Rīgas maratons

Savu desmito maratonu šoreiz skrēju Rīgā - Lattelecom Rīgas maratonā. Mērķi bija olimpiski - šoreiz vistiešakajā nozīmē, jo tieši Rīgā cerēju izpildīt olimpisko normatīvu, lai tiktu uz šī gada Olimpiskajām spēlēm Riodaženeiro. Līdz mērķim pietrūka 53 sekundes jeb nedaudz vairāk kā sekunde uz katru maratona kilometru. Kā neliels mierinājums neizpildītajam normatīvam bija finišēšana kā pirmajam no Latvijas maratonistiem un otro reizi manā maratonista karjerā paskriešana zem divām stundām un divdesmit minūtēm.
Kā jau maniem maratona aprakstiem ierasts - sanācis par maratonu ir uzrakstīt gana daudz. Tāpēc, lai lasīšana vestos vieglāk un nebūtu viss jāizlasa uzreiz, saliku katrai sadaļai apakšvirakstus - tā katru dienu var izlasīt pa mazumiņam par to kā man gāja Rīgas maratonā, un nākamajā reizē jau sākt atkal lasīt no nākamās apakšsadaļas - jāatceras tikai pie kura apakšvirsraksta iepriekšējā lasīšanas reize beidzās.

Gatavošanās maratonam

Ceļš uz šī gada Rīgas maratonu aizsākās jau drīz vien pēc pērn novembrī noskrietā Valensijas maratona, kad bija skaidrs, ka atlikusi tikai viena iespēja, lai pacenstos tomēr izpildīt četrgades mērķi - tikt uz Rio Olimpiskajām spēlēm. Līdz ar to mērķis ziemas periodā bija uzlabot vispārējo gatavību skriešanai, tai skaitā, mēģinot arī kaut nedaudz uzlabot savas pavājās ātruma īpašības, un tad, nākot tuvāk pavasarim, izlemt, kur tad īsti to maratonu skriet un sākt mērķtiecīgāku gatavošanos tieši maratona skriešanai.
Atšķirībā no pēdējiem trim gadiem, kad ziemā vismaz uz divām nedēļām sanāca aizbraukt uz treniņnometni un patrenēties skriešanai patīkamākos un siltākos apstākļos, šogad nekur aizbraukt nesanāca un viss ziemas gatavošanās periods tika pavadīts tepat Latvijā, krājot treniņu kilometrus un stundas pārsvarā agros darbadienu rītos un tumšos vakaros. Taču nebija jau šī ziema arī tik barga, lai būtu jāsaka, ka skriešanai apstākļi būtu gaužām nepiemēroti - mierīgā tempā šajā ziemā varēja skriet ārā bez kādām problēmām, un reizēs, kad treniņā bija kas ātrāks padomā, ātros kilometrus krāju Ogres manēžā.
Jau marta sākumā sāku nopietnāk domāt par to, kur tad īsti pavasarī skriešu maratonu. Domas bija dažādas, un viens no reālākajiem variantiem, ko apsvēru bija Hamburgas maratons aprīļa vidū. Iespējams, ka, ja būtu saņēmis atbildi no organizatoriem, tieši tur arī būtu maratonu skrējis. Taču beigās, izsverot dažādus par un pret, un, saprotot, ka aprīlī vēl pilna gatavība maratonam varētu nebūt, tad nolēmu, ka visticamāk maratonu skriešu tieši Rīgā/ Vienīgais būtiskākais mīnuss Rīgai bija tas, ka maija vidū var nepaveikties ar laikapstākļiem, un priekš maratona varētu būt par karstu. Taču skriešana maijā, toties ļautu pirms tam aprīlī vēl sajust sacensību sajūtu pirmajos Skrien Latvija posmos, kā arī atkristu dažādas lietas, kas saistītas ar braukšanu skriet kaut kur citur (ceļošanas plānošana, papildus izmaksas, būšana prom no mājām, savu līdzjutēju trūkums un tamlīdzīgi).
Ar pieteikšanos Rīgas maratonam gan uzreiz vēl nesteidzos. Kaut nu jau gatavošanās tika plānota ar domu, ka skriešana būs 15.maijā, tomēr, zinot kā iepriekšējās reizes ir bijis, kad svarīgākajā gatavošanās brīdī piezogas traumas, tad nolēmu, ka jāpiesakās maksimāli vēlu. Un tā nu pieteikts maratonam tiku tikai nedaudz vairāk kā divas nedēļas pirms starta. Iepriekšējos divus gadus, pārstāvot savu darbavietu (Latvijas pasta banka), Rīgā biju skrējis pusmaratonu un desmit kilometrus, šogad bija pienākusi kārta maratonam.
Ja janvārī kāds manu būtu prasījis, cik reāli man ir izskriet zem 2:19;00, kas ir olimpiskais normatīvs vīriešiem maratonā, droši vien būtu atbildējis, ka - "cerība jau ir vienmēr, bet baigi reāli tas laikam nav". Tomēr mēnešiem ritot, pārliecība, ka tas tomēr būtu iespējams, auga līdz ar sportiskās formas uzlabojumiem. Un, kad aprīļa sākumā Rēzeknē pusmaratonu noskrēju 1;09:01, kas ir ātrākais ko pavasara sākumā jebkad esmu skrējis, un ņemot vērā arī sajūtas šajā skrējienā, sapratu, ka tomēr pie veiksmīgas apstākļu sakritības normatīvs tomēr, iespējams, pa spēkam būtu. Tas gan nozīmētu, ka tikai nedaudz lēnākā tempā kā Rēzeknē būtu jānoskrien divas reizes garāka distance. Taču tā kā galvenie maratona treniņi vēl bija tikai priekšā, un Rēzeknē arī netika skriets uz pavisam svaigām kājām, tad maratons Rio normatīva robežās vairs nešķita kaut kas galīgi neizpildāms - un šīs domas vēl spēcināja tas, ka pirms diviem gadiem Barselonā taču jau biju skrējis 2:19:02 - tātad vismaz tik ātri maratonu skriet kaut kad mans ķermenis ir bijis spējīgs, un kāpēc gan lai tas to nespētu atkal.

Divas nedēļas pirms maratona Biķernieku pusmaratonā - ar pirmo numuru

Pēc starta Rēzeknē, kur tomēr skrēju ar visnotaļ lielu atdevi, sekoja vairāki starti, ko izmantoju kā treniņskrējienus. Vispirms devos uz Aizkraukles pusmaratonu, kur pirmo pusi skrēju vidējā tempā, bet otru pusi no pusmaratona jau aptuveni vajadzīgajā maratona tempā, tiekot finišā pie otrās vietas (1:13:41). Nedēļu vēlāk Biķernieku pusmaratonā, kas bija arī otrais Skrien Latvija posms, atkal pirmo daļu (šoreiz 3/4) skrēju vidēji ātri, savukārt pēdējo ceturto apli jau pavisam ātri, kas finišā atnesa ceturto vietu (1;10:33). Visbeidzot iepriekšējā nedēļas nogalē pirms maratona Daugavas stadionā pēc astoņu gadu pārtraukuma notika Latvijas čempionāts 10 000m skrējienā. Tā kā formāli ir nepieciešams normatīvs, lai varētu startēt šajā distancē arī Latvijas Olimpiādē, kas jūlija sākumā notiks Valmierā, tad plāns bija noskriet šo kā tempa skrējienu apmēram vajadzīgajā maratona tempā (3'17"-3'18"/km, tātad ap 32'50"-33'00" uz 10 000 metriem) vai mazdrusciņ ātrāk, pārāk arī nedomājot par citiem skrējējiem, bet vairāk pierast pie maratona tempa. Galu galā par spīti tās dienas karstajam laikam, izdevās ar salīdzinoši nelielu piepūli izskriet 32'34"5, reizē tiekot pie Latvijas čempionāta bronzas medaļas. Jāatzīmē interesants fakts, ka tieši pirmo tīrs vietu ieguvēji šo skrējienu izmantoja kā treniņu, savukārt pārējie gan laikam skrēja ar gana lielu atdevi.

