"Kad vieglāk pāriet soļos" jeb sezonas pēdējais Stirnubuks

Pagājusi jau nedēļa kopš šī gada pēdējā Stirnubuka posma Madonā, un arī pēdējām šīs sezonas sacensībām (ja vien neskaita 18.novembra skrējienu Rembatē, kur, kā ierasts, droši vien arī skriešu). Nākamajās divās dienās pēc Stirnbuka bija sajūta, ka varētu vispār kādu laiku neskriet. Taču zinu, ka "ievelkot" neskriešanu, katru nākamo dienu arī neiziet paskriet kļūst arvien vieglāk. Un pēc tam atsākt ir daudz grūtāk.

Diezgan līdzīgi ir ar citām lietām un kārdinājumiem dzīvē, ja ļaujies kaut kam vienreiz, otrreiz tad trešo reizi to izdarīt jau kļūst pavisam viegli. Un arī sportā jau nav diži citādāk. Ir, kas izlaiž vienu treniņu, otru treniņu, un tad attopas, ka nedēļu jau nav skriets. Ir sportisti, kas, vienreiz izstājoties no sacensībām, sāk to darīt arvien biežāk. Un nevis tāpēc, ka to liek darīt trauma, bet tāpēc, ka nebija īstā diena. Kaut patiesībā tieši grūtajās dienās var iemācīties pavisam jaunas lietas - nu kaut vai to, kā pārvarēt to, kad ir grūti.

Arī pēdējā Stirnubukā nebija tā vieglākā diena. Jā, iespējams, nebiju pavisam vesels, jo šajā nedēļā vairāk esmu pavadījis ar aizliktu degunu nekā brīvi elpojošu skatu uz dzīvi. Jā, iespējams, ka pirms starta pašam šķita, ka pēc iepriekšējās slimošanas (pēc iepriekšējā Stirnubuka), esmu jau nedaudz labākā fiziskajā kondīcijā, kas maldīgi nelika startā nedaudz vairāk piebremzēt. Bet tās jau vairāk tādas atrunas.

Izskrien Ogri jeb Latvijas čempionāts 5km šosejā

Startā biju nostājies trešajā vai ceturtajā rindā, un, atskanot starta signālam, man garām paskrēja vēl virkne skrējēju. Nedēļas vidū sava bronhīta/plaušu karsoņa dēļ biju atmetis domu startēt, taču tā kā pieteikts biju, tad beigās izlēmu, ka skriešu, bet prātīgi, jo līdz pilnai veselībai vēl ir patālu.

No paša rīta biju izdomājis, ka varētu mēģināt noskriet šos piecus kilometrus ap 18-19 minūtēm, kas būtu kādu pusminūti lēnāk kilometrā, nekā skrienot veselam un ar pilnu jaudu.

Aptuveni 200 metrus no starta bija 180 grādu apgrieziens, kur  ar ļoti lielu rādiusu, šoreiz baigi neuztraucoties par metru taupīšanu, bet gan vairāk par to, lai lielajā burzmā nepakristu. Taisnē, skrienot atpakaļ gar starta/finiša zonu, jau pamazām sāku citus skrējējus apdzīt, taču skriešana bija pārsteidzoši brīva. Ik pa laikam ieklepojos, taču droši vien arī uz adrenalīna rēķina skriet vispār nebija grūti.

Stirnubuks Tukumā jeb nevajag skriet slimam

Pirmdienā pirms Stirnubuka pamodos ar aizliktu kaklu un klepu. Nepavisam nejutos labi un sāku jau domāt, vai tik tas nav Covid vīruss, kas atkal diezgan bieži ir dzirdams klejojam apkārt. Temperatūras gan nebija, un trešdienā jau šķietami likās, ka paliek labāk. Tāpēc joprojām neatmetu cerības līdz sestdienai, kad it kā būtu jāstartē Stirnubukā, varētu izveseļoties.

Trešdiena gan laikam bija tikai mirkļa uzlabojums, jo jau ceturtdien deguns bija pilns ar iesnām un galva bija galīgi dulla. Arī klepus nekur nebija pazudis un pašsajūta bija tālu no izcilas. Tajā brīdī jau sāku apsvērt, ka Stirnubuks varētu būt jāizlaiž. Visvairāk bēdājos par to, ka iepriekšējo divas nedēļu treniņi bija rādījuši ļoti labus rezultātus un zināju, ka fiziski visticamāk biju pat labākā formā kā iepriekšējā Stirnubukā Irbenē.

