Kartes lasīšana un kļūdas

Izlasīju interesantu domu, ka viens no kritērijiem, kad orientēšanos var uzskatīt par sarežģītu, ir tāds, ka apvidus ļauj skriet tādā ātrumā, kad kartes lasīšana kļūst apgrūtinoša jeb matemātiski tas būtu, ka kļūdu rašanās palielinās ja skriešanas ātrums > kartes lasīšanas (uztveršanas) ātrums.

Teorētiski tam vajadzētu nozīmēt, ka, jo ātrāk skrien, jo grūtāk kļūst orientēties, kas būtībā tā arī ir. Pie nepilnīgas fiziskās sagatavotības pienskābe lielas slodzes laikā sāk applūdināt smadzenes un, vienkāršiem vārdiem sakot, "aiziet ciet", savukārt pie labas fiziskās sagatavotības, pat ja ātrumu iespējams turēt, vienkārši neesi gatavs tādā ātrumā lasīt karti, ja pie tā neesi pietiekami daudz strādājis treniņos. Te gan jāpiebilst, ka arī katram apvidum nepieciešamais kartes uztveršanas biežums atšķiras - "baltā", līdzenā pieRīgas mežā kartei pietiek sekot līdzi tikai lielos vilcienos, bet Vārnukroga eglītēs un mazo ieplaciņu labirintā kartei jāseko līdzi praktiski nepārtraukti.

Taču, lai cik tas nebūtu savādi, bieži vien lielākās kļūdas tiek pieļautas apvidos, kur skriešanas ātrums nav tas lielākais, taču kartes lasīšanu iespaido nevis sarežģītais apvidus vai pārāk ātrā skriešana, bet tieši apgrūtinātā skriešana, kad nākas nepārtraukti lekt, rāpties, līst, lauzties cauri dažādiem apvidus šķēršļiem, tādā veidā faktiskais kartes lasīšanas biežums krietni atpaliek no nepieciešamā kartes uztveres biežuma. Tātad radusies vēl viena kļūdu rašanās definīcija - faktiskais kartes lasīšanas biežums < konkrētajam apvidum nepieciešamais kartes lasīšanas biežums.

Paanalizējot abas formulas, ir skaidrs, ka pirmā pasaka to, ka nav nekādas jēgas spēt skriet ļoti ātri, ja tikpat ātri nespēj lasīt karti. Var gadīties, ka kādu reizi tā var būt arī veiksmes formula, taču ilgtermiņā bez kartes lasīšanas ātruma uzlabošanas uz pirmajām vietām necerēt. Savukārt otrā formula, manuprāt, vedina vairāk domāt par paškontroli distancē. Tev ir jāvar sevi piespiest lieku reizi paskatīties kartē, nevis skriet uz dullo, ko dari tikai tāpēc, ka iepriekš ir bijusi kļūda, kura jāatgūst vai arī, pašam šķiet, ka jau tā esi pārlieku lēns, šķēršļotā apvidū patērējot pārāk daudz laika, lai pārvarētu dabiskos šķēršļus, un tad vēl lieki skatīties kartē un kavēt laiku nu nekādīgi negribas. Katrā ziņā viela pārdomām arī man pašam par maniem kļūdu cēloņiem orientēšanās distancēs.

Lietus laikā

Kaut kad jau tiku rakstījis, ka skriet lietus vai pat vētras laikā ir jo īpaši forši. Pie vēl viena šāda lietainā treniņa tiku arī aizvadītajā nedēļas nogalē.

Brīvdienās bija paredzēts braukt uz laukiem Kurzemē. Biju izlēmis, ka varētu braukt jau piektdienas vakarā uzreiz pēc darba. Pāris dienas pirms braukšanas atcerējos, ka šajā nedēļas nogalē Liepājā ir Baltic Beach Party, kas nozīmētu, ka šoseja noteikti būs pilna ar mašīnām, kas dosies Liepājas virzienā. Tad nu izdomāju, ka pa ceļam uz laukiem varētu piestāt pie kādas ūdenstilpes, noskriet treniņu, tādā veidā izdotos nošaut trīs zaķus ar vienu piegājienu - noskriet treniņu, izpeldēties, kā arī pakavēt laiku, kamēr lielākā bīčistu daļa jau būs krietni tuvāk Liepājai un šoseja būs tukšāka.

Tā nu, lai īstenotu savu plānu, atradu, ka visizdevīgākā vieta šādam treniņam būtu pie Božu ūdenskrātuves (tā atrodas pa kreisi no Liepājas šosejas aptuveni 3km no apvedceļa). Nedaudz sanāca pastāvēt korķī pie Spices, jo piektdienas vakarā laikam daudzi devās ārpus no Rīgas - gan uz Liepāju, gan Jūrmalu, taču pēc brīža jau veiksmīgi nokļuvu savā iecerētajā apstāšanās vietā. Ātri pārģērbos un devos skrējienā pa iepriekš kartē izplānoto maršrutu.

