Startu Ventspils maratona 10.5 kilometru distancē biju ieplānojis kā pārbaudi tam, cik tālu un veiksmīgi esmu ticis ar savu atveseļošanos. Nebija ne mazāko domu par to, ka varētu īstenoties līdzīgs scenārijs kā pirms nu jau desmit nedēļām Liepājas skrējienā, kad pēc finiša vairs nevarēju paiet. Tagad, uz to visu paskatoties atpakaļ, ir skaidrs, ka Liepājas iznākums bija vairāku neveiksmīgu faktoru sakritība, un, šķiet, ka vismaz kaut ko no tā esmu mācījies. Taču Ventspils skrējiens noteikti bija pārbaude tam, vai ir vērojami uzlabojumi manā problēmā ar sajūtu pazušanu kreisajā pēdā un apakšstilbā. Tāpat tā bija arī iespēja pārliecināties par to, vai piecu nedēļu laikā pēc piecu nedēļu sportošanas pauzes var atgūt puslīdz normālu fizisko formu.
Pirmais skrējiens, ko varētu nosaukt par treniņu bija tieši piecas nedēļas pēc Liepājas pusmaratona. Tas bija 13. maijā, kad devos skrējienā par godu savai dzimšanas dienai (13.05) un gluži netīšām treniņa beigās pulksteni apstādināju, kad tas rādīja 13:05, šajā laikā noskrienot divarpus kilometrus.
Nākamās trīs nedēļas pagāja, skrienot sešas reizes nedēļā, un palēnām palielinot treniņu ilgumu. Pirmajā nedēļā treniņi bija 2.5-4 kilometrus gari (~15-20 minūtes), bet nedēļas nogalē bija divi garie skrējieni gandrīz pusstundas garumā. Otrajā nedēļā progresēju, visus treniņus aizvadot 7-8 km garumā (~30-35 minūtes), ar "garo" treniņu 45 minūšu garumā nedēļas beigās. Savukārt trešajā nedēļā jau visi skrējieni bija 40-45 minūšu gari, un garais treniņš svētdienā šoreiz bija stundu garš.
Pulss šajā laikā treniņos bija apmēram 15-20 sitienus augstāks, salīdzinot ar to kāds tas bija pirms pārtraukuma. Taču visai pārsteigts biju, ka kājas pašas jau pirmajā nedēļā bez īpašas piedomāšanas skrēja tādā pašā tempā kā senāk.
Krustos sāpes, kas bija likušas ņemt pauzi, īsti vairs nebija, bet pirmajos skrējienos bija tādas savādas sajūtas vairāk astes kaula rajonā. Vai tās bija reālas vai arī tikai galvā, bet sākumā nedaudz tas vēl bažas radīja, vai patiešām esmu gatavs atkal skriet.
Tā kā skriet biju atsācis tikai pirms nedēļas, tad tāpat kā pērn arī šogad Lattelecom Rīgas maratonā kopā ar Gustavu Terzenu septiņarpus stundas vadījām maratona TV tiešraidi |
Piedzīvojot to, ka uz treniņa beigām sāk pagurt kājas, kaut skrēju tikai pārdesmit minūtes, aizdomājos arī par to, ka katra treniņa beigas deva lielāko ieguvumu no treniņa, jo ar katru reizi tas laiks, ko varēju noskriet nenogurstot kļuva nedaudz garāks. Iepriekš vēl pirms traumas nebija īsti atšķirības vai treniņš bija četrdesmit, sešdesmit vai deviņdesmit minūtes, proti, sagurums treniņa beigās, mierīgi skrienot, īsti neatšķīrās. Katrā ziņā tā, ka uz beigām jūtami pagurtu kājas, pilnīgi noteikti nebija. Iespējams, tas sagurums vispār nemainījās, jo patiesībā, ņemot vērā labi attīstīto izturību, šādi mierīgi treniņi (pat deviņdesmit minūšu garumā) nepietiekami noslogoja ķermeni, lai no tā būtu bijis kāds treniņu ieguvums. Līdz ar to šajā ziņā turpmāk, iespējams, treniņu process jāplāno citādāk.
