piektdiena, 2024. gada 20. septembris

Stirnubuks Tukumā jeb nevajag skriet slimam

. . .

Pirmdienā pirms Stirnubuka pamodos ar aizliktu kaklu un klepu. Nepavisam nejutos labi un sāku jau domāt, vai tik tas nav Covid vīruss, kas atkal diezgan bieži ir dzirdams klejojam apkārt. Temperatūras gan nebija, un trešdienā jau šķietami likās, ka paliek labāk. Tāpēc joprojām neatmetu cerības līdz sestdienai, kad it kā būtu jāstartē Stirnubukā, varētu izveseļoties.

Trešdiena gan laikam bija tikai mirkļa uzlabojums, jo jau ceturtdien deguns bija pilns ar iesnām un galva bija galīgi dulla. Arī klepus nekur nebija pazudis un pašsajūta bija tālu no izcilas. Tajā brīdī jau sāku apsvērt, ka Stirnubuks varētu būt jāizlaiž. Visvairāk bēdājos par to, ka iepriekšējo divas nedēļu treniņi bija rādījuši ļoti labus rezultātus un zināju, ka fiziski visticamāk biju pat labākā formā kā iepriekšējā Stirnubukā Irbenē.

Piektdienā jutos tikpat slikti un pat izlēmu izlaist treniņu. Šis parasti notiek tikai īpašos gadījumos, un tāpēc tā noteikti bija zīme, ka patiešām nejūtos labi. Arvien vairāk sāku domāt, ka nestartēšu un palikšu mājās. Vienīgais, kas joprojām saglabāja domas, ka būtu tomēr jāskrien bija tas, ka man vajag piekto kārtu sezonas kopvērtējumam. Tā kā nebiju drošs, vai tikšu uz pēdējo posmu, tad bez šīs ieskaites kopvērtējums nesanāk, kaut arī teorētiski varētu pat pacīnīties par uzvaru sezonā.

Sestdienas rītā dižu izmaiņu nebija, ja neskaita, ka līdzbraucēji pamodās ar temperatūru, kas nozīmēja, ka būs jābrauc vienam. Sapratu, ka kaut arī nejūtos vesels un elpošana ir traucēta, tomēr mēģināšu uz Tukumu braukt, mēģināšu skriet, kā nu varēšu, ja vajadzēs tad stāšos ārā, un pēc finiša uzreiz braukšu atpakaļ.

Galamērķī ierados vien divdesmit minūtes pirms starta, un tā, kā no stāvvietas bija jāmēro vēl gandrīz pusotrs kilometrs, tad tā arī bija mana iesildīšanās. Papildus vēl bija jāpaspēj dabūt numuru un ātri tikt uz tualeti. Visu paguvu ļoti ātrā tempā un uz starta līnijas nostājos kad jau bija mazāk par divām minūtēm līdz startam.

Pirms starta bija pamatīgi lijis un jau pirmais līkums bija kārtīga dubļu slidotava. Un kaut arī pirmos metros atkal centos izrauties priekšā, tomēr dubļi mani visai ātri nobremzēja, un arī tālāk, tiekot jau mežā, pirmais kilometrs pagāja vairāk mēģinot noturēt līdzsvaru, jo slīdēja ne pa jokam. Iespējams, taku apavu vietā vajadzēja izvēlēties orientēšanās apavus, bet par to īsti pat neesmu drošs, vai tas būtu līdzējis. Pa nestabilo pamatu arī jutu, ka ceļa locītavām šāda ļodzīšanās galīgi nepatīk.

Visi mēģina startā turēt līdzsvaru

Visa šī līdzsvara turēšana arī uzsita augšā pulsu, un, ja elpot jau bija ne pārāk brīvi pie mierīgas skriešanas, tad nu jau diezgan kārtīgi jutu, ka pie šādas augstākas slodzes elpot ir patiešām grūti, kaut arī tas vēl bija tikai pirmais kilometrs. Visai labi varēja just, ka slieksnis pie kura vienkārši nevarētu paskriet ātrāk, ir krietni zemāk kā normālā stāvoklī.

Gan nespēja tikt uz priekšu pa dubļiem, gan grūta elpošana un diezgan bieža klepošana un šņaukāšanās nozīmēja vien to, ka visi galvenie konkurenti ātri vien jau bija gabalā, un pa vienam mani sāka apdzīt arī tie, kas startā bija aiz muguras.

Tobrīd jau arī šķietami biju pārslēdzies uz mazāku ātrumu un uz priekšu virzījos lēnāk. Kājas šķietami jutās diezgan labi, tomēr skābekļa trūkumu varēja just arī muskuļos. Bija sajūta, ka fiziski skrienu uz kādiem procentiem 80, bet plaušas tāpat jaudīgāk strādāt nespēj. Ja pavasarī Stirnbukā Saulkrastos vienkārši nespēju pārslēgties uz sacensību režīmu, kas bija dažādu apstākļu kopums, un būtībā visu laiku skrēju komforta sajūtā, tad šoreiz kājas it kā bija puslīdz komforta režīmā, bet pārējam ķermenim bija daudz grūtāk. Ja elpu jāievelk biežāk un dziļāk nekā normāli pie šāda tempa, un ik pa laikam vēl ritmu izsit klepošana, tad īsti labi nav.

Sākuma dubļu peļķes (visām apkārt apskriet gan nevarēja)

Pēc pirmajiem trim kilometriem man priekšā bija jau seši vai septiņi Stirnubuka skrējēji un vēl kādi divi vai trīs no Lūša distances, no kuriem vismaz puse parasti šajā brīdī jau būtu labu gabalu aiz muguras, un nekas neliecināja, ka neturpināšu krist zemāk, jo aiz muguras labi varēja dzirdēt vēl citus sekotājus.

Taču tad sekoja kilometrs pa taisnu grants ceļu, kur kājas dabiski pārslēdzās uz "šosejas" tempu un taisnajā posmā temps pieauga nedaudz ātrāk par 3'30"/km. Tā nebija maksimāla skriešana (atkal atceroties, ka fiziskā forma patiesībā bija ļoti laba), bet ar to pietika, lai šajā kilometrā noķertu un apdzītu četrus skrējējus, kas pirms tam jau bija kādu gabaliņu priekšā. Un Stirnubuka ieskaitē biju pacēlies uz ceturto vietu (aiz Kristapa Vēja-Āboliņa, Jāņa Girgensona un Andrius Šipkinas), kaut arī tālāk priekšā skrienošos vairs redzēt nevarēja.

Ātrais ceļš gan bija strauji beidzies un, atkal ieskrienot mežā, atkal plaušām kļuva grūtāk. Visvairāk man nepatika, ka joprojām bija ciet deguns. Ja ziemā, kad ir iesnas, izejot ārā, aukstumā tūska pazūd un deguns vismaz treniņa laikā atnāk vaļā, tad šeit deguna šņaukšana nekādu efektu nedeva un kā tas bija ciet, tā arī palika.

Nepilnus divus kilometrus apdzītajiem skrējējiem turējos priekšā, bet, sākoties vairākiem kāpumiem, atkal mani apdzina Jānis Jerofejevs (ar kuru lielu daļu distances noskrējām kopā pavasarī Saulkrastos) un Gvido Kalniņš, kurš gan skrēja garo Lūša distanci. Abi paskrēja man garām šķietami visai brīvi sarunājoties, tajā pat laikā sapratu, ka es ne tuvu nejutos tā, ka varētu brīvi parunāt.

Ap astoto kilometru Lūša distance nodalījās un dažus desmitus metrus priekšā vienīgais, ko varēju vairs redzēt bija Jānis J. Turpmākais kilometrs veda pa taisnu, lai arī vietām ne pārāk ērti skrienamu stigu. Līdz brīdim, kad no tās bija jāgriežas nost Jāņa pārsvaru gan biju pamanījies krietni sadeldēt, un brīdī, kad distance veda cauri vecam karjeram un atkal zem kājām bija grants segums, Jāni arī apdzinu.

Šņaukāšanās visas distances garumā

Prātā bija palicis, ka pēc izskriešanas no karjera būs atkal pagarš posms pa grants ceļu, taču kā izrādījās grants ceļš bija vien kādus metrus 100-150 un tālāk taisni mežā bija jāskrien pa stigu, kur noteikti mans pārsvars tempa ziņā pār sekotājiem nebija vairs tik liels kā gludajos posmos.

Ap desmitā kilometra atzīmi bija dzirdināšanas punkts, kur izmantoju iespēju uzņemt Coca-Cola. Kamēr lēju to glāzē, Jānis jau bija atkal turpat blakus.

Šķiet, vēl pēc kilometra kāds no pārgājiena dalībniekiem, kam paskrēju ziņot, informēja, ka trešais esot priekšā 2-3 minūtes. Sapratu, ka, acīmredzot, pirmie ir vēl tālāk un līdz distances beigām droši vien atstums līdz viņiem dubultosies, kas nozīmē, ka diži labus punktus kopvērtējumam iegūt nevarēs. Daļēji jau to biju izdomājis pirms starta, bet tagad jo vairāk sapratu, ka būs jāpacenšas sprinta posmā, kas šoreiz bija apmēram pusotru kilometru garš, kas nozīmē, ka relatīvais zaudējums pret uzvarētāju šajā posmā varētu būt krietni mazāks kā citos posmos ar krietni īsāku sprintu, un vismaz tur tad varētu dabūt puslīdz pieklājīgus punktus, kas noderētu cīņā par kopvērtējumu ar lietuvieti Andrius, kurš šobrīd trasē bija man tālu priekšā.

Tā nu turpināju skriet savā tempā, ik pa laikam sev sakot, ka nevajag skriet slimam, jo elpošana īsti neuzlabojās, tajā pat laikā arī nedaudz brīnoties par to, ka ar visu šo šobrīd skrienu ceturtajā pozīcijā nevis krietni zemāk, kā biju sagaidījis pirms starta.

Augšup

Ap 16.kilometru, kura beigās pēc atmiņas bija jābūt sprinta posma sākumam, distance izveda uz liela grants ceļa, un sev par pārsteigumu apmēram 30 sekundes priekšā ieraudzīju lietuvieti. Šis bija pavisam negaidīts pavērsiens, un īsti nevarēju saprast, kā 2-3 minūšu atstarpe vēl pirms pieciem kilometriem nu varēja tik daudz sarukt, ja reiz pat nepārvietojos pilnvērtīgā sacensību tempā.

Sprinta posms bija garš, un centos visos tur esošajos kāpumos uzskriet nedaudz raitākā tempā, kā biju skrējis līdz šim. Uz leju skriešana pa stāvajiem posmiem gan vedās krietni lēnāk, jo nevarēja īsti saprast, kur ir dubļi, kur nav, un paslīdēt un nokrist pilnīgi noteikti negribējās. Ik pa laikam arī redzēju lietuvieša muguru, taču diži tuvāk laikam viņam nepietuvojos.

Kad sprints bija galā, sekoja vēl ~500 metri pa mežu, un atkal bija jāizgriežas uz lielā ceļa, uz kura bija arī kārtējā dzirdināšana. Redzēju, ka pie galdiņa lietuvietis stāv un dzer vienu glāzi pēc otras. Pieskrēju pie galdiņa, ātri ielēju ūdeni sev, un tajā brīdī abi sākām skriet. Uzjautāju viņam, kā skrienas, uz ko saņēmu atbildi, ka ir ļoti grūti. Nākamajā kalniņā es aši uzskrēju, bet Andrius pārgāja soļiem.

Tā nu pavisam negaidīti biju pacēlies uz trešo vietu, un, iespējams, pat jutos nedaudz labāk elpošanas ziņā, kaut arī, iespējams, vienkārši biju apradis ar sajūtām un papildus pozitīvisma devu bija iedevusi konkurenta noķeršana. Nezināju gan, cik tālu ir pārējie sekotāji, bet parādījās sajūta, ka šo pozīciju varētu arī saglabāt līdz finišam.

Atlikušajos piecos kilometros nekādu īpašu notikumu vairs nebija. Ja neskaita, ka parādījās arvien vairāk apdzenamo, gan no pārgājiena dalībniekiem, gan no Vāveres distances. Vienā vietā aizdomājos, ka vajadzētu aizliegt trasē smēķēt, jo viena grupiņa šķiet bija piestājusi atpūtas pauzē un laikam kūpināja elektroniskās cigaretes, un gaiss tur nepavisam vairs nesmaržoja pēc meža.

Finišs

Pēdējos metros pirms finiša vēl bija jāuzskrien īsā, bet stāvā kāpumā, un ar to arī distance bija galā. No otrās vietas beigās biju atpalicis vien trīs minūtes, no pirmās nedaudz vairāk kā piecas, savukārt aiz manis nākamais finišētājs bija Jānis J. pēc nepilnām divām minūtēm. Savukārt lietuvietim beigu kilometri bija pavisam grūti (kā izrādās laikam nebija pilna atjaunošanās no skrietā Viļņas pusmaratona nedēļu iepriekš), un finišu viņš sasniedza vien deviņas minūtes pēc manis.

Stunda un četrdesmit minūtes bija pagājušas nedaudz "jautrāk" kā citos posmos, tā iemesla dēļ, ka krietni vairāk vismaz pirmajā distances pusē redzēju konkurentus. Kopumā gan domāju, ka uz neveseluma rēķina zaudēju vidēji vismaz 10"-15" kilometrā. Ar to, iespējams, nebūtu pieticis uzvarai, bet par otro vietu noteikti būtu pacīnījies.

Trešā vieta bija negaidīta, un tas arī nozīmēja, ka bija jāpaliek uz apbalvošanu, līdz kurai gan bija vairākas stundas. Īsti gan nesapratu, kāpēc "tālajos" posmos starts bija par stundu vēlāk, savukārt līdz apbalvošanai jāgaida stundu mazāk. Šis laikam ir otrais ieteikums organizatoriem no šī posma, par ko aicinātu padomāt.

Gumijnieki finiša zonā noteikti bija pareizā izvēle

Nedaudz labāki punkti sprinta posmā nekā citus posmos kopā ar lietuvieša maziegūtajiem punktiem pēc šī posma mani pacēla kopvērtējumā uz pirmo vietu Stirnubuka distancē. Lai arī ļoti teorētiski pie negaidīti lieliem punktiem pēdējā posmā pārbīdes varētu notikt, tomēr vismaz pagaidām šķiet, ka ar šo piekto ieskaiti visticamāk būšu jau nodrošinājis uzvaru kopvērtējumā. Šis noteikti bija patīkams bonuss pēc skrējiena, kurā apsvēru domu vispār neskriet.

Kaut arī visvairāk bažījos par to, ka nākamajā dienā organisms pēc šādas slodzes uz slimības fona būs pavisam nekāds. Tomēr bija labāk kā biju gaidījis. Pie daktera gan aizgāju tik un tā, jo, lai arī sliktāk nekļuva, nekļuva arī labāk, un kā izrādās tad mana slimošana ir iespējams plaušu karsonis, bet pilnīgi noteikti pamatīgs bronhīts nu jau komplektā ar antibiotikām.

Šī noteikti nebija ne tuvu pirmā reize, kad startēju ne īsti vesels un visticamāk gan jau arī ne pēdējā, taču tas nemaina to, ka slimam visticamāk tomēr skriet nevajadzētu.

Nav komentāru :

Ierakstīt komentāru

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...