Skaidrības labad uzreiz jāsaka, ka ieraksta nosaukums nav jāsaprot pārnestā nozīmē un tas nebūs par maniem nākotnes plāniem vai kādu nebūt būtisku izšķiršanos, bet gan tieši par to, kā es tieku pie jauniem skriešanas maršrutiem.Kaut arī skriešana pati par sevi ir diezgan forša lieta, tomēr jāatzīst, ka treniņos skrienot padsmit stundas nedēļā arī man reizēm piemetas nevēlēšanās skriet - kaut tādēļ vien, ka zini, ka atkal nāksies skriet pa to pašu vietu, kur skrēji no rīta, kur skrēji vakar, kur skrēji aizvakar un arī pirms nedēļas. Protams, nav jau gluži tā, ka katru reizi skrienu tikai pa vienu maršrutu - dzīvojot Ogrē, man patiesībā ļoti ir paveicies, ka piemērotas vietas skriešanai ir atrodamas uz visām debespusēm, un tieši dažādie treniņu maršruti arī ir viens no veidiem, kā varu savu skriešanu dažādot. Tomēr arī tad, ja ierastās skriešanas takas ir gana daudz, arī tās ar laiku sāk apnikt - jau zini, ka tur aiz tā līkuma būs uzkalniņš, tur būs liela dubļu peļķe, šim ceļam labāk skriet pa labo pusi, jo tur ir līdzenāks - būtībā to varētu apzīmēt tā, ka skriešanas takas kļūst pārāk pazīstamas, un skriešanas procesā pazūd kaut kāds pārsteiguma moments (iespējams, šī īr tā nepieciešamība, kas manī ir visvairāk saglabājusies no orientēšanās sporta laikiem, kad katrs skrējiens ar karti bija kaut kas jauns).
