Rakstīšanas jubileja

Tālajā 2007.gada 7.oktobrī tapa pats pirmais ieraksts Renča pierakstu blociņā. Un tā nu sanāk, ka tieši pirms mēneša, kad pats skrēju Siguldas pusmaratonā, blociņš svinēja savu desmito dzimšanas dienu.
Ja sākotnēji rakstīju ļoti bieži (ražīgākais mēnesis bija 2010. gada marts ar sešpadsmit ierakstiem vienā mēnesī, un patiesībā puse no visiem 499 ierakstiem, kas ir tapuši, ir publicēti pirmajos divos blociņa pastāvēšanas gados), tad, gadiem ejot, kaut ko uz rakstīt sanāk vien reizi mēnesī vai pat retāk. Toties  par šo laiku ierakstu garums gan ir audzis diezgan ievērojami.
Pirmsākumos ieraksti blociņā bieži vien bija tikai dažus teikumus gari (īsākais, šķiet, ir ieraksts ar vienu 24 vārdus garu teikumu par zaudēto nagu). Savukārt pēdējā laikā, ieraksti ir krietni garāki, un jo īpaši gari ir mani maratonu apraksti, kuri ir vairākus tūkstošus vārdu gari - garākais ar vairāk kā sešiem tūkstošiem vārdu un arī līdz šim vislasītākais ieraksts ir par manu startu Rīgas maratonā.
Blociņa rakstīšana, protams, prasa laiku, un tas noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc vairs nerakstu tik bieži. Iespējams, arī tāpēc ieraksti ir kļuvuši garāki, lai kompensētu to, ka rakstu retāk, taču pa šiem desmit gadiem ir mainījusies arī rakstīšanas forma. Sākumā rakstīju par lietām, kas ar mani ikdienā notika, ko biju redzējis, ko biju izdomājis, gan skrienot, gan orientējoties. Turpretī tagad rakstu vairāk par sacensībām vai kādiem citiem lielākiem notikumiem, un līdz ar to šobrīd arī raksti ir ar krietni skaidrāku struktūru un plānu tiem apakšā.
Rakstīšana desmit gadu garumā noteikti man ir palīdzējusi attīstīt rakstīšanas prasmi, spēju izteikties, pilnveidot vārdu krājumu un ikdienā arī vairāk interesēties par to, kā rakstīt skaidrāk un labāk. Joprojām gan grēkoju ar pārāk gariem teikumiem, un arī vispār bieži vien lietas varētu uzrakstīt daudz īsāk, neizplūstot tik ļoti detaļās. Taču man vienmēr ir šķitis, ka detaļas ir no svara. Un tā kā rakstu es šo visu galvenokārt priekš sevis paša, lai pēc laika būtu iespēja atgriezties atmiņās, tad bieži vien novērtēju to, ka esmu lietas aprakstījis pietiekami sīki, lai tās atmiņas, vēlāk uzrakstīto pārlasot, ataustu daudz skaidrākas.
Protams, es ļoti priecājos par to, ka blociņu lasu ne es vienīgais, un bez manis lasītāju, vismaz pēc statistikas spriežot, tam ir gana daudz. Ja tas, ko uzrakstu ir interesanti vai noderīgi vēl kādam, tad tas ir jo īpaši patīkami (tā, piemēram, viens no vislasītākajiem rakstiem ir par manu pieredzi par to, kas jāēd pirms maratona). Un reizēm arī nevaru vien nobrīnīties par to, ka mēdzu sastapt pilnīgi nepazīstamus cilvēki ar skriešanu nesaistītās vietās, kas, kā izrādās, lasa blociņu. Tādās reizēs esmu jo īpaši priecīgs.
Lai arī nevaru pilnīgi droši apsolīt, ka nākamajos desmit gados rakstīšu tikpat bieži kā līdz šim, tomēr ceru, ka, līdzīgi kā tas ir bijis pēdējos gadus, vismaz par lielākajiem notikumiem manā sportiskajā ikdienā tomēr kaut ko uzrakstīt sanāks. Tāpēc blociņa desmit gadu jubilejā varu vien sev novēlēt, lai iedvesma un rakstīšanas vēlme saglabājas arī turpmāk, un lai atrodas arī brīdis, kad to visu uzrakstīt.