Vējainais un vēsais Siguldas pusmaratons

Pēc neveiksmīgā skrējiena Valmieras maratonā sapratu, ka veselība laikam nav bijusi ideālā stāvoklī, jau stājoties uz maratona starta, tāpēc nolēmu, ka jādod organismam iespēja nedaudz atgūt spēkus. Tāpēc nākamo nedēļu pēc Valmieras aizvadīju pavisam mierīgā režīmā, divas dienas  pēc maratona vispār neskrienot, un arī pārējās dienas skrienot salīdzinoši maz un ne pārāk ātri.

Pēc šīs atjaunošanās nedēļas skriešanas kāre atkal kļuva lielāka, to gan nedaudz mazināja nu jau atnākušais rudens vēsums un tumšie vakari, taču bez šim ārējiem apstākļiem arī zemapziņā saglabājās tā sajūta, ka Valmierā un pēdējos ātrajos treniņos pirms tam nespēju no sevis dabūt laukā to, ko vajadzētu. Tāpēc, atkal atgriežoties pie ātrajiem skrējieniem, nebija pārliecības, ka varēšu pienācīgā ātrumā skriet.
Ļoti lielu vieglumu tempa treniņos nesajutu, bet kopumā atlikušajos ātrajos treniņos līdz Siguldas pusmaratonam izdevās izskriet apmēram tā, kā biju cerējis. Viegli nebija, bet katrā ziņā ar mazāku grūtumu kā nedēļā pirms Valmieras. Galvenā mācība, ko vēlreiz sapratu - jāspēj nedaudz vairāk piespiesties un paciesties, kad liekas, ka ir grūti - bieži vien tas grūtums ir tikai galvā.

~ ~ ~

Par godu Siguldas pusmaratonam kā pēdējam šīs sezonas Skrien Latvija seriāla posmam  pamanījos tapt nointervēts gan par skriešanu Siguldā, gan nedaudz arī par citām lietām, un intervijā arī atzinu, ka būtu priecīgs Siguldā noskriet sezonas ātrāko pusmaratonu, kas būtu jebkas ātrāk par 1:09:00. Pēdējās dienās pirms Siguldas gan sapratu, ka tik ātri nez vai spēšu skriet, bet rezultātu ap 1:09:30-1:09:40 pie veiksmes varētu sasniegt.
Pretstatā iepriekšējo gadu Siguldas pusmaratoniem, kad laiks bija rudenīgs, bet saulains un kā radīts Siguldas zelta rudens vērošanai, šogad sacensību diena pienāca ar drēgnu un pavēsu laiku. Papildus tam pūta diezgan stiprs austrumu vējš, kas nozīmēja, ka trases posms ar pagaro kāpumu gar Siguldas bobsleja trasi, kurā parasti nākas kārtīgi piestrādāt, lai tiktu augšā pieņemamā tempā, šoreiz būs ar papildus grūtības pakāpi, proti, skriešanu pretvējā.

Gandrīz izskrēju no kadra

Vēsais laiks arī lika nopietnāk pārdomāt, ko vilkt mugurā. Nospriedu, ka labāk, lai ir nedaudz par karstu nekā par aukstu (ja par karstu, tad vienmēr kaut ko var novilkt nost). Tāpēc zem mača krekla vēl pavilku apakšā kreklu ar garām rokām, galvā bandana un rokās cimdi. Vienu brīdi arī apsvēru domu skriet pusgarajā biksēs, zinot, ka tādā laikā man mēdz salt augšstilbi, taču beigās nosliecos par labu šortiem - pirms starta gan centos kārtīgi iesildīties un vēl stāvot uz starta līnijas kāju muskuļus norīvēt, lai tie jau starta brīdī būtu gana silti un būtu gatavi uzreiz strādāt kā nākas.
Starta līniju starta brīdī šķērsoju kā pirmais, un pašā priekšā arī skrēju pirmos pārsimts metrus. Biju izlēmis iesākt pietiekami raitā solī, pie labām sajūtām mēģinot turēt līdzi līderiem, ja temps būs piemērots.

