Biatlons

Šodien noskatījos 100% studiju, kur viesos bija biatloniste Madara Līduma. Papildus sarunai studijā bija arī vairāki interesanti sižeti un 2 lietas man šķita diezgan interesantas:

Pirmkārt, tika pieminēts, ka viens no varbūtējiem iemesliem ir komandas kopības trūkums. Biatlonam kaut kur pašos dziļākajos pamatos ir kaut kas līdzīgs arī ar orientēšanās sportu. Tas ir individuālais sports, kur apvienotas divas sportiskas aktivitātes. Lai nu kā, par komandas būšanu esmu domājis arī orientēšanās sportā. Man patīk kluba kopā būšanas sajūta, un arī komandas sajūta ir svarīga lielākajās sacensībās, vismaz ārpus distances, taču treniņos man nez kāpēc šķiet, ka kopāskriešana ne vienmēr ir tas labākais. Tīrie skriešanas treniņi noteikti nav slikti kopā skrienot, ja vien kādam nav par ātru vai lēnu, taču orientēšanās tehnika ir individuāla padarīšana. Tāpēc dažādas līnijas, kopīgās skriešanas ar karti, ja vien tas nav speciāli paredzēts īpaši, manuprāt, nedod maksimālu rezultātu. Esot viens ar karti, pats vari visu izpētīt, pats to objektu vai punktu atrast un dot daudz lielāku ieguldījumu nekā tad, ja skrietu kopā ar kādu.

Savukārt otra lieta, ko Sporta studijā pieminēja, bija tas, ka biatlona izlasēm lielie ražotāji nodrošina inventāru. Nez vai šādi nevajadzētu praktizēt arī lielajiem o-preču ražotājiem. Ir gan dzirdēts, ka zviedru izlase tiek pie speciāliem sprinta apaviem, vai vēl kas līdzīgs, taču par tādu praksi, ka, piemēram, Jalas sponsorētu valstu izlasēm apavus gan nav dzirdēts. Te gan, protams, no svara ir arī tas, ka biatlonā tas nozīmē, ka viņu produkciju redz visos PK posmos, bet mūsu sportā, jau tikai lielās valstis regulāri startē PK posmos un arī tad sastāvs bieži mainās.

Ogres kalnu apskats

Vakardienas treniņā apbruņojies ar savu Polar pulksteni devos Zilo Kalnu izpētē. Tā visa iemesls bija noskaidrot piemērotāko vietu kalnu treniņiem. Protams, var braukt uz Siguldu, var braukt uz Tomi vai vēl kādām tuvumā esošām kalnainākām vietām, bet visērtāk ir nebraukt nekur prom, bet skriet tepat Ogrē.
Lai kalnu treniņš būtu gana vērtīgs, tam pēc manām vēlmēm būtu jāatbilst vairākiem punktiem:

1. Kalnā ir jāvar uzskriet. Tas nozīmē, ka tas nedrīkstētu būt pārāk stāvs. Kādreiz tika skriets/iets ļoti stāvos kāpumos, taču, ja es vēlos skriet kalnu treniņu, tad ir jāvar tajā kalnā uzskriet;
2. Kalns nedrīkst būt pārāk īss. No 30 sekunžu gara kalna lielas jēgas nav. Sanāk visu laiku augšā lejā. Arī tas kādreiz ir labi, tomēr kalnu treniņu vēlētos tādu, lai skrējiens augšup būtu vismaz 2-3 minūtes. Vispriecīgākais es, protams, būtu par tādiem kāpumiem, kur varētu skriet augšup visu treniņa laiku, bet Ogrē un vispār Latvijā ar mazajiem pacēlumiem tas praktiski nav iespējams;
3. Man nepatīk daudz skriet pa vienu un to pašu vietu, taču ja reiz tas kalns ir tikai viens, tad skriešanai lejā un atgriešanās atpakaļ sākuma vietā, lai atkal sāktu skriet kalnā, ir jābūt pa citu ceļu nekā pa kalnu ir skriets augšup.

