Vakar biju aizbraucis uz Valmieras maratonu. Parasti uz sacensībām braucu, lai skrietu, tomēr šoreiz bijām ieplānojuši aizbraukt paskatīties, kā tad tiek sadalīti Latvijas čempiona tituli maratonā, kā arī gribējās atbalstīt pazīstamos sportistus, kas atšķirībā no manis patiešām arī skrēja.
Jāatzīst, ka vērošanai laiks gan nebija īsti patīkams, jo lietus ar katru brīdi pieņēmās spēkā, tāpēc kāds laiciņš pat tika pavadīts, apstaigājot Valmieras lielveikala veikalus. Tomēr gan starts, gan finišs bija bez nokrišņiem tāpēc galvenās lietas jau redzēju.
Skaidrs, ka maratona līmenis Latvijā kopš Rīgas maratona ir audzis, nu vismaz iekļūšanai pirmajā desmitniekā bija vajadzīgs krietni augstāks rezultāts kā Rīgā. Šķiet, ka arī orientieristu skaits, kas piedalījās maratonā, šoreiz bija lielāks, jo, šķiet, kādus 10 cilvēkus vismaz varētu nosaukt. Labākais no tiem bija Atis (Rešķis), kurš, lai arī nedaudz bija cietis no uznākušā lietus un aukstā laika, tomēr 2:47:48 ir gluži pieklājīgs rezultāts, vēl vairāk ņemot vērā to, ka tas bija viņa pirmais maratons. Līdz naudiņai, ko saņēma pirmie astoņi gan nedaudz pietrūka, bet gan jau nākamreiz.
Šāda vērošana no malas kopumā jau ir diezgan interesanta (šeit pat bija uzrīkojuši skatuvi, kur ik pa laikam kāds dziedātājs uzstājās), bet nu foršāk, protams, ir skriet pašam. Lai gan vakardienas laikapstākļos nez vai gribētos skriet. Un tik un tā līdz manam pirmajam maratonam vēl joprojām būs kāds laiciņš jāpagaida.
Šodien Rīgas kausos skrienot, sajutu, ka sviedri lija aumaļām. Pēdējā laikā nenovērota sajūta, bet, iespējams, vien tāpēc, ka īsajos matos neviens sviedru piliens vairs neaizķeras.
Šodien aizgāju pie traumatologa un, lai arī manā magnētiskās rezonanses papīrā rakstīts, ka nav datu par meniska bojājumu, šitais teica, ka viņam liekas, ka tomēr ir gan bojājumi un ir jāgriež. Kuram tad tagad lai tic?!
P.S. Soļojot cauri Mežaparkam pa Annas Sakses ielu, atkal aizdomājos par to cik forši tur būtu uztaisīt sprintu. Nevajag pat zoodārzā, bet kaut vai pa tām Mežaparka ieliņām.
Jau labu laiciņu atpakaļ, ka šī gada starts Cēsu rudenī tiks aizstāts ar pēdējo Cēsu skrējienu kārtu - "Apkārt Cēsīm". Brīdī, kad parādījās Cēsu rudens distanču garumi, sapratu, ka tā noteikti būs pareizā izvēle, jo labāk pamokos 30 minūtes skrējienā, nekā pusotru stundu pa Cēsu kalniem, punktus meklējot, vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka bez Cēsu rudens šoruden vēl gaidāmi svarīgāki mači.
Lai nopelnītu Running.lv T-kreklu bija jāstartē gan "Cēsu pavasarī", gan "Jānī Jānītī", gan arī šajā "Apkārt Cēsīm" skrējienā, un pēc šodienas finiša krekls arī tika godam saņemts.
Lai arī organizatori nolikumā minējā, ka distance ir 9,5km, tomēr, zinot pagājušā gada rezultātus, kur uzvarētājs bija skrējis ap 28:20, bija skaidrs, ka aplis ir krietni īsāks, un šodien mājās atbraucot izmērīju, ka reālais apļa garums ir ~8,3km. Protams, kā ierasts šajos Cēsu skrējienos, tad pēdējais ~1,5km bija pret kalnu pa Lenču ielu, kas ved no Pipariņiem un arī Cēsu kapiem.
Mans šodienas rezultāts pat bija labāks kā pagājušā gada līderim - 27:51, tomēr šodien tas deva 5.vietu, par ko arī esmu ļoti priecīgs. Augstāk tikt bija pagrūti, toties prieks par to, ka savu 5.vietu izkaroju jau pieminētajā pēdējā kāpumā, kur no 6.vietas ieguvēja paspēju atrauties par 14 sekundēm.