Atgriežoties pie maniem treniņskrējieniem, tad ceturtajā nedēļā skrējieni saglabājās 40-50 minūtes gari, garais skrējiens bija jau stundu un desmit minūtes garš, un aizvadīju arī savu pirmo ātruma treniņu, stadionā uzskrienot 400 metru atkārtojumus, kas pat padevās ātrāk, kā biju cerējis. Šajā nedēļā jau sanāca noskriet 80 kilometrus. Kas gan tik un tā bija stipri patālu no tā, ko biju skrējis pirms pārtraukuma.
Nu un pēdējā nedēļā, kas reizē bija arī sacensību nedēļa, uztaisīju vēl divus ātrākus treniņus stadionā, kur atkal sevi nedaudz pārsteidzu ar varēšanu paskriet ātrāk kā biju cerējis.
Varētu teikt, ka šajās nedēļās treniņu progresija bija gandrīz vai kā pēc grāmatas - sāku ar mazumiņu, pamazām audzēju apjomu, reizi nedēļā bija garāks skrējiens, un pamazām iekļāvu arī ātruma treniņus.
Paralēli tam, ka reizi dienā skrēju, gandrīz katru rītu arī vismaz divdesmit minūtes pavadīju, izpildot man nozīmētos vingrojumus iegurņa zonas muskuļu stiprināšanai, lai neatkārtotos Liepājas situācija, un varbūt līdzētu arī pret nerva nospiešanos kājā.
Tā kā šajā nedēļās atsevišķos skrējienos sāku just, ka atkal nervs par sevi sāk manīt, tad beidzamās divas nedēļas biju pasācis arī regulāri apmeklēt adatu terapijas procedūras, kas tieši bija paredzētas kājas nerva sakārtošanai. Nezinu vai adatas problēmu mazināja, taču katrā ziņā procedūru perioda laikā jutu, ka ar to nervu kaut kas tiek darīts, un sajūtas katrā ziņā bija citādākas.
Cenšoties ieklausīties sevī un nepārcenšoties ar treniņiem pēdējās dienās, divas dienas pirms skrējiena Ventspilī paņēmu brīvdienu, nākamajā dienā paskrēju pusstundu, un tad jau bija laiks arī doties uz Ventspili.
Sākotnējā doma bija, ka Ventspilī būtu labi noturēt vidējo tempu 3'30"/km. Taču ātruma treniņi stadionā, lai arī vēl atpalika no tā, ko varēju paveikt agrāk, tomēr liecināja, ka 3'30"/km temps varētu būt pārāk pieticīgs mērķis. Protams, stadionā tie bija atkārtojumi ar pārtraukumiem pa vidu un ne tuvu ne 10 kilometru garumā, pat kopā ņemot. Līdz ar to, cik ilgi būšu spējīgs noturēt augstu tempu, nebija ne jausmas, jo pēdējais tempa treniņš jau bija vēl pirms pārtraukuma, kas sanāk vairāk kā pirms desmit nedēļām. Un tāpat jau arī nezināju, cik kontrolējam skrējienā būs kāja.
Divas dienas, ko pavadīju Ventspilī vairāk gan izvērtās par Ventspils iepazīšanu ar skriešanas piedevu nevis otrādāk, bet varbūt ka tā pat bija labāk. Sacensību rītā vēl paspēju pasekot līdzi maratonistiem un pusmaratonistiem, kas trasē devās jau desmitos no rīta, kamēr man starts bija tikai vienos dienā. Bet drīz vien laiks bija arī gatavoties savam skrējienam un doties uz startu. Ceļā uz startu arī sapratu, ka pēc rezultāta distancē varēšu spriest, vai tā ir laba zīme, ja pirms starta virs galvas lidojošā kaija nolemj gaisā atviegloties. Labi, ka galvā bija cepure...
Priekšplānā vienīgais ar cepuri |
Drīz vien no manis sāka attālināties Jānis Ģērmanis, kam īsu brīdi centos turēties aizvējā. Viņš gan skrēja tikai vienu apli, tāpēc par viņa aizmukšanu pārāk nebēdāju. Jutu, ka turpat aiz muguras ir kāds no manas distances skrējējiem, bet vairāk priekšā skrēju es.
