Kurš tad ir labāks?

Atbraucu no Gulbenes ar labi padarīta darba sajūtu un divām otrajām vietām, pie kam tā otra otrā tā vien šķiet pārtaps par vēl vienu otro, jo pēc maniem aprēķiniem Sprinta kausu tieši tāpat kā pagājušogad noslēgšu otrajā vietā (jāpagaida gan vēl oficiālie rezultāti).
Un tā nu, domājot par kausiem, rezultātu tabulām un visu pārējo, atminējos, ka šonedēļ beidzot vajadzētu būt tam brīdim, kad lielajā Pasaules rangā ir dzēsušies 2007.gada Pasaules čempionāta punkti, kas droši ieviesīs lielas izmaiņas tabulā, jo, Pasaules čempionātā punktus rēķinot, tiek pielikt vēl 1.05 koeficients rezultātiem. Un tā nu ir arī noticis. 159.vietā, kurā šobrīd esmu arī es, biju arī pirms nedēļas, toties pirmajā 50niekā izmaiņas ir krietni lielākas un šobrīd Pasaules rangā labākais no latviešiem ir nevis Mārtiņš Sirmais, bet gan Edgars Bertuks - par veselām 15 vietām. Tagad ej nu saproti, kurš tad ir tas labākais...

Gulbenē

Līdz ar piedalīšanos Gulbenes kausa organizēšanā tā nu ir sanācis, ka pirmo reizi (nu vismaz kopš sevi atceros) esmu Gulbenē. Reizē ar organizēšanu pašā mačā arī piedalos, jo, ja reiz tik tālu ir braukt, tad nevar neizmantot izdevību uzskriet.
Pirms diviem gadiem, kad līdzīgi piedalījos Gulbenes kausā gan kā galvenais rezultātu cilvēks, gan arī skrēju, toreiz ar skriešanu vis tik raiti negāja, jo problēmas ar rezultātiem gan aizkavēja manu startu, gan arī pēc tam lielu distances daļu lika domāt par šīm problēmām nevis par karti.
Bet divu gadu laikā laikam kaut ko tomēr esmu iemācījies, jo, neskatoties uz to, ka arī šodien bija šādas tādas nebūšanas ar rezultātiem (par 95% tas bija vien tāpēc, ka ļaudis kā nākas nepārbauda to, vai mežā ieiet ar tādu pat SI karti kā pieteikušies, vai arī piesakot kļūdaini ievadījuši savu SI numuru un pirms starta visspār pat neiedomājas, ka vajadzētu ko pārbaudīt) un startā ierados pēdējā brīdī - pat nokavēju savu iekšāsaukšanas laiku, jo biju nez kāpēc iedomājies, ka starts man ir 2 minūtes vēlāk un tālab vēl iemēģināju gulbeniešu celtās meža tualetes, kad jau īstenībā bija jāiet pirmsstarta zonā. Lai vai kā distanci izdevās veikt ļoti labi, vismaz pats esmu apmierināts ar savu skrējienu un arī 2.vieta, vien nedaudz vairāk par minūti zaudējot Mārtiņam Sirmajam, nemaz nav peļams rezultāts. Redzēs kā rīt veiksies ar sprintu, bet vismaz par šodienu esmu apmierināts.

Plāni mainās

Šodien tika noziņots, ka LČ maratonā pārcelts no 5.oktobra uz 18. un tas nozīmē, ka šogad tomēr maratonā startēšu, savukārt uz Lietuvas tauri, kas notiek 18.-19.oktobrī gan laikam nebraukšu kā biju iecerējis. Piektajā oktobrī netiktu jebkurā gadījumā, bet astoņpadsmitajā būs vien jāskrien. Kā nekā jāaizstāv arī pagājušā gada sudraba medaļa.

P.S. Ne pārāk patīkamā lieta ir tā, ka laiks ir palicis vēsāks un nu jau treniņā nākas skriet ar jaku. Tas nepavisam nav jauki.