Apļojot pa stadionu Latvijas čempionātā - te vēl pirmie apļi

Pirms maratona

Ar skrējienu Latvijas čempionātā visi kvalitatīvie treniņi maratonam nu bija aiz muguras, un atlikušajā nedēļā jau uzdevums bija dot organismam nelielu atpūtu un uzkrāt enerģijas rezerves garās distances veikšanai, izmantojot jau ierasto pirmsmaratona ēšanas režīmu. Pēc nelielā eksperimenta pirms iepriekšējā maratona Valensijā, kad bezogļhidrātu posmu sāku dienu ātrāk kā parasti, šoreiz atgriezos pie vecā plāna pirmdien, otrdien, trešdien iztikt bez ogļhidrātiem, un tad atlikušās dienas, it īpaši  ceturtdien un piektdien, jau atkal maksimāli uzpildīt glikogēna rezerves.
Maratonam arvien vairāk tuvojoties, pa galvu arvien biežāk arī sāka maisīties domas par maratonu, par skrējiena plānu, par Rio, par konkurentiem, par mērķiem un citām lietām. Trīs naktis pirms maratona paspēju jau nokavēt arī maratona startu - sapņi par ķibelēm maratona dienā, lielākoties tieši par starta nokavēšanu, ir bijuši gandrīz pirms katra maratona - tā ka šī jau bija diezgan sagaidāma lieta. Pēdējā nedēļā arī bija daudz domu par laikapstākļiem maratona dienā - vēl nedēļa iepriekš bija uznācis pamatīgs karstums, un bija skaidrs, ka +20 grādos maratonu skriet būs ļoti grūti. Taču, maratona dienai nākot tuvāk, prognozes pamazām paredzēja maratonam labvēlīgākas temperatūras. Kaut vēja un lietus paredzējumi pēdējās dienās mainījās ik pa pāris stundām, tomēr vismaz temperatūras ziņā bija skaidrs, ka liels karstums tomēr gaidāms nav. Karstumam gan centos tāpat būt gatavs, jo pēdējās divas nedēļās, pat dienās, kad temperatūra pa dienu pakāpās virs +20 grādiem, tik un tā centos skriet garajā treniņtērpā - tā kaut mazliet sevi pieradināt pie tā, kas varētu būt sagaidāms, ja maratons tomēr pēkšņi notiktu pie augstākām temperatūrām.

Šādi mēģināju pierast pie siltuma Aizkraukles pusmaratonā, pārējie bija izmetušies daudz plikāki

Maratona diena

Maratona rītā cēlos īsi pirms sešiem. Nepilnu desmit minūšu rīta rosme, nedaudz brokastu putras un krūze saldas kafijas ar pienu (nedaudz kofeīna enerģijai, bet galvenokārt tāpēc, lai būtu drošs, ka līdz startam nebūs problēma aiziet uz tualeti, jo gremošanas sistēmu kafija man iekustina varen labi). Un septiņos jau sēdos mašīnā, lai dotos uz Rīgu, pa ceļam vēl savācot mammu, kas bija apņēmusies man no visas sirds līdzi just klātienē trases malā.
Iepriekšējā dienā, izņemot savu tūkstoš seši simti sešdesmit trešo (1663) dalībnieka numuru, sarunāju, ka tikšu ielaists startā pirmajās rindās, jo nebiju drošs, ka ar tik lielu numuru mani priekšā tāpat vien laidīs. Tāpat man laipni tika atļauts savas mantas skrējiena laikā atstāt VSK Noskrien tempa turētāju teltī pie paša starta 11.novembra krastmalā, līdz ar to nebija jāsatraucas par rindām un mantu nodošanu kaut kur Doma laukumā, kas noteikti prasītu papildus laiku pirms starta.
Ātri pārģērbos, nedaudz paskrēju, diezgan raiti izstāvēju rindu uz tualeti un kļuvu vēl par pāris gramiem vieglāks (kafija arī šoreiz bija savu darbu izdarījusi), tad vēl nedaudz paskrēju jau nedaudz raitākā solī, novilku garās iesildīšanās drēbes, un devos uz starta līniju.

Uz starta līnijas - pārāk iesprindzis neizskatos

Startā beidzot bija iespēja satikt Jāni Višķeru, par kuru tāpat kā par Anitu Kažemāku visos pirmsstarta preses paziņojumos tika ziņots, ka centīsies izpildīt olimpisko normatīvu (vīriešiem 2:19:00, sievietēm 2:45:00). Taču atšķirībā no Anitas, kura šogad Latvijā sacensībās jau bija skrējusi, Jānis tikai nedēļas sākumā bija atgriezies no vairāk kā mēnesi ilgās nometnes Portugālē, tāpēc īsti skaidrs nebija par to, cik gatavs normatīvam viņš ir, un cik ātri plāno skriet. Startā tikai Jānim noprasīju, vai organizatori viņam tāpat kā Anitai nav piešķīruši "zaķi", kas turētu vajadzīgo tempu, uz ko viņš atbildēja, ka "zaķa" viņam nav un skriešot viens pats.
Arī mans mērķis bija olimpiskais normatīvs, taču zināju, ka vienkārši ar normatīva izskriešanu varētu nepietikt, ja Jānis finišēs pirms manis, jo savu maratonu vēl tuvākajās nedēļās plāno skriet arī Jānis Girgensons, kuram, lai arī tas būs pirmais maratons, tomēr potenciāls viņam ir noskriet vismaz 2:17 robežās, varbūt pat ātrāk. Un tā kā normatīvs jau ir Valērijam Žolnerovičam, un uz olimpiādi var braukt tikai trīs ar normatīvu, tad, noskrienot zem 2:19:00, bet paliekot aiz Jāņa Višķera, varētu nozīmēt, ka Rio tāpat ietu secen. Tā nu tapa mērķu saraksts svētdienas skrējienam:

• Mērķis A - izskriet vismaz 2:19:00 un būt ātrākajam no Latvijas
• Mērķis B - izskriet vismaz 2:19:00
• Mērķis C - izskriet ātrāk par 2:21:30 (tas tad būtu otrs ātrākais maratons - pirms 4 gadiem Roterdamas maratonā bija 2:21:30)
• Mērķis D - būt vismaz otram ātrākajam no Latvijas (biju diezgan drošs, ka tam pietiktu ar rezultātu ap 2:25).

