Traumu pieraksti

Ir labas tās dienas, kad nekas nesāp - šādu frāzi esmu sev galvā skandējis ne reizi vien. Par to, ka noteiktā apmērā skriešana organismam nāk tikai par labu, nav nekādu šaubu, taču tiklīdz kā sākam skriet, lai pārspētu sevi, pārspētu citus un sākam darīt to, ko ķermenis nav radis darīt, tā ir visai liela iespēja, ka organisms par to kaut kā nebūt protestēs. Protams, gadās arī traumas, kas rodas vienkārši neveiksmes rezultātā, bet arī šādos gadījumos bieži vien iemesls ir mūsos pašos - uzmanība nav bijusi pietiekoša.
Pa šiem nu jau teju 17 gadiem kopš sportoju, dažādu nebūšanu, kas saistītas ar veselību ir bijušas gana daudz (jaunākās no tām var atrast tepat blociņā ar pazīmi "traumas"). Kādreiz, kad vairāk skrēju pa mežu ar karti, biežākās problēmas radīja tieši mežs - mežģītas potītes vai saišu bojājumi, kas rodas pārsvarā dēļ nelīdzenā pamata, laiku pa laikam kāda plēsta brūce pēc neveiksmīgas tikšanās ar kādu zaru (šim noteikti var pieskaitīt arī nemaz ne tik seno bungādiņas pārplēšanu) vai  citu potenciāli bīstamu priekšmetu mežā (nu kaut vai akmeņainie veidojumi, kas biežāk sastopami Ziemeļvalstīs - te atmiņā nāk ceļa trauma Somijā pirms diviem gadiem, kā arī jau pavisam seni notikumi Austrijā, kur kritiens uz kādas asākas akmeņu malas ir atstājis joprojām redzamu rētu uz manas kājas).

Pretī pavasarim, pretī jaunajai sezonai

Blociņa ierakstu apjoms pēdējos mēnešos ir bijis gaužām niecīgs. Kā parasti treniņu periodā jau nekas dižs nenotiek (ja neskaita pašu trenēšanos), un būtībā ko tur daudz par to rakstīt. Tajā pat laikā jāatzīst, ka aizvadīto nedēļu laikā esmu skrējis gana daudz, galvenokārt tāpēc, ka pavasara galvenais starts Roterdamas maratons tuvojas arvien straujāk.
Atgriešanās no Itālijas sakrita ar brīdi, kad Latvijā aukstums bija pieņēmies pilnā spēkā un termometra stabiņš regulāri rādīja -15 grādus un pat vēl aukstāku āra temperatūru, līdz ar to sapratu, ka lai turpinātu skriet un skriet kvalitatīvi ir jāmeklē alternatīvas skriešanai ziemas spelgonī. Kaut arī par skriešanu pa manēžu īpašu aizrautību nekad neesmu izrādījis, taču tieši manēžas celiņš februārī bija biežākais pamats zem kājām manos treniņos. No rītiem, ja vien temperatūra nebija stindzinoši zema, tāpat centos kaut nedaudz paskriet ārā, kas starp citu šādā vēsumā ļoti palīdz pamosties no rīta, tomēr vakaros ikdienu tika mērots ceļš uz Ogres manēžu, kur apli pēc apļa riņķoju visu treniņu. Manēžā pat tika aizvadīti pāris garie treniņi, kad 150m garais aplis tika veikts pat 210 reizes. Pēc pirmajām reizēm manēžā pat pāris reizes pamēģināju skriet ar mūziku austiņās, ko, ārā skrienot, nedaru. Bet galu galā arī mūzikas klausīšanās tika atlikta malā, jo bez mūzikas tomēr skriešanai domas tiek veltītas vairāk.