Mežā kopā ar klubu

Vakar no rīta biju sēņot. Grūti gan pulksten desmitus nosaukt par rītu sēņošanas izpratnē, bet tas bija agrākais, kad varējām sataisīties. Un, lai arī netālu no Ogres, tomēr iepriekšējie sēņotāji visas sēnes vēl nolasījuši nebija un šis tas tika arī manā grozā. Vienu gan zinu, ka ogošanas ātrums man tomēr ir lielāks kā sēņošanas ātrums, neskatoties pat uz to, ka sēnes ir krietni lielākas par ogām un sēņu litrā ietilpst krietni vien mazāk sēņu nekā ogu vienā ogu litrā. Un ja vēl pirmās 40 minūtes sēnes grozā liku salīdzinoši raiti, tad atlikušās 40 minūtes bija tukšais periods un, aizvien ilgāk iztiekot bez sēnes ielikšanas grozā, ar nepacietību gaidīju pēdējo sēni, kad varētu beidzot doties mājup un tā arī pēc tām ~40 minūtēm beidzot vienu nelielu dabūju.
Labā lieta, ko ieguvu no vakardienas sēņošanas, bija nedaudz piešauta acs, nu gluži kā īstenam sēņotājam, jo šodien Klubu stafetēs gan sākumā, vēl pie skatītāja punkta stāvot, vienu bekveidīgu sēni pamanīju, gan arī jau uz pirmo punktu skrienot vairākas sēnes skatam pavērās. Tomēr laikam līdz brīdim, kad tiku līdz pirmajam punktam biju pārslēdzis jau savu domāšanu uz distanci un vairāk sēnes nemanīju, un arī neviena dziesma (ja neskaita īsu brītiņu) galvā neskanēja, kas, cik esmu pamanījis, ir labs rādītājs tam, ka distance ir veikta pietiekami labi, jo nav bijis laika domāt par ārpus distances lietām.
Lai vai kā klubu stafetes ir interesants pasākums, lai satiktu sen neredzētus kluba biedrus, it sevišķi jau tāpēc, ka vajadzīgi kadri no dažādām vecuma un dzimuma kategorijām, kas nozīmē, ka arī kāds ne tik biežs meža viesis ir komandā jāiekļauj. Šogad arī izgājām uz kvalitāti nevis kvantitāti kā pagājušogad un trīs komandu vietā bija vien viena. Lai gan galu galā jau var teikt, ka arī kvalitāte pagājušogad bija labāka, jo arī 1.vieta bija krietni labāks rezultāts par šī gada septīto (objektīvi spriežot, vēl arī 2 noņemtās komandas bija par mums labākas).
Kopumā mačs bija noorganizēts diezgan labi, ja vien neskaita to, ka iepriekš izsludinātās distanču sarežģītības pakāpes patiesībā īpaši viena no otras neatšķīrās un 5.etapu, kas, lai arī bija vien 2,5km, mūsu 10gadīgajam Edgaram (citi zina viņu arī kā Viktoru) skriešana kaut kur pa taisno pāri purvam bija īsts pārbaudījums, kad viņš ir radis skriet, ja ne gluži vienmēr pa takām, tad pa līnijveida orientieriem noteikti. Toties pieredzi gan būs ieguvis.
Vēl ja man, protams, būtu ko teikt par to kartes zīmēšanas stilu, jo, kaut arī skrienot, vairāk vai mazāk man bija skaidrs, ko autors bija ar to domājis. Tomēr visai smieklīgi man likās tas, ka kartes apakšā ir uzlikti apzīmējumu skaidrojumi oficiālajiem apzīmējumiem, bet kartē reāli eksistē daudz dažādu zīmēšanas izdomājumu, kuri ne tuvu neatbilst oficiālajiem zīmēšanas standartiem, bet nu kamēr ir, kas tajās kartēs skrien, tikmēr jau lai zīmē kā grib. Latvijas kausa mačos gan nez vai šādā stilā zīmētu karti gribētu savās rokās redzēt.
Un visbeidzot, lai arī tik slikti man pašam nelikās, tomēr krietni nosmējos par Jāņa Tamuža komentāru par sava kluba rīkotajām sacensībām - "Jāatzīst, ka noorganizēts bija Ausekļa stilā- ar nospertiem KP, nestrādājošiem KP, nepareizi ieliktiem KP un citām likstām."

P.S. Šodien arī pa ilgiem laikiem skrēju bez sviedru lentes, jo biju aizmirsis to mājās, un jau distances sākuma daļā sapratu, ka tā tomēr ir noderīga lieta, jo sviedri lija acīs un vismaz sākumā sūrstēja ne pa jokam, pēc tam laikam pieradu.

