Trīsdaļīgais Sāremā maratons

Pagājušajā nedēļas nogalē Igaunijā jau 45.reizi notika "Saaremaa kolme päeva jooks" jeb "Sāremā trīs dienu skrējiens". Trīs dienas, trīs starti un kopā pa visām dienām jāpieveic maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 kilometri otrajā un 16 kilometri trešajā. Piedevām, ja pēc divām dienām kopvērtējumā izdodas tikt starp desmit labākajiem, tad pēdējā dienā ir individuālais intervālu starts - pirmais startē divu dienu līderis un tad nākamie pēc tik ilga laika, cik zaudējuši pirmo divu dienu summā. Visi pārējie startē kopā ar desmitajā vietā esošo skrējēju.
Pasākums nav ļoti liels, tomēr pa gadiem tas  no pavisam maza skrējiena ar dažiem desmitiem dalībnieku ir izaudzis jau līdz tam, ka šogad, kas bijis visu laiku kuplākais dalībnieku ziņā, galvenajā distancē visas trīs dienas finišēja aptuveni 650 skrējēji, savukārt vēl apmēram 200 finišētāji bija jauniešu skrējienā, kam katru dienu bija jāskrien ap trim kilometriem.
Sāremā skrējienā līdz šim esmu piedalījies divas reizes - 2010.gadā, kad trīs dienu summā ieguvu 6.vietu ar kopējo laiku 2:22:08, un 2013.gadā, kad finišēju otrajā vietā (2:19:12). 2013.gadā pirmajā dienā kļūdaina pagrieziena dēļ gan noskrēju apmēram 300 liekus metrus, līdz ar to rezultāts triju dienu summā reāli būtu bijis par apmēram minūti ātrāks.
Tā kā šis gads nekāds spožais sportiskajā ziņā nav bijis, tad kaut kad septembrī nolēmu, ka varētu aizbraukt un atkal apciemot Sāremā salu un pie reizes nedaudz arī uzskriet, tādējādi noslēdzot šī gada sportisko sezonu. Skaidrs, ka šobrīd īpaši gatavs neesmu, lai sacensību slodzē skrietu trīs dienas pēc kārtas, un arī šogad līdz šim garākā distance mačos bija 12 kilometri Valmierā, bet te 16 kilometri būs jāskrien pat divas dienas pēc kārtas. Tāpēc skatījos uz to visu, kā uz tādu pamatīgu izaicinājumu ķermenim. Arī lielus sportiskos mērķus  sev nebiju nolicis. Tā kā nezināju arī, cik paklausīga būs mana visu sezonu traucējošā kāja, tad sākotnēji biju novērtējis savas spējas 2:22-2:28 robežās, bet beigās nospriedu, ka 2:25-2:26 būtu reālāks mērķis. Šāds rezultāts arī parasti ir pietiekams, lai triju dienu summā varētu  TOP6 un tiktu pie balvām.

1.diena

Lai arī Igaunija ir tepat blakus, tomēr ceļš uz Sāremā ir diezgan pagarš - nepilnas trīs ar pusi stundas līdz prāmim, pusstunda ar prāmi un vēl stunda līdz Kuresārei. Gan turpceļā, gan arī atpakaļceļā uz prāmja atiešanu gan paspējām tikai pēdējā brīdī - turpceļā nedaudz ievilkās atpūtas pauze pirms Pērnavas, savukārt atceļā gadījās neliela aizķeršanās mašīnas dēļ, bet visādi citādi, lai arī pa trim dienām tika nobraukti nedaudz virs 800 kilometriem, braukt pa Igauniju man patika.
Nelielai atkāpei par igauņu ceļiem, jāsaka, ka visvairāk priecēja tas, ka igauņi, tā vien šķiet, netaupa uz ceļa horizontālajiem apzīmējumiem, un pat uz mazākiem ceļiem baltās līnijas ir ne tikai ceļa vidū, bet gan arī gar ceļa malām, kas Latvijā it sevišķi uz mazajiem ceļiem ir retums. Tāpat uz ceļa bieži tiek krāsoti ātruma ierobežojumi, un bremzēšanas līnijas pirms iebraukšanas apdzīvotās vietās. Un vēl man patika arī distances ievērošanas krāsojums uz asfalta, pēc kura, braucot var noteikt, cik liels attālums jāietur līdz priekšā braucošajai mašīnai.
Tā nu pa labi apkrāsotajiem igauņu ceļiem piektdienas pēcpusdienā bijām nokļuvuši līdz Kuresārei, kur pavisam drīz jau bija starts 10 kilometru distancei. Sākumā divi kilometri pa pilsētas ielām, tad veloceliņš sākumā ar asfaltu pēc tam ar pieblietētām sīkām akmens šķembām gar niedru ieskautu jūru, atkal nedaudz pa šoseju gar lidostu, un beigās vēl apmēram trīs kilometri pa asfaltētu veloceliņu. Kaut arī šogad visas trīs dienas distances plānojums bija atšķirīgs no tām, ko skrēju pirms pieciem gadiem, tomēr tieši pirmajā dienā tas atšķīrās visvairāk. Gan otrās, gan trešās dienas trases lielu daļu veda pa jau skrietām vietām.

