Karstums

Šodien no treniņa atnācu pilnīgi slapjš. Ne jau tāpēc, ka būtu tik ļoti cītīgi skrējis, bet vienkārši +21 grāds pēdējā laika vēsumā kaut kā galīgi neiederas. Rītnakt gan sola Zviedrijā vien ap +2..+4 grādiem, kas jau būs otra galējība. Bet nez kāpēc man šķiet, ka šobrīd vēsumā skriet esmu vairāk gatavs nekā šitādā siltumā, kāds šodien ir Ogres apkaimē.

P.S. Šodien ieraudzīju nopublicētos LČ distanču garumus, un, lai cik muļķīgi tas arī nebūtu, bet rītnakt 10MILĀ man būs jāskrien gandrīz 3km vairāk kā LČ garajā distancē. Neticu, ka tur būs tik neskrienams mežs, un patiešām 14km neviens ātrāk par 90 minūtēm (kas pēc noteikumiem ir minimālais uzvarētāja laiks LČ garajā distancē V21E grupā) nenoskries.

Mana pirmā 10MILA

Lai arī orientēšanās sportā esmu jau gana sen, un arī ārpus Latvijas startējis gana daudz, līdz šim arī jau piecas reizes esmu startējis Jukolā, kas ir lielākās orientēšanās stafetes pasaulē, tomēr līdz šim ne reizi vēl neesmu piedalījies 10MILA stafetē, kas arī ir atrodama lielāko orientēšanās stafešu sarakstā. 10MILA katru gadu aprīļa beigās/maija sākumā norisinās Zviedrijā. Sieviešu komandā startē 5 dalībnieces, savukārt vīriešiem komandā ir 10 sportisti. Šogad gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē komandu skaits ir ap 350, kas, pieplusojot vēl Junioru un Open grupu, kopā pulcēs vairāk kā 6500 dalībnieku. Līdzīgi kā Jukolā arī 10MILA stafetē starts vīriešu komandām ir vakarā, kad mežā jau ir iestājusies tumsa, un līdz ar to pirmie aptuveni 6 etapi norisinās nakts melnumā, kuru izgaismo vien skrējēju galvas lampas.

Šogad iespēja skriet 10MILĀ radās pateicoties somu klubam Lapuan Virkiä, kura sastāvā esmu kopš pērnā gada nogales. Pēdējo mēnesi ik pa laikam mainījās domas par to, kuru etapu es varētu skriet, galvenā izšķiršanās bija starp pirmo un trešo etapu - pirmo tāpēc, ka Jukolā divreiz ir padevies visai labs starts tieši pirmajā etapā, savukārt trešais etaps tāpēc, ka šajā etapā, kas tiek dēvēts arī par garo nakti ("långa natten"), visiem dalībniekiem ir vienāda distance (nav farstu), un liela nozīme ir spējai noskriet pienācīgā ātrumā šos 17 kilometrus. Galu galā somi izlēma, ka man tomēr tiks uzticēts trešais etaps, kas nozīmē, ka sestdienas vakarā (pareizāk sakot naktī) laikā starp aptuveni 12iem un 2iem naktī būšu sastopams Finspång mežā. To kā man būs veicies savā pirmajā 10MILĀ varēšu vien vērtēt, kad būšu atgriezies mājās, jo šobrīd īstas pārliecības par to, ko tur sagaidīt, nav.

Un jā, pateicoties Ryanair, ceļojums uz Zviedriju ilgs vien nedaudz mazāk kā 20 stundas, sestdienas vēlā pēcpusdienā izlidojot no Rīgas, un svētdien jau ap pulksten 14iem esot atpakaļ Rīgā. Galvā rēķinot, saskaitīju ap 30 orientieristiem, kas no Latvijas dosies uz Zviedriju. Un lai arī turpceļā droši vien daļa jau dosies uz Zviedriju ātrāk kā es (kaut vai tāpēc, ka sievietēm starts ir sestdien pa dienu), taču pieļauju, ka atpakaļceļā gan lidmašīna varētu būt visai pilna ar orientieristiem.

