Atgriešanās Liepājas pusmaratonā

Svētdienas vēlā pēcpusdienā uz Rīga-Liepāja šosejas noteikti bija jābūt uzmanīgākiem kā parasti, jo mājup no Liepājas stūrēja saguruši skrējēji pēc pieveiktā Liepājas pusmaratona. Arī es pēc starta Liepājā biju diezgan saguris. Un lai arī saguris, bet tomēr visnotaļ apmierināts ar šis sezonas pirmo startu, kas sanāca pat labāks kā pirms starta biju cerējis
Tā kā šogad Skrien Latvija skriešanas seriālā nu ir astoņi ne vairs septiņi posmi, tad šogad sezona sākas divas nedēļas agrāk kā pērn. Un pirmais posms uzreiz bija vistālākais no Ogres - Liepājā. Līdz 2013.gadam. kad pēdējo reizi skrēju Liepājā, Liepājas pusmaratons arī bija Skrien Latvija sastāvā, bet pēdējos trīs gadus tas bija noticis kā atseviķs pasākums.
Tā kā Liepāja ir nedaudz vairāk kā trīs stundu brauciena attālumā no Ogres, un naktī pirms pusmaratona arī notika pavasara pulksteņu pārgriešana par stundu uz priekšu, kas nozīmēja, ka nakts sanāktu stundu īsāka kā parasti, tad izlēmu uz Liepāju doties jau iepriekšējā dienā, lai uz startu pulksten desmitos varētu ierasties bez lieka stresa. Sestdienas rīts Ogrē atnāca ar slapju sniegu, bet Liepājas pusē no tā nebija ne miņas - tur spoži spīdēja saule. Vienīgi vējš gan pūta varen stipri, kaut pieļauju, ka liepājniekiem pašiem tā likās vien kā viegla vēja pūsma - tiem, kas dzīvo pie jūras un tiem, kas pie jūras nedzīvo, ir pilnīgi dažādas izpratnes par to, ko nozīmē vārds "vējš".
Esot Liepājā jau sestdienas vakarpusē, varēju Liepājas jaunajā koncertzālē "Lielais dzintars" bez steigas izņemt dalībnieka numuru, vakarā vēl izbaudīt privāto makaronu ballīti ar Dobeles makaroniem un visnotaļ laicīgi doties pie miera. Kaut kopumā gulēju tīri labi, tomēr, kā reizēm pirmsstarta naktī gadās, tad sapnī paspēju gan noskriet 10 kilometru distanci, gan pēc tam nokavēt arī pusmaratona startu - nez kāpēc biju izdomājis, ka sapnī ir jāskrien abas distances.
Sacensību rītā pamodos vēl pirms modinātāja. Izgāju desmit minūšu rīta rosmē, un jutu, ka iepriekšējās dienas vējš ir gandrīz pilnībā pierimis. Rīta agrumā saule bija pirms brīža uzlekusi, ārā bija +2 grādi, kas nozīmēja, ka līdz startam gaiss noteikti iesils vēl, un skrienot pavisam ziemas drēbēs jāģērbjas nebūs. Desmit minūšu skrējienā izskrēju nelielu loku pa pilsētas centru, un biju arī klāt brīdī, kad vārtu sargs atvēra Liepājas tirgus vārtus - tas laikam ir brīdis, kad tirgū un arī pilsētā sākas darbīgais rīts, un pēc nedaudz vairāk kā divām stundām kārtīga strādāšana sāksies arī skrējējiem trasē.
Neierasti kā pirms citām sacensībām šoreiz galīgi nebija nekādas nojausmas, cik ātri varētu pusmaratonu noskriet. Protams, sezonas pirmajā startā vienmēr ir neliela neziņa par to, jo sacensībās skriets nav vairākus mēnešus. Tomēr, ja parasti no pēdējiem ātrajiem treniņiem var vismaz aptuveni spriest kāds varētu būt aptuvenais temps sacensībās, tad šoreiz tā nebija, jo vienkārši tādu kārtīgu ātruma treniņu nemaz vēl nav bijis. Pēdējā mēnesī (un patiesībā jau šogad vispār) esmu noskrējis vien apmēram trīsdesmit kilometrus tempā, kas tā īsteni būtu saucams par sacensību tempu vai ātrāku par to. Starp tiem nav arī bijuši tempa skrējieni pēc kuriem, tad aptuveni varētu nojaust plānoto tempu sacensībām.

