Atkal Latvijā

Pēc jūnija intensīvās braukāšanas riņķī pa Ziemeļvalstīm beidzot esmu atkal mājās, un ja vien neskaita Kāpu nedēļas beigās un, iespējams, skrējienu apkārt Vaidavas ezeram vēl pēc nedēļas, tad no sacensībām vismaz uz pāris nedēļām būs miers. Un, lai arī pa šo laiku uzrakstīt kaut ko internetā paliekošo īsti nesanāca, tomēr nevarētu teikt, ka piedzīvojumu būtu bijis maz - divi starti Pasaules kausā Somijā, Jukolas pirmais etaps, mazā nometnīte šiem abiem abiem pa vidu, kā arī pēcJāņu dienas Oslo, startējot vēl divos Pasaules kausa posmos.

Pasaules kauss Somijā

Pagājušogad jūnijā Oslo bija mana debija Pasaules kausa startos, un šogad jau devos kaut ar ne pārāk lielu, bet tomēr kaut kādu šādu maču pieredzi. Taču uzreiz jūtamais Somijas apvidu pieredzes trūkums lika par sevi manīt, un lai arī pirmajā dienā vidējā distancē kļūdas bija vien kādas 3 minūtes, tomēr pārvietošanās ātrums somu mežā bija par lēnu. Iespējams, traucēja lielie kalni, iespējams, akmeņainais pamats, taču pirmais starts galīgi neizdevās kā cerēts. Līdz iekļūšanai pirmajā četrdesmitniekā pietrūka gauži daudz, pirmajai vietai zaudējot teju desmit minūtes un finišēju 90.vietā 119 dalībnieku konkurencē. Vienīgais prieks bija finiša taisnē, kad sajutu, ka pa līdzeno paskriet tomēr varu, kas viesa cerības, ka nākamajā dienā sprintā varētu tomēr pacīnīties par iekļūšanu finālā, ko garantēja ieskriešana starp labākajiem 11 katrā no trim priekšskrējieniem.

Sprintā patiesi ātrums nebija slikts, jo vismaz pāris otros un trešos splitlaikus izdevās uzrādīt, taču varianta kļūda garajā etapā uz 5.KP, kā arī muļķīga kļūda, pašās distances beigās nozīmēja vien to, ka finālā neskriešu. Pie ideāla skrējiena tas būtu bijis paveicams, bet galu galā savā skrējienā 20.vieta, minūti un 5 sekundes aiz uzvarētāja, un 29 sekundes līdz iekļūšanai finālā. Tā nu lielās cerības, kas tika liktas uz sprintu īstenot neizdevās un vakarpusē kopā ar Aiju, Mārīti un Jāni jutām līdzi Mārtiņam un Ingai, kas skrēja finālā.

Līdz ar PK beigšanos atlikušās dienas līdz Jukolai pavadījām Mārtiņa un Jāņa somu kluba Turun Metsänkävijät mājā jūras krastā, kurā dzīvojām arī Pasaules kausa dienās. Tā kā dzīvojām pavisam tuvu vairākām kartēm, tad atlikušās dienas izmantoju izdevību paskriet vairāk pa somu apvidu un pierast, gan pie somu karšu zīmēšanas stila, gan pie latviešiem neierastā pamata zem kājām. Ar katru dienu progress bija jūtams un, iespējams, arī tāpēc skrējiens Jukolā vismaz no šī, somu apvidus, viedokļa grūtības nesagādāja.

Jukola

Pēc gada pārtraukuma Jukolā atkal startēju OK Saldus sastāvā, un tā kā pēc pagājušā gada starta sapratu, ka skriet Jukolā pirmo etapu man tomēr patīk labāk nekā skriet pēdējo, tad biju priecīgs, ka arī šogad būs iespēja startēt pirmajā etapā. Redzot starta iekārtojumu, kur pirmie pārsimts metri no starta līnijas bija jāveic pa zirgu hipodroma ovālu, iekšējais saviļņojums bija jo lielāks. Ik pa laikam kāds atgādināja par manu startu pirms diviem gadiem, kad iznācu pirmajā etapā no meža 15.vietā, tāpēc šogad motivācija noskriet tādā pat augstā līmenī bija jo īpaši liela.

Šogad starts bija salikts pa 20 komandām rindā, tāpēc nācās startēt no 12. rindas, taču tā kā sākumā nācās skriet pa šo hipodromu, tad grūtības apsteigt priekšā skrienošos bija salīdzinoši mazākas nekā tad, ja tas būtu jādara mežā. Tad nu startējot reizē ar pārējiem nedaudz vairāk kā 1400 sportistiem, jau laikus centos tikt tuvu priekšgalam. Liels bija pārsteigums ieraugot pirmo etapu, kur 4 kilometru garumā nācās skriet pa ceļu, un tur nu skrienot, sapratu, ka kādreiz orientēšanās mačos noder arī pieredze no dažādiem gludajiem skrējieniem, kad visu izšķir tas, cik ātri spēj paskriet.

Pie pirmā punkta ar šo ātro skriešanu tiku kā piektais un nākamie jau bija farsta punkti, un diezgan droši zinu, ka pie 3.KP biju pirmais, lai gan citiem šķiet bija izdevīgāki farasta punkti, jo uz nākamopunktu skrienot, ja manīju, ka lampu rinda ir nedaudz priekšā. Taču lielajā "līderu vagonā" atgriezos un tā nu turpināju skriet pieklājīgā tempā, ik pa laikam atceroties TuMes menedžera vārdus saviem sportistiem pirms starta - "stay in the winning position". Taču drīz vien sākās problēmas ar vēderu, kuru iemesls par 99% bija enerģijas dzēriens DEXAL, ko deva distancē, līdz ar to viena no lielākajām mācībām uz priekšdienām, ir izvairīties no šīs firmas dzērieniem. Īsi pirms 9.KP nācās apstāties pirmajam pitstopam, taču to pamanījos izdarīt gana ātri un par laimi vadošā grupa bija nedaudz punkta rajonā uzkļūdījusies, tāpēc drīz vien atkal biju kopā ar līderiem. Taču uz 12.KP man bija tālāk farsts kalna galā, pa ceļam izskrēju caur tuvāko farstu, un visi apkārt esošie ņēma to punktu, tāpēc uz savu punktu cauri zaļajam nācās skriet vienam. Pēc tam, izskrienot uz izcirtuma jau pamanīju, ka vesels bars jau atkal ir labu gabalu priekšā. Uz nākamo punktu bija garāks etaps, un atkal sajutu, ka vēders joprojām rada problēmas pārvietoties pilnā ātrumā, tāpēc īsi pēc punkta paņemšanas bija mans otrais pitstops. Pavisam tuvu jau bija distances beigas un uzskrienot uz pļavas, atkal manīju, ka ir farsta punkts, manējais bija vairāk pa kreisi, taču pa gabalu redzēju vīrus, kas devās vairāk pa labi, un ļoti pieļauju, ka viņi bija arī tie, kas finišēja kā pirmie (kādam jau vienmēr būs izdevīgāks farsts :) ). Lai vai kā distances beigas veicu salīdzinoši ātri, finišā vēl pamanoties apsteigt, šķiet, 3 sportistus un finišēju 25.vietā, par ko biju atkal varen priecīgs. Paldies visiem, kuru balsis dzirdēju finišā, kas palīdzēja skriet ātrāk. Kā būtu, ja būtu viss kārtībā ar vēderu un izdevīgāks farsts, nevar zināt, taču arī šāds iznākums ir gana labs. Un ja vien ne Guntara neveiksmīgā trauma mūsu komandas otrajā etapā, tad pieļauju, ka OK Saldus būtu varējis finišēt kā labākā Latvijas komanda, bet arī 252.vieta paceļoties no piektā desmita pēc otrā etapa ir gluži labi.

Pasaules kauss Norvēģijā

Oslo jau biju pirms gada Pasaules kausā un tāpēc priekšstats par norvēģu mežiem bija. Tas gan deva maz no tā viedokļa, ka pie mums nav ne tādu klinšu, ne tādu kalnu, līdz ar to pienācīgi sagatavoties skriešanai tādā apvidū šeit uz vietas Latvijā nav vienkārši. Ne par velti garā distance pagājušogad Oslo izpelnījās gada grūtākās distances titulu.

Norvēģija mūs sagaidīja ar milzīgu karstumu (ap 30 grādiem visas četras dienas) un tas visu pasākumu padarīja tikai grūtāku. Vidējā distance iesākās pagalam slikti jau no pirmajiem punktiem - gandrīz minūtes kļūda uz pirmo punktu, kad pārpratu kartē zīmēto izcirtumu un otrā punkta paņemšana ar lielu loku neliecināja par to, ka tālāk būs vieglāk. Līdz 7.KP gan izgāju salīdzinoši tīri, taču pēc tam ideāli uzsākts garais etaps beidzās ar gandrīz 2 minūšu kļūdu skraidot pa zaļo nogāzi un mēģinot izprast, kur tieši ir punkts. Kļūdas bija arī uz nākamajiem trim punktiem, un pēc tam diezgan muļķīga kļūda vēl arī uz 13.KP. Pēc skatītāju punkta gan pēdējo aplīti izdevās noskriet gana tīri un gana ātri un aizmuku no diviem sportistiem ar ko skrēju kopā pirms tam, taču finišā vien 70.vieta, bet ar tādām kļūdām (domājams vismaz 7 minūtes) uz neko labāku cerēt nevar. Pirmajai vietai zaudēju 11:23, pirmajam 40niekam - 5:44. Vien mazais prieciņš bija par to, ka starp visiem četriem latviešiem biju labākais, nieka 3 sekundes priekšā Mārtiņam, kas nozīmēja, ka nākamajā dienā iedzīšanā būs jāskrien kopā.

Sestdien laiks, šķiet, bija palicis karstāks un tāpēc pavisam pareizs bija lēmums ņemt līdzi jostu ar pudelītēm, ko ik pa laikam skrienot lēju sev uz galvas, lai nedaudz atvēsinātos. Taču pati distance izvērtās priekš manis pat ļoti veiksmīga, lai gan jāatzīst, ka lielāko daļu skrēju kādā vagonā īpaši neraujoties priekšgalā, kas vairumā gadījumu arī būtu bijis grūti izdarāms, jo lielais vairums sportistu skrēja patiešām ātri, kas nozīmēja to, ka galvenais bija zināt savu atrašanās vietu, virzienu uz punktu un jāmēģina tik turēties līdzi baram. Mārtiņš kaut kur aizmugurē pazuda pēc 8.KP, un pēc tam viņu redzēju vien puķītē. Liels bija mans pārsteigums, kad skrienot, manīju, ka apkārt sāk parādīties 50mitie un pat 40mitie numuru, jo startēju taču kā 70ais. Lai vai kā uzreiz pēc garā etapa uz nākamo punktu bija jāskrien pa kalnu uz leju, pa vidam šķērsojot dzirdināšanās punktu, tajā piestāju padzerties, taču trīs priekšā skrienošie, šķiet, vispār neapstājās un tur es viņus arī pazaudēju, kā izrādās, tad viņi beigās finišējā 32., 33. vietā. Tad nu nākamo punktu paņēmu pilnīgi viens un jau likās, ka veiksmīgais skrējiens ar to būs galā, bet tad uzreiz pēc punkta ceļā uz nākamo garo etapu uzradās šveicietis un zviedrs ar trīsdesmitajiem numuriem, un, lai arī pa akmeņainajām takām šie skrēja ļoti ātri, tomēr ar sekošanu līdzi kartei viņiem tik labi nevedās, jo lai arī brīžiem nedaudz iepaliku, tomēr uz taku krustojumiem viņi manāmi sabremzējās, līdz beigās vienā krustā pat paskrēju viņiem garām, kad viņi mēģināja izdomāt kurā krustojumā tad īsti esam. Pie punkta pieķērām vēl 2 sportistus un tālāk jau skrējām piecatā. Un lai arī ar katru brīdi skriet palika grūtāk un pie karšu maiņas punkta no karstuma pat galvā man tā aizvērās, ka nevarēju atcerēties, vai esmu punktā atzīmējies, tomēr galu galā no šīs piecu sportistu grupas vēl ~1-1,5km pirms beigām finišēju kā otrais, priekšā palaižot vien zviedru, kurš pēdējā stāvajā kalnā uz pēdējo punktu man paskrēja garām milzu ātrumā.

Kā vēlāk izrādījās finišēju 46.vietā, tīrajā laikā uzrādot 32. rezultātu, zaudējot labākajam laikam nedaudz virs 11 minūtēm. Un lai arī distancē biju kopā ar vīriem, kas finišējā vismaz 10 vietas augstāk, tomēr īsti skaidrs, vai spētu izturēt to ātrumu, man nav. Lai vai kā ar šo skrējienu esmu apmierināts pat ļoti. Un arī iegūtie 1258 punkti pasaules rangā man ir palīdzējuši pakāpties uz 120.vietu. Nav jau nekas dižs, bet tomēr prieciņš :) Pasaules kausā gan joprojām bez punktiem.

Galu galā četras dienas Norvēģijā sanāca varen nogurdinošas, jo ar treniņdistanci, abām sacensību dienām, rīta rosmēm no rīta un pietiekami grūto treniņu arī vakar, nu nogurums kājās ir patiesi liels. Tagad tik atliek nedaudz atpūsties, lai piektdien Kāpā godam varētu nostartēt pēdējā atlasē uz Pasaules čempionātu.

P.S. Kartes no sacensībām, ja vien nebūs ļoti liels slinkums, ielikšu tuvākajās dienās.

Iesākums sacesību nedēļai

Līdz ar vakardienas Latvijas čempionātu sprintā aizsākās mans intensīvais sacensību cikls - LČ sprintā vakar, Pasaules kausa vidējā distance otrdien, Pasaules kausa sprints trešdien un Jukolas 1.etapa skrējiens nākamsestdienas vakarā. Protams, tik ļoti saspringts tas grafiks jau nemaz nav, taču tik un tā domājams, ka viegli nebūs :)

Par vakardienas sprintu Ērgļos īpaši daudz stāstāmā nav. Noskrēju labi, un ar otro vietu esmu pat ļoti apmierināts, lai gan, protams, līdz uzvarai pietrūka pavisam maz. Kļūdu praktiski nebija, vienīgi neesmu 100% pārliecināts, ka ceļa izvēle garajā etapā uz 14.KP bija tā pareizākā. Taču tā kā pagaidām etapu laiki nav publicēti, tad grūti salīdzināt ar citiem. Protams, varētu jau novelt kādas sekundes uz startēšanu pašā sākumā, kad garā zāle Ogres upes tuvumā vēl nebija gana izbradāta, un vietām taku nācās dzīt pašam, taču nez vai tas bija izšķiroši. Lai gan Jānim zaudētās 4 sekundes, protams, kaut kur jau atrast varētu. Katrā ziņā tā labākā ziņa no šī pasākuma ir tā, ka sprints bija otrā atlase uz Pasaules čempionātu Ungārijā, un tā vien šķiet, ka, ja nenotiks lieli brīnumi Kāpā, tad šogad būs pienācis tas gads, kad beidzot būšu atlasījies uz Pasaules čempionātu. Protams, vēl ir pāragri ko 100% apgalvot pirms izlase ir nosaukta, taču vismaz ir tā labā sajūta, ka tā varētu notikt :) Sprinta rezultāti

Tad nu nākamie tuvāki mači man būs jau otrdien Somijā, kur startēšu Pasaules kausa vidējā distancē. Trešdien no rīta ir kvalifikācija Pasaules kausa sprinta finālsacensībām, kur no katra no trim priekšskrējieniem finālā tiek 11 sportisti. Fināls gaidām trešdienas vakarā. Kopā startēs ap 120 dalībniekiem, tāpēc pie Pasaules kausa punktiem, ko saņem labākie 40, tikt viegli nebūs. Un arī iekļūšanai sprinta finālā visticamāk būs nepieciešama ļoti liela veiksme, taču tas jau nenozīmē, ka tāpēc es necentīšos. Jāskrien būs ļoti ātri un ļoti precīzi. Un tad jau protams nedēļas beigās Jukola, kur OK Saldus sastāvā (227. numurs) skriešu pirmo etapu.

Jāsaka arī paldies tiem, kas jau pirms prombraukšanas ir paspējuši vēlēt labus panākumus Somijā un likt kaut kādas cerības uz mani. Ja nu vēl kādam ir vēlme pasekot līdzi maniem un arī pārējo Latvijas sportistu (Pasaules kausā skrienam seši - Aija, Mārīte, Inga, Jānis, Mārtiņš un es) startiem Somijā, tad Ziemeļvalstu čempionāta ietvaros notiekošajam Pasaules kausam (2dien un 3dien) līdzi var sekot sacensību lapā www.noc2009.fi, savukārt par Jukolu visu info var atrast caur lielo Jukolas lapu - www.jukola.com, vai arī pa tiešo šī gada Jukolas lapā www.jukola2009.net

Neliels atskats uz Baltijas čempionātu

Baltijas čempionāts ir aizvadīts par spīti visām traumām un citām grūtībām. Labi vai ne-labi, grūti viennozīmīgi spriest. Katrā ziņā par devīto vietu esmu salīdzinoši apmierināts, neskatoties pat uz to, ka mērķis bija uzlikts pirmais sešinieks. Tomēr septiņu minūšu zaudējums pirmajai vietai ir par daudz. Visnepatīkamākais bija spēku izsīkums distances beidzamajā daļā, kurā pazaudēju vismaz 3 minūtes. Te gan jāsaka, ka, iespējams, edaudz pie vainas bija arī kaut kādas veselības problēmas, jo distances vidū bija sāpes vēderā, savukārt pēc distances dienas otrajā pusē dzīvojos ar pamatīgām galvas sāpēm.

Ņmot vērā, manu aizdošanos atpakaļ uz Rīgu jau uzreiz pēc garās distances finiša, karti dabūjis neesmu. Taču gan pētot citu kartes, gan apskatot splitus, zinu to, ka pēc skatītāja punkta pazaudēju aptuveni trīs minūtes, un līdz tam kļūdās tika atstātas vēl vismaz sešas. Prieks arī par to, ka garajā etapā esmu ticis pie trešā ātrākā laika. Jāsaka gan, ka no tehniskā viedokļa etaps bija gaužām vienkāršs, un, lai arī bez kartes īsti neesmu izpētījis, vai etapa sākumu varēja veikt kaut kā nebūt arī pa taisno, tomēr praktiski 95% etapa tika veikti pa ceļu un stigām, tikai jāskrien. Un arī izvēle starp skriešanu pa pirmo vai otro stigu, patiesībā šķiet īpaši neko neizšķiroša, lai gan zinu, ka atšķirībā no manis, gan Bērcis, gan Vilius, kam laiki etapā labāki kā man, bija skrējuši nevis pa otro stigu kā es, bet gan pa pirmo. Katrā ziņā, iespējams, ka rezultāts garajā etapā ir labs rādītājs skriešanas spējām. Vienīgi stiprais vējš, skrienot pa ceļu, man galīgi nepatika.

Katrā ziņā Baltijas čempionāts nu ir aiz muguras un nu ir jāskatās uz priekšu. Joprojām neesmu pilnībā ticis vaļā no savas kājas traumas, piedevām sestdien mežā esmu arī nedaudz pastiepis potīti, taču cerams, ka sestdien Ērgļos Latvijas čempionātā tas nebūs traucēklis skriešanai. Ņemot vērā, ka jau pirmdien dodos uz Somiju kopā ar Jāni, Mārtiņu, Aiju un Mārīti uz Pasaules kausa posmiem, tad izlēmu, ka skriešana svētdien garajā distancē ir pilnīgi lieka, tad nu šonedēļ skriešu vien sprintu un gatavošos Somijai. Jāiespēj arī vēl kāds nakts treniņš, gatavojoties Jukolai.