svētdiena, 2010. gada 31. oktobris

Traumpunkts - trešā sērija

Kā izrādījās, tad nepagāja ne mēnesis kopš pēdējās viesošanās slimnīcas traumpunktā, kā nācās tur pabūt jau trešo reizi šogad (katrā reizē slimnīca gan ir bijusi cita). Lai arī mežs šoreiz īsti pie vainas nebija, nu vismaz ne tik tieši kā iepriekšējās reizes, tomēr pie traumas tik un tā tiku, atrodoties mežā, precīzāk sakot, Baložu mežā Rīgas pievārtē.

Skrēju neko ļaunu nenojaušot, un joprojām neko ļaunu arī nenojautu, kad pa palielu gabalu redzēju ceļam pārskrienam palielu suni. Tomēr vēl pēc īsa brīža šis pats suns pilnā ātrumā jau skrēja manā virzienā, un, lai arī, kā ierasts šādos brīžos, apstājos un centos nekustēties, tomēr šis suns pretstatā ierastajam scenārijam - pieskriet, apostīt un aizskriet prom - uzreiz ķērās kājā. Kārtīgi ieķerties gan viņam nesanāca, taču, mēģinot no viņa izvairīties, dabūju izjust viņa zobus arī otrā apakšstilbā. Par nožēlu brīdī kad beidzot pamanīju pie zemes nokritušu zaru un paķēru to rokā, suns kaut kur tālumā sadzirdēja savas saimnieces balsi un aizskrēja prom - citādi droši vien pie nākamā košanas mēģinājuma viņš būtu dabūjis izjust šo zaru uz savas galvas. Saimnieci nemanīju, jo viņa bija kaut kur patālu aiz līkuma, pēc brīža gan pa gabalu redzēju, ka mans uzbrucējs manāms kopā ar vēl vienu līdzīgu suni, tāpēc uzmetu aci uz kājām, vai kur nemana asinis, un veikli griezos riņķī, izvēloties tālāk skriet pa citu taku.

Mājās atskrienot, konstatēju, ka bojājumi īpaši lieli nav, tomēr bikses nedaudz uzplēstas, uz abām kājām nelielas zobu pēdas manāmas, un arī asinis tomēr tapušas nedaudz izlietas. Pēc brūču dezinfekcijas, lai arī sākumā doma par došanos uz slimnīcu tika atmesta, tomēr galu galā, lai drošāks prāts, aizbraucu arī uz traumpunktu, lai noskaidrotu, vai arī pie šāda salīdzinoši minimāla koduma jāsatraucas par trakumsērgu. Slimnīcā gan nevienam īpaši jautājumi neradās un uzreiz saņēmu divas šprices - gan pret trakumsērgu, gan stinguma krampjiem. Vēlreiz tika apstrādātas zobu pēdas un saņēmu īpašo potēšanās lapu, ar kuru turpmākās četras nedēļas jāsaņem vēl piecas potes.

Protams, starpgadījums nepatīkams, un kaut arī no salīdzinoši virspusējiem ievainojumiem tik un tā nelieli uztūkumi traumētajās vietās manāmi un jūtams, ka kāds tur savus zobus ir mēģinājis ievietot, tomēr patiesībā jāpriecājas, ka esmu ticis cauri samērā veiksmīgi, jo kodumi patiesībā varēja būt tādi pavisam kārtīgi, ar zobiem muskulī un tad jau par skriešanu būtu jāaizmirst. Toties manā gadījumā pirms brīža jau atnācu no vakara skrējiena, un skriešanu dienas saķeršanās ar suni nav īpaši ietekmējusi - vien abas zobus izjutušās kājas, joprojām nedaudz jūt zobu neseno klātbūtni.

trešdiena, 2010. gada 27. oktobris

Naksnīgie treniņi

Nav nekāds noslēpums, ka rudenī dienas paliek aizvien īsākas un tumšais laiks iestājas daudz agrāk. Nedēļas beigās, līdz ar laika atpakaļgriešanu, vakarā tumsa iestāsies vēl par stundu agrāk - jau sešos vakarā būs visai patumšs. Tas gan nozīmēs arī to, ka no rītiem gaišs vismaz kādu laiku būs jau ap pusseptiņiem. Mierinājums gan no tā mazs, jo, lai arī pēdējā laikā ar skriešanu no rītiem esmu apradis, tomēr rīta skriešana tik un tā aprobežojas ar maksimums 50-55 minūšu skrējienu, līdz ar to vismaz tuvākajās nedēļas tās gaišās rīta stundas neko daudz nedos - ejot skriet uzreiz pēc septiņiem, tāpat sanāk skriešana praktiski pa gaišumu. Lai gan pēc pāris nedēļām droši vien ar visu pārgriezto stundu no rītiem būs tumšs vēl astoņos.

