēcāk uzzinot, ka esmu finišējis pēc 15:34.18, kas nozīmēja, ka par pusotru sekundi biju labojis savu Liepājā uzstādīto personīgo rekordu šajā distancē. Vēl jo vairāk par to biju pārsteigts, jo, pirmkārt, pirmie apļi likās gaužām viegli, otrkārt, pirmie divi kilometri bija par 6 sekundēm lēnāki kā Liepājā, un, visbeidzot, šoreiz pārsvarā sanāca skriet vienam, savukārt Liepājā bija riktīga cīņa praktiski visa skrējiena garumā, kas liek domāt, ka pie nopietnākas konkurences rezultāts pat varētu būt vēl labāks.
Un tā kā ieraksta virsrakstā esmu minējis viedo interviju, tad nobeigšu ar pāris vārdiem tieši par to. Šogad visas sezonas garumā sportacentrs.com ir veidojuši video intervijas ar Skrien Latvija seriāla organizētājiem un arī pāris sportistiem. Gluži negaidot, saņēmu aicinājumu padalīties arī ar savām domām par skriešanu, sevi un Skrien Latvija seriālu, un tā nu pavisam neilgi pēc finiša Latvijas čempionātā tapa šī intervija (te arī saite uz sportacentrs.com oriģinālo video lapu - ar dubultklikšķi video būs pa visu ekrānu):

Pārdomas pēc Kuldīgas pusmaratona

Nu jau pagājušas trīs dienas kopš šīs vasaras pēdējā pusmaratona, kas norisinājās Kuldīgā. Nākamā iespēja pašu mājās skriet pusmaratona distanci būs vien septembra vidū Valmierā, kur pēdējos gados visnotaļ vasarīgiem un pat karstiem laikapstākļiem Kuldīgā pretī tiek likts diezgan rudenīgs skrējiens pa Valmieras ielām. Par Valmieru gan droši vien pēc nedaudz vairāk kā mēneša būs savs stāsts, bet pēdējie sacensību iespaidi ir par skrējienu Kuldīgā.
Nedaudz atkāpjoties laikā pirms Kuldīgas, nākas atzīt, ka izpalika apraksts par skrējienu Liepājas pusmaratonā. Gan kāre uz rakstīšanu ir nedaudz noplakusi, gan arī rezultāts nebija īsti tas, ko biju gaidījis, un tāpēc atmiņas un emocijas par Liepājas skrējienu palika neuzrakstītas.

Latvijas Olimpiāde

Laimīgais finišētājs

Liepājā aizvadītajā nedēļas nogalē notika Latvijas lielākais pašmāju sporta notikums - Latvijas Olimpiāde. Nu jau trešā pēc kārtas. Iepriekšējās divas reizes - tālajā 2004.gadā un pēc tam 2008.gadā Olimpiādē nepiedalījos (šķiet, ka vienā no tām biju paredzējis startēt orientēšanās sportā, kas toreiz vēl bija iekļauts Latvijas Olimpiādes programmā, bet, šķiet, saslimu), līdz ar to tieši trešā Olimpiāde kļuva par manu debijas reizi šādā pasākumā. Un kaut arī medaļas mājās neatvedu, tomēr kopumā gan savu sniegumu, gan Olimpiādi kopumā vērtēju ar "+" zīmi.
Kaut arī maratons, kurā Latvijā tikt pie medaļas man droši vien būtu visvieglāk no visām vieglatlētikas distancēm, ir olimpiskā disciplīna, tomēr Latvijas Olimpiādē tas iekļauts nav, līdz ar to, lai piepildītu savu vēlmi Olimpiādē startēt, nācās izvēlēties ko īsāku par maratonu - 10 000 metru distanci stadionā. Divdesmit pieci apļi ap stadionu, nedaudz vairāk kā trīsdesmit minūtes un ar to arī skriešana galā. Taču tā kā tā ir garākā no piedāvātajām distancēm, tad citu labāku variantu, kur pielietot manas garo distanču skriešanas  prasmes īsti nebija.

