Iespaids uz ātrumu #2

Kā izrādās, tad ir vēl kāds, kam ir radusies interese par to, kā kopā skriešana ietekmē gala rezultātu. Vēl pirms mēneša rakstīju, ka būtu interesanti, ko tādu izpētīt, un kāds ir pacenties to izdarīt pāris dienas atpakaļ.

Šveices lapā www.arua.ch ir atrodams pētījums par to, kā da sakarība ir starp kopā skriešanu un skriešanu vienam. Tāpat tur ir atrodami vairāku pēdējā laikā lielāko maču izvērtējumi un analīze par to, kādu ieguvumu katrs sportists ir guvis no skriešanas kopā. Interesanti arī tas, ka dažiem pat kopā skriešana ir nākusi par ļaunu. Piemēram, Edgars Bertuks, EČ garajā distancē esot pazaudējis 96 sekundes, un, ja visi būtu skrējuši pa vienam, tad Edgaram būtu cerība uz 4.vietu.

Protams, ne visam var ticēt un pēc tabulas arī redzams, ka sportistiem šis iespaids uz ātrumu ir atšķirīgs pat dažādos mačos. Taču kā man e-pastā ziņoja pētījuma autors, tad vidējais pozitīvais iespaids ir ap 6%, kas uzskatāms par gan būtisku. Saistībā ar šo, esot arī doma, virzīt jautājumu uz IOF, lai nākotnē rezultāti lielajos čempionātos netiktu tik ļoti iespaidoti ar kopā-skriešanu.

Sezonas rezumē #4

Iepriekšējie raksti: Sezonas rezumē #1, Sezonas rezumē #2, Sezonas rezumē #3

Atgriešanās no ārzemju startiem sanāca bez lielas atpūtas, jo uzreiz jau priekšā bija LČ sprintā un garajā distancē. Pilnīga izgāšanās. Sprintā, lai arī starp latviešiem (kuru nebija diez ko daudz) biju 4.vietā, tomēr nedienas ar nesašņorētām botām un vēl arī kļūdas nebija tas uz ko biju cerējis. Garā distance izvērtās vēl sliktāka. Pēc gluži sakarīga sākuma pusdistancē pazuda spēki, un tādēļ atlikusī daļa tika vairāk nosoļota nekā noskrieta.

Pēc nedēļas jau spēki bija atgūti, un, lai arī lielā karstumā, tomēr tika aizvadīts, šķiet, gada mačs - Malienas kauss. Pa ilgiem laikiem arī izbaudīju iedzīšanas prieku un izcīnīju 3.vietu.

Vēl pēc nedēļas bija Klubu stafetes. Lai arī cerējām atkārtot pagājušā gada panākumu un atkal uzvarēt, tomēr jau pirms starta bija skaidrs, ka komandas veidošanas prinipi vairs mums nav tik izdevīgi, un arī mazais Viktors deva savu artavu tajā, ka ierindojāmies 7.vietā. Nākamgad ir kur kāpt.

Augusts sanāca varen aktīvs sacensību periods, jo pašās augusta beigās piedalījos vēl arī Gulbenes kausā, kur abas dienas zaudēju vien Mārtiņam, un biju priecīgs par savu varēšanu, tāpēc arī ar nepacietību gaidīju Latvijas čempionātu nedēļu vēlāk. Pie reizes Gulbenē arī nodrošināju sev 2.vietu Sprinta kausā, tāpat kā pirms gada.

Septembris gan nāca ar sliktām ziņām, jo problēmas ar celi, kas vairāk vai mazāk lika par sevi manīt praktiski visu vasaru, tik izpētītas sīkāk, tika izpētītas medicīniskā griezumā. Darbošanās ar ceļa izpēti vilkās vismaz mēnesi un beigu slēdziens bija, ka gluži vēlama būtu operācija, ko pagaidām gan esmu atlicis kā galējo iespēju.