Vakaros ar skriešanu gan paliek aizvien grūtāk - ne jau pati skriešana palikusi grūtāka, bet vienkārši treniņa maršruta izvēle tiek pakārtota tam, cik apgaismots ir konkrētais ceļa posms. Varētu jau skriet arī pa mežu, bet tad jāvelk lampa un tas jau sarežģī pasākumu, un piedevām arī daudz uzmanīgāk jāskatās zem kājām. Pa sliktākiem ceļiem var mēģināt skriet arī bez lampas, ja vakars ir skaidrs un spīd mēness, bet tad tik un tā jāsargās no bedrēm. Pa līdzenu tumšu posmu gan var skriet gluži labi. Vakar pats pārliecinājos, ka Jūrmalas veloceliņš, lai arī, sākot no Imantas Jūrmalas virzienā, nav apgaismots, tomēr asfalts vismaz līdz Babītes stacijai ir gluži labs, līdz ar to nav jādomā, kur likt kāju. Piedevām pēc pāris minūtēm tumsā acis ar tumšumu gluži labi aprod, un var jau kaut ko saredzēt arī tumšajās vietās, piemēram, veloceliņa posmā, kas ved cauri mežam. Tad gan vislielākās problēmas rada pretim skrienošie un braucošie ar lampām galvās, jo ar tumsu apradušās acis tiek apžilbinātas tā, ka uz brīdi vairs redzēt nevar neko.

Vakar, tā pa tumsu skrienot, aizdomājos, ka, lai skrienot nebūtu jānes līdzi atstarotāji, būtu forši tādi cimdi viscaur elektrozaļajā atstarojošā krāsā (tādi līdzīgi kā bildē, tikai viscaur atstarojoši) - būtu divi bonusi vienā - siltums un drošība. Tā kā nu jau ar cimdiem skrienu kādu laiku (ko var darīt, ka rokas jau man sāk salt pie +5 grādiem un brīžiem pat tik ļoti, ka maz neliekas), tad šādi cimdi lieti noderētu. Un patiesībā jau, ja nebūtu tā problēma ar salstošajām rokām, tad arī skriešanai tumšajā laikā vispārībā nav ne vainas.

P.S. Ak jā, šodien pēc iknedēļas auss apskates un kārtīgas tīrīšanas tika konstatēts, ka cauruma laikam vairs īsti nav. Nākamnedēļ vēl gan jādodas pārbaudīt dzirdi.

pirmdiena, 2010. gada 18. oktobris

Nedēļas nogale Sāremā

Šķiet, jau pirms pāris gadiem pirmo reizi dzirdēju par Sāremā trīs dienu skrējienu, kas ik gadu oktobra vidū norisinās Sāremā lielākās pilsētas Kuresāres apkārtnē. Pasākums visnotaļ neparasts, jo, pirmkārt, tas sanāk kā skriešanas daudzdienas, otrkārt, trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance - 10 km pirmajā dienā, 16,195 km otrajā un 16 km trešajā, treškārt, pēdējā dienā skrējiens tiek organizēts iedzīšanas veidā - pirmais startē pirmo divu dienu līderis un pārējie tad atkarībā no tā, cik zaudējuši tajās pirmās divās dienās līderim. Papildus sportiskajām aktivitātēm, skrējiena organizatori piedāvā īpašas cenas Kuresāres SPA viesnīcās, kur atpūtināt muskuļus pēc skrējiena, un, ņemot vērā, ka līdz šim Sāremā nekad iepriekš nebiju bijis, nolēmu, ka šogad beidzot ir īstais brīdis doties uz šo skrējienu, kas patiesībā arī esot kā igauņu skriešanas sezonas sportiskais noslēgums.

Pirms starta pirmajā dienā
Piektdienas pēcpusdienā, ierodoties Sāremā, mūs sagaidīja lietus un pat nedaudz krusa un arī diezgan stiprs vējš. Taču, kamēr iekārtojāmies viesnīcā, ne bez pūlēm atradām vietu, kur reģistrēties skrējienam un visbeidzot tiku līdz startam, tad nokrišņi bija beigušies un brīžiem tikai bija jūtams kāds stiprāks vēja pūtiens. Iepriekšējos gados skrējienā bija startējuši ap 200 dalībniekiem, taču šogad pieteikto skaits sniedzās līdz 350 un reāli katru dienu startēja ap 330 dalībniekiem, līdz ar to sportisko igauņu, somu un arī saujiņa latviešu šajā nedēļas nogalē Kuresāres apkārtnē bija sastopami ik uz soļa. Šogad skrējienu ar savu dalību bija pagodinājis arī Igaunijas rekordists Pāvels Loskutovs (tālajā 2002.gadā maratonu pieveicis 2:08:53), kurš šogad ar dalību Tallinas maratonā (2:22:17) noslēdza savu profesionālā sportista karjeru.