Ļoti labs, manuprāt, ir krosa aplis Zilajos Kalnos, kas būtībā ir slēpošanas trases aplis 4km garumā. Kāpumi tajā ir apmēram 10, cits lielāks, cits mazāks, tomēr tie visi ir salīdzinoši īsi, lai gan jāatzīst, ka krosa aplis grūtības ziņā tik un tā ir vērtējams kā gana smags.

Pirms vakardienas treniņa galvā biju apdomājis iespējamos kāpumus un tā nu devos uz mežu. Ņemot vērā, ka mana māja un Ogrē kopumā ir ap 20m virs jūras un augstākās virsotnes Zilajos Kalnos ir nedaudz virs 50m, skaidrs, ka atrast kāpumu virs 30-35m nav viegli. Treniņa beigās sāka diezgan strauji satumst tāpēc daži kāpumi netika izskrieti, tomēr arī bez tiem no POLAR grafikā diezgan labi var noteikt kāpumu garumu, kāpumu un uzskrieto laiku, kas spēj dot pirmo iespaidu par iespējamajiem kalnu treniņa kāpumiem.
Arī kāpumu analīze tabulas veidā parāda dažus interesantus ciparus kā, piemēram, kalna procentuālais slīpums (tāds pats ko raksta uz ceļa zīmēm). No tā varu izsecināt, ka kalni līdz 7-8% vēl ir skrienami, ar stāvākiem kalniem vairs tik raiti neiet.
Kopumā, novērtējot treniņa pētījumus, ir skaidrs, ka kāpumus ap 3-4 minūtēm atrast var. Lielākais kāpums vienā piegājienā izdevās 38 metri, garākais - 880 metri, kas tika pievārēts 4:37. Skaidrs, ka, lai treniņa laikā savāktu puslīdz nopietnu kāpumu - vismaz virs 500 metriem, jāuzskrien vismaz 15-20 reizes lielākajos kāpumos. Tāpēc jāapbruņojas ar pacietību, jācer, ka sniegs nebūs traucēklis, un ar augsti paceltu galvu un sparīgu soli augšā kalnā!

Procenti par daudz

Šad un tad pēc noskrietās o-distances ir gribējies uzzināt, cik tad patiesībā esmu noskrējis, lai zinātu kāds ir bijis patiesais ātrums, jo tieši pa sarkano līniju jau noskriet neizdodas. Ja vien mājās nav iespēja ieskanēt karti un izmērīt OCADā reālo garumu vai arī ja nav pieejams kurvometrs (tā laikam sauc to ierīcīti ar kuru novelk pa iezīmēto ceļu un iegūst precīzo garumu), tad vien jāpaliek nezinot.
Vakar (lai gan kaut kad iepriekš jau biju to redzējis) internetā uzgāju programmiņu Pegas-O (pareizāk sakot ar tās palīdzību taisītus failiņus). Visa doma ir iekš tā, ka tā ir, līdzīgi kā Latvijā lietotais Routegadgets, veiktā ceļa simulācijas programmiņa. Taču atšķirībā no Routegadgeta tā parāda arī reāli veikto ceļu salīdzinājumā ar oficiālo distances garumu. Un klāt arī procentus par cik reāli veiktais ceļš ir garāks par oficiālo.
Nedaudz papētot dažu sacensību analīzes (sevišķi daudz gan tādu nav), secinājums par papildus noskrieto procentu ir tāds, ka:

• Vidējām distancēm tas svārstās no 6-7% līdz apmēram 12%, viss gan ir atkarīgs no apvidus.
• Garajai distancei tas ir 10-15% robežās, lai gan tuvāk 15%, tāpat atkarīgs no apvidus.
  
• Jo baltāks mežs, jo papildus noskrietais garums ir mazāks, jo zaļāks un kalnainākais, jo tas ir lielāks. Tomēr zaļākam mežam ir lielāka ietekme nekā kalniem. Iespējams tāpēc, ka apkārt zaļajiem skrien lielāks procents nekā apkārt kalniem (liela daļa skrien tiem arī pāri).
• Sprints ir ļoti īpaša distance un tur no plānojuma un apvidus papildus noskrietais var būt pat 50%, līdz ar to šeit kaut ko īpaši paredzēt ir grūti.