Apkārt Zemeslodei

Žila Verna Filiass Fogs
apbrauca Zemi 80 dienās

Zemeslode, kaut arī saukta par lodi, patiesībā ir nedaudz saplacināta lode jeb elipsoīds - mērot cauri poliem, tās apkārtmērs ir 40 008 km, savukārt, apkārtmērs pa Ekvatoru ir 40 075 km. Kāda gan tam saistība ar skriešanu, par to nedaudz vēlāk.
Katram skrējējam, kurš treniņus cītīgi pieraksta treniņdienasgrāmatā - vienalga vai tā būtu skaisti iekārtota kladīte, Excel tabula vai virtuāla treniņdienasgrāmata kaut kur plašajā tīmeklī - ar laiku uzkrājas pietiekami liels apjoms informācijas par laika gaitā paveikto. Stundas nedēļā, mēnesī, gadā. Kilometri nedēļā, mēnesī, gadā. Vidējie pulsi, ātrumi, sacensību skaits sezonā, personīgie rekordi un vēl daudz kas cits. Šo visu var izmantot, lai novērtētu sezonā paveikto, analizētu labos un sliktos periodus. Taču dažādi treniņprocesā statistiski uzskaitāmi elementi ir arī varen labs motivators.

Pusmaratons Ventspils ielās

Ventspilnieki sestdien svinēja skriešanas svētkus par godu trešajam Ventspils pusmaratonam. Man gan tas bija tikai otrais, taču arī man šajā nedēļas nogalē sanāca skriešanas svētkus izbaudīt pēc pilnas programmas - neslikts rezultāts, negaidīts pjedestāls, kvalitatīva pēcskrējiena atpūta Ventspils akvaparkā un piedzīvojumiem bagāts mājupceļš.
Cenšoties vairāk strādāt pie skriešanas ātruma, pēdējās nedēļās noskrieto kilometru skaits vairs nav tik liels, kā gatavojoties maratonam, taču treniņu kvalitāte ir pieaugusi, taču tam līdzi arī nāk visai liels nogurums, jo organismam tās tomēr ir pārmaiņas no pierastās skriešanas - muskuļi un saites saņem citādu slodzi un arī organismam kopumā ātrā skriešana atņem savu daļu enerģijas rezervju. Un tā kā pusmaratons Ventspilī ir tikai ceļa posms uz citiem sezonas mačiem, tad īpaši atpūsties uz uzkrāt spēkus pirms Ventspils nesanāca, taču kā jau ne reizi vien esmu novērojis, reizēm ar smagām kājām treniņu cikla pašā vidū izdodas noskriet ātrāk, nekā tad, kad esmu pilnīgi atpūties.
Laiks arī šogad bija līdzīgs kā pirms gada - neliels lietutiņš, kā arī ne pārāk karsts - apstākļi kā radīti skriešanai. Taču nekādu konkrētu prognožu par gaidāmo rezultātu nebija - kā pirms mača teicu Kristapam "cik varēšu tik skriešu..pieļauju, ka tas var būt robežās no 1:09:00-1:10:30..gribētos jau protams ātrāko variantu, bet nu viss atkarīgs no sajūtām..".

Sportiskā nedēļas nogale

Aizvadītā nedēļas nogale sanāca īpaši sportiska - skriešana jau nedēļas nogalēs, protams, parasti neizpaliek tik un tā, bet šī bija pirmā nedēļas nogale pēc ilgiem laikiem, kad sacensībās skrēju divas dienas pēc kārtas. Piedevām viens no skrējieniem bija šī gada debija orientēšanās mačos, un arī tāpēc šīs brīvdienas bija citādākas kā pēdējā laikā ir ierasts.

Latvija čempionāts o-sprintā

Par to, ka varētu startēt Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā sāku aizdomāties apmēram nedēļu iepriekš. Nez no kurienes uznāca vēlme pamēģināt, vai ar karti rokās skriet vēl spēju kā agrāk. Domas par to, vai skriet vai neskriet, galvā rosījās labu brīdi, bet iepriekšējā sestdienā, esot Dobelē, kad skrēju Dobeles pilsētas svētku ietvaros rīkotajā Nakts skrējienā, sapratu, ka Dobele varētu būt gana interesanta vieta orientēšanās sprintam, un jau nākamajā vakarā sprintam arī pieteicos.

