piektdiena, 2010. gada 30. aprīlis

Karstums

Šodien no treniņa atnācu pilnīgi slapjš. Ne jau tāpēc, ka būtu tik ļoti cītīgi skrējis, bet vienkārši +21 grāds pēdējā laika vēsumā kaut kā galīgi neiederas. Rītnakt gan sola Zviedrijā vien ap +2..+4 grādiem, kas jau būs otra galējība. Bet nez kāpēc man šķiet, ka šobrīd vēsumā skriet esmu vairāk gatavs nekā šitādā siltumā, kāds šodien ir Ogres apkaimē.

P.S. Šodien ieraudzīju nopublicētos LČ distanču garumus, un, lai cik muļķīgi tas arī nebūtu, bet rītnakt 10MILĀ man būs jāskrien gandrīz 3km vairāk kā LČ garajā distancē. Neticu, ka tur būs tik neskrienams mežs, un patiešām 14km neviens ātrāk par 90 minūtēm (kas pēc noteikumiem ir minimālais uzvarētāja laiks LČ garajā distancē V21E grupā) nenoskries.

otrdiena, 2010. gada 27. aprīlis

Mana pirmā 10MILA

Lai arī orientēšanās sportā esmu jau gana sen, un arī ārpus Latvijas startējis gana daudz, līdz šim arī jau piecas reizes esmu startējis Jukolā, kas ir lielākās orientēšanās stafetes pasaulē, tomēr līdz šim ne reizi vēl neesmu piedalījies 10MILA stafetē, kas arī ir atrodama lielāko orientēšanās stafešu sarakstā. 10MILA katru gadu aprīļa beigās/maija sākumā norisinās Zviedrijā. Sieviešu komandā startē 5 dalībnieces, savukārt vīriešiem komandā ir 10 sportisti. Šogad gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē komandu skaits ir ap 350, kas, pieplusojot vēl Junioru un Open grupu, kopā pulcēs vairāk kā 6500 dalībnieku. Līdzīgi kā Jukolā arī 10MILA stafetē starts vīriešu komandām ir vakarā, kad mežā jau ir iestājusies tumsa, un līdz ar to pirmie aptuveni 6 etapi norisinās nakts melnumā, kuru izgaismo vien skrējēju galvas lampas.

Šogad iespēja skriet 10MILĀ radās pateicoties somu klubam Lapuan Virkiä, kura sastāvā esmu kopš pērnā gada nogales. Pēdējo mēnesi ik pa laikam mainījās domas par to, kuru etapu es varētu skriet, galvenā izšķiršanās bija starp pirmo un trešo etapu - pirmo tāpēc, ka Jukolā divreiz ir padevies visai labs starts tieši pirmajā etapā, savukārt trešais etaps tāpēc, ka šajā etapā, kas tiek dēvēts arī par garo nakti ("långa natten"), visiem dalībniekiem ir vienāda distance (nav farstu), un liela nozīme ir spējai noskriet pienācīgā ātrumā šos 17 kilometrus. Galu galā somi izlēma, ka man tomēr tiks uzticēts trešais etaps, kas nozīmē, ka sestdienas vakarā (pareizāk sakot naktī) laikā starp aptuveni 12iem un 2iem naktī būšu sastopams Finspång mežā. To kā man būs veicies savā pirmajā 10MILĀ varēšu vien vērtēt, kad būšu atgriezies mājās, jo šobrīd īstas pārliecības par to, ko tur sagaidīt, nav.

Un jā, pateicoties Ryanair, ceļojums uz Zviedriju ilgs vien nedaudz mazāk kā 20 stundas, sestdienas vēlā pēcpusdienā izlidojot no Rīgas, un svētdien jau ap pulksten 14iem esot atpakaļ Rīgā. Galvā rēķinot, saskaitīju ap 30 orientieristiem, kas no Latvijas dosies uz Zviedriju. Un lai arī turpceļā droši vien daļa jau dosies uz Zviedriju ātrāk kā es (kaut vai tāpēc, ka sievietēm starts ir sestdien pa dienu), taču pieļauju, ka atpakaļceļā gan lidmašīna varētu būt visai pilna ar orientieristiem.

sestdiena, 2010. gada 24. aprīlis

Otrais un arī pirmais

Šogad bija jau trešais gads kā aprīļa beigās dodos uz Cēsīm, lai piedalītos skrējienā Cēsu pavasaris. Pirms diviem gadiem finišēju kā pirmais, pērn biju ceturtais, bet šogad, lai arī no visiem skrējējiem finišēju kā otrais, tomēr savā grupā izcīnīju pirmo vietu.

Jau nedēļas sākumā bija skaidrs, ka nekādi labie laikapstākļi nedēļas beigās nav gaidāmi, un prestatā pagājušajam gadam, kad Cēsu pavasaris patiešām arī izskatījās pēc kārtīga pavasara, šogad ceļā uz Cēsīm pat vietām bija apsnigusi balta zeme un gandrīz visu ceļu lija lietus. Ierodoties Cēsīs, nedaudz vēl pamaldījāmies (kopā ar mani skrējienā piedalījās arī māsa ar savu draudzeni, pārstāvot kori "Sōla"), lai atrastu sacensību centru, jo prestatā iepriekšējiem gadiem, kad finišs bija blakus Cēsu pils dārzam, šogad tur nevienu nemanīju, un tikai tad sapratām, ka reģistrēšanās ir Cēsu pils parkā lejā pie estrādes. Šogad bija mainīta ne tikai reģistrācijas vieta, bet arī nedaudz mainīts skrējiena maršruts, iztrūka pēdējā garā kāpuma pats pēdējais nogrieznis, un nedaudz atšķirīgi pirmie ~600 metri, līdz ar starta vietas maiņu. Apļa garums gan kopumā mainījies vien nedaudz 13,5 km vietā 13,6 km.

