Pēdējās nedēļas ļoti esmu piedomājis pie tā, lai atgriešanās pie normālas skriešanas pēc kārtējās traumu pauzes notiktu lēnām un pakāpeniski, Jāatzīst, ka arī pats organisms nespēj vēl tik daudz izdarīt un dod signālus, ka reizēm vajag piebremzēt - it sevišķi to jūtu, kad sanāk paskriet ilgāk, un uz beigām gan smagums kājās iezogas, gan arī pulss sāk straujāk pieaugt. Tāpēc, lai neatkārtotu iepriekšējās kļūdas, šajos organisma signālos esmu centies ieklausīties diezgan daudz, kaut arī reizēm, protams, tik un tā ir bijusi sajūta, ka varbūt ir izdarīts mazdrusciņ par daudz. Taču kopumā salāgot organisma varēšanu ar treniņos paveicamo pagaidām ir izdevies tīri labi. Un, visu darot lēnām un pakāpeniski, ir cerība, ka no mazumiņa ar laiku tomēr var sanāk arī kas lielāks.
Pēc maija vidū noskrietā "desmitnieka" Rīgas maratonā sajutu, ka sāku pamazām atgūt skriešanas formu. Taču jau nedēļu vēlāk atkal sajutu sāpes labās kājas potītes/papēža apvidū, kas iepriekš pārtrauca arī manu sagatavošanos maratonam februāra beigās. Pāris dienas paņēmu brīvas, pēc kurām nolēmu, kaut arī treniņa tempā, bet tomēr uzskriet Salaspils pusmaratonā. Jau pirms starta jau bija nojauta, ka labi tas droši vien nebeigsies, bet tomēr skrēju, trešajā no četriem apļiem ļoti nopietni apsvēru domu par izstāšanos, jo sāpes pakāpeniski auga aizvien lielākas, izlēmu tomēr noskriet arī pēdējo apli, un beidzās tas viss ar to, ka, kaut arī līdz galam tiku, tomēr pēdējos trīs kilometrus varētu teikt, ka "noskrēju" uz vienas kājas, jo sāpošo kārtīgi pie zemes vairs pielikt nevarēju. Un bija skaidrs, ka uz kādu laiku par skriešanu būs jāaizmirst.
