Atvaļinājums = treniņnometne

Viena no pazīmēm, kas liecina, ka esi skrējējs, esot tā, ka atvaļinājumi un ceļojumi tiek pielāgoti sacensībām. Tā arī man, ne tikai visi pēdējie izbraucieni ārpus Latvijas ir bijuši vairāk vai mazāk saistīti ar skriešanu, bet jau otro gadu arī atvaļinājums - šogad pat veselas trīs nedēļas - tika pavadīts treniņnometnē San Pedro de Alcantara pilsētiņā pašos Spānijas dienvidos.
Pērn uz Spāniju devos janvāra vidū, bet šogad braucienu izdevās ieplānot gandrīz mēnesi vēlāk - tā teikt, tuvāk skriešanas sezonai. Un tā nu februāra lielākā daļa tika pavadīta nedaudz siltākā vietā par Latviju (jāatzīst gan, ka pirmās nometnes dienas bija visai lietainas un pavēsas - un līdzpaņemtās vilnas zeķes gluži labi noderēja arī Spānijā).
Protams, kopš aizbraukšanas arī Latvijā temperatūras nebija diez ko ziemīgas, un skriešanai laikapstākļi ir bijuši visnotaļ pateicīgi, taču lielākais pienesums no nometnes, manuprāt, ir tieši nometnes režīms, kad skriešanai un arī pilnvērtīgai atpūtai pēc skriešanas ir pieejama visa diena - kad ir laiks diendusai dienas vidū, kad nav jāuztraucas par darbu vai mājas rūpēm, kad nedaudz ilgāk paguļot, nav jāsaīsina treniņš, lai paspētu uz darbu un vienkārši var trenēties daudz atbrīvotāk (tas gan nebūt nenozīmē ka mazāk).

San Pedro promenāde gar Vidusjūru (kaut kur tālumā vīd arī Gibraltārs)

San Pedro tāpat kā pirms gada dzīvojām Hotel Alicia, kurā mūs laipni uzņēma Ilze (par ko arī liels paldies viņai), kas jau kādu laiku Spānijā rūpējas par karstās Spānijas saules alkstošajiem atpūtniekiem vasarā, bet ziemas periodā ar lielāko prieku Hotel Alicia uzņem sportistus, kam +14..+18 grādi ziemas vidū ir īsta paradīze pilnvērtīgiem treniņiem. Laikā, kad San Pedro pabiju es, bez manis savas treniņnometnes te aizvadīja vēl vairāki sportisti no Latvijas - viņu vidū arī viens no Latvijas labākajiem Ironman triatlonistiem Romāns Melderis, kā arī šobrīd viena no ātrākajām Latvijas maratonistēm Dace Lina.

Līdz šādam skatam jāskrien kilometri desmit, bet noteikti pūļu vērts

Kopumā treniņi patiešām sanāca ļoti labi, un varētu teikt, ka gandrīz pilnībā izdevās nometnē paveikt, ko biju iepriekš plānojis - gan pietiekami daudz paskriet pa kalniem (San Pedro pilnīgi līdzens ir tikai skrējiens gar Vidusjūras piekrasti - visur citur lielākus vai mazākus kāpumus sanāk sastapt ikkatrā skrējienā (ja nu kāds kādreiz izdomā doties uz San Pedro, tad kartē savas biežākās skriešanas vietas esmu sazīmējis), tāpat izmantoju iespēju uzskriet arī ātrākus treniņus, ko Latvijā, neskaitot skriešanu manēžā, tomēr ziemas laikā nav tik vienkārši īstenot. Pārsvarā nometnes laikā skrēju trīs reizes dienā - apmēram 20 minūtes pavisam mierīgi no paša rīta, 30-40 minūtes vakarā, un pa dienas vidu tad parasti bija dienas galvenais treniņš. Pēdējā nedēļā gan pamazām jau sāka arī parādīties lielāks sagurums, un pēdējās dienās pirms prombraukšanas par spīti tam, ka regulāri centos vingrot, labajā sēžas muskulī parādījās ne pārāk patīkama sāpe, taču cerams, ka līdz ar to, ka pēc nometnes treniņu slodze kaut nedaudz, bet tomēr samazināsies, tad ceru, ka arī šī liksta par sevi ilgi manīt neliks. Atgriežoties Latvijā, tagad nākas nomainīt šortus un īso krekliņu atkal pret garo skriešanas formu, taču ar to var sadzīvot. Vairāk priecājos par to, ka izdevies ir atgriezties uz 'gandrīz pavasari', jo ziema izskatās, ka jau ir devusies no Latvijas prom - plus grādi un no sniega ne miņas - kas gan vēl vairāk skriešanai ir vajadzīgs. Siltā ziema gan nozīmē, ka šogad noteikti visi būs ziemā satrenējušies ne pa jokam, tāpēc šosezon konkurentu elpa aiz muguras liks šogad skriet ātrāk kā jelkad.

Spānijā tiku arī pie līdz šim lielākās ēstās "austiņas"