Pagaidām vēl pa priekšu visiem

Tomēr pēc nepilna kilometra diezgan strauji tempu kāpināja Jānis Girgensons un strauji no pārējiem attālinājās. Drīz vien viņam līdzi sekoja Jānis Višķers un Dmitrijs Serjogins, laikam saprazdami, ka pārāk tālu vienu pašu Jāni G. palaist nedrīkst. Viņiem pakaļ devās arī Kristaps Bērziņš, taču jutu, ka šāds paātrinājums nav maniem spēkiem atbilstošs - jau tā likās, ka skrienam gana ātri (skrējiena dati liecina, ka pirmajos trīs kilometros vidējais temps bijis ap 3'16", kas ir 1:08:55 temps).
Tā nu palikām grupā ar Anatoliju Macuku, Kristapu Vēju-Āboliņu un vēl vienu skrējēju, kuru gan redzēju pirmo reizi. Pēc apgriešanās punkta pretvēju varēja just diezgan pamatīgi un, sākoties kalnam, temps kritās pamatīgi. Tajā brīdī sapratu, ka labāk pietaupīšu spēkus un priekšā nelīdīšu, jo šādā pretvējā skriet un vēju ņemt uz sevis prasa ļoti daudz enerģijas. Apļa pēdējā kilometrā, atkal tiekot atpakaļ pilsētas daļā, gan centos atkal būt grupas galvgalī.

Mūsu sākotnējā četrotne pirmā apļa beigu daļā

Otrais aplis pagāja pēc līdzīga scenārija - pirmie trīs kilometri relatīvi ātri, ceturtais pret kalnu atkal gaužām lēns, izmantojot konkurentu aizvēju. Apļa ceturtā kilometra beigās noķērām Kristapu Bērziņu, kurš jau labu laiku vairs neattālinājās, līdz beidzot šajā brīdī viņš bija izlēmis, ka nav ko vienam mocīties un mūs, varētu teikt, pagaidīja. Atkal bijām četratā - pirmajā aplī ar mums skrienošais man nezināmais skrējējs jau kādu laiku bija iepalicis.
Ar Kristapa atgriešanos grupā šķita, ka temps, atkal esot pilsētas daļā, pieaug jūtamāk kā iepriekšējā aplī, taču tas nebija uz ilgu. Trešā apļa sākumā gan Kristaps atkal šķietami mēģināja kāpināt tempu, bet šoreiz nekur prom no mums viņš netika.

Ar rudens zaļo zāli un Siguldas dzelzceļu fonā

Apgriešanās punktā apļa trešajā kilometrā sāka iepalikt Kristaps Vējš-Āboliņš, Nu bijām palikuši atkal trīs un nu bija skaidrs, ka vieta sešiniekā ir nodrošināta, atlika vien sadalīt vietu secību. Ja neskaita posmu pret kalnu, tad citādi jutos tīri komfortabli, pavisam viegli nebija, bet jutu, ka nedaudz ātrāk varētu skriet, ja vajadzētu.
Biju izlēmis, ka pēdējā aplī apmēram trīs kilometrus pirms beigām vajadzētu mēģināt no konkurentiem mukt prom, taču tuvojoties trešā apļa beigām temps nemanot pieauga un sapratu, ka uzņemtais temps būs jānotur līdz galam visu pēdējo apli.

Ūdens dzeršanas punktos gan bija gaužām auksts. Bet vispār šādā pozā arī varētu mēģināt lidot.

Man par lielu pārsteigumu, tempam pieaugot, pēdējā apļa pirmajā kilometrā Kristaps Bērziņš jau sāka atpalikt, un blakus spītīgi vien turējās Anatolijs. Taču, turpinot turēt lielāku tempu, pamazām sāku no viņa attālināties, un nu jau atlika vien piespiest sevi noturēt tempu līdz galam.
Līdz apļa trešajam kilometram apgriešanās punktā viss gāja pavisam gludi, un biju pārliecināts, ka ceturtā vieta ir nodrošināta. Taču, sākoties jau vairākkārt pieminētajam kāpumam ar pretvēju, sajūta bija it kā skrietu gandrīz uz vietas. Ja vēl kilometru iepriekš tika skriets 3'10"/km tempā (tas gan daļēji arī pateicoties skriešanai lejup), tad te kāpumā temps bija nokritis lēnāk par 3'40"/km. Kaut kā nebūt kalnā augšā tiku, taču spēka tas prasīja daudz, jo tik un tā centos skriet cik spēka, lai Anatolijs klāt netiek.
Sākoties pēdējam kilometram, aiz muguras nevienu tuvumā nemanīju, un tad jau biju pārliecināts, ka līdz finišam mani vairs neviens neapdzīs, jo pēc lēnā skrējiena kalnā ātrums atkal bija atgūts tīri pieklājīgs.