Pirmās dienas starts. Daudz karogu.

Pirmajā dienā visiem spēka vēl ir daudz, tāpēc startā man pa priekšu aizskrēja diezgan daudz skrējēju. Pirmajā kilometrā gan daļu no tiem jau apdzinu, pirmajos divos pagriezienos arī novēroju, ka igauņi diezgan labprāt pagriezienos izvēlas nogriezt stūros, noīsinot distanci, kas, manuprāt, nav īsti korekti, pirmkārt jau pašam pret sevi.
Jāatzīst, ka kaut arī stūrus nekur negriezu, tomēr visas trīs dienas Garmin pulkstenis bija samērījis gaužām precīzas distances - 9.98km, 16.19km un 15.99km. Latvijā ierasts, ka mačos parasti pulkstenis samēra vismaz simts divsimt metrus pa virsu, bet mums arī Latvijā ir viens mērītājs, kurš visus Latvijas skrējienus mēra. Igauņiem acīmredzot ir cits mērītājs, bet īsti neticēt distances garumiem arī nav pamata, jo skrējiens galu galā ir ar 45 gadu vēsturi, un visās dienās katrs kilometrs bija arī atzīmēts gan ar atzīmēm uz asfalta, gan dēlīšiem trases malā, ziņojot par to, cik km līdz finišam vēl atlikuši (pie mums ierasti rāda, cik jau ir noskriets, bet laikam tomēr, sarūkoši skaitļi uz plāksnītēm ir motivējošāki).
Kaut kur trešajā kilometrā jau lielāko daļu skrējēju biju apdzinis, un priekšā vairs bija tikai seši skrējēji - redzamības robežās, bet ne vairs īsti noķerami. Tajā brīdī biju pietuvojies arī jūrai un diezgan stipri pūta vējš. Taču visas trīs dienas laiks bija silts un saulains ap +10..+12 grādiem, tā ka vējš vismaz nesaldēja, kaut pretestību gan radīja.