Ja sākumā vēl lietus nelija, tad pēc minūtēm piecpadsmit jau sāka līņāt, vēl pēc kāda laika virs lauka jau varēja manīt zibens šautras un dzirdēt pērkona dārdoņu, bet, kad biju skrējis jau minūtes četrdesmit, tad lietus un vējš pieņēmās spēkā aizvien vairāk, un arī debesis satumsa tā, ka vietās, kur ceļš veda cauri meža puduriem, bija diezgan pamatīga krēsla, kaut arī pulkstenis vēl pat nebija astoņi. Tā nu es tur skrēju pilnīgi izmircis, bet tajā pašā laikā priecīgs par iespēju skriet tieši šādos apstākļos.

Bet pats patīkamākais brīdis bija treniņa beigās, kad lietus joprojām nebija mitējies, taču biju apņēmies pēc treniņa nopeldēties. Božu ūdenskrātuves virsma izskatījās tā, it kā tā vārītos, jo neskaitāmās lietus lāses radīja burbuļojošu efektu, bet virs ūdens virsmas cēlās garaiņi, saskaroties siltajam ūdenim ar lietus atvēsināto krietni vēsāko gaisu. Un jā, ūdens tajā brīdī likās tik silts kā vannā. Peldi, priecājies un gaidi, kad sāksi vārīties :)

Treniņā

Šodien biju ieplānojis vakarā paskriet pa stadionu. Līdzīgi, kā šoziem vienā treniņā manēžā, arī tagad sanāca būt stadionā tieši tajā brīdī, kad uz zālāja norisinājās futbola spēle. Kādu brīdi vēl apdomāju, vai būtu labi, ka es tur sāktu riņķot, jo tribīnēs bija novākusies arī kāda čupiņa skatītāju, tomēr, tā kā šodien bija laicīgi jātiek mājās, tad sapratu, ka nav ko daudz domāt un jāskrien vien pa to stadionu būs. Galu galā izskatījās, ka īpaši man neviens uzmanību nepievērsa, un patiesībā arī daļu no laika, kamēr skrēju, tieši iekrita pārtraukums starp puslaikiem.

Un jā, kamēr skrēju, Jurčiks bija piebraucis un ar kameru uztaisīja pāris bildes. No visām gan sanākusi tikai viena - laikam diez ko labs modelis neesmu :)

Ar sauli sejā un asfaltu botās

Vakar piedalījos savā trešajā skrējienā "Apkārt Vaidavas ezeram" (iepriekšējās reizes - 2009 un 2008) un patiesībā par spīti tam, ka finišēju otrais, lai arī distances lielāko daļu biju vadībā, kopumā esmu tīri apmierināts ar paveikto.

Rīta cēliens gan vakar sanāca tāds diezgan stresains, jo vispirms jau pamodos minūtes 40 vēlāk kā biju ieplānojis, un, kad jau biju sataisījies doties no mājas laukā, nekur nevarēju atrast mašīnas dokumentus. Pēc vismaz 25 minūšu ilgas meklēšanas tos beigās atradu, bet galu galā no mājas izbraucu nevis 10:15 kā biju plānojis, bet gan īsi pirms 11iem. Ņemot vērā, ka starts bija paredzēts 12:30 un līdz Vaidavai jābrauc ~1h15min, piedevām pa ceļam vēl jāielej degviela, tad bija skaidrs, ka īpaši daudz laika pirms starta, lai sagatavotos skriešanai nebūs.

Galu galā ~12:10 ierados Vaidavā, noparkojos gandrīz vistālākajā vietā, ātri izņēmu numuru, saģērbos, minūtes 5-6 paskrēju, par laimi arī tualetē rindas nebija un tur tiku ātri galā un tad nu stājos uz starta līnijas. Patiesībā jau sanāk, ka visu biju paspējis izdarīt (paskriet gan varēju pirms starta varbūt nedaudz ilgāk), tāpēc jādomā, ka vēlā ierašanās pat palīdzēja mazāk dzīvoties karstajā saulē. Iesildoties biju arī patīkami pārsteigts, ka pēdējo dienu sāpošie muskuļi vairs praktiski nav jūtami un skriešana ir diezgan viegla. Tā nu biju gatavs startam. Gaidot starta brīdi nospriedu, ka galvenie, kas iesaistīsies cīņā par pirmajām vietām varētu būt lietuvietis Petras Pranckūnas, kuram zaudēju šogad pavasarī Cēsīs, Artūrs Jukšs, kurš Cēsīs palika trešais, Edgars Brigmanis, kuru pērn atstāju aiz sevis Valmieras pusmaratonā un kurš piektdienas vakarpusē bija izcīnījis trešo vietu Prezidenta balvā un cerams, ka arī es :)

