No malas vērojot

Vakar biju aizbraucis uz Valmieras maratonu. Parasti uz sacensībām braucu, lai skrietu, tomēr šoreiz bijām ieplānojuši aizbraukt paskatīties, kā tad tiek sadalīti Latvijas čempiona tituli maratonā, kā arī gribējās atbalstīt pazīstamos sportistus, kas atšķirībā no manis patiešām arī skrēja.
Jāatzīst, ka vērošanai laiks gan nebija īsti patīkams, jo lietus ar katru brīdi pieņēmās spēkā, tāpēc kāds laiciņš pat tika pavadīts, apstaigājot Valmieras lielveikala veikalus. Tomēr gan starts, gan finišs bija bez nokrišņiem tāpēc galvenās lietas jau redzēju.
Skaidrs, ka maratona līmenis Latvijā kopš Rīgas maratona ir audzis, nu vismaz iekļūšanai pirmajā desmitniekā bija vajadzīgs krietni augstāks rezultāts kā Rīgā. Šķiet, ka arī orientieristu skaits, kas piedalījās maratonā, šoreiz bija lielāks, jo, šķiet, kādus 10 cilvēkus vismaz varētu nosaukt. Labākais no tiem bija Atis (Rešķis), kurš, lai arī nedaudz bija cietis no uznākušā lietus un aukstā laika, tomēr 2:47:48 ir gluži pieklājīgs rezultāts, vēl vairāk ņemot vērā to, ka tas bija viņa pirmais maratons. Līdz naudiņai, ko saņēma pirmie astoņi gan nedaudz pietrūka, bet gan jau nākamreiz.
Šāda vērošana no malas kopumā jau ir diezgan interesanta (šeit pat bija uzrīkojuši skatuvi, kur ik pa laikam kāds dziedātājs uzstājās), bet nu foršāk, protams, ir skriet pašam. Lai gan vakardienas laikapstākļos nez vai gribētos skriet. Un tik un tā līdz manam pirmajam maratonam vēl joprojām būs kāds laiciņš jāpagaida.

Sviedri līst

Šodien Rīgas kausos skrienot, sajutu, ka sviedri lija aumaļām. Pēdējā laikā nenovērota sajūta, bet, iespējams, vien tāpēc, ka īsajos matos neviens sviedru piliens vairs neaizķeras.

Man tie dakteri patīk

Šodien aizgāju pie traumatologa un, lai arī manā magnētiskās rezonanses papīrā rakstīts, ka nav datu par meniska bojājumu, šitais teica, ka viņam liekas, ka tomēr ir gan bojājumi un ir jāgriež. Kuram tad tagad lai tic?!

P.S. Soļojot cauri Mežaparkam pa Annas Sakses ielu, atkal aizdomājos par to cik forši tur būtu uztaisīt sprintu. Nevajag pat zoodārzā, bet kaut vai pa tām Mežaparka ieliņām.