Iepriekšējo pieteikumu sarakstā īsti nevienu spēcīgu vārdu atrast nevarēja, bet lielais vairums jau brauc bez iepriekšējas pieteikšanās. Reģistrējoties pamanīju, ka uz skrējienu ir ieradies Artūrs Jukšs, kurš pagājušajā gadā skrējienā "Apkārt Vaidavas ezeram" finišēja otrajā vietā. Tāpat arī pirms paša starta pamanīju, kādu skrējēju Lietuvas skriešanas formā (pēc finiša uzzināju, ka tas ir lietuviešu maratonists Petras Pranckūnas), un kā vēlāk izrādījās tieši viņi abi bija galvenie mani sāncenši distancē.

Startā kā parasti no paša sākuma pa priekšu aiznesās 4,5km apļa skrējēji, taču drīz vien tiem paskrēju garām un kādu brīdi skrēju pa priekšu pārējiem. Taču, kad bija skriets jau nepilns pusotrs kilometrs un trasē bija pirmais nelielais pacēlums, visai lielā ātrumā man garām paskrēja jau minētais lietuvietis un arī Jukšs, tālāk gan aiz muguras tiešā tuvumā neviena nebija. Abi viņi tā paskrēja man garām un sāka nedaudz attālināties. Pēc brīža, kad atstatums bija jau kādi 20 metri, attālums līdz viņiem pārstāja pieaugt un, skrienot jau lejā uz Gaujas tiltu, viņiem krietni pietuvojos un pēc tam jau diezgan drīz abus noķēru (tur skrieti bija aptuveni 3,5 km jopš starta). Tā nu turpmākos ~2 kilometrus skrējām trijatā (gandrīz līdz Pipariņu nometnei), taču tad Jukšs pamazām sāka iepalikt un palikām divi ar lietuvieti. Vēl pēc aptuveni kilometra sekoja kārtējais lietuvieša kāpinājums un atkal viņš sāka attālināties no manis. Šajā brīdī jau otro reizi distancē sāku domāt par to, ka nekāds īpašais cīnītājs no manis šajā skrējienā nesanāks. Taču vēl pēc aptuveni 600-700 metriem, kad bijām jau izgriezušies uz Ērgļu klinšu ceļa, sekoja neliels kāpums uz kura lietuvietis manāmi samazināja ātrumu un viņu atkal noķēru, un ja vien kāpums būtu nedaudz garāks, tad viņam varbūt pat nebūtu izdevies man ieķerties aizmugurē. Turpmākos trīs kilometrus skrēju pa priekšu un jau sāku priecāties, ka pirmajā lejupskrējienā piedzītās kājas sāk pamazām attiet un nu jau ripo gluži labi, taču tad, kad ceļa malā paskrējām garām norādei, kas liecināja, ka līdz finišam atlikuši 3 kilometri, Pranckūnas atkal manāmi palielināja ātrumu (droši vien arī man aiz muguras bija nedaudz "atpūties" :)) un ātri vien atstarpe starp mums bija jau padsmit sekundes. Zinot, ka distances beigās aptuveni kilometrs ir pret kalnu, cerēju vēl, ka varbūt izdosies viņu noķert, tomēr attālums līdz viņam bija pārāk liels. Lai arī patiesi pēdējā kalnā starpību līdz viņam samazināju vismaz divas reizes, un vairākas reizes viņš skatījās atpakaļ, laikam neesot drošs par savu pārsvaru, tomēr galu galā finišēju 8 sekundes aiz viņa ar finiša laiku 46:56 (pulksteņa laiks, oficiāli 47:23, bet laika ņēmēji visiem kaut ko bija ne tā sarēķinājuši). Trešais bija Artūrs Jukšs 1:44 aiz manis.

Pēc finiša Pranckūnas gribēja uztaisīt bildi ar mani, tā nu nobildējāmies, un tad jau sāku atsildoties, gaidīt finišā arī māsu.veiksmīgi tika līdz galam un tad klāt jau arī bija apbalvošana, kur tiku pie medaļas, neliela kausiņa un konfektēm par uzvaru savā grupā, jo Pranckūnas startēja V40. Apbalvošanā vēl arī saņēmu aicinājumu startēt kādā nopietnā mačā jūlija vidū. Bet secinājums pēc skrējiena ir viens - joprojām trūkst ātruma. Nav īpašu problēmu ar ātruma izturību, taču tādiem kāpinājumiem distances vidū man īsti pagaidām nav ko likt priekšā. Bet visam vēl ir laiks. Ne velti ātruma/intervālu treniņus skrienu tā kārtīgi vien 2 nedēļas.

ceturtdiena, 2010. gada 22. aprīlis

Gatavojoties mājās

Orientēšanās sporta īpatnība un skaistums ir tajā, ka katru reizi sacensības notiek jaunā vietā, jaunā apvidū. Un pat, aizvadot treniņus līdzīgā apvidū, nekad nezini kā izskatīsies apvidus pašā sacensību vietā, ja vien, protams, tur jau iepriekš neesi bijis. Līdz ar to katrs skrējiens mežā ir kā jauns piedzīvojums, arī tad ja pat sacensības tur jau ir bijušas, jo distance tik un tā būs cita.

