Pirms četriem gadiem, kad pirmo reizi piedalījos Latvijas Olimpiādē, kas togad notika Liepājā, startēju abās garākajās vieglatlētikas disciplīnās, kas iekļautas Latvijas Olimpiādes programmā - 5000 metru un 10 000 metru distancēs stadionā. 5000 metros toreiz finišēju 9.vietā (15:35.81), savukārt 10 000 metros paliku soli aiz goda pjedestāla (4.vieta - 32:36.07).
Šogad ļoti ilgi nevarēju izšķirties, vai arī Valmierā skriet abas distances, vai tomēr izvēlēties tikai garāko 10 000 metru distanci, kurā, objektīvi spriežot, man būtu lielākas izredzes uz augstāku vietu. Šoreiz atšķirībā no Olimpiādes Liepājā vispirms bija starts 5000 metru distancē, un nākamajā dienā 10 000 metros - Liepājā vispirms skrēju 10 000 metrus, un tad jau uz sagurušām kājām bija jāskrien mazāk svarīgie 5000 metri. Turpretī šoreiz Valmierā varētu sanākt "izšauties" jau īsākajā distancē, un nebiju drošs, ka nākamajā dienā pēc tam būtu spēks ar pilnu atdevi skriet 10 000 metros.
Pēc ilgām pārdomām izlēmu, ka, ja reiz uz Olimpiādi braucu, tad jāskrien vien abās distancēs, un maksimāli jāizbauda Olimpiādes piedāvātās iespējas uzskriet stadionā - tas nozīmēja 5000 metru skriešanu piektdien dienas vidū, savukārt sestdienas pievakarē - 10 000 metru distance. Pie sevis biju arī nospriedis, ka būtu priecīgs par rezultātu 15:25 īsākajā distancē, kur pie veiksmes varētu pacīnīties par sesto vietu. Savukārt garākajā distancē šķita, ka 31:40 būtu pietiekami ambiciozs, bet tomēr pie labiem apstākļiem sasniedzams mērķis - bet vietas ziņā 10 000 metros biju apņēmīgs cīnīties par 4.vietu. Piedevām abās distancēs cerēju noskriet tā, lai uzvarētājs mani neapdzen par apli.
Jāsaka, ka speciālus treniņu tieši stadiona distancēm pēdējās nedēļās aizvadījis nebiju, un it sevišķi 5000 metru sacensību ātrumā šogad nebiju skrējis īpaši daudz, tomēr kopējā fiziskā forma ir gluži laba - ātrums joprojām īsajām distancēm pietrūkst, bet vismaz Olimpiādē varēšu redzēt, ko varu izskriet uz maratonam trenētās izturības un maratona ātruma rēķina.
~ ~ ~
Olimpiādes pirmā diena Valmierā bija diezgan silta - droši vien kādi +25 grādi, taču par laimi dienas vidū vēl bija nomācies, un vismaz tiešie saules stari visu nepadarīja vēl karstāku. Lai arī skriešanai tie nebija ideālākie apstākļi un pēc finiša biju pilnīgi slapjš no sviedriem, tomēr tik īsā distancē siltums par pārāk lielu traucēkli nepaspēja kļūt.Pirms četriem gadiem 5000 metru skrējiens lielā dalībnieku skaita dēļ bija sadalīts divos skrējienos, un kaut arī šogad pieteikto skaits bija tikai par pāris skrējējiem mazāks (uz starta stājās 25 sportisti), tomēr paredzēts bija tikai viens skrējiens, kas nozīmēja, ka burzma it sevišķi pirmajos apļos būs itin liela. Skrējēju bija tik daudz, ka uz starta pat nācās stāties divās rindās, jo vienā rindā visiem vietas nepietika.
Jau uzreiz pēc starta šāviena, kā jau tas bija paredzams, pirmie pieci skrējēji uzņēma krietni ātrāku tempu par pārējiem skrējējiem un uzreiz attālinājās, savukārt pārējiem atlika cīņa par sesto vietu. Pirmais aplis patiešām pagāja lielā burzmā pie kā šosejas skrējienos īsti neesmu pieradis - ik pa laikam kāds no muguras uzmin uz kājas; lai kādu apdzītu jāskrien pa otro vai pat reizēm pa trešo celiņu, kas līkumos ir lieki metri; reizēm tiec no sāniem nobloķēts tā, ka īsti netiec laukā no pirmā celiņa, lai varētu apdzīt.
