ceturtdiena, 2014. gada 16. oktobris

Siguldas pusmaratons

. . .

Pēc lēmuma Valmieras maratonā skriet 10.5 kilometrus nevis pusmaratonu sev apsolīju, ka Siguldā oktobra vidū skriešu pusmaratonu un mēģināšu tur uzvarēt. Protams, uzvara ir slikts mērķis, jo vari noskriet, cik ātri gribi, bet vienmēr kāds var noskriet vēl ātrāk. Bet, lai arī solījums par uzvaru bija tāds puspajokam, tad plāns jebkurā gadījumā bija būt gatavam skriet zem 1h10'. Vadoties no šī uzstādījuma, pēc Valmieras saplānoju treniņtriecienciklu, lai līdz Siguldai sasniegtu maksimālu gatavību, cik nu maksimālu to trīs nedēļās var sasniegt.
Treniņi šajā īsajā sagatavošanās posmā patiešām aizritēja veiksmīgi, pa vidu paspēju uzskriet arī Jūrmalas skriešanas svētkos desmit kilometrus, kas deva iespēju uzskriet sacensību intensitātē. Arī manas jostas daļas/gurnu sāpes bija gājušas mazumā (kaut arī tās joprojām regulāri bija noteipotā stāvoklī), un kopumā jutu, ka forma patiešām uzlabojas, un noliktais mērķis laika izteiksmē varētu būt izpildāms. Vēl trīs dienas pirms skrējiena Siguldā ierakstīju kalendārā, ka mērķis ir 1h09'30", bet nospriedu, ka ar jebkādu rezultātu zem 1h10' būtu apmierināts.
Pirms starta, novērtējot sākotnējā mērķa "uzvaras" iespējamību, sapratu, ka visreālāk to varētu iztraucēt Jānis Višķers, kurš starta sarakstā bija un kuru līdz šim sacensībās vinnējis ne reizi nebiju, lai gan kopā esam skrējuši visai bieži. Debija pusmaratonā bija paredzēta arī Reinim Hartmanim, kurš šajā gadā bija uzrādījis teicamu ātrumu īsākās distancē, tai skaitā arī uzvarot Skrien Latvija 10.5 distances sezonas kopvērtējumu. Pārējo konkurentu spējas bija daudzmaz zināmas, un biju drošs, ka tos vinnēt man ir pa spēkam.
Starts ar panorāmas ratu fonā
Pēc starta signāla ātri izveidojās un atrāvās grupiņa, kurā galvenokārt bija viena un divu apļu ātrākie skrējēji (man bija jāskrien četri), kā arī Kristaps Bērziņš, kurš tāpat kā es skrēja pusmaratonu, un regulāri pusmaratona distances līdz šim ir iesācis pārāk ātri, nespējot tempu noturēt līdz finišam, tāpēc par viņa ātro startu un straujo atraušanos no manis pārāk nesatraucos. Tā vietā es ērti iekārtojos aiz Reiņa Hartmaņa, kura temps šķita vairāk man piemērots. Par pārsteigumu ar mums kopā neviens cits pusmaratonists, tai skaitā arī Jānis Višķers, nebija. Pirmais kilometrs bija nedaudz ātrāks kā vajadzētu (3'10"), bet otrais jau bija plānotajā tempā, un tā, izmantojot Reiņa muguru par nelielu vēja aizsegu, viņam aiz muguras noskrēju pirmos divus apļus. Atsevišķos brīžos viņš tempu uzkāpināja, un tajos brīžos nācās nedaudz vairāk "pastrādāt", lai viņu nepalaistu prom, bet kopumā temps bija visnotaļ vienmērīgs.
Skrējēji Siguldas ielās
Otrā apļa pēdējais kilometrs bija man vislēnākais (3'22") visā skrējienā, un pašās otrā apļa beigās nedaudz pieliku soli un Reini apdzinu (par pirmo divu apļu tempa turēšanu viņam liels paldies), un nu jau astē sēdēja viņš man. Pēc mana paātrinājumu sāku just, ka Reinis elpo daudz smagāk, kas liecināja, ka viņam sāk palikt grūti, un sapratu, ka, ja tempu izdosies saglabāt, tad ilgi droši vien viņš šajā tempā vairs nespēs skriet. Nedaudz bažīgu mani radīja, ka joprojām visai tālu priekšā bija Kristaps Bērziņš, un tajās reizēs, kad viņu priekšā manīju, nešķita, ka viņam īpaši tuvotos. Piedevām viņa priekšrocība bija pavadošais velosipēds, kas noteikti palīdzēja nodrošināt ērtāku lēnāko skrējēju apdzīšanu, man tā apdzīšana bija vairāk tāds līkloču skrējiens - šādam dalībnieku skaitam Siguldas trase noteikti ir par šauru.
Ja labi ieskatās, tad var redzēt, ka pirmajā aplī vēl skatījos apkārt un baudīju Siguldas rudens ainavas
Trešā apļa vidusdaļā pēc apgriešanās vietas atkal nācās pieveikt Šveices ielas kāpumu, un kalna galā sadzirdēju spēcīgas elsas aiz muguras. Pirmajā brīdī šķita, ka tas joprojām ir Reinis Hartmanis, taču pagriežot galvu sev blakus pamanīju Jāni Višķeru, kurš līdz šim  bija skrējis labu gabalu aiz muguras. Par Jāņa klātbūtni biju visnotaļ pārsteigts, taču centos tam nepievērst uzmanību, un sekojošajā lēzenajā noskrējienā varbūt nedaudz pieliku soli, un pēc brīža jutu, ka aizmugurē vairs neviena nav (kā Jānis atzina pēc finiša, tad bija iesācis par lēnu, savukārt, mani ķerot rokā, bija iztērējis pārāk daudz spēka un tāpēc īsti ar mani šodien nespēja konkurēt).
