Prieks

Dēļ tāda mača kā šī gada Malienas kauss ir vērts iet mežā un skriet. Štrunts, ka vakar mežā varēja būt vairāk vietas, kur padzerties, bet nebija. Štrunts, ka vakar distances beigās gandrīz izslēdzos no lielā karstuma un nespēka. Štrunts, ka distances netika veiktas tik tīri, kā vēlētos. (Par šo punktu gan varu teikt, ka esmu noskrējis kļūdu ziņā labāk, kā visos citos mačos šogad, un tomēr...). Štrunts arī par to, ka šodien kalnā kāpu un nevis skrēju. Štrunts, ka arī maču nevinnēju.
Bet ja pēc šiem visiem pārdzīvojumiem vakar tiku 3niekā, lai arī pēc finiša gan biju domājis, ka vienīgi Edgaram zaudēšu, bet Jānis un Mārtiņš (tas kurš Vabulis) noskrēja patiesi labi. Un ja šodien spēju noturēt savu trešo vietu, lai arī Mārtiņš (atkal tas pats kurš Vabulis) startēja vien 12 sekundes aiz manis un 90% distances skrējām kopā un, zinot viņa spējas uz ātro finišu, šķita, ka trešās vietas izcīnīšana ir maz iespējama, tomēr tas izdevās. Un lai arī lielais Malienas kauss nākamo gadu stāvēs nevis uz mana plaukta, bet gan kaut kur Jāņa Krūmiņa mājās, tomēr tik un tā ir liels prieks par piedzīvoto un nākamgad braukšu atkal.

P.S. Paldies arī, protams, visiem Alūksniešiem par maču!