Otrais un arī pirmais

Šogad bija jau trešais gads kā aprīļa beigās dodos uz Cēsīm, lai piedalītos skrējienā Cēsu pavasaris. Pirms diviem gadiem finišēju kā pirmais, pērn biju ceturtais, bet šogad, lai arī no visiem skrējējiem finišēju kā otrais, tomēr savā grupā izcīnīju pirmo vietu.

Jau nedēļas sākumā bija skaidrs, ka nekādi labie laikapstākļi nedēļas beigās nav gaidāmi, un prestatā pagājušajam gadam, kad Cēsu pavasaris patiešām arī izskatījās pēc kārtīga pavasara, šogad ceļā uz Cēsīm pat vietām bija apsnigusi balta zeme un gandrīz visu ceļu lija lietus. Ierodoties Cēsīs, nedaudz vēl pamaldījāmies (kopā ar mani skrējienā piedalījās arī māsa ar savu draudzeni, pārstāvot kori "Sōla"), lai atrastu sacensību centru, jo prestatā iepriekšējiem gadiem, kad finišs bija blakus Cēsu pils dārzam, šogad tur nevienu nemanīju, un tikai tad sapratām, ka reģistrēšanās ir Cēsu pils parkā lejā pie estrādes. Šogad bija mainīta ne tikai reģistrācijas vieta, bet arī nedaudz mainīts skrējiena maršruts, iztrūka pēdējā garā kāpuma pats pēdējais nogrieznis, un nedaudz atšķirīgi pirmie ~600 metri, līdz ar starta vietas maiņu. Apļa garums gan kopumā mainījies vien nedaudz 13,5 km vietā 13,6 km.

Iepriekšējo pieteikumu sarakstā īsti nevienu spēcīgu vārdu atrast nevarēja, bet lielais vairums jau brauc bez iepriekšējas pieteikšanās. Reģistrējoties pamanīju, ka uz skrējienu ir ieradies Artūrs Jukšs, kurš pagājušajā gadā skrējienā "Apkārt Vaidavas ezeram" finišēja otrajā vietā. Tāpat arī pirms paša starta pamanīju, kādu skrējēju Lietuvas skriešanas formā (pēc finiša uzzināju, ka tas ir lietuviešu maratonists Petras Pranckūnas), un kā vēlāk izrādījās tieši viņi abi bija galvenie mani sāncenši distancē.

