Solis uz priekšu, solis atpakaļ

Kopš orientēšanās piedzīvojumiem “Kāpā” Pāvilostas mežos jau pagājuši gandrīz divi mēneši, un pa šo laiku esmu paspējis nostartēt trīs šosejas skrējienos, divreiz startēt sacensībās stadionā (vienā no reizēm arī izskrienot jaunu pirmrekordu), paspējis saslimt, izveseļoties, komentēt Eiropas čempionāta maratona skrējienu televīzijā, un pa vidu tam visam turpināt sadzīvot ar ne pārāk paklausīgo kreiso kāju, kas joprojām sacensībās neļauj skriet tā kā gribētos. Bet par visu pēc kārtas.

Stadionā

Šogad Ogrē, tāpat kā pērn, atkal notika Rīgas čempionāts vieglatlētikā. Un, ja teju pie namdurvīm notiek stadiona mači, tad nevar laist garām. Pirmajā dienā noskrēju 1500 metrus. Vienā taisnē pūta ļoti stiprs pretvējš, divus apļus tur nācās skriet pa priekšu, kas droši vien nedaudz spēka atņēma, bet beigās savā skrējienā finišēju otrais (starp visiem rezultātiem biju apmēram pa vidu) ar rezultātu 4:21.27. Tas bija nepilnas divarpus sekundes lēnāk kā pirms gada, bet tik un tā biju tīri apmierināts, lai arī cerēju paskriet zem 4:20.
Tā kā šogad vairs nebija programmā 5000 metri, tad otrajā dienā biju izvēles priekšā  - vai pirmo reizi pamēģināt skriet 3000 kavēkļu skrējienu vai arī debitēt 800 metru distancē. Beigās tomēr devu priekšroku 800 metriem, jo tā noteikti ir mazāk traumatiska distance, piedevām nebiju arī drošs vai kavēkļu skrējienā vispār bez iepriekšējas pieredzes spētu tos šķēršļus normāli pārvarēt. Tā kā 800 metrus līdz šim sacensībās nebiju skrējis, un treniņā šķiet ātrākie 800 metri jelkad ir bijuši ap 2:19, tad nebija skaidrs ne kā īsti sadalīt spēkus divu apļu distancei, ne cik ātri vispār būtu jāsāk. Pie sevis spriedu, ka uz sacensību konkurences un savu Adidas nagleņu rēķina varbūt varētu mēģināt izskriet tuvu 2:10, bet tie noteikti būtu griesti.
Taču par spīti visam beigu beigās izdevās negaidīti labs skrējiens. Praktiski identiskā tempā noskrieti visi 100 metru posmi, izbaudīju arī to, ka šajā distancē pirmie un pēdējie 100 metri – kaut arī skrieti vienā tempā – pēc sajūtām atšķiras kā diena pret nakti, jo beigās skrien cik jaudas, bet uz priekšu īsti netiec. Un galu galā savā skrējienā atkal biju otrais ar rezultātu 2:07:28, kas bija negaidīti ātri. Bet par to biju ļoti priecīgs, un nu tas ir arī mans pirmrekords 800 metru distancē. Pēc šī skrējiena gan sapratu, ka 1500 metru distance tomēr ir grūtāka, katrā ziņā līdz asins garšai mutē 1500 metros esmu aizskrējis, bet 800 metros to nesajutu.

Slims

Pēc startiem stadionā tiku pie nopietnas saaukstēšanās, kas, iespējams, bija jau iedīgļus radusi “Kāpā”, arī stadiona skrējieni noteikti deva savu, un arī pelde vienā no vēsākajām šīs vasaras dienām vēl vairāk samazināja ķermeņa pretestību vīrusiem. Tas, kas sākumā šķita, ka īslaicīga saaukstēšanās, ko septiņu dienu vai nu augstākais nedēļas laikā izdosies likvidēt, beigās izvērtās par kārtīgi aizliktām plaušām un epizodisku temperatūru triju nedēļu garumā. Tas viss noslēdzās ar rentgenā pārsteidzošā kārtā nepastiprinātām aizdomām par plaušu karsoni, taču bronhīts gan tas bija un arī beigās pat nācās padzert antibiotikas. Uz šī fona startēju arī Jelgavas nakts pusmaratona 10 kilometru distancē.
Vēl viena vaina, kas pat ievilkās uz vairāk kā trim nedēļām bija jau “Kāpas” laikā sajustā sāpe labajā augšstilbā. Viens no muskuļiem tur bija tik ļoti savilcies, ka pat nebija īsti izmasējams. Arī sāpes staigāja brīžiem tuvāk gurnam, brīžiem tuvāk celim. Tas viss skriešanu gandrīz visu jūliju padarīja brīžiem nepatīkamu un sāpīgu, bet ar laiku tas tomēr kaut kur pazuda.

Šosejā

Šosejas skrējienos kopš jūlija sākuma skrēju trīs reizes – divi Skrien Latvija posmi Jelgavā (10 km) un Kuldīgā (10.5 km), kā arī Latvijas čempionātā 10 km Piltenē. Ja treniņos skrienot lēnām, vai arī stadionā skrienot ātri, bet ne pārāk daudz, mana problēma ar nervu kreisajā kājā īsti netraucē skriet, tad garākos skrējienos tas šobrīd ir galvenais limitējošais faktors.

Pie dabas

Ņemot vērā, ka rit jau piektais mēnesis kā kājas dēļ vispirms pusotru mēnesi neskrēju vispār un pēdējos mēnešus arī rast tādu nopietnu motivāciju apjomīgākam treniņprocesam ir pagrūti, tad sacensību temps man ir zemāks kā kaut vai pirms gada, taču vēl uz ziemas bāzi tik un tā varu paskriet gana pieklājīgā tempā.
Taču sacensībās, iesākot skrējienu vēlamajā tempā, pēc kilometriem trim četriem sāk parādīties pirmās pazīmes, ka kāja atkal varētu zaudēt sajūtas un kontroli, un tad vēl pēc apmēram kilometra, iestājas tas brīdis, kad daļa no apakšstilba un daļa pēdas paliek ar minimālām sajūtām. Jelgavā tas notika pēc sestā kilometra, Kuldīgā pēc trešā, Piltenē piektajā. Tajā brīdī temps pats no sevis nokrīt vismaz 10-15 sekundes kilometrā, konkurenti aizskrien, un tad kādus divus trīs kilometrus sajūtas ir nepatīkamas, bet pēc tam pamazām atkal jušana kājā atgriežas. Un tad, ja vēl ir enerģija un ir saglabājusies motivācija vai to rada kāds konkurents, kurš šajā krīzes brīdī ir pietuvojies no muguras, tad pēdējo vai pēdējos divus kilometrus atkal var uzskriet gandrīz tādā pašā tempā kā sākumā.
Ar katru skrējienu ir kaut kādi jauni novērojumi un pēdējā reizē Piltenē piefiksēju, ka kāja daudz ātrāk “atsakās” tad, ja cenšos skriet ātrumā, kas varbūt tajā brīdī priekš manis ir nedaudz par ātru. Otra lieta ko piefiksēju ir tā, ka temps krītas tāpēc, ka strauji samazinās soļu biežums – acīmredzot nervu impulsi neļauj muskuļiem gana bieži sarauties, tāpēc soļu biežums nokrīt gandrīz kā mierīgā  treniņā, toties soļa garums gan samazinās pavisam nedaudz.

Gandrīz vienā solī ar hercogu Jēkabu

Ar šādu skrējiena scenāriju sanāca visi trīs šosejas skrējieni. Jelgavā, kur kāja pazuda uz visīsāko brīdi, tiku pie trešās vietas (33:17), Kuldīgā biju sestais (35:27), savukārt Piltenē nācās samierināties ar 8.vietu (vecuma grupā gan biju trešais) un līdz šim lēnākajiem desmit kilometriem – 33:50.
Kādam varētu rasties jautājums – “Kāpēc skriet, ja zini, ka kāja neklausīs?”. Un lai arī jautājums ir vietā, tomēr atbildēt ir grūti. Skrien Latvija posmos skrienu gan komandas dēļ, gan lai savāktu pats sev 10 kilometru sezonas kopvērtējumam nepieciešamo posmu skaitu. Katru reizi arī ceru, ka varbūt šoreiz kāja tomēr spēs izturēt visu distanci – Jelgavā šajā ziņā likās, ka ir progress. Tāpat šķiet, ka ir progress, ka kāja neatsakās pilnībā un nedaudz tomēr to kontrolēt varu, atšķirībā no pāris epizodēm gada sākumā. Un galu galā man patīk skriet sacensībās un patīk skriet ātri, savukārt braukt uz otru Latvijas galu piecu kilometru dēļ arī īsti nešķiet vērts.

Jau trešo gadu pēc kārtas Piltenē bija lieliski uzrīkotas sacensības

Televīzijā

Jūlija beigās pavisam negaidīti nāca piedāvājums asistēt Anatolijam Kreipānam, komentējot Latvijas televīzijā rādīto pārraidi no Eiropas čempionāta maratona distances. Kad bija skaidrs, ka pēc iepriekšējās dienas starta Kuldīgā vēlu vakarā (patiesībā tas jau bija naktī) mājās izdosies atgriezties un no rīta tikt līdz televīzijai spēšu, tad ar lielāko prieku šo piedāvājumu pieņēmu.
Maratona komentēšanas pieredze pēdējos divus gadus man ir bijusi Rīgas maratona laikā, gozējoties 360TV maratona tiešraides studijā kopā ar Gustavu Terzenu. Tur gan būšana dzīvajā ēterā, kad tevi pašu vēl arī filmē, ir nedaudz citādāka pieredze, kad daudz aktīvāk ir jāreaģē uz visādiem neparedzētiem notikumiem un jācenšas izklaidēt skatītāju citādākā veidā, kā tas notiek komentējot maratonu skatoties ekrānā. Taču, sēžot mazajā būcenītī televīzijā un šādi komentējot maratonu, ir iespēja pastāstīt visas tās lietas, ko studijas pārraidē vienkārši nav laika izstāstīt, un pie reizes ir iespēja arī pašam kārtīgi to maratonu redzēt.
Pat neskatoties uz kādu tehnisku ķibeli, kuras dēļ nevarēju izmantot daļu materiālus, ko biju sagatavojis iepriekš, pieredze televīzijā man ļoti patika. Varēju daudz runāt un skatīties maratonu, un redzēt arī to, kas notiek, kamēr televīzijā rāda reklāmas pauzes. Ja tāda iespēja vēl būs, tad noteikti piekristu komentēt atkal.

Vēl par kāju

Kā jau minēju, tad kāja pilnvērtīgi skriet sacensībās man šobrīd neļauj, un tāpēc nekaļu arī nekādus lielus plānus par kaut kādiem startiem tuvākā vai tālākā nākotnē. Vienīgi zinu, ka gribētu pabeigt Skrien Latvija sezonu, atlikušajos divos posmos noskrienot 10 km distanci.
Saistībā ar kājas problēmas risināšanu pēdējā laikā ir iegājies, ka vismaz reizi mēnesī aizeju pie kāda jauna ārsta. Tā jūlija sākumā tiku uz neirogrāfiju, kas laižot cauri nelielu strāvu pārbauda, cik labi un ātri nervu impulsi tiek pārvadīti vienā vai otrā ķermeņa daļā. Kā jau ierasts, arī tur man pateica, ka abām kājām man rezultāti ir praktiski vienādi. Abām impulsi pārvietojas nedaudz lēnāk kā būtu vēlams, bet problēma jāmeklē kaut kur citur.
Pēcāk nācās dzirdēt vēl vairākus viedokļus par to, kas varētu būt par vainu. Vairumā gadījumu cēlonis tiek piesaukts, ka pie intensīvas slodzes mugurkaula skriemeļu disks tomēr kaut kā vairāk piespiež nervu, kas iet tālāk uz kāju. Varot vingrot – tas, gan problēmu diez vai uzlabošot, bet drīzāk neļaus tai palikt sliktākai. Varot likt īpašu jostu. Vai ar tādu var paskriet, nav ne jausmas. Var vienmēr mēģināt kaut ko operēt, bet parasti tik mazus izbīdījumus diskos neoperē. Varot beigt skriet, ja reiz tad nekas netraucē. Cik ekspertu, tik viedokļu.
Pirms pāris dienām biju atkal pie neirologa (ne pie tā, pie kura biju pavasarī), un nu esmu beidzot nosūtīts arī uz magnētisko rezonansi. Pēc divām nedēļām, kad to būšu sagaidījis, tad varbūt varēs ko jaunu uzzināt. Lai gan zinot, ka miera stāvoklī man vairumā dienu viss ir gluži normāli, tad arī tur varbūt neko jaunu neredzēs. Šai ārstei arī parādījās vēl šādas tādas versija, ko varbūt ir vērts papētīt, bet to pēc tam, kad būs MR rezultāti. Bet jau tagad esot daudz jāvingro un jāstiprina dziļie muskuļi, lai mugura spēj turēties pretī slodzei.
Tā nu esmu atkal apņēmies mēģināt tomēr kaut ko noskaidrot par savu kāju vairāk, bet, kamēr viss ir procesā, arī treniņu ziņā esmu nolēmis un jau patiesībā arī sācis atkal skriet biežāk un vairāk. Jūlijā saskrietie 250 kilometri ir priekš manis gaužām maz. Ja nu ar kāju brīnumainā kārtā paliek labāk un atkal varu skriet normāli, lai tad nav tā, ka jāsāk pavisam no nulles (vai no 250). Tāpēc kādu laiku atkal vajadzētu mēģināt patrenēties aktīvāk, lai skriešana ne kaut vai treniņos kļūst vieglāka un baudāmāka.