Mūkot prom no Anatolija

Tā nu savu šīs sezonas pēdējo Skrien Latvija pusmaratonu finišēju 4.vietā ar rezultātu 1:11:16, Kājas ikros finišā šķita diezgan piedzītas, bet pieļauju, ka tas bija vēsums komplektā ar skriešanu augšup un lejup kāpumos. Nedaudz pārsteidzoši, ka uzvarētāju trio, par spīti vējam, tāpat pamanījās noskriet ātrāk par stundu un astoņām minūtēm, un pat šādos apstākļos pavisam nedaudz tikai pietrūka līdz trases rekordam.
Finišā biju nedaudz sarūgtināts, ka rezultāts ir tikai stunda un vienpadsmit minūtes, jo, uzsākot pēdējo apli, informators ziņoja, ka it kā skrienam uz rezultātu 1h10'. Tā kā pēdējo apli biju noskrējis 20 sekundes ātrāk par iepriekšējiem, tad šķita, ka rezultātam jābūt labākam, kaut skrienot pulkstenī neskatījos. Taču, acīmredzot, ziņotais pa mikrofonu bija tikai kaut kāds aptuvens pieņēmums, līdz ar to nelielā vilšanās finišā bija vairāk uz nepatiesām gaidām balstīta.
Ņemot vērā to, ka skrējiens faktiski bija tāds vairāk intervālu skrējiens ar ātriem posmiem un gaužām lēnu skriešanu kalnā, un arī tas, ka kalna daļu pirmajos apļos centos skriet maksimāli prātīgi, tad rezultāts gan ir gluži likumsakarīgs. Taisnajos posmos temps bija visnotaļ pieņemams, un arī pēdējā aplī spēju saņemties, tempu kāpināt un no konkurentiem aizbēgt, līdz ar to par sniegumu trasē esmu diezgan apmierināts, neskatoties uz to, ka līdz rezultātam, ko pirms starta plānoju pietrūka gana daudz. Taču vietas ziņā augstāk šodien tikt nevarēju, līdz ar to šādā nedaudz lēnākā skrējienā bija iespēja ilgāku laiku izjust konkurentus un sacensību garu.

Pāris metrus pirms finiša

Labā lieta, kas man patika šī gada Siguldas pusmaratonā bija tā, ka trase atkal bija jāskrien pretējā virzienā, kā tas bija pirmajos gados. Skriešanas virziena maiņa gan neietekmēja to, ka trase joprojām vairākās vietās ir pārāk šaura šādam dalībnieku skaitam, pat par spīti tam, ka šogad pusmaratonisti startēja atsevišķi no īsāko distanču skrējējiem. Taču, skrienot trasi šādā virzienā, daudz patīkamāki ir pēdējie distances pārsimts metri, kad jau pa lielu gabalu platas rudenīgas ielas galā vari redzēt finišu. Iepriekšējā gadā finišs sanāca aiz līkuma un īsti finiša tuvumu nevarēja tik labi izbaudīt kā tagad.
Viens mīnuss gan Siguldā bija - mājās palikušajiem līdzjutējiem šoreiz izpalika iespēja vērot Siguldas pusmaratonu straume.lmt.lv tiešraidē, par ko viņi bija diezgan apbēdināti. Šī laikam ir viena no tām lietām, pie kā šogad bija pierasts, un tagad tās iztrūkums bija nepatīkams pārsteigums. Arī man pašam pēc skrējiena patīk pārskatīt mača ierakstu, paklausīties intervijas - šoreiz tas gāja secen.

Kliņģeris jau, protams, svarīgāks par pozēšanu fotogrāfiem

Līdz ar Siguldas pusmaratonu ir beigusies arī šī gada Skrien Latvija sezona. Komandu vērtējumā ar Adidas komandu gada kopsummā tāpat kā pirms gada palikām otrajā vietā. Siguldā gan Adidas komandai posma vērtējumā izdevās uzvarēt, kas šogad sanāca tikai otro reizi, bet nu vismaz šajā ziņā sezonu noslēdzām ar uzvaru. Savukārt man pašam sezonas kopvērtējumā šogad izdevās pakāpties par vienu vietu augstāk kā pērn, finišējot trešajā vietā.