Starts šogad iztika bez īpašas grūstīšanās un jau praktiski pašā sākumā uzņēmos skrējiena vadību. Sākām, manuprāt, diezgan prātīgi, jo iepriekšējās reizes pirmā kilometra atzīme tika sasniegta ~3'05" robežās, tad šogad pie tās pulkstenis rādīja 3'13", lai gan nav izslēgts, ka tie kilometru stabiņi nebija īsti pareizi salikti, jo otrais kilometrs sanāca pa 3'17", bet trešais jau 3'30" (galu galā jau arī kopējais aplis ir nevis 11,7km kā nolikumā rakstīts, bet gan pārdesmit metru zem 11,4km). Lai vai kā uz pulksteni īpaši neskatījos, biju tikai nolēmis starpfinišā salīdzināt laiku ar pērnā gada varējumu, taču šogad starpfiniša laika ņemšanas nemaz nebija, tāpēc īsti arī nezināju, kurā vietā tas pagājušogad īsti atradās.

Katrā ziņā sākumā skrējās diezgan viegli, lai arī visu laiku dzirdēju, ka aiz muguras kāds skrien. Pirmajā dzirdināšanas punktā ar savu brīnišķigo glāzīšu paņemšanas tehniku, šķiet, apgāzu vismaz 10 glāzes, bet pats tā kārtīgi padzerties nedabūju. Pēc tam sekoja ~2 sekunžu patīkams izskrējiens caur dārza laistāmo šļūteni, ko kāds bija nolicis ceļa malā un arī slapjās švammes, ko virs galvas izspiest bija ļoti patīkami. Taču ar šo brīdi grūtākais bija vēl tikai priekšā, jo, lai arī gandrīz pusdistance bija pieveikta, tomēr sākotnējo skriešanu cauri mežam, kur vismaz brīžiem bija iespējams patverties ēnā, nu nomainīja skriešana pa asfaltu pa pilnīgi atklātām vietām.

Pieveicot aptuveni kilometru garo posmu gar Valmieras šoseju, kur sākumā ceļš ved lejup no kalna, bet pēc tam seko atkal kāpums un pagriežoties atpakaļ uz Vaidavu, manīju, ka no sekotājiem nedaudz esmu atrāvies un tuvākais no tiem - Brigmanis, ir metrus 80-100 iepalicis, tālāk gan īsti nepaspēju nevienu ievērot, taču tajā brīdī arī sajutu, ka sāk palikt diezgan grūti un ātrais sākums ir lielāko daļu spēku no manis jau paņēmis. Arī nākamajā dzirdināšanas vietā no abām paņemtajām glāzītēm ūdens gandrīz pilnībā paspēja izšļakstīties pirms biju paspējis padzerties. Laikam šķidruma trūkums lika par sevi manīt, jo turpmāk skrējās aizvien grūtāk. Pretī ar velosipēdu braucošais Ainārs Veģeris vēl uzsauca, ka priekšā vēl trīs dzirdināšanas, taču no tā man diži labāk nepalika, un sāku aizvien vairāk gaidīt kad mocīšanas pa šo lielo karstumu beigsies. Vēl četri ar pus kilometri, vēl trīs ar pusi - visu laiku pie sevis skaitīju, ka vēl ir ko skriet. Šķiet kilometrus trīs pirms beigām vēl pamanījos iekāpt izkusušā asfaltā, kurā kājas uz sekundes desmitdaļu praktiski pielipa, turpmāko skrējiena daļu arī skrēju juzdams, ka pie botām pielipušais asfalts ik pa laikam viedo pārāk lielu saķeri ar vēl neizkusušo asfaltu.

Aptuveni kilometrus divus pirms beigām jau labi varēju dzirdēt, ka mans sekotājs ir man krietni pietuvojies un jau sāku gaidīt, kad tikšu apsteigts. Tas notika, kad līdz beigām bija vēl pusotrs kilometrs, taču tajā brīdī mani spēki jau bija galā un jau sāku skatīties, cik tālu ir nākamais skrējējs. Par laimi vairāk aiz muguras nevienu nemanīju, kas lika domāt, ka līdz beigām tomēr varu noturēties otrajā pozīcijā. Lai arī Brigmanis attālinājās sākumā diezgan strauji, tomēr sapratis, ka es viņu panākt netaisos, un pārsvars vairs ātri nepieauga. Jāsaka gan, ka arī es centos skriet cik spēju, cik nu vien man spēki bija atlikuši, lai patiešām mani vairs neviens nenoķertu. Un tikai pēdējā kāpumā pārsimts metrus pirms beigām, kad joprojām aiz muguras nevienu nemanīju, sapratu, ka savu otro vietu būšu nosargājis. Finišēju un tad jau pagāja labs brīdis iekams sāku saprast, kas notiek, jo pirmos soļus noiet taisni īsti nevarēju - karstums un spēku izsīkums bija darījuši savu.