Seriāls piebeigts

Jau labu laiciņu atpakaļ, ka šī gada starts Cēsu rudenī tiks aizstāts ar pēdējo Cēsu skrējienu kārtu - "Apkārt Cēsīm". Brīdī, kad parādījās Cēsu rudens distanču garumi, sapratu, ka tā noteikti būs pareizā izvēle, jo labāk pamokos 30 minūtes skrējienā, nekā pusotru stundu pa Cēsu kalniem, punktus meklējot, vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka bez Cēsu rudens šoruden vēl gaidāmi svarīgāki mači.
Lai nopelnītu Running.lv T-kreklu bija jāstartē gan "Cēsu pavasarī", gan "Jānī Jānītī", gan arī šajā "Apkārt Cēsīm" skrējienā, un pēc šodienas finiša krekls arī tika godam saņemts.
Lai arī organizatori nolikumā minējā, ka distance ir 9,5km, tomēr, zinot pagājušā gada rezultātus, kur uzvarētājs bija skrējis ap 28:20, bija skaidrs, ka aplis ir krietni īsāks, un šodien mājās atbraucot izmērīju, ka reālais apļa garums ir ~8,3km. Protams, kā ierasts šajos Cēsu skrējienos, tad pēdējais ~1,5km bija pret kalnu pa Lenču ielu, kas ved no Pipariņiem un arī Cēsu kapiem.
Mans šodienas rezultāts pat bija labāks kā pagājušā gada līderim - 27:51, tomēr šodien tas deva 5.vietu, par ko arī esmu ļoti priecīgs. Augstāk tikt bija pagrūti, toties prieks par to, ka savu 5.vietu izkaroju jau pieminētajā pēdējā kāpumā, kur no 6.vietas ieguvēja paspēju atrauties par 14 sekundēm.
Uzvarētājam Marekam Florošekam zaudēju nedaudz vairāk kā minūti, taču pārsteigums man bija tas, ka vismaz pirmo kilometru skrēju visam lielajam dalībnieku baram pa priekšu, un tikai pēc tam četru cilvēku grupiņa mani apdzina, lai gan tā brīža skriešanas ātrums īpaši neatšķīrās no tā, kādā skrēju pārējo distanci. Problēmas gan kā ierasts bija ar lejup skriešanu, kur šī pati grupiņa arī atrāvās, un vēlreiz pārliecinājos, ka skriešanu no kalna īsti vēl neesmu apguvis kā nākas. Toties lejupskriešanu, protams, ar uzviju kompensēju distances beigās, jo ar 6.vietas ieguvēju noskrēju kopā lielāko daļu distances, un tāpēc arī galvenā doma bija, kā beigās finišēt pirms viņa.

Soči

Jau, šķiet, ne pirmo gadu man ziemā parādās doma, ka vajadzētu aizbraukt uz kādām 2 nedēļām uz nometni kaut kur siltumā un kalnos. Parasti doma ir bijusi par Krimu (kaut kad arī bija doma par Gruziju), bet lidmašīna uz Simferopoli lido tikai tūrisma sezonā t.i. no maija līdz oktobrim laikam, un tad nu tas galīgi neder.
Šodien atklāju, ka jaunais AirBaltic maršruts uz Sočiem tiks aizpildīts ar reisiem visu gadu, tas nozīmē, ka nu ir iespēja arī ziemas mēnešos kaut kur aizlidot. Vien jāsagaida kad būs kāda akcija, jo pagaidām lētākās biļetes ir vien 90 lati un arī tas laikam bez nodokļiem.

Tumsā pēc punktiem

Kādu laiciņu nebiju bijis Reljefā un šodien nolēmu aizbraukt palīdzēt noņemt punktus. Īsi pēc septiņiem, neilgi pēc pēdējā startētāja devos distancē un tā kā nolēmu, ka priekšā skrienošie varbūt nebūs tik ātri, tad sākumā centos skriet apkārt pa takām taču drīz vien nācās arī iet pa taisno.
Tā kā kompass man līdzi nebija, tad uz punktu, kas bija pavisam netālu no kartes malas, sanāca iziet no kartes. Kādu brītiņu pat īsti nesapratu, kur esmu nokļuvis, taču pēc īsa apdomas brīža tomēr sapratu, kas par lietu, un punktu atradu. Jāatzīst gan, ka nācās arī izmantot sentēvu ziemeļu noteikšanas metodes ar sūnām uz koku stumbru ziemeļu puses. Uz nākamo gan atkal aizskrēju kaut kur ne tur, taču šeit attapos krietni ātri un no kartes pat nepaspēju izskriet :)
Ar nākamajiem punktiem gan negāja īpaši gludāk, jo pirmo punktu kravu biju nogādājis atpakaļ finišā un devos jau pēc nākamajiem, tomēr sāka kļūt aizvien tumšāks un vienu punktu ar pirmo reizi tā arī neatradu un nolēmu to noņemt beigās atpakaļceļā. Pēc tam no otras puses to paņemt bija daudz vieglāk, lai gan daudzie jaunie mežistrādes ceļi krietni jauca galvu.
Tad finišā nogādāju otru lielo kravu un tā kā visi jau bija finišējuši, tad atlikušos 3 punktus nolēmām noņemt ar mašīnu pa ceļam uz mājām. Protams, to, ka mežā būs palicis tik tumšs, ka vairs kartē neko nevarēs saprast mēs negaidījām un ja vēl to pirmo paņēmu no ceļa pēc atmiņas (tur iepriekš jau biju bijis, taču tā kā tas bija "puķītes" viduspunkts, tad sākumā nenoņēmu), taču ar atlikušajiem diviem gāja krienti grūtāk un tā nu mēs ar Kristapu labu laiciņu staigājām kaut kur pa riņķi ar cerību, ka punktam uzdursimies.
Beigās jau punktus atradām, bet katrā ziņā tāda staigāšana pa tumsu nekurienē ir krietni interesanta, īsti nopietni gan tas nav.

