Šobrīd savā treniņu ikdienā, cenšoties sadzīvot ar Latvijas ziemas untumaino dabu, kad sniegs mijas ar lietu, sals ar atkusni, un ledus zem kājām ar lielām peļķēm, aizdomājos, kuri tad ir tie laikapstākļi, kas skriešanai traucē visvairāk. Sākotnēji iedomājos, ka varētu pat uztaisīt tādu sliktāko dabas apstākļu topu, bet jāatzīst, ka sarindot tos kaut kādā nebūt secībā nav tik vienkārši, jo ne visus šos apstākļus ir iespējams piedzīvot pilnīgi atsevišķi vienu no otra, tāpēc paliku pie tā, ka sagrupēju tos trīs lielās kategorijās - pirmā ir tā, kas tīri mehāniski traucē skriešanai, otrā ir vairāk nepatīkama psiholoģiski, lai gan ātrumu tāpat ietekmē, trešā grupa atstāj fizioloģisku ietekmi, bet ceturtā ir vienkārši vējš.
Aizvadītais 2014.gads sportiskā ziņā ir bijis gan ar kritumiem, gan kāpumiem, un, lai arī 2014.gadā izdevās tikt pie jauna personīgā rekorda maratonā, kas pēdējos gadus man ir galvenā skriešanas distance, tomēr lielākā daļa sacensību sezonas pagāja, tā teikt, traumas zīmē, līdz ar to par pilnībā izdevušos sporta jomā pagājušo gadu saukt nevaru. Un, lai bez tiem nedaudzajiem blociņa ierakstiem (jā, pagājušajā gadā nebiju arī diez ko cītīgs rakstītājs) atskats par 2014.gadu būtu arī tādā konspektīvā formātā, esmu apkopojis īsumā to, kas pērn skriešanas jomā ar mani noticis.
Kad tālajā 2010.gadā gatavojos braukšanai uz savu pirmo maratonu Florencē, viens no padomiem, kuru, tā teikt, ceļamaizei saņēmu bija, ka pirmajiem desmit kilometriem maratonā jāpaiet tik viegli, it kā nemaz nebūtu skriets. Cik nu toreiz nopietni to ņēmu vērā, grūti teikt, taču Florencē maratonu sāku patiešām prātīgi un, tā kā par šo padomu neesmu aizmirsis joprojām, tad laikam jau kaut kāda patiesība tajā ir bijusi.
Pēc lēmuma Valmieras maratonā skriet 10.5 kilometrus nevis pusmaratonu sev apsolīju, ka Siguldā oktobra vidū skriešu pusmaratonu un mēģināšu tur uzvarēt. Protams, uzvara ir slikts mērķis, jo vari noskriet, cik ātri gribi, bet vienmēr kāds var noskriet vēl ātrāk. Bet, lai arī solījums par uzvaru bija tāds puspajokam, tad plāns jebkurā gadījumā bija būt gatavam skriet zem 1h10'. Vadoties no šī uzstādījuma, pēc Valmieras saplānoju treniņtriecienciklu, lai līdz Siguldai sasniegtu maksimālu gatavību, cik nu maksimālu to trīs nedēļās var sasniegt.
Treniņi šajā īsajā sagatavošanās posmā patiešām aizritēja veiksmīgi, pa vidu paspēju uzskriet arī Jūrmalas skriešanas svētkos desmit kilometrus, kas deva iespēju uzskriet sacensību intensitātē. Arī manas jostas daļas/gurnu sāpes bija gājušas mazumā (kaut arī tās joprojām regulāri bija noteipotā stāvoklī), un kopumā jutu, ka forma patiešām uzlabojas, un noliktais mērķis laika izteiksmē varētu būt izpildāms. Vēl trīs dienas pirms skrējiena Siguldā ierakstīju kalendārā, ka mērķis ir 1h09'30", bet nospriedu, ka ar jebkādu rezultātu zem 1h10' būtu apmierināts.
Turpinot Vecāķos aizsākto ceļu uz atgriešanos skriešanas pasaulē, joprojām sacensībās pārāk garas distances neskrienu. Lai arī vēl pagājušajā nedēļā domāju, ka Valmieras maratonā skriešu pusmaratonu, tomēr nedēļas sākumā sapratu, ka, lai arī vēlme skriet pusmaratonu ir gana liela, tomēr nebija īstas pārliecības, ka tas tomēr būs pa spēkam - joprojām garākos skrējienos kājas netur ilgāku slodzi, un arī mans sāpošais reģions par sevi diezgan bieži atgādina.
Ja tā padomā, tad, lai vispār būtu progress, gribēšanai regulāri būtu jābūt lielākai par varēšanu - citādi jau nespēsim piespiesties izdarīt vēl nedaudz vairāk un izkāpt no komforta zonas. Taču laikam jau reizēs, kad varēšanu ierobežo veselības likstas, tad ar to piespiešanos izdarīt vairāk jābūt visai uzmanīgam. Tā nu šoreiz cīņā starp gribēšanu un reālistisko varēšanu uzvarēja varēšana, un Valmierā skrēju vien 10.5 kilometru distanci. Tagad,
apskatot pusmaratona rezultātus, gan šķiet, ka, iespējams, pusmaratonā
pat finišētu augstāk par 4.vietu, ko izcīnīju 10.5 kilometru distancē,
bet veselības labā lēmumu laikam tomēr biju pieņēmis pareizu.
Šī vasara noteikti bija krietni atšķirīgāka nekā daudzas iepriekšējās, vismaz sportiskajā ziņā noteikti. Vasaru noteikti sanāca nedaudz vairāk pavadīt kā parastam aktīvam cilvēkam un mazāk kā tādam, kas lielāko daļu brīvā laika pavada aktīvi trenējoties. Tomēr vismaz šobrīd neliela virzība pozitīvā virzienā sāk notikt.
Gluži neplānoti aizvadītais mēnesis sportiskajā ziņā ir sanācis pilnīgi citāds kā biju to iecerējis. Patiesībā sportiskajā ziņā mēnesis praktiski ir bijis nekāds - vakar paskaitīju, ka kopš septītā jūnija esmu noskrējis kādus 40 kilometrus, apmēram divtik nominis ar velosipēdu, un vēl kādus nepilnus trīsdesmit pavadījis ātrās pastaigās. Sanāk, ka pēdējās nu jau vairāk kā četrās nedēļās kopumā skrienot, ejot un minoties esmu pieveicis mazāk kā līdz šim bija ierasts noskriet vienā nedēļā, un tam visam par iemeslu ir spēcīgas sāpes krustu apvidū, kas jūnija sākumā kļuva tik traucējošas, ka skriet vairs īsti nespēju.