Pirms lielajām sacensībām sacensību apvidū uzturēties jebkurā gadījumā ir aizliegts, taču arī mazākos mačos, pirms kuriem līdzīgā apvidū treniņus uztaisīt nesanāk, sacensībās var gadīties ierasties apvidū kādu nemaz neesi gaidījis. Lai, ierodoties sacensību vietā, pārsteigumu būtu mazāk, daļu informācijas par sacensību apvidu var iegūt, esot vēl mājās.

Pirmā lieta, kur gūt informāciju, ir dažādas orientēšanās kartes no līdzīga apvidus, blakus esošas kartes, vai vecās karšu versijas, kuras nu jau internetā var atrast bezgala daudz (nu kaut vai http://omaps.worldofo.com).

Otrs informācijas avots ir fotogrāfijas no apvidus, kas ļauj jau vizuāli iztēloties to, kā izskatās sacensību vietā. Fotogrāfijas no apvidus ir arī labs papildinājums apvidus kartēm, jo no kartes ne vienmēr var nolasīt konkrētajai vietai raksturīgās iezīmes - veģetāciju (meža biezumu) sacensību apvidū, pamatu zem kājām un citām līdzīgām lietām, kuras foto var redzēt. Sprinta apvidum pilsētās nu jau ir papildus iespēja tā, ka daudzviet ārzemēs ir pieejams GoogleMaps StreetView iespēja (ir jau parādījušies arī vairāki līdzinieki šim pakalpojumam, arī 1188.lv ir sataisījuši šādu iespēju par Rīgas ielām - http://www.1188.lv/karte360), ar kura palīdzību var virtuāli "izskriet" sacensību vietu, tādējādi gūstot jo lielāku izpratni par konkrēto vietu.

Visbeidzot, ja sacensību apvidū ir pilnīgi jauna karte un tuvumā kartes nekad nav bijušas, līdz ar to vecās kartes nav pieejamas, un nav arī nekādu apvidus foto, tad vēl šādu tādu informāciju var gūt no aerofoto attēliem (var aptuveni nojaust atklātu vietu īpatsvaru, lielāko ceļu tīklu u.tml.), taču vēl vairāk informācijas var gūt no vietām, kurām ir pieejamas vecās padomju laika zīmētās topogrāfiskās kartes. Lai arī topogrāfiskās kartes nav ļoti precīzas, ja salīdzina ar orientēšanās kartēm, taču tajās papildus galvenajiem ceļiem, takām un stigām, ir attēloti arī lielākie purvi, ģenerealizēts reljefs, izplatītākās koku sugas konkrētajā vietā un cita informācija, līdz ar to būtībā var teikt, ka informācijas, lai gūtu kaut pieticīgu informāciju par apvidu, tur ir gana. Vienīgais mīnuss gan ir tas, ka daudzas no topogrāfiskajām kartēm ir diezgan vecas, līdz ar to realitātē mežā varētu būt gana daudz izmaiņu, galvenokārt, cilvēka darbību rezultātā (izcirtumi, jauni ceļi u.c.). Latvijas apvidiem labākās aerobildes (vai varbūt tomēr ortobildes? - nekad īsti neesmu sapratis atšķirību, taču pieļauju, ka ortobildēs ir veikta triangulācija) un topogrāfiskās kartes ir pieejamas www.balticmaps.eu un www.kurtuesi.lv/maps

Ir arī sportisti, kas, gatavojoties mačam, mēdz uz vecajām kartēm izplānot dažādus distanču variantus, zinot aptuveno distances garumu, tādā veidā pirms mača trenējoties izvēlēties labākos variantus etapu veikšanai konkrētajā kartē.

Nobeigumā gan jāsaka, ka, pat īstenojot visas iepriekšminētās darbības, tās nespēs aizstāt fizisko atrašanos konkrētajā vietā sacensību dienā, taču, iespējams, ka lielāku pārliecību pār saviem spēkiem tas gan varētu dot. Tas kāds būs veikums sacensībās jau tik un tā būs atkarīgs no paša sportista darbībām distancē.

pirmdiena, 2010. gada 19. aprīlis

TAROM

Izrādās, ka daudz grūtāk par tikšanu izlasē uz Eiropas čempionātu, ir nokļūt pašā čempionātā. Nu vismaz ir skaidrs, ka fani varēs gan pavadīt, gan sagaidīt Latvijas izlasi lidostā. Par visu sīkāk ar laiku droši vien būs kāds info. Vajadzētu vēl meitenēm atsākt rakstīt LV izlases blogu, kurš pērn tapa Ungārijā Pasaules čempionātā un guva varenu atsaucību. Tikai nosaukums būtu jāpamaina...

sestdiena, 2010. gada 17. aprīlis

Bulgārijai būt!

