Pagājušajā nedēļas nogalē devos uz Saldu, lai piedalītos Rozentāla skriešanas svētkos, startējot 10 kilometru distancē. Diezgan ilgi domāju, vai braukt vai nē - iepriekšējos divus gadus pēc līdzīgām pārdomām, tomēr nekur neaizbraucu, bet šogad tomēr pieņēmumu lēmumu Saldū skriet.
Viena no lietām, kas visvairāk mani kavēja pieņemt lēmumu bija neskaidrība par laikapstākļiem. Lai arī pavasaris diezgan jūtami jau stumj ziemu prom, un lielie sniegi ir daudzviet nokusuši, tomēr gaisa temperatūra vēl joprojām īpaši virs nulles kāpt negrib, un skriet ātri, pie tam sacensību ātrumā, mīnus grādos īsti nešķita labākā doma. Kā jau tam pieklātos, mēģinot izvairīties no skriešanas aukstumā, tad sacensību diena bija aukstākā un laikam vējainākā nedēļas diena, bet par spīti tam skriešanai aukstums netraucēja.
Pagājušajā nedēļā Rīgas Sporta manēžā piedalījos SPORTLAND kausā, kas ir Latvijas Vieglatlētikas savienības rīkots stadiona/manēžas sacensību seriāls. Lēmums par piedalīšanos tajā gan nāca visai spontāni, vairāk tāpēc, ka tā vienkārši bija pēdējā iespēja šoziem vēl uzskriet sacensībās manēžā.
Vēl ziemas sākumā biju domājis, ka varētu startēt Rīgas čempionātā manēžā februāra sākumā. Taču tajā uzskriet nesanāca, un, kad uzzināju par to, ka manēžā vēl tomēr šogad sacensības būs, tad nolēmu, ka jāpiedalās. Tajā brīdī gan vēl nenojautu, ka ne 3000 metru, ne 1500 metru distances, kurās labprātāk skrietu, SPORTLAND kausa programmā nebūs, un garākā piedāvātā distance būs vien 1000 metri jeb apaļš kilometrs, kas līdz ar to būtu līdz šim īsākā distance, ko sacensībās būšu jelkad skrējis.
