Sprinta padomi jātestē dzīvē

Mans aizvakardienas ieraksts par sprinta padomiem radīja negaidīti daudz komentāru un viedokļu par to, vai patiesi biežāka līkumošana sprintā ir tas labākais. Noteikti nākas piekrist, ka tieši pagrieziena brīdī saskrieties ar kādu ir daudz reālāk, katrā ziņā tāda sastapšanās, kad abi uzskrien viens otram virsū, ir daudz sāpīgāka. Taču kurš tad galu galā ir labākais variants, tā arī nav skaidrs. Tieši tāpēc visprātīgākais būtu šo notestēt dzīvē, un, ja vien kāds ir gatavs šādu eksperimentu veikt, tad par rezultātiem noteikti dodiet ziņu. Katrā ziņā līdz tam jautājums par to, vai sprintā ir vērts biežāk taisīt līkumus, paliek atklāts.

Sprinta padomi

Šorīt, ejot uz autobusu, aizdomājos par orientēšanās sprintu un skriešanas taktiku kvartālveida apvidū.

Kādreiz, kad sprintus biju skrējis vēl pavisam maz, mana pārliecība bija, ka ātrākais variants no A uz B ir skriet bez liekas līkumošanas, kā bildē blakus. Pozitīvais faktors no šādas izvēles ir tas, ka pēc pirmā pagrieziena punkts jau spīd pa gabalu un kartē vispār nav jāskatās. Tik skrien!

Taču patiesībā tieši biežāka līkumošana ir tas, kā iespējams ietaupīt dažus metrus, nogriežot stūrus, un iegūt sprintā tik dārgās sekundes. Bildes gan nav izdevušās tās labākās, taču gan baltais ceļš, gan pelēkais ir īsāki par iepriekšējo "apkārt" variantu.

Ja to visu pārvērš ciparos, tad aptuvenie aprēķini liecina, ka ietaupījums skrienot pa balto (otro) variantu salīdzinājumā ar pirmo apkārtvariantu ir ~2% īsāks, bet pelēkais variants ar 3 līkumiem ir vēl par ~2% īsāks. Kas uz 200m (pa taisno) etapu nozīmē, ka ieguvums, izvēloties variantu apkārt ar 1 pagriezienu vai līkumojot ar 3 pagriezieniem, varētu būt aptuveni 2 sekundes.

Protams, var jau likties, kas tad ir 2 sekundes, taču, ja distancē ir vairāki līdzīgi etapi un, skrienot visu laiku izvēlās "neizdevīgo" apkārtvariantu tad zaudētās sekundes sāk krāties, pavisam nemanot.

Un par spīti visai primitīvajam piemēram, līkumošanai ir vēl viens bonuss - konkurenti, kas skrien aiz muguras, daudz biežāk pazaudē skatam priekšā skrienošo, kas pazūd katrā pagriezienā.

RAID Siguldas kalnu maratons

Skrējiens Siguldā izrādījās krietni grūtāks, kā biju cerējis. Lai arī skrēju vien vienu apli 11km garumā un salīdzinot uz to fona, kas skrēja 2, 3, 4 vai pat 5 apļus, tāds nieks tas vien ir, tomēr esmu gauži priecīgs, ka nebiju pieteicies skriet vairāk. Pietika arī ar vienu.

Pagājušogad ātrākais skrējējs vienu apli pieveica nepilnās 49 minūtēs un pēc maniem aprēķiniem būtu pērn droši vien skrējis ātrāk. Šogad finišēju kā pirmais, taču apļa laiks man bija 57 minūtes un 12 sekundes. Krietni ilgāk kāpērn, bet aplis gan, protams, cits. Visi seši kāpumi (tai skaitā starta skrējiens Siguldas trases slalomkalnā, kas daudzapļu skrējējiem bija jāveic tikai 1x) kopā saveidoja kāpumu 490 metrus (arī Gūtmaņalas trepes bija viens no šiem kāpumiem), lai gan nolikumā bija minēts kaut kas par 350 metriem. Un patiesībā sanāk, ka trases dati ir gluži līdzīgi šī gada Pasaules čempionāta o-sportā garās distances kvalifikācijai. Tur bija 10,8km ar 480m kāpumu (skrēju gan tad 10 minūtes ilgāk kā šeit Siguldā).

