Iepazīstam Bulgāriju

Nu jau otro dienu kā esam Bulgārijā. Pēc aizraujošā ceļa piektdienas naktī pa Bulgārijas bezceļiem ap pulksten 3iem naktī ieradāmies Primorsko Club kempingā, kur tikām pie savām mājinām, kuras bulgāri nez kāpēc dēvē par villām, lai gan neskaitot 3 gultas un mazu dušas telpu, nekā vairāk tajā kempinga mājiņā nav. Bet vismaz latvieši dzīvo vienuviet, jo arī mūsu fanubuss ar visiem faniem dzīvo blakus mājiņā.

Vakar bijām aizbraukuši uz vidējās un garās distances modeļa karti "Yasna Polyana" ciemata tuvumā un jāsaka, ka par bulgāru mežu biju nedaudz pārsteigts. Pirms čempionāta biju domājis, ka mežš būs līdzīgs kā Ungārijā un zemi klās biezs kritušo lapu slānis, bet izrādās, ka bulgāru mežos aug arī visai gara zāle, un arī redzamība brīžiem nemaz tik laba nav, pat ja kartē zīmēts balts mežs. Vēl viena īpatnība ir tā, ka kartēs ir zīmēti visai daudz atsevišķo koku, taču brīžiem saprast atšķirību starp parastu koku un tādu, kurš ir iezīmēts kartē, kā atsevišķs koks nemaz nav tik viegli. Cerams, ka sacensību distancēs distanču plānotāji neaizrausies ar punktu likšanu pie kokiem, citādi tā vairāk var sanākt kā laimes spēle, lai trāpītu uz īsto koku, vēl jo vairāk tāpēc, ka apvidū īpaši daudz objektu nav, tāpēc galveno lomu spēlēs precīza virziena un attāluma izjūta.

Nu jā, un šodien no rīta bija sprinta kvalfikācija. Līdzīgi kā Saldus sprintā laikam kājas skrien ātrāk par galvu, jo distances sākumdaļā, kas veda pa mežu, diezgan palielas kļūdas pieļāvu, šķiet, uz 3-4 punktiem, tāpat kļūdījos īsajā posmā, kas veda pa pilsētu, un arī beigās pa kāpām, lai arī izgāju diezgan tīri, tomēr uz diviem punktiem kļūdas biju. Katrā ziņā bezkļūdu skrējiens būtu devis vietu finālā, bet tāds "bezkļūdu" skrējiens laikam man vēl neeksistē, tāpēc nācās samierināties ar 26.vietu vienu sekundi aiz Andra, kurš arī bija manā kvalifikācijas grupā.

Šodien vakarā A finālā atbalstīsim Aiju, Lauru, Kalvi un Edgaru, un pamazām noskaņosimies labiem startiem rītdienas garajā distancē, kuru skries visi, izņemot Mārtiņu. Bulgārija kā jau Bulgārija mūs ir sagaidījusi ar visai siltu laiku (kā nekā šodien galīgi nosvīdis no karstuma jau biju pirms spirnta starta), tāpēc rītdienas garajā distancē pārbaudījums būs ne tikai bulgāru kalni, bet arī siltais laiks.
P.S. Ja nu kas, tad Eiropas čempionāta mājas lapa atrodama šādā adresē - http://eoc2010.bgorienteering.com

"Rīgas piecītis"

Kā biju iecerējis, vakar no paša rīta devos uz Rīgu, lai pavērotu Rīgas maratonu, kas gan nospiedošā satelītskrējiena (5km) dalībnieku vairākuma dēļ drīzāk būtu dēvējams par "Rīgas piecīti".

Pašu starta brīdi gan neredzēju, taču, kā dzirdēju, tad pusmaratona un maratona dalībnieki patiesi startēja nevis 9;25, kā bija plānots, bet gan apmēram 10 minūtes vēlāk. Cik noprotu viņi bija startā turēti tik ilgi, līdz minimaratona dalībnieki visi bija šķērsojuši starta līniju un bija brīvs ceļš nākamajiem startētājiem. Līdz ar to jāsaka, ka labi, ka nelija lietus vai nebija auksts laiks, citādi, 10-15 minūtes gaidot startā, varētu arī paspēt nosalt. Ja reiz līdzīga problēma ar garo distanču starta atlikšanu bija arī pērn, nav īsti skaidrs, kāpēc šogad organizatori bija iedomājušies, ka šogad 5 minūtēs minimaratonisti varētu paspēt izstartēt...

Par bruģi un ātrāko skrējēju līkumošanu gar lēnākajiem arī nebiju kļūdījies savās pirmsmaratona pārdomās. Vakarā LNT maratona apskatā neviens vien pieminēja to, ka bruģis patiesi bija traucējis. Lauris Lizbovskis, vēl maratona distancē esot, minēja puspajokam, ka Vecrīgu vispār vajadzētu izslēgt no maratona trases. Tāpat intervijās ātrākie minēja arī to, ka cilvēku bijis patiesi daudz, kas bija nedaudz traucējuši, jo vietām nācās līkumot, lai tiktu tiem garām (neredzēju kā tas izskatījās Vecrīgā, taču tur šaurajās ielās noteikti tas bija vēl grūtāk izdarāms nekā citviet). Stāvot uz Vanšu tilta un gaidot otrā apļa pusmaratonistus, ātrākos skrējējus pat palaidām garām, jo policijas motocikls un velo brauca līdzi tikai šķiet pirmajam pusmaratonistam, pārējie paši sev "lauza ceļu" caur vēl pirmā apļa skrējējiem un tāpēc nav brīnums, ka kopējā pūlī kādu arī palaidām garām.