Jebkas, kas būtu sliktāk par mērķi D noteikti būtu neveiksmīgs starts. Mērķi gan nebija pavisam korekti, jo to izpilde bija atkarīga ne tikai no manis, jo vietu izkārtojums jau ir atkarīgs arī no citu skrējēju veikuma tajā dienā, bet B, C un D patiesībā bija mērķi ar diezgan konkrētu laiku, un mērķa A izpilde būtu vienkārši kā ļoti labs bonuss mērķim B.

Sākumposms

Starta šāviens un lielais skrējiens var sākties. Pirmos 200 metrus līdz Vanšu tiltam vēl ir paliela burzma, bet tālāk jau skrējēji paretojas. Cenšos skriet ātri, bet tajā pašā laikā pārāk nepavilkties līdzi pirmajiem skrējējiem. Tā kā zinu, ka neesmu pagaidām spējīgs normatīvu izpildīt ar lielu rezervi, tad plāns ir censties noskriet visu distanci apmēram vienā tempā, cenšoties turēt tempu ap 3'17"/km, kas finišā dotu ap 2:18:40. Startā parasti kājās spēka vēl ir daudz tāpēc skriet ātrāk par vajadzīgo tempu ir pavisam viegli, bet tas var dārgi maksāt maratona beigu daļā.

Startā dažiem pat vēl cimdi

Pie pirmā kilometra atzīmes jau skrienu vienatnē. Ātrākie maratonisti un pusmaratonisti palielā grupā ir kādu gabalu priekšā, aiz viņiem ar nelielu atstarpi spilgti dzeltenā kreklā (laikam, lai es viņu distancē labi varētu redzēt) Jānis Višķers, vēl gabalu iepakaļ esmu es. Pirmais kilometrs pulkstenī nopīkst tieši pie pirmā kilometra atzīmes trasē - 3'10". Nedaudz par ātru, bet pirmajam kilometram piedodami.
Otrajā kilometrā skrienam jau gar pirmo dzirdināšanas punktu, Paķeru glāzi ko uzliet uz galvas. Pirms starta kārtīgi biju izpētījis, cik bieži un kur būs dzirdināšanas punkti. Zinu, ka viena no svarīgākajām vietām, kur obligāti pie ūdens jātiek ir Basteja bulvāra punkts ap 11.kilometru, jo aiz tā ir lielākais pārtraukums līdz nākamajam punktam - aptuveni četri kilometri. Nekādu speciālo dzērienu man trasē nav, vien mammai pirms starta atstāju vienu pudeli ar ūdeni ("Ogres krāna") atjauktu ar Isostar želeju - ja nu kaut kur baigi sagribās dzert. Šortu kabatā pirms starta vēl ieliku mazo tūbiņu Isostar Energy Booster želeju, kas it kā esot gana šķidra, ka to varot dabūt iekšā bez ūdens - tā gan paredzēta kaut kad distances beigu daļai. Pārējā laikā plāns ir sevi dzesēt (diezgan aktīvi svīdu arī šajos maratona +10...+12 grādos), lejot uz galvas ūdeni katrā punktā, un censties dabūt arī pa kādam malkam enerģijas dzēriena.

Vēl tikai nedaudz vairāk pat trim kilometriem

Atšķirībā no vairākiem citiem maniem maratoniem, kad parasti pirmos kilometros ir vairāk vai mazāk, bet tomēr jūtama viegluma sajūta, te jau pirmajos kilometros jūtu, ka nekāda baigā viegluma nav - visu laiku ir aktīvi jāstrādā, lai tiktu uz priekša. Nevarētu teikt, ka piepūle sākumā ir ļoti liela, bet nav arī tā, ka baigi varētu apkārt skatīties. Laikam arī tāpēc daudz ko no tā, kas bija gar trases malu šoreiz neredzēju. Dzirdēju līdzjutēju saucienus, pa kādam līdzjutējam arī redzēju, bet neredzēju ne Vecrīgas panorāmu no Vanšu tilta, ne Brīvības pieminekli pilnā garumā, ne Krasta ielas būves, pat ne lielo arēnu Rīga. Skats šoreiz bija vērsts tikai uz priekšu un apkārt notiekošo vairāk šoreiz uztvēru ar ausīm un mazāk ar acīm.
Kaut kur ap trešo kilometru sāku nedaudz just atkal savādās muskuļus savelkošās sajūtas apakšstilbu priekšpusē, ar ko Valensijas maratonā pērn nācās sadzīvot līdz pat astoņpadsmitajam kilometram. Pēc Valensijas secināju, ka iemesls varētu būt tas, ka kājas nav radušas skriet mača apavos, līdz ar to trieciens uz katru soli ir pārāk liels un nepierasts. Tāpēc šajā sagatavošanās ciklā gandrīz visus kvalitatīvos treniņus centos skriet tieši sacensību apavos (gan ne tajos, ko vilku tieši maratonā - šim nolūkam labi noderēja iepriekšējo sezonu Adidas mača apavi). Iespējams, ka šī pārmaiņa tomēr savus augļus bija nesusi, jo neskaitot īso brīdi, kad savelkošās sajūtas pirmo reizi pamanīju, vairāk tās par sevi manīt nelika (iespējams, ka sajūtas pat vispār bija tikai galvā, no bailēm, ka mani varētu sagaidīt tikpat sāpīga skriešana kā Valensijā).

Līdzjutēju plakāts

Ceturtajā kilometrā, pirmo reizi šķērsojot Vanšu tiltu, pamanīju kolēģi Guntu ar fotoaparātu rokā, kas kaut ko uzsauca. Zināju, ka kaut kur trases malā bija solījuši būt vēl pāris līdzjutēji, ko biju aicinājis nākt atbalstīt mani - personīgi uzmundrinājumi tomēr kaut uz brīdi ļauj pielikt soli nedaudz ātrāk. Taču kopumā agrajā rīta stundā (starts tomēr pusdeviņos svētdienas rītā) maratona līdzjutēju trases malās bija gaužām maz, Ņemot vērā to, ka laiks arī nebija silts un saulains, kas būtu patīkams līdzi jušanai, bet noteikti ne skriešanai, cilvēku trūkums ielās bija visnotaļ saprotams. Taču arī tie retie maratona skatītāji, kas ielās bija iznākuši, iespējams, pavērot kādu sev pazīstamu skrējēju, tikai retais izteica kādus uzmundrinājumus citiem skrējējiem. To noteikti mums vēl ir jāpamācās no citu valstu maratoniem, kur bieži vien malās stāvošie atbalsta katru skrējēju, ne tikai sev zināmos. Lielisks piemērs tam kādus es biežāk gribētu redzēt maratona līdzjutējus bija kāda ārzemnieku senioru grupiņa Ķīpsalā pie Islande Hotel, kas ļoti sparīgi maratonistus atbalstīja gan pirmajā aplī, gan arī pēc vairāk kā pusotras stundas, kad Ķīpsalai bija jāskrien cauri otro reizi.