Ņemot vērā, ka visu triju dienu trases biju redzējis tikai uz kartes, tad īstas skaidrības par trasi man nebija. Tāpat arī nebija ne jausmas par pārējo dalībnieku spēku - Latvijā skriešanas mačos jau visas sejas redzētas un +/- skaidrs, cik kurš ātri skries. Šeit nācās pielāgoties apstākļiem uz vietas.

Desmit kilometru distance vijās pa Kuresāres Z/ZA daļu, pārsvarā pa asfaltu, starts un finišs atradās pie kādas skolas stadiona. Pēc aptuveni 3km skriešanas palielā grupiņā, Loskutovs sāka attālināties un vēl pēc brīža vēl piecu skrējēju grupiņa sāka attālināties. Savukārt mēs palikām trīs cilvēku grupiņa, kurā bija arī igauņu orientierists Marek Nõmm. Visu laiku turējos grupiņas aizmugurē, cenšoties vairīties no vēja, kas tomēr skriešanu padarīja mazāk patīkamu. Divus kilometrus līdz beigām sāku just, ka abi pēdējo kilometru līdzgaitnieki sāk pagurt un kādu pusotru kilometru paskrēju pa priekšu. Pēdējos 500 metros gan tas pats Nõmm uzkāpināja tempu un nedaudz atrāvās, bet tā kā zināju, ka priekšā vēl divu dienu skriešana, tad finišā īpaši necentos un finišēju astotajā vietā ar rezultātu 33'32". Pirms finiša biju cerējis, ka varētu varbūt noskriet ap 33 minūtēm, bet arī tā bija labi, jo galīgi nejutos izšāvies.

Vakarā pēc skrējiena izplunčājāmies viesnīcas baseinā un pasildījāmies pirtiņā un tad devāmies pastaigā pa naksnīgo Kuresāri. Pilsētā dzīvo ap 15 000 iedzīvotāju, bet lielās mājas ir pilsētas nomalēs, savukārt centrālā daļa ir senā koka apbūve ar mazām ieliņām - nedaudz pat atgādina Kuldīgas vecpilsētu. Apskatījām arī, šķiet, slavenāko Kuresāres tūristu objektu - Kuresāres cietoksni, kas ir lielākais neskartais viduslaiku cietoksnis Baltijā. Pastaiga nakts melnumā gar izgaismotajiem pils mūriem pasākumu padarīja krietni citādāku, nekā apskatot pili dienas gaišumā.

Otrajā dienā 16,195 km garais skrējiens norisinājās Sāremā salas dienvidu daļā Sorves pussalā. Kā stāstīja latvieši, kas uz šo skrējienu brauc jau vairākus gadus, tad agrāk lielākā daļa otrās dienas trases gāja pa zemes/grants ceļu, taču nu jau otro gadu ceļš, pa kuru jāskrien, ir noasfaltēts, tāpēc, ja neskaita pēdējos pārsimts metrus, tad citādi visa trase ved pa asfaltu. Pirmajos pāris kilometros nākas pārvarēt divus ne pārāk lielus kāpumus, bet citādi viss ir diezgan līdzens. Tieši pirms starta sāka snigt slapjš sniegs, taču pēc ~2-3km tas beidzās un atlikušajā distances daļā spīdēja patīkama saulīte. Pirmo kilometru noskrēju visiem pa priekšu, jo nez kāpēc skrējienu visi uzsāka diezgan lēnu (pirmais km 3'30"), taču drīz pēc tam jau atkal pa priekšu aizskrēju Loskutovs un aiz viņa arī pārējie pieci iepriekšējās dienas pirmā sešinieka skrējēji. Līdz ar to drīz vien paliku viens, jo aiz muguras skrienošie arī bija gabaliņu iepalikuši. Uz brīdi gan viens līdzskrējējs lielā tempā mani noķēra, taču pēc apmēram kilometra kopā skriešanas un otrā kāpuma pievārēšanas viņš tikpat ātri arī sāka atpalikt. Tad pa gabalu ieraudzīju, ka viens no priekšā skrejošajiem sāk atpalikt, un tuvāko pāris kilometru laikā viņu panācu un tālāk jau skrējām divatā. Divatā skriet, protams, ir vieglāk un tad nu varēju arī apskatīt skaistos piejūras skatus, jo daļa distances veda praktiski gar pašu jūru. Pa vidam arī paspēju pamanīt (atlikušo km rādītāji bija pēc katra noskrietā kilometra), ka šeit 10 km ir pieveikti par pāris sekundēm ātrāk kā iepriekšējā dienā. Taču jutos labi un tādā tempā arī turpināju.