Startā kā parasti no paša sākuma pa priekšu aiznesās 4,5km apļa skrējēji, taču drīz vien tiem paskrēju garām un kādu brīdi skrēju pa priekšu pārējiem. Taču, kad bija skriets jau nepilns pusotrs kilometrs un trasē bija pirmais nelielais pacēlums, visai lielā ātrumā man garām paskrēja jau minētais lietuvietis un arī Jukšs, tālāk gan aiz muguras tiešā tuvumā neviena nebija. Abi viņi tā paskrēja man garām un sāka nedaudz attālināties. Pēc brīža, kad atstatums bija jau kādi 20 metri, attālums līdz viņiem pārstāja pieaugt un, skrienot jau lejā uz Gaujas tiltu, viņiem krietni pietuvojos un pēc tam jau diezgan drīz abus noķēru (tur skrieti bija aptuveni 3,5 km jopš starta). Tā nu turpmākos ~2 kilometrus skrējām trijatā (gandrīz līdz Pipariņu nometnei), taču tad Jukšs pamazām sāka iepalikt un palikām divi ar lietuvieti. Vēl pēc aptuveni kilometra sekoja kārtējais lietuvieša kāpinājums un atkal viņš sāka attālināties no manis. Šajā brīdī jau otro reizi distancē sāku domāt par to, ka nekāds īpašais cīnītājs no manis šajā skrējienā nesanāks. Taču vēl pēc aptuveni 600-700 metriem, kad bijām jau izgriezušies uz Ērgļu klinšu ceļa, sekoja neliels kāpums uz kura lietuvietis manāmi samazināja ātrumu un viņu atkal noķēru, un ja vien kāpums būtu nedaudz garāks, tad viņam varbūt pat nebūtu izdevies man ieķerties aizmugurē. Turpmākos trīs kilometrus skrēju pa priekšu un jau sāku priecāties, ka pirmajā lejupskrējienā piedzītās kājas sāk pamazām attiet un nu jau ripo gluži labi, taču tad, kad ceļa malā paskrējām garām norādei, kas liecināja, ka līdz finišam atlikuši 3 kilometri, Pranckūnas atkal manāmi palielināja ātrumu (droši vien arī man aiz muguras bija nedaudz "atpūties" :)) un ātri vien atstarpe starp mums bija jau padsmit sekundes. Zinot, ka distances beigās aptuveni kilometrs ir pret kalnu, cerēju vēl, ka varbūt izdosies viņu noķert, tomēr attālums līdz viņam bija pārāk liels. Lai arī patiesi pēdējā kalnā starpību līdz viņam samazināju vismaz divas reizes, un vairākas reizes viņš skatījās atpakaļ, laikam neesot drošs par savu pārsvaru, tomēr galu galā finišēju 8 sekundes aiz viņa ar finiša laiku 46:56 (pulksteņa laiks, oficiāli 47:23, bet laika ņēmēji visiem kaut ko bija ne tā sarēķinājuši). Trešais bija Artūrs Jukšs 1:44 aiz manis.

Pēc finiša Pranckūnas gribēja uztaisīt bildi ar mani, tā nu nobildējāmies, un tad jau sāku atsildoties, gaidīt finišā arī māsu.veiksmīgi tika līdz galam un tad klāt jau arī bija apbalvošana, kur tiku pie medaļas, neliela kausiņa un konfektēm par uzvaru savā grupā, jo Pranckūnas startēja V40. Apbalvošanā vēl arī saņēmu aicinājumu startēt kādā nopietnā mačā jūlija vidū. Bet secinājums pēc skrējiena ir viens - joprojām trūkst ātruma. Nav īpašu problēmu ar ātruma izturību, taču tādiem kāpinājumiem distances vidū man īsti pagaidām nav ko likt priekšā. Bet visam vēl ir laiks. Ne velti ātruma/intervālu treniņus skrienu tā kārtīgi vien 2 nedēļas.

Gatavojoties mājās

Orientēšanās sporta īpatnība un skaistums ir tajā, ka katru reizi sacensības notiek jaunā vietā, jaunā apvidū. Un pat, aizvadot treniņus līdzīgā apvidū, nekad nezini kā izskatīsies apvidus pašā sacensību vietā, ja vien, protams, tur jau iepriekš neesi bijis. Līdz ar to katrs skrējiens mežā ir kā jauns piedzīvojums, arī tad ja pat sacensības tur jau ir bijušas, jo distance tik un tā būs cita.

Pirms lielajām sacensībām sacensību apvidū uzturēties jebkurā gadījumā ir aizliegts, taču arī mazākos mačos, pirms kuriem līdzīgā apvidū treniņus uztaisīt nesanāk, sacensībās var gadīties ierasties apvidū kādu nemaz neesi gaidījis. Lai, ierodoties sacensību vietā, pārsteigumu būtu mazāk, daļu informācijas par sacensību apvidu var iegūt, esot vēl mājās.

Pirmā lieta, kur gūt informāciju, ir dažādas orientēšanās kartes no līdzīga apvidus, blakus esošas kartes, vai vecās karšu versijas, kuras nu jau internetā var atrast bezgala daudz (nu kaut vai http://omaps.worldofo.com).