Kāpšana pa trepēm arī patiesībā bija visgrūtākais. Tieši tā - kāpšana, jo uzskriet nebiju spējīgs, vien centos raitā solī, pa diviem pakāpieniem uzreiz, tikt augšā. Vienmērīgos, ne pārāk stāvos pacēlumos jutu, ka tādos skriet varu, taču tikko kā stāvums tapa būtiski lielāks, tā uzreiz jutu, ka augšā tikt ir grūti, un pat jutu, kā galvā spiediens kļūst manāmi lielāks no piepūles.

Taču visvairāk biju pārsteigts par konkurenci, jo braucu diezgan lielā pārliecībā, ka uzvarēt šo skrējienu nebūs nekādu problēmu. Kā izrādījās, tad tik viegli tas nenāca, un, lai arī līdzenajos posmos varbūt nedaudz sevi pietaupīju un uz maksimumu neskrēju, tomēr augšup pa trepēm darīju ko varēju, taču finišā 2.vieta bija vien 15 sekundes man aiz muguras. Un tā pa īstam no 3-4 cilvēku grupiņas atrāvos vien pirmspēdējā kāpumā (~10 minūtes pirms finiša).

Tagad uz brīdi atkal būs pārtraukums no sacensībām, galu galā arī treniņi aizvadītās nedēļas nav sanākuši kā vēlētos, galvenokārt līdz galam nesaārstēto savainojumu dēļ (noteiki jāsaka paldies masierei Dzintrai, kas pēdējās nedēļas laikā krietni uzlaboja manas fiziskās spējas). Taču nākamais starts visticamāk būs 18.novembrī Rembatē.

Vēl šis tas par limitācijām

Turpinot iepriekšējo ierakstu par limitācijām tiem, kas vēlas sākt nodarboties ar orientēšanos, interesanti ir tas, ka cilvēkiem no malas ir jāapgūst arī orientieristu leksika. Lai cik dīvaini tas neliktos man pašam, taču lielai daļai ar kartēm nesaistītiem cilvēkiem nav ne mazākās jausmas, ko nozīmē, piemēram, ieloks, deguns vai pat stiga. Papildus tam, ka nākas iegaumēt dauzdkrāsaino apzīmējumu nozīmi, nākas vēl iegaumēt savādus nosaukumus, kas parastam cilvēkam pat īsti neko nenozīmē.

Es atceros, ka, sākot trenēties, karšu zīmju trenēšanai pildījām dažādus vingrinājumus visai bieži, un arī tad man bieži juka un nevarēju atcerēties atšķirību starp, piemēram, apzīmējumu skriet aizliegts (sarkans svītrojums) un skriet bīstami (sarkans rūtojums).

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka jaunizceptie orientieristi turās pie redzamākām un labi izprotamām lietām - ceļiem, un dabūt viņu uz nopietnākām sacensībām, grūtākos apvidos, kur redzamība un ceļu ir krietni mazāk kā pieRīgas mežos, ir visai pagrūti.

Limitācijas jaunpienācējiem mežā

Ik pa laikam ir galvā ienākušas pārdomas par to, kas ir tie limitējošie faktori, kas liedz kuplināt orientieristu pulku daudz straujāk. Pagājušonedēļ nonācu pie secinājuma, ka būtiska barjera jauno orientētiesgribētāju piesaistei ir tas, ka orientēšanās sportā lielākoties sāk trenēties bērni no 9-10 gadu vecuma, vismaz sporta skolās. Pieaugušo orientieristu bērni tiek mežā jau daudz ātrāk un, iespējams, tāpēc arī pēcāk ilgāk turās pie šī sporta veida. Bet tiem, kas nāk no malas un arī man ir jautājuši, no cik gadiem sākt, nākas teikt, ka 5-6 gadi vēl ir par maz, lai sāktu. Un šeit galvenokārt tāpēc, ka sacensībās tik maziem bērniem netiek piedāvātas distances, kas, manuprāt, it sevišķi mazajiem ir būtisks motivators.