Uzvarētājam Marekam Florošekam zaudēju nedaudz vairāk kā minūti, taču pārsteigums man bija tas, ka vismaz pirmo kilometru skrēju visam lielajam dalībnieku baram pa priekšu, un tikai pēc tam četru cilvēku grupiņa mani apdzina, lai gan tā brīža skriešanas ātrums īpaši neatšķīrās no tā, kādā skrēju pārējo distanci. Problēmas gan kā ierasts bija ar lejup skriešanu, kur šī pati grupiņa arī atrāvās, un vēlreiz pārliecinājos, ka skriešanu no kalna īsti vēl neesmu apguvis kā nākas. Toties lejupskriešanu, protams, ar uzviju kompensēju distances beigās, jo ar 6.vietas ieguvēju noskrēju kopā lielāko daļu distances, un tāpēc arī galvenā doma bija, kā beigās finišēt pirms viņa.
Jau, šķiet, ne pirmo gadu man ziemā parādās doma, ka vajadzētu aizbraukt uz kādām 2 nedēļām uz nometni kaut kur siltumā un kalnos. Parasti doma ir bijusi par Krimu (kaut kad arī bija doma par Gruziju), bet lidmašīna uz Simferopoli lido tikai tūrisma sezonā t.i. no maija līdz oktobrim laikam, un tad nu tas galīgi neder.
Šodien atklāju, ka jaunais AirBaltic maršruts uz Sočiem tiks aizpildīts ar reisiem visu gadu, tas nozīmē, ka nu ir iespēja arī ziemas mēnešos kaut kur aizlidot. Vien jāsagaida kad būs kāda akcija, jo pagaidām lētākās biļetes ir vien 90 lati un arī tas laikam bez nodokļiem.
Kādu laiciņu nebiju bijis Reljefā un šodien nolēmu aizbraukt palīdzēt noņemt punktus. Īsi pēc septiņiem, neilgi pēc pēdējā startētāja devos distancē un tā kā nolēmu, ka priekšā skrienošie varbūt nebūs tik ātri, tad sākumā centos skriet apkārt pa takām taču drīz vien nācās arī iet pa taisno.
Tā kā kompass man līdzi nebija, tad uz punktu, kas bija pavisam netālu no kartes malas, sanāca iziet no kartes. Kādu brītiņu pat īsti nesapratu, kur esmu nokļuvis, taču pēc īsa apdomas brīža tomēr sapratu, kas par lietu, un punktu atradu. Jāatzīst gan, ka nācās arī izmantot sentēvu ziemeļu noteikšanas metodes ar sūnām uz koku stumbru ziemeļu puses. Uz nākamo gan atkal aizskrēju kaut kur ne tur, taču šeit attapos krietni ātri un no kartes pat nepaspēju izskriet :)
Ar nākamajiem punktiem gan negāja īpaši gludāk, jo pirmo punktu kravu biju nogādājis atpakaļ finišā un devos jau pēc nākamajiem, tomēr sāka kļūt aizvien tumšāks un vienu punktu ar pirmo reizi tā arī neatradu un nolēmu to noņemt beigās atpakaļceļā. Pēc tam no otras puses to paņemt bija daudz vieglāk, lai gan daudzie jaunie mežistrādes ceļi krietni jauca galvu.
Tad finišā nogādāju otru lielo kravu un tā kā visi jau bija finišējuši, tad atlikušos 3 punktus nolēmām noņemt ar mašīnu pa ceļam uz mājām. Protams, to, ka mežā būs palicis tik tumšs, ka vairs kartē neko nevarēs saprast mēs negaidījām un ja vēl to pirmo paņēmu no ceļa pēc atmiņas (tur iepriekš jau biju bijis, taču tā kā tas bija "puķītes" viduspunkts, tad sākumā nenoņēmu), taču ar atlikušajiem diviem gāja krienti grūtāk un tā nu mēs ar Kristapu labu laiciņu staigājām kaut kur pa riņķi ar cerību, ka punktam uzdursimies.
Beigās jau punktus atradām, bet katrā ziņā tāda staigāšana pa tumsu nekurienē ir krietni interesanta, īsti nopietni gan tas nav.
Šorīt skrienot, aizdomājos par saviem ceļiem un sapratu, ka nu man vairs nav kreisā un labā kāja, bet ir kreisā un sliktā. Īstenībā jau viena ir laba un otra slikta, tāpēc tik pat labi varētu būt arī labā un sliktā.