Otrs informācijas avots ir fotogrāfijas no apvidus, kas ļauj jau vizuāli iztēloties to, kā izskatās sacensību vietā. Fotogrāfijas no apvidus ir arī labs papildinājums apvidus kartēm, jo no kartes ne vienmēr var nolasīt konkrētajai vietai raksturīgās iezīmes - veģetāciju (meža biezumu) sacensību apvidū, pamatu zem kājām un citām līdzīgām lietām, kuras foto var redzēt. Sprinta apvidum pilsētās nu jau ir papildus iespēja tā, ka daudzviet ārzemēs ir pieejams GoogleMaps StreetView iespēja (ir jau parādījušies arī vairāki līdzinieki šim pakalpojumam, arī 1188.lv ir sataisījuši šādu iespēju par Rīgas ielām - http://www.1188.lv/karte360), ar kura palīdzību var virtuāli "izskriet" sacensību vietu, tādējādi gūstot jo lielāku izpratni par konkrēto vietu.

Visbeidzot, ja sacensību apvidū ir pilnīgi jauna karte un tuvumā kartes nekad nav bijušas, līdz ar to vecās kartes nav pieejamas, un nav arī nekādu apvidus foto, tad vēl šādu tādu informāciju var gūt no aerofoto attēliem (var aptuveni nojaust atklātu vietu īpatsvaru, lielāko ceļu tīklu u.tml.), taču vēl vairāk informācijas var gūt no vietām, kurām ir pieejamas vecās padomju laika zīmētās topogrāfiskās kartes. Lai arī topogrāfiskās kartes nav ļoti precīzas, ja salīdzina ar orientēšanās kartēm, taču tajās papildus galvenajiem ceļiem, takām un stigām, ir attēloti arī lielākie purvi, ģenerealizēts reljefs, izplatītākās koku sugas konkrētajā vietā un cita informācija, līdz ar to būtībā var teikt, ka informācijas, lai gūtu kaut pieticīgu informāciju par apvidu, tur ir gana. Vienīgais mīnuss gan ir tas, ka daudzas no topogrāfiskajām kartēm ir diezgan vecas, līdz ar to realitātē mežā varētu būt gana daudz izmaiņu, galvenokārt, cilvēka darbību rezultātā (izcirtumi, jauni ceļi u.c.). Latvijas apvidiem labākās aerobildes (vai varbūt tomēr ortobildes? - nekad īsti neesmu sapratis atšķirību, taču pieļauju, ka ortobildēs ir veikta triangulācija) un topogrāfiskās kartes ir pieejamas www.balticmaps.eu un www.kurtuesi.lv/maps

Ir arī sportisti, kas, gatavojoties mačam, mēdz uz vecajām kartēm izplānot dažādus distanču variantus, zinot aptuveno distances garumu, tādā veidā pirms mača trenējoties izvēlēties labākos variantus etapu veikšanai konkrētajā kartē.

Nobeigumā gan jāsaka, ka, pat īstenojot visas iepriekšminētās darbības, tās nespēs aizstāt fizisko atrašanos konkrētajā vietā sacensību dienā, taču, iespējams, ka lielāku pārliecību pār saviem spēkiem tas gan varētu dot. Tas kāds būs veikums sacensībās jau tik un tā būs atkarīgs no paša sportista darbībām distancē.

TAROM

Izrādās, ka daudz grūtāk par tikšanu izlasē uz Eiropas čempionātu, ir nokļūt pašā čempionātā. Nu vismaz ir skaidrs, ka fani varēs gan pavadīt, gan sagaidīt Latvijas izlasi lidostā. Par visu sīkāk ar laiku droši vien būs kāds info. Vajadzētu vēl meitenēm atsākt rakstīt LV izlases blogu, kurš pērn tapa Ungārijā Pasaules čempionātā un guva varenu atsaucību. Tikai nosaukums būtu jāpamaina...

Bulgārijai būt!