Šodienas galvenā ziņa ir tā, ka atlasē uz Eiropas čempionātu tomēr esmu ticis izlasē, kā Nr.1 pēc atlasēm, neskatoties pat uz šodienas 6.vietu Aronas kausā.
Šī nedēļa treniņu ziņā ir vērtējama kā sekmīgi pavadīta tikai līdz otrdienai, jo dažādu iemeslu dēļ trešdien, ceturtdien un piektdien treniņos kopā pavadītais laiks pat īsti nesasniedz stundu, ko jutu arī šodien, jo kājas mistiskā kārtā sāpēja tā it kā nebūtu skrējušas pa mīkstu pamatu nez cik sen, un līdz ar to skrienot bija sajūta, ka paskriet nevaru vispār. Pat likās brīžiem ka arī Atis Rešķis, ko pie 14.KP pamanīju aiz sevis (startēja gan 2 minūtes man priekšā) un it kā biju noķēris, patiesībā skrēja ātrāk nekā es - un laikam ne par velti arī finišēja viņš man pa priekšu.
Par Kusas mežu man jau no bērnības nav tās patīkamākās atmiņas, jo allaž mežs te ir bijis ļoti zaļš, un šogad nedaudz labāk varbūt bija vien tas, ka lapas vēl saplaukušas nebija. Citādi gan - brikšņi, izgāzti koki, vējgāzes - pa tādu apvidu, pat izejot etapu it kā bez kļūdas, vari zaudēt padsmit sekundes etapā vien dēļ tā, ka šie dabiskie šķēršļi bieži vien pārvietošanās ātrumu samazina līdz minimumam, un veiksmīgāks ir tas, kurš ir atradis labāko vietu, kur izložņāt starp sagāztajiem kokiem. Nu nepatīk skriet man pa tādiem mežiem, kur nav iespējams normāli paskriet. Piedevām, protams, šāds mežs dāvā saskrāpētas rokas, kājas un arī seju.
Kā man gāja tieši orientēšanās? - Nu tā, varēja labāk. (Karti skatīt zemāk) Vietām gan man arī likās, ka kartē zīmētais 100% neatbilda tam, kā tas izskatījās dabā, bet ja arī tā bija, tad tas jau visiem bija vienādi. Startā biju pārsteigts par negaidīti lielajiem kontrolpunkta rimbuļiem uz kartes. Vai nu iepriekšējos mačos tie bija par mazu, vai arī šeit par lielu vai arī pārāk spilgi, tomēr sākumā tas likās visai savādi.
Uz 1. varbūt arī vajadzēja iet pa ceļu, taču izlēmu tomēr riskēt un pirmo punktu detaļām pilnā rajonā tomēr ņemt pa taisno. Pirms punkta, vēl kalnā esot, neizlasīju punkta atrašanās vietu kartē, un, noskrienot no kalna ieplakā, nevarēju saprast, kāpēc punktu neredzu, tikai pēc brīža sapratu, ka punkts ir no manis pa kreisi. Ceļā uz 3. uz brīdi "iesprūdu" starp sagāztajiem kokiem, pašu punktu gan paņēmu labi. Uz 5. pirmā kļūda bija aplama izeja no 4., izejot pa kreisi, nevis taisni pa taku. Pie paša punkta neizlasīju punkta vietu, un tikai nonācis pie strautiņa sapratu, ka punkts patiesībā ir divas horizontāles augstāk. Uz 6. atkal kļūda tāpēc, ka atkal neizlasīju punkta rajonu kartē (laikam skriešana cauri brikšņiem un tajā pat laikā skatīšanās kartē nav paveicama aktivitāte priekš manis). Ceļā uz 8. atkal pa ceļam krietni mani sabremzēja kritušie koki un brikšņi zaļajā. Lai arī sākotnēji nebiju plānojis, tomēr jau diezgan laicīgi uzskrēju kalnā, galvenokārt, lai apskrietu kritušos kokus, taču tālāk purvā ejot gar grāvi virzienā uz punktu, nonācu praktiski tieši pretī blakus ielokam (šī arī bija viena no vietām, kur man likās nedaudz savādi uzzīmēta karte), un galu galā atkal tika zaudēts laiks. Tālāk vien nedaudz pārsteidza tas, ka 11. bija baigi pa labi no tās vietas, kur pārgāju pār strautiņu, taču citādi līdz pat 13. problēmu ar orientēšanos nebija, uz ceļa vien jutu, ka galīgi šodien "neripo".
14. tā fakta dēļ, ka tam visapkārt kartē bija zaļā krāsa vien darīja mani bažīgu, un, lai arī brīdi domāju, ka varbūt uz punktu ir kāds cits variants, tomēr devos vien taisno. Te nu etapa pēdējā trešdaļa atkal bija tīra laušanās pa brikšņiem un tā rezultātā, gandrīz paskrēju garām punktam. Paņemot punktu, aiz sevis ieraudzīju Ati Rešķi, kurš startēja 2 minūtes aiz manis, un atlikušo distances daļu veicām kopā. Neliela aizķeršanās sanāca pie 17., kur SportIdent stacija bija norauta no statīva un gulēja zemē, līdz ar to pirmajā mirklī likās, ka būs jāatzīmējas ar kompostieri, tomēr pamanīju to pie zemes un atzīmējos kā nākas, vēl piemetot to nedaudz tuvāk pašam punktam, lai arī citi redz. Uz 18., līdzīgi kā sākumā, iespējams, tomēr vajadzēja skriet pa ceļu, jo, lai arī kontūra gar "zaļo" bija gluži labs orientieris tomēr, tur visu laiku sanāca skriet augšā-lejā. Uz 19. aiz zara aizķērās sviedru lente un nolidoja no galvas, par laimi aizmugurē esošais Atis to uzreiz pamanīja un pameta man to atpakaļ. Uz 20. etapa pirmo daļu skrēju nekādī nevarot sagaidīt ceļu, bet, galu galā pārskrienot to uzreiz blakus purvam, cauri zaļajam gāja taciņa, kas kartē atzīmēta nebija un tāpēc vienu brīdi punktu gribēju meklēt ātrāk, un biju nedaudz pārsteigts ieraugot īsto stidziņu pirms punkta, un pirmajā brīdī apjūkot, kur tad īsti esmu, jo it kā vienai takai pāri jau pārskrēju. Par laimi te Atis pamanīja punktu un tad jau skrienot uz nākamo biju pārsteigts, ka esam jau tikuši līdz distances beigām.
Protams, galu galā 6.vieta nav nekas īpašs 9kopvērtējums Aronas kausam jau gan arī man nesanāk, jo skrēju vien tikai šodien), taču galvenais uzdevums šajā mačā par tikšanu uz Eiropas čempionātu Bulgārijā tika izpildīts. Tāpēc maija beigas un jūnija sākums izskatās, ka tiks pavadīts pie Melnās jūras. Latvijā tā vien šķiet, ka nākamie orientēšanās mači būs Latvijas čempionāts Saldū, kas nu jau būs atlase uz Pasaules čempionātu.
Nākamsestdien būšu sastopams Cēsīs skrējienā "Cēsu pavasaris", un, lai arī sestdien un svētdien notiks arī Rīgas kausi, kas ir arī atlase uz Pasaules Studentu čempionātu un teorētiski domāju, ka komandā droši vien arī tiktu, taču šos mačus izlaidīšu. Galvenokārt tāpēc, ka jau sezonas sākumā biju nolēmis, ka tieši tāpēc, ka atlases uz studentu čempionātu nez kāpēc nesakrīt ne ar EČ vai PČ atlasēm, kas, manuprāt, liecina par pilnīgi aplamu atlašu plānošanu (nevar taču katru nedēļas nogali startēt kādā atlases mačā), un galu galā studentu izlases veidotāju mērķis laikam ir aizvest uz čempionātu nevis spēcīgāko, bet gan maksimāli nogurdināto izlasi, kas ar startēšanu visos mačos pēc kārtas, iespējams, būs izsmēluši sevi jau sezonas sākumā.