Futbolā, motokrosā, dejošanā, dziedāšanā un daudzās citās aktivitātēs mazie jau 5-6 gadu vecumā startē sacensībās, izcīna savas pirmās medaļas un tādā veidā tiek piesaistīti attiecīgai aktivitātei. Un pat, ja bērns ir nolēmis pamainīt aktivitātēs, tad līdz tam brīdim, kad viņš būs sasniedzis o-vecumu, visticamāk jau būs paspējis nomainīt n-tos sporta veidus, kuros trenēties var jau daudz agrāk un visticamāk, ka tikai nedaudz būs tādu, kas 10 gados vēl savu īsto nodarbi nebūs atraduši, un par to izvēlēsies tieši skriešanu pa mežu.

Taču savā ziņā šī ir grūti izmaināma lieta, jo, reti kuri vecāki būs gatavi laist savu mazo palaidni kaut kur vienu uz mežu. Ja viņu nav iespējams novaldīt pat ierobežotā teritorijā (kaut vai mājās), kur nu vēl ļaut vienam kaut kur doties mežā. Taču mazās bērnu distancītes, kur visi punkti pārredzami no starta vietas, vai dažādas o-izklaides (labirinti u.tml) varētu būt labs pirmsākums arī mazo bērnu sacensībām.

Tomēr gribas

Vakar, skrienot treniņā, sapratu, ka tomēr gribu vēl uzskriet kādā mačā. Līdz 18.novembrim, kad Rembatē ik gadu notiek skrējiens par godu 18.novembrim, vēl labs laiciņš, tāpēc izlēmu, ka nākamsestdien 24.oktobrī varētu aizbraukt uz Siguldu un RAID rīkotajā Siguldas maratonā noskriet vienu apli 11 km garumā. Un kā jau kāds cītīgs lasītājs ir pamanījis, blociņa malā ir atkal pārādījies skaitītājs, kas rāda atlikušās dienas tieši līdz šim pasākumam. Nekāda īpaša gatavošanās gan nav paredzēta, bet domājams, līdz ar skriešanu būs iespēja arī ielūkoties slavenajā Siguldas zelta rudenī, ko šogad klātienē nav izdevies skatīt.

Dabas varenumā

Vētrā skriet ir forši. Šodien, lai arī lietus un vējš, kas skriešanu padarīja ne pārāk patīkamu, bija vairāk kā neierasts, tomēr tieši lielā vēja dēļ skriet bija jāiet. Tā nu nez kāpēc ir iegājies, ka vētras laikā būšana mežā mani radījusi īpašas sajūtas, un lai arī tuvākie cilvēki par šo manu paradumu - negaisa laikā iet skriet, īpašā sajūsmā nav, taču tas mani īpaši atturējis nav. Kaut kas tajā dabas varenumā pievelk. Tā sajūta, ka esi tam visam pa vidu viens pats. Tā pat ir arī augstajos purvos, kur zem kājām viss šūpojas, un kas arī tā savādi vilina.

Katrā ziņā lielākajā lietū un vējā laukā gan šodien nebiju. Kad skrēju, vējš jau nedaudz bija pierimis. Taču Ogrē postījumi pēc pirmajiem iespaidiem šķiet visai niecīgi. Redzēju tikai vienu nogāzušos koku, kā arī aptuveni kilometru pirms mājām, skrienot pa lielceļu, dzirdēju, kā mežā vēl viens koks nolūzt. Ja vien lielajā vējā nebūtu, par spīti cimdiem, nosalušas rokas, tad vispār viss būtu pa pirmo!

LK nobeigšana

Vakar tika publicēts Latvijas Kausa 2009.gada sezonas beigu kopvērtējums, un man ir izdevies izpildīt pēdējos mēnešos uzlikto uzdevumu - pabeigt gadu TOP2 pozīcijā. Ne jau tāpēc, ka man ļoti vajadzētu 2.vietas diplomu vai balvu, bet tāpēc, ka Latvijas Kausa pirmās 2 vietas automātiski iegūst vietu startam izlasē nākamā gada Baltijas čempionātā. Šogad izjutu, ka tas patiesi ir no svara, ja ir iespēja neskriet atlases sacensībās, jo, lai arī varbūt tas nedaudz samazina sacensību praksi, tomēr nav nepieciešams pakārtot treniņplānu, lai būtu gatavs startēt ne tikai galvenajā mačā, bet arī atlases sacensībās. Šī patiesībā arī ir lieta, kas, manuprāt, ir ļoti apgrūtinoša jauniešu un junioru grupās, kad izlases sastāvā jāstartē vismaz 3-4 sacensībās gadā, un, ja uz katrām no tām vēl ir atsevišķas atlases, tad tie galvenie mači starp pārējiem pazūd.