Galu galā šogad 2.vieta ar rezultātu 38'16", uzvarētājam zaudēju 22 sekundes, un kā jau pirms starta biju prognozējis, ka, lai uzvarētu, būs jāskrien ātrāk par 38 minūtēm. Pērn skrēju minūti un deviņas sekundes ātrāk, bet tad gan laikapstākļi bija nedaudz vēlīgāki (pērn no 40 minūtēm izskrēja 10 sportisti, šogad tikai trīs), gan arī mana fiziskā forma bija labāka.

Jāsaka gan, ka arī šogad, ja beigu plīsiens nebūtu pienācis, tad, iespējams, varētu izskriet ap 37'30", tā ka tik ļoti sliktā fiziskā kondīcijā, kā biju Kāpas laikā, vairs neesmu. Laikam divu nedēļu treniņi jau kaut kādus pirmos augļus ir nesuši - jo vairāk kā mēneša krīze treniņprocesā ar visām traumām un attiecīgi treniņu izlaišanu, no tādas kārtīgas trenēšanās mani bija uz laiku atturējusi.

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka mājās būs atsevišķi jāpatrenējas ūdens glāzīšu paņemšanā, jo citādi bez ūdens šitādos skrējienos, it sevišķi tādā karstumā, nav nekāda aršana. Bet visvairāk žēl man ir par botām, kuras, mājās kārtīgi apskatot, līdz ar izkusušā asfalta uzņemšanu, bija tikušas pie pilnīgi aizķepuša protektora. Nedaudz pastrādājot ar skrūvgriezi, izdevās lielumu no visām rieviņām izkasīt (pēc tam tās iemetu arī veļas mašīnā izmazgāt), tomēr joprojām uz zolēm ir gana daudz asfalta un, kā to melnumu dabūt nost pavisam, man īsti skaidrs nav. Varbūt skrienot ar laiku tas pats nonāks nost.

Karšu kolekcionārs

Kopš pašiem saviem orientēšanās sporta pirmsākumiem tālajā 1995.gadā esmu centies saglabāt visas orientēšanās kartes no sacensībām, kurās esmu startējis (patiesībā no gandrīz visām sacensībām esmu saglabājis arī numurus). Kolekcijā gan iztrūkst pāris kartes, kas ir kaut kur tikušas aizmirstas, tikušas pārāk sabojātas mača laikā, vai vienkārši kaut kur nozudušas jau pēc tam mājās.

Glabāt vecās kartes ir interesanti, jo:

1. Tās ir kaut kādas konkrētas atmiņas par konkrēto distanci - ir pat dažas, uz kurām ir sarakstītas konkrētās distances emocijas (ir gan arī tādas kartes, kurās nu nekādīgi neatminos, ka būtu tur skrējis);
2. Ir interesanti paanalizēt vecos ceļa variantus un salīdzināt ar to, kā skrietu tur tagad;
3. Nereti šajās pašās kartēs atkārtoti notiek sacensības, līdz ar to ir iespējams nedaudz labāk sagatavoties mačam - zināt ko tur sagaidīt;
4. Sarežģītāko apvidu kartes šad un tad ņemu līdzi skriešanas treniņos, lai trenētu kartes lasīšanu skrienot;
5. Ik pa laikam kādu veco karti var izmantot individuālajiem treniņiem, kādreiz esot tuvumā konkrētajai kartei (šis gan pagaidām ir sanācis ļoti reti);
6. Galu galā vispār ir forši, ka Tev mājās ir karšu kolekcija.

Tomēr īstai kolekcijai piedienētos būt skaisti saformētai, taču manā gadījumā visas vecās kartes stāv vienā lielā kartona kastē. Un, ja nu man kādu karti pēkšņi ievajagas atrast, tad parasti tas izvēršas par visai ilgu pasākumu, jo katra karte tiek pārcilāta līdz tiek atrasta vajadzīgā. Piedevām parasti šajā procesā pusi laika aizņem "interesanto" distanču pētīšana un gremdēšanās atmiņās. Katru reizi pēc šādas visu karšu pārcilāšanas man rodas vēlme visas kartes kau kā nebūt uzskaitīt, taču līdz šim tas nekādās tālākās darbībās nav realizējies.