Pusmaratons Nordea Rīgas maratonā

Startā

Pirms gada Nordea Rīgas maratonā pusmaratonu skrēju ar baloniem uz muguras - skrēju lēnām, turēju tempu citiem un rezultātos manu laiku atrast nevarēja. Šogad biju nolēmis skriet ātri un bez baloniem, un klusībā cerēju, ka tieši šajā skrējienā varētu pacensties tikt pie jauna personiskā rekorda.
Pirms pievērsties maniem piedzīvojumiem pusmaratona distancē, jāizdara neliela atkāpe, lai pieminētu manu eksperimentu "Nopērc mani maratonam". Lai redzētu, vai cilvēkiem ir interese, ka pārstāvu viņu organizāciju vai  uzskatus, norādot to sava pieteikuma ailē "Komanda", biju palaidis šādu piedāvājumu interneta tīmekļos. Vispirms jau jāsaka liels paldies tiem, kas retvītoja, atzīmēja, komentēja vai citādi palaida šo manu ziņu tālāk - šī piedāvājuma ieraksts blociņa lasītāko ierakstu sarakstā strauji pietuvojās pirmajām vietām. Taču atgriezeniskā saite gan bija visai minimāla - bija daži, kas interesējās, vai kāds mani jau ir nopircis, vēl mazāk bija to, kas ziņoja, ka esot apsvērta doma manu nopirkt, bet reālu pieteikumu saņēmu tikai vienu.Sākotnējā versijā komandas laukā bija plānots norādīt Superkauss.lv, taču pēcāk nopirktais teksts tika izmainīts, un rezultātu sadaļā manam vārdam blakus lasāms "Sveiciens Ilgai Rozei!" - mammai par to bija īpašs prieks. Jāpiemin, ka vienu brīdi pazibēja variants "Komandas" laukā norādīt "Rokas nost no Sīrijas!", taču šis variants tika atmests. Katrā gadījumā no manis paldies Kasparam par manis nopirkšanu. Līdz ar to jāsaka, ka eksperiments noslēdzās vismaz ar minimālu interesi, kaut , protams, to būtu gribējies lielāku - bet ja nu kādam uz priekšdienām uzrodas vēlme kā nebūt atbalstīt mani vai popularizēt sevi, tad ar šādiem piedāvājumiem droši var ar mani sazināties - kaut vai izmantojot sadaļu "Jautā Rencim", atstājot savas koordinātes.

Nopērc mani maratonam

Šogad Nordea Rīgas maratonā plānoju skriet pusmaratona distanci, un tieši tāpēc esmu izlēmis veikt nelielu eksperimentu un izsolīt 'Komandas' lauku blakus savam vārdam rezultātu sarakstā. Tāpēc, ja vēlies, lai blakus manam vārdam rezultātu sarakstā gozētos Tavs vārds, Tava uzņēmuma nosaukums, Tavas mājas lapas adrese, kāds zīmīgs sauklis vai jelkāds cits burtu savirknējums, šī iespēja ir kā radīta Tev.

Rīgas pusmaratons Biķerniekos

Pirms gada dienā, kad Rīgā Biķernieku trasē norisinājās pirmais Rīgas pusmaratons, startēju Diseldorfas maratonā, un skriešanu pa Biķernieku trasi nācās atlikt vismaz uz gadu. Šogad savu pavasara maratonu jau biju noskrējis pirms divām nedēļām, tāpēc maratons tiešā veidā šķērslis skriešanai šajā pusmaratonā vairs nebija, piedevām šogad Latvijas čempionāts pusmaratonā bija ieplānots tieši Rīgas pusmaratona laikā, tieši tāpēc to, ka Biķerniekos jāskrien, izlēmu bez ilgas domāšanas. Patiesībā vēl viens iemesls skriešanai bija arī tas, ka šogad ar Kristapu tikām aizrunāti seriāla Skrien Latvija posmos komandu cīņas ietvaros pārstāvēt VSK Noskrien komandu, un komandu pievilt nav smuki - arī tāpēc šo skrējienu izlaist nedrīkstēja.