Bezatlašu startam Baltijas čempionātā nākamajam gadam patiesībā der arī TOP100 Pasaules rangā uz 31.12.2009, bet šobrīd esmu 107.pozīcijā, un neesmu arī pārliecināts, ka pēc jaunākās rezultātu tabulas atjaunošanas, kam vajadzētu būt tuvākajās dienās, pēc kuras arī tiks dzēsti pagājušā gada Pasaules kausa finālu punkti, izdosies pakāpties tās 7 vietas uz augšu. Bet katrā ziņā nobeigt gadu TOP100 noteikti nebūtu slikti.

Te nu bija apņemšanās

Pirms nedēļas rakstīju, ka pagājušonedēļ no skriešanas izvairīšos, taču atkarība darīja savu un jau otrdien biju manāms lēnā skrējienā. Pēc tam arī trešdien (pat divas reizes) un piektdien un visbeidzot arī svētdien, kad biju "viestreniņā" Mežaparkā. Kājas jutās kā nu kuro reizi, taču ik pa laikam vēl kādu asu sāpi Ahileju cīpslu rajonā jūtu.

Šodien mežā gan bija tāda savāda sajūta, redzot uzkritušo sniegu. Skriet biju gan pašā vakarā, kad jau sāka krēslot, taču sniegs vēl pilnībā nokusis nebija, un, ja vien nebūtu dzelteno lapu kokos, tad nelielās sniega paliekas vairāk atgādināja ziemas beigas, kad vēsākajās, no saules vairāk noslēptajās vietās viss sniegs vēl nav nokusis. Varbūt domas par pavasari vai arī svaiguma pilnais gaiss, taču šodien gan skrējiens bija ļoti patīkams, pat kājas nesāpēja.

LČ o-maratonā karte

Un atkal nost no kājām

Iespējams, ka ilgās pārdomas, vai skriet vai neskriet o-maratonu nebija veltas. Vakar atpūtos un saņēmu brīnišķīgu kāju masāžu ar domu, lai šodien vismaz par kājām nebūtu jādomā. Un, lai arī no paša rīta kājas šķita gluži gatavas skriet, tomēr jau iesildīšanās beigās sāku just, ka sāpes atgriežas. Tā nu visu maratona 22,9 kilometru distanci papildus pārējam nācās censties skriet un nedomāt par to, ka kājas sāp it sevišķi skrienot pa ceļiem, kur pamats cietāks.Pēc finiša sajūtas kājās ir atkal līdzīgas, kā pirmajās dienās, kad sāku atkopties pēc Valmieras pusmaratona.
Taču kājas bija tikai daļējs iemesls tam, ka finišēju vien 5.vietā. Pēc kļūdas distances beigu daļā, kur kopā ar Edgaru palikām divatā un palaidām priekšā līderu trio, bija daudz grūtāk saglabāt skriešanas tempu, jo parādījās apziņa, ka "medaļas ir aizskrējušas". Taču pilnīgs spēku izsīkums pēdējās 20-25 minūtēs bija iemesls, kāpēc palaidu prom arī Bērci.
Bet bija jau arī labas lietas. Garajā etapā "nenobijos" un aizgāju pa savu variantu viens pats. Pirms punkta gan satiku Krūmu un Kalvi, kas bija gājuši apkārt, un pēcāk arī noķērām Edgaru un Raivo, tomēr etapu biju nogājis viens pats. Tāpat arī distances beigās, kad spēki bija galā, izdevās sev iegalvot, ka ir jāturpina skriet, kaut arī ļoti lēnām, jo, pārejot soļos, ko uz brīdi arī izdarīju, distances beigšana būtu ievilkusies vēl uz vismaz minūtēm desmit. Un jā, plānoto uzvarētāja laiku pārspēju par veselām 7 minūtēm. Tas nekas, ka tas deva vien 5.vietu.
Katrā ziņā tā vien šķiet, ka sezona ar šo ir arī galā. Nākamnedēļ visticamāk būs atkal saudzīgais režīms, un no skriešanas visticamāk izvairīšos. Kājas jāsaved kārtībā, lai pēc tam, varētu skriet bez traumām.