Piejūras Stirnu buks Irbenē

Pēc ilgiem laikiem bija Stirnubuks, uz kuru jau savlaicīgi zināju, ka gribēšu braukt. Lai arī sākumā bija solīts, ka tas būs Ventspilī, bet pēcāk pārcēlās uz Irbeni, tas tik un tā likās skriešanas vērts. Un tā arī bija!

Galvenais iemesls šādai vēlmei bija tas, ka jūras tuvumā tikpat kā nav augstu un stāvu kalnu, līkumainas taciņas, kur visu laiku mainās skriešanas temps. Pie jūras ir skrienamākas vietas un mazāk skrienamas, bet pārsvarā ir iespējams turēt vienmērīgu tempu, kas, kā esmu sapratis, man ir ļoti svarīgi labam rezultātam. Pavasarī līdzīgi bija iespēja skriet pa piejūras mežu Saulkrastu Stirnu bukā, kur diemžēl skrējiens īsti neizdevās, jo kaut kas īsti nebija labi ar pašsajūtu, tāpēc šoreiz bija uzdevums kompensēt pavasarī neiespēto.

Trieciennedēļasnogale

Ko darīt, ja nedēļas nogalē ir divas sacensības, un abās gribas startēt? Jāskrien abās!

Nav gluži tā, ka startēšana divas vai pat vairāk dienas pēc kārtas būtu kaut kas pavisam nepieredzēts. Nupat jūnijā gan o-sprinta čempionāts, gan Kāpa kā reiz bija ar startēšanu secīgās dienās. Orientēšanās skriet vairākas dienas pēc kārtas gan ir nedaudz vieglāk, droši vien tāpēc, ka ātrums ir mazāks un, lai arī vispārējo nogurumu tāpat tas iedod, muskuļi tomēr ir nodarbināti nedaudz mazāk intensīvi, vai sprinta gadījumā tā laika izteiksmē ir relatīvi īsa (kaut neapšaubāmi intensīva) slodze.

Savulaik arī gludajā skriešanā, piemēram, Latvijas olimpiādē ir nācies skriet divas dienas pēc kārtas 10000 metrus vienā dienā un 5000 metrus otrā. Savukārt vislielākais daudzdienu skriešanas pārbaudījums līdz šim noteikti man ir bijis startēšana Sāremā 3-dienās, kur triju dienu laikā jāpievar maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 km otrajā, un 16 km pēdējā (te var atrast atskatus no gadiem, kad esmu tur līdz šim skrējis: 2010, 2013 un 2018).

Jūnijs ar karti

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju. 

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.

Rīgas maratons 2024

Daudziem jaunas apņemšanās rodas Jaunajā gadā, mana tapa Ziemassvētkos, kad nolēmu, ka gribu beidzot uzvarēt Latvijas čempionātā maratonā, proti, būt labākajam no Latvijas šī gada Rīgas maratonā. Pēc sportiskās slinkošanas un neskriešanas pusi no novembra un visu decembri šāda apņemšanās bija vienīgais puslīdz labais motivators, lai saņemtos un sāktu atkal regulāri skriet. 

Mērķis šādā definējumā - 'uzvara', protams, nebija pārāk labs. Skaidrs, ka, pirmkārt, tā sasniegšana ir atkarīga ne tikai no manis, bet arī no tā, cik ātri skries konkurenti, un, otrkārt, es arī ļoti labi apzinos, ka šobrīd Latvijā ir kādi divi trīs skrējēji, kuri pilnīgi noteikti maratonā būtu ātrāki par mani, ja vien viņi izietu uz starta līnijas un noskrietu maratonu līdz galam. Līdz ar to galvā, tas vairāk transformējās par to, ka sagatavoties tā, lai spētu noskriet ātrāk par iepriekšējā Rīgas maratona uzvarētāju, proti, 2h25'-2h24' robežās.