Galu galā esmu nonācis līdz problēmai - kādā veidā un pēc kāda principa uzskaitīt un uzglabāt vecās orientēšanās kartes, lai karšu datubāze sniegtu iespēju uzzināt noderīgu informāciju par karti (spētu pilnībā izmantot augšminēto veco karšu glabāšanas interesantuma pazīmes), un pēc tam spētu arī pašu karti pietiekami ātri atrast.

Kaut kad baigi sen biju uztaisījis divus maisiņus - vienu ārzemju kartēm, otru - vecajām reljefa un Magnēta kartēm, kas vēl drukātas senajos laikos uz štruntīgā papīra (šīs kartes pārsvarā arī bija vairāk kā vienā eksemplārā), pārējās kartes vienkārši krāvu pa virsu visas kopā. Tad bija vēl kāda reize (arī briesmīgi sen), kad pats biju izdomājis, kuras ir labākās kartes un tās saliku lielā mapē katru savā kabatiņā. Šķiet 2 vai 3 gadus atpakaļ biju pasācis kārtot elektronisko maču uzskaiti Excel tabulā, un tad visas kartes no tā gada sacensībām liku jaunā mapē (arī ar kabatiņām), plus gada beigās pa virsu bija sacensību uzskaites tabula. Tajā mapē turpināju likt arī nākamā gada kartes, taču tā kā mapei kabatiņas bija limitētā skaitā, tad brīdī, kad vieta mapē beidzās, beidzās arī mana karšu glītā ievietošana mapē.

Principā šis pēdējais variants karšu uzskaitei bija diezgan labs, taču tā kopsavilkuma tabula bija vairāk orientēta uz mača nevis kartes aprakstīšanu (un šobrīd rezultātu, uzvarētāju un tamlīdzīgas lietas, zīmējot ceļu, cenšos uz kartes tik un tā piefiksēt). Taču arī mapēs tā likšana diez ko ērta nebija, lai gan protams, tas ir daudz ērtāk nekā turēt visas kartes milzīgā kastē.

Galu galā domāju, ka karšu datubāze sevī varētu ietvert tādus laukus:

• Karšu datubāzes iekšējo numuru
• Kartes nosaukumu un numuru, ja tāds ir
• Tuvākās apdzīvotās vietas vai pagasta/novada nosakumu
• Valsti, kurā karte atrodas
• Mērogu
• Pilsētas vai meža karte, vēl laikam atsevišķi arī ziemas kartes (lai gan tās man ir baigi maz)
• Augstumlīknes ik pēc cik metriem
• Kas un kādas sacensības tur ir notikušas
• Kartes uzzīmēšanas gadu
• Kartes autoru
• Atzīmi par kartes tehnisko sarežģītību - vai vērts izmantot treniņiem
• Atzīmi vai tajā kartē ir vērts vispār skriet - varbūt pārāk zaļš, pārāk daudz nātres vai kas tamlīdzīgs
• Iespējams, vēl kaut ko

Vēl ideāli būtu izveidot arī elektronisku karti (Latvijas), kurā salikt atzīmes, kur katra karte atrodas. Pēc tam varētu visām kartēm sarakstīt virsū numuriņus un laikam jau salikt pa mapēm. Vienīgi jautājums ir kādā kārtībā tās kartes kārtot - pēc gada, kad zīmēta; pēc skriešanas gada (šo visām noteikti nezinu); pēc alfabēta (nez vai kartes nosaukums baigi kaut ko dod, bieži vien tas tāpat neko daudz neizsaka) vai varbūt vienkārši nejaušā secībā. Katrā ziņā vēl dažas neskaidrības paliek un visas kartes sakārtot prasīs krietni daudz laika (varētu uzrīkot karšu kārtošanas talku), un šo visu parasti atvēl darīt pensijā (kad it kā esot vairāk brīvā laika), taču visticamāk, līdz pensijai karšu skaits būs krietni lielāks, tāpēc jāķeras tam visam klāt laicīgi.

Nobeigumā jāsaka, ka patiesībā šis savā ziņā ir ieraksts, cerībā uzklausīt dažādus padomus un ieteikumus, ko droši varat publicēt komentāros. Tā ka, ja dalīsies savā karšu kolekcionēšanas vai tieši otrādi nekolekcionēšanas pieredzē, priecāšos par to.