svētdiena, 2010. gada 11. aprīlis

Ziemeļu kauss

Par lielu pārsteigumu man pašam šodien izdevās izcīnīt uzvaru Ziemeļu kausā, otro vietu apsteidzot par vairāk kā 3 minūtēm. Pārsteigums bija vairāk nevis par uzvaru (finišā zināju, ka vieta būs laba), bet gan par to, ka mans pārsvars pār pārējiem bija tik liels.

Par savu skrējienu varu teikt to, ka pagāja kāds laiciņš kamēr tā kārtīgi ieskrējos (laikam bija vajadzīgs kāds garāks etaps), tāpēc arī, pēc splitiem skatoties, pirmie laiki etapos sākuši parādīties vien ar 9.KP (karte ir atrodama zemāk). Sākumā gan bija arī nelielas kļūdiņas (uz 3.KP un 7.KP), bet lielākās kļūdas distancē uztaisīju uz 10.KP un 11.KP. Pie 10.KP mani izsita no ritma tas, ka tajā vietā savulaik bija dedzis mežs un tur tas apvidus nedaudz atšķiras no citām vietām (uz šo vietu iekrītu jau, šķiet, otro reizi šajā mežā). Līdz ar to arī aptuveni tās 20 sekundes, ko zaudēju labākajam etapā, arī tur nostāvēju uz blakus pauguriņa, mēģinot saprast situāciju. Savukārt uz 11.KP kārtīgi kartē neizlasīju, ka punkts ir pirms kāpas un, būdams vēl pa kreisi no punkta, uzrāpos kāpā un mēģināju punktu ieraudzīt tur - par laimi gana ātri attapos.

Pēc minētajām kļūdām patiesībā citu kļūdu varētu teikt, ka nebija, ja neskaita nelielu saminstināšanos pie 17.KP, un apstāšanos pie 23.KP, mēģinot saprast, vai esmu patiesi pie īstā punkta. 23.KP kartē izskatās tā, it kā punkts atrastos uz mikropaugura, kas ir uz garas "desas", taču patiesībā, ja kārtīgi ieskatās, tad var redzēt, ka punkts atrodas kalna nogāzē un aiz punkta kalns turpinās uz augšu nevis uz leju. Tieši šo sākumā nepamanīju un tāpēc, ieraugot punktu, īsti neticēju, ka tas ir manējais.

Pie karšu maiņas punkta pagrābu karti un leģendas (kuras pēc tam mēģināju skrienot pēc iespējas ātrāk iedabūt savā leģendu turētājā) un biju pārsteigts ieraugot Raivo, kurš startēja 4 minūtes pirms manis. Atlikušo distances daļu veicām kopā, un savā ziņā jāsaka viņam arī paldies, jo Raivo klātesamība bija papildus stimuls turpināt skriet maksimālā ātrumā, jo visu laiku bija kāds, kurš "elpo mugurā". No viņa izdevās atrauties vien uz pirmspēdējo punktu. Jāsaka arī, ka Kāpas lapā publicētajos grafikos gan rāda, ka visu laiku viņš ir skrējis pa priekšu, lai gan patiesībā pirms manis nevienu punktu viņš nepaņēma, toties spēja radīt drošības sajūtu, ka izdosies no kļūdām izvairīties.