Ēšana pirms maratona

Ēst man patīk ļoti, un ēdu es daudz, nereti pat pārāk daudz. Taču, tā kā vielmaiņa man strādā labi, un arī fiziskā slodze ir pietiekami liela, tad liekie kilogrami manī īpaši nekrājas. Tieši šī iemesla dēļ pie tā, ko, kad un cik daudz es ēdu, ikdienā īpaši nepiedomāju. Taču izņēmums ir pēdējā nedēļa pirms maratona, kad ēšana tiek tam īpaši pakārtota, lai ar papildus enerģijas rezervēm maratons padotos vieglāk. Aptuveni divas pēdējās nedēļas pirms maratona ir laiks, lai ķermenis pamazām atpūstos no treniņu slodzēm un uzkrātu enerģiju maratonam, un papildus treniņapjomu mazināšanai arī noteikts ēšanas režīms var palīdzēt uzkrāt tik ļoti nepieciešamo enerģiju galvenajam startam.

Roterdamas maratons

Jau vakarā pēc mana iepriekšējā maratona Amsterdamā pērnā gada oktobrī radās doma, ka arī pavasarī vajadzētu atgriezties Nīderlandē un startēt Roterdamas maratonā. Kaut arī ziemas laikā tika apsvērti vēl vairāki varianti, tomēr galu galā izvēle palika nemainīga, un par pavasara maratona starta vietu tika izvēlēta Roterdama. Priekšnoteikumi par labu šai izvēlei bija tie paši vecie - daudz dalībnieku (~7500), līdzena un ātra trase (maratonu statistikas vācēji to ierindo pat ātrāko trašu TOP5), kā arī samērā viegla nokļūšana.
Treniņu cikls šim maratonam iesākās visai veiksmīgi, ņemot vērā, ka ziema Latvijā bija iekavējusies ar atnākšanu un līdz pat janvāra sākumam treniņos skriet varēja ar pilnu atdevi bezsniega apstākļos. Jau tad biju izlēmis, ka, lai arī visnotaļ augsts, tomēr lielais mērķis pavasara maratonā varētu būt paskriet zem divām stundām un divdesmit minūtēm. Pirmā treniņu posma nobeigumā kā labs apliecinājums tam, ka kaut kāda sportiskā izaugsme ir vērojama, bija jauns personīgais rekords pusmaratonā Sicīlijā. Atgriežoties Latvijā, gan nokļuvu lielā salā un sniegā, līdz ar to treniņu režīms piedzīvoja pārmaiņas - nu skriešana galvenokārt notika manēžā.  Neskatoties uz to, kilometri maratonam krājās itin labi, vien varbūt maratonam specifiskāks ātruma darbs pirmās nedēļas, sākot skriet pa manēžu, nedaudz izpalika.

Pošamies uz Roterdamu

Līdz mana šī pavasara maratona startam atlikušas vairs tikai četras dienas. Lai arī nevaru vēl teikt, ka soma jau ir sakravāta, tomēr arvien vairāk jūtu, ka maratons tuvojas. Treniņu apjoms turpina samazināties jau teju nedēļu, un dienā skriet vien stundiņu vai pusotru kādreizējo divu vietā šķiet gaužām vienkārši un viegli. Iedvesmas veicināšanai ir pārskatīti arī iepriekšējo gadu Roterdamas maratona video apskati, bet jebkurā gadījumā varu droši teikt, ka vēlme svētdien skriet ir varen liela, jo galu galā no mana iepriekšējā maratona Amsterdamā svētdien būs pagājuši tieši 6 mēneši, un beidzot ir laiks aktīvi atgriezties sacensību apritē.