Vēl viena lieta, kas mani uzjautrināja, bija tā, ka brīdī, kad tuvojās laiks ātrākajiem maratonistiem nākt finišā, komentētājs un arī daļa preses pārstāvju devās uz pusmaratona apbalvošanu, un pa to laiku finišēja gan visi trīs ātrākie maratonisti, gan Nils Ušakovs pusmaratona distancē, un skatītāji par to palika neinformēti, vien Saskaņas centra atbalstītāji-jaunieši ar plakātiem un skaļiem saucieniem finiša zonā sveica savu "varoni". Katrā ziņā šis moments vēlreiz apliecināja to, ka maratonistiem īpaša uzmanība piešķirta netika (kaut kādi fotogrāfi gan uz brīdi pirmās vietas ieguvēju aplenca). Lai gan, piemēram, no komentēšanas viedokļa var jau arī nedaudz saprast Timrotu, kurš droši vien visu runājamo jau bija iztērējis uz minimaratona dalībniekiem :)

Taču visā citā ziņā priekš skatītājiem vakardienas skrējiens bija izdevies - gan siltais (pat ļoti siltais) laiks, gan Hanzas maiznīcas sviestmaizes krastmalā, un vispār labais finiša/starta zonas novietojums krastmalā padarīja pasākumu visai patīkamu vērošanai. Arī paspējām pabūt vairākās vietās trasē, kur arī vairākās vietās varēja pavērot dalībniekus, pēc tam pāriet uz nākamo krustojumu un atkal pēc brīža redzēt tos pašu skrējējus. Vakarā arī martona apskats 45 minūšu garumā kanālā LNT bija interesants kopsavilkums, lai varētu apskatīt to, kas tika palaists garām, vērojot maratonu klātienē.

Kādas sajūtas par pasākumu gan ir dalībniekiem daudz nemāku teikt, tāpat nezinu, cik forši dalībniekiem bija, piemēram, skriet pa tālo Olimpiskā centra rajonu, kur droši vien skatītāju un uzmundrinātāju nebija, un kā veicās ar Vanšu tilta vairākkārtēju pārvarēšanu, ko grūtāku vēl padarīja arī visu laiku karsējošā saule. Taču gan jau nākamgad tiks pārsists arī šī gada dalībnieku rekords, vienīgi jācer gan, ka tas notiks uz maratonistu un pusmaratonistu, nevis uz vēl pāris tūkstošu jaunu satelītskrējiena dalībnieku rēķina.

Agrie rudens plāni

Šodien internetā pamanīju informāciju, ka šogad Valmieras maratons notiks 19.septembrī. Biju nedaudz pārsteigts par to, jo pērn, kad skrēju pusmaratonu, tas notika septembra pēdējā nedēļas nogalē, un nez kāpēc man šķita, ka tajā pat laikā skrējiens Valmierā ir ieplānots arī šogad, un biju jau sācis rēķināt, ka tas atkal sanāks nedēļu pirms Latvijas čempionāta orientēšanās maratonā. Bet līdz ar 19.septembra datuma paziņošanu, sanāks, ka šogad Valmieras maratons sanāks 2 nedēļas pēc LČ (orientēšanās) vidējā distancē un stafetē un 2 nedēļas pirms o-maratona, kas nozīmē, ka varētu izdoties uzskriet visos šajos pasākumos un Valmierā atkal skriet pusmaratonu, kur šogad trasi organizatori sola nedaudz līdzenāku. Izmaiņa ir arī tā, ka Valmierā pusmaratonistiem būs jāskrien tikai viens aplis pretēji divarpus apļiem, kā tas bija pērn. Jācer gan, ka tas neietekmēs skatāmību, jo, vairākas reizes skrienot cauri finiša zonai, tomēr skatītāju atbalsts jūtami palīdz.
P.S. Vienīgi Cēsīs rīkotajam skrējienam "Apkārt Cēsīm", kas būs 18.septembrī, gan Valmieras maratona rīkotāji būs noņēmuši padaudz dalībnieku un, ja skriešu Valmierā, tad pie krekla, ko saņem konkrētā gada visu trīs Cēsu skrējienu ("Cēsu pavasaris", "Jānis un Jānītis", "Apkārt Cēsīm") dalībnieki, tikt gan šogad neizdosies.

Maratona vērotājs

Svētdien esmu ieplānojis aiziet palūkot no malas Rīgas maratonu. Galvenokārt jau tālab, lai paskatītos, kā skries man zināmie. Pusmaratona sarakstā var atrast gan Edgaru Bertuku, gan Jāni Krūmiņu, bet bez viņiem startēs arī vēl vesela jūra orientieristu.

Taču papildus tam, lai atbalstītu sev zināmos dalībniekus gribu arī redzēt šī gada maratona organizāciju. Visvairāk mani interesē tas, kas notiks startā. Ja var ticēt maratona mājas lapā rakstītajam, tad pēc grafika (vai nu nemāku meklēt, vai arī vienkārši starta laiki ir speciāli maksimāli noslēpti; angļu un krievu versijās vispār tos neatradu) 9:20 startē minimaratons ar gandrīz 8000 dalībniekiem un jau pēc 5 minūtēm starts ir paredzēts pusmaratonam un maratonam, kur vēl startēs ap 2000 cilvēkiem. Zinot to, ka ne tuvu visi minimaratona dalībnieki būs tikuši pāri starta līnijai, kā tur pie startēšanas tiks garāko distanču skrējēji, galīgi nav skaidrs.

Ne mazāko šaubu, protams, nav par to, ka maratona un pusmaratona dalībniekiem šajā pasākumā ir atvēlēta sekundāra loma, ne par velti "normāli" maratoni savu dalībnieku skaitu arī rēķina, izejot no maratona dalībniekiem (šogad Rīgā tādi būs ap 800), nevis plaši sludina, ka Rīgas maratonā skrien 10 000. Bet garajām distancēm, līdz ar startēšanu aiz minimaratonistiem, nāksies gan pirmajā kilometrā noteikti krietni padrūzmēties aiz minimaratona dalībnieku pūļa, tāpat noteikti būs kāds, kas nogriezīsies kopā ar pūli minimaratona aplī, taču izskatās, ka ātrākie pusmaratonisti arī pirmo apli beigs kopā ar palielu daļu minimaratona dalībnieku. Sastapšanās ar minimaratona pūli šaurajās Vecrīgas bruģētajās ielās visticamāk dažu labu ātrāko skrējēju varētu krietni sabremzēt.

Lai vai kā, cerams, ka mana versija par notiekošo svētdien Rīgā ir tikai aplami minējumi, kas nepiepildīsies, taču, lai to redzētu dzīvajā svētdien būšu Rīgā kaut kur trases malā.