Galu galā 15,7 km tika veikti 1:15:57, un trijniekā izdevās iespraukties arī Raivo, kurš Kalvim, kurš finišēja otrais, zaudēja nepilnu minūti. Pašam man ir patiess prieks par savu veikumu, jo vairāk tāpēc, ka šī bija atlase uz Eiropas čempionātu, un atlasei tika izcīnīti svarīgi 100 punkti. Šobrīd gan sagurums ir visai milzīgs, jo šogad tādā tempā un tik ilgi skrējis nebiju, un patiesībā arī jutu, ka vēl noteikti pie ātruma ir kur pielikt, it sevišķi tāpēc, ka maz ir skriets pa apvidu. Tagad jāgaida sestdiena, kad būs jāskrien, cerams, beidzamajā atlasē Aronas kausā.

 
Karte - 1.aplis Karte - 2.aplis

sestdiena, 2010. gada 10. aprīlis

Pie zvēriem (turpinājums)

Tālajā 2008.gada jūlijā rakstīju par to, ka Monas pārstāvji varētu uzrīkot Lieldienu balvu Zoodārzā. Monas vietā gan sprintu tur uztaisīja Kāpa, taču skat kā - nepagāja ne divi gadi, kā manas vēlmes sāk piepildīties :)

Šodien Laimītes sprints Zoodārzā bija tiešām ļoti interesants, ko jo īpašu padarīja sīki izzīmētā karte. Ir gan arī tādi, kam karte būtu labāk patikusi citādi zīmēta, tomēr tieši daudzie varianti un ne daudzviet grūtā lēmuma pieņemšana par pareizo variantu padarīja šo sprintu patiešām interesantu.

Protams, nevar palikt nepieminēts starpgadījums ar skrējēju satrakotajiem briežiem, kas dalībniekiem padarīja nevienlīdzīgus apstākļos, jo, lai arī lielākai daļai dalībnieku gar briežu aploku atļāva virzīties vien soļiem, tomēr sākumā bija gan tādi, kas tur paspēja izskriet ātrumu nesamazinot, gan arī tādi, kurus vispār šajā posmā gar briežu aploku neielaida. Tā visa rezultātā sliktā lieta ir tā, ka viena atlase uz Eiropas čempionātu ir "pazaudēta", un visticamāk nāksies vērtēt divas atlases no divām, vai arī vērtēt abas nevis vienu dienu Aronas kausā, vai varbūt izdomāt vēl kādu citu variantu.

Lai vai kā, arī par iegūto 2.vietu ir dalītas jūtas, jo īsti pilnvērtīgā konkurencē tā izcīnīta nav, un bez "soļošanas posma" gar briežiem pirmajai vietai arī droši vien būtu tuvāk, lai gan Artūrs šodien, it īpaši distances beigās, patiešām bija ātrāks par mani. Nepatīkami gan ari bija tas, ka, otrajā aplī skrienot gar ezeru, uz šķembām pagriezu potīti tā, ka tā pat nokrakšķēja. Pēc tam to pašu izdarīju vēlreiz jau finiša taisnē. Jūtu, ka kāja nedaudz ir traumēta un varbūt pat nedaudz pietūkusi, tāpēc līdz rītdienai jāmēģina sadakterēt, lai rītdienas mačā tas nebūtu traucēklis.

trešdiena, 2010. gada 7. aprīlis

Leģendas

renchix, uzraksti par leģendu izmantošanu! Cik bieži ieskaties? Kam pievērs uzmanību? Vai ir situācijas, kad visas distances laikā iztiec tikai ar to informāciju, kas ir KP aplītī un leģendā nemaz neieskaties?

Atkal anonīmais lasītājs kādā no komentāriem vēlējās dzirdēt manu viedokli kādā jautājumā - šoreiz par leģendām - bet ne par tām, kuras stāsta par seniem laikiem.

Neorientieristiem būtu vērts zināt, ka orientēšanās sportā par leģendu tiek saukta kontrolpunkta novietošanas vieta konkrētajā objektā, piemēram, ziemeļu ieplakas austrumu malā. Visu kontrolpunktu leģendas ir attēlotas uz kartes malas, kā arī parasti ir pieejamas uz atsevišķas lapiņas startā - šo lapiņu tad arī parasti dēvē par leģendām. Leģendā papildus punkta novietošanas vietai tiek norādīts arī kontrolpunkta numurs, pēc kura, pieskrienot pie kontrolpunkta, tad nu var arī noteikt, vai esi nokļuvis pie īstā punkta.

Par to, kā es izmantoju leģendas, gan īpaši daudz ko stāstīt nav. Tas, ko noteikti vienmēr paskatos ir kontrolpunkta numurs, jo, kā jau minēju, tā ir vienīgā informācija, pēc kuras vari 100% zināt, ka esi atradis īsto punktu (protams, ja vien punktu licējs, nav sajaucis vietām numurus). Skrienot distancē, bieži vien pie sevis atkārtoju nākamo divu kontrolpunktu numurus, lai gan, ja tā labi padomā, tad, šķiet, pie punkta pieskrienot, numuru vēlreiz leģendā pārbaudu - vai patiesi ir īstais. Reizēm gan ir bijušas nedienas, kad, pieskrienot pie īstā punkta, ir sanācis leģendās pārskatīties un izdomāt, ka esmu tomēr nepareizā vietā, taču tas ir gadījies vien dažas, uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas, reizes. Katrā ziņā it sevišķi stafetēs, kad mežā punktu ir jo īpaši daudz un tuvu viens otram, kontrolpunktu numuru pārbaude ir jo īpaši no svara.