Šodienas galvenā ziņa ir tā, ka atlasē uz Eiropas čempionātu tomēr esmu ticis izlasē, kā Nr.1 pēc atlasēm, neskatoties pat uz šodienas 6.vietu Aronas kausā.
Šī nedēļa treniņu ziņā ir vērtējama kā sekmīgi pavadīta tikai līdz otrdienai, jo dažādu iemeslu dēļ trešdien, ceturtdien un piektdien treniņos kopā pavadītais laiks pat īsti nesasniedz stundu, ko jutu arī šodien, jo kājas mistiskā kārtā sāpēja tā it kā nebūtu skrējušas pa mīkstu pamatu nez cik sen, un līdz ar to skrienot bija sajūta, ka paskriet nevaru vispār. Pat likās brīžiem ka arī Atis Rešķis, ko pie 14.KP pamanīju aiz sevis (startēja gan 2 minūtes man priekšā) un it kā biju noķēris, patiesībā skrēja ātrāk nekā es - un laikam ne par velti arī finišēja viņš man pa priekšu.
Par Kusas mežu man jau no bērnības nav tās patīkamākās atmiņas, jo allaž mežs te ir bijis ļoti zaļš, un šogad nedaudz labāk varbūt bija vien tas, ka lapas vēl saplaukušas nebija. Citādi gan - brikšņi, izgāzti koki, vējgāzes - pa tādu apvidu, pat izejot etapu it kā bez kļūdas, vari zaudēt padsmit sekundes etapā vien dēļ tā, ka šie dabiskie šķēršļi bieži vien pārvietošanās ātrumu samazina līdz minimumam, un veiksmīgāks ir tas, kurš ir atradis labāko vietu, kur izložņāt starp sagāztajiem kokiem. Nu nepatīk skriet man pa tādiem mežiem, kur nav iespējams normāli paskriet. Piedevām, protams, šāds mežs dāvā saskrāpētas rokas, kājas un arī seju.
Kā man gāja tieši orientēšanās? - Nu tā, varēja labāk. (Karti skatīt zemāk) Vietām gan man arī likās, ka kartē zīmētais 100% neatbilda tam, kā tas izskatījās dabā, bet ja arī tā bija, tad tas jau visiem bija vienādi. Startā biju pārsteigts par negaidīti lielajiem kontrolpunkta rimbuļiem uz kartes. Vai nu iepriekšējos mačos tie bija par mazu, vai arī šeit par lielu vai arī pārāk spilgi, tomēr sākumā tas likās visai savādi.
Uz 1. varbūt arī vajadzēja iet pa ceļu, taču izlēmu tomēr riskēt un pirmo punktu detaļām pilnā rajonā tomēr ņemt pa taisno. Pirms punkta, vēl kalnā esot, neizlasīju punkta atrašanās vietu kartē, un, noskrienot no kalna ieplakā, nevarēju saprast, kāpēc punktu neredzu, tikai pēc brīža sapratu, ka punkts ir no manis pa kreisi. Ceļā uz 3. uz brīdi "iesprūdu" starp sagāztajiem kokiem, pašu punktu gan paņēmu labi. Uz 5. pirmā kļūda bija aplama izeja no 4., izejot pa kreisi, nevis taisni pa taku. Pie paša punkta neizlasīju punkta vietu, un tikai nonācis pie strautiņa sapratu, ka punkts patiesībā ir divas horizontāles augstāk. Uz 6. atkal kļūda tāpēc, ka atkal neizlasīju punkta rajonu kartē (laikam skriešana cauri brikšņiem un tajā pat laikā skatīšanās kartē nav paveicama aktivitāte priekš manis). Ceļā uz 8. atkal pa ceļam krietni mani sabremzēja kritušie koki un brikšņi zaļajā. Lai arī sākotnēji nebiju plānojis, tomēr jau diezgan laicīgi uzskrēju kalnā, galvenokārt, lai apskrietu kritušos kokus, taču tālāk purvā ejot gar grāvi virzienā uz punktu, nonācu praktiski tieši pretī blakus ielokam (šī arī bija viena no vietām, kur man likās nedaudz savādi uzzīmēta karte), un galu galā atkal tika zaudēts laiks. Tālāk vien nedaudz pārsteidza tas, ka 11. bija baigi pa labi no tās vietas, kur pārgāju pār strautiņu, taču citādi līdz pat 13. problēmu ar orientēšanos nebija, uz ceļa vien jutu, ka galīgi šodien "neripo".