Īsā nometne Somijā

Aizvadītajā nedēļas nogalē, kamēr liela daļa orientieristu startēja Rīgas čempionātā un Latvijas Universiādē, es devos uz Somiju, lai iepazītos ar šī gada Jukolas apvidu. Tā kā pavisam netālu no Jukolas sacensību centra norisinājās divu dienu sacensības Uudenmaan Rastipäivät 2010, tad patiesībā nometne, ja šo divu dienu izbraucienu tā var nosaukt, izvērtās par piedalīšanos sacensībās.

Sestdien no paša rīta vēl pirms pulksten septiņiem jau atrados lidmašīnā, lai dotos uz Helsinkiem. Tālāk jau izmantojot somu sabiedrisko transportu (autobusu un vilcienu) pulksten deviņos jau biju Hyvinkää pilsētiņā, kas atrodas vien ~5km attālumā no šī gada Jukolas sacensību centra. Hyvinkää sastapu Lapuan Virkiä kluba biedrus un tad jau drīz vien devāmies uz mūsu sacensību centru.

Jāsaka, ka Somija šajā nedēļas nogalē bija pārņemta ar karstumu, jo, tā vien šķiet, ka dienas vidū temperatūra ārā bija tuvu +30 grādiem, un pie debesīm mākoņus pat nemanīja. Nepierastais karstums, protams, skriešanu mežā padarīja jo grūtāku. Taču patiesībā lielākās pārvietošanās grūtības radīja tas, ka lielākajā daļā sacensību apvidus zemi klāja meža tīrīšanas darbos atstātie sausie egļu zari, kā arī bija ļoti daudz mežistrādes laikā radušies traktoru iebrauktie ceļi, (lai arī tie tāpat bija klāti ar zariem, tomēr vietām tie skriešanu nedaudz atviegloja). Taču kartes autors šos ceļus kartē nebija centies īpaši attēlot līdz ar to brīžiem tā sanāca kā laimes spēle - trāpīt uz kāda tāda ceļa, kas aizvedīs tuvu punktam.

Pretēji tam, ka skriešanai pa šādu apvidu vajadzēja gan daudz fiziska spēka, lai izlēkātu pār visiem zariem, no orientēšanās viedokļa distances īpaši sarežģītas nebija. Katrā ziņā apvidū pārsvarā bija salīdzinoši lielas reljefa formas, līdz ar to orientēties mikroreljefā nenācās. Te gan jāsaka, ka lai arī pa lielam orientēšanās īpaši sarežģīta nebija, tomēr it sevišķi pirmajā dienā man problēmas sagādāja 5m horizontāles, kuras Latvijā praktiski nekur netiek izmantotas, taču pielietojot tās apvidus ir krietni vairāk ģeneralizēts. Šī iemesla dēļ pirmajā dienā vismaz trīs vietās punktus uz nogāzēm, pie klintiņām meklēju krietni zemāk nekā tie patiesībā bija atrodami.

Tā kā sacensībām bija pieteikts visai liels dalībnieku skaits, tad H21 grupa bija sadalīta divās daļās H21A1 un H21A2. Tas dalījums gan bija tāds visai dīvains, jo abās no šīm grupām abas dienas startēja tikai apmēram ceturtā daļa grupas dalībniekiem dalībniekiem - daļa startēja tikai pirmajā dienā vidējā distancē (5,7km), bet daļa tikai otrajā dienā (9,8km), tā rezultātā pie kopvērtējuma tika vien ~25 sportisti katrā no grupām.

Pirmajā dienā lielākās kļūdas pieļāvu uz trešo, ceturto, desmito un vienpadsmito punktu, taču jāatzīst, ka uz visiem 100% distancē neskrēju. Gala rezultātā pirmajā dienā finišēju 21.vietā ar rezultātu 40:50 (4:42) aiz uzvarētāja. Jāpiebilst, ka nometne šajā nedēļas nogalē bija arī Turun Metsänkävijat komandai, un no latviešiem šajos mačos startēja arī Kalvis, Mārtiņš un Jānis. Kalvis bija ielozēts manā grupā, pirmajā dienā viņš finišēja ar devīto laiku.

Karte - 1.diena

Pēc dienas skrējiena, kārtīgām pusdienām un vismaz 3 stundu ilga miega (kā nekā cēlos no rīta jau pussešos) vakarā uz iepriekš plānoto nakts treniņu Jukolas treniņkartē tomēr neaizbraucu, jo pēc gulēšanas vairs īpašas vēlmes kaut kur doties nebija. Tā vietā iegājām nedaudz pasildīties saunā un nedaudz paplunčājāmies baseinā.

Otrajā dienā kopumā izdevās noskriet labāk, arī kājas jau bija daudz labāk apradušas ar pamatu zem kājām. Runājot par kļūdām, jau sākumā uz otro punktu pārāk šķībi izgāju uz ceļa, tad kļūda uz sesto punktu, kur pirms punkta pārskrēju kaut kādam purviņam, kas laikam kartē nebija zīmēts un jau sāku lūkoties pēc punkta par ātru, tur par laimi bija vēl divi manas grupas skrējēji, līdz ar to punktu visai ātri atradu. Tad visai muļķīga kļūda uz 7.KP, kur ļoti labi un ātri veicu praktiski visu etapu, taču pašās beigās, domāju, ka no izcirtuma iegriežos biezoknītī no dzeltenā stūra, taču patiesībā iegāju no "zaļā" stūra, kas dabā gan īpaši viens no otra neatšķīrās. Tā rezultātā punkta rajonā biju par zemu un izmetot līkumu gar vairākiem mazajiem grāvīšiem beigās punktu tomēr atradu. Tālāk būtiska kļūda bija uz 10.KP, kur, lai arī sākumā biju domājis iet pa leju pa ceļu, tomēr no punkta izgāju par daudz pa kreisi un beigās nācās iet pa taisno. Lai arī izgāju diezgan taisni, taču tur pamats zem kājām bija visai štruntīgs, kā rezultātā Kalvis, ejot pa ceļu, ievinnēja man tajā etapā ap 40 sekundēm. Atlikušajā distances daļā nelielu vēl līkumu uzmetu pie punkta pirms dzirdināšanas, jo izcirtumā esošo klinti noturēju par melno kvadrātiņu pa labi no sarkanās līnijas un aizgāju par daudz pa kreisi, kā arī uz pirmspēdējo punktu noskrēju par zemu, un biju pārsteigts, ka punkts, kur leģenda bija ieloks, patiesībā atradās starp divām klintiņām. Galu galā vēl aizķeršanās bija pēdējā punktā, kur ~5m pirms punkta, bija pēdējais punkts kaut kādai marķētajai distancei, un pieskrienot pie tā, nedaudz pajuku uzreiz neredzot, kur tad ir mans 100.punkts. Šur un tur pēc splitiem esmu pazaudējis vēl, bet tajās vietās tas vairāk ir bijis ne tik daudz uz kļūdu, cik uz sliktāka pamata rēķina, kas vietām 3 metrus uz vienu vai otru pusi būtiski atšķīrās.