Šad un tad sacensībās uz kartes pie kontrolpunkta jau ir rakstīts punkta numurs (tautas sacensībās, kur distanci savelc pats, arī dažās lielajās sacensībās, piemēram, Jukolā). Tādās reizēs vispār bieži vien mēdzu iztikt bez ieskatīšanās leģendu lapiņā. Taču patiesībā leģendu izmantošana manā izpratnē ir ļoti atkarīga no tā cik detalizēts ir apvidus un cik daudz spēj par punkta atrašanās vietu spriest pēc tā, kas ir attēlots pašā kartē. Ir objekti, kuriem leģendā nekādu papildinformāciju neatradīsi, taču jo apkārtnē ir vairāk objektu un apvidus ir mazāk pārredzams, jo lielāka nozīme ir leģendas zināšanai. Patiesībā, jau laicīgi izpētot leģendu, ir reizes, kad pat ir iespējams izšķirties par punkta ņemšanas variantu, izvēloties to, kurā var ienākt punktā no tās puses, kur punktu jau var redzēt pa gabalu. Leģendā parasti arī cenšos ieskatīties, ja karte ir ļoti sīki izzīmēta, un īsti nav iespējams pateikt, kur tad īsti punkts atrodas.

Sprintā mēdz būt punkti vietās, kurās, laicīgi neapskatot leģendu, var pazaudēt visai daudz laika. Labākais piemērs, manuprāt, ir žoga stūris, kur, neapskatot leģendu, nav iespējams iepriekš pateikt, vai punkts būs žoga iekšpusē vai ārpusē, un attiecīgi no tā bieži vien ir atkarīgs variants, kuru izvēlēties, lai nokļūtu punktā.

Domāju, ka noteikti pats leģendās bieži vien varētu skatīties vairāk, kas noteikti palīdzētu punktu paņemt pārliecinošāk, bez liekas sabremzēšanās punkta rajonā. Līdz šim vislabākais treniņš leģendu lasīšanai bija 2008.gada Eiropas čempionāts, kura laikā iejutos distanču testētāja lomā, un viens no uzdevumiem bija pārbaudīt tieši to, vai punkts ir iemarķēts pareizajā vietā saskaņā ar leģendu. Atminos, ka pāris reizes bija brīži, kad, esot pie īstās virsotnītes purvā, pirmajā mirklī punktu nemaz nemanīju, jo pēc leģendas tas atradās kalniņa otrajā pusē. Tādu punktu toreiz bija ne mazums, tāpēc ne par velti čempionāta dalībniekiem toreiz bija ko papūlēties, lai distanci veiktu bez kļūdām.

Tāpēc nobeigumā jāsaka, ka, lai arī galvenie orientierista atribūti ir karte un kompass, tomēr leģendas bieži vien spēlē ļoti lielu lomu, tāpēc par tām aizmirst noteikti nedrīkst.

pirmdiena, 2010. gada 5. aprīlis

13==4

Lieldienās, kad citi pavada laiku šūpojoties, krāsojot un ēdot olas, ir arī atrodami tādi, kas izvēlas skriet pa mežu, skriet pa mežu arī ne pārāk patīkamos laikapstākļos. Tā nu divas dienas pavadīju Ventspils tuvumā un mēģinot atklāt orientēšanās sezonu.

Galu galā rezultāts sanāca tāds pats kā pērn - 4.vieta. Man jau patīk tā sakritība, ka pērn biju piektais pirmajā dienā, astotais otrajā, un galu galā ceturtais (5+8=13==4), un arī šogad 13==4, jo biju vienpadsmitais pirmajā dienā, bet otrajā dienā otrais, tātad 11+2=13==4.

Ja nerunā tik daudz par cipariem, bet vairāk par to, kā man gāja mežā, tad jāsaka, ka pirmajā dienā visu pirmsstarta procedūru izjauca, tas, ka biju pilnībā pārliecināts, ka starts man ir 2 minūtes vēlāk kā patiesībā, kā rezultātā mani jau skaļi sauca uz startu, kad vēl spraudu pie krūtīm numuru, bet 10 sekundes pirms starta vēl liku uz pirksta identu un tā arī nepaspēju pirms starta caurskatīt leģendas, ko pēdējā laikā pēdējā minūtē pirms starta esmu paradis darīt. Katrā ziņā nepavisam ne likumsakarīgs pēc šī visa ir labākais laiks uz pirmo punktu. Tālāk jau gan vairs tik labi negāja, jo dēļ nelielās steigas startā arī mežā visu laiku jutu, ka īsti nespēju domāt uz priekšu, un ja vēl sākumā līdz 8.KP skrējās puslīdz labi (2.vieta uz to brīdi laikam jau ir apliecinājums, ka gāja pat vairāk kā puslīdz labi), tomēr pēc tam ieraudzīju Mariusu Mažuli no Lietuvas, kurš bija startējis 2 minūtes pirms manis, un tas mani nedaudz izsita no ritma, un pēc tam jau sākās arī nevajadzīga bakstīšanās, tad pirmā lielā kļūda ~1 minūte uz 16.KP, no kura skrienot laukā jau pamanīju Jāni Krūmiņu, kurš startēja 2 minūtes aiz manis. Tas vēl vairāk izsita no ritma un tad jau sekoja vēl divas grandiozas kļūdas gandrīz pašās distances beigās uz 19. un 23.KP, kur garām bija paskrējis gan Krūmiņš, gan jau labu laiku atpakaļ apdzītais lietuvietis, gan arī baltkrievs, kurš beigās finišēja ar otro laiku. Galu galā finišēju vienpadsmitais zaudējot Krūmiņam nepilnas četrarpus minūtes. Kļūdās lielajās vien atstāju gandrīz 5 minūtes plus vēl visādas bakstīšanās. Pēc finiša biju visai pamatīgi dusmīgs uz sevi, šķiet, pat minēju ko par pāriešanu pilnībā uz skriešanu, taču zināju, ka vēl jau otrā diena ir priekšā un klusībā cerēju, ka garajā distancē izdosies noskriet labāk.