Ķīpsalā

Ķīpsalā pie jau minētās Islande Hotel bija maratona piecu kilometru atzīme. Te distancē pavadītais laiks bija 16'23", kas bija 4"-5" sekundes zem normatīva grafika - pagaidām viss pēc plāna. Šeit gan atcerējos par to, ka biju aizmirsis pirms starta noņemt pulkstenim AutoLap starplaiku ik pēc kilometra. Tā kā, pulksteņa GPS rādījumi parasti vienmēr kilometra tempu rāda kādu 1"-2" ātrāku kā patiesībā, tad pārāk liela sekošana GPS rādījumiem var maldīgi radīt priekšstatu, ka tiek skriets ātrāk nekā patiesībā - maratonā, kur kilometri tomēr mērīti ne ar GPS pulksteņiem, bet precīzākām metodēm, tomēr būtu jāvadās pēc atzīmēm trasē. Tomēr pirmsmaratona domu, ka vajadzētu pāriet uz manuālu starplaiku spiešanu ik pēc 5 kilometriem, atslēdzot AutoLap iespēju, biju no rīta aizmirsis. Tā nu visu distanci man pulkstenis ziņoja par GPS samērīto ātrumu, kaut tomēr centos piefiksēt, cik daudz tajā brīdī atpalieku no kārtējā kilometra atzīmes distancē. Papildus tam gan ik pēc pieciem kilometriem tomēr centos nospiest faktisko piecu kilometru laiku (piemēram, pirmajā piecu kilometru atzīmē biju 18 sekundes pēc tam, kad pulkstenī nopīkstēja 5.kilometrs).  Varu gan uzteikt to, ka katra kilometra atzīme Rīgā bija skaidri atzīmēta, citos maratonos esmu redzējis ka atzīmes trases malā ir tikai ik pēc pieciem kilometriem), un tad jau savu tempu kontrolēt ir vēl grūtāk.
Ķīpsalā sākuma kilometru plašās ielas nomainīja diezgan šauras ieliņas ar sliktāku segumu. Tā vienā brīdī, kad uz brīdi pametu galvu sāņus, šķietami pamanot pazīstamu atbalstītāju trases malā, ar puspēdu iekāpu ar ūdeni pilnā bedrē - te nebija tālu, ka būtu izmežģījis potīti, ja trāpījums bedrē būtu bijis nedaudz precīzāks. Vēl gabaliņu tālāk sekoja posms, kur visas ielas platumā bija milzīga peļķe, un pa vidu bija palikusi vien divu pēdu  platumā bezūdens asfalta josla. Es izskrēju ar sausām kājām, bet skaidrs, ka tai vietai gāja pāri lielās maratona masas, lielākā daļa tur bija ar slapjām kājām.

Ķīpsalas peļķes

Skrienot jau laukā no Ķīpsalas pa Ķīpsalas centrālo ielu, kur bija pārsimt metrus garš turp atpakaļ posms, kur iela bija sadalīta divās daļās ar lentu un barjerām, varēja labi redzēt, ka puse no ielas ir krietni par šauru lielajam maratona un pusmaratona skrējēju pūlim - skaidrs, ka ar laiku, maratonam augot vēl vairāk, no trases Ķīpsalā būs jāatvadās, vai arī jāizdomā, kā izvest pa Ķīpsalu, lai nebūtu skriešana pa vienu un to pašu ielu abos virzienos. Uzmundrinājumus no pretī skrienošajiem gan šeit varēja dzirdēt ļoti daudz, kas patiešām bija patīkami, taču, domājot par trases caurlaidību, šis posms īsti piemērots maratonam nebija.
Izskrienot no Ķīpsalas atpakaļ uz Vanšu tiltu, uzmundrinājuma vārdus uzsauca Gustavs, kuru biju jau redzējis skrienot iekšā Ķīpsalā un kurš līdzjutēja pienākumus svētdien pildīja, paspējot pabūt abos Daugavas krastos gan Ķīpsalā, gan Hanzas ielā. Drīz vien Vanšu tilta pretējā braukšanas pusē jau varēja redzēt jau atpakaļ uz centru skrienošos - vispirms pusmaratona līderi, pēc tam arī maratonistu grupu un vēl dažus pusmaratonistus. Redzēju, ka no līderiem jau ir iepalicis Dmitrijs Serjogins, kurš bija plānojis skriet pusmaratonu ap 1h08'. Vēl gabaliņu tālāk bija arī Jānis Višķers, bet drīz vien apgriešanās punktā biju arī es, un te uz aci atstarpe līdz Višķeram bija ap 20 sekundēm. Apgriešanās punktā pie Slokas ielas atkal jau pamanīju vairākus līdzjutējus, kas bija atnākuši atbalstīt tieši mani.

Vientulībā uz Vanšu tilta

Atpakaļ uz centru

Atpakaļvirzienā uz Vanšu tilta bija 10 kilometru atzīme, kur pulkstenis rādīja 32'52" - joprojām tās pašas 4"-5" iekļaujoties normatīva grafikā. Uz tilta gan vairāk varēja just pretvēju, kas gan vairāk pūta no sāniem, un bija skaidrs, ka posmā pa Krasta ielu noteikti sanāks skriet pretvējā.
Lejup skrienot no Vanšu tilta pa gabalu redzēju, ka Višķers jau ir panācis Serjoginu, un abi skrien kopā - vismaz Jānim uz brīdi bija kompānija. Tālāk jau sekoja pagrieziens uz Basteja bulvāri, kur bija stratēģiski svarīgais dzeršanas punkts, kuru nedrīkstēja palaist garām. Veiksmīgi atkal nolējos ar ūdeni - to darīju katrā punktā, un lai arī uz brīdi biju varen slapjš, tomēr jau pēc pāris kilometriem atkal biju sauss un jutu, ka sāk parādīties atkal sviedru lāses uz sejas - pat šajā ne ļoti siltajā laikā organisms uzkarsa diezgan jūtami, tāpēc dzesēšanās ar ūdeni bija tieši kas vajadzīgs. Uz Basteja bulvāra vajadzēja būt arī uzmanīgam, skatoties zem kājām, jo, izvēloties ideālo trajektoriju, nācās šķērsot ielas vidū esošo bruģi un tramvaja sliedes pat trīs reizes.

Šis gan bija jau 39.kilometrā,
bet te var redzēt Basteja bulvāra sliedes un bruģi

Nu jau biju pie Brīvības pieminekļa, kur visā maratona posmā bija viena no patīkamākajām vietām - dejotāju izveidotā Kultūras goda sardze radīja patiešām pacilājošu sajūtu. Tālāk skrējiens turp atpakaļ pa Brīvības ielu, kur vēlreiz bija iespēja novērtēt, cik tālu iepalieku no līderiem. Vēlreiz gar Brīvības pieminekli un kārta bija pienākusi Vecrīgas bruģa šķērsošanai. Bruģētais posms Vecrīgā sanāk aptuveni 200-300 metri, taču arī šādā īsā posmā zem kājām jāskatās, jo pamats tomēr tik līdzens kā asfalts nav. Ja pirmajā reizē skrienot cauri Vecrīgai bruģis tik pat kā netraucēja, tad pēdējā kilometrā ar sagurušām kājām nelīdzeno bruģa pamatu šķersot jau bija daudz mazāk patīkami. Piemēram, Kopenhāgenas maratonā savulaik bruģētie posmi esot bijuši noklāti ar lieliem pārklājiem, lai segums līdzenāks un lietus laikā tā neslīd - varbūt 300m garu skrējienu pa sarkano paklāju var ieviest arī Rīgas maratona rīkotāji - gan skaisti izskatīsies, gan arī skrējēji būs priecīgi.
Tuvojoties Rīgas domei, pa gabalu redzēju, ka Dmitrijs Serjogins noiet no trases, tātad viņš bija nolēmis izstāties - acīmredzot saprata, ka cerēto rezultātu nesanāks izskriet. Turpat bija arī četrpadsmitā kilometra atzīme - tātad trešdaļa distances jau garām, bet lielākā daļa tomēr vēl priekšā.