Nesportiskās traumas

Pirms apmēram nedēļas treniņā piedzīvoju pamatīgu kritienu. Gandrīz uz līdzenas vietas spēcīgi pagriezu potīti, zaudēju līdzsvaru un aizlidoju pa asfaltu. Potīte gandrīz dubultresnumā, nobrāzts un spēcīgi atsists celis un gurns, kā arī caurums elkonī, kuru gan jau kāds ķirurgs labprāt būtu sašuvis. Un, protams, nedaudz pabojāts treniņu plāns.

Pēc šī negadījuma aizdomājos, ka katram sporta veidam ir savas tipiskās traumas. Basketbolā bieži var dzirdēt par sarautām krusteniskajām saitēm, boksā lauž degunus, regbijā ribas. Sprinteri mēdz saraut kādu muskuli, savukārt garo distanču skriešanā, līdzīgi kā citos izturības sporta veidos, tipiskākās traumas ir saistītas ar muskuļu un saišu ilgstošu pārpūli, kas bieži pārtop iekaisumā.

Izmežģīta potīte, noteikti ir tipiska trauma orientēšanās sportā, kur nelīdzenā apvidū pagriezt potīti ir visai vienkārši. Taču "gludajā" skriešanā tā vairumā gadījumu ir trauma neuzmanības rezultātā, kā šoreiz gadījās arī man. Patiesībā jau arī minētās tipiskās skriešanas traumas lielākoties ir, ja ne gluži neuzmanības, tad neapdomības rezultāts, jo vairums pārslodzes radītās problēmas var preventīvi novērst ar mazāku treniņu apjomu, biežāku atpūtu vai nostiprinošiem vingrinājumiem.

Lai arī manis pieminētā izmežģītā potīte bija neuzmanības rezultāts, tomēr savās pārdomās par traumām nonācu līdz tam, ko virsrakstā esmu nosaucis par "nesportiskajām traumām" - proti, tādas, pie kurām, nodarbojoties ar konkrētu sporta veidu, nevajadzētu tikt un pie kurām var tikt tikai vairāku apstākļu sakritības rezultātā. Pagriezta potīte skriešanā ir sagaidāma, taču pārsists elkonis izmežģītas potītes dēļ nez vai būtu norma.

Skriešanā biežāk šādas "nesportiskās traumas" man ir bijušas tieši kritienu rezultātā, taču ne tikai. Ir bijušas kritiena rezultātā lauztas ribas, pret asfaltu atsista galva. Reiz pret gājēju ceļa norobežoto stabu pārplēsu roku, jo laikus nepaspēju pacelt to augšup. Orientēšanās sportā man laikam vislabāk atmiņā palicis gadījums ar zaru ausī un pārdurtu bungādiņu. Arī skrienot gūtie suņu kodumi noteikti ir nesportiskās traumas.

Arī internetā var atrast dažādas savādas traumas, ko ir guvuši sportisti (kaut ne vienmēr tās ir gūtas sportojot). Lūk viens no tādiem traumu uzskaitījumiem - The 50 Most Bizarre Injuries in Sports History | Complex, kur sarakstā ir atrodama arī bļaušana uz saviem komandas biedriem spēles laikā, tādējādi izmežģot žokli.

Un kā ir ar Tevi, dārgo lasītāj? Vai arī Tev ir sanācis piedzīvot kādu traumu, kas nepavisam nešķiet savietojama ar konkrēto sporta veidu?

Divdesmit devītais februāris

 

Iespējams, ka 29. februāris ir kā tā papildus stunda diennaktī, ko reizēm aizņemtībā piesauc, lai paspētu padarīt darbus, kam citādi neatliek laika.

Kaut arī februāris katru gadu ir īsākais mēnesis bieži vien ikdienā piemirstas, ka dienu tajā ir mazāk un tāpēc arī paveikt var mazāk nekā citos mēnešos. Protams, ja vien februārī nestrādā ar lielāku atdevi, lai sasniegtu tikpat cik garajos mēnešos.

Matemātiski februārī ir par 6.7% dienu mazāk kā 30 dienu mēnešos un par 10.7% mazāk kā 31 dienu mēnešos. Ja kāds to savā plānotajā darbu sarakstā, plānotajā budžetā vai treniņplānā nav ņēmis vērā, tad mēneša beigās var sanākt robs plānotā izpildē.