Litrs pusstundā

Litrs pusstundā, iespējams, pat nedaudz vairāk. Tieši tāds ir mans ogu lasīšanas ātrums. Šodien beidzot saņēmos un devos uz mežu nevis skriet, bet gan ogot. Patiesībā tas izvērtās arī kā neliels treniņš, jo uz mežu devos ar riteni un uzminos tā, ka pat paguvu iesvīst. Atpakaļceļā gan braucu nedaudz uzmanīgāk, jo ogas spainītī cītīgi kratījās un, lai arī vāciņš bija virsū, tomēr ogas saspiest negribējās. Iespējams, būtu lasījis ilgāk, bet bija jāuzspēj uz Jeļenas Rubļevskas skrējienu Pekinā. Un tā nu 40 minūšu laikā ~1,5-2 litrus ar brūklenēm, nedaudz arī mellenēm un zilenēm salasīju.
Nezinu kā citur, bet Ogrē ogu ir pa pilnam, tāpēc, ja ogas kārojas, tad dodiet ziņu, rādīšu, kur lasīt!

Cūkotāji

Šodien biju ieplānojis iziet nedaudz garāku treniņu, taču beigās tas izvērtās pat garāks nekā biju ieplānojis.
Nogriežoties pa meža ceļu, ieraudzīju uz ceļa stāvam mašīnu, no sākuma nodomāju, ka ogotāji vai sēņotāji, taču, pieskrienot tuvāk, ieraudzīju, ka mašīna stāv blakus lielai "tanku" bedrei, kura pilna ar atkritumiem. Pirmajā mirklī neko daudz nepiefiksēju, ko viņi tur dara ar maisiem rokās, taču kādu brītiņu paskrējis sapratu, ka laikam viņi to bedri papildina, tā teikt cenšas par cūkām pārvērsties kā teiktu Cūkmens. Sapratu, ka tā tomēr nevar to atstāt un izmetis nelielu loku skrēju atpakaļ uz to vietu, kur mašīna bija stāvējusi.
Tur tā stāvēja joprojām un lielie mēslotāji bija kāda sieviete ap gadiem 55 un viņas dēls gadus 25-30 vecs. Kad prasīju, ko viņi tur dara, sieviete teica, ka meklējot kādas labas kastes, un kad jautāju, vai tad tas ir normāli mežu piemēslot, džeks tā klusām atbildēja, ka nav viss. Uzreiz arī mātei teica, ka esot jābrauc prom. Abi gan izklausījās pēc nelatviešiem, tomēr atbildēja man latviski. Apskrēju nelielu aplīti un noskrēju vēlreiz gar viņu auto, kas joprojām tur stāvēja un džeks no bedres malām meta kaut kādas kastes dziļāk bedrē, un pēc tam jau, kad tiku laukā uz šosejas, tad mašīna pa nākamo meža ceļu arī izgriezās uz šosejas.
Numuru piefiksēju - GC7179 (skrēju mājās un visu laiku atkārtoju pie sevis, ka burti kā Gatis Caics - GC), un tad nu rīt aiz neko darīt domāju aizstaigāt līdz policijai. šaubos, vai mani kāds tur gribēs diži uzklausīt, un maz ticams, ka ja arī uzklausītu, tad cūkotājiem kāds sods tiktu, bet iespējams, ka nedaudz šos ar kādu zvanu vai vēstuli patraucēs. Tad jau redzēs kā būs.