Karte - 2.diena

Savus 9,8km pieveicu 1:08:57, dienā ieņemot 7.vietu, dienas uzvarētājam Kalvim zaudējot 3 minūtes 19 sekundes. Kopvērtējumā ieņēmu 6.vietu, vien 10 sekundes aiz 5.vietas, par kuru jau būtu pienākusies balva - dāvanu karte 40 eiro vērtībā. Bet gan jau pie tās tikšu kādu citu reizi.

Mājup lidoju kopā ar TuMes latviešiem, un lidostā, gaidot aizkavējušos lidmašīnu, vēl paspējām izdiskutēt Latvijas atlašu sistēmu. Pie vienota viedokļa gan nenonācām, taču kopsaucējs gan bija tas, ka ir lietas, kas būtu maināmas, kā to izdarīt, gan pagaidām skaidrs nav.

Nu un tagad jau atlikušas vairs nepilnas divas nedēļas līdz Eiropas čempionātam Bulgārijā, kas visticamāk arī būs nākamās orientēšanās sacensības, jo šonedēļ uz Baltijas čempionātu nebraucu. Vismaz pozitīvā lieta, ka divu dienu skriešana teju +30 grādos būs atsvaidzinājusi sajūtas kādas tās visticamāk arī būs Bulgārijā. maz ticams, ka tur pie Melnās jūras būs daudz vēsāks.

Par garumiem

Pa daļai šis varētu būt kā neliels turpinājums nesenajam ierakstam par gatavošanos sacensībām, esot vēl mājās.

Līdzās tam, ka gribam jau laikus zināt pa kādu apvidu mačā būs jāskrien - purvi, brikšņi vai gluži otrādi ļoti labi skrienams apvidus, īpašs faktors ir arī distances garums, kas bieži vien ir lieta, ko sacensību nolikumā/biļetenā dalībnieki gaida ieraugām visvairāk. Un tieši distanču garumi bieži vien ir lielākais iemesls, kāpēc pirms sacensībām valda satraukums, tiek lamāti rīkotāji un vēl sazin kas.

Taču patiesībā jau, ja vien mūsu distanču plānotāji patiešām ievērotu o-skrējiena noteikumus, tad bez distanču garumiem varētu arī vispār iztikt, jo sacensību noteikumos taču ir minēti plānojamie uzvarētāju laiki gan sprintā, gan vidējā, gan garajā distancē (maratons ir vienīgā distance, kur ir atstātas pietiekami plašas variācijas iespējas un tur paredzamais uzvarētāja laiks nolikumā patiesi būtu laba vadlīnija dalībniekiem). Ne par velti gatavojoties o-sacensībām, ir jābūt gatavam skriet noteiktu laika periodu pretstatā tam, kā tas ir skriešanā, kur Tev ir jābūt gatavam veikt noteiktu distanci.

Problēmas gan sākas, pirmkārt, tajā ka mums ir populāras "saīsinātas garās" distances, un, ej nu sazini, cik ļoti saīsināta tā garā distance sanāks - varbūt tā drīzāk būs kā pagarināta vidējā. Otra lieta, ka bieži vien distanču plānotāji nespēj uzplānot distanci tā, lai uzvarētāja laiks patiesi atbilstu noteikumos minētajam. Sprintā pēdējā laikā distance ir bijusi par garu - šogad esmu skrējis divu sprintus un abos uzvarētāja laiks bija vairāk par 15 minūtēm. Savukārt garajās distancēs, vismaz elites grupā, līdz noteikumos minētajām 90-100 minūtēm ir patālu jau ne pirmo gadu vien. Pa gadu gadās varbūt vienas vai divas sacensības, kur patiesi garā distance ir ar pietiekamu garumu.

Es gan neesmu pētījis, kā citās grupās uzvarētāju laiki atšķiras no noteikumos minētā. Var jau būt, ka tur plānotājiem labāk sokas ar distances garuma notrāpīšanu, un tad jau patiesībā jo mazāk būtu jāsatraucas par distances garumu, jo zini tik un tā ar kādu aptuveno laiku mežā rēķināties. Un arī tiem, kas par pirmajām vietām necīnās un uzvarētāja laikā neskrien, visticamāk ka maču no mača atstatums no pirmās vietas laika ziņā būs +/- vienāds, kas nozīmē, ka arī tad uz konkrēto distanci savu laiku jau var prognozēt.

Pavasaris

"Kurzemes pavasari" noteikti vajadzētu rīkot maijā, katrā ziņā vismaz "pavasaris" maijam piedienas daudz vairāk. Šorīt rīta skrējienā sajutu, ka viss mežs smaržo pēc pavasara, mežā plaukst koku lapas, zied puķes un spīd spoža rīta saulīte. Pie karjera pat satiku divus riteņbraucējus ar dvieļiem ap kaklu - tā vien šķiet, ka viņi jau bija pamanījušies iemēģināt vēso karjera ūdeni un atklāt pavasara peldēšanas sezonu.

Pēc treniņa toties atklāju, ka 10MILĀ distances beigās sasistais celis ir nedaudz mainījis savas aprises. Ja pagājušonedēļ treniņos ik pa laikam jutu nelielas sāpes celī, un brīžiem bija sajūta, ka iekšā kaut kas ir, kas kustās līdz ar katru soli, tad šodien atklāju, ka zem sasituma ir parādījies neliels uzkalniņš, kas pildīts ar kaut ko želejveidīgu. Jācer, ka tas ar laiku uzsūksies, jo, lai arī skrienot to tikpat kā vairs nejūt, tomēr pēc skata nu abi ceļi ir visai atšķirīgi.