Tipiska Sāremā ainava - bariņš skrienošu igauņu un skrienošs latvietis

Priekšā skrienošā grupiņa, kas kādu laiku skrēja četratā (pirmie divi jau bija atrāvušies) sāka pajukt, un drīz vien ap piecu kilometru atzīmi vienu no skrējējiem apdzinu. Šķita, ka arī otru kaut kad drīz noķeršu, bet līdz distances beigām vietu izkārtojums nemainījās - kaut arī visu laiku priekšā skrienošos redzēju, tomēr tuvāk netiku un, šķiet, uz pašām beigām pat viņš nedaudz tempu kāpināja, kad, iespējams, pats biju palicis lēnāks (pirmie trīs kilometri bija vidēji ap 3:17/km, tad četri ap 3:22, tad divi ap 3:26 un pēdējo noskrēju 3:18 tempā).
Pirmās dienas skrējiens bija pieveikts ar rezultātu 33:23, finišējot sestajā vietā. Šogad desmit kilometrus ātrāk biju skrējis tikai Jelgavas pusmaratonā, un, lai arī nebiju plānojis un patiesībā arī pēc šīs dienas starta neplānoju noskriet triju dienu kopsummā ātrāk par 2010.gada skrējienu, tomēr vismaz pirmajā dienā biju bijis desmit sekundes ātrāks kā pirms astoņiem gadiem.
Dienas uzvarētājs Ilja Nikolajev distanci bija veicis pavisam ātri, finišējot pēc 30:34. Kā vēlāk noskaidroju tad viņam tikai pērnā gada februārī bija beidzies divu gadu dopinga diskvalifikācijas termiņš par bioloģiskās pases pārkāpumiem. Līdz trešajai vietai man bija minūte, līdz piektajai nedaudz vairāk kā 20 sekundes, un apmēram tikpat arī septītā bija aiz manis. Lai arī pirms starta nezināju, cik spēcīga šogad būs konkurence, tomēr nu pēc pirmās dienas finiša tikšana vai, pareizāk sakot, noturēšanās TOP6 trīs dienu summā izskatījās gluži reāla.

2.diena

Otrās dienas skrējiena sacensību centrs bija apmēram 40 kilometrus no Kuresāres pavisam nelielā ciematiņā Iide, Sāremā salas pašos dienvidos Sorves pussalā. Tiem, kam savs transports nebija, vai arī vienkārši stūrēt tajā dienā negribējās bija iespēja uz startu nokļūt arī ar bezmaksas autobusiem.
Ja iepriekšējā dienā līderi skrējienu uzsāka priekš manis pārāk augstā tempā, tad šeit otrās dienas skrējienā pēc pirmajiem pārsimts metriem jau atrados līderu grupiņā, kas skrēja man ļoti atbilstošā tempā. Grupā bijām seši skrējēji un visai drīz pamanīju, ka tuvākie sekotāji no mums jau ir diezgan patālu. Tā kā bijām vien seši, bet grupā bija arī iepriekšējās dienas septītās vietas ieguvējs, tad izskaitļoju, ka starp šiem sešiem nav pirmās dienas otrās vietas ieguvējs, kurš kā vēlāk tapa skaidrs nestartēja ne otrajā, ne arī pēdējā dienā.

Otrās dienas startā

Pirmie kilometri pagāja diezgan vienmērīgi, vidējais temps bija ap 3'18"/km. Nebija tā, ka man būtu pavisam viegli skriet šajā tempā, taču tā kā šajā posmā arī pūta pretvējš, tad sapratu, ka atkrītot no grupas ar vēju cīnīties nāktos pašam, tāpēc centos noturēties vismaz grupas aizmugurē. Kaut kur ap piekto kilometru sāku gan nedaudz iepalikt, un starp mani un pārējiem pieciem izveidojās apmēram desmit metru atstarpe. Piefiksēju, ka piecus kilometrus biju noskrējis 16'30", kas bija pat pāris sekundes ātrāk kā pirmās dienas pirmie pieci kilometri, par ko biju diezgan pārsteigts.
Drīz pēc tam priekšā skrienošajiem kaut kas samisējās un divi no viņiem piedzīvoja kritienu. Uz brīdi sanāca, ka abiem kritušajiem biju priekšā, taču drīz vien abi bija atkal uz kājām un ķēra rokā priekšā skrienošos. Tas ko tajā brīdī saklausīju, laikam bija igauņu lamu vārdi, jo viens no viņiem, kuram otrs laikam bija uzkāpis uz kājas, izklausījās varen dusmīgs.
Kaut kur ap septīto kilometru, kad no asfalta uz brīdi nogriezāmies pa kaut kādu traktora iebrauktu ceļu, lai izskrietu cauri kādai piejūras zvejnieku lauku sētai, apdzinu pirmo no grupas atpalikušo - to pašu skrējēju, ko iepriekšējā dienā biju apdzinis distances vidū un kurš finišēja vienu vietu aiz manis. Nu priekšā vairs bija tikai četri, un šos pārsimts metrus skrienot ne pa asfaltu, šķita, ka līderu kvartetam esmu atkal ticis tuvāk. Katrā ziņā īpaši ātrāk par mani viņi neskrēja.
Vēl pēc kilometra piefiksēju, ka nu ir noskrieti tikai astoņi kilometri, kas ir puse no distances, bet nejūtos tā, ka būtu baigi viegli, un sāku rēķināt, cik daudz lēnāks varētu kļūt, un vai izdosies iekļauties pirms starta nospraustajā mērķī finišēt 55-56 minūšu robežās. Katrā ziņā astoņi kilometri bija noskrieti nedaudz virs divdesmit sešām ar pusi minūtēm, un tas lika domāt, ka pat, paliekot lēnākam, varbūt izdotos paskriet arī zem 55 minūtēm.
Iepriekšējās dienas piektās vietas ieguvējs, kurš visu laiku bija man priekšā esošajā četrotnē, drīz vien pēc pusdistances sāka pamazām zaudēt kontaktu ar pārējiem trim. Turpmākā aptuveni kilometra garumā pirmās dienas uzvarētājs Ilja, kurš pirmos kilometrus skrēja pavisam atbrīvoti, centās pagurušo skrējēju ik pa brīdim uzmundrināt, tomēr drīz vien viņš no grupiņas atkrita neatgriezeniski, un vēl pēc brīža viņu noķēru un apdzinu arī es. Tajā brīdī Ilja, laikam saprazdams, ka pietiks skriet treniņa režīmā, pārslēdzās krietni lielākā ātrumā, un ātri vien no abiem pārējiem man priekšā skrienošajiem ātri vien attālinājās.

