Naktī es guļu ļoti labi. Vai nu tāpēc, ka daudz skrienu, vai arī tam varbūt nav nekādas saistības ar skriešanu, bet miegs man ir ciešs. Taču ne vienmēr ir tā, ka, līdz ko apguļos, tā uzreiz varu aizmigt. Un tādās reizēs tā vietā, lai skaitītu aitas, es aizmiegu no domām par skriešanu.
Kādreiz man bija teorija, ka grūti aizmigt ir tad, ja galva ir pilna ar domām. Domas tiek prātā pārcilātas, smadzenes turpina strādāt un tām nav dots atelpas brīdis, lai ieslīgtu miegā. Taču izmest domas no prāta nav nemaz tik vienkārši. Ir visnotaļ sarežģīti tā uzreiz pārslēgties un pēkšņi nedomāt pilnīgi par neko, un tā ar tukšu prātu aizmigt.
Riteņbraukšanas lielajās daudzdienu sacensībās braucēji cīnās ne tikai par uzvaru kopvērtējumā vai atsevišķā posmā, bet arī par punktiem atsevišķā sprinta un "kalnu karaļa" vērtējumā, ko izcīna par būšanu ātrākajam konkrētā starpfinišā. Ātrslidošanā, skrituļslidošanā un treka riteņbraukšanā viena no disciplīnām ir punktu brauciens (saukts arī masu starts), kur punktus piešķir tiem, kas ir ātrākie pēc konkrēta apļa, un beigās uzvar tas, kurš savācis visvairāk punktus. Redzot šāda veida disciplīnas, krietni sen jau esmu domājis par to, ka būtu interesanti, ja skriešanā ieviestu ko līdzīgu.