Nedēļas nogale Kurzemē - Latvijas čempionāts

Šī gada pirmās divas Latvijas čempionāta orientēšanās sportā distances - sprints un garā - ir aizvadītas. Ne gluži tā kā būtu gribējis, ne gluži tā kā biju spējīgs, bet nu tur jau neko nepadarīsi.

Sprints
Sprintā (karte zemāk), visai neraksturīgi man, divās vietās iegāza variantu izvēle, kā arī, protams, nepareizā punkta paņemšana. Sāku, kā man likās, diezgan lēni, un, pirmo punktu paņemot, vēl nospriedu, ka jāsāk skriet ātrāk. Uz otro punktu, iespējams, kreisais variants bija ātrāks, jo tur nebūtu jāpievar tik liels kāpums, bet tur neko nezaudēju. Uz trešo punktu, kā izrādās, praktiski visi, tai skaitā arī es, bija šķērsojuši pirms punkta esošo kartē zīmēto melno sienu, kuru pēc noteikumiem šķērsot nedrīkst, bet nu dabā gan īsti nekas par to neliecināja.

Līdz 6.KP biju pamanījies jau būt līderis distancē, taču tad sekoja septītais punkts. Nogriežoties no pļavas mežā, pa gabalu jau pamanīju punktu, un lai arī sākumā šķita, ka nez vai tas ir mans, tomēr nez kāpēc izlēmu, ka tas ir īstais, atzīmējos un tad sāku pētīt, ka nav mans numurs. Ar pirkstu izbraucu cauri visām leģendām, lai pārliecinātos vēlreiz, taču mans punkts tas nebija. Tad vēl nedaudz pagāja, kamēr novērtēju apkārtni un galu galā ieraudzīju savu punktu, bet līdz ar to vairāk kā 20 sekundes bija zaudētas. Uz 9.KP skrienot, iedomājos, ka tā vieta ir ļoti līdzīga tiem apstākļiem, kādi bija pirms diviem gadiem sprintā Raganā. Tad uz 10.KP sekoja varianta kļūda, jo izlēmu, ka ejot taisni būs jākāpj baigā kalnā un labāk iešu pa augšu pa labo pusi. Galu galā arī tur paņēmu dažas liekas horizontāles, bet etapā atkal pazaudēju 20 sekundes tiem, kas bija gājuši pa taisno. Uz 11.KP pa nogāzi kārtīgi paslidinājos, droši vien "piepalīdzēja" tas, ka naglu man bučos ir palikušas pavisam maz, lai gan grūti iedomāties, ko darīja tie, kas skrēja ar botām.

Pēc tam uz 12.KP  vispirms jau problēma bija tā, ka nepamanīju kreiso variantu, kas bija ātrāks, taču, ejot pa savu variantu un šķērsojot upi, iekāpu kaut kādā bedrē kā rezultātā pilnā augumā ieplanēju upē - rezultātā slapja karte, sasista roka un neliels apjukums pieceļoties līdz brīdim, kad kartē atkal atradu vajadzīgo etapu. Uz kritienu gan droši vien zaudēju mazāk par 10 sekundēm, bet vēl ja pieskaita nepareizo variantu, tad atkal padsmit sekundes zaudētas. Atlikušo daļu līdz finišam veicu bez īpašas aizķeršanās, ja neskaita, ka padaudz zaudēju uz 14.KP, skrienot lejup pa nogāzi, kā arī uz 17.KP nevarēju izšķirties par variantu - pēc nelielas minstināšanās izvēlējos iet pa leju, lai gan pa augšu pa pļavu laikam tomēr bijis ātrāk.

Rezultātā 6.vieta, +1:13 aiz pirmās vietas, 36 sekundes aiz sudraba medaļas. Paskriet it kā varēju, tomēr īsti kur ieskrieties jau nebija, kalni gan man nepatika - laikam tāpēc ka tik stāvi, un tur jau tā skriešana tad nosacīta.

Karte - 1.aplis

Garā distance
Pēc sprinta ļoti gaidīju garo distanci. Gan tāpēc, ka garā distance man vairāk piedienas, jo tur lielāka loma izturībai, gan arī tāpēc, ka gribējās revanšēties par sprinta vājo sniegumu. Ierodoties sacensību centrā, gan biju  nedaudz pārsteigts par vēso laiku, taču, skrienot gan tas patiesībā netraucēja.

Pirmos trīs punktus diezgan labi, vien uz otro sanāca ar nelielu līkumu, uz pirmo punktu skrienot arī paspēju ātrumā apskatīt pirmā apļa distanci un pa lielam izlemt variantus garajiem etapiem. Tāpēc arī uz 4.punktu devos pa iepriekš izvēlēto variantu pa stigu, tomēr etapa beigu daļā izlēmu "nogriezt stūri" un lai arī sākumā mežs bija balts, tomēr pēc tam sākās egles un pa vidam nedaudz pazaudēju savu atrašanās vietu, kā rezultātā izskrēju par daudz pa kreisi izcirtuma galā. Skrienot kļūda likās mazāka, tomēr kartē tomēr redzu, ka kļūda ir paliela un Kalvim zaudētā minūte šajā etapā arī gandrīz tika pazaudēta šajā kļūdā etapa beigu daļā.

Nākamā kļūda bija atkal nosacīti garajā etapā uz 7.KP. Sākumā tiku uz mazās taciņas, taču biju izlēmis iet pa zaļajiem kalniņiem, un no taciņas nogriezos, taču tad īsti pat nevaru kartē saprast kā esmu skrējis, jo lai arī nemanīju, ka stigai pārskrēju pāri, tomēr laikam biju skrējis gar kalna malu pa nelielu izcirtumu (vai vējgāzes rezultātā radušos klajāku vietu) un tad pēc kāda laika atkal tiku uz stigas. Galu galā atkal nonācu uz izcirtuma galā pie kura biju, jau skrienot uz 4.KP. Daļu laika biju pazaudējis līdz tam, taču tā kā iepriekš biju izlēmis, ka skriešu pa mazo taciņu cauri purvam, tad no izcirtuma gala arī devos uz to, lai gan patiesībā vajadzēja gar izcirtumu iet pa labi, jo pa turieni līdz punktam bija tuvāk. Etapa beigās vēl nopētīju, kur man būs jāskrien "puķītē" taču pa ceļu centos skriet gana ātri, taču ar visām nebūšanām atkal minūte labākajam laikam etapā zaudēta.