Par maratona nezināmo un raksturu

Trenējoties maratonam, treniņos maratons skriets netiek. Retu reizi garie treniņi tuvojas četrdesmit kilometru atzīmei, bet maratonu treniņā neskrienu - tas lai paliek sacensībām. Tieši tāpēc maratona distance ir savā ziņā nezināmais - pirms pirmā maratona zināšanas par sajūtām, kas ir četrdesmitotrajā kilometrā bija dzirdētas vien nostāstos, un arī tagad, kad esmu pieveicis jau trīs maratonus, tā pilnā distance un tās beigu sajūtas tik un tā ir tuvāk nezināmajam nekā kaut kam, ko varu ik brīdi atsaukt atmiņā. To nevar salīdzināt ar pusmaratonu vai desmit kilometru distanci, kurai gatavojoties, treniņos konkrēto distanci pieveicu regulāri; atšķirība vien tā, ka sacensībās tas tiek darīts krietni ātrāk.
Maratonā nezināmais ir gan distance, gan arī tas, kā to pieveikt sacensību tempā. Tieši tas treniņos bieži vien palīdz neapstāties un skriet tālāk, jo lai arī ik pa laikam ir grūti vai vairs negribās - pie kārtējā tempa kilometra nāk prātā domas, ka šodien varbūt pietiks un varētu tagad skriet mājās, vai arī vienkārši pietiks šoreiz skriet ātri un labāk paskriešu lēnām, tad tajā brīdī sev atgādinu, ka maratonā pēc divdesmit vai didesmit pieciem kilometriem neviens neļaus iet mājās, bet būs vēl jāskrien un būs jāskrien gana daudz. Un tas palīdz, palīdz turpināt skriet un trenēties, lai atvieglotu sacensību dienā ceļu uz nezināmo.

Traumu pieraksti

Ir labas tās dienas, kad nekas nesāp - šādu frāzi esmu sev galvā skandējis ne reizi vien. Par to, ka noteiktā apmērā skriešana organismam nāk tikai par labu, nav nekādu šaubu, taču tiklīdz kā sākam skriet, lai pārspētu sevi, pārspētu citus un sākam darīt to, ko ķermenis nav radis darīt, tā ir visai liela iespēja, ka organisms par to kaut kā nebūt protestēs. Protams, gadās arī traumas, kas rodas vienkārši neveiksmes rezultātā, bet arī šādos gadījumos bieži vien iemesls ir mūsos pašos - uzmanība nav bijusi pietiekoša.
Pa šiem nu jau teju 17 gadiem kopš sportoju, dažādu nebūšanu, kas saistītas ar veselību ir bijušas gana daudz (jaunākās no tām var atrast tepat blociņā ar pazīmi "traumas"). Kādreiz, kad vairāk skrēju pa mežu ar karti, biežākās problēmas radīja tieši mežs - mežģītas potītes vai saišu bojājumi, kas rodas pārsvarā dēļ nelīdzenā pamata, laiku pa laikam kāda plēsta brūce pēc neveiksmīgas tikšanās ar kādu zaru (šim noteikti var pieskaitīt arī nemaz ne tik seno bungādiņas pārplēšanu) vai  citu potenciāli bīstamu priekšmetu mežā (nu kaut vai akmeņainie veidojumi, kas biežāk sastopami Ziemeļvalstīs - te atmiņā nāk ceļa trauma Somijā pirms diviem gadiem, kā arī jau pavisam seni notikumi Austrijā, kur kritiens uz kādas asākas akmeņu malas ir atstājis joprojām redzamu rētu uz manas kājas).