Apmēram 6 km pirms beigām mans pēdējo kilometru partneris un patiesībā arī pērnā gada kopvērtējuma otrās vietas ieguvējs sāka atpalikt un tad nu tālāk skrēju viens. Nogriežoties no jūras, kādu gabalu sanāca skriet pretvējā, bet tad pa gabalu pamanīju, ka arī pārējie priekšā skrienošie ir sadalījušies, un tas radīja papildu motivāciju neatslābt. Finišam nākot aizvien tuvāk, jutu, ka atstarpe līdz priekšā skrienošajam sāk dilt diezgan strauji un beigās finišā, lai arī ieskrēju kā sestais, tomēr atstatums līdz piektajai vietai bija sadeldēts no apmēram 1,5-2 minūtēm distances vidū līdz nieka astoņām sekundēm. Finiša rezultāts 54'18", kas bija krietni ātrāk kā biju cerējis pirms starta, jo likās, ka būtu labi noskriet zem 56 minūtēm. Vienīgā problēma bija tajā, ka biju nedaudz aktivizējis savu Ahileja cīpslu, kas laiku pa laikam mēdz sāpēt.

Sāremā salas dienvidu galā
Pēc skrējiena devāmies uz pašu Sāremā dienvidu galu, kas patiesībā sanāk kā mūsu Kolkasrags no otras puses, jo arī tur satiekas Rīgas jūras līcis un Baltijas jūra, un šo Sāremā vietu no Mazirbes, kas sanāk tuvākā vieta Latvijā, šķir vien Irbes šaurums ~28 km platumā. Patiesībā man šķieta, ka Latvijas krastu arī redzēju, taču tā kā neesmu īsti drošs, ka tik tālu var kaut ko saskatīt, tad īstas pārliecības par to, vai tas patiesi bija Latvijas krasts, nav. Bet jebkurā gadījumā tas dienvidu gals it sevišķi, kad tur nav cilvēku ir tāda neparasta un skaista vieta - turpat slejas arī Sāres bāka, kas ar savu melnbalto krāsojumu un pelēcīgo bākas māju rada tādu savādu ainavu.

Pie Kāli ezera
Pēc pusdienām devāmies apskatīt arī vēl pāris ievērojamākās Sāremā apskates vietas - Kāli meteorīta krāterus, kur Kāli ciematiņa apkārtnē ir atrodami 9 krāteri, kas radušies pirms aptuveni 2500 gadiem, nokrītot meteorītam un tā atlūzām. Lielākā krātera vidū izveidojies Kāli ezers, bet pārējie mazākie ir atrodami kilometra rādiusā no galvenā krātera.

Pie vējdzirnavām (vējdzirnavas redzēt nevar)
Noslēdzošais apskates objekts sestdienas pēcpusdienā bija Anglas vējdzirnavas, kas esot viens no visvairāk fotografētajiem Sāremā skatiem. Pie Anglas ciematiņa atrodamas piecas vējdzirnavas, kas ir vien neliela daļiņa no savulaik 800 vējdzirnavām, kas darbojušās uz salas. Veco vējdzirnavu paliekas manīju arī pa dienu distancē, kur jūras krastā redzēju vismaz divas vējdzirnavu mājiņas gan bez lielajiem spārniem. Apskatījuši dzirnavas un nedaudz pabildējušies devāmies atpakaļ uz Kuresāri, pa ceļam arī nobraucot gar kādu senu baznīcu, kurai tāpat kā vēl kādi citai, ko redzējām pa ceļam, iztrūka baznīcas torņa, kas ir tik ierasts baznīcām Latvijā. Taču tā vien šķiet, ka tornis šai baznīcai nekad nav arī bijis - tikai milzīga balta māja ar lielu jumtu.

