Atiešana

Kopš Amsterdamas maratona aizritējušas jau divas pilnas nedēļas, bet organismam laikam šķiet, ka tas bijis tikai pirms pāris dienām, jo nebūt atjaunošanās nenorit tik ātri kā gribētos. Pirmā nedēļa pirms maratona pagāja pavisam brīvā režīmā - kopumā droši vien skrienot aizvadīju vien kādas trīs stundas, varbūt pat mazāk. Nevarētu gan arī teikt, ka pārāk vilka uz skriešanu, bet tajās dažās reizēs varēju izbaudīt skriešanu bez laika, tempa vai attāluma kontrolēšanas - vienkārši devos laukā nedaudz paskriet un izkustināt kājas.

Pagājušajā nedēļā kaut arī sapratu, ka vajadzētu pamazām sākt kustēties aktīvāk, tomēr saņemties uz skriešanu  nemaz tik viegli nebija - pēcmaratona nedēļas izlaidību laikam organisms gribēja paturpināt ilgāk. Skriet pagājušonedēļ biju vien piecas dienas, kā arī vēl vienu dienu, domājams pēc kādu 3 gadu pārtraukuma, biju aizgājis uz zāli uzspēlēt futbolu.Futbols gan laikam nebija prātīgākā izvēle, jo uz treniņa beigām sāku diezgan stipri just sāpes traumētajā augšstilbā, kas jau tā kā bija beidzot licis par sevi manīt, bet nu pavisam slikti arī nav, jo skriet tomēr varu, taču futbolu droši vien tik ātri atkal necentīšos spēlēt.

Lai vai kā arī ietu ar to treniņu atsākšanu, tomēr jebkurā gadījumā maratons savas sekas ir atstājis, jo arī divas nedēļas pēc lielā skrējiena pulss treniņos nekādi negrib nokrist tam vēlamajā līmenī - kaut arī skrienas visnotaļ viegli un kājas maratona sekas juta vien pirmajā nedēļā (vairāk saites un locītavas), turpretī pulss gluži mierīgos skrējienos uzvedas tā it kā sirds tiktu darbināta uz pilnu klapi. No otras puses tur droši vien pie vainas ir ne tikai maratons, bet arī tas, kas tā kārtīgi skriets jau nav veselas trīs nedēļas (nedēļa atpūtas režīmā pirms maratona + gandrīz divas pēc), un nez cik viegli sirsniņa var justies, ja tā atkal tiek nodarbināta pēc triju nedēļu darbošanās ne visai aktīvā režīmā.

Tieši tādēļ, ka pulss īsti negrib atjaunoties kā nākas, atteicos arī no idejas uzskriet Siguldas kalnu maratona īso aplīti, kas uz brīdi pazibēja prātā kā gana interesanta izklaide sestdienas dienai. Tā vietā izbaudīju rīta skrējienu pa Ogres meža takām, skrienot kur deguns rāda (apzīmējums gluži vietā, jo treniņā sanāca arī apmēram puskilometru skriet pa apvidu, kad izvēlētā taka izbeidzās nekurienē, un zināms vien bija aptuvens virziens līdz tuvākajam ceļam). Savukārt svētdien internetā centos sekot līdzi Latvijas skrējēju startam Frankfurtes maratonā. Prieks, ka nu ir visai droši tas, ka Latvija pirmo reizi olimpiādē maratonā būs pārstāvēti gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē. Kaut arī tīri teorētiski normatīvu varētu izpildīt vēl kāds (visdrīzāk jau sievietēm), tomēr jau tagad gan Valērijam, gan Dacei, par kuras rezultātu man bija vislielākais pārsteigums (pats biju prognozējis, ka rezultāts varētu būt kādas 4-5 minūtes sliktāks), vismaz B normatīvi ir kabatā.

Frankfurtes maratons arī parādīja to, ka maratona kopējais līmenis turpina augt, un ar rezultātu zem 2:20 šajā maratonā varēja knapi tikt starp 50 labākajiem. Šogad kā pirmsolimpiskajā gadā augsta līmeņa skrējēju maratonos gan ir nedaudz vairāk kā citus gadus, un tā noteikti bija arī Amsterdamā, taču ne jau vieta TOP10 vai TOP30 ir tas, kāpēc braucu uz lielajiem un ātrajiem maratoniem. Kamēr galvenais būs rezultāts, finiša līniju šķērsojot, tikmēr jātrenējas būs daudz un dikti, un, domājot par nākamo gadu, to darīt jāsāk jau pavisam drīz.

Amsterdamas maratons

Domājot par šī rudens maratonu, vasarā tika izvērtēti vairāki varianti, līdz beidzot starp skriešanu Frankfurtes vai Amsterdamas maratonā, izvēle krita par labu pēdējam. Tā nu jau kopš augusta sākuma gan es, gan arī Kristaps, kurš bija apņēmības pilns beidzot savā maratonista karjerā izskriet no 2:30, sākām pilnvērtīgu gatavošanos, lai oktobra vidū būtu gatavi cienīgi noskriet maratonu.

Ceļā uz maratonu tiku gan pie jauna personiskā rekorda 10 kilometros, gan pie jauna labākā rezultāta pusmaratonā, kas liecināja par to, ka fiziskā kondīcija uzlabojas un bija pamats domāt, ka pērnā gada sasniegto rezultātu Florences maratonā būtu pa spēkam labot.

