Talkas vietā "Cēsu pavasaris"

Kur pēdējos trīs gadus aprīļa beidzamajā svētdienā ir bijis atrodams Rencis? Cēsīs. Un arī šogad jau ceturto reizi piedalījos skrējienā "Cēsu pavasaris". Nezinu, vai lielā talka bija pie vainas vai varbūt kāds cits iemesls, bet dalībnieku, šķiet, bija mazāk kā iepriekšējos gadus. Var jau būt, ka beidzamajā laikā saradušies skrējieni nu ir tik daudz, ka uz visiem neizbraukāt, un tāpēc arī Cēsu skrējiena vietā kāds izvēlējies uzskriet kur citur. Bet galu galā ne jau dalībnieku skaits Cēsīs ir tas galvenais. Laba trase, iespēja sajust sacensību atmosfēru un paskriet ātrāk kā treniņos, un satikt sen neredzētus ļautiņus - visu to Cēsīs varēja izbaudīt.

Šajā nedēļā pašsajūta nav bijusi ideāla, tāpēc bija doma, ka skrējienā ļaušu vismaz sākumā citiem skriet pa priekšu, un tad jau tālāk manīs, kas ir kas. Realitātē pirmos trīs kilometrus patiešām pa priekšu ar nelielu atrāvienu skrēja vietējais Jānis Lingarts, taču, noskrienot līdz Gaujas tiltam, viņu noķērām, un tad drīz viņš arī sāka kļūt lēnāks un nebija pagājuši ne pieci kilometri no starta, kad jau uzņēmos skrējiena vadību. Jānis tad arī pamazām atkrita, bet cieši aiz muguras turējās Andrejs Dmitrijevs, kurš būtībā neatkāpās no manis ne soli, lai gan brīžiem pat mēģināju biežāk mainīt ceļa puses, lai viņš man tik ļoti nesēdētu aiz muguras aizvējā. Galu galā paša pēdējā kāpuma galā apmēram 300 metrus pirms finiša Andrejs no manas aizmugures "iznāca", uzkāpināja un kaut arī visticamāk nopietni pacīnīties nebūtu spējis, bet arī īpaši necentos viņam atlikušo gabalu turēt līdzi - kā dažs labs droši vien teiktu - par maz gribēju finišēt pirmais. Tā nu finišēju otrais ar rezultātu 46'10" (organizatori savos rezultātos gan rakstīja 46'17"). Prieks arī, ka Kristapam izdevās finišēt trešajā vietā, kas nozīmē, ka JRK pārstāvji ir godam finišējuši tikai godalgotajās vietās.

Brauciens uz Cēsīm bija arī pēdējā iespēja iekustināt kājas sacensību režīmā pirms brauciena uz Vāciju, kur nākamsvētdien, 8.maijā startēšu Diseldorfas maratonā. Šī brīža sajūtas gan ir diezgan mānīgas, bet tad jau pēc nedēļas tikai varēs novērtēt, vai kopš pērnā gada debijas Florences maratonā ir manāmi kādi uzlabojumi manā maratona formā. Galu galā pēc "gandrīz debijas" pusmaratonā pirms diviem gadiem Valmierā, tam rezultātam pusmaratona distancē man īsti pietuvoties vairs nav izdevies nevienā no nākamajiem pusmaratoniem. Ceru, ka ar maratonu būs citādi...

Lieldienu balva Vecāķos

Apbalvotie

Šogad esot bijušas vienas no pēdējās desmitgades siltākajām Lieldienām. Taču, ņemot vērā, ka šogad Lieldienas iekrita teju vēlākajā iespējamajā Lieldienu datumā, tad siltums aprīļa beigās nav nekāds milzu pārsteigums. Jebkurā gadījumā siltie laikapstākļi padarīja skriešanu Lieldeinu brīvdienās jo īpaši patīkamu, un arī Lieldienu balva - orientēšanās sprints Vecāķos izvērtās par patiesi foršu pasākumu. Pēdējā nopietnā darbošanās ar karti man sanāca pirms divām nedēļām Kurzemes pavasarī un treniņu kilometri turpināja krāties pa šo laiku (tam līdzi arī zināms nogurums), taču dalība Lieldienu balvā jau ir gandrīz vai kā neatņemama Lieldienu sastāvdaļa, tāpēc par to, vai Vecāķos skriešu daudz nebija jādomā.