14. tā fakta dēļ, ka tam visapkārt kartē bija zaļā krāsa vien darīja mani bažīgu, un, lai arī brīdi domāju, ka varbūt uz punktu ir kāds cits variants, tomēr devos vien taisno. Te nu etapa pēdējā trešdaļa atkal bija tīra laušanās pa brikšņiem un tā rezultātā, gandrīz paskrēju garām punktam. Paņemot punktu, aiz sevis ieraudzīju Ati Rešķi, kurš startēja 2 minūtes aiz manis, un atlikušo distances daļu veicām kopā. Neliela aizķeršanās sanāca pie 17., kur SportIdent stacija bija norauta no statīva un gulēja zemē, līdz ar to pirmajā mirklī likās, ka būs jāatzīmējas ar kompostieri, tomēr pamanīju to pie zemes un atzīmējos kā nākas, vēl piemetot to nedaudz tuvāk pašam punktam, lai arī citi redz. Uz 18., līdzīgi kā sākumā, iespējams, tomēr vajadzēja skriet pa ceļu, jo, lai arī kontūra gar "zaļo" bija gluži labs orientieris tomēr, tur visu laiku sanāca skriet augšā-lejā. Uz 19. aiz zara aizķērās sviedru lente un nolidoja no galvas, par laimi aizmugurē esošais Atis to uzreiz pamanīja un pameta man to atpakaļ. Uz 20. etapa pirmo daļu skrēju nekādī nevarot sagaidīt ceļu, bet, galu galā pārskrienot to uzreiz blakus purvam, cauri zaļajam gāja taciņa, kas kartē atzīmēta nebija un tāpēc vienu brīdi punktu gribēju meklēt ātrāk, un biju nedaudz pārsteigts ieraugot īsto stidziņu pirms punkta, un pirmajā brīdī apjūkot, kur tad īsti esmu, jo it kā vienai takai pāri jau pārskrēju. Par laimi te Atis pamanīja punktu un tad jau skrienot uz nākamo biju pārsteigts, ka esam jau tikuši līdz distances beigām.
Protams, galu galā 6.vieta nav nekas īpašs 9kopvērtējums Aronas kausam jau gan arī man nesanāk, jo skrēju vien tikai šodien), taču galvenais uzdevums šajā mačā par tikšanu uz Eiropas čempionātu Bulgārijā tika izpildīts. Tāpēc maija beigas un jūnija sākums izskatās, ka tiks pavadīts pie Melnās jūras. Latvijā tā vien šķiet, ka nākamie orientēšanās mači būs Latvijas čempionāts Saldū, kas nu jau būs atlase uz Pasaules čempionātu.
Nākamsestdien būšu sastopams Cēsīs skrējienā "Cēsu pavasaris", un, lai arī sestdien un svētdien notiks arī Rīgas kausi, kas ir arī atlase uz Pasaules Studentu čempionātu un teorētiski domāju, ka komandā droši vien arī tiktu, taču šos mačus izlaidīšu. Galvenokārt tāpēc, ka jau sezonas sākumā biju nolēmis, ka tieši tāpēc, ka atlases uz studentu čempionātu nez kāpēc nesakrīt ne ar EČ vai PČ atlasēm, kas, manuprāt, liecina par pilnīgi aplamu atlašu plānošanu (nevar taču katru nedēļas nogali startēt kādā atlases mačā), un galu galā studentu izlases veidotāju mērķis laikam ir aizvest uz čempionātu nevis spēcīgāko, bet gan maksimāli nogurdināto izlasi, kas ar startēšanu visos mačos pēc kārtas, iespējams, būs izsmēluši sevi jau sezonas sākumā.

