Vīri uzdarbojas

Šodien beidzot novēroju to, ka stadionā veselīgā dzīvesveida piekritēju vidū ir ne tikai sievietes. Ap 21iem vakarā uz skrejceļa parādījās arī kāds vīriešu kārtas pārstāvis. Sākumā gan viņš tā nedaudz sabijies izskatījās, kad ieraudzīja mani, taču pēc tam visnotaļ cītīgi apļoja pa stadionu līdz ar vēl divām daiļā dzimuma pārstāvēm un mani.

Dažādās lietas

• Uz Ogres stadionu nav vērts iet vēlāk par 22.00, jo tieši tad stadions tiek slēgts un treniņu nākas pārtraukt pusceļā.
• Kokneses parkā sanāktu gluži labs meža/parka sprints. Pilsdrupās gan skriet nez vai kāds laistu, bet parkā taciņu un ceļu un arī apskates objektu ir gana.
• Diezgan nepatīkami, ja bažas treniņplāna izpildei rada mistisks kodums potītes apvidū. Kukaini, kas bija pie vainas neredzēju, bet to, ka pēc rīta koduma vakarā potīte bija krietni resnāka, gan manīju. Vēl nākamajā rītā nācās skriet ar pietūkušu kāju.

Ogres stadions

Nu jau pāris nedēļas kā Ogrē ir atjaunots stadions - veco nolietoto gumijas plākšņu vietā nu ir skaists sarkans skrejceļš. Un papildus tam, ka šāds skrejceļš ātruma treniņus padara daudz aizraujošākus, tā vien šķiet, ka tas ir arī papildus pamudinājums Ogres iedzīvotājiem izkustēties. Vismaz tās pāris reizes, kad stadionā esmu bijis, pa apli riņķo vēl pa kādam izkustēties gribētājam. Prieks, ka cilvēki cenšas domāt par savu veselību un līdz ar jauno stadionu viņi var ne tikai par to domāt, bet arī pa īstam ko darīt lietas labā.

Un jā - visas pa apli skrienošās, ko līdz šim esmu manījis, ir bijušas daiļā dzimuma pārstāves. Laikam jau nav jābrīnās, ka sievietēm vairāk rūp sava veselība...

Pirmais simtnieks

Šodien pēc cītīgās sekošanas Pasaules spēļu pārraidei gan video, gan GPS ceļu skatīšanās režīmā, nolēmu, ka jāpaskatās, vai Pasaules spēļu rezultāti jau ir iekļauti Pasaules rangā. Diezgan liels bija mans pārsteigums ieraugot, ka pēc pagājušā gada PČ sprinta un vidējās distances rezultātu dzēšanās esmu pacēlies uz 97.vietu un pirmo reizi esmu iekļāvies pirmajā simtniekā. Izskatās, ka gada sākuma apcerējumā Par pasaules rangu pēdējais teikums būs izpildījies ar uzviju, un vēl jau sezona nav galā. Katrā gadījumā pārsteigums patīkams :)

Saite uz latviešu rezultātiem Pasaules rangā:
http://iof.6prog.org/WR_Aths.aspx?fed=LAT&how=F&sort=R

Apkārt Vaidavas ezeram

Kā cerēts sestdien startēju SPORTLAT rīkotajā skrējienā "Apkārt Vaidavas ezeram". Pirms gada diezgan karstā laikā apkārt ezeram apskrēju 39:21, izcīnot piekto vietu. Tā kā skriešanas sacensībās pa lielam vietu kārtību finišā jau var prognozēt pirms starta, zinot dalībnieku sastāvu, tad redzot, ka ātrākie skrējēji, kas pavasarī Cēsīs finišēja pirms manis, atbraukuši nav, bija skaidrs, ka būs iespēja pacīnīties par uzvaru.

Galu galā skrējiens izdevās varen labs, un ja vien neskaita pirmos ~4 kilometrus, kad aiz muguras vēl dzirdēju konkurentu elpu, tad pārējo noskrēju viens pats, īsti pat atpakaļ neskatīdamies. Atpakaļ neskatīšanās gan arī bija iemesls tam, kāpēc pusotru kilometru pirms beigām sāku vēl nedaudz kāpināt ātrumu, jo aiz muguras braucošo velosipēdu noturēju par skrienošu sportistu. Un tā nu ar ātrajām beigām finišēju pēc 37 minūtēm un 6,3 sekundēm, pagājušā gada rezultātu uzlabojot par vairāk kā 2 minūtēm. Otrās vietas ieguvēju, kā izrādās, apsteidzu par vairāk kā minūti.