Te arī viena no kartēm: Vidējā distance sievietēm CISM Brazīlijā

Tramplīns

Vakar treniņu izlēmu skriet gar šosejas malu, lai vairītos no ledus, un skrējiens izdevās ļoti labs, jutos arī gana labi, katrā ziņā solis bija raits un vienīgā problēma aplī "Mājas-Turkalnes šoseja-vecā Maskavas šoseja-pa Tīnūžu ceļu atpakaļ uz mājām" radās atceļā uz Tīnūžu ceļa, kur pretī pūta baigi stiprs vējš, to gan it kā biju paredzējis. Taču treniņa lielākai atklājums bija vēl esot Ogrē, kur vienas privātmājas pagalmā pašā meža malā pamanīju, kādu interesantu būvi, kas ļoti atgādināja tramplīnu, pa kādu ziemā notiek tramplīnlēkšanas sacensības. Protams, krietni mazāks izmēros kā rāda pa TV, taču vai tas nozīmē, ka Ogrē kāds gatavojas trenēties šajā sporta veidā?

Šodienas treniņš bija pilnīgi pretējs..jutos diezgan štruntīgi, noskrēju tikai vienu krosa apli, kas bija pilnīgi ledains un devos mājup.

Ledainais kritiens

Šodien treniņā tika piedzīvots kritiens.
Tā kā skriet devos vien vakarpusē, kad sāka jau krēslot, izvēlējos skriet pa lielākiem atklātākiem meža ceļiem, taču pa tiem, protams, arī ir vairāk braukušas mašīnas un attiecīgi ļoooti slidens. Tā nu līdzsvaru turēdams skrēju un skrienot gar "briežu dārzu" vienā brīdī zaudēju līdzsvaru un kritu uz priekšu. Nokritu diezgan veiksmīgi, taču tik un tā nedaudz pārsitu celi un sāpīgi sasitu elkoni, kā arī pret apledojušo sniegu nedaudz nobrāzu zodu.
Pēc kritiena treniņa turpmākajā daļā domāju par to, ka rīt būs jāskrien gar šoseju, tur vismaz nav ledus.

