Gada rezumē 2021

Gada iesākums šogad pagāja vīrusa atskaņās. Jaunā gada sākumā pēc garākas pauzes beidzot biju atsācis sportot, bet arī tad ik pa laikam sanāca garākas un īsākas pauzes, jo plaušām ziemas laiks galīgi negāja pie sirds. Atnākot pavasarim, skrēju jau itin bieži. Aprīlī sanāca neierasti daudz orientēšanās sprinta skrējieni, kopā ar Latvijas o-izlasi. Maijā jau otro gadu pēc kārtas noskrējām tepat Ogres apkārtnē maratonu.

Vasarā sāku kalt plānus par startēšanu sacensībās (galvenokārt gan orientēšanās), taču, ja pat plānotajos startos piedalījos, tad vasaras vidū atkal vairākas traumas izsita no labi iesāktā pavasara treniņu ritma, un līdz pat rudenim pie kārtīgas trenēšanās īsti nesanāca atgriezties. 

Skrēju tāpat regulāri, taču treniņu periodi mijās ar plānotām un neplānotām pauzēm, un kopumā tā vairāk bija skriešana nevis trenēšanās. Vairāk laikam to gan ietekmēja tas, ka iedvesma mērķtiecīgi trenēties brīžiem uznāca, bet tad pēc brīža atkal gāja mazumā un tā vairākas reizes no vietas. Noteikti arī fizisko spēju līmenis uz gada otro pusi dabiski gāja uz leju, jo iepriekšējā ziemā sanāca pietiekami gara pauze, kad nekādu dižo bāzi sezonai iekrāt neizdevās.

Saskaitot pa gadu noskrieto, līdzīgi kā iepriekšējos gados skaitot no decembra līdz novembrim, 254 stundās noskrieti 3300 kilometri. Papildus tam, vēl 15 stundās 175 kilometri noslēpoti un 30 kilometri nobraukti ar velo. Salīdzinot ar 2020.gadu, tie ir papildus 300 kilometri un 20 stundas, un ņemot vērā, ka pagājušā gada decembris vispār bija niecīgs sportošanas ziņā, tad pielikt vēl ir kur.

Dažus īpašos notikumus gribu atzīmēt arī ierastajā gada nomināciju sadaļā:

• Gada maratons - 2h53'56". Šogad, līdzīgi kā pirms gada, maijā atkal tika noskriets maratons. Pa Ogres un Ikšķiles apkārtnes ceļiem un takām. Par četrām minūtēm ātrāk kā pirms gada. Taču rezultāts bija otršķirīgs, neskaitot, ka bija jānoskrien ātrāk par trīs stundām. Galvenais pozitīvais šim skrējienam bija tas, ka bija iemesls vairākas svētdienas pēc kārtas taisīt garos koptreniņus, un bija arī mērķis vispār regulāri skriet.
• Gada statuss - veterāns. Līdz ar 35 gadu vecuma sliekšņa pārkāpšanu šogad varēju pilntiesīgi startēt veterānu grupā gan orientēšanās, gan vieglatlētikā. Vieglatlētikā gan tas mazāk kaut ko mainīja, jo tur tāpat primāri ir rezultāts. Taču orientēšanās sportā tas gan ļāva startēt 35 grupā, kas pavēra jaunus motivācijas apvāršņus.
• Gada Latvijas čempionāta medaļa - bronza Latvijas čempionātā garajā distancē (V35 grupā). Skaidrs, ka veterānu grupā medaļai nozīme ir tāda nosacīta. Tāpat ir rinda ar vīriem, kas startē elites grupā un ir krietni labāki. Taču tik un tā Latvijas čempionāts ir īpašāks kā citi starti, jo visiem tas piedod lielāku motivāciju noskriet labāk, un šoreiz garajā distancē noskrēju patiešām labi. Pēcāk sezonas izskaņā tādu pašu bronzas medaļu saņēmu arī o-maratona distancē, taču tas starts bija vairāk izgāšanās un droši vien medaļu tur nebiju pelnījis, ņemot vērā, cik slikti veicās ar orientēšanos. 
• Gada sacensības - Jukola. Latvijā starp sacensībām gribētu izcelt OK Ozona rīkoto Lieldienu balvas sprintu (šogad gan atkal tas bija rudenī nevis Lieldienās), kas sagādāja nedaudz piemirstas un pozitīvas sacensību emocijas. Taču kopumā Jukola noteikti bija īpašākais pasākums - gan tāpēc, ka ar Jukolu saistās veco laiku atmiņas, gan tāpēc, ka tā bija atgriešanās pēc ilga pārtraukuma somu mežos, gan arī tāpēc, ka, neskaitot starptautiskos orientēšanās čempionātus, tādas sajūtas nekur citur orientierists parastais, domāju, ka nevar izbaudīt.
• Gada treniņu padoms - arī vasarā ir jāskrien kaut kas garāks. Ja ir viena lieta, ko treniņu ziņā pamainītu nākamajā gadā, tad tas ir gari skrējieni arī vasarā. Kā jau rakstīju, tad ziemā bāze bija uzkrāta mazāka, un kaut vai 1h15'-1h20' gari skrējieni arī reizi nedēļā (vai kaut vai reizi divās) ļautu saglabāt ilgāk sportisko formu. Kopš vasaras vidus praktiski vienīgie skrējieni virs stundas bija pāris orientēšanās starti un vairums skrējieni bija 30-50 minūšu robežās. Kopējai fizkultūrai arī tādi noder, bet cerēt uz būtisku rezultātu uzlabošanos ar fizkultūru vien nepietiek.
• Gada uzvara - Stirnu buka Ogres posmā Zaķa distancē. Par šo skrējienu nesanāca uzrakstīt atsevišķu aprakstu, bet startā es noteikti negaidīju, ka izdosies šajā skrējienā uzvarēt. Vienīgā reize, kad Stirnu bukā iepriekš biju startējis, bija Stirnu buka pirmās sezonas pirmais posms Garkalnē, kurā nemaz nefinišēju. Šeit "skrienošo Riekstu" puišu mudināts nolēmu tomēr piedalīties, un par lielu pārsteigumu sev finišēju pirmais. Droši vien konkurence nebija pati lielākā, taču 3/4 no distances tāpat bija cīņa plecu pie pleca. Tas ka lielu daļu distances pa meža takām varēju skriet ātrāk par 3'40"/km un beigās lēnāks kļuvu dēļ švakās sagatavotības nevis tāpēc, ka "atteiktos" mana kreisā kāja, kā pēdējā laikā ierasts garākos startos, noteikti ir vēl viens pluss, kas dod cerības, ka nākamgad varbūt Stirnu bukā varētu atgriezties.  Jāpiezīmē, ka ar šo beidzās arī mana sacensību sezona, jo uzreiz pēc tam pamatīgi saaukstējos un atkal divas nedēļas neskrēju. 
• Gada rekords - 400 metri stadionā 57"60. Pirms gada pirmo reizi mūžā noskrēju vienu stadiona apli zem 60 sekundēm (59"64), tas gan bija treniņā. Šogad Ogrē veterānu sacensībās oficiālā startā pārliecinājos, ka varu noskriet 400 metrus vēl ātrāk. 57.6 sekundes bija vismaz sekundi ātrāk kā mans cerētais rezultāts. Lai cik ļoti agrāk vienmēr pukojos, ka nevaru paskriet ātri, tad pēdējos gados sev par pārsteigumu esmu atklājis, ka patiesībā stadionā varu īsās distances skriet krietni ātrāk kā kādreiz pašam likās.
• Gada trauma - sasistas (salauztas (?)) ribas. Vien pāris stundas pēc augšminētā rekorda sasniegšanas, neveiksmīga kritiena rezultātā sasitu ribas tā, ka, dziļāk ievelkot elpu, sāpes krūtīs jutu vēl vismaz mēnesi. Sliktākais bija tas, ka šajā laikā ātri paskriet bija ļoti sāpīgi, līdz ar to no tā izvairījos. Patiesībā pirmās divas nedēļas arī lēnām skriet bija sāpīgi. Un pieļauju, ka tieši šī trauma bija viens no iemesliem kāpēc sezonas otrā puse sanāca ar krietni mazāku trenēšanos, jo šī piespiedu pauze izsita no vasaras sākuma labā ritma, un pēc tam tā īsti atgūties nesanāca.