Tuvojamies pusei no maratona

Izgriežoties uz krastmalas virzienā uz Krasta ielu jau ļoti labi varēja sajust vēju, kas pūta sejā. Nevarētu teikt, ka tas bija ļoti stiprs, taču pilnīgs bezvējš arī nebija un ik pa brīdim pacīnīties ar vēju sanāca diezgan jūtami. Uzreiz aiz spīķeru kvartāla bija 15.kilometra atzīme, kur konstatēju,ka joprojām turos zem grafika - kārtējos piecos kilometros dažas sekundes atkal bija iegūtas un nu jau kopumā biju apmēram desmit sekundes ātrāks par vajadzīgo. Priekšā gan mani sagaidīja vēl nepilni četri kilometri pretvējā pa Krasta ielu, tā ka te noturēt ātrumu būs īpaši svarīgi.

Rātslaukumā uz bruģa

Pie piecpadsmitā kilometra atzīmes bija arī kārtējais mūzikas punkts, kurā bija dīdžejs ar mikrofonu. Kaut arī šie punkti arī nedaudz padarīja možāku prātu, jo skanēja mūzika, un posmos, kur cilvēku gar trases malām nebija, arī pa mikrofonu runātais patīkamā ziņā pātrtrauca apkārt esošo klusumu, tomēr mikrofonu operatoru runātais gan pārsvarā bija diezgan nesakarīgs - katrā ziņā bija skaidrs, ka par skriešanu lielākajai daļai saprašana bija maza. Tā, piemēram, vīrs ar mikrofonu 18.kilometrā skaļi vairākas reizes atkārtoja, ka tieši pie viņa esot tieši puse no maratona. Vēl kādā punktā runātājs vairāk uzmanības pievērsa tam, kas notiek ārpus trases, par skrējējiem īpaši neliekoties ne zinis. Savukārt Ķīpsalas mūzikas punktā runātājs abas reizes, kad skrēju viņam garām komentēja, ka skrējēji viens otram dzenas pakaļ un viņiem pakaļ vēl dzenas motocikls - domāts, protams, bija ar humoru, bet tajā brīdī galīgi nelikās skaidrs kāpēc tā vietā, lai tieši atbalstītu ar uzmundrinājumiem garām skrienošos, stāsta kaut kādas pasakas. Arī piecpadsmitā kilometra runātāja sākumā runāja kaut ko ne par tēmu, taču patīkami bija dzirdēt, ka īsi pēc tam, kad biju viņai jau garām, kāds bija pateicis kā mani sauc un tad vismaz mikrofonā dzirdēju savu vārdu. Par to, ka vārdā mani neviens no šiem runātājiem nesauca, gan varu vainot tikai sevi, jo skaidrs, ka visi skrējēji viņiem ir vienādi un vārdus var nolasīt tikai no numuriem. Taču tā kā pieteicies biju pavisam vēlu, tad tiem uz numura bija uzdrukāts tikai dalībnieka numurs, tiem, kas bija pieteikušies laicīgāk bija arī vārds, un tad jau varbūt savu vārdu būtu dzirdējis biežāk.
Lai kā arī nebūtu ar to atbalstīšanu trasē, Krasta ielas posms bija viens no klusākajiem atbalstīšanas ziņā (kluss gan uz Krasta ielas nebija, jo pretējā pusē satiksmes kustība turpinājās un mašīnas jau troksni rada gana lielu). Tuvojoties Krasta ielas tālajam galam, paskrēju garām pusmaratona apgriešanās punktam, kas bija aptuveni kilometru tuvāk kā maratonistiem. Pēc tā jau tad sāku gaidīt, kad ieraudzīšu pretī skrienam ātrākos maratonistus, un varēšu arī saskaitīt, kuru vietu starp maratonistiem pagaidām ieņemu. Drīz vien jau maratonisti bija redzami - seši Āfrikas sportisti grupiņā, viens nedaudz tālāk iepalicis, tad pēc krietna gabala Jānis un pēc brīža apgriešanās vietā biju arī es - tātad kopā devītais. Līdz Jānim gan šajā brīdī likās ka atstarpe ir krietni lielāka kā uz Vanšu tilta (pēc starplaikiem tā arī bija - atstatums bija pieaudzis līdz ~30-35 sekundēm).
Apgriežoties beidzot vējš vairs sejā nepūta un skriešana kļuva nedaudz vieglāka. Nu jau atkal tuvojos pusmaratonistu apgriešanās vietai, un tieši pirms manis apgriezās sieviešu līderu grupiņa ar Jeļenu Prokopčuku, lietuvieti Rasu un Ilonu Marheli, kā arī vairāki viņām sekojošie vīrieši. Nu vismaz bija kāds ko uz brīdi ķert rokā, kaut arī saprotot, ka viņi skrien kilometrā sekundes piecpadsmit lēnāk, zināju, ka tāpat ilgi jau priekšā viņus neredzēšu. Tajā brīdī arī tieši bija mana divdesmit kilometru atzīme, kur kopējais laiks bija 1:05:50, kas nozīmēja, ka Krasta ielas vējā esmu nedaudz piezaudējis un te biju tieši 2:19:00 nepieciešamajā laikā.
Sieviešu pusmaratona līderes - Jeļena un Rasa, nu bija sākušas skriet nedaudz sparīgāk, jo viņām tuvojās finišs, un, ja viņām sekojošos puišus biju apdzinis visai ātri, tad meiteņu noķeršana prasīja nedaudz vairāk laika. Taču drīz vien biju klāt un garām arī viņām. Turpmāko kilometru varēju dzirdēt, kā no pretplūsmā skrienošajiem skrējējiem, kam Krasta ielas posms vēl tikai priekšā, skanēja daudz uzmundrinājumu Jeļenai. Iespējams, tas nedaudz arī man uzlaboja skriešanas omu, un šeit skrējās tīri sparīgi.
Pusmaratona atzīme gan īpaši atzīmēta nebija - bija divdesmit pirmais kilometrs, bet puse jau ir tikai vēl pēc gandrīz 100 metriem, un tad nu uz aci sapratu, ka tur esmu vien dažas sekundes zem vajadzīgā 1:09:30 un dažas sekundes virs pirms starta plānotā 1:09:20.

Puse jau garām

Pamazām tuvojos arī 11.novembra krastmalai, kur jūtami pieauga troksnis - gan tāpēc, ka tur vienkārši bija daudz cilvēku, gan arī tāpēc, ka tieši tad finišā gaidīja Jeļenu Prokopčuku. Pirms paskriešanas zem Akmens tilta pamanīju kaut kur no pakalniņa skaļi saucošo mammu. Spilgti sarkanajā jakā viņu trases malā varēja redzēt tikpat labi kā Jāni Višķeru dzeltenajā distancē man priekšā. Zem Akmens tilta arī paskrēju garām pusmaratonu skrienošajam Kārlim Vīksnem, kam uzsaucu, ka pēdējais laiks sākt kāpināt finišam.