Tā nu klāt bija arī pēdējā ceļojuma diena un pēdējais starts Sāremā skrējienā. Līdz ar savu sestdienas finišu sestajā vietā biju pacēlies arī uz sesto vietu kopvērtējumā un iedzīšanā startēju 3'24" aiz līdera. Līdz piektajai vietai bija minūte un desmit sekundes, bet aiz muguras tuvākais sekotājs bija 27 sekunžu atstatumā, līdz ar to vairāk bija jādomā kā nepielaist sev pārāk tuvu sekotājus. Vērts pieminēt, ka iedzīšana attiecās tikai uz pirmajām desmit vietām, bet pārējie atkal startēja ar kopējo startu.

Nepilnus 7km pirms finiša
Sešpadsmit kilometru garā distance šoreiz veda pa Kuresāres R daļu, pa ceļam izlīkumojot gan gar kādiem veciem kapiem, gan gar Kuresāres golfa laukumu, gan šķērsojot vairākus tiltiņus, gan pa slēpošanas trasi ar diviem vareniem kāpumiem, gan divas reizes noskrienot gar jau pieminēto Kuresāres cietoksni. Laiks atkal bija ļoti patīkams un skriešana, lai arī jau bija grūtāka kā iepriekšējās dienas - gan tāpēc, ka nogurums jau bija sakrājies, gan tāpēc, ka startējot pa vienam tempu jāprot noturēt pašam jau no paša sākuma, taču kopumā skrējiens bija ļoti patīkams. kad bija veikta puse distances, jutu, ka esmu pietuvojies priekšā skrienošajiem diviem sportistiem un sešus kilometrus pirms beigām atstarpe bija vairs 35 sekundes - pusi laika biju atvinnējis. Atlikušajos kilometros turpināju ķert rokā savus konkurentus, un kilometru pirms beigām atstarpe vairs bija tikai 10 sekundes, taču tuvāk vairs netiku un tā arī finišēju sestajā vietā ar rezultātu 54'18", kas izrādījās dienas labākais rezultāts. Kopumā triju dienu laikā tad nu maratona distance tika pieveikta 2 stundās 22 minūtēs un 8 sekundēs, kādas 3-4 minūtes kā pirms brauciena biju cerējis, taču, protams, ar īstu maratona vienā piegājienā to salīdzināt nevar.

Apbalvošana
Tā kā organizatori vīriešu kopvērtējumā apbalvoja sešus labākos, tad paspēju pabūt arī apbalvošanā, kur ļoti labi varēja izjust igauņu prasmi atbalstīt vienam otru, jo pretstatā Latvijai, kur pārsvarā visi atbalsta savējos un no apbalvošanas bieži dodas prom līdz ar savas balvas saņemšanu (te gan arī es tā izdarīju, bet bija jāsteidzas uz prāmi), igauņi atbalstīja visus pēc kārtas, gan šeit apbalvošanā, gan arī distancē un uz apbalvošanu bija ieradušies, šķiet, praktiski visi skrējiena dalībnieki - sporta zāles tribīnes bija cilvēku pilnas.

Kopumā varu teikt, ka nedēļas nogale pagāja uz lielas plus zīmes. Apskatīju Sāremā salas skaistos skatus, izbaudīju Sāremā skrējienu un vispār labi pavadīju laiku. Katrā ziņā tā sajūta, ka treniņos ieguldītais darbs dod augļus, ir patiešām laba.

trešdiena, 2010. gada 13. oktobris

Skats uz apkārtni

Esot orientēšanās sportā jau 15 gadus, šajā laikā aizvien lielāku interesi manī ir izraisījušas dažnedažādas kartes - orientēšanās sporta kartes, topogrāfiskās kartes, pilsētu kartes, aerobildes, kas izmantojamas kā kartes, dažādas shēmas u.tml. Savulaik pat vienu dāvanu karti iztērēju, lai nopirktu milzīgu un diezgan dārgu pasaules karšu grāmatu. Ne velti man mājās ir saglabātas arī teju visas orientēšanās kartes, kurās jelkad esmu skrējis. Taču stāsts šoreiz ir pavisam par citu lietu.

Interese par kartēm ir veicinājusi arī to, ka, nonākot kādā jaunā vietā, bieži vien novērtēju, cik interesanti būtu šajā vietā uzzīmēt karti. Jo sevišķi tas attiecināms uz pilsētām, vecpilsētām, kur nereti no manis var dzirdēt vārdus, ka tur būtu interesanti skriet sprintu. Un arī doties ekskursijā pa pilsētu ar sprinta karti rokā ir pavisam citāds piedzīvojums nekā vienkārša pastaiga - varu gan redzēt kartē to, kas parastās tūristu kartēs nav sazīmēts, kā arī pie reizes pārbaudīt, cik labi zīmētājs ir uzzīmējis vienu vai otru objektu. Taču nesen piefiksēju, ka aizvien biežāk apkārtnes novērtējums ir ne tikai par to, cik laba karte tur sanāktu, bet arī par to, cik ērta konkrētā vieta ir skriešanai - apgaismojums, asfaltēti celiņi, pakalniņi un citas treniņiem noderīgas lietas.