Kad bija noskriets pirmais aplis un kārtējo reizi man kāds bija no muguras uzkāpis uz kājas, mēģināju iziet otrajā celiņā, lai apdzītu priekšā skrienošo un tiktu tuvāk grupas sākumam. Taču tieši tajā brīdī sanāca, ka, izejot otrajā celiņā, biju pieskrējis priekšā novadniekam Kristapam Kaimiņam, kurš uzskrēja man virsū. Tālāk sekoja pamatīgs kritiens - kritu es, pār mani arī Kristaps,šķiet paklupa vēl kāds, vēl kāds pārleca pāri - katrā ziņā grupa pašķīda pamatīgi. Droši vien uz zemes atrados sekundi vai divas, taču gulēt nebija laika, jo jāskrien vēl vienpadsmit apļi.
Mūsu grupas vadošie skrējēji, kamēr gulēju uz zemes, jau bija gabalu atrāvušies. Taču kritiens laikam bija radījis tādu adrenalīna devu, ka strauji sāku apdzīt sev priekšā skrienošos vienu pēc otra, un nākamo divu apļu laikā biju jau noķēris sestajā vietā esošo skrējēju - droši vien pirmais aplis pēc kritiena bija ļoti ātrs - ar visu kritienu pirmais kilometrs bija noskriets 3'05", kas bija precīzi cerētais 15'25" temps. Drīz vien grupas pirmos skrējējus, kurus tikko biju noķēris, arī apdzinu - paātrinājums pēc kritiena bija tik straujš, ka noķerto skrējēju temps šķita pārāk lēns. Nu jau grupa skrēja manā tempā, un lai arī aiz muguras vairs neskatījos, tomēr drīz vien palēnām sāku arī no tiešajiem sekotājiem nedaudz attālināties.
Pēc brīža pamanīju pretējā stadionā pusē, ka no sākotnējā līderu piecinieka ir palikuši vairs tikai četri, un, vēl pēc apļa redzot, ka Valērijs Žolnerovičs ir skrejceļa malā izstājies (kājas trauma), sapratu, ka nu jau ir cerības uz piekto vietu finišā. Turpmākos apļus noskrēju ļoti vienmērīgi - 74 sekundes bija gandrīz visi apļi. Konkurenti aiz muguras bija iepalikuši apmēram desmit sekundes, priekšā esošie bija krietni tālāk, un drīz vien ar rezultātu 15:25.98 ieskrēju finišā, finišējot piektajā vietā - pirmais Olimpiādes diploms nopelnīts un rezultāts praktiski pirms starta cerētais. Ogres novada komandai šajā skrējienā vēl arī 7., 8. un 13. vieta.
Pēc finiša, protams, uzreiz sāku manīt kritiena sekas - skrienot biju jutis un redzējis, ka asiņains ir labais elkonis, kā izrādījās, tad bez elkoņa biju pamatīgi nobrāzis arī abus ceļus, labo plecu, nedaudz gurnu. Visi šie nobrāzumi pēc finiša, sāļajiem sviedriem tekot aumaļām, nepatīkami sūrstēja. Uz pirmo brūču apstrādi devos pie stadionā esošā mediķa - viņš gan ar visiem pušumiem gribēja tikt galā tik ļoti rūpīgi, ka nokavēju sportistu izvešanu uz apbalvošanu (pirmie trīs tiek pie medaļām, bet 4. līdz 6. vieta tiek pie Olimpiādes diploma) - līdz ar to aplīmētam ar plāksteriem nācās apbalvojamajiem pievienoties, kad tie jau atradās apbalvošanas zonā līdzās pjedestālam.
Pēcpusdienā sāku just, ka kritienā esmu arī kaut ko savilcis muguras kreisajā daļā, kas radīja nepatīkamas sāpes zem kreisās lāpstiņas. Te jāsaka paldies Ogres komandas meitenēm, jo tiku pie kārtīgas masāžas savilktajam muskulim un nākamajā dienā muguras sāpes jau bija minimālas. Toties, nākamajā rītā pamostoties, sajutu, ka krītot kārtīgi pastiepis esmu arī vēdera sānu muskuļus labajā malā, ko pēcāk visu dienu un vēl arī nākamajā dienā varēja just uz katra soļa.
~ ~ ~
Olimpiādes otrā diena solījās būt krietni karstāka par pirmo, un, lai arī starts 10 000 metru skrējienam bija paredzēts 18.10, kad jau tuvojas vakars, tomēr realitātē karstums joprojām bija ļoti liels - tuvu +30 grādiem ēnā. Par laimi sešos vakarā stadiona tribīnes jau radīja ēna finiša taisnē, arī pirmajā līkumā nelielu ēnu vietām radīja gar stadiona malu esošās priedes, tādēļ tieši saules apspīdēta bija vien aptuveni puse no apļa.Kaut arī joprojām īsti neesmu sapratis, kam ir nepieciešama katras distances dalībnieku iepriekšējā atzīmēšanās un pēc tam uzreiz sekojošā izvešana uz starta vietu desmit minūtes pirms īstā starta laika, tomēr tāda kārtība Latvijas vieglatlētikas sacensībās ir (var jau būt, ka tā ir arī ārpus Latvijas - stadiona pieredze man tomēr ir pavisam neliela). Taču šoreiz vismaz labums bija tāds, ka pie atzīmēšanās sāku uzdot jautājumus, vai skrejceļa malā būs ūdens, ko karstā laikā sacensību noteikumi garajām distancēm paredz. Kaut sākotnēji atbilde bija, ka ūdens nebūs, tomēr pēc nelielām pārrunām tika apsolīts ūdeni noorganizēt - bez tā skriešana šajā karstumā būtu daudzkārt grūtāka.