Tipiska Sāremā ainava

Desmit noskrietus kilometrus pulkstenis ziņoja, ka esmu veicis tieši tikpat ātri kā pirmajā dienā, bet tajā brīdī arī nebija ne mazāko šaubu, ka atlikušie kilometri vairs tik ātri nebūs. Pēc nepilniem vienpadsmit kilometriem trase no asfalta nogriezās uz grants ceļu, pa kuru bija jāskrien nepilni trīs kilometri, un pēc tam beidzamie kilometri jau veda pa labi izbrauktu meža ceļu.
Vēl īsi pirms nogriešanās uz grants ceļu jutu, ka otrajā un trešajā vietās skrienošajiem sāku tuvoties, un pēc kāda laika uz grants ceļa arī abus panācu. Un uz brīdi, paskrienot viņu tempā, jutu, ka varu skriet nedaudz ātrāk, tāpēc sāku skriet viņiem garām. Pirmo apdzinu skrējēju, kurš bija iepriekš piedzīvojis kritienu un kuru biju dzirdējis lamājamies, kad viņš pēc kritiena skrēja man garām. Tagad, kad viņam garām skrēju es, dzirdēju, ka viņš izdvesa savādas elsošas skaņas, kas izklausījās kaut kas pa vidu starp sāpju izpausmēm un starp to, ka vienkārši ir grūti. Pēc apdzīšanas viņu arī pēcāk vairs nemanīju, taču otrs gara auguma skrējējs ar gaišiem matiem tomēr bija gatavs skriet manā tempā. Lai arī likās, ka viņam nav ļoti viegli, tomēr no manis viņš neatpalika. Lai arī pārsvarā biju pussoli priekšā, tomēr arī pēdējos kilometros, kad vairākas reizes, galvenokārt nelielajos pauguriņos, centos uzskriet nedaudz ātrāk un no viņa atrauties, viņš allaž tempu kāpināja līdz ar mani.
Kad paskrējām garām zīmei, ka līdz finišam ir palikuši 500 metri, mans konkurents pirmo reizi paskrēja garām man, un sapratu, ka viņam vēl cīņas spars un spēks ir atlicis. Lai arī varbūt finišējot pilnā tempā varētu mēģināt finišēt pirms viņa, tomēr paturēju prātā, ka vēl jau vienu dienu ir jāskrien, tāpēc lieki spēkus tērēt finiša spurtam nav vērts. Finišā ieskrēju aiz viņa trīs sekundes kā trešais ar rezultātu 54:34.7, kas bija krietni labāk kā biju pirms starta cerējis. Sacensību līderis Ilja ar īstenu skriešanu tikai pēdējos aptuveni septiņus kilometrus bija finišējis mums priekšā nedaudz vairāk par minūti. Savukārt tuvākais sekotājs finišā ieskrēja gandrīz pēc četrdesmit sekundēm.
Galu galā kopsummā pēc divām dienām biju pacēlies jau uz trešo vietu. Aptuveni četras minūtes aiz līdera Iljas, un minūti un četras sekundes aiz blondā igauņa, ar ko cīnījos šīs dienas pēdējos kilometros. Ja priekšā esošie bija patālu, tad ceturtās vietas īpašnieks pēc divām dienām man zaudēja vien trīs sekundes, piektās vieta sešpadsmit sekundes, bet sestā jau bija patālāk aptuveni divu minūšu atstatumā. Bija skaidrs, ka pēdējā dienā būs jāpacīnās, lai trešo vietu nosargātu.
Vēl jāpiemin, ka pēc finiša uzzināju, ka izrādās, ka otrās dienas trīs ātrākajiem skrējējiem ir paredzēta apbalvošana, ko organizē laikam vietējā pašvaldība, un man tika piekodināts, ka būtu labi to sagaidīt. Sagaidīšot tikai finišā trīs ātrākās meitenes un pēc 20-30 minūtēm arī apbalvos. Realitātē līdz apbalvošanai bija jāgaida apmēram stunda, un par to visneapmierinātākais bija dienas uzvarētājs Ilja, kad, uzkāpjot uz pjedestāla, saprata, ka vienīgā balva ir divi rokasspiedieni un papīra diploms.

3.diena

Trešajā dienā starts atkal bija Kuresārē. Centrālās ielas remontdarbu dēļ starta un finiša vieta bija pārcelta no ierastā pilsētas laukuma uz ielu blakus Kuresāres cietoksnim. Remontdarbi pēdējās nedēļās bija likuši nedaudz koriģēt trešās dienas trases plānojumu, taču izmaiņas domājams nebija lielas, un arī šī sacensību centra vieta ar cietoksni fonā man likās gluži laba.
Kā jau sākumā minēju, tad trešajā dienā ātrākie desmit startē individuāli, pirmajam startējot līderim un pārējiem aiz viņa tik, cik nu pa divām dienām ir zaudēts. Tā kā aiz manis nākamajam startētājam bija jāstartē jau pēc trim sekundēm, tad vēl pirms starta vairākas reizes apsvēru variantus, kādu taktiku izvēlēties - vai startā mēģināt skriet ātri un neļaut sevi noķert, vai tieši otrādi piebremzēt, lai mani noķer un pēc tam skriet kopā, kas, iespējams, būtu vieglāk.
Beigās tomēr izlēmu par labu pirmajam variantam, un skatītāju uzmundrināts raitā solī devos trasē. Pēc pirmajiem diviem līkumiem, kad bija noskriets nedaudz vairāk par puskilometru pavēros atpakaļ, bet sapratu, ka mans sekotājs mani nemaz nemēģina ķert, un, lai arī viņu redzu, tomēr tās šķita jau nedaudz vairāk par trim sekundēm. Pirmo kilometru biju noskrējis 3'18". Nedaudz bažījos, vai tomēr nav par ātru, jo šodien tomēr bija jāskrien vienam, bet šis pirmais kilometrs, bija tikpat ātrs kā pirmie kilometri abās pirmajās dienās, kad apkārt skrējēju bija krietni vairāk.

Pirmajā kilometrā. Starp citu, dalībnieki, piesakoties paši var izvēlētie sev numuru (ja vien nav iepriekšējā gadā bijuši TOP10)

Pēc aptuveni divarpus kilometriem, kad no pilsētas ielām trase pagriezās uz veloceliņa, biju pārsteigts ieraugot, ka pavisam netālu aiz muguras ir skrējējs, kurš bija startējis kā piektais sešpadsmit sekundes aiz manis. Uzreiz pēc trīs kilometru atzīmes, kas tika pieveikti precīzi desmit minūtēs, viņš man arī bija noķēris. Taču tā kā viņš pirmajos trīs kilometros bija skrējis vidēji piecas sekundes kilometrā ātrāk par mani, tad šajā brīdī dzirdēju, ka aiz piepūles elso viņš arī krietni skaļāk un aktīvāk par mani.
Mani noķerot, viņš uzreiz iesēdās man astē, un mani mēģinājumi biežāk pamainīt ceļa puses, lai neļautu viņam visu laiku baudīt aizvēju man aiz muguras, cerēto rezultātu - likt viņam skriet man priekšā vai vismaz blakus - īsti nedeva.
Piektajā kilometrā bija neliels trases posms, pa kuru ir bijis pēdējā dienā jāskrien visus trīs gadus, kad Sāremā esmu skrējis, kurš apmēram trīssimt četrsimt metrus ved pa šauru lapām piekritušu taciņu garām kaut kādiem veciem kapiem. Taciņa, kas par laimi šogad bija pavisam sausa, arī vienā brīdī ved augšup pa ne visa garu, bet pastāvu kāpumu, un šis posms krietni izsit no skriešanas ritma, tāpēc ne par velt tieši šis piektais kilometrs bija dienas lēnākais kilometrs (3'37").
Bet arī pēc šī nelielā trases posma, kas vairāk atgādināja krosa skriešanu, mans sekotājs joprojām no manis neatpalika un spītīgi turējās aiz muguras. Varēja gan dzirdēt, ka ļoti viegli viņam nav. Arī man nebija viegli, taču centos to neizrādīt un centos turēt vienmērīgu tempu, to nesamazinot. Visbeidzot, kad bijām noskrējuši jau septiņus kilometrus, pirms dzirdināšanas punkta, kurš atradās uz pagara taisna grants posma, jau jutu, ka viņš sāk nedaudz iepalikt, un pēc padzeršanās sapratu, ka viņš mani ir palaidis prom.
Trase drīz vien atkal mainīja segumu, nogriežoties uz Kuresāres golfa laukumu, kur nu jāskrien bija pa zālē iebrauktu ceļu. Šajā brīdī arī pirmo reizi pa trim dienām parādījās apdzenami skrējēji, jo trešajā dienā tika organizēts arī deviņus kilometrs tautas skrējiens, kurš ar mūsu 16 kilometru distanci pārklājās tikai daļēji, bet golfa laukumu posms bija tieši viena no šādām vietām.
Izlīkumojot pa golfa laukumu, atkal zem kājām bija asfalts, un nu pirmo reizi tā pa īstam sajutu, ka pūš pamatīgs vējš. Turpmākos aptuveni četrus kilometrus vēju varēja just diezgan daudz - vispirms gandrīz divus kilometrus tieši pretī un pēc tam vispirms no viena un tad otra sāna.
Desmitajā un vienpadsmitajā kilometrā bija nosacīts turp-atpakaļ posms, kur vienā virzienā bija jāskrien gar šosejas malu un pēc tam atpakaļ pa otrpus grāvim esošo veloceliņu. Un šeit arī beidzot varēja novērtēt, cik tālu priekšā un aiz muguras tad īsti ir pārējie konkurenti. Pirms starta pieļāvu minimālu iespēju, ka otrajā vietā esošo skrējēju tīri teorētiski varētu par minūti arī noķert, ja nu pēkšņi viņam trešajā dienā galīgi neskrienas. Tomēr turp-atpakaļ posmā redzēju, ka viņam ne tikai neesmu pietuvojies, bet atstarpe ir vēl par vismaz pusminūti pieaugusi..
Pirmās vietas īpašnieks, protams, priekšā bija vispār veselu mūžību, bet mani arī interesēja, kas tad notiek aiz muguras. Un pēc apgriešanās redzēju, ka mans sekotājs, lai arī patiesi bija iepalicis, tomēr aiz muguras bija vien apmēram divdesmit sekundes. It kā trīs kilometros biju ieguvis divdesmit sekundes, tajā pat laikā atlikuši bija vēl gandrīz seši kilometri, un divdesmit sekundes uz sešiem kilometriem vēl nav nekāds nesadeldējams pārsvars. Tā kā ap šo brīdi kilometru laiki bija nokrituši līdz 3'30"/km un vieglāk nepalika, tad vēl visādi var būt. Skrējējs, kurš bija startējis aiz manis startā trīs sekundes, gan bija aiz muguras jau nepilnu pusotru minūti, līdz ar to sapratu, ka zemāk par ceturto vietu jau nu pilnīgi noteikti nenokritīšu.
Pēc nedaudz vairāk kā divpadsmit noskrietiem kilometriem trase pieveda gandrīz pie paša finiša, kur mūzika un līdzjutēju uzmundrinājumi palīdzēja uz brīdi aizmirst par to, ka ir grūti. Jāatzīst, ka līdzjutēji bija vērojami arī citās vietās trasē, daži arī iznākuši no savām mājām, tā ka par atbalstu no malas sūdzēties nevarēja.

Fonā nedaudz no cietokšņa

Kad biju paskrējis garām finišam, tad sekoja kārtējais posms ar seguma maiņu - pa vieniem no Kuresāres cietokšņa vārtiem bija jāieskrien cietokšņa teritorijā, kur jāapskrien apkārt pilij un pa tiem pašiem vārtiem atpakaļ. Brīdī, kad devos cietoksnī iekšā, otrās vietas skrējējs jau skrēja ārā, bet tas gan īsti neļāva saprast, vai nu esmu atkal viņam pietuvojies vai atpalicis vēl vairāk.
Skrienot apkārt pilij, sapratu, ka divu nedēļu laikā būšu skrējis cauri diviem pils pagalmiem, jo nedēļu iepriekš Siguldas pusmaratonā bija jāskrien gar Siguldas jauno pili.
Pēc pils posma bija atkal jāskrien pa klajāku un vējaināku posmu gar Kuresāres stadionu, un pie sevis vēl nospriedu, ka stadions ir uzbūvēts varen dīvainā vietā - blakus jūrai pilnīgi atklātā vietā, kur noteikti vējš ir regulārs viesis - šajā stadionā droši vien rekordus neviens neskrien.
Šeit arī pāri pļavai atkal varēju redzēt, cik tālu aiz muguras ir mans tuvākais sekotājs. Un, redzot, ka nu jau tās ir četrdesmit sekundes, sapratu, ka pēdējos divos kilometros tik daudz noteikti nezaudēšu. Pats sevi gan tik un tā piespiedu tempu nesamazināt un pacensties, lai pēdējie kilometri nav lēnāki par 3'30"/km.
Sekoja viens kilometrs atkal pa pilsētas ielām, un tad vēl pēdējais pa parku gar cietokšņa aizsargdambi, un tad jau klāt arī bija finišs. Ja pirms starta biju cerējis, ka būtu forši noskriet pēdējā dienā ātrāk par 55 minūtēm, kas triju dienu summā dotu rezultātu zem 2h23'. Tomēr šo mazo mērķi izpildīt neizdevās, un trešajā dienā biju skrējis 55'11", kas bija dienas trešais ātrākais laiks. Triju dienu summā trešā vieta un maratona distance bija pieveikta 2h23'08".
Pēc finiša apstājoties, atkal atausa prātā atmiņas, kā jūtas kājas pēc maratona finiša, jo tās šķita pielijušas ar svinu. Lai arī te maratons sanāca no trim daļām, tomēr manai šī brīža sagatavotībai arī šis bija kārtīgs pārbaudījums. Pēdējā dienā patiešām spēki un enerģijas rezerves jau bija krietni patukšotas, par ko liecināja ne vien tas, ka vidējais temps pēdējā dienā bija viszemākais (3'27"/km, pret 3'20" un 3'22" attiecīgi pirmajā un otrajā dienā), bet arī tas, ka pēdējā dienā par spīti grūtajām sajūtām pulss vairs galīgi negribēja kāpt uz augušu, un maksimālo pulsu izdevās uzdzīt vien līdz 176 sit/min, kas pirmajās divās dienās bija uzkāpis virs 180 sit/min.

Kādreiz balvās deva naudu. Tagad tikai dāvanu kartes uz igauņu veikalu. Labi vismaz, ka tas ir igauņu interneta veikals.

Pēc

Kaut arī sajūtas pēc finiša patiešām bija iztukšotas, tomēr pārsteidzošā kārtā nākamajā dienā kājas īsti vairs nesāpēja, un varēju gluži normāli paskriet. Jā, jutos saguris, taču sāpēt īsti nekas nesāpēja. Iespējams, tam par labu nāca tas, ka, lai arī pēc finiša kājas sāpēja, tomēr centos kaut nedaudz atsildīties, lēnām paskrienot, kas ļāva asinīm kārtīgi vēl pa muskuļiem izcirkulēt. Varbūt arī palīdzēja tas, ka pirms braukšanas mājās biju atradis kaut kad sen laimētas kompresijas zeķes (tās, kas ir tikai ap apakšstilbu bez pēdas daļas) un tās katru dienu centos pēc finiša kādu laiku panēsāt.
Vēl noteikti jāatzīmē tas, ka nevienā brīdī īsti nepieminēju savu visu sezonu traucējošo kāju. Ja tieku, ka Sāremā tā netraucēja nemaz, tas būtu melots, taču sliktās sajūtas tajā jutu daudz daudz mazāk, un patiesībā visvairāk laikam tā traucēja pirmajā dienā. Varbūt ar kāju patiešām ir kļuvis labāk, varbūt tai palīdzēja tas, ka diezgan regulāri mainījās segums, kas lika pēdas muskuļiem strādāt dažādos veidos, bet patiesi bija labāk. Varētu pat teikt, ka šie bija pirmie starti šosezon, kad kājas dēļ nenoskrēju lēnāk kā biju spējīgs, šeit visu izšķīra šī brīža fiziskā sagatavotība.
Lai arī gatavība šādam pārbaudījumam noteikti nebija tā labākā, tomēr vismaz pēdējo mēnesi tomēr biju visu laiku paturējis prātā, ka Sāremā būs jāskrien, un kaut ko jau paskrējis biju. Taču tik un tā trīs dienu rezultāts 2h23'08" priekš manis bija negaidīts, un tas bija vismaz divas minūtes ātrāk par plānoto.
Šogad arī paveicās ar to, ka ar šādu rezultātu varēja tikt trijniekā, jo pēdējos gadus 2h23' pārsvarā deva piekto sesto vietu. Pirms diviem gadiem ar šādu rezultātu pat būtu bijis tikai astotais. Savukārt pēdējo reizi trijniekā ar šādu rezultātu varēja tikt 2009.gadā.
Nu jā, un vēl pēc finiša aizdomājos par to, ka abas iepriekšējās reizes, kad skrēju Sāremā, pēc tam pēc pāris nedēļām startēju maratonā - 2010.gadā tas bija debijas maratons Florencē, bet 2013.gadā Ravennā, kur gan starts neizdevās, daļēji tāpēc, ka daļu no maratona atstāju tieši pārāk daudz spēku izliekot Sāremā skrējienā. Un, spriežot pēc tiem gadiem, toreizējie maratona rezultāti sanāca, Sāremā trīs dienu rezultātam pieplusojot apmēram četras piecas minūtes. Pēc šādas formulas varētu domāt, ka šobrīd būtu jāvar noskriet maratons ap 2h28'. Vēl oktobra sākumā pie sevis gan nodomāju, ka pie sekmīga stata Sāremā varbūt patiesi jāatrod šogad vēl kāds maratons, kurā uzskriet. Tomēr nu sev atgādinu, ka galvenā atšķirība no iepriekšējām divām reizēm ir tā, ka toreiz maratonam biju gatavojies, bet šobrīd jau tie paši sešpadsmit kilometri sacensību režīmā nāk visnotaļ grūti. Tāpēc šim gadam man pietiks ar šādu trīsdaļīgu maratonu, un, ja viss ritēs sekmīgi, tad tāds īstens maratons varbūt pēc vairāk kā divu gadu pārtraukuma būs jānoskrien kaut kad nākamgad.