Galu galā sanāk, ka, jo tuvāk kādai lietai esam, jo vairāk tā ielaužas mūsu zemapziņā, vērtējot lietas mums apkārt - jo dziļāk o-sportā, jo vairāk karšu apkārt, jo vairāk skriešanā, jo vairāk treniņa vietu visriņķī.

Vai arī Tu, mans dārgais lasītāj, esi pamanījis kādas lietas savā dzīvē, kas iesakņojušās Tevī tiktāl, ka uz apkārtni skaties vērtētāja acīm?

svētdiena, 2010. gada 3. oktobris

O-maratons Tērvetē un meža traumas

Vispirms par traumu, tad par mežu.
Kā izrādījās, tad pēc Jukolā iegūtās traumas un sekojošās vizītes traumu slimnīcas traumpunktā savu šīs sezonas traumatismu nebūt nebiju izsmēlis. Četrus punktus pirms orientēšanās maratona distances beigām (tieši tajā brīdī, kad beidzot biju noķēris Jāni Kūmu) straujas galvas kustības rezultātā saņēmu spēcīgu triecienu ar egles zaru tieši ausī. Pirmajā mirklī diezgan skaļš bļāviens, bet turpināju skriet, pārbaudīju, ka asinos netek, bet šajā vienā ausī sajūta bija tāda savāda. Pēc finiša sapratu, ka skaņas katrā ausī uztveras citādāk un ausī iekšā ir tā kā sāpes tā kā sajūta, ka kaut kas palicis iekšā, taču no ārpuses īsti redzēt neko nevarēja. Tika nospriests, ka prātīgākais būtu doties uz slimnīcu pie LORa, taču vienīgais dežūrējošais LORs, kā izrādās, sestdienās ir atrodams tikai Stradiņu slimnīcā, tā nu nekas neatlika kā doties uz Rīgu (liels paldies Kasparam un Ģirtam no VIGAS par aizvizināšanu līdz slimnīcai). Neveiksmīgā kārtā sanāca, ka daktere pirms neilga laika bija devusies uz operāciju, un galu galā tiku pie viņas tikai pēc gandrīz trīs stundu ilgas gaidīšanas. Gaidot, ar sāpēm un savādajām sajūtām biju diezgan apradis (paldies arī abiem laika kavētājiem), taču kā izrādījās, tad īstās sāpes nemaz nebiju jutis. Daktere pēc auss apskates konstatēja, ka ir pārplēsta bungādiņa (kā viņa teica, ka gandrīz vai kā ar nazi pārgriezta) un iekšā ir pilns ar zemēm. Tā nu viņa ķērās pie tīrīšanas, kas izraisīja mežonīgas sāpes un galu galā no sāpju šoka biju pussoli līdz samaņas zaudēšanai (balts gar acīm bija un kājas arī pilnība notirpa un arī ožamo spirtu dabūju pie deguna paostīt). Kamēr pēc tīrīšanas guļus stāvoklī centos atjēgties no pārdzīvotā, un daktere pa to laiku rakstīja papīrus, vienīgā doma bija, lai tikai vairs nav jātīra vēlreiz - par laimi tīrīšana vairs nesekoja. Tā nu tiku noinformēts par turpmāko ārstēšanu un tiku palaists mājās. Tīrīšanas rezultātā radušās sāpes pārgāja tikai ap pusnakti. Par laimi šodien vismaz no sāpēm vairs nav ne miņas, skaņas gan joprojām katrai ausij ir atšķirīgas - sākotnējā dzīšana prasot pāris dienas, bet pilnīgai sadziedēšanai vajadzīgas pat pāris nedēļas.

Tik daudz par ausīm, bet ja tā pāris vārdus par pašu o-maratonu, tad tas izvērtās gluži labs. Visvairāk jau man patika, ka bija ļoti plaša variantu izvēle un liela daļa no šiem variantiem bija veicami pa ceļiem, ko centos arī pēc iespējas izmantot, atsevišķos gadījumos pat pārāk daudz, jo reizēm taisnie varianti tomēr bija ātrāki. Bet nu kopumā galvenās problēmas radīja nevis skriešana, bet tieši orientēšanās, kā nekā karti nebiju turējis rokās kopš LČ Irbenē septembra sākumā, bet ar 15000 mērogu laikam skriets nebija kopš pavasara.

Distances sākumā visi nez kāpēc uzskatīja, ka jāsāk skriet uzreiz diezgan ātri, un tā kā īpaši sildījies nebiju, jo 15 minūtes pirms starta atklāju, ka nevaru atrast kompasu, un pie tā tiku tikai īsi pirms starta (paldies Pranim no OK Saldus par kompasa aizlienēšanu), tad īsti iesildīties nepaguvu. Lai gan no otras puses distance ir pietiekami gara, lai pirms starta īpaši netērētu spēkus, lai iesildītos, tam laika būs distancē atliku likām. Tā arī patiesībā sanāca, jo ceļā uz otro punktu jau jutu, ka varu skriet, un otro punktu paņēmu kā pirmais. Uz 4.KP garais etaps, kuru biju izplānojis, jau skrienot uz otro punktu (vienu brīdi gan bija doma, ka ātrāk būs iet nevis gar startu, bet gan pa leju pa labo pusi). Tā nu arī tur uzņēmos vadību un skrēju pa priekšu, etapa vidū abi Jāņi (Kūms un Krūmiņš) nogriezās pa labi (laikam izvēlējās iet ap taisno un nogriezt nedaudz stūri), un, šķērsojot upi, manīju, ka viņi jau ir vismaz 100 metrus priekšā. Līdz punktam gan izdevās viņu noķert un tad jau sekoja puķīte, kura mums ar Krūmu sakrita. Puķītē sastapām arī Andri Jubeli pēc mūsu nelielās kļūdas un tālāk jau skrējām trijatā - mēs ar Krūmu priekšā, Andris nedaudz tālāk aiz muguras.

Pēc puķītes uz nākamo punktu atkal izvēlējos etapa otrajā daļā vairāk skriet pa ceļu. Sanāca gan lielāks līkums un redzēju, ka Andris ar Krūmu jau ir atkal priekšā. Paņemot punktu, abus jau atkal biju noķēris un biju pārsteigts, ieraugot, ka te ir arī Kūms, kurš bija ļoti ātri veicis savu puķītes variantu un uz brīdi bija izvirzījies vienpersoniskā vadībā. Tālāk jau skrējām četratā, taču, paņemot nākamo punktu, un skrienot tālāk uz 16.KP tūristu taku labirintā nonācām takas galā, pie pašas upes. Krūms daudz nedomājot metās pāri upei, taču es, apskatoties kartē, sapratu, ka tā darīt ir varen muļķīgi, jo kontrolpunkts jau ir šajā upes krastā. Jānim tāpēc laikam nācās upi šķērsot otro reizi, bet punkta rajonā gan bijām atkal visi četri - mēs pa to laiku apskrējām upes līkumu smuki pa taciņu. Punktu paņēmu kā pirmais, un jau pirms tam redzēju, ka uz nākamo punktu ir vairāki varianti un biju izlēmis iet pa labo pusi vairāk pa ceļu. Tā nu daudz nedomājot devos ceļa virzienā, kur sākumā gan nācās cauri aizaugušajam izcirtumam uzrāpties kalnā. Dzirdēju, ka man neviens neseko un sapratu, ka parējie laikam aizgājuši pa taisno. Paņemot punktu, dzirdēju zaru brakšķēšanu, un, kā izrādījās, Jāņi punktu jau bija paņēmuši, bet Andri satiku pretkustībā, izejot no punkta - viņš laikam bija nedaudz iepalicis. Uz nākamo punktu abus Jāņus punkta rajonā vēl manīju, taču kartē īsti nesapratu punkta vietu, un marķējumu, kas izveda no punkta sākumā uztvēru par lentēm, kas norobežo upes krastu, un punktu paņēmu ar nelielu vilcināšanos. Redzēju, ka Andris atkal ir praktiski blakus, bet Jāņi jau bija gabalā.

1.aplis

Karšu maiņas punktā mani informēja, ka esmu trešais un esmu minūti aiz līderiem. Otrā apļa pirmais punkts bija atkal pāri upei, un tā kā tas atradās netālu no pirmā apļa "puķītes" punktiem, tad variants uz to bija līdzīgs kā pirmajā aplī. Pie punkta gan sākotnēji uzskrēju neīstajā paugurā, taču ātri attapos, un vēl pēc diviem etapiem, ejot uz punktu, manīju Kūmu, kurš jau nāca no punkta. Tajā brīdī likās, ka Kūms jau ir sācis iepalikt, taču izrādās, ka tur pat bija bijis arī otrs Jānis. Nākamais punkts atkal pa ceļu, un tālāk sekoja garais etaps, kur sākumā nevarēju izšķirties par variantu, bet galu galā izšķīros par vidēji-kreiso. Pa ceļam apskatīju 33.KP, sekoja pagarš skrējiens pa ceļu, bet etapa beigas bija pa taisno pa apvidu. Vēl pēdējā stigas un takas krustojumā nokontrolēju savu atrašanās vietu, bet punkta rajonā vispirms atkal uzskrēju neīstajā virsotnē, taču, kad nonācu uz sava kalniņa, punktu paņemt nevarēju. Skraidīju šurpu turpu neskaitāmas reizes no viena ceļa uz otru, atradu vairākas citas bedres (kā beigās izrādījās, zīmējot kartē ceļu, tad šīs bedres bija noslēptas zem KP aplīša un mežā tās kartē neredzēju), bet savu bedri atrast nespēju. Tur atstāju ap piecām minūtēm, līdz beidzot punktu paņēmu. Uz nākamo sanāca liela apkārt skriešana, bet speciāli izvēlējos skriet pa ceļiem, jo pa taisno, lai arī krietni tuvāk, nāktos skriet pa apvidu un pārvarēt arī pāris kāpumus. Vēl pēc diviem punktiem sekoja kārtējā kļūda, kur man joprojām šķiet, ka kartē īsti labi viss uzzīmēts nebija, vai arī varbūt vienkārši meklēju punktu neīstajā ielokā, taču tur atstāju vēl divas minūtes. Tajā brīdī jau biju atmetis jebkādas cerības noķert kādu no Jāņiem, un vairāk satraucos par to, ka aizmugurē skrienošie varētu būt pavisam tuvu, vai pat jau tikuši garām.

Turpmākos punktus, pa ceļiem skrienot, paņēmu labā ātrumā, par ko liecina arī etapu laiki, jo no pēdējiem astoņiem punktiem sešos ir pirmie laiki un viens otrais. Taču tā kā noķert priekšā skrienošos nemaz vairs necerēju, tad biju ļoti pārsteigts un reizē arī priecīgs ieraugot Alūksnes neilonu un Jāni Kūmu. Tālāk sekoja sākumā aprakstītais auss un egles zara kontakts, taču tajā brīdī par to nedomāju, jo bija jāmūk prom no Kūma, lai gan viņa vārdi, ka kājas rauj krampī un vairs paskriet īsti nevar, liecināja, ka no viņa atrauties tik grūti nebūs. Ceļā uz 33.KP gan izskrēju pretī lielajai gravai un ātrumā, tā vietā, lai dotos pa to lejā un pa labo pusi uz punktu, apskrēju tai riņķī pa kreiso pusi, un šķita, ka redzēju arī Jāni Krūmiņu, kurš jau devās uz pirmspēdējo punktu (varbūt tas tomēr nebija viņš), punktu gan sanāca paņemt ar nelielu līkumu, taču, skrienot atpakaļ kalnā uz pirmspēdējo, atkal satiku Kūmu, kuram nu krampji bija pārņēmuši abas kājas un pēc skrējēja īsti viņš vairs neizskatījās. Uz pirmspēdējo punktu gan arī nedaudz aizskrēju par tālu, taču tur laika zaudējums bija minimāls (varbūt 10-15 sekundes), un tad jau klāt arī beidzot bija finišs.

2.aplis

Tā kā paskriet varēju un tāda nopietna saguruma kājās pēc finiša nebija, piedevām kļūdās distances otrajā daļā tika atstāts padaudz, tad gribētos, protams, zināt kāda būtu izvērtusies cīņa, ja Jāņus pirmā apļa beigu daļā nebūtu pazaudējis, taču citādi par otro vietu ir prieks, kas ir sanācis, kā labs orientēšanās sezonas noslēgums, un ar šo panākumu arī nodrošināju uzvaru šī gada Latvijas Kausa kopvērtējumā, kas pēc iepriekšējo trīs gadu otrajā vietām ir patīkama pārmaiņa.

Tagad nu jādziedē auss un pēc divām nedēļām esmu ieplānojis doties uz Sāremā, kur notiks ikgadējais Sāremā skrējiens pa Sāremā ielām un tuvējo apkārtni, kurā trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance. Pirmajās divās dienās attiecīgi 10km un 16,195km ar kopējo startu, savukārt pēdējā dienā 16km iedzīšana pēc pirmo divu dienu rezultātiem. Tai vajadzētu būt debijai skriešanas mačos ārpus Latvijas robežām.