Prieks

Dēļ tāda mača kā šī gada Malienas kauss ir vērts iet mežā un skriet. Štrunts, ka vakar mežā varēja būt vairāk vietas, kur padzerties, bet nebija. Štrunts, ka vakar distances beigās gandrīz izslēdzos no lielā karstuma un nespēka. Štrunts, ka distances netika veiktas tik tīri, kā vēlētos. (Par šo punktu gan varu teikt, ka esmu noskrējis kļūdu ziņā labāk, kā visos citos mačos šogad, un tomēr...). Štrunts arī par to, ka šodien kalnā kāpu un nevis skrēju. Štrunts, ka arī maču nevinnēju.
Bet ja pēc šiem visiem pārdzīvojumiem vakar tiku 3niekā, lai arī pēc finiša gan biju domājis, ka vienīgi Edgaram zaudēšu, bet Jānis un Mārtiņš (tas kurš Vabulis) noskrēja patiesi labi. Un ja šodien spēju noturēt savu trešo vietu, lai arī Mārtiņš (atkal tas pats kurš Vabulis) startēja vien 12 sekundes aiz manis un 90% distances skrējām kopā un, zinot viņa spējas uz ātro finišu, šķita, ka trešās vietas izcīnīšana ir maz iespējama, tomēr tas izdevās. Un lai arī lielais Malienas kauss nākamo gadu stāvēs nevis uz mana plaukta, bet gan kaut kur Jāņa Krūmiņa mājās, tomēr tik un tā ir liels prieks par piedzīvoto un nākamgad braukšu atkal.

P.S. Paldies arī, protams, visiem Alūksniešiem par maču!

BČ un WRE

Pirms kāda laika pārlapojot Pasaules ranga (WR) lapas aizdomājos par Baltijas čempionātu (BČ). Lieta tāda, ka šobrīd katrai no IOF federācijām ir tiesības par atsevišķu maksu gadā sarīkot 3 Pasaules ranga sacensības (WRE). Taču, ja federācija rīko kādas starpvalstu reģionālās sacensības, kā Baltijas čempionāts, Pasaules čempionāts, Ziemeļvalstu čempionāts u.tml, tad arī šīs sacensības var būt WRE papildus jau 3 esošajām.
Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas katru gadu WRE rīkošanas iespējas izmanto pilnībā, kā ierasts tā ir Kāpa, Kurzemes pavasaris un kāds trešais mačs (šogad Malienas kauss). Igauņi ir kūtrāki un pēdējos gados rīkojuši pa divām Pasaules ranga sacensībām. Savukārt lietuviešiem šķiet tas interesē vismazāk, jo viņiem ne šogad, ne pagājušogad, ja neskaita šī gada Baltijas čempionātu, WRE sacensību nav bijis vispār.
Ieguvums jau, protams, no šiem mačiem ir grūti izvērtējams. Organizētājiem ir jāmaksā lielajai federācijai rīkošanas maksa, kas nākamgad ir 250 eiro. Iespējams, ka Pasaules ranga punktu iegūšanas iespēja piesaistīs papildus dalībniekus E grupās, iespējams, arī no citām valstīm, tomēr vai tie ienesīs 250 eiro, stipri šaubos. No otras puses arī federācijai būtu jābūt ieinteresētai, lai valstī notiktu vairāk WRE sacensību, kas ļautu vairāk valsts sportistiem iegūt Pasaules ranga punktus, kuri parasti ir svarīgi gada beigās, veidojot valstu rangu un nosakot kvotas, piemēram, Pasaules kausa dalībnieku skaitam.
Jau pieminēju, ka Baltija čempionāts dod papildu iespēju iegūt vēl vienu WRE, un ierasts, ka BČ startē spēcīgākie sportisti, kas nozīmē arī salīdzinoši augstākus punktus, ko var iegūt, startējot šajās sacensībās. Būtu mums vairāk Baltijas čempionātu, būtu vairāk Baltijas čempionu, būtu arī vairāk WRE sacensību.
Jebkurā gadījumā, domāju, ka sprinta sacensību ieviešana Baltijas čempionātā nāktu par labu kopējai O-sporta popularizēšanai. Taču, ja jāskrien garā distance un stafete, tad sprintu noskriet nav nemaz tik viegli, it sevišķi, ņemot vērā to, ka nav jau arī īsti, kad jo garā distance parasti ievelkas diezgan ilgi. Tad nu, iespējams, ka neslikts variants būtu garās distances vietā sarīkot tajā pašā dienā divas distances - vidējo un sprintu, kas dotu gan iespēju izcīnīt Baltijas čempiona titulu vairākās disciplīnās, gan arī dotu divas Pasaules ranga sacensības. Protams, slikti, ka par katru no tām būtu jāmaksā, un varbūt arī tie punkti nav tas galvenais, bet vairāk BČ distances padarītu sacensības interesantākas un arī valstu vērtējumā, skaitot trīs distances šī brīža divu vietā, radītu lielāku cīņu.

