Kaut arī joprojām nevaru teikt, ka sportiskā forma un treniņu apjoms ir atpakaļ vecajās sliedēs par visiem 100%, tomēr kopš Jelgavas pusmaratona treniņos paveiktais jau sāka nest pirmos augļus, un tāpēc biju pārliecināts, ka Kuldīgā spēšu nostartēt gana labi.
Arī traumu ziņā jāsaka, ka situācija šobrīd ir gana kontrolētā stāvoklī - jāvingro un jāstaipās ir pēc katra treniņa, un tikko kā tas nav darīts, tā jūtu, ka muguras/dibena daļa kļūst pārāk savilkta. Vingrošana pēc katra treniņa gan nozīmē, ka, ja iepriekš no rīta varēju paskriet, nomazgāties, paēst un doties uzreiz uz darbu, tad tagad pēc noskriešanas vēl ir jāieplāno vismaz dažas minūtes, lai pavingrotu. Taču vingrošana kaut kādu rezultātu ir devusi, jo nu esmu spējīgs skriet, ja ne vienmēr pilnīgi bez sāpēm, tad vismaz, iztiekot bez teipošanas. Pēdējo nedēļu gan ierasto sāpju sajūtas papildināja vēl arī mistiska sāpe kreisās pēdas virspusē, taču kamēr tā nevēršas plašumā, skriešanai tā īsti netraucē.
Šādi vingroju gan pēc finiša Kuldīgā, gan arī mājās pēc dienišķajiem treniņiem |
Pirms starta skrējiens jau tika pasludināts par cīņu starp diviem Jāņiem un Valēriju, un tā kā gluži labi saprotu, ka šobrīd līdz viņu ātrumiem man vēl tālu, tad uz Kuldīgu devos apņēmības pilns cīnīties par 4.vietu, kas likās gluži reāli sasniedzama. Laika izteiksmē īstas skaidrības par varēšanu nebija, taču bija cerība, ka pie veiksmes ap 1h09'30" varētu izskriet.
Īsi pirms starta - var salīdzināt, kuram garākas un kuram brūnākas kājas |
Te vēl otrā apļa pats sākums |
Otrajā aplī arī sāku piefiksēt, ka diezgan apgrūtinoša šodien ir elpošana. Pie vainas droši vien bija gan karstais laiks, gan arī tas, ka dzirdināšanas punktā ne pārāk veiksmīgi biju ierāvis elpvadā arī nedaudz ūdeni, bet grūtības ar elpošanu saglabājās līdz pat skrējiena beigām. Ik pa brīdim izdevās atelpoties un tad skriešana kļuva brīvāka, bet brīžiem atkal palika grūtāk un tad uzreiz piepūle pie tā paša tempa šķita krietni lielāka.
Apļa vidū Serjogins jau bija pieķēris kādu gabalu priekšā skrienošo Kristapu Bērziņu un divapļu skrējiena trešajā vietā esošo Mārtiņu Joci, taču līdz apļa beigām Serjogins bija viņus jau apdzinis, un es savukārt pamazām sāku tuvoties Bērziņam. Otrā apļa beigās pulkstenis rādīja jau 35'10" - tātad otrais aplis jau bijis jūtami lēnāks, un skaidrs, ka zem 1h10' izskriet finišā nesanāks.
Trešā apļa pirmajā kilometrā Bērziņu noķēru un praktiski uzreiz arī paskrēju viņam garām, un tad jau nākamais mērķis bija priekšā skrienošais Serjogins, kurš arī vairs no manis neattālinājās, un drīz vien jau jutu, ka sāku viņam tuvoties. Apļa ceturtajā kilometrā jau Dmitrijam biju pavisam tuvu, un vienā no kārtējiem līku-loču līkumiem, kur atkal nācās apdzīt par apli apdzenamos, atradu labāku apdzīšanas trajektoriju un Dmitrijam jau biju blakus, un drīz vien arī viņam biju jau priekšā.
Tā nu biju aizcīnījies līdz ceturtajai vietai, un tā kā līderu trio bija nesasniedzamā attālumā, tad nu galvenais uzdevums bija ceturto vietu līdz finišam arī noturēt. Trešais aplis bija vēl par 10 sekundēm lēnām kā otrais, un nu jau šķita, ka nez vai izdosies izskriet no 1h11'.
1h10'49".
Pēc finiša tiku sagaidīts ar milzu eklēru - tāpēc vien tagad būs vērts braukt uz Kuldīgu - centos arī nedaudz atsildīties un kārtīgi izvingroties. Vai nu vingrošana bija nākusi par labu, vai varbūt vienkārši kājas patiešām bija mazāk izšāvušās un vairāk skriešanu bija ierobežojusi elpošana, tomēr pārsteidzošā kārtā ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā kājās nekādu pēcskrējiena sāpju nebija. Sāpju trūkumu gan ar uzviju kompensēja milzīgs kopējais ķermeņa nogurums - divas dienas gan jutos samiegojies, gan arī brīžiem sāpēja galva, taču kaut kādām sekām pēc kārtīgi noskrieta pusmaratona jau tomēr galu galā bija jābūt.
Kad sacensības nu ir aizvadītas, sāk rosīties atkal jaunas domas par tālākiem sacensību plāniem, un aizvien reālākas šķiet domas par to, ka pēc piecām nedēļām Valmierā Latvijas čempionātam par godu varētu arī skriet pilno maratona distanci. Līdz tam gan vēl ir cītīgi jāpatrenējas, un, mačam nākot tuvāk, redzēs kāda būs gatavība, un tad arī pieņemšu galīgo lēmumu, vai Valmierā skriet maratonu vai tomēr pusmaratonu.
Latvija ir pelnījusi spriedzi cīņā par čempiona titulu maratona distancē ;)
AtbildētDzēst