Karstums, kultūraugi un mīnus 3 kilogrami

Vispirms jau vērts pieminēt, ka vakar nopirku savam POLAR pulsometram jostai jaunu bateriju. Josta neizmantota karājās mājās kopš pagājušā gada janvāra beigām, un treniņos pulsu mēdzu šad un tad paskaitīt vienkārši ar roku, taču pirms pāris dienām nolēmu, ka varētu atkal pamēģināt paskriet ar jostu. Vakarā treniņā gan pirmajās minūtēs šķita, ka bateriju esmu pircis velti, jo pulkstenis uzstājīgi rādīja 77 sit/min, un atmiņā atausa, ka pērn jostu biju pārstājis vilkt, jo tā tika sākusi rādīt aplamus ciparus. Taču pēc kāda laika pulsa rādījumi tomēr kļuva tādi kādiem tiem jābūt, un tā nu tagad esmu ticis pie pulsa mērījumiem treniņos. Redzēs gan cik ilgi ar to jostu skriešu, jo baigi ērti jau ar kaut kādu uzparikti ap krūtīm skriet nav, un piedevām tagad siltā laikā, šad un tad skrienot bez krekla, sanāks vēl iesauļot to jostu kā gaišāku svītru :)

Šodien biju iecerējis garāku treniņu, un patiesībā pēdējais garais treniņš, šķiet, bija vien maija vidū. Īsti normāls jau neesmu, jo skriet devos pulksten divos dienā, kad karstums bija jūtams pēc pilnas programmas. Taču apņēmies biju, un tā nu apbruņojies ar jostu ar ūdens pudelītēm, un, protams, arī ar pulsometra jostu, devos skriet. Jāsaka gan, ka pulsometrs karstā laikā ir vien iebiedēšanai derīgs, jo domāju, ka pulss karstuma dēļ bija vismaz 20 sitienus augstāks, nekā tas būtu normālos laikapstākļos.

Saskaņā ar manis paša noteikto grafiku ūdens dzeršanai (baigi daudz ūdens tajās mazajās pudelītēs nesaiet, kaut arī tās bija četras) noskrēju gandrīz stundu, taču pulss aizvien kāpa un viegli nebija. Tā nu pēc stundas skrējiena nolēmu piestāt, grāvī noskaloju seju, rokas no sviedriem, saslapināju galvu un cepuri, kuru sargāšanās no saules nolūkos biju uzvilcis, brītiņu pamielojos ar mellenēm un skrēju tālāk.

Ka ceļš jau bija pagriezies māju virzienā nolēmu nogriezties pa kādu iepriekš neskrietu ceļu, kuru kaut kad biju kartē pētījis. Uz tā sastapu arī vienu meža zvēru - vai nu nelielu mežacūku, vai varbūt tas bija dusmīgs jenotsuns - ātrumā īsti nepaspēju apskatīties, jo tas sabijās vēl vairāk par mani un iemuka krūmos. Tā nu skrēju pa šo ceļu cerībā, ka tikšu līdz elektrolīnijai vai gāzes vadam, ko tā miglaini atminējos kartē redzējis, taču kad tiku līdz gāzes vadam, tas izrādījās pilnībā aizaudzis un tā nu skrēju tālāk. Taču, kā tas manos jauno ceļu meklējumos nereti gadās, ceļš beidzās. Tā kā biju skrējis pa to gandrīz minūtes desmit, tad negribēju griezties atpakaļ, un izlēmu iet laukā uz blakus esošo tīrumu, aiz kura vajadzēja būt Ogresgala šosejai. Šoseja kaut kur tālumā bija, taču, tiekot pie lauka sapratu, ka tik vienkārši līdz tai tikt nebūs.

Priekšā bija milzīgs lauks ar rapšiem, tuvumā tāda iepriekš nebiju bijis, taču pa to tikt uz priekšu īsti iespējams nav, jo visi saķērušies viens pie otra. Tā nu sapratu, ka jāmēģina iet gar lauka malu, nedaudz arī mēģināju paskriet, bet īsti paskriet nevarēja. Tiku līdz lauka tālākajam stūrim, kas patiesībā bija vēl tālāk no šosejas nekā biju sākumā, kad tiku pie lauka, un domāju, ka varbūt jāiet atpakaļ mežā, taču tur aiz krūmiem bija vien ļoti aizaudzis un nātrēm pilns izcirtums, kuru, šortos mēģināt šķērsot, nu nekādīgi negribēju. Atgriezos uz lauka malas un turpināju gar to virzīties līdz rapši beidzās un to vietā sākās milzīgs lauks ar ķimenēm. Nekad nebiju redzējis, ka tādā daudzumā audzē ķimenes. Lai vai kā, pa ķimenēm brist bija daudz vieglāk, tāpēc devos iekšā tajās, un pa sēšanas virzienu iet bija tīri viegli, tālāk no lauka malas gan ķimenes bija padevušās lielākas un tāpēc iešana kļuva apgrūtinātāka (tāpat jau diez ko viegli nebija tādā karstumā pilnīgi atklātā laukā). Tad starp ķimenēm uzgāju kaut kādu zvēru iemītu taku un pa to nolēmuu doties uz meža pusi. Meža malā atkal bija daudz nātru, tāpēc turpināju brist gar ķimeņu lauka malu, taču tad otrpus krūmu pudurim, kuram pa vidu tecēja grāvis, pamanīju mednieku torni zvēru vaktēšanai, un sapratu, ka tur jābūt kādai takai. Kā izrādījās, tad tornis bija blakus kviešu laukam, kuram pa vidu bija kviešiem neaizaudzis traktora riepu iebraukts ceļš. Pa to tad lēnā riksītī devos laukā uz šoseju. Galu galā visa ņemšanās pa šiem laukiem prasīja minūtes divdesmit. Kā tas izskatījās uz lielās kartes, var redzēt šeit, bet te ir mazā kartes versija (ar melno līniju ir mans ceļš, un tie krāsainie ir rapšu (sarkans), ķimeņu (zaļš) un kviešu (tumši violets) lauki.