Skriešana pa Vecāķiem un kāpu zonu bija nedaduz netipiska pierastajai Lieldienu balvai Rīgas ielu ielenkumā, un pieļauju, ka no orientēšanās viedokļa distance varbūt bija nedaudz vienkāršāka kā citus gadus - gan kontrolpunkti mazāk, gan variantu mazāk, taču nebūt tas nenozīmē, ka Lieldienu balva bija sliktāka.

Forši bija tas, ka bija iespēja pabūt Vecāķos, kur, tā vien šķiet, iepriekš nekad īsti nebiju bijis (braukšana ar vilcienu gar Vecāķu staciju neskaitās). Forši bija arī tas, ka, skrienot paspēju nopētīt jūru, un biju pārsteigts, ka jūrā vēl peld daudz vientuļu ledus gabalu, kaut arī ārā teju +20 grādi. Forši bija tas, ka pludmalē bija daudz cilvēku (otro Lieldienu baudītāji pludmalē ne tikai vēroja jūru, sauļojās, bet pat pēc mača manīju vienu pliko, kas, šķiet, brida peldēties), kas redzēja orientieristus darbībā - pieļauju, ka neviens vien kāpās guļošais, sauli uzņemošais kādā brīdī manīja, ka pāri viņu pārlec kāds orientierists (pirms manis viens tieši tā arī izdarīja, un guļošā pat īpaši neizrādīja par to izbrīnu).

Protams, forši bija arī tas, ka tiku pie otrās vietas - lai arī Kalvim zaudēju vien 2 sekundes (uz pēdējo punktu uzvara tika izlaista no rokām), tomēr viņš uzvaru bija pelnījis vairāk, jo sākumā bija skrējis ātrāk par mani, un ja ne kļūda distances beigu daļā, tad pārsvars būtu bijis sekundes 20 lielāks. Toties par spīti pārāk prātīgajam sākumam (uz pirmo punktu vien devītais laiks, atlikušie visi etapu laiki bija TOP4), man izdevās veikt labu, prātīgu skrējienu, bez liekām kļūdām, ar spēcīgi aizvadītu sadaļu pa smiltīm, un galu galā rezultātu pirmajā trijniekā. Vien varbūt nedaudz raitāk kājas vajadzēja kustināt (varbūt vjadzēja tomeŗ skriet ar botām nevis maniem dažu-naglu IceBugiem?), bet to jau pamanīju Kurzemes pavasarī, ka mežā izspiežu no sevis mazāk nekā skriešanas mačos. Pie šī laikam būs jāpiedomā turpmāk vairāk.

Nākamā atrādīšanās mežā, tā vien šķiet, būs Baltijas čempionātā maija otrajā pusē, bet pagaidām turpinām skriet pa gludākiem segumiem.

Kurzemes pavasaris Skrundā

Braucienu uz laukiem Aizputē biju nolēmis apvienot ar paskriešanu mežā ar karti un nostartēt Kurzemes pavasarī. Tāpēc kā jau Aijai teicu, vairāk tā bija nevis kārtīga atgriešanās o-sportā, bet vien tāda "iegriešanās", jo tā vien šķiet, ka līdz maija vidum mežā mani arī vairs redzēt nevarēs (nu ja vienīgi Lieldienu balvā). Katrā ziņā paskriešana pa mežu bija interesanta pārmaiņa treniņos un, lai arī 100% sevi neizliku, tomēr pasvīst sanāca tik un tā.