Nātres

Nez vai, ļaujot sevi sadzelt daudz nātrēm, iespējams iegūt nātru imunitāti?

Soļos pa mežu

Salīdzinājumā ar pagājušā gada garo distanci esmu uzlabojis distances laiku par 18 minūtēm. Arī vieta ir krietni labāka, lai gan arī dalībnieki pagājušogad bija uz pusi vairāk. Kopumā varu teikt, ka apstiprinājās fakts, ka garā distance labi uzplānota ir patiesi labākā iespēja izbaudīt kārtīgu orientēšanos. Diemžēl šodien negāja ne ar orientēšanas un ar skriešanu vēl vairāk.
Distanci iesāku ļoti pieklājīgā ātrumā, tomēr jau uz ceturto KP atstāju tuvu pie 3 minūtēm. Tomēr Jānis Krūmiņš, kurš startēja 3 minūtes aiz manis, noķēra mani vien pie 11.punkta, uz kuru arī kādas 2 minūtes nokļūdījos. Prieks, ka distances sākuma daļā biju vinnējis pat 4 etapus, un vislielākais prieks par uzvarēto garo etapu, kur izvēlējos iet pa taisno pa stigu, lai gan gluži reāls izskatījās arī ceļš pa kreisi apkārt.
Iespējams, ka ātrais sākums un skriešana pāris etapus kopā ar Jāni arī bija par iemeslu tam, ka jau pēc pēc otrās dzirdināšanas pārvietošanās uz priekšu kļuva visai grūta un vairākus etapus pēc tam veicu pa daļai skriešus, pa daļai soļojot. Arī apēstā želeja (bez ūdens uzdzeršanas) īpašus uzlabojumus manā ātrumā neieviesa un tāpēc vairākus punktus veicu kopā ar elites grupas meitenēm - Kristīni un Zandu.
Organizatori arī bija ļoti labā vietā ielikuši skatītāju punktu (pareizāk sakot punktu, kas bija ļoti tuvu finišam), jo tieši tur bija viena no vietām, kad radās doma par izstāšanos, tomēr sapratu, ka jācīnās līdz galam, jo ne jau izstāšanās dēļ gāju mežā. Gar Gaujas vecupēm arī gāja visai grūti, piedevām daudzās nātres joprojām liek sūrstēt kājām, jo pirms starta savas garās zeķes biju nolocījis uz leju un tā arī visu distanci noskrēju.
Šodien arī biju pārsteigts, ka vienam no bučiem atšņorējās dubultais mezgls, ar ko gan visai raiti tiku galā. Vēl arī atklāju, ka ar EMITu rokā ir diezgan neērti ēst ogas, (daudzās brūklenes, avenes un citas ogas, kas bija mežā ik pa laikam iemetu mutē, lai kaut nelielu enerģijas devu gūtu), ogas noplēšot tās paliek saujā zem EMITa un tad nu pagrūti tās apēst.
Vēl arī mežā redzēju aļņu māti ar mazo alnēnu, kas garajā etapā stāvēja kādu gabalu man priekšā uz stigas un kādu laiku nekustējās, tāpēc uzbļāvu, lai nebūtu man ar tiem abiem jāsatiekas.

Izklaides Siguldas tuvumā

Šonedēļ atcerējos, ka man nākamnedēļ beigsies dāvanu karte uz Aerodium, tad nu nolēmu, ka pa ceļam uz LČ sprintu Raganā aizbraukšu un savas 2 minūtes nolidošu. Turpceļā gan diezgan stipri lija lietus, kas radīja bažas, vai lidošana notiks, taču uz manu lidošanas laiku lietus bija mitējies un tāpēc lidojums sanāca tīri tā nekas. Pēc lidošanas gan it sevišķi uz kājām juta, ka kaut kādu slodzi tā lidošana tomēr dod, tomēr skriešanai vēlāk tas, šķiet, netraucēja.