Ar pārliecību dodos otrajā aplī

Skrienot garām finiša līnijai uz otro apli troksnis bija patiešām pamatīgs, kas iedeva tik pamatīgu enerģijas devu, sāku pat balsī dungot līdzi skanošo "I would walk 500 miles". Taču troksnim nebija lemts būt ilgu laiku, un, izskrienot zem Vanšu tilta pie Citadeles jau likās, ka esmu nokļuvis pavisam citā laikā - apkārt bija teju kapa klusums, neviena cilvēka un sajūta bija it kā būtu viens pats izgājis svētdienas rītā paskriet pa vēl gulošo pilsētu. Bija skaidrs, ka īstais pārbaudījums tikai tagad sāksies.
Pagriezienā no Eksporta ielas gar Viesturdārzu pa gabalu saskaitīju, ka līdz priekšā skrienošajam Jānim ir aptuveni trīsdesmit sekundes.
Klāt bija kārtējā dzirdināšana un pēc tās sekoja aptuveni piecu kilometru posms pa Skanstes ielu apkārt Arēnai Rīga. Vēl pirms Skanstes ielas atkal trases malā bija Gustavs, kurš paziņoja, ka es izskatoties ļoti labi - par to, protams, biju priecīgs. Neviļus biju palaidis garām divdesmit piektā kilometra atzīmi, un tāpēc biju patīkami pārsteigts, ka pēc laika pamanīju jau plāksnīti ar cipariem 26 - viens kilometrs pazudis nemanot. Pēc rezultātu starplaikiem divdesmitpiektajā biju bijis pēc 1:22:05 vai kādu sekundi vēlāk - aptuveni 15 sekundes zem grafika - acīmredzot Krasta ielas vējš mugurā un starta-finiša zonas šķērsošana bija veikta gana raitā tempā.

Pie Viestura dārza ar Triumfa arku fonā

Pēdējā trešdaļa

Skanstes ielā sāka likties ka priekšā esošajam Jānim palēnām tuvojos. Pie AB.LV ēkas biju pārsteigts sadzirdot trases malā kolēģi Juriju, kurš atbalstīja patiešām sparīgi, gabaliņu arī cenšoties paskriet līdzi, lai līdzi jušana sanāktu ilgāk. Pēc brīža bija vienīgais mūzikas punkts, kurā beidzot tiku jau laikus nosaukts vārdā - te pie mikrofona bija ogrēnietis Andris Krauja. Drīz vien no Skanstes ielas nogriezos un nu jau likās kā Jānim esmu vēl vairāk pietuvojies. Vēl pēc pusotra kilometra bija kārtējais mūzikas punkts, kur meitene ziņoja, ka līdz finišam esot tieši 13.3 kilometri. Sapratu, ka nu jau atlikušas mazāk par  45 minūtēm ko skriet - kas tajā brīdī likās diezgan maz.
Pēc brīža atkal trase izveda uz Skanstes ielu un te jau biju noķēris vienu no Āfrikas skrējējiem, kuram drīz vien arī paskrēju garām. Paskrēju garām gan viņam atkal vietā, kur vēlākie maratonisti droši vien saslapināja kājas - šeit bija turp atpakaļ posms atdalīts ar lentu, un pa visu manu pusi bija milzīga ūdens peļķe, līdz ar to nācās ieskriet pretējā skriešanas virzienā, lai nenāktos tālāk skriet ar slapjām kājām.
Atkal jau trase atgriezās Rīgas centrā, un izgriežoties uz Pulkveža Brieža ielas sapratu, ka nu tas jau ir vairs laika jautājums, kad priekšā skrienošo Jāni noķeršu. Te pie trīsdesmitā kilometra atzīmes atkal bija kolēģis Jurijs, kur atkal centās mani kārtīgi motivēt ar atgādinājumiem par normatīvu un Rio. Šajā brīdī biju vēl divas sekundes ātrāks par normatīva grafiku.

Pēc brīža Jānis tiks noķerts

Uz Elizabetes ielas īsi pirms kārtējā dzeršanas punkta mamma piedāvāja manu dzeršanas pudeli, no kuras dažus malkus padzēru, bet tāpat pieskrēju arī pie lielā ūdens punkta, lai uzlietu sev ūdeni arī uz galvas - pudelē esošo "Ogres krāna" un želejas maisījumu uz galvas būtu liet diezgan muļķīgi.
Izgriežoties uz Valdemāra ielas Jānis, kuram līdzās brauca motocikls ar kameru jau bija pavisam tuvu priekšā, un līdz Vanšu tiltam biju jau viņu noķēris. Otrreiz skrienot augšup tiltā Vanšu tilts jau šķita krietni stāvāks kā pirmajā reizē un nu jau bija jāpiepūlas krietni vairāk. Uz brīdi Jānis iesēdās man aiz muguras, taču tas nebija uz ilgu - tilta vidū kaut kur pie 32.kilometra jau biju viens pats. Līdzās Jānim arī palika motcikls ar kameru, kam bija jāseko ātrākajam Latvijas skrējējam - beidzamajos kilometros līdzās braucoša motocikla klātbūtne noteikti skrējienu būtu padarījusi nedaudz vieglāku.
Uz tilta beidzot ar nelelām grūtībām izķeksēju no aizmugurējās šortu kabatas visu distanci tur kūļājošos želejas tūbiņu, jo sapratu, ka tas ir pēdējais brīdis, lai uzņemtu papildus enerģiju. Iespiedu nedaudz tūbiņas satura mutē, taču man tā galīgi nelikās viegli dabūjama lejā bez ūdens palīdzības - salda un bieza masa, tāpēc centos to tikai norīt pa mazām porcijām, turpmākos piecus kilometrus turot rokā, ar vienu pirkstu aizspiežot tūbiņas atvērto galu.
Atkal jau bija klāt Ķīpsala, un pirms Ģipša fabrikas nelielais 2-3 metru uzkalniņš tagad jau likās diezgan jūtams pacēlums. Ķīpsalas tālajā galā kārtējā dzirdināšana, atpakaļ pa šauro joslu cauri lielajai peļķei un nu jau klāt bija 35.kilometrs. Starplaikos pulkstenis man rādīja vairs tikai pilnas minūtes, un pārslēdzu uz astronomisko laiku. Skriets bija 1:55:33, un ātrumā aptuveni sarēķināju, ka atlikušie 7.2 kilometri būtu jāpieveic mazāk kā 24 minūtēs, un jaut tad sapratu, ka laikam tomēr līdz normatīvam finišā būs visticamāk pavisam nedaudz par īsu, taču turpināju censties (tajā brīdī patiesībā jau biju 15 sekundes lēnāks par grafiku).