Nelielu līkumu uzmetu uz pirmo punktu puķītē, sākumā ejot nedaudz par daudz pa labi, atrodot nepareizo bedri un punktu pamanot tikai pēc neliela brītiņa. Laikam kādas 20 sekundes uz to pazaudēju. Atlikušie "puķītes" punkti tika paņemti bez problēmām. Kad visu "puķīti" biju izskrējis beidzot arī atļāvos padzerties dzirdināšanas punktā. 14.KP paņēmu pavisam labi, lai arī vienu brīdi likās, ka ar šo punktu varētu būt problēmas. Tālāk atkal bija pagarš etaps uz 15.KP, un kā izrādās, tad šeit esmu zaudējis uz nepareizu variantu. Pa taisno esot bijis ļoti labi skrienams, neskatoties uz to, ka kartē vietām zīmēts "zaļais". Es gan bez domāšanas izvēlējos ceļa variantu pa labi un pa ceļu arī pieklājīgā ātrumā centos tikt uz priekšu. Uzņemto ātrumu gan strauji samazināja aizaugušā ezera gala šķērsošana, jo tur aptuveni 150 metrus nācās skriet/brist pa ūdeni, brīžiem līdz pat celim. Punkta vieta kartē izskatījās tāda viltīga, taču patiesībā punkts spīdēja jau pa lielu gabalu un tāpēc punktu paņemt nebija problēmas. Atceļā atkal nācās šķērsot ūdens lauku, bet pie paša 16.KP biju aizskrējis nedaudz par daudz pa labi, taču punktu par laimi pamanīju. Un tad jau sekoja kartes maiņa, ūdens dzirdināšanas punktā un līdzjutēju saucieni un devos otrajā aplī.

Lai arī otrā apļa pirmo punktu paņēmu ar nelielu līkumiņu, tomēr, kā par brīnumu, šajā etapā esmu ticis pie pirmā laika. Uz 19.KP sākumā domāju skriet pēc iespējas tālāk pa stigu un tad pa valni gar grāvi līdz punktam. Taču nolēmu nogriezt stūri un iet taisnāk, taču pirms punkta pamanīju pirmo mikropauguru, pie kura, protams, punkta nebija. Līdz ar to aizskrēju līdz tam grāvim, gar kuru biju plānojis skriet sākumā un atkal sanāca uzmest līkumu pirms paņēmu punktu.
Uz 21.KP bija otrā apļa galvenā kļūda. Patiesībā no punkta gandrīz vai vajadzēja uzreiz iet pa labi pa taku, taču gāju pa taisno, bet laikam dēļ vietām pabiezā meža nenoturēju virzienu un aizvilku pa labi Izskrienot uz takas, domāju, kas esmu uz mazās taciņas un pa to tad tik jāskrien punkta virzienā, taču kā izrādās mazo taciņu nebiju manījis un attapos, kad pa gabalu sāka spīdēt jaunaudze pašā kartes malā. Tā nu 21.KP paņēmu ar lielu līkumu, uz ko zaudēju nepilnu minūti.

Uz 22.KP sekoja kross pa ceļu gandrīz līdz pašam punktam. Atlikušie punkti patiesībā nāca praktiski bez problēmām. Uz 25.KP nedaudz saminstinājos pie blakus bedres, un uz 27.KP apskrēju pavisam riņķī pa ceļu, lai gan tur varbūt varēja nogriezt stūri, kā arī uz 28.KP, iespējams, vajadzēja ilgāk paskriet pa leju un kalnā kāpt tikai pirms paša punkta izcirtumā.
Brīdī, kad tuvojos pēdējam punktam, man šķita, ka esmu noskrējis ļoti labi (tad vēl šitādu analīzi nebiju taisījis) un domāju, ka, iespējams, pat varētu vinnēt maču. Finišā Vilnis no Alūksnes man vēl uzbļāva, ka, ja man ir stunda un deviņpadsmit minūtes tad būšu vinnējis, taču, finiša pulkstenī ieraugot, ka mans laiks ir stunda divdesmit piecas, pirmajā mirklī biju nedaudz pārsteigts, ka tik daudz zaudēju.

Kalvis šodien bija patiesi ātrs, taču otrā vieta, tāpat kā vakar, bija gluži reāla. Paskatījos, ka otrā apļa laiks man ir otrs labākais (aiz Kalvja) un patiesībā patiešām būtu gribējies, ka distance bija garāka, jo spēka vēl bija diezgan daudz (pēc splitiem izskatās, ka citiem gan ir kļuvis grūtāk, jo beigās esmu ticis pie vairākiem labākajiem etapa laikiem). Vienīgais mīnuss, ka uz distance beigām atsvaidzināju savu cirkšņa traumu, ko ieguvu pirms aptuveni pusotras nedēļas un ik pa laikam treniņos tā lika par sevi manīt. Jācer, ka šis "atsvaidzinājums" nav uz ilgu laiku.

Starp citu, šodien skrienot, galvā visu laiku skanēja Reiganu jaunā dziesma "Laura". Vēl man patika, ka uz kartes minēts - "Informatīvais atbalsts Zaldus zeme". Laikam esam bijuši Zaldū. Un patiesībā man liekas, ka arī garās distances kartes nosaukums ir nevis "Skrundas nov.", bet gan "Skr un das nov.", bet te varbūt man vienkārši acis mežģās.

Karte - 1.aplis

Karte - 2.aplis

Tā kā šīs divas dienas bija arī atlases uz Pasaules čempionātu, kas augustā notiks Norvēģijā (vēl atlikusi viena atlase Kāpas otrajā dienā), un uz kuru brauks vien 4 sportisti, tad pacentos sarēķināt arī punktus, tiem, kas reāli varētu pacīnīties par vietu izlasē uz šo maču. Un pagaidām rezultāti izskatās šādi:

Sprints             Garā          Kopā
AP 00:15:16 100.00 01:24:16 96.08 196.08
KM 00:16:34 92.15 01:20:58 100.00 192.15
JK 00:15:53 96.12 01:24:30 95.82 191.94
RR 00:16:29 92.62 01:25:00 95.25 187.87
EB 00:15:55 95.92 01:28:15 91.75 187.66
AJ 00:16:12 94.24 01:28:42 91.28 185.52

Izskatās, ka vienīgais, kurš var būt drošs par savu vietu komandā ir Artūrs Pauliņš, bet par pārējiem skaidrs, ka te visu izšķirs Kāpa, lai gan vēl jau noteikumos stāv ierakstīts komisijas lēmums, lai gan šķiet, ka pie šādas sīvas cīņas, nez vai tā pielietojums būtu lietderīgs.