Pretī pavasarim, pretī jaunajai sezonai

Blociņa ierakstu apjoms pēdējos mēnešos ir bijis gaužām niecīgs. Kā parasti treniņu periodā jau nekas dižs nenotiek (ja neskaita pašu trenēšanos), un būtībā ko tur daudz par to rakstīt. Tajā pat laikā jāatzīst, ka aizvadīto nedēļu laikā esmu skrējis gana daudz, galvenokārt tāpēc, ka pavasara galvenais starts Roterdamas maratons tuvojas arvien straujāk.
Atgriešanās no Itālijas sakrita ar brīdi, kad Latvijā aukstums bija pieņēmies pilnā spēkā un termometra stabiņš regulāri rādīja -15 grādus un pat vēl aukstāku āra temperatūru, līdz ar to sapratu, ka lai turpinātu skriet un skriet kvalitatīvi ir jāmeklē alternatīvas skriešanai ziemas spelgonī. Kaut arī par skriešanu pa manēžu īpašu aizrautību nekad neesmu izrādījis, taču tieši manēžas celiņš februārī bija biežākais pamats zem kājām manos treniņos. No rītiem, ja vien temperatūra nebija stindzinoši zema, tāpat centos kaut nedaudz paskriet ārā, kas starp citu šādā vēsumā ļoti palīdz pamosties no rīta, tomēr vakaros ikdienu tika mērots ceļš uz Ogres manēžu, kur apli pēc apļa riņķoju visu treniņu. Manēžā pat tika aizvadīti pāris garie treniņi, kad 150m garais aplis tika veikts pat 210 reizes. Pēc pirmajām reizēm manēžā pat pāris reizes pamēģināju skriet ar mūziku austiņās, ko, ārā skrienot, nedaru. Bet galu galā arī mūzikas klausīšanās tika atlikta malā, jo bez mūzikas tomēr skriešanai domas tiek veltītas vairāk.

Atbildes uz jautājumiem #2

Lai pārtrauktu pēdējā laika ne pārāk aktīvo blociņa satura atjaunošanu, nolēmu, ka pirmkārt pienāktos sniegt savas atbildes uz daļu no jautājumiem, ko blociņa lasītāji iesnieguši lapas labajā malā esošajā sadaļā - "Jautā Rencim". Iepriekšējos atbildētos jautājumus un pašas atbildes skatīt - šeit. Šoreiz vairāk par skriešanas tehniku un apaviem.

• Kāds ir Tavs skrējiena solis (vai piezemējies uz pirkstgaliem, pēdas sākumdaļas vai papēža)? Vai Tu pie tehnikas īpaši piedomā vai vienkārši skrien tā, kā šķiet ērtāk?

Kaut arī no malas (foto, video) vērot to, kā es skrienu, man līdz šim nav īpaši daudz izdevies redzēt, tomēr varu teikt, ka skrienot zemei pirmā pieskaras pēdas vidusdaļa (tuvāk purngalam). Jo ātrāk tiek skriet, jo vairāk vērojams, ka zemei pirmā pieskaras pēdas priekšējā daļa. Kaut arī katram skrējējam ir savs gadu gaitā izstrādājies solis - un kardinālas izmaiņas tehnikā veikt ir ārkārtīgi grūti, reizēm pat neiespējami, tomēr tik un tā pie soļa cenšos reizēm piedomāt. Ir bijuši periodi, kad esmu pastiprināti pievērsis uzmanību lielākam soļu biežumam, taču vērā ņemamus rezultātus tas nav nesis, domāju, ka galvenokārt tieši tāpēc, ka tam neesmu pievērsis uzmanību katrā treniņā vai pat viena treniņa visā garumā.

Sezona iesākta jeb Sirakūzu pusmaratons

Šķiet, ka tik ilgi pēc paša skrējiena sacensību apraksts nav kavējies vēl nekad - pagājušas jau veselas divas nedēļas. Taču par personiskā rekorda veikumu būtu grēks neuzrakstīt, tāpēc labāk vēlāk nekā nekad.
Stāsts par braucienu uz Itālijas lielāko salu Sicīliju jāsāk ar nelielu atkāpi pāris mēnešu senā pagātnē, kad, uzzinot, ka māsa uz pāris mēnešiem pārvāksies uz Sicīliju, nolēmu, ka būtu forši viņu kaut kad ziemas aukstumā apciemot, pie reizes noskrienot kādās vietējās sacensībās. Sākotnējā plānā figurēja Katānijas maratons decembra sākumā, taču dažādu iemeslu dēļ brauciens uz Itāliju decembrī izpalika (patiesībā neesmu arī pārliecināts, vai vispār notika arī Katānijas maratons). Taču izlēmu, ka pie māsas ciemos tomēr jāaizbrauc un, atrodot, ka janvāra beigās Sirakūzās notiek maratons, par brauciena datumu izvēli ilgi jādomā nebija.