Taču ceļa problēmas īpaši neiespaidoja startu LČ Kuldīgā, jo ātrums abas dienas bija ļoti labs un gluži reāli abās dienās varēju tikt pie medaļas. Ja vidējā distancē tas būtu prasījis skriešanu bez lielām kļūdām, kaut reāli kļūdu tur bija vairāk kā vajag, tad stafetē medaļa aizskrēja no manis pēdējos pārsimts metros.

Pēc LČ orientēšanās ziņā tika paņemts pārtraukums. Vairāku iemeslu dēļ, taču viens no tiem bija arī pēdējā gatavošanās militārajam čempionātam Lietuvā. Septembrī uzskrēju vien skrējienā Cēsīs, noslēdzot triju skrējienu seriālu, un pēc tam uz īsu brītiņu esot arī skatītājs Cēsu rudenī. Vēl pēc nedēļas startēju Rīgas Kausu pirmajā dienā, un otrajā dienā atkal biju vērotājs - Valmieras maratonā.

Oktobris jau pagāja atkal orientēšanās zīmē, jo nedēļa tika pavadīta Alītā, Lietuvā militārajā čempionātā.  Par saviem startiem varu teikt vien to labāko un gan ar startu vidējā (31.vieta), gan garajā distancē biju ļoti apmierināts, lai arī kā vienmēr ir jau pie kā pielikt.

Dienu pirms LČ maratonā tika aizvadītas ikgadējās Zemessardzes komandu sacnesības, kur tāpat kā pirms gada izcīnījām uzvaru, un tad jau bija pienācis arī sezonas pirmspēdējais mačs -  maratons. Lai arī jau iepriekš biju gatavs uzvarēt tomēr tik viegli tas viss negāja, tomēr pie pirmās vietas un savas pirmās zelta medaļas tiku.

Vēl pēc nedēļas startēju LČ nakts-o, kas īpaši sportisks neizdevās, jo skriet pa mežu tumsā nav nemaz tik viegli, un kļūdas tumsā sataisīt ir daudz vieglāk.

Ar šo arī ir beigusies šīs rakstu sērijas plašā aprakstošā daļa, taču vēl noteikti būs gada kopējie secinājumi un plāni priekšdienām, kā arī īpašā gada nomināciju sadaļa.

Rudens kross

Lai arī iepriekš īsti nebiju to ieplānojis, tomēr nedēļas vidū tika izdomāts, ka šodien ir jāpiedalās tepat Zilajos Kalnos rīkotajā skrējienā - Rudens kross. Distance - četri apļi pa slēpošanas trasi, katrs apmēram 2,4km garš. Aplis tāds pats kā savulaik gāja slēpošanas trase, kad tā vēl nebija paplašināta, un pa šādu apli es kādreiz sen sen skrēju arī "Rudens skrējienā". Apļa kāpums 50m, ko veido 3 lielāki un stāvāki kāpumi un vēl pāris mazie.

No rīta iesildoties, izlēmu, ka vajadzētu pirmos apļus skriet ar visiem kopā un īpaši nepārcensties, bet beigās jau tad mēģināt uzkāpināt. Taču plāni ne vienmēr saskan ar patiesību, jo mierīgs sanāca vien pirmais aplis, kas arī bija tikai šķietami mierīgs. Pirmo apli pabeidzu kopā ar Mārci kā pirmais, bet aiz muguras bija arī vēl visi pārējie, taču otrā apļa sākumā krietni ātrāk sāka skriet Agnese Pastare, kas ir soļotāja un, tā kā viņai bija jāskrien vien 2 apļi, tad viņa bija nolēmusi otru zuskriet ātrāk. Tad nu centos skriet kopā ar viņu, tomēr vienā brīdī viņa, šķiet, nedaudz sāka pagurt no pašas uzdotā tempa un tālāk jau aizskrēju pa priekšu. Lai arī šis aplis vismaz pēc pašsajūtas likās krietni vien ātrāks, tomēr pulkstenis liecināja, ka tas ir tikai par 4 sekundēm ātrāks kā pirmais - laikam svaigums pašā sākumā ir bijis ļoti liels. Arī trešais un ceturtais aplis bija nedaudz ātrāki par iepriekšējiem. Taču kopumā prieks, ka apļu laiki bija visai līdzīgi. Tā nu finišēju kā pirmais ar rezultātu 36:51 un tiku arī pie kausa. Prieks arī par Kristapu, kurš finišēja otrais kādu brītiņu aiz manis.