Izskatās, ka tūlīt apkritīšu - cenšos pēc apgriešanās ar
lielu virāžu izvairīties no pēdas krampjiem

Pēc Ķīpsalas atkal tuvojos apgriešanās punktam Vanšu tilta galā, kur jau pa gabalu redzēju savus līdzjutējus nu jau plakātiem, virsū rakstīto pa gabalu gan saskatīt nevarēju. Apgriežoties abas pēdas savilka krampī un centos maksimāli sagrupēties un atbrīvoties, lai pēdas atlaistu. Nedaudz sajutu arī krampjainu sajūtu vienā no augšstilbiem. Pēc apgriešanās pagāja labs brīdis kamēr pretējā pusē ieraudzīju pretī skrienošo Jāni, viņš bija iepalicis jau diezgan krietnu gabalu, un nu jau bija skaidrs, ka viņš mani noteikti nepanāks.
Sapratu, ka līdz finišam vairs ir nedaudz vairāk kā četri kilometri, un tiekot pāri tiltam jau būs vieglāk, jo Vanšu tilta galā jau būs jāskrien uz leju. Uz tilta vēl pamanīju malā stāvošo Kristapu Bērziņu, kurš lai arī bija startējis maratonā, bet te jau bija saģērbies garajā tērpā un uzsauca, ka labi eju un būšot zem 2:20.
Uz Basteja bulvāra šoreiz vairs neskrēju pa ideālo trajektoriju, lai nebūtu atkal trīsreiz jāšķērso bruģis un sliedes un pirmo līkumu izgriezu par ārmalu pa asfaltu. Vēl pēdējo reizi uzlēju sev uz galvas ūdeni. Pie Bastejkalna atkal dzirdēju mammas uzsaucienus. Divas dienas pirms maratona biju jau nopētījis, ka tieši pretī darba vietai ir četrdesmitā kilometra atzīme un zināju arī, ka pie Ministru kabineta ir 41.kilometrs, tāpēc beigu daļu zināju labi un zināju, cik laika no katras vietas būs aptuveni atlicis līdz finišam. Kad pie 40.kilometra nospiežot pulksteni tas rādīja 2:12 (sekundes neredzēju), tad sapratu, ka normatīva izpildīšanai līdz finišam būtu jātiek ātrāk par septiņām minūtēm, kas pilnīgi noteikti tajā brīdī nebija reāli, un te jau pilnīgi droši zināju, ka normatīva nebūs (patiesībā būtu vajadzējis noskriet atlikušos nedaudz vairāk kā divus kilometrus 6'37").

Pēdējo reizi uz Vanšu tilta

Pretī gabalu iepriekš biju redzējis piektā vietā esošo sportistu, jo zināju, ka esmu sestais, un sapratu, ka viņu apdzīt tomēr neizdosies. Esot sestajā vietā vēl kādu laiku iepriekš nospriedu, ka nebūtu slikti finišēt piektajam - piektā vieta absolūtā vērtējumā bija pēdējā, kas tika pie nelielas prēmijas.
Apgriešanās punktā pie Stabu ielas centos apgriezties ar lielu rādiusu, taču tik un tā nedaudz atkal pēdu savilka krampī, taču tas atkal veiksmīgā kārtā ātri pazuda. Zinot, ka normatīvs nebūs, sapratu, ka vismaz zem 2:20 jau nu būs diezgan droši, un šos pēdējos kilometrus, lai arī skrēju tikpat sparīgi, tomēr iespējams, dažas sekundes ātrāk vēl spētu. Ieskrienot Vecrīgā pie Līvu laukuma jau pa gabalu dzirdēju mammas saucienus, ko dzirdēju pēc tam jau esot labu gabalu pēc paskriešanas viņai garām. Vēl nelīdzenais posms ar bruģi, Rīgas dome, un pirms pagriešanās uz krastmalu arī atzīme ar 42.kilometru, kur pulkstenis rādīja dažas sekundes virs 2:19. Vēl pēdējie divsimt metri, malā lielajā ekrāna pamanu, ka uz ekrāna rāda Jāni, kurš ir vēl kaut kur uz Brīvības ielas. Jau īsi pirms paša finiša pamanīju, ka finiša pulksteņa sekundes jau skaita četrdesmitās sekundes, tāpēc pieliku vēl soli, lai būtu drošs, ka būšu zem 2:20. Finišā 2:19:52.5 - nepilnas 53 sekundes līdz Rio olimpiskajam normatīvam, sestā vieta kopvērtējumā, priekšā palaižot vien piecus Āfikas pārstāvjus.

Finiša taisne. Izskatās, ka cenšos

Pēc finiša

Ieskrienot finišā tur bija visnotaļ liels bardaks. Paralēli vēl finišēja diezgan daudzi pusmaratonisti. Skaļrunī neviens neziņoja, ka nācu finišā, un tikai īsu brīdi pēc tam, kad jau biju finišējis, organizatori saprata, ka esmu finišā, un tiku novirzīts pie lielā reklāmu banera, pie kura tika sniegtas intervijas. Pēc nelielas pauzes, kurā centos atgūties izdzerot diezgan daudz ūdeni, ik pa laikam nedaudz pagrīļojoties - laikam tomēr spēki bija patērēti daudz, tiku nointervēts gan 360TV, gan LNT ziņām, gan PBK kanālam. Pēc tam jau pie finiša žoga varēju beidzot satikt arī savus līdzjutējus, kas, iepriekš esot dažādās trases malās, nu visi bija vienkopus. Liels paldies viņiem par atbalstu un paldies arī pārējiem, kas juta līdzi neklātienē!

Intervējamā lomā pēc finiša. Pēc maratona sapratu, ka nebiju padomājis par frizūru

Pēc tikšanas laukā no finiša zonas, lēnām aizčāpoju līdz masāžas zonai, kur ātri vien noorganizēju, ka maratonistiem nav jāgaida rindā kopā ar pusmaratonistiem un uzreiz tiku pie vienas no labākajām pēcfiniša masāžām. Pēc masāžas labprāt būtu nomazgājies siltā dušā, bet tā šogad nez kāpēc nebija noorganizēta - it kā esot gaidījuši dušu (=lietu) no gaisa, bet domāju, ka, salijuši aukstā lietū, finišētāji labprāt būtu gribējuši sasildīties siltā dušā. Pārģērbos, un atlikušo laiku līdz Latvijas ātrāko maratonistu apbalvošanai pavadīju kavējot laiku maratonistu našķošanās zonā - arī šeit nedaudz sanāca vilties, jo padzerties varēja dabūt vienīgi alu vai aukstu ūdeni. Alu nedzeru ne alkoholisku, ne bezalkoholisku, auksts ūdens arī vēsumā diez ko neprasījās - būtu gribējies kaut ko siltu vai citādi enerģētisku.
Ātrāko Latvijas skrējēju apbalvošanā uz pjedestāla stāvēju es, Jānis Višķers, kurš pēdējos kilometros pārejot uz brīdi soļos finišēja pēc 2:27:07 - viņam maratona pēdējie kilometri bija izvērsušies varen grūti. Savukārt trešais bija Anatolijs Macuks, kuram pietrūka trīs sekundes lai paskrietu zem 2:30.
Tā kā pēc finiša biju apsolījis, ka vakarā vēl ieradīšos LNT uz tiešraidi maratona apskatam - ātrāko Latvijas skrējēju piedalīšanās šajā raidījumā ir teju standarta lieta jau vairākus gadus. Līdz vakaram atlikušo dienas daļu pavadīju kārtīgi paēdot un cenšoties nedaudz pagulēt, ko gan īsti neizdevās izdarīt - organisms vēl nespēja kā nākas nomierināties, lai iemigtu. Vakarā trīs vai četras minūtes sanāca parunāt LNT studijā, pēc tam devos atpakaļ uz Ogri, un ar to arī maratona diena bija galā.