Līdzīgi kā gadu iepriekš arī šogad novēroju, ka sacensības pašas par sevi man noteikti vairs nav galvenā motivācija skriešanai. Tajās startējot, gan tik un tā gribas noskriet ātrāk, un, kad ir noskriets sliktāk kā gribētos, tad uz brīdi atkal parādās motivācija kaut ko darīt vairāk. Taču apzinos arī, ka visā ikdienā skriešana vairāk tiek pakārtota citām lietām, un itin viegli arī varu ieplānoto treniņu izlaist, ko kādreiz gandrīz nekad neatļautos. Un arī šobrīd no vienas puses ir kaut kādas sacensības, kurās nākamgad gribētu labi noskriet, tajā pat laikā ir apziņa, ka tad ir jāgatavojas nevis vienkārši jāiet paskriet. Bet, vai esmu gatavs tam atrast laiku, īsti šobrīd nemaz nezinu, jo apzinos, ka iedvesma šodien ir, bet rīt tā vairs var nebūt.

Lai laimīgs un iedvesmas bagāts 2022.gads!

Ciemos pie vecīša jeb Jukola Lapzemē

Piecas stundas ar auto, divas stundas ar prāmi, vienpadsmit stundas ar vilcienu, trīsdesmit viena stunda Lapzemē, divdesmit viena stunda vilcienā, divas stundas ar prāmi, četras stundas ar auto. Tāda ir īsā versija braucienam uz Jukolu. Kāds noteikti padomās, kāpēc jāpavada ceļā vairāk kā četrdesmit stundas, lai tikai pusotru stundu paskrietu pa Somijas mežu plus septiņos grādos un vēl naktī. Taču jāsaka, ka bija tā vērts.

Veterāns

Peldēšanā tas sākas no 25 gadiem, airēšanā no 27 gadiem, snūkerā no 40 gadiem, taču vairumā sporta veidu veterānu vecums sākas no 35 gadiem. Tā tas ir arī orientēšanās sportā un vieglatlētikā, kur pārmaiņus esmu aizvadījis visus savus sportiskos gadus. Un tā nu ir sanācis, ka šogad arī man ir pienākuši tie gadi, kad varu sevi ieskaitīt veterānu statusā.

Skaidrs, ka veterānu (angliski tos parasti dēvē par masters athletes) nodalīšana no kopējās konkurences ir tā iemesla dēļ, ka ar gadiem fiziskās spējas iet mazumā. Katrā sporta veidā tas vecums, kad parasti tiek sasniegti labākie rezultāti, nedaudz atšķiras, tomēr vairumā gadījumos "spēka gadi" ar retiem izņēmumiem, ir kaut kur starp 20 un 30 gadiem.

Taču, lai arī varbūt patiesi sāk tuvoties tas brīdis, kad jāsamierinās, ka ātrākie gadi jau ir aiz muguras, tomēr veterānu vecumu es redzu arī kā iespēju, kad parādās vairāk izvēles.

Pēcvīrusa periods

Pēdējās dienās esot slimnīcā, jutos patiešām labi, un šķita, ka atgriezīšos mājās un varēšu uzreiz kalnus gāzt. Taču atgriešanās pie normālas pašsajūtas un arī pie sportošanas ievilkās ilgāk, kā biju iztēlojies.

Pirmajā nedēļā patiesībā mājās jutos krietni sliktāk kā pēdējās dienas slimnīcā. Elpošana vakaros kļuva grūtāka, milzīgs nogurums, brīžiem sāpēja galva. Līdz ar to pirmās dienas pārsvarā pavadīju horizontāli. Ja braucot mājās no slimnīcas likās, ka vakarā jau iešu ārā pastaigāties, tad realitātē, tiekot mājās, tam vispār vairs nebija spēka.