Ar karti mežā nebiju skrējis kopš pērnā gada o-maratona oktobra sākumā, tāpēc galvenās bažas bija tieši par to, cik veiksmīga būs mana un kartes sadarbība. Taču patiesībā šajā ziņā sanāca krietni labāk kā biju cerējis. Fiziskā ziņā, lai arī pa mežu, protams, ir skriet pilnīgi citādāk kā pa asfaltu un arī kājas ir uzkrājušas visai lielu nogurumu, tomēr īpašu problēmu nebija, kaut arī jutu, ka sajūtas, ātrums un piepūle, skrienot pa apvidu un ceļiem, ir pilnīgi dažādi.

Pirmajā dienā jau, skrienot uz pirmo punktu, treniņu darba ar karti trūkums bija manāms, jo  uz pirmo punktu kļūdījos ~40-45 sekundes. Tālāk gan noteicu sev, ka jāpiebremzē un vairāk jāseko kartei un patiesībā neskaitot dažas "bakstīšanās" īpašu kļūdu arī nebija. Vien uz pēdējo punktu izskrēju ne tā kā visi citi, pa marķējumu, bet pa taisno cauri mazajām priedītēm un aukstajam ūdenim uz pavisam īsu etapu pazaudējot 10 sekundes. Skrienot jutu, ka ar tādu ātrumu varētu arī skriet otrajā dienā, tāpēc zināju, ka ja izdosies iztikt bez kļūdām tad noteikti otrajā dienā rezultātam jābūt labākam par 1.dienas 10.vietu, jo arī vakara treniņā jutu, ka kājas īpaši izskrējušās nav.

Otrajā dienā patiesībā izdevās noskriet vēl tīrāk kā pirmajā, jo tādu vērā ņemamu kļūdu nebija. Varbūt vienīgi variantus šur tur varēja ņemt citus. Skrienot uz 4.KP pa gabalu ieraudzīju Olle Karner, kurš startēja 4 minūtes pirms manis, taču viņš jau gāja no punkta prom. Pēc tam, paņemot 5.KP, pamanīju, ka viņš punktu paņem vēl aiz manis un ceļā uz 6.KP mani pieķēra un līdz "puķītes" beigām (16.KP) skrējām kopā. Jāatzīst, ka ceļā uz sākot ar 10.punktu un "puķītes" punktus paskrēju Ollem astē, un vairāk centos ātrāk tikt uz priekšu pa apvidu, ne tik daudz  orientēties, jo zināju, ka punkti mums sakrīt. Pēc "puķītes" bija garais etaps, kur aizgājām katrs savu variantu - es pilnīgi pa taisno cauri visiem aukstajiem purviem, bet Olle nedaudz vairāk pa ceļiem. Pie punkta biju sekundes 10-15 aiz viņa, taču uz nākamo jau viņu atkal noķēru, un tālāk jau jutu, ka varu skriet un no viņa pamazām attālinājos (pēc finiša gan Olle atzina, ka aukstā ūdens dēļ esot kājās sākušies krampji tāpēc beigās palicis lēnāks). Tā nu arī beigas noskrēju viens pats un finišā zināju, ka esmu noskrējis labi un pat veiksmes gadījumā varētu tikt trijniekā. Devos treniņā un atskrienot manīju, ka manas cerības ir īstenojušās un kopvērtējumā esmu ierindojies 2.vietā, kas pēc pēdējo gadu divām 4.vietām bija patīkams iznākums.

Kopumā Kurzemes pavasaris, kā ierasts, bija foršas sacensības ar interesantām distancēm. Patika tas, ka mežs bija pietiekami skrienams un arī sniega mežā vairs tikpat kā nebija, kā arī lielais vējš mežā bija jūtams minimāli. Būtu gribējies 2.dienā garo distanci nedaudz garāku, lai skrējiens būtu noteikumos paredzēto 90-100 minūšu robežās, un arī vienu kārtīgu garo etapu, bet arī bez tā sanāca izskrieties diezgan labi. Prieks arī par to, ka Kurzemes pavasari bija izvēlējušies gana daudz ārzemju sportistu, kas konkurenci padarīja daudz spraigāku, un spēkus līdz ar to var salīdzināt ne tikai vietējā mērogā.

Mani ceļi - vidējā distance, garā distance.