Pēc nometnes

Šodien atgriezos no nometnes Valmierā. Neesmu gan vairs ne jaunietis, ne juniors, kas bija galvenie šīs nometnes dalībnieki, tomēr arī man netika liegta dalība šajā pasākumā. Nometnes uzsvars tika likts uz o-tehnikas pilnveidi, kas noteikti arī tika īstenots.
Viss sākās piektdienas vakarā, kad ar Mārci ieradāmies un devāmies skrējienā pa Valmieras ielām. Lampu līdzi neņēmām, tāpēc centāmies skriet pa apgaismotajām ielām, tomēr sākums sanāca cauri mežam, kur galvenā uzmanība bija jāvelta tam, lai uz slidenā ledus nezaudētu līdzsvaru. Pēc šī treniņa bija vakariņas un tad jau praktiski uzreiz sekoja treniņš zālē. Īsti par treniņu nosaukt laimam to nevar, bet nu tāda bumbas padzenāšanas sanāca. Un ņemot vērā, ka nebiju spēlējis ne basketbolu, ne futbolu, šķiet, vismaz gadu, tad tas tik un tā bija gana interesanti.
Otrā diena sākās ar rīta treniņu Baiļu kartē, kur skrējām pa kartē "atstātajiem" koridoriem. Īpaši ātri skriet necentos, sākumā arī bija vairākas kļūdas, taču izdevās praktiski visu noskriet vienam, līdz ar to varēju izpildīt treniņa uzdevumu pilnībā.
Visneparastākais nometnes laikā bija sestdienas vakara treniņš. Katrs saņēma karti ar kontrolpunktiem un praktiski visa karte bija "izdzēsta" atstājot tikai kartes informāciju KP aplīšos. Tātad skriešana tikai pēc kompasa un attāluma. To visu sarežģītāku padarīja tas, ka treniņš notika pa tumsu ar lampām. Skriešana pēc kompasa man šad un tad ir sagādājusi problēmas tāpēc noteikti šāds treniņš būtu ļoti noderīgs, taču visticamāk dienas gaišajā laikā. Pa nakti pirmās problēmas radās pie 9.punkta, kuru sākām meklēt, un pēc brīža ar mums kopā jau bija praktiski visi pārējie nometnes dalībnieki (ap 30) un pēc kāda laiciņa kad šis punkts tomēr tika atrasts, vēl pēc pāris punktiem viens punkts kā izrādās bija nepareizi ielikts. Bet mēs jau neesam tie, kas bez punkta ies prom. Meža ķemmēšana notika apmēram 10 minūtes un beigu beigās, visu spēkus kopā saliekot, punkts tika atrasts. Un arī pēc tam skriešana jau notika nelielās grupiņās, līdz ar to vienam pilnībā izbaudīt punktu ņemšanu pēc virziena neizdevās.
Sagurums pēc šī treniņa bija varen varens. Kājas slapjas, bet toties gandarījums par visiem atrastajiem punktiem. (Dažiem tomēr visus atrast neizdevās).
Vakarā vēl bija 2007.gada Latvijas Kausa un Latvijas Stafešu kausa uzvarētāju apbalvošana, bet gulēšana pēc visiem dienas piedzīvojumiem bija ļoti laba.
Šorīt bija pēdējais treniņš kartē pie estrādes un Daliņa stadiona. Skrējām pāru stafetes, kur katrs veic savu apli un tad mainās ar kartēm. Distancītes bija īsas, ap 2,5 kilometriem, bet kopējais starts un vēlme cīnīties par uzvarām nozīmēja to, ka skriešana bija ātra. Visus iepriekšējos treniņus biju skrējis ar botām, tā bija arī šoreiz, un te nu jutu, ka ātra skriešana ar botām pa ledu ir diezgan neiespējama. Viens aplis gāja arī nedaudz pa pilsētu, tā ka arī sprinta iemaņas tika nedaudz atsvaidzinātas, un beigās ar Lauru kopā izcīnījām pat 3.vietu.
Visā visumā varu teikt, ka nometne bija izdevusies. Ja, mājās esot, skriešanas treniņus var uztaisīt gluži labus, tad ar tehnikas treniņiem ir daudz grūtāk, un arī "plikai" skriešanai der dažreiz pamainīt vidi. Pie reizes bija arī iespēja novērtēt cik spēcīgi ir juniori, kas noteikti arī centīsies kvalificēties Eiropas čempionātam. Šādi tādi secinājumi pēc nometnes ir un tad nu jāturpina tik gatavoties. Vēl tikai jāsaka lielais "Paldies" Ingunai un arī pārējiem treneriem par nometnes organizēšanu.

Sniegs traucē

Šodienas treniņā aplīti, kuru pagājušonedēļ skrēju ap 1:03-1:05, noskrēju 1:11. Un tas viss tikai tāpēc, ka sniegs traucē. Tur kur ir braukušas mašīnas, tur pa špūri vēl var puslīdz skriet, bet tur kur nav bijis neviens...tur špūre pašam jādzen. Vienīgi priecē, ka tuvākajās dienās sola "+" grādus, kas nozīmē, ka sniegs visdrīzāk kusīs.

Apkārt ezeram

Šodien biju Saldu, nu ne gluži Saldū, nedaudz uz leju no Brocēniem Cieceres ezera krastā viesu mājā "Zvejnieki" bija starta un finiša vieta ikgadējam OK Saldus garajam skrējienam-treniņam ap Cieceres ezeru. Labprāt pieņēmu uzaicinājumu un par spīti ne pārāk spožajiem laikapstākļiem devos uz turieni (paldies Andim par aizvešanu).