Īss pirmsmaratona info

Līdz maratonam atlikušas trīs dienas. Veselība kopš pagājušās nedēļas ārsta apmeklējuma ir uzlabojusies, šodien pēdējo reizi biju uz fizioprocedūrām, bet, protams, pavisam ideālas sajūtas vēl nav, jo veselība, pat ja tā patiesi atgriežas, to dara ļoti lēnām.

Laikapstākļi maratona dienā solās būt salīdzinoši labi. Rīts gan solās būt pavēss ap +5 grādiem, bet, cerams, ka skrējiena laikā gaiss par pāris grādiem iesils. Arī vējš, kas skrējienā gar Amstel upi maratona vidusdaļā varētu būt liels traucēklis, solās būt ne pārāk stiprs.

Organizatori pirms divām dienām beidzot nopublicējuši elites sportistu sarakstus, kur skaidri redzams, ka vairāk kā 12 000 maratona dalībnieku vidū būs vairāk kā 30 dalībnieki ar personiskajiem rekordiem krietni labākiem par manu 2:26:19 Florences rezultātu no pērnā gada. Vēl arī pieteikti apmēram desmit spēcīgi sportisti ar ļoti labiem pusmaratona rezultātiem, kam šī būs debija maratonā. Arvienvārdsakot, ja rezultātu sarakstā mani varēs atrast TOP30, tad droši vien būšu noskrējis pārāk labi, un, iespējams, ar manu numuru ir skrējis kāds cits.

Tiem, kam svētdienas rītā rodas vēlme pavērot notiekošo Amsterdamā, būs lieliska iespēja Amsterdamas maratonu vērot tiešraidē Eurosport kanālā. Pēc Latvijas laika gan starts, gan TV pārraides sākums būs 10:30 un TV pārraide būs līdz pat 13:00 - kā reiz, lai parādītu ātrāko sieviešu finišu. Ja televizorā Eurosport kanāls nav pieejams, tad saites uz Eurosport video internetā noteikti varēs svētdien redzēt šajā saitē. Rīkotāji gan sola, ka video varēs vērot arī paša maratona lapā.

Nu jā, un visa informācija par maratonu, lai arī pagaidām ne pārāk plaša, ir pieejama Amsterdamas maratona mājas lapā, kur droši vien sacensību laikā varētu būt kādi online rezultāti. Mans dalībnieka numurs, ja nu noder, ir 1274. Lapa, kurā būs oficiālie rezultāti atrodami šajā saitē, nav gan īsti skaidrs, vai tie tiks atjaunoti jau sacensību laikā, vai tikai pēc visu dalībnieku finiša.

Maratons tuvojas

Līdz mana rudens maratona startam Amsterdamā ir atlikušas 11 dienas. Ja teiktu, ka gatavošanās process būtu pagājis pilnībā pēc plāna, tad tā noteikti nebūtu taisnība, bet jebkurā gadījumā gatavojies esmu cītīgi, un pēdējā mēnesī arī tikuši pieveikti vairāki skrējieni, kas radīja pārliecību, ka kaut kas no treniņiem ir gājis arī labumā. Arī pirms pusotras nedēļas skrējienā "Apkārt Cēsīm" pie gana ātra skrējiena izdevās izcīnīt otro vietu, un biju visnotaļ apmierināts, ka pie visa tā, ka viss skrējiens jau bija gana augstā tempā, pēdējā kāpumā pat biju spējīgs veikt izrāvienu un manāmi pielikt ātrumā, kas arī beigās deva šo otro vietu. Arī tā bija priekš manis liecība, ka kaut kas kājās tomēr iekšā ir.

Taču gatavošanās periods nav izticis arī bez traumām. Joprojām ik pa laikam par sevi liek manīt sāpes pēdās, par kurām dažus vārdus iz manas pieredzes arī lasīt arī noskrien.lv rakstā. Uzreiz pēc NIKE Riga run arī tiku pie gaužām nepatīkamas traumas augšstilba muskulī, kas gan pateicoties teipošanai (tāpēc man visās rudens bildēs kāja labā kāja ir nolīmēta) tika daudzmaz nofiksēta un padarīta praktiski nesāpīga, bet ik pa laikam arī šajā rajonā vēl jūtamas sāpes, kaut nu jau kopš traumas iegūšanas pagājis vairāk kā mēnesis.

Visbeidzot šī rīta ārsta apmeklējums apliecināja, ka manas pēdējo divu nedēļu sajūtas, ka skrienot ir apgrūtināta elpošana, nav tikai manas iedomas, bet pie vainas ir peribronhīts. Tas nozīmē vien to, ka beidzamo pusotru nedēļu esmu skrējis vairāk ar vienu nekā ar divām plaušām. Jāsaka paldies dr. Boreiko, kas, nozīmējot ārstēšanās kursu (bez visādām antibiotikām), apliecināja, ka līdz maratonam būšu vesels. Jācer, ka tā patiesi būs, un tad jau, pieslēdzot klāt otru plaušu, kas līdz maratonam būs tapusi vesela, skriet noteikti spēšu divreiz ātrāk.

Tā nu atlikušās dienas līdz maratonam jau tiks pavadītas mierīgākā režīmā, jo pieturos pie principa, ka ir vajadzīgas ~10 dienas, lai pilnvērtīgi parādītos treniņa efekts. Līdz ar to nu jau vairs neko īpaši uztrenēt nevar - viss darbs jau ir padarīts, un maratons rādīs, cik šis darbs ir bijis sekmīgs. Galu galā vienīgi no manis paša ir atkarīgs, vai maratonā tiks sastrādātas kādas muļķības, vai arī skrējiens izdosies kā cerēts.