Vienīgi, kā jau ierasts šosejas skrējienos, distances garumu organizatori gan bija norādījuši nepareizi. Katrā ziņā nolikumā rakstīto 11,7 kilometru vietā, Gmap-Pedometer.com lapā samēriju vien 11,4 kilometrus. Taču tas jau daudz neko nemaina, un sagurums pēc skrējiena kājās bija ne mazāk liels.

Nu gan izskatās, ka līdz Pasaules čempionātam vairs nopietnās sacensībās startēt nav plānots. Un kā skaitītājs lapas augšpusē rāda, vēl ir 33 dienas atlikušas, lai saliktu pēdējos punktus uz "i" pirms lielajiem skrējieniem Ungārijā. Jau tagad zinu, ka startēšu garajā distancē un sprintā, tad nu šim distancēm raksturīgajām lietām pievērsīšu īpašu uzmanību turpmākās nedēļas.

Karšu kvalitāte

IOF karšu komisijas mājas lapā uzgāju 2008.gada karšu kvalitātes novērtējumu, kurā ik gadu karšu komisija izvērtē lielāko sacensību karšu un distanču kvalitāti.

Par Ventspils EČ kartēm īpaši labi vārdi teikti nav. Iespējams, nav bijuši nosūtīti tie labākie eksemplāri, kas izslēgtu aizrādījumu par kontrolpunktu nobīdēm uz kartes (jāsaka gan, ka šī problēma Latvijā ir novērojama ik pa laikam). Bet galvenā lieta, kas novērtējumā ir pieminēta - pushorizontāļu pārmērīga lietošana. Te nu varu pilnībā piekrist, jo daudzās kartēs pushorizontāles patiesi ir pārāk daudzu un pilnīgi liekas, kas vietām tikai nevajadzīgi sarežģī kartes lasīšanu. It sevišķi daudz tās esmu pamanījis L. Malankova zīmētajās kartēs.

Interesants ir arī punkts visa 2008.gada novērtējuma kopsavilkumā par to, ka beidzamā laikā lielajās sacensībās distances tiek piesātinātas ar pārmērīgi daudz kontrolpunktiem, kas pa lielam tā arī varētu būt. Latvijā, protams, labiem garajiem etapiem trūkst atbilstošu apvidu, un, iespējams, no skatītāju viedokļa (cik nu daudz mums viņu ir?!) taurentiņi un daudz punkti ir interesantāk, taču pati orientēšanās no tā patiesi zaudē.

Ja pieskaras karšu kvalitātes tēmai, tad jāpiemin diezgan neparastais izcirtuma (varam to uzskatīt arī par ļoti tīrītu mežu) apzīmējums Kāpas 2.dienas kartē. Tā vietā, lai kartē būtu lietots apzīmējums - baltie rimbuļi uz dzeltenā fona (404. apzīmējums, kas pēc definīcijas ir apvidus ar retiem kokiem), kartē bija salikti daudz brūni punkti, kurus pirmajā mirklī nemaz nevarēja pamanīt, un tuvojoties šim izcirtumam nācās pārliecināties, vai patiesi skrienu pareiz. Lai arī bukletiņā par šo bija minēts, tomēr šāda apzīmējumu izmantošana īsti nav saprotama, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka paskriet pa to varēja gana ātri.

Beidzot

Pēc divu gadu nesekmīgas cenšanās nokļūt Latvijas izlasē startam Pasaules čempionātā, šogad beidzot tas ir izdevies. Par spīti ne pārāk veiksmīgai Kāpai (vismaz noteikti ne tehniskā ziņā) izlasē esmu ticis.

Solis uz priekšu?

Norvēģijā novēroju, ka distancē esmu pa lielam ticis vaļā no problēmas, kad domas aizklīst kaut kur citur, attiecīgi traucējot pilnībā nodoties distancei. Taču koncetrēšanās tieši kartes lasīšanai joprojām ir nepietiekama. Nez vai to var uzskatīt par soli tuvāk pilnībai?!