Startā ar "Lielo dzintaru" fonā

Līdz ar to par iespējamo finiša laiku varēju tikai izteikt kaut kādas paša izdomātas vēlmes un cerības, kuriem gan nekāda īsta pamatojuma nebija – pērn sezonu atklāju ar 1h09'01", bet tagad spriedu, ka zem 1h10' būtu tīri apmierināts. Vienīgais, ko zināju, bija tas, ka esmu patiesi labā aerobā kondīcijā un spēju skriet ilgi augstā aerobā tempā ar relatīvi zemu pulsu - uz to pēdējā laikā ir daudz strādāts. Bet tā kā sezona priekšā vēl ir gara un nav nekāda pamata būtu labākajā formā jau sezonas pirmajā startā, tad ātruma treniņi vēl pagaidām ir bijuši pavisam maz. No šī visa varēju vien secināt, ka visticamāk distancē sajūtas būs tādas, ka vienā konkrētā tempā varētu skriet ilgi, bet skriet ātrāk kājas vienkārši nebūs ar mieru.
Neziņā par iespējamo rezultātu, izlēmu startā vismaz sākumā turēt līdzi līderiem un tad jau vērot, kā uz tempu kājas reaģēs. Pirms starta prognozēju, ka ātrākais varētu būt lietuvietis Valdas Dopolskas, kam pērn piekāpos Rēzeknes pusmaratonā, un kurš Lietuvu maratona distancē pārstāvēja arī Rio olimpiskajās spēlēs (Valdas šogad ir iekļauts arī SK Metroons komandas sastāvā Skrien Latvija komandu cīņā, tāpēc viņu droši vien šogad varēs sastapt vairākos posmos). Otro vietu atvēlēju Jānim Višķeram, bet par trešo vietu šķita, ka pie laba skrējiena varētu arī pacīnīties pats.

Pirmie metri

Startā Valdas uzreiz uzņēmās skrējiena vadību, aiz viņa Jānis, tālāk mēs ar Kristapu Kaimiņu (ar kuru daudz kopīgi treniņu kilometri šogad aizvadīti) un tad jau arī visi pārējie pretendenti uz pirmo sešinieku. Pirmo kilometru visi vēl bija daudz maz kopā, bet tad lietuvietis sāka tempu kāpināt. Jānis Višķers mēģināja viņam sekot - Valdas uzreiz sāka skriet līku-loču, lai Jānis nesēdētu viņam astē, un, lietuvietim saglabājot augstāku tempu, drīz vien viņi skrēja jau atstatus viens no otra kādu gabalu mums priekšā. Mēs ar Kristapu turpinājām skriet blakus, bet mūsu sekotāji bija iepalikuši. Katrā ziņā pēc pirmajiem diviem kilometriem, šķita, ka manas prognozes par trijnieku varētu arī piepildīties.
Trase pusmaratonam Liepājā bija izveidota trijos apļos - pirmie nepilni divi kilometri bija garlaicīgāki un vējaināki, un arī ar mazāku līdzjutēju atbalstu – sākumā nedaudz pa promenādi, tad nedaudz posms pa noliktavu un industriālo rajonu, bet tālāk jau trase veda pa gājēju celiņu paralēli jūrai, lokiem pa piejūras parku un apļa pēdējais nepilns kilometrs bija skrējiens pa Kūrmājas prospektu no jūras atpakaļ uz "Lielo dzintaru". Koncertzāli varēja redzēt jau pa lielu gabalu, un tas bija arī kā labs mērķis, pēc kura varēja spriest, cik tālu vēl ir līdz apļa beigām. Kaut arī līkumu trasē bija padaudz un daži diezgan asi, tomēr trase man ļoti patika, un arī trīs apļu formāts, manuprāt, pusmaratona skriešanai ir vispiemērotākais. Tas, ka trase meta daudz lokus arī ļāva vairākās vietās būt līdzjutējiem – mani personīgie līdzjutēji skrienot no vienas vietas uz otru, lai mani redzētu, bija noskrējušies un piekusuši ne mazāk par mani.