Ziemeļu kauss

Par lielu pārsteigumu man pašam šodien izdevās izcīnīt uzvaru Ziemeļu kausā, otro vietu apsteidzot par vairāk kā 3 minūtēm. Pārsteigums bija vairāk nevis par uzvaru (finišā zināju, ka vieta būs laba), bet gan par to, ka mans pārsvars pār pārējiem bija tik liels.

Par savu skrējienu varu teikt to, ka pagāja kāds laiciņš kamēr tā kārtīgi ieskrējos (laikam bija vajadzīgs kāds garāks etaps), tāpēc arī, pēc splitiem skatoties, pirmie laiki etapos sākuši parādīties vien ar 9.KP (karte ir atrodama zemāk). Sākumā gan bija arī nelielas kļūdiņas (uz 3.KP un 7.KP), bet lielākās kļūdas distancē uztaisīju uz 10.KP un 11.KP. Pie 10.KP mani izsita no ritma tas, ka tajā vietā savulaik bija dedzis mežs un tur tas apvidus nedaudz atšķiras no citām vietām (uz šo vietu iekrītu jau, šķiet, otro reizi šajā mežā). Līdz ar to arī aptuveni tās 20 sekundes, ko zaudēju labākajam etapā, arī tur nostāvēju uz blakus pauguriņa, mēģinot saprast situāciju. Savukārt uz 11.KP kārtīgi kartē neizlasīju, ka punkts ir pirms kāpas un, būdams vēl pa kreisi no punkta, uzrāpos kāpā un mēģināju punktu ieraudzīt tur - par laimi gana ātri attapos.

Pēc minētajām kļūdām patiesībā citu kļūdu varētu teikt, ka nebija, ja neskaita nelielu saminstināšanos pie 17.KP, un apstāšanos pie 23.KP, mēģinot saprast, vai esmu patiesi pie īstā punkta. 23.KP kartē izskatās tā, it kā punkts atrastos uz mikropaugura, kas ir uz garas "desas", taču patiesībā, ja kārtīgi ieskatās, tad var redzēt, ka punkts atrodas kalna nogāzē un aiz punkta kalns turpinās uz augšu nevis uz leju. Tieši šo sākumā nepamanīju un tāpēc, ieraugot punktu, īsti neticēju, ka tas ir manējais.

Pie karšu maiņas punkta pagrābu karti un leģendas (kuras pēc tam mēģināju skrienot pēc iespējas ātrāk iedabūt savā leģendu turētājā) un biju pārsteigts ieraugot Raivo, kurš startēja 4 minūtes pirms manis. Atlikušo distances daļu veicām kopā, un savā ziņā jāsaka viņam arī paldies, jo Raivo klātesamība bija papildus stimuls turpināt skriet maksimālā ātrumā, jo visu laiku bija kāds, kurš "elpo mugurā". No viņa izdevās atrauties vien uz pirmspēdējo punktu. Jāsaka arī, ka Kāpas lapā publicētajos grafikos gan rāda, ka visu laiku viņš ir skrējis pa priekšu, lai gan patiesībā pirms manis nevienu punktu viņš nepaņēma, toties spēja radīt drošības sajūtu, ka izdosies no kļūdām izvairīties.

Galu galā 15,7 km tika veikti 1:15:57, un trijniekā izdevās iespraukties arī Raivo, kurš Kalvim, kurš finišēja otrais, zaudēja nepilnu minūti. Pašam man ir patiess prieks par savu veikumu, jo vairāk tāpēc, ka šī bija atlase uz Eiropas čempionātu, un atlasei tika izcīnīti svarīgi 100 punkti. Šobrīd gan sagurums ir visai milzīgs, jo šogad tādā tempā un tik ilgi skrējis nebiju, un patiesībā arī jutu, ka vēl noteikti pie ātruma ir kur pielikt, it sevišķi tāpēc, ka maz ir skriets pa apvidu. Tagad jāgaida sestdiena, kad būs jāskrien, cerams, beidzamajā atlasē Aronas kausā.

Karte - 1.aplis		Karte - 2.aplis