Nostājoties uz starta, apstiprinājās iepriekšējā vakara minējumi, ka Valērijs pēc vakardienas izstāšanās šodien varētu nestartēt - viens no trim pretendentiem uz pirmo trijnieku nestartēja, tātad būs iespēja pacīnīties par bronzas medaļu.
Līdzīgi kā iepriekšējā dienā, arī šeit jau pirmajos metros abi līderi (Jānis Girgensons un Jānis Višķers) sāka attālinātos jau pirmajā aplī, un tālāk jau atkal sekoja paliela grupa - startētāji bija vien par četriem mazāk kā dienu iepriekš. Šoreiz gan centos būt uzmanīgāks, lai nepiedzīvotu vēl vienu kritienu, taču tagad arī sportisti neskrēja visi tik lielā čupā, līdz ar to skriešanai bija vairāk vietas.
Līderu duetam pirmos apļus tuvumā centās būt arī Kristaps Bērziņš, taču pamazām viņa temps kritās un, šķiet, pēc kādiem diviem kilometriem viņu arī noķērām.
Kaut arī vēl pirms Olimpiādes nebiju īsti aizdomājies, ka nopietni konkurenci spēs sastādīt Rolands Kaimiņš, kurš pēc mazāk aktīvas skriešanas ziemas periodā tā nopietnāk trenēties atkal atsāka vien maijā. Tomēr pa šiem diviem mēnešiem viņš formu bija atguvis ļoti ātri, un tapa skaidrs, ka būs krietni jāpiepūlas, lai neatkārtotu pagājušās sezonas scenāriju, kad gan Valmieras, gan Siguldas pusmaratonos viņš man aiz muguras skrēja visu distanci, apdzenot mani īsi pirms finiša un finišējot dažas sekundes pirms manis. Tā kā Rolands arī bija nosacīti svaigāks, jo iepriekšējā dienā 5000 metrus neskrēja, tad cerības viņu pārspēt šķita vēl mazākas. Un tā nu pirmos apļus arī tad, kad vēl tikai ķērām rokā Kristapu Bērziņu, grupiņā skrēju es pa priekšu, aiz manis Rolands un sākumā aiz muguras bija vēl daži sekotāji.
Pirmais kilometrs bija noskriets 3'10" - precīzi 31'40" grafikā, taču jau tad sapratu, ka šādu tempu karstumā noturēt būs grūti. Lai arī īpaši jūtamas sekas iepriekšējās dienas skrējiens atstājis nebija - skrienot par laimi arī nejuta kritiena sekas (droši vien atkal adrenalīns), tomēr neliels sagurums kājās bija un varēja just, ka kājas tik raiti negrib ripot. Arī otrajā kilometrā vēl saglabājās 3'10"/km temps, taču jau abi nākamie palēninājās līdz 3'12"/km, bet ar katru brīdi palika arvien grūtāk. Arī veldzējums no pieejamā ūdens, ko izmantoju ja ne katrā, tad katrā otrajā aplī noteikti, bija ātri pārejošs.
Pēc ceturtā kilometra jau sāku apsvērt domu, ka temps jāsamazina un jālaiž garām aiz muguras skrienošie, taču uzvar, protams, tas, kurš spēj paciesties ilgāk. Un par laimi pēc pāris apļiem, kad biju turpinājies ciesties un sadzīvot ar grūtumu, sapratu, ka Kristaps Bērziņš sāk iepalikt - tas bija signāls, ka atlaist nedrīkst, jo tad viņš atkal varētu mūs noķert.
Pēc noskrietiem pieciem kilometriem jeb divpadsmit ar pusi apļiem pulkstenis rādīja precīzi 16 minūtes - tātad kārtējais kilometrs bijis jūtami lēnāks - vien 3'16". Nu arī bija pilnīgi skaidrs, ka neizdosies ne tikai izskriet iecerēto 31'40", bet arī zem 32 minūtēm izskriet nesanāks. Un, ņemot vērā, cik karsti un grūti bija, sāku jau domāt, ka nez vai pat izdosies pārspēt maija sākumā Latvijas čempionātā 10 000 metros sasniegto rezultātu 32:34.