Tā kā vēl līdz skriešanai bija laiks, tad izbraucām cauri Siguldai, kur nopētījām dažnedažādās izklaides, ko piedāvā Sigulda atpūtniekiem, un vienu no tām - nobraucienu ar rodeli un pēc tam uzbraucienu atpakaļ ar slēpošanas pacēlāju, kopā ar Kristapu iemēģinājām. Pēc tam gan raitā solī devāmies atpakaļ uz auto, jo līdz staram vairs daudz laik nebija palicis - kādas 50 minūtes.
Ar nelielu maldīšanos sacensību centru atradām un ātri pārģērbies devos iesildīties. Pārģērbšanās arī atnesa vienu no lielākajām kļūdām šodien - kārtīgi nesašņorētās botas. Aizmirsu uzsiet dubulto mezglu (kurš līdz šim vaļā vēl nav nekad atsējies) kā rezultātā jau neilgi pēc distances sākumā atšņorējās no sākuma viena, bet pēc tam otra bota un skriet uz reiz vajadzēja daudz uzmanīgāk, lai nepazaudētu tās kaut kur distancē. Vienā brīdī arī no kājas bota nomuka un drīz pēc tam arī apstājos, lai nedaudz ciešāk savilktu šņores, tomēr kārtīgi sasiet nepaspēju un tāpēc drīz vien botas atkal bija kļuvušas vaļīgas.
Citādi par skrējienu esmu apmierināts tikai daļēji. Pie sava šī brīža ātruma un pašsajūtas (nedēļas sākumā vispār par skriešanu negribējās domāt) esmu tomēr skrējis diezgan raiti, jo salīdzinot gan ar Ati, gan Jāni Krūmiņu etapu laikus, etapos bez kļūdas esmu skrējis viņu ātrumā, vietām pat kādu sekundi vinnēju. Tomēr, šķiet, divi etapi, kur katrā zaudēju ap 15 sekundēm un vēl daži ar aptuveni 10 sekunžu kļūdiņām nepavisam nav labi. Vienu gan var norakstīt uz botas šņorēšanu, kā rezultātā nepaskatījos kartē un neredzēju, ka pirms paša punkta ir plats grāvis, savukārt vēl arī vietām pirmā minūte deva savu ieguldījumu, jo tas nozīmēja, ka vietām bija jādzen vaga, tomēr 6.vieta Latvijas čempionātā (4.vieta, ja neņem vērā igauņus) it kā jau nav slikti un minimālais mērķis tikšana 6niekā ir izpildīts. Piedevām vēl šis bija mans pirmais LČ sprintā E grupā, jo pagājušogad uz sprintu netiku. Taču ar savu rezultātu zaudēju arī vairākiem junioriem, kuriem bija tāda pat distance, kas nozīmē, ka nākamgad varētu būt krietni sīvāka konkurence kaut vai par to pašu 6nieku.
Rīt tad nu garā distance un, lai arī atkal esmu ticis pie sākuma minūtes (trešā), tomēr jācer, ka startēšana beigās nedos īpašas priekšrocības pār sākumā startējošajiem.

Nakts priekšskrējieni

Ik pa laikam pirms kādiem lielākiem mačiem sapņos jau izskrienu distanci. Laikam jau neesmu tāds vienīgais, tomēr, lai arī it kā īpašu satraukumu par gaidāmo LČ nejūtu, taču arī vakar tika sapnī viens sprints izskriet. Laikam jau tas nozīmē, ka kaut kur zemapziņā kaut kāds neliels satraukums ir. Lai vai kā, šie nakts skrējieni vienmēr ir pilni ar visādām ķibelēm - vai nu nokavēju startu, vai arī distances laikā uzrodas citas aktivitātes svarīgākas par skriešanu.
Arī vakarnakt startēju savā sprintā, un tad pēc pārdesmit metriem atklāju, ka man ir V20 grupas karte. skrēju atpakaļ, taču kad jau biju atkal pie starta aptvēru, ka manai grupai ir tāda pat distance kā viņiem un tāpēc biju skrēji atpakaļ velti. Tālāko sapņa gaitu vairs īsti neatminos, taču šis moments gan palicis atmiņā.

Taure

Šodien izdomāju, ka oktobrī gribu braukt uz "Lietuvos taurë" jeb Lietuvas kausu. Lai arī nedēļu pirms šī mača visticamāk Lietuvā skriešu armijas čempionātā, tomēr pēc 4 gadu pārtraukuma paskriet Lietuvas taurē būtu gana interesanti (vismaz šobrīd tā šķiet). Un jābrauc arī nav tik tālu - no mājām nepilni 300 kilometri, piedevām tajā Lietuvas daļā līdz šim bijis neesmu.