Labs atspēriens
Iesākot pēdējo apli, Kristapam Bērziņam jau biju pietuvojies 15 sekunžu attālumā (rezultāti liecina, ka trešajā aplī 12 sekundes biju atvinnējis), un līdz ar to varēju jau viņu priekšā redzēt ļoti labi - mērķis bija skaidrs. Nākamo divu kilometru laikā viņam strauji tuvojos un uzkalnā pie bobsleja trases viņu biju noķēris. Īsu brīdi paskrējām kopā, viņš sajutis manu klātbūtni, acīmredzot, centās nepalaist mani garām, taču pavisam drīz jau viņu biju apdzinis, un nu pavadošais velosipēds bija manā rīcībā (jāsaka gan, ka savu darbu - nodrošināt no apdzenamajiem brīvu trajektoriju, viņš varēja darīt labāk).
Tālākais uzdevums bija pavisam vienkārši - maksimāls ātrums līdz finišam, nevienu nepalaižot sev garām. Kārtīgi atstrādāju pēdējo kāpumu distancē, pēc kura līdz finišam atlika vien nepilni divi kilometri, un skrēju, cik nu bija iekšā, atpakaļ neskatoties. Atpakaļ neskatīšanās, nozīmē, ka nav informācijas par to, cik tālu ir sekotāji, taču tajā pat laikā tas dod papildu motivāciju neatslābt, jo visu laiku saglabājas sajūta, ka kāds tevi varētu apdzīt. Zināju, ka gan Kristaps Bērziņš, gan arī Jānis Višķers noteikti nav nekur tālu, un tāpēc vienīgais uzdevums bija pielikt visas pūles, lai ātrāk tiktu līdz finišam. Tā kā pēdējais kilometrs man bija pats ātrākais visā skrējienā (3'08"), tad droši vien ar šo uzdevumu tiku galā gluži labi.
Vēl pēdējos 200 metros, kad varēja jau dzirdēt finiša komentētāju, un arī atbalstītāju uzmundrinājumus, skrēju, cik spēka, jo pārliecības, ka patiesi neviens neapdzīs nebija. Droši vien tāpēc, ka domas bija tikai par ātrāku tikšanu uz priekšu, akli sekoju pavadošajam velosipēdam, un ieskrēju nevis īstajā finiša koridorā, bet tajā, kas veda nākamajā aplī. Finiša līnija gan abiem bija vienuviet, līdz ar to problēmas vienīgi sagādāju fotogrāfiem un puišiem ar finiša lentu, kas mani gaidīja blakus koridorā. Bet finišu biju sasniedzis pirmajā vietā ar rezultātu 1:09:01 (neto - 1:08:59), un pēdējo apli biju noskrējis teju par 20 sekundēm ātrāk kā visus iepriekšējos, tā ka pusmaratona finišs bija sanācis patiešām lielisks. Un tagad arī droši varu teikt, ka mans šī gada ātrākais pusmaratons bija nevis otrā puse no Barselonas maratona, jo līdz šim šogad nevienu pusmaratonu ātrāk par oficiālo Barselonas maratona otrās puses laiku ātrāk nebiju skrējis, bet tieši pusmaratons Siguldas pusmaratonā.
Laimīgi pēc finiša (kāds varbūt laimīgāks) - Kristaps Bērziņš (2.vieta), Renārs Roze (1.vieta), Jānis Višķers (3.vieta) un fonā arī Reinis Hartmanis (4.vieta)
Raksturojot sajūtas pēc finiša, jāsaka, ka uzvarēt, protams, ir patīkami, patīkamāk, ja Siguldā to izdodas izdarīt jau otro gadu pēc kārtas, bet vēl jo patīkamāk, ja uzvaru izdodas izcīnīt kārtīgā cīņā. Ja pagājušogad jau no pirmajiem metriem neradās šaubas par to, ka uzvarēšu un pagājušogad kā bonuss vien nāca ļoti labs finiša rezultāts (1:08:20), tad šogad uzvara nāca daudz grūtāk un patiesi nācās pacīnīties, lai šo uzvaru izcīnītu, kas nozīmē, ka sacensību azarts šogad noteikti bija daudz lielāks. Šajā ziņā gan pārsteigums bija Kristapa Bērziņa rezultāts, kurš finišējot otrajā vietā savu personisko rekordu laboja par pusotru minūti - pēc šī skrējiena nākamgad viņš noteikti būs daudz nopietnāks konkurents.
Siguldas pusmaratons bija pēdējais posms Skrien Latvija 2014 sezonā, un, lai arī Siguldā bijām trešie, sezonas kopvērtējumā Adidas/VSK Noskrien komanda tajā izcīnīja uzvaru
Pēc Siguldas nākamajā dienā pamostoties, aiz loga lietus lija kā no spaiņiem, un nospriedu, ka iepriekšējās dienas starts Siguldā noteikti ir labs attaisnojums izlaist rīta skrējienu. Tam gan noteikti nevajadzētu kļūt par ieradumu, meklēt attaisnojumus, lai neskrietu, jo, lai arī sezonā būtībā ar šo skrējienu Siguldā tā pa lielam ir beigusies, pa šiem diviem mēnešiem, kopš atkal esmu atsācis skriet, ir izdevies atgūt gluži labu formu. Kas nozīmē vien to, ka esmu nonācis labā izejas pozīcijā, lai sāktu gatavošanos nