trešdiena, 2010. gada 31. marts

Sporta uzturs

Kādu laiciņu atpakaļ pie viena no ierakstiem blociņā bija šāds komentārs:

Renār, uzraksti lūdzu savu redzējumu par Sporta pārtikas lietošanas nozīmi orientierista dzīvē...vai bez speciālas Sporta pārtikas lietošanas ir iespējams sasniegt augstus rezultātus orientēšanās sportā?
Tad nu beidzot esmu saņēmies ko uzrakstīt par šo lietu.

Patiesībā jau varētu teikt, ka neesmu tas labākais, kam prasīt padomu šajā lietā, jo esmu visai labs piemērs, cik daudz iespējams sasniegt, praktiski nelietojot nekādu speciālu sporta uzturu. Treniņu procesa laikā izdzeru augstākais vienu Maximas recovery bundžu pusgada laikā. Un to arī uzjaucu tikai tad, kad jūtos patiesi noguris, un patiesībā domāju, ka tas vairāk ir psiholoģiskam efektam, ne tik daudz, cik dod pats dzēriena sastāvs. Arī maču laikā un pirms mačiem kaut kādu sporta pārtiku lietoju gaužām maz. Un visas reizes, kurās līdz šim želejas un tamlīdzīgas lietas distances laikā esmu lietojis, tās nav devušas nekādu manāmu rezultātu.

Tajā pat laikā jāsaka, ka ļoti svarīgi ir distances laikā dzert kaut vai tīru ūdeni. Un pie principa "jādzer, kamēr vēl negribās - kad gribās, tad jau ir par vēlu" pieturos visai cieši. Patiesībā arī visās citās jomās, manuprāt, ar gana pareizu, ja tā var teikt, dzīvesveidu (8h miegs, sabalansēts uzturs, vingrošana pēc treniņiem u.tml.) var gluži labi nodrošināt organisma atjaunošanos pēc treniņu un sacensību slodzēm.

Galu galā jāsaka, ka tas, ka īpaši neaizraujos ar sporta pārtikas lietošanu varbūt arī nav pareizi, jo, pilnīgi iespējams, ka tādējādi sev liedzu sasniegt augstākus rezultātus (nodrošināt organisma atjaunošanos ar dabiskām metodēm nav tas pats, kas izspiest maksimālo no organisma sacensību laikā, ko dod dažādi sporta dzērieni ar īpaši tam paredzētām vielām), taču viens ir tas, ka esmu par tīru sportu (uz plaši nopērkamajiem sporta dzērieniem gan šis punkts nekādīgi nav attiecināms), bet galvenais ir tas, ka man vienmēr ir gribējies saprast, cik daudz spēju izdarīt paša spēkiem, bez jebkādu ārēju faktoru iejaukšanās.

pirmdiena, 2010. gada 29. marts

Palu tūrisms

Vakara treniņā izlēmu paskriet gar Ogres upi un paskatīties, kādi tad izskatās potenciālo plūdu apstākļi. Kā izrādījās, tad es nebūt nebiju vienīgais, kam šovakar gribējās redzēt Ogres upi un ledu tajā - patiesībā, šķiet, tik daudz cilvēku gar Ogres upes krastiem vispār nebiju redzējis. Līkais gājēju tilts pār Ogres upi bija cilvēku pilns, tāpat arī pie "otrā dambīša" bija gana daudz cilvēku un arī atceļā tuvāk centram gar ceļa malu bija sastājušās vairākas mašīnas.

Jāsaka gan, ka skats patiešām bija visai iespaidīgs, jo pie gājēju tilta ledus sablīvējumi izskatījās visai iespaidīgi, savukārt ~1-1,5 km no Ogres upes ietekas Daugavā upe bija vaļā un tur jau ūdens izskatījās pavisam netālu no krastam tuvākajām mājām. Patiesībā ja ūdens līmenis celtos vēl par metru, nu varbūt pusotru, tad aplūstu asfaltētais ceļš, kas ved uz Lašupēm. Nu jā un savukārt pie "otrā dambīša" savukārt upes straume gāzās cauri ar milzīgu spēku.

Līdz ar lielo skatītāju pieplūdumu upei galu galā aizdomājos, ka Latvijā pie šādiem pavasara plūdiem varētu droši rīkot palu tūrismu - rādīt tūristiem ledus sablīvējumus upēs, vest apskatīt mājas, kuras no visiem pusēm ieskauj ūdens, ļaut ar laivu vizināties uz veikalu aplūdušajās teritorijās vai pat piedāvāt iespēju pārlaist nakti kādā mājā, kas atrodas teritorijā ar augstu aplūšanas iespējamību.

trešdiena, 2010. gada 24. marts

Nometne Malagā - Epilogs

Lai arī nometne 9 pilnu treniņdienu un vairāk kā 20 stundu garumā bija krietni nogurdinoša, tomēr gandrīz vai varētu teikt, ka mājupceļš bija pats nogurdinošākais. Vispirms pavadījām 10 stundas Malagas lidostā, kurā, lai arī tā ir krietni lielāka par Rīgas lidostu, pat nav pieejama mantu glabātuve, savukārt pēc tam vēl priekšā bija nakts uz grīdas Dusseldorf Weeze lidostā.

Galu galā tomēr šorīt ieradāmies Rīgā, un biju patīkami pārsteigts, ka sniega sega Latvijā ir sarukusi visai ievērojami. To manīju arī vakara treniņā Ogrē, ka, sniegs ir krietni mazāk un tā vien šķiet, ka ja piepildīsies laika prognozes, tad jau nākamnedēļ būs iespējams skriet pat pa Ogres stadiona skrejceļu. Treniņa pirmie soļi gan bija tādi pastīvi - varbūt tāpēc, ka pēc nu jau ierastās trenēšanās vismaz divas reizes dienā, kājas nebija kustējušās kopš pirmdienas vakara, vai arī varbūt vienkārši mājas asfalts kājām šķita citādāks nekā tas bija Spānijā. Lai vai kā pēc brīža jau kājas ripoja ierastajā ritmā un tāpēc varu arī teikt, ka esmu veiksmīgi atgriezies arī mājas treniņu trasē.

Lai vai kā nometnē paveiktā rezultāts būs redzams vien pēc pāris nedēļām, kad cerams arī viss sniegs būs nokusis un arī orientēšanās sezona būs sākusies. Pagaidām sezonas atklāšana ir paredzēta Venstpilī, Kurzemes pavasarī. Par tālāko - tad jau redzēs.

Un te vēl dažas bildes no nometnes:

pirmdiena, 2010. gada 22. marts

Nometne Malagā - 8.daļa

22-03-2010:
Šodien pēdējā kārtīgā nometnes diena un par prieku tam ārā laikapstākļi manāmi uzlabojušies un mašīnā termometrs pat rādīja +20 grādus. Saulains bez gala.

No rīta piecēlos izgāju nedaudz paskriet, tad brokastis un tad jau kopā ar Andri braucām uz nometnes pēdējo kartes treniņu. Somi bija izdomājuši, ka viņi no rīta vēlas kāpt te tuvējā kalnā, kurā mēs uzrāpāmies pirmdien, tāpēc uz treniņu braucām divatā. Karte bija El Chorro Norte austrumu daļa, bet vienīgais mīnuss bija, ka šī karte bija izdrukāta sliktā kvalitātē, un tāpēc viss kartē izskatījās tāds nedaudz izplūdis un vietām punktu vietas īsti nevarēja kartē saprast. Lai vai kā treniņu noskrējām, distanci skrienot katrs no savas puses, un interesantākais moments bija sastapšanās ar milzīgo aitu baru (nez kādas 200-300 aitas, šķiet, tur bija), kas ganījās tieši punkta vietā.

Jāsaka, ka aitas viņi te vispār gana visai savādi. Šodien satiku tās pļavā meža vidū, kur īsti tuvumā nevienas mājas nebija, bet pirmdien aitas ganījās tā paša pieminētā kalna gandrīz pašā virsotnē, kur augšup ved vien līkumots kalnu ceļš un augšā pat īsti nekāda barība tām neaug. Un tad vēl viņi sadzen milzu aitu baru pavisam mazā pleķītī kalna nogāzē, kur viņām ne apgriezties. Un aitas viņi arī katru vakaru visu baru šeit ciematam ved cauri, nobloķējot ielu.

Katrā ziņā karšu treniņu rezumējums ir tāds, ka nometnē aizvadīti ir 10 treniņi ar karti, divi no tiem pa nakti. Treniņi kartē ir arī nedaudz apskādējuši manus IceBug apavus, jo vienai kājai apavam nu vairs ir palikušas vien 2 naglas, otrs gan pa akmeņaino pamatu ir turējies labāk, un tur tikai četras vien ir pazudušas no kopā, šķiet kādām padsmit. Taču priekš Latvijas apstākļiem arī ar šādu naglu daudzumu var skriet gluži labi, un ja pazudīs arī pārējās naglas, tad būs gluži labi treniņu apavi skriešanai pa takām :)

Nu un vakarpusē Andris atkal uzkāpa lielajā kalnā uzņemt pāris bildes piemiņai, bet es devos skrējienā pa aizvakar atklāto salīdzinoši līdzeno maršrutu. Jāsaka, ka siltumu šodien patiesi varēja just, jo pirmo reizi treniņā, kas nebija mežā, skrēju ar kreklu ar īsajām rokām, un atpakaļ atnācu gluži slapjš no sviedriem. Lai vai kā nometne varētu teikt, ka ir galā, jo jau rīt pirms pulksten 9 no rīta virzīsimies virzienā uz mājām. Latvijā gan būsim tikai trešdien no rīta, sagaidītāji 10:10 var ierasties pretī uz reisu no Diseldorfas.

Nometne Malagā - 7.daļa

21-03-2010:
Šodien bija kārtīga karšu diena. Visu gan nedaudz pabojāja tas, ka visu dienas pirmo pusi lija lietus. No rīta devāmies atkal uz Granadu, uz Monachil ciematu Granadas pievārtē, kur trešdien skrējām nakts treniņu. Karte pati par sevi ir vienas milzīgas kalna nogāzes maza daļa, taču īpaši daudz ceļu tur nav, tāpēc sanāca gluži labs virzienu treniņš, piemēram, skrienot augšup trāpīt uz īsto akmeni u.tml. Tā kā visu treniņu lija lietus, bija pamatīgi apmācies un līdz ar to krietni vēsāks, tad pa šo nepilnu stundu, ko pavadīju mežā, kārtīgi nosaldēju rokas gandrīz visā garumā, jo nez kāpēc pirms treniņa sākuma izlēmu, ka varu skriet vienā neilonā, bet nu pēc treniņa jau pārģērbjot sausās drēbes arī rokas ātri vien sasila. Uzreiz pēc šī treniņa devāmies uz pašu Monachil, kur noskrējām īsu sprinta treniņu nepilnu 20 minūšu garumā. Vienīgā atšķirība no ierastās sprinta kartes bija tas, ka karte bija mērogā 1:2500. Tālāk sekoja atkal pusotru stundu garais ceļš mājup.

Somi ļoti gribēja vēl kādu reizi uzskriet nakts treniņu, tāpēc vakarā, kad sāka satumst atkal devāmies uz vienu no El Chorro kartēm, kur skrējām nakts distanci. Jāatzīst, ka šeit atkal bija gana lieli kalni, tāpēc brīžiem nācās vairāk pakāpt un ne tik daudz skriet, lai gan visiem kopā skrienot, pa ceļiem ātrums bija visai pieklājīgs. Uz distances beigām gan uztaisīju nelielu kļūdu un galvenais bariņš aizskrēja jau tālāk, un tā kā fiziski nogurums kājās patiešām ir sakrājies liels, tad nemaz arī nemēģināju ķert viņus rokā un finišēju mierīgā tempā viens pats, vairāk pievēršot uzmanību orientēšanās tehnikai un ne tik daudz vairs ātrumam. Nu vairs tikai atlikusi pēdējā pilnā treniņu diena un tad jau otrdien sāksies ceļš mājup.

sestdiena, 2010. gada 20. marts

Nometne Malagā - 6.daļa

20-03-2010:
Šodien pēc divu dienu pārtraukuma atkal bijām skriet kartē - El Chorro Sur, kas ir ne pārāk tālu no El Chorro Norte kartes, kurā skrējām nedēļas sākumā. Jāatzīst, ka šī bija viena no pēdējo laiku skaistākajām vietām, kur esmu orientējies - distances sākums veda pa smilšakmens klintīm, kur galvenā uzmanība bija jāvelta ne tik daudz orientēšanās prasmēm, cik tam, kā tikt uz priekšu pārvarot klinšainos posmus, kur vietām gandrīz vai nācās izmantot klinšu kāpēja iemaņas. Karte un apvidus bija patiesi interesanti, vien pēdējās divas dienas ir nedaudz mainījušies laikapstākļi un, šorīt braucot uz treniņu lija lietus. Par laimi treniņa vietā no lietus nebija ne vēsts.

El Chorro Sur kartes fragments

Līdz ar lietu šodien arī pie mūsu mājas bija ļoti stiprs vējš, un tāpēc vakara treniņā līdz brīdim, kamēr griezos atpakaļ, nācās visu laiku skriet diezgan spēcīgā pretvējā. Toties bonuss šim treniņam bija tas, ka beidzot izdevās atrast salīdzinoši līdzenu ceļa posmu. Ja vien nebūtu pēdējais finiša pacēlums 150m augstumā uz māju, tad stundas laikā savāktais kāpums būtu vien nepilni 200 metri, kas uz iepriekšējo skrējienu fona tāds nieks vien sanāk. Protams, pretvējš un nu jau uzkrājies sagurums treniņu padarīja nedaudz grūtāku, taču tik un tā vismaz mazāk kalnains ceļš ir atrasts. Vien īpaši to laikam vairs izbaudīt neizdosies, jo rīt ir plānota kārtīga karšu diena, un tad jau vairs tikai pēdējā kārtīgā nometnes diena pirmdien.

piektdiena, 2010. gada 19. marts

Nometne Malagā - 5.daļa

19-03-2010:
Šodien bija ekskursiju diena. Pēc nelielā rīta skrējiena nepilnu 20 minūšu garumā jau pulksten 9 no rīta devāmies atkal Granadas virzienā, patiesībā pat nedaudz tālāk, kur slejas Sierra Nevada, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "Sniegotā grēda". Sierra Nevada esot Eiropas Savienības uz dienvidiem vistālāk esošais slēpošanas kūrorts uzreiz aiz Kipras slēpošanas kalna, un Sierra Nevada kalnu grēdā ir atrodams arī Spānijas Pireneju pussalas augstākā virsotne Mulhacén, kas slejas 3478,6 metrus virs jūras līmeņa.

Sierra Nevada

Jāsaka uzreiz, ka augstākajā virsotnē neuzkāpām un nemaz nemēģinājām kāpt, bet, atstājuši mašīnu autostāvvietā ~2100 metru augstumā, devāmies augšup un uzrāpāmies nelielā virsotnītē ~2500 metru augstumā. Kāpums jau patiesībā nebija neko dižs, kaut vai salīdzinājumā ar mūsu pieveikto kāpienu pirms trīs dienām mūsu pašu ciematā. Taču jāsaka, ka arī visa šī brauciena uz Sierra Nevada galvenais mērķis bija nevis kalnu pievārēšana, bet gan pārgājiens pa kalniem, tāpēc uzrāpšanās minētajā virsotnē bija tikai viena no pārgājiena sastāvdaļām. Atlikušo laiku pavadījām soļojot pa tūristu takām un nācās arī kādu gabalu soļot gar šosejas malu.

Tā kā kalnos tur vēl ir gana daudz sniega, tad tūristu takas arī aptuveni 2000m augstumā sniegs uz takām bija ne visur nokusis, kur jau koki aug (aptuveni pie 2200 metriem šeit ir vieta, kur koki pārstāj augt un augstāk jau tur tā veģetācija tāda minimāla) un līdz ar to pārgājiens sanāca vismaz sākumā visai sniegots un galu galā slapjas kājas bija visu 3 stundu garumā, kas bija nepatīkamākais šajā pārgājienā. Toties soļojot satikām mežacūku ģimeni. Un visai interesanti, ka Latvijā līdz šim mežacūkas mežā manījis nebiju, bet te uzreiz kādas 6-8 spāņu cūkas.

Pēc tādas pastaigas miegs atpakaļceļā mašīnā bija ļoti salds un nogulēju lielāko ceļa daļu. Vakarā gan izlēmām, ka tomēr nedaudz kājas jāizkustina un devos vēl nelielā skrējienā. Un nu jau vairs patiesībā atlikušas vien trīs pilnas treniņu dienas, tā ka nometne pamazām tuvojas beigām.