Kopenhāgenas maratons nav nekāds mazais - šogad maratona distancē finišēja 9480 skrējēji, taču līdz šim tajā īsti nebija startējuši top līmeņa maratonisti (pērn uzvarētāja laiks bija tikai 2:24, vēl pirms gada 2:21), un tieši tāpēc viens no iemesliem par labu skriešanai Kopenhāgenā bija iespēja pacīnīties par augstu vietu finišā. Saistībā ar to, ka skrējēju, kas skrietu mana personīgā rekorda robežās (2:21-2:22) tur parasti ir bijis gaužām maz, tad izlēmu, ka Kopenhāgena būtu arī ļoti laba vieta, kur pārbaudīt uz ko esmu spējīgs, skrienot maratonu vairāk vai mazāk vienatnē. Savos pēdējos trijos maratonos lielāko maratona daļu sanāca skriet lielākā vai mazākā, bet tomēr grupā, un skriešanu vienatnē un cīņu tikai ar sevi izdevās izbaudīt tikai pēdējos piecpadsmit maratona kilometros. No rezultāta viedokļa tas, protams, ir lietderīgāk, taču, noskriet maratonu vienatnē vai arī 2/3 no maratona nosēdēt grupā, kur tempu tur kāds cits, ir divas dažādas lietas, un savs laiks ir izbaudīt katru no tām.