Puses

Šorīt skrienot, aizdomājos par saviem ceļiem un sapratu, ka nu man vairs nav kreisā un labā kāja, bet ir kreisā un sliktā. Īstenībā jau viena ir laba un otra slikta, tāpēc tik pat labi varētu būt arī labā un sliktā.

Slēdziens

"Nav datu par menisku, krustenisko saišu, sānu saišu vai patellārās saites bojājumiem.
Locītavas veidojošie skrimšļi gludi.
(...)
Šķidruma kolekcija apmēram 5-6mm biezumā ar sinoviālu cistu locītavas spraugas līmenī.
(...)
Domāju par distālās daļas hronisku iekaisumu ar izsvīdumu"

Tie pirmie divi teikumi noteikti ir iepriecinoši. Beigas ir izrāvums no rindkopas, kur katru trešo vārdu nesaprotu. Ej nu sazini, kas ir 'izsvīdums', taču tas laikam nav īsti labi, un tā cista arī.
Pētīsim tālāk.

Jāatkārto?!

Tagad, kad esmu pievienojis arī LČ rezultātus Stafešu kausa kopvērtējumam, ir tapis skaidrs, ka pie lielas veiksmes varētu atkārtot pagājušā gada kopvērtējuma uzvaru. Vienīgi tas nozīmē, ka uz Rīgas Kausu stafeti jāsavāc maksimāli spēcīgākā komanda.

Viena vieta augstāk

Šodien pamanīju, ka parādījušies pilnie atlašu rezultāti uz Pasaules militāro čempionātu, kas oktobra otrajā nedēļā būs Lietuvā. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu esmu beigu rezultātos par vienu vietu augstāk t.i. ceturtais un tas nozīmē, ka kā ceturtais arī varēšu izvēlēties starta grupu. Lai gan tas nozīmēs arī to, ka izvēle būs lielāka un tāpēc, iespējams, grūtāk izdarāma.

Tāpat arī tapis skaidrs, ka nākamā gada CISM, kas būs Igaunijā atkal būs septembrī (no 16.-20.).

Joprojām neziņā

Tā kā magnētsikās rezonanses rezultāti ir jāgaida veselu nedēļu, tad pagaidām vēl esmu neziņā, cik slikti vai labi ar to mnu labo celi ir. Līdz ar to nav arī zināms, vai būs jāgriež vai nē.

Kādam jau nu noteikti nepaveicās

Pēc nesenās Latvijas basketbola spēles pret Maķedoniju, kurā mūsējie vinnēja ar viena punkta pārsvaru (īstenībā jau it kā neesot nemaz tas bijis trīs-, bet gan divpunktu metiens un mačs tika vinnēts ne pārāk godīgā veidā), pēdējā metiena autors teica, ka "mēs vinnējām, mums paveicās, viņiem nepaveicās, viņi nevinnēja". 