Nelielai atkāpei no sacensībām jāpiemin tas, ka sestdienas vakarpusē Ventspils ielās cilvēku praktiski nav. Kāpēc tā, īsti nav skaidrs, taču sajūta brīžiem tāda, ka vairāk neviena šajā pilsētā nav. Atceros, ka pirms pusotra gada, kad decembra beigās kopā ar OK Saldus pārstāvjiem aizvadījām Ventspilī nometni, tad arī toreiz rakstīju par to, ka, vakarā skrienot treniņu pa pilsētu, biju pārsteigts, cik maz uz ielām ir cilvēku. Gandrīz vai kā tāda "mirusī pilsēta".

Jau sestdienas vakarā visu laiku lija lietus, un svētdien papildus tam, ka ārā, šķiet, bija ap +2 grādiem, viss mežs bija arī pilnīgi slapjš. Svētdienas distancē daudz vairāk uz zemes bija manāms sniegs un arī šķērsot ūdens pilnos purvus nācās daudz vairāk kā dienu iepriekš. Šī visa rezultātā skriešana fiziski bija daudz nepatīkamāka un rokas nosalušas bija jau distances sākumā. Rokās uzvilktie cimdi kļuva slapji un rokas sala visai pamatīgi, taču pieļauju, ka bez cimdiem būtu vēl aukstāk. Garajā distancē kopumā izdevās noskriet patiešām daudz labāk kā sestdien vidējā, un, lai arī pirmajā mirklī pēc finiša pašam šķita, ka īpašu kļūdu nebija, tomēr vēlāk, jau pārdomājot savu veikumu distancē, sapratu, ka pilnīgi tīri paņēmu, šķiet, tikai sesto KP un dažus punktus distances beigās. Visus pārējos punktus paņēmu ar lieku bakstīšanos, bet uz septīto punktu pat punktu sāku meklēt vēl pirms stigas, kurai patiesībā bija jāskrien pāri (šeit gan tāda nosacīta paralēlā situācija bija pie vainas), tāpēc kopumā laikam jāsaka, ka orientēšanās prakses trūkums tomēr ir jūtams.

Kopumā jāsaka, ka secinājumi ir gauži līdzīgi tiem, ko minēju pēc pagājušā gada Kurzemes pavasara Tērvetē - koncentrēšanās uz distances beigām (vismaz pirmajā dienā) krietni samazinās; brīžiem varēja just, ka nav skriets pa mīkstu pamatu, kāds ir mūsu mežos; kā arī fiziski vēl jūtu, ka ir kur pielikt (svētdien gan šo sajūtu noteikti arī ietekmēja vispārējā ķermeņa atsalšana). Taču jācer, ka pieredze Ventspilī būs ko devusi plānotajiem startiem nedēļas beigās sprintā Rīgas Zoodārzā un garajā distancē Lilastē (www.kapaok.lv), pēc kuriem visticamāk arī lielos vilcienos jau būs skaidrs sastāvs Latvijas izlasei dalībai Eiropas čempionātā maija beigās Bulgārijā.

piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis

Sākam...

Tas brīdis ir klāt, kad sākas orientēšanās 2010.gada sezona. Lai arī daudzviet vēl var atrast sniegu, Ogres slēpošanas trasē Zilajos kalnos vēl aizvakar pat varēja slēpot, tomēr jācer, ka rīt Ventspilī Kurzemes pavasarī distancē maksimāli izdosies izvairīties no sniega."

Sezonas sākums vienmēr ir īpašs notikums, jo tas ir brīdis, kad beidzot ir iespējams pārbaudīt, cik veiksmīga ir bijusi gatavošanās sezonai un cik vērts ir bijis ieguldītais darbs. Piedevām var redzēt, cik veiksmīgi sagatavoties ir izdevies citiem sportistiem. Orientēšanās sportā ir krietni vien grūtāk paredzēt to, cik labs būs rezultāts uz citu fona, zinot vien savas fiziskās spējas, jo klāt nāk vēl orientēšanās, kur pieļautās kļūdas distancē ātri vien sabojā to, ko esi ieguvis, skrienot ātrāk par konkurentiem. Stadionā ir daudz vienkāršāk prognozēt savus spēkus uz apkārtējo fona tādā ziņā, ka zini, ja pirms sezonas esi bijis spējīgs izskriet konkrētu rezultātu, tad no tā jau var ko pateikt. Mežā vispirms nākas tikt galā ar karti, izdarīt to maksimāli ātri, un tikai tad vari cerēt, ka rezultāts būs tuvu tam maksimumam, ko esi spējīgs sasniegt.

Tad nu rīt arī es varēšu redzēt, cik gatavs esmu sezonai. Fiziski jūtu, ka vēl ir kur pielikt, it sevišķi ātrumā, bet arī līdz sezonas galvenajiem startiem vēl ir laiks. Taču mežā, kā jau minēju, pirmkārt visu izšķirs orientēšanās, it sevišķi tādā tehniskā apvidū, kāds mūs sagaida Ventspils apkārtnē.