10MILA aizvadīta

Reizē ar vienu no savām īsākajām viesošanās reizēm Zviedrijā (pēc izlidošanas no Rīgas lidostas, Rīgā atpakaļ biju jau pēc 20 stundām), esmu pieveicis arī savu pirmo 10MILU. Par to, kas ir 10MILA, rakstīju iepriekš, taču par to, kā man tur gāja, īsumā varu pastāstīt šoreiz.

Kā jau iepriekš bija skaidrs, startēju 16.8km garajā trešajā etapā, kurš ir īpašs arī ar to, ka šajā etapā nav farstu, kas nozīmē, ka visiem skrējējiem ir pilnīgi vienāda distance. Komandas numurs Lapuan Virkiä bija 61, kas bija atbilstošs pagājušajā gadā izcīnītajai vietai, tomēr pirms starta jau somi esot prognozējuši, ka šogad rezultāts būšot krietni augstāks. Es gan sliecos domāt, ka rezultāts varētu pie veiksmes būt ap 40.vietu. Pirmajā etapā Pāvels finišēja 53.vietā, otrajā Petri iznāca 61.vietā, un tad arī bija laiks mežā doties man. Pulkstenis tobrīd rādīja gandrīz 14 minūtes pāri pusnaktij pēc zviedru laika.

Kā jau minēju, šajā etapā distances visiem vienādas, tāpēc ja vien priekšā kāds skrēja, varēju īpaši par orientēšanos nedomāt, bet centies tikai turēt līdzi. Nu vismaz tāda bija mana pirmsstarta taktika. Nedaudz vairāk kā 10 sekundes pirms manis startēja viens no spēcīgākajiem Somijas izlases sportistiem Tero Föhr, un, lai arī, saņemot karti, uzreiz centos skriet maksimāli ātri, lai noķertu priekšā skrienošos, kas pirmajā kalnā, izskrienot no finiša arēnas, arī izdevās, tomēr Tero tā arī nemanīju. Uz pirmajiem diviem kontrolpunktiem kartē ieskatīties īpaši nepaspēju, gan tāpēc, ka centos iejusties ātrumā un skriešanā pa klinšainajiem/akmeņainajiem un diezgan slidīgajiem zviedru pauguriem, gan arī tāpēc, ka visai ilgi centos arī kaut kā salocīt karti, kas nemaz nebija tik vienkāršs uzdevums, jo šķiet karte garumā bija gandrīz kā pusotra A3 lapa. Vienīgais, ko spēju bija pārliecināties, ka kontrolpunktu numuri tomēr ir īstie Pirmie divi punkti arī pienāca visai ātri, un likās jau, ka būtu labi ja tā ietu arī tālāk. Taču kas to deva...

Arī uz trešo punktu sākumā kartei līdzi nesekoju. Grupiņā tobrīd bijām ap 6-7 skrējēji, un izskrienot uz kādas takas priekšā skrienošie manāmi saminstinājās, īsti neesot pārliecināti par mūsu atrašanās vietu. Tad jau sāku nojaust, ka viss tik raiti nebūs, un jāsāk arī man orientēties. Visai ātri sapratu, pa kuru ceļu tad skrienam, un tā kā pa ceļiem man šodien skrējās ļoti labi, tad arī izvirzījos mūsu grupiņas priekšgalā un ar nelielu līkumu trešo punktu paņēmām. Būtu gan orientējies jau no etapa sākumā, iespējams, būtu gājis etapu pavisam pa citu variantu no labās puses.

Ieejot punktā, redzēju, ka no punkta jau pretī nāk Halden SK 2 komandas skrējējs, un nākamo divu etapu laikā viņu un vēl pāris džekus bijām noķēruši, atkal nedaudz uz tā rēķina, ka izdevās pa ceļu uzskriet ātrāk. Pēc piektā punkta sanāca neliels starpgadījums dzirdināšanas punktā, jo, lai arī kartē bija iezīmēta dzirdināšana un uz takas arī stāvēja stends priekš glāzītēm, tomēr tajā nevienas glāzītes nebija un tā nu nācās skriet tālāk bez padzeršanās.

Uz septīto punktu bija distances garākais etaps, un Halden pārstāvis kādu brīdi nevarēja īsti izlemt kā skriet, taču tobrīd biju nolēmis, ka viņu no acīm izlaist nevar, tāpēc skrēju vien aiz viņa pa viņa izvēlēto variantu "pa taisno". Eksistēja gan arī ceļa varianti gan pa labo, gan kreiso pusi, taču tie veda ar krietni lielu līkumu, tāpēc īsti drošs, vai šeit ceļa varianti bija labāki, neesmu, lai gan pa taisno cauri slapjajiem purviem un pāri visiem akmeņainajiem pauguriem neko ātri jau neskrējās. Punkta rajonā uztaisījām kļūdu un pirmajā mirklī neviens no mūsu grupas īsti nevarēja saprast, kurā virzienā no punkta esam. Aizskrienot diezgan daudz pa kreisi, pie liela akmens atkal ielasījos kartē, taču tad arī pārējie jau bija sapratuši, ak esam par daudz pa kreisi no punkta, un te punktu paņēmu gandrīz pēdējais no grupas. Astoto paņēmām bez problēmām un tad jau uz devīto atkal ceļa variants, kur atkal lieliski varēju izskrieties un ātri vien nonācu grupas priekšgalā, patiesībā sakot uz ceļa grupa pamatīgi izstiepās un, kad atkal griezāmies nost no ceļa mežā, no grupas vairs īsti nebija ne vēsts, vien kādi 5-6 cilvēki.