Turoties trešajā pozīcijā, šķita, ka trešā vieta varētu būt pat ļoti labs sniegums. Komandai biju solījis, ka pie veiksmes varētu finišēt TOP6, bet trijnieks jau būtu pavisam labi. Taču vēl jau bija veikta knapi trešdaļa.
Mana kreisā kāja, kas vismaz sākumā par sevi daudz manīt nelika pa ceturto kilometru sāka raidīt pazīstamās sajūtas, kas parasti bija jūtamas pirms kontrole pār to zūd pilnībā. Piektajā kilometrā jutu, ka savelkas apakšstilbs, un tajā brīdī jau apsvēru domu, ka pavisam drīz būs pirmā apļa beigas un laikam jau būs jāstājas ārā. Tajā brīdī neapzināti laikam biju arī nedaudz samazinājis tempu, un, kad pirmā apļa finišs jau bija pavisam tuvu, izlēmu tomēr, ka lai arī lēnāk, bet tomēr otro apli skriešu. Nelielajā kāpumā pašās apļa beigās, šķita, ka palieku vēl lēnāks, un to arī apstiprināja kārtējā veiktā kilometra signāls pulkstenī, kas liecināja, ka sestais kilometrs bija veikts 3'30". Kā izrādījās tad tas bija arī skrējiena lēnākais kilometrs.
Ceturtā kilometra beigas ar patīkamu atvēsinājumu |
Kad līdz finišam bija palikuši apmēram trīs kilometri, vienā brīdī sapratu, ka kāja atkal jūtas pavisam labi. Kaut arī nedaudz par to vēl bažījos, tomēr pamazām centos atkal vairāk piespiesties un kāpināt tempu, cerot, ka Uldi, kurš jau bija apmēram desmit sekundes priekšā, varbūt līdz finišam vēl varētu noķert.
Lai arī vienu brīdi šķita, ka patiešām sāku viņam tuvoties, tomēr vai nu viņš bija sajutis manu tuvošanos vai arī es vienkārši jau sāku pagurt, bet pēdējā pusotrā kilometrā, kad nācās arī apdzīt diezgan daudz lēnākos viena apļa skrējējus, viņam vairs netuvojos un, iespējams, kādu sekundi līdz beigām vēl piezaudēju. Bet ar visu to finišā ieskrēju kā ceturtais (35'50", pa apļiem 17'54" un 17'57" (pirmais aplis uz starta rēķina gan droši vien prasīja kādas 10" vairāk par otro), un biju priecīgs par paveikto.
Izskatās, ka būt ceturtajam vai piektajam ir daudz priecīgāk kā citās TOP6 vietās |
Pozitīvais Ventspilī bija arī tas, ka vidējais temps bija sanācis 3'22"/km cerētā 3'30"/km vietā, un, lai arī līdz pilnvērtīgai skriešanai vēl kāds laiks vajadzīgs, tomēr vismaz ir sajūta, ka atkal varu skriet. Beigās sagurums, protams, bija jūtams, jo sacensību tempā desmit kilometri, protams, ir pavisam kas cits, ka skriet desmit kilometrus mierīgi, kas bija tik, cik pārsvarā pēdējās nedēļās biju skrējis mierīgajos treniņos. Taču līdz finišam godam biju ticis, un skaidrs jau arī tas, ka piecās nedēļās pilnībā formu atgūt ne tuvu nevar, tomēr nedaudz satrenēties var.
Kāds šim visam būs turpinājums, to vēl īsti nevar zināt. Droši vien ar laiku pamazām vajadzētu atgriezties vismaz pāris reizes nedēļā pie skriešanas divreiz dienā. Līdz tam gan droši vien vēl jāspēj komfortabli treniņā noskriet vairāk par stundu. Jāturpina vingrot. Tam visam pa vidu vēl jāskatās, vai problēmas ar nervu kreisajā kājā būs patiesi tik ļoti gājušas mazumā, ka ātri skriet tas vairs netraucēs, lai varbūt uz gada otro pusi atkal sajustos gatavs noskriet vismaz pusmaratonu. Un bez visa šī ir plāns drīzumā atkal nedaudz paskriet mežā ar karti.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).