Režīms

Vesels mēnesis pagājis kopš pēdējās reizes, kad blociņā parādījās jauns ieraksts. Ik pa laikam ir bijusi vēlme kaut ko uzrakstīt, atbildēt uz ienākušajiem jautājumiem, bet te būtu vieta vārdiem no vienas Gustavo dziesmas ".. darbi, darbi, darbi, darbi. Nu un par ģimeni kaut kas tur ar bij..." un blociņam laika kā neatliek, tā neatliek.

Patiesībā jau sportiskā ziņā lielu notikumu pa šo laiku nav bijis. Jau izsenis esmu pārliecinājies, ka vislabākais treniņprocess ir tajos brīžos, kad ir stingrs režīms - treniņš pirmā lieta, ko dari pēc pamošanās pirms došanās uz darbu un treniņš pirmā lieta, ko dari, kad no darba pārrodies. Tā dienu no dienas un tas jau kļūst par ikdienas sastāvdaļu, kas vairs neliekas nekas īpašs. Protams, vispārējs sagurums treniņos uzkrājas un ir dienas, kad uz treniņu iet galīgi negribas, tad parasti iešana laukā no mājas ievelkas garumā, bet svarīgs jau ir tikai pirmais solis, ko sper pāri slieksnim, pēc tam jau aizmirsti, ka vēl pirms neilga laika bija tā sajūta, ka šodien galīgi negribas skriet. Tā, piemēram, pagājušosvētdien pēc ilgas čammāšanās izgāju garajā treniņā (vispār pirms garajiem treniņiem iziešana uz treniņu tiek vilkta garumā regulāri, jo laikam jau ķermenis saprot, ka priekšā nedēļas garākais treniņš) un beigu beigās noskrēju teju 15 minūtes ilgāk kā bija iepriekš plānots, un piedevām treniņš deva maksimālu gandarījumu par kvalitatīvi aizvadītām vairāk kā divām stundām.

Būtisks traucēklis nu jau veselu nedēļu ir arī sniegs. Protams, klusībā cerēju, ka siltā ziema turpināsies vēl ilgi, taču bija skaidrs, ka visticamāk no sniega izvairīties neizdosies tik un tā, un tā nu beidzot tas ir atnācis. Kamēr vēl ceļi bija bez sniega un ārā temperatūra turējās ap nulli vai pat nedaudz plusos, tad treniņu nedēļa gandrīz vai īpaši neatšķīrās no tā, ko varētu arī darīt vasarā - galvenokārt ar to domāju, ka bija iespēja regulāri skriet arī dažādus ātruma treniņus, jo citādi bez ātruma darba ziemas periodā, sākoties pavasarim, ir vajadzīgas vēl vairākas nedēļas, lai kājas saprastu ko nozīmē skriet ātri. Tad nu tagad ar ziemas iestāšanos ar to ātrāku skriešanu ir tā pagrūtāk.

Ja arī atsevišķās dienās un vietās segums pat ļautu skriet visnotaļ ātri, tad vairāk ierobežo gaisa temperatūra, jo, ātrumā skrienot, saelpoties auksto gaisu un atkal saķert kādu plaušu kaiti, nu nepavisam negribētos. Tā nu šonedēļ pat vienreiz biju sastopams Ogres manēžā, kur aukstā gaisa vietā ir pat pārāk silts (laikam vienkārši pārāk jūtams kontrasts starp skriešanu iekšā un ārā), toties kājas atkal var skriet ātri. Protams, uz 150 metru garu apli ir četri asi pagriezieni, kur jūtami nākas nomest uzņemto ātrumu, un 30 sekunžu aplī četri līkumi ir visai daudz, bet tas nu pagaidām ir labākais variants kā tikt pie kvalitatīviem ātruma treniņiem.

Nākamās nedēļas vidū, kad Latvijā sola lielo aukstumu, esmu ieplānojis uz pāris dienām aizbraukt ciemos pie māsas uz silto (cerams) Itāliju. Tad nu ļoti ceru, ka tur būs iespēja atkal nedaudz uzskriet pa bezsniega apstākļiem un izvairīties no Latvijas sala, kā arī pie reizes esmu ieplānojis uzskriet vienā vietējā pusmaratonā - tā teikt laicīgi sākt jauno 2012.gada sacensību sezonu.