Ticis atpakaļ uz šosejas atsāku normālu skriešanu, taču karstums bija varen iespaidīgs un tā nu pēdējo kāpumu pirms mājām pat izlēmu uzsoļot, jo citādi pulss vispār būtu uzkāpis debesīs, lai gan skrēju nu jau pavisam lēnām. Galu galā treniņu godam pieveicu, mājās jau sekoja veldzēšanās ar ūdeni no dārza šļūtenes, kas karstumā sakarsušo ādu, kura uz beigām vairs pat īsti nesvīda (laikam viss jau bija izsvīsts), krietni atveldzēja. Un galu galā vērts pieminēt, ka intereses pēc nosvēros pirms skriešanas un tieši pēc skriešanas, un mana šīsdienas atrašanās treniņā dienas karstākajā laikā bija samazinājusi manu svaru par 3 kg - laikam tieši tik daudz biju izsvīdis.

Skaidrs, ka karstums nākamnedēļ laikam vēl īsti nemazināsies, taču sestdien tik un tā esmu izlēmis startēt skrējienā apkārt Vaidavas ezeram. Pagājušogad tur arī skrējiena laikā bija varen karsts.

Kāpa galā, nu jāsāk beidzot trenēties

Šī gada Kāpu nobeidzu 9.vietā, un jāsaka, ka, lai arī precīzāka orientēšanās visu trīs dienu garumā man pat pie lielas veiksmes būtu atnesusi vietu uzreiz aiz trijnieka, tomēr iegūtais rezultāts ir apmēram tāds, kādu biju gaidījis pirms braucu uz Alūksni.

Ne tik labās lietas šajā Kāpā bija:

• Maksimāls fizisko spēju trūkums - visas trīs dienas spēka pietika vien aptuveni pirmajiem pieciem sešiem kilometriem, un tas šķiet arī bija galvenais kļūdu un paviršību vaininieks
• Pirmās dienas kartes apšaubāmā kvalitāte - salīdzinot ar veco karti, vairākās svarīgās vietās šis tas jaunajā kartē iezīmēts nebija kā nākas
• Nepārdomāta dzirdināšana, vismaz elites grupām - pirmajā dienā dzert pirmo un vienīgo reizi dabūju tikai pēc vairāk kā 50 minūtēm no starta, beidzamajā dienā dzirdināšanas bija jau divas, taču tik un tā kopumā to izvietojums distancē bija patālu no noteikumos minētā - ik pēc 25 minūtēm, ja distance kopā virs 40 minūtēm
• Pārāk lielais karstums
• Joprojām iztrūkstošā iedzīšana pēdējā dienā

Toties bija arī varen daudz labu lietu:

• Necerēti labs veikums otrajā sacensību dienā, kad finišēju ar piekto rezultātu - kā nekā WRE diena
• Laba un lēta ēdināšana - daudzajās Alūksnes ēstuvēs varēja atrast ko vien sirds kāro, vien žēl, ka nokavējām izdevīgo pusdienu piedāvājumu "saules centrā", kurš vakaros pēc sešiem un brīvdienās neesot spēkā
• Lieliska "kultūras programma" - domāju, ka tiem, kas Kāpā bija pirmo reizi visi koncerti, uguņošanas, dejošanas, maršēšanas noteikti paliks atmiņā. Tur gan liels nopelns pašu alūksniešu (laikam jau galvenokārt Viļņa Veļķera) iniciatīva
• Starts sprintā 2.dienas vakarā - finišēju trešais, lai gan, ja ne kļūda, kurā joprojām vainoju aplamu leģendu, un ja ne daļas sportistu ceļa izvēle caur aizliegto vietu, kur uz aizliegto variantu varēja ievinnēt pat pusminūti, tad būtu turpat kur pirmie - pats brīnos, ka distances beigās esmu ticis pie vairākiem pirmajiem laikiem garajos etapos. Tomēr tik un tā daudzie ceļu varianti padarīja patiešām interesantu šo sprintu, un vismaz ieguvu pārliecību, ka sprintā tomēr varu iztikt bez kļūdām. Sprints, gan droši vien atstāja arī savu noguruma devu manās kājās, taču nedomāju, ka pēdējā dienā tāpat būtu varējis diži ātrāk paskriet
• Interesantā distances beigu daļa Alūksnes parkā Kāpas pēdējā dienā - tas bija labs pavērsiens distancē, kur nācās pat pielietot sprinta iemaņas, pēc ļoti "zaļā" meža lielākajā distances daļā.
• Interesantā valdes sēde - ar runām par projektiem, stratēģijām un citām lietām
• Trīs dienu atpūta no ierastā dienas ritma
• Ļoti ceru, ka beigas problemātiskajam treniņu procesam kāds tas ir bijis līdz šim
• Skrējiens distancē šortos pirmajā dienā - ja neskaita divas satikšanās reizes ar nātrēm, kā rezultātā vakarā kādu laiku aizmigt nevarēju, tad citādi pa mežu skriet šortos ir tīri forši