Tomēr pārsteidzošā kārtā ātrums vairs īpaši nemazinājās un turpmākie apļi tika veikti 77-78 sekunžu robežās. Tā nu mēs skrējām divatā - es pa priekšu, Rolands aiz manis. Ik pa laikam kādu apdzinām par apli, ik pa laikam - kopā vismaz reizes trīs - jutu, ka Rolands man uzmin uz kājas. Pāris reizes mēģināju arī it kā nedaudz kāpināt tempu, taču tā kā visu laiku skrēju tuvu maksimumam, tad tas paātrinājums droši vien nemaz, aiz muguras skrienot, nebija diez ko jūtams. Skrējienu nedaudz vieglāku padarīja tas, ka abos apļa galos cītīgi mūs atbalstīja līdzjutēji, kas deva vismaz nelielu uzmundrinājumu, un papildus motivāciju turpināt skriet iesāktajā tempā.
Divus apļus pirms beigām sapratu, ka neizdosies arī izpildīt mērķi - netikt apdzītam par apli - pirmspēdējā apļa beigās mūs apdzina skrējiena uzvarētājs Jānis Girgensons, kuram tas bija pēdējais aplis Pavisam drīz sākās arī mūsu pēdējais aplis.
Trīssimt metrus pirms finiša sāku jau jūtamāk kāpināt tempu, bet Rolands bija turpat aiz muguras. Iegriežoties finiša taisnē, jau pārslēdzos pilnā sprintā, cik nu spēju, taču apmēram 60 metrus pirms finiša Rolands paskrēja man garām. Finišēju ceturtais vien nieka 0.6 sekundes aiz Olimpiādes medaļas. Līdz ar pēdējā apļa paātrinājumu pēdējais kilometrs bija noskriets 3:08. Finiša rezultāts bija 32:08.32, un otrā puse no distances bija beigās sanākusi vien astoņas sekundes lēnāk kā pirmā.
Pēc finiša biju patiešām "izšāvies" izlicis visus spēkus. Jutos dusmīgs un reizē vīlies, ka medaļa bija tik tuvu, un, ka to pazaudēju vien pēdējos metros, visu distanci Rolandam sēžot man aiz muguras. Kaut jau skrienot bija skaidrs, ka, ja vien neizdosies no Rolanda atrauties distances gaitā, tad finišā pret viņu man nav nekādi varianti (savulaik viņš 1500 metrus ir skrējis 3:53, kas ir veselu pusminūti jeb divdesmit sekundes kilometrā ātrāk kā to pašu distanci šogad ziemā veicu es - tātad ātruma īpašības viņam ir krietni labākas), tomēr vienmēr šādās reizēs kaut kur klusībā ceru, ka varbūt tieši šī būs tā reize, kad izdosies finišā būt pirms viņa. Protams, var jau spriest, cik "sportiski" ir sēdēt visu distanci aiz muguras, un aizskriet garām vien pašā finišā, taču stiprais dara kā grib, un šoreiz Rolands bija stiprāks.
Kopumā ar veikumu 10 000 metru distancē apmierināts esmu tikai daļēji. It kā izskrēju savu līdz šim ātrāko rezultātu šajā distancē (šosejā gan 10 kilometrus esmu skrējis nedaudz ātrāk), un diploms par 4.vietu ir tas, uz ko cerēju vēl pirms skrējiena (tad gan vēl domāju, ka skries arī Valērijs). Taču līdz cerētajam rezultātam pietrūka gandrīz pusminūte, kas ir gana daudz. Protams, ja būtu bijis mazāk karsts, un, ja būtu bijusi kaut viena papildus atpūtas diena pēc 5000 metru skrējiena, tad diezgan droši, ka būtu noskrējis ātrāk. Bet vai tad tas būtu pietiekami trešajai vietai - kas to lai zina.
~ ~ ~
Par Olimpiādē paveikto nu atgādina vien divi diplomi un rētas no pirmās dienas kritiena - patiesībā pamatīgi nobrāztā un lēnām dzīstošā elkoņa dēļ joprojām roku uz galda bez sāpēm īsti nolikt nevaru. Taču rētas kaut kad sadzīs, un tad jau klāt būs arī citas sacensības. Startiem stadionā šogad visticamāk punktu likšu jūlija beigās, kad Ogrē notiks Latvijas čempionāts vieglatlētikā. Programmā garākās distances ir 3000 un 5000 metri - domāju, ka vismaz vienu no šīm distancēm skriešu noteikti. Bet nedēļu pirms tam vēl esmu ieplānojis startu Jelgavas nakts pusmaratonā. |
| Ogres novada komanda Olimpiādes atklāšanā |
Varbūt pamēģini citās reizēs pataupīt spēkus un paskriet viņam aiz muguras vismaz pusdistanci.
AtbildētDzēst