Par šodienas stafeti varētu teikt gluži tāpat, tikai tie, kam paveicās bija Kāpas komanda, bet nepaveicās krietni vairākiem. Visvairāk nepaveicās Alūksnes otrajai komandai, kura ar Timo Sildu pēdējā etapā pēc pirmā skatītāju punkta bija man vēl aiz muguras, taču jau pēc tam, kamēr izpildījos ar savu pirmo kļūdu, Timo jau tika man priekšā, taču beigās finišēja vismaz 10 minūtes aiz manis. Arī Vigas komandai un Ģirtam Liniņam nepaveicās, jo, lai arī trešā vieta bija tik tuvu, tomēr arī tā pārtapa vien piektajā. Un, protams, arī man nepaveicās, jo vēl divus punktus pirms beigām biju trešajā vietā, un, lai arī 4.vieta finišā, un viena no mērķiem - uzlabot pagājušā gada pozīciju, izpildīšana un pacelšanās par 3 vietām, tomēr, kad medālis ir bijis tik tuvu, tad gribi vai negribi, bet nākas vien sevi šaustīt.

Tagad, protams, zinu, ko būtu vajadzējis darīt citādāk un ko nevajadzēja darīt, tomēr mācība nākamajiem gadiem gūta laba un tā vien šķiet, ka nākamajos gados iekļūšana trijniekā būs nevis maz ticama iespējamība, bet gan gluži normāla parādība, jo pirmajā sešiniekā noteikti un, iespējams, pat pirmajā desmitniekā bijām gados jaunākā komanda (laikam Alūksne 2 bija vēl jaunāka, bet viņu 6niekā nebija) , un tas nozīmē, ka nākamajos gados kļūsim tik stiprāki. 

Te gan, protams, beigās būtu vērts piebilst, ka veicas jau stiprajiem un šodien noteikti Kāpa bija stiprāka par visām tām komandām, kas bija aiz viņiem. Malacis Gatis.

Ar lielu nožēlu sirdī

Lielā nožēla ir par to, ka šogad Latvijas čempionāts nebija atkal Balvos. Jo paskriet var un kā vēl var, bet ko tas dod, ja mežs tāds, ka, lai ātri skrietu, ir nopietni jāpiepūlas, un punkti arī nenāk pretī. Par karti gan man arī vietām komentāri būtu, bet laikam jau vienkārši pieradis esmu pēdējās nedēļas skriet Viļņa zīmētajās kartēs Latvijas ziemeļaustrumu daļā, un tad nu pārmesties uz cita zīmētāja kartēm nav tik viegli. (Jāatzīst gan, ka pirms punkta garā etapa beigās tas purvs jau nu noteikti kartē nebija zīmēts). Bet rīt gan būs atkal cits kartes autors, tāpēc jācer, ka rītdienas rezultāts tomēr būs labāks par šodienas izgāšanos - 14.vieta un vismaz 7 minūtes kļūdas jau nu noteikti ne tuvu nav tas, ko no šīm mača sagaidīju.
Bet nu vienmēr vinēt jau nevar :)

Sportam krusts?

Tā vien šķiet, ka pirmdien var nākties pieņemt krietni nopietnus lēmumus. Sports, ja ne nogalina, tad traumē gan.

Aizstājēji

Nu jau labu laiku mans zvēru uzskaitījums ir apstājies. Viena vienīga ieesla dēļ - krietni sen neviens lielāks zvērs par lapsu, kura pārskrēja pār ceļu, kad braucu uz Gulbeni, un vāveri, ko aizvakar sēņojot sastapu, nav manīts. Tā vien šķiet, ka periodā, kad gads atkal pagriezies uz ziemas pusi, sēņotāji ir nākuši zvēru vietā, jo to tagad ir tik daudz, ka pat atsevišķu uzskaiti man būtu grūti vest. Visticamāk viņi tos zvērus ir aizbaidījuši.

Jācer vien, ka sestdien un svētdien Latvijas čempionāta mežos sēņotāju būs krietni maz, citādi vēl sanāks kā LČ garajā distancē, kad sēņotāju/ogotāju noturēju par dzirdināšanas punktu.

LČ izloze gan nav nesusi pārsteigumus, kā ierasts startēju sākumā, varētu pat teikt pašā sākumā, jo vien trīs citi mūsu grupas sportisti vēl pirms manis dzīs vagas. Labi vismaz, ka mums nav jāstartē arī paša mača sākumā.