Pirmajā aplī vēl Kristaps turpat blakus bija

Kaut kur pirmā apļa otrajā pusē Kristaps sāka pamazām iepalikt, pa lielu gabalu priekšā redzēju sev Višķeru, bet no tā brīža faktiski sākās skrējiens vienatnē. Pirmā apļa beigās, izskrienot cauri starta arkai, kas šogad uztaisīta varen glauna - ar elektroniskajiem displejiem, redzēju, ka pulkstenis rāda 22'47". Galvā sarēķināju, ka tas ir temps uz 1:08:30, bet tā kā likās, ka it sevišķi pirmos kilometrus skrēju ātrāk kā pēc tam nākamos, tad likās, ka temps noteikti kritīsies, un otro apli būtu labi pabeigt apmēram 46 minūtēs, kas tad vēl būtu 1h09' temps. Jebkurā gadījumā par šādu rezultātu biju patīkami pārsteigts. Drīz vien aiz starta līnijas man ziņoja, ka no otrā vietas atpalieku 28 sekundes - atstatums līdz Jānim priekšā stabili auga, kaut pa lielu gabalu taisnākos posmos viņu vēl kādu brīdi redzēju.
Otrā apļa trešajā kilometrā, kas veda pa piejūras celiņu, uz bruģa sāku dzirdēt sekotāju soļus, kas šķietami kļuva skaļāki, bet varbūt tas vienkārši bija bruģa efekts, kas lika soļiem skanēt skaļāk. Tā kā šķita, ka skrienu gana ātri un ātrums vēl īpaši nekrīt, tad konkurentu tuvošanās likās nesaprotama. Vēl pēc pusotra kilometra bija 180 grādu pagrieziens un īss turp-atpakaļ posms, un tur biju ļoti pārsteigts, ka man tuvākais sekotājs, kurš jau bija paspējis apdzīt Kristapu, bija Jevgēnijs Turkins. Vēl pirmajā aplī šajā pašā vietā, viņš skrēja nelielā grupiņā ar Kristapu Bērziņu un Anatoliju Macuku kādu gabalu aiz mums ar Kristapu. Bet no viņiem trim Jevgēniju sev tuvojamies biju gaidījis vismazāk, kaut vai tāpēc vien, ka līdz šim viņš pusmaratonus bija skrējis vien ap 1h13, kas ir gandrīz 15 sekundes kilometrā lēnāk par to, ko šajā brīdī skrēju es. Kā pēc finiša izrādījās, tad Jevgēnijs pavisam nesen ir atgriezies no treniņnometnes un ir patiesi labā formā, bet tik liels rezultātu uzlabojums praktiski vienā ziemā ir patiesi ievērojams.

Otrā apļa sākumā kaut kur ostas teritorijā

Pārsteigums par Jevgēnija tuvošanos iedeva papildus stimulu, un, šķiet, sāku skriet nedaudz ātrāk. Skrējās jau grūtāk kā pirmajā aplī, bet sajūtas patiesi bija līdzīgas kā pirms starta prognozēju, ka kājas ātrāk skriet nejutās īpaši komfortabli, kaut funkcionāli jutos tīri ciešami. Pēc vēl apmēram pusotra kilometra, kur arī biju teju 180 grādu pagrieziens apkārt strūklakai, vēlreiz novērtēju situāciju ar sekotājiem, un lai arī Jevgēnijs ļoti tālu nebija, tomēr sapratu, ka īsti viņš tomēr laikam tuvāk man nav ticis. Tas deva nelielu mierinājumu.
Kilometru pirms otrā apļa beigām beidzot tiku arī pie pirmās ūdens glāzes. Pirmajā mēģinājumā kilometru iepriekš līdz manīm nonāca jau tukša glāze, bet arī šeit, ūdeni mutē paņēmis, noriju pavisam mazu malku, un saprotot, ka tas ir pavisam auksts, vairāk nedzēru. Patiesībā tā īsti nemaz dzert arī šoreiz neprasījās, un tā arī visu distanci noskrēju šoreiz bez padzeršanās.
Otrā apļa beigās pie satiksmes rotācijas apļa blakus “Lielajam dzintaram” nedaudz sev saputroju galvu, jo tieši pirms apļa beigām ieraudzīju, ka ir ar konusiem nodalīti koridori tiem, kas skrien uz finišu un tiem, kas dodas nākamajā aplī. Bet tā kā nākamā apļa koridors bija no mani pa labi, tad nez kāpēc iedomājos, vai tikai tiem, kas skrien uz nākamo apli nebija jāizskrien viss rotācijas aplis, un pa taisno var skriet tikai tie, kas iet uz finišu. It kā tas nelikās īpaši loģiski, bet lielu daļu trešā apļa pavadīju pārdomās, vai patiesi esmu izskrējis pareizi un  neesmu nogriezis īsāku distanci. Dēļ šī nelielā apjukuma otrā apļa beigās pat nepaskatījos, cik rāda pulkstenis uz starta arkas, lai redzētu, vai sāku palikt daudz lēnāks.

Šeit jau noskaņojies pēdējam kilometram

Trešā apļa sākumā man ziņoja, ka līdz otrajai vietai ir apmēram minūte. Skaidrs bija, ka tas ir tālu un par otro vietu nemaz nedomāju. Vairāk bažījos, cik tālu ir sekotāji, jo dzirdēju, ka informators Jevgēnija vārdu nosauca drīz vien pēc brīža, kad startam garām biju paskrējis es. Tiekot atkal uz gājēju celiņa, kas veda paralēli jūrai, nez no kurienes parādījās "otrā elpa", un likās, ka skrienas pavisam viegli, ko centos arī izmantot, cenšoties skriet ātrāk. Nelielais kāpums celiņa galā gan nedaudz ritmu izjauca, un pēc tam viegluma sajūta atkal pazuda. Turp-atpakaļ posmā Višķeru vairs neredzēju, viņš jau to bija paspējis izskriet, bet  pēc apgriešanās redzēju, ka arī Jevgēnijs ir tālāk no manis, salīdzinot ar otro apli šajā vietā, un sapratu, ka tik daudz jau nu pēdējos trīs ar pusi kilometros nepazaudēšu.
Nu jau piepūle bija visnotaļ liela, un skrējienu vēl arī sarežģītāku padarīja tas, ka par apli nācās apdzīt lēnākos skrējējus, brīžiem līkumojot vairāk nekā gribētos. Visbeidzot, izskrienot uz Kūrmājas prospekta, atlika vairs tikai skrējiens līdz “Lielajam dzintaram”. Zināju, ka tie ir apmēram 800 metri jeb nedaudz mazāk par 3 minūtēm. Tajā brīdī ieskatījos pulkstenī, kas rādīja 1h05', un tad sapratu, ka skrējiens būs izdevies varen ātrs, centos tomēr tempu līdz finišam saglabāt un pat nedaudz pielikt. Pirms finiša vēl kā nākas nopētīju, ka pa rotācijas apli tomēr var izskriet tikai pa īsāko ceļu, līdz ar to iepriekš trasi nogriezis nebiju, kas deva nelielu atvieglojumu.

Finišs

Pēdējais pagrieziens pirms finiša gan bija, manuprāt, ļoti neveiksmīgs - pilnā ātrumā pagriezties par 90 grādiem šaurā finiša koridorā, kur vēl uz līkuma nolikts karogs, kas trāpa tieši sejā, man likās savāda izvēle, bet tas netraucēja finiša līniju sasniegt trešajam ar rezultātu 1:08:21.
Šāds rezultāts būtu praktiski personīgā rekorda vērtē (Siguldā 2013.gadā skrēju 1:08:19, un tajā pašā gadā arī Kuldīgā 1:08:10 (kur trase gan bija nedaudz par īsu)). Tomēr, spriežot pēc Garmin mērījumiem, kas parasti pusmaratonā uzmēra ap 200 liekiem metriem, bet te dažam pat nesasniedza 21 kilometru, šķiet, ka arī šoreiz kādi 100-200 metri trase varētu būt bijusi īsāka par oficiālo pusmaratona garumu - 21097,5 metri.

Ar Jāni Višķeru pēc finiša salīdzinām pulskteņu rādījumus - Jānim rādīja 21.05 km, man 21.04 km

Ja trase patiesi ir bijusi par īstu, tad tas ir ļoti nepatīkami – skrienot vēl priecājos, cik korekti šoreiz bija nomarķēta trase arī visos līkumos. Kaut no otras puses rezultātiem šajā reizē tik un tā bija jābūt ļoti labiem - laikapstākļi skriešanai bija ideāli, un arī pati trase bija faktiski līdzena vien ar dažu metru kāpumu. Taču pat tad, ja rezultātam būtu jāliek klāt 30-40 sekundes, arī tas būtu varen labs iesākums sezonai. Arī pa apļiem izdevās visnotaļ vienmērīgs skrējiens, kaut pēdējā laikam tomēr nedaudz spēki ir gājuši mazumā (22'44", 22"40" un 22'58").
Jāuzsaka sacensību programmas plānojums, ka pusmaratonistu apbalvošana notika drīz vien pēc finiša, un tā notika atsevišķi no īsāko distanču, kas startēja tikai pulksten vienos, apbalvošanas. Ja vien nebūtu gribējis sagaidīt komandu apbalvošanu, kas notika pusčetros (un līdz tam arī vēl paspēt kārtīgi paēst pusdienas), tad varētu ātri apbalvoties un īsi pēc pusvieniem sacensību diena jau būtu galā un varētu doties mājup.
Bet komandu apbalvošanu šoreiz sagaidīt gribēju un vajadzēja, jo šo pirmo posmu mēs ar Adidas komandu vinnējām, Komandā šogad ir trīsarpus olimpieši – Ilona Marhele, Valērijs Žolnerovičs, Agnese Pastare un Anita Kažemāka (kura Rio normatīvu izpildīja, bet aizbrauca tās, kas bija ātrākas par viņu), līdz ar to ceram šogad nopietni pacīnīties par uzvaru komandu vērtējumā, ko iepriekšējos divus gadus izcīnīja Sportland/NIKE komanda.

Kliņģeris bija uz pusi mazāks kā kaste, toties šampanietis gan tika visiem.

Ar savu sniegumu Liepājā esmu patiesi apmierināts. Sanāca labāk kā cerēts, un, ja jau pagaidām vēl bez īpaša ātruma darba spēju tagad izskriet šādu rezultātu, tad skaidrs, ka varu skriet vēl ātrāk. Pēdējo mēnešu treniņprogramma acīmredzot ir nesusi augļus, un tagad, pieliekot klāt vēl ātruma darbu, vajadzētu būt vēl labāk. Tuvākajā laikā vēl vajadzētu tikt skaidrībā, ko darīt ar pavasara maratonu. Bet nākamais mačs šosejā jau pēc divām nedēļām Rēzeknes pusmaratonā.

Ar apmierinātu skatu uz dzīvi