Un jā, šodien biju arī pie traumatologa saistībā ar savu celi, par kuru vairāki Kāpā šausminājās. Tā vairs nav Jukolas trauma, bet ieilgusī trauma no 10MILAs, kad sasitu to pašu celi. Diagnoze ir prepatellārs bursīts, taču par laimi nekādas infekcijas tur nav, un es varot mierīgi trenēties un censties celi vairs netraumēt. Tātad ļoti ceru, ka tas ir sākums jaunam treniņu ciklam.

Prom uz Kāpu

Pirmdien galu galā tomēr bija diena, kad atsāku skriešanu pēc nedēļu ilgās atturēšanās no skriešanas, lai sadakterētu savu celi. Astoņu dienu pauze pirmajā treniņā lika sevi manīt visai jūtami. Celis uzvedās gluži labi - pa līdzenu varēja skriet bez problēmām, nelīdzens pamats gan sagādāja zināmas sāpošas sajūtas, taču pārējās locītavas lika manīt, ka ar tām kādu laiku nekas nav darīts, un tā nu treniņš pagāja pamazām pieradinot organismu atkal pie kustēšanās.

Tā nu kopš pirmdienas tagad esmu atkal skrienošs, taču sajūtas arī vakardienas un aizvakardienas treniņos ir bijušas dažādas (traumētais celis gan par sevi liek manīt tikai brīžiem). Līdz ar to uz Kāpu ar nekādiem īpašiem plāniem un mērķiem nebraucu, protams, no kļūdām vajadzētu maksimāli izvairīties, taču fiziskā ziņā nu jau vairāk kā mēnesi īpaša gatavošanās nav sanākusi visu izbraucienu un traumu dēļ. Arī ātrumus skrējis nu jau tā īsti neesmu kopš maija beigām.

Iespējams, ka arī lielais karstums ir bijis pie vainas aizvadīto dienu mānīgajām sajūtām taču to gan esmu centies nedaudz veldzēt ar peldēm treniņa beigās. Un patiesībā kopš svētdienas esmu paspējis izpeldēties četrās dažādās vietās - Daugavā Ikšķiles pludmalē, 2 x karjerā Zilajos kalnos, kādā dīķī Mārupē un vēl Mazajā Stūnīšu ezerā netālu no Tīraines. Pelde pēdējā bija droši vien visneparastākā, jo ezers ir tāds kārtīgs purva ezers ar tumšo purva ūdeni un, pieskrienot pie tā (iepriekš kartē biju izpētījis, ka, iespējams kaut kur tur var nopeldēties, jo tuvumā ir arī dārziņu rajons) sapratu, ka īstas peldvietas tur nemaz nav, vien divi baļķu gali liecināja, ka visticamāk te ir bijusi kādreiz kāda laipa (to ezera apraksta lapā var vēl redzēt), taču aizaugušie krasti liecināja, ka nez vai te bieži uzrodas kāds peldētājs, bet gan vairāk makšķernieki staigā pa gar krastu esošajām takām. Galu galā pēc diezgan ilgas svārstīšanās izlēmu tomēr ezerā ielīst, un lai arī pie kājām bija jūtami dubļi un vecie sakritušie koki, tomēr, jau laižoties peldus, sajūtas no ūdens veldzējuma bija ļoti patīkamas.

Tā bija neliela atkāpe par peldēšanos, bet visticamāk jau arī Kāpa nepaies bez peldēm Alūksnes ezerā, ja reiz jādzīvo būs uz salas. Jebkurā gadījumā domāju, ka atgriešanās Kāpā Alūksnē pēc 13 gadu pārtraukuma un Rezakas kartē pēc piecu gadu pauzes būs tā vērta. Uz tikšanos Kāpā!