Ja šis bija neplānots skrējiens, tad skrējiens Rembatē 18.novembrī ir ieplānots jau labu laiku atpakaļ, un, šķiet, šis būs bijis labs treniņš Rembates skrējienam, jo kājas vismaz nedaudz ātrumu būs izjutušas pēc pēdēja laika mierīgās skriešanas treniņos.

Gājzvēri

Ja reiz ir gājputni, tad ir jābūt arī gājzvēriem, jo visu vasaru zvērus neredzēju, bet atkal klāt ir rudens (nu jau gandrīz ziemas mēneši), un šodien skrienot redzēju divas stirnas.

P.S. Pateicoties Jānim Tamužam nonācu lapā, kur uzskaitīti ļoti daudzi faktori, kas liecina par to, ka Tu patiesi esi saistīts ar o-sportu (reizēm pat pārāk daudz). Lielā daļā no tiem atpazīstu arī sevi.

Sezonas rezumē #3

Atgriežamies atkal pie sezonas kopā vilkšanas. Iepriekšējās reizes atrodamas: Sezonas rezumē #1 un Sezonas rezumē #2.

Nedēļu pēc Jukolas bija man lielā debija pasaules mēroga sacensībās. Oslo startēju divos Pasaules kausa posmos un pie reizes pirmo reizi izbaudīju orientēšanās prieku norvēģu mežos. Iepriekš nolikto mērķi - tikt starp labākajiem 40, kas dod punktus Pasaules kausā, sasniegt neizdevās, un 43.vieta garajā distancē arī palika mans augstākais saniegums šajā Pasaules kausa sezonā, lai arī PK ar skriešanu Norvēģijā man nebūt nebeidzās.

Tūlīt pēc atgriešanās no Oslo, piedalījos tradicionālajā Jāņu skrējienā "Jānis un Jānītis" Cēsu apkārtnē. Finišēju 3ais savā grupā un nelielā vilšanās par startiem ārpus Latvijas tika kompensēta ar šo skrējienu. Tas arī deva labu motivāciju veiksmīgi nostartēt Kāpā un tomēr atlasīties startam Pasaules čempionātam Čehijā.

Taču, kas Tev deva! Pirmajā Kāpas dienā biju tuvu uzvarai, taču visu izšķira viena liktenīgā kļūda, kurā, domājams, ne tikai pazaudēju pirmo vietu Kāpas 1.dienā, bet arī zaudēju savu vietu Latvijas izlasē braucienam uz Čehiju. Otrajā dienā noskrēju tehniski labāk un vēl trešajā dienā bija neliela cerība tomēr vēl kaut ko darīt lietas labā, taču pēdējai dienai spēki vairs nepietika un tā nu arī uz Pasaules gluži tāpat kā Eiropas čempionātu netiku. Pa vidu Kāpas startiem arī paspēju piedalīties Kāpas sprintā, kur pirmo reizi izbaudīju mikroorientēšanos. Kā izrādās tad tik vienkārši tas vis nav, un arī man tieši kļūdas liedza iekļūt labāko trijniekā.