Laiks bija siltāks kā iepriekšējās dienas (ap -6 grādiem), taču vējš gan bija pieņēmies spēkā un ja vēl sākumā tas īpašas grūtības nesagādāja, tad tuvojoties ezera lejas galam, skrienot pa lauku ceļiem caur pļavām, vietām bija tāda sajūta it kā skrietu uz vietas, jo vējš pūta tik spēcīgi, ka brīžiem gandrīz vai līgojos.
Mūsu grupiņa, kas praktiski visu ceļu turējās kopā, bija es, Žeņa un Atis. Atis rādīja ceļu un tā nu beigu beigās gandrīz 29 kilometrus pievārēju 2:05. Lai lielais vējš nenosaldētu, nācās skriet gana žiperīgi.
Pa ceļam redzējām arī 6 stirnas, 4 vienā pusē ezeram, skrienot vēl pa veco dzelzceļa "gultni", un 2 jau otrpus ezeram. Pasmējāmies vēl, ka tās 2 būs pārpeldējušas pāri, jo ezers aizsalis nebija.
Treniņa beigās bija arī pirtiņa, bet nu sagurums ir gana liels. Jāsaka tik paldies Saldus sportistiem par uzņemšanu.

Un te arī treniņa aplis:

Mīnus 12

Šodien īpaša diena gan tāpēc, ka pa ilgiem laikiem beidzot biju manēžā, kur tomēr nebija forši, jo baigi sauss gaiss, un skriešana arī diez ko interesanta nav. Bet lielākais brīnums bija -12 grādi rīta skrējienā, bet vējā likās krietni aukstāks.
Saistībā ar aukstumu bija 2 novērojumi:

• Šorīt no paša rīta biju pie friziera, un matu garums neatstāj īpašu iespaidu uz galvas siltumu, īpaši auksti nav ne ar garākiem, ne īsākiem matiem;
• Ja tikai dažas dienas ir bijis mīnusā droši var kāpt uz ledus. Šodien uz karjera sēdēja jau 2 bļitkotāji...nez tik kā ar tām zivīm...
  

2007 -> 2008

2008. ir sācies, un gan 2007. pēdējās, gan nu jaunā gada pirmā diena ir bijušas ar interesantiem skrējieniem pilnas.
30.decembrī pieņēmu uzaicinājumu garajam treniņam Imantā, un kopā ar Ivaru un Andi pievārējām maršrutu Imanta-Priedaine-Vārnukrogs-Lāčupes kapi-Imanta. 2 stundu ilgais skrējiens bija visnotaļ jauks, ko vēl patīkamāku padarīja ideālais laiks - spīdēja saulīte, silts laiks, mierīgi varēja skriet bez cimdiem.
Vakardienas skrējiens, vismaz laikapstākļi noteikti, bija pavisam pretēji. Pa nakti bija sasnidzis sniegs, laikam par godu Jaungadam. Putināja tā, ka skrienot acis bija jāsažmiedz, lai uz priekšu varētu redzēt, jo sniegs stipri sitās sejā. Bet kopā ar Kristapu, lai arī diezgan mierīgs, tomēr skrējiens izdevās gana labs.
Savukārt 2008.gadu pavisam negaidīti iesāku ar iepriekš neplānotu skrējienu Ziemas Magnētā. Pieņēmu Ģirta uzaicinājumu un šodien Langstiņu-Upesciema mežā pievārēju savu pirmo šī gada distanci 8,48km garumā. Tā kā sniegs laikam pa ilgiem laikiem bija arī Rīgas apkārtnē, tad orientēšanās gan vairāk bija īstās iemītās taciņas atrašana, tomēr tik un tā bija patīkami. Vēl vairāk mani pārsteidza tas, ka uz šodienas 1.janvāra Magnētu bija ieradies paprāvs skrietgribētāju pulciņš un, rezultātos skatoties, saskaitīju nedaudz vairāk par 200 finišētājiem.
Tad nu jācer, ka gads turpināsies tik pat labi, un tagad tik ar lieliem soļiem 2008ajā iekšā.