Latvijas trīs ātrākie maratonisti Rīgas maratonā - no kreisās Jānis Višķers, Renārs Roze, Anatolijs Macuks

Secinājumi pēc maratona

Apskatot pirms starta noliktos mērķus ir skaidrs, ka ne A, ne B mērķis izpildīts netika - normatīvs palika nesasniegts. Taču pārējie mērķi tika izpildīti ar uzviju, līdz ar to kopumā varu novērtēt maratonu kā izdevušos. Ir liels prieks arī par to, ka beidzot ir atkal izdevies savest kārtībā veselību, kas noteikti ir galvenais priekšnoteikums tam, lai būtu cerība uz labākiem rezultātiem nākotnē un olimpisko normatīvu Tokijas spēlēm pēc četriem gadiem.
Protams, mērķis par Rio normatīvu šim gadam palika neizpildīts, bet 53 sekundes, lai arī liekas ļoti maz uz visu maratona distanci, tomēr tik maz tas nemaz nav. Katrā ziņā tajā dienā normatīvs pa spēkam nebija, vismaz ne šādos apstākļos skrienot visu maratonu vienam pašam. Kaut, protams, Anitas Kažemākas svētdien sasniegtais olimpiskais normatīvs sievietēm ir apsveikumu vērts, tomēr ir pilnīgi divas dažādas lietas, noskriet maratonu četrdesmit divus kilometrus skatoties mugurā tempa turētājam, kurš visu distanci "velk" uz priekšu, uzmundrina, taisa aizvēju un ir atbildīgs par noteiktā tempa ievērošanu, un skriet maratonu vienatnē visus šos "zaķa" pienākumus veicot pašam. Līdz ar to pa galvu, protams, maisās domas, kā būtu, ja būtu iespēja kaut daļu no distances skriet ar kādu kopā, taču šoreiz tādas iespējas nebija. Patiesībā jau lielāko daļu savu līdzšinējo maratonu esmu skrējis lielākoties viens pats, taču ceru, ka kādreiz tomēr būs iespēja izbaudīt, kā ir skriet maratonu lielākā grupā.

Šādi pēc finiša izskatījos TV ekrānā. Centrā var redzēt mani, labajā malā kadrā ielīdis kāds deguns.

Kā jau rakstīju, tad jau no pirmajiem kilometriem jutu, ka pie skriešanas ir kārtīgi jāpiedomā, un kājas noteikti nenesa pašas uz priekšu. Līdz ar to varu būt apmierināts, ka spēju visnotaļ vienmērīgā tempā arī visu maratonu noskriet. Kaut arī otrā puse sanāca par aptuveni minūti lēnāka kā pirmā puse no maratona, tomēr nevienu brīdi tāda baigā lūzuma nebija. Jā, pēdējie aptuveni astoņi deviņi kilometri padevās nedaudz grūtāk, un pēdējos trīs kilometros ātrums arī nedaudz nokrita (kādas 5-6 sekundes kilometrā), taču šajos beidzamajos kilometros, iespējams, zemapziņā vienkārši jau biju samierinājies ar faktu, ka normatīva šodien nebūs tik un tā.
Protams, galvā ir arī domas par to, ka varbūt sākumā vajadzēja skriet kopā ar Jāni Višķeru, un ik pa brīdim arī distancē piefiksēju, ka nedaudz tā kā baidos skriet ātrāk, zinot, ka pārāk ātrs sākums var maksāt ar ļoti grūtām beigām. Tomēr tā kā Jānis savu sākotnējo pārsvaru ieguva galvenokārt pirmajos piecpadsmit kilometros, pēc kuriem kādu brīdi atstarpe saglabājās un tad jau stauji sāku to deldēt, tad skaidrs, ka, sākot ātrāk, arī mani varēja piemeklēt līdzīgi beigu kilometri kā Jānim. Un tā kā pēdējos kilometros arī nepavisam nebija sajūtas, ka vēl būtu daudz rezerves palikušas un otrā puse tomēr bija lēnāka par pirmo, tad vismaz sākuma temps domāju bija manām spējām atbilstošs. Galu galā pirms diviem gadiem Barselonā, noskrienot 2:19:02, pirmā puse bija pat lēnāka kā šeit, bet otrajā spēju pielikt, kas šoreiz nebija pa spēkam.

Par pašu maratonu

Visbeidzot pāris vārdus gribu arī pateikt par pašu Rīgas maratonu. Iespējams, skriešanu Rīgā nedaudz citādāku padara tas, ka nav tās īpašās piedzīvojuma sajūtas, kas ir tad, kad dodies skriet uz citu valsti, tāpēc pieļauju, ka ārzemnieki par Rīgas maratonu varētu izteikties daduz pozitīvāk. Taču par sevi varu teikt, ka neesmu drošs, ka ļoti gribētu Rīgā maratonu skriet atkal, kaut kopumā trase ir visnotaļ ātra. Tomēr trases posmi Krasta ielā, Skanstes ielā, daļēji arī Ķīpsalā bija ļoti vientulīgi un klusi, un arī acis tur īsti nebija kur piesiet. Visticamāk, ja skrietu minūtes trīsdesmit lēnāk, kad trasē skrējēju jau ir vairāk, tad tā nešķistu problēma, taču, saglabājot šādu trasi, būt jāpadomā kā šos posmus atdzīvināt. Piemēram, saglabājot Krasta ielas posmu, to varētu izmantot pašos pirmajos kilometros, tajā virzienā laižot startu, īsti gan nezinu, kā starta masas tad varētu tikt garām Akmens tiltam, taču tad skrējiens pa Krasta ielu noteikti liktos patīkamāks.
Tāpat, kā jau minēju iepriekš, organizatori varētu padomāt par sarkano paklāju cauri Vecrīgai, lai bruģis būtu mazāks traucēklis. Un finišā noteikti ir vajadzīgs atsevišķi nodalīts koridors maratonistiem, jo, finišējot ātrākajiem maratonistiem, turpat finišē arī lēnāk skrienošie pusmaratonisti. Tajā burzmā maratonistus neviens nespēj pamanīt. Tas, ka mani pirms finiša neredzēja nav nekas traks (kaut, protams, tas būtu patīkami), taču, ja maratona uzvarētājs burzmā netiek pamanīts, viņam nepaspēj novilkt finiša lentu, un liek skriet pāri finišam vēlreiz, lai būtu bildes priekš preses - tas, man liekas, ir vairāk kā skumji. Domāju, ka arī ātrajiem maratonistiem maratons tomēr ir kas īpašs, un tāpēc cieņa pret viņiem, ļaujot izbaudīt finišu, kas paredzēts tikai maratona veicējiem, kur visa uzmanība ir veltīta viņiem, būtu ļoti patīkam lieta.

Kauss ar uzrakstu "Latvijas labākajam maratonistam"