Tā kā brauciens uz Čehiju palika neīstenots, tad varēju kā nākas nobriest braucienam uz O-Ringenu, kā arī Pasaules Studentu čempionātam Igaunijā. Te gan jāpiebilst, ka uzreiz pēc Kāpas vēl atpūsties neizdevās, jo jau nākamajā dienā devos uz Tallinu uz Baltijas militārajām spēlēm, kur labi noskrēju vidējo distanci un finišēju 2.vietā, par ko pašam bija ļoti liels prieks. Tās pašas nedēļas nogalē arī izlēmu aizdoties uz Vaidavu, kur norisinājās skrējiens apkārt Vaidavas ezeram, un lielā karstumā izcīnīju 5.vietu.

Jūlija sākumā arī centos paskriet un patrenēties turpmākiem mačiem, kas izrādījās pilnīgi aplams piegājiens. Uz O-Ringenu aizbraucu bez īsta svaiguma, drīzāk pat varētu teikt ar nogurumu kājās, un tad nu arī starti šajos Pasaules kausa posmos vairāk sanāca kā tūristam ne kā sportistam. Izbaudīju neparastos un tajā pašā laikā skaistos dabas skatus, taču nekādus labos rezultātus nesasniedzu. Vēl vairāk - garajā distancē ieguvu savu pirmo DSQ mūžā - par skriešanu pa aizliegto posmu.

Pāris dienas atvilcis elpu devos savā kārtējā izbraucienā ārpus Latvijas uz Tartu, kur norisinājās Pasaules Studentu čempionāts. Pretstatā O-Ringena Pasaules kausam, kur nekādus īpašus rezultātus arī negaidīju, cerēju, ka šeit Igaunijā būs citādi. Tomēr augstākā 25.vieta sprintā, kas, lai arī nav slikta vieta, tomēr nebija īsti tas uz ko cerēju. Sliktais starts vidējā distancē arī liedza startēt Latvijas pirmajā komandā stafetē, un, lai arī stafeti noskrēju patiešām labi, tomēr tas jau bija saliktās komandas sastāvā un neliels gandarījums tikai un vienīgi sev pašam.

Nākamajā reizē par sezonas atlikušo daļu...

Piedalīšanās sports

Spectator sports such as football and participatory sports such as running are different. Most football fans are not football players, but nearly every running fan is a runner.

Visnotaļ interesanta frāze un domu gājiens, par ko nebiju aizdomājies. Šo teikumu no runningtimes.com raksta latviski nav nemaz tik viegli pārtulkot tā, lai tas skanētu tikpat labi. Taču galvenā doma ir tā, ka sporta veidi, kas ir domāti vairāk skatītājiem un tie, kas ir vairāk domāti dalībniekiem ir ļoti dažādi, un tie, kas fano par tiem pirmajiem sporta veidiem, lielākoties nav sportisti šajos sporta veidos, savukārt tie, kas fano par tiem otriem sporta veidiem, arī ņem aktīvu dalību tajos. 

Nedaudz sarežģīti, bet ir skaidrs, ka arī orientēšanās sports ir piedalīšanās sports. Un kā turpinājums un secinājums šim teikumam rakstā ir vārdi, ka "mēs ne tikai vēlamies apbrīnot pasaulē labākos, bet arī mācīties no viņiem" lai būtu tādi pat kā viņi.

Sezonas rezumē #2

Šis ir otrais turpinājums rakstu sērijai "Sezonas rezumē". Iepriekšējie: Sezonas rezumē #1

---

Iepriekšējos gadus sezona tika atklāta ar "Lieldienu balvas" sprintu Rīgā, taču šogad plaušu karsoņa dēļ "Lieldiena balva" gāja secen. Un kā pirmā spēku pārbaude bija VEF Pavasaris Silakrogā, kur nācās gan skriet pa sniegu, tomēr jau tad jutu, ka paskriet tomēr varu.

Nākamajā nedēļā jau sezona tika atklāta pilnīgi oficiāli Kurzemes pavasarī, kas reizē arī bija atlase uz Baltijas čempionātu. Taču pateicoties labvēlīgajiem atlases noteikumiem, komandā jau biju iekļauts priekšlaicīgi, tāpēc šeit galvenais uzdevums bija noskriet pēc iespējas labāk pirmo dienu, kas tiak vērtēta arī Pasaules rangā un pie reizes salīdzināt spēkus ar pārējiem Latvijas sportistiem. Te nu jāsaka, ka par ātrumu pirmajā dienā vidējā distancē biju ļoti apmierināts un arī rezultāts bija gana labs, taču otrajā dienā garajai distancei laikam vēl nebiju tik ļoti fiziski gatavs un arī kļūdas tika pielaistas vairāk, un tāpēc arī kopvērtējumā nekas dižs nesanāca.

To ka ātrums arvien pieaug jutu arī turpmākās nedēļas, jo paspēju uzvarēt savu etapu A2 stafetēs, lai arī komandai kopumā varēja veikties labāk, gan arī uzlaboju savu rekordu Ogres Zilo Kalnu skrējienā. Tas viss rosināja labas domas pirms galvenajām atlasēm uz Eiropas čempionātu.

Taču Ziemeļu divdienas izvērtās krietni sliktāk nekā biju iepriekš cerējis. Lai arī skrēju tik ātri kā vēl nekad, taču arī kļūdas taisīju kā vēl nekad, un pēc vidējās distances savu tikšanu uz EČ jau biju gandrīz norakstījis. Vakara sprints Saulkrastos, kur finišēju 4.vietā, jau nedaudz uzlabojqvisu kopainu, un vēl bija cerības, ka pie laba starta Baltijas čempionātā, tomēr izdosies savu mērķi - tikt uz Eiropas čempionātu, izpildīt. To, ka fiziski esmu labā kondicijā, apstiprināja arī uzvara Ziemeļu 2dienu kopvērtējumā, lai gan otrajā dienā paši stiprākie vīri tomēr nestartēja.

Turpmākie treniņi tika veltīti tam, lai gan Baltijas čempionātā, gan arī pēc tam, iespējams, Eiropas čempionātā forma būtu tikpat laba. Aprīļa pašās beigās uzvarēju skrējienā "Cēsu pavasaris", paspēju arī pielikt savu roku Daugavas kausa distanču plānošanā, uzskriet Latvijas Universiādē Skaistkalnē, kā arī piedalīties NBS čempionātā.

Taču atkal no nekurienes bija uzradusies jauna trauma - šoreiz bija problēmas ar augšstilbu-cirksni, kas padarīja skriešanu diezgan nepatīkamu. Un tāpēc uz Baltijas čempionātu Viļņā devos ar ne pārāk labām domām. Ļoti zaļš un lieli kalni bija galvenie raksturojošie lielumi šim mačam,  tam papildus vēl arī lielais karstums nolika visu pa vietām un, finišējot tuvāk beigu galam, uz Eiropas čempionātu tā arī neatlasījos.

Tomēr sanāca tā, ka Eiropas čempionātā biju gan un, piedaloties organizēšanā, redzēju un sadarīju ļoti daudz, kas noteikti padarīs šo pasākumu neaizmirstamu.

Tālāk jau skats tika virzīts Somijas virzienā, jo OK Ogre komanda šogad pirmo reizi gatavojās startēt Jukolas stafetē. Taču tiklīdz kā biju ticis galā ar iepriekšējo traumu, gandrīz atkal jau sezonai pieliku punktu. NBS krosā, kas notika tepat Ogrē neveiksmīgi pagriezu potīti un sākumā šķita, ka esmu nopietni to izmežģījis, tomēr notinies ar saitēm godam nostartēju gan Jukolas atlasēs, gan arī pēc tam izpildījām savu galveno uzdevumu un izcīnījām Latvijas labākās komandas titulu Jukolā, finišējot 164.vietā ar lielu apņēmību nākamgad kāpt augstāk.

Nākamajā rakstā par nekvalificēšanos Pasaules čempionātam un par startiem ārpus Latvijas.