Uz desmito KP atkal centos neizlaist no acīm Halden komandu, ko biezajās eglēs vietām varēja izdarīt itin viegli. Tālāk sekoja viens no distances liktenīgajiem momentiem, kad ceļā uz 11.KP aiz zara aizķērās mana lampa un tā norāvās nost, paliekot karājoties vadā. Pirms starta man somi arī iedeva mazo rezerves lampiņu, ja nu ar lielo kaut kas notiek, un šī mazā bija uzvilkta otrādi pa virsu lielajai lampai. Kad lielo lampu no galvas norāva, tad nokrita arī mazā, un ja vēl sākumā man rokās bija abas lampas un milzīgā karte, un izmisīgi centos lampu uzlikt atpakaļ galvā, tad vienā mirklī atkal sejā kaut kādi zari un mazā lampa pazuda. Kad atkal izdevās lampu uzmaukt galvā Halden komanda un vēl kādi 5-6 bija jau nedaudz atrāvušies un centos atkal tos piedzīt, tomēr tad sekoja kāpiens kalnā pirms kontrolpunkta, un, lai arī grupas galu atkal noķēru, taču tā bija paspējusi izstiepties visai pamatīgi un Halden skrējējs ar vēl vienu sportistu jau bija gabalā (viņi beigās iznāca ap 6 minūtēm pirms manis).

Tālāk jau mums grupas sastāvs pamainījās un visi kopā atkal bijām vien pēc 13.punkta, kur sanāca laušanās pa eglēm, brikšņiem un akmeņiem. Etapa uz 14.punktu otrā puse veda pa ceļu, un kārtējo reizi raiti atkal tiku grupas otrajā pozīcijā. Tālāk īpaši notikumi līdz pat 22.punktam nebija, bet tad, no 22.punkta izejot, aizgāju grupai pa priekšu. Gar ezera galu izbridām purvu, un tad uz taciņas pakritu un pārsitu celi, tas gan uz to brīdi īsti netraucēja (nedaudz sāp tagad pēc finiša). Un tad etapa vidū visai strauji mums garām paskrēja divi sportisti un vēl ieraudzīju arī TuMes tērpu, un īsti nevarēju saprast, kā mūsu grupā (to, ka neskrienam pa 20-30 vietām zināju visai skaidri) varēja gadīties TuMes pirmā komanda, jo zināju, ka otrajā trešo etapu vajadzēja skriet Kalvim (kā izrādījās, tad Kalvim patiesībā bija atvēlēts pirmās komandas septītais etaps, taču šis patiešām bija pirmās komandas skrējējs), bet ātrie garāmskrienošie uzreiz palielināja mūsu grupas ātrumu, taču uz punktu lejup pa nogāzi puse grupas uztaisīja kļūdu, aizejot par daudz pa kreisi. Es biju apmēram pa vidu starp tiem, kas bija pa kreisi un tiem dažiem, kas paņēma punktu, līdz ar to ātri attapos un nu jau skrēju uz nākam punktu. Atlikušajā daļā vairs īpaši orientēties nenācās, jo grupa mums bija diezgan liela (ap 20 sportisti), atkal neliels etaps pa ceļu, kur uzskrēju nedaudz ātrāk, neliela pamīcīšanās pa dubļiem uz pēdējo punktu un tad jau finišs, kurā pieliku soli, lai apdzītu sev priekšā skrienošo, no mūsu lielās grupas finišēju, šķiet sestais vai septītais. Finiša skaitītājs rādīja, ka esmu 55.vietā, taču patiesībā rezultātu listē rakstīts, ka finišēju 57.vietā ar rezultātu 1:57:19.

Tālāk mani komandas biedri parādīja patiešām lielisku sniegumu - Toni pacēla komandu uz 35.vietu, Juha finišēja 31ais, Jukka - 30ais, Teemu - 26ais, Jevgēņijs 25ais, Andris - 26ais un pēdējā desmitajā etapā Maksims stafeti noslēdza, finišējot 30.vietā, tādējādi sasniedzot, šķiet, kluba vēsturē otru augstāko vietu 10MILĀ (pirms gadiem pieciem Lapuan Virkiä bija 22.vietā). Galu galā izrādījās, ka no komandas dalībniekiem vieta savā etapā man ir viszemākā - 63. Pēc šitāda snieguma gandrīz jāsāk domāt, ka Jukolā vēl netikšu pirmajā komandā, mazs mierinājums gan tas, ka 16,8km nakts etaps bija stafetes otrs garākais etaps (pēdējā bija 17km), un nākamais garākais bija vien 12km, taču tik un tā nekāds spožais skrējiens man šodien nesanāca.

Vēl dažas lietas:

• Finišējām kā labākā komanda ar latviešu sportistiem sastāvā. Nākamie bija Rehns BK 37.vietā (Raivo K. un Artūrs P.).
• Vai nu dēļ visai akmeņainā un slapjā apvidus, vai kā citādi, bet pēc finiša īpašu gandarījumu par distanci nejutu.
• Pa apvidu skriešana bija +/- ok, bet uz ceļiem jutu, ka paskriet varu visai ātri. Ja neskaita pašas distances beigas, tad uz ceļiem īpašu problēmu tikt pārējiem garām man nebija - tas padevās bez īpašas piepūles, lai gan citi aizmugurē elsoja visai pamatīgi.
• Noteikti, ka daudz prātīgāk sākt sekot kartei līdzi būtu jau no pašiem pirmajiem distances metriem, lai gan tas jāizsver ar risku pazaudēt priekšā skrienošos. Tomēr pilnībā uzticēties priekšā skrienošajiem nedrīkst nekādā gadījumā. Arī savu ceļu kartē droši vien varu sazīmēt visai nepilnīgi. Daži etapi pat tādi, kuros man nav praktiski ne mazākās nojausmas par to, kā skrējām, vienīgi domas par to, kā būtu vajadzējis skriet, un tas, ka, iespējams, esam skrējuši maksimāli taisni.
• Zviedru sauna ir visai smieklīga padarīšana. Somi jau par to smējās, kad pēc finiša taisījos iet uz dušu. Uz vietas izrādījās, ka iekšā ir ap +40 grādiem, pie katras durvju atvēršanas kaut nedaudz uzkarsušais gaiss tika izlaists no telpas laukā, un pēc gandrīz pusstundas sēdēšanas saunas telpā man apnika un tā arī ne cik neiesvīdis savu pēcskrējiena pirtošanās procedūru beidzu.
• Mana etapa karte ar 30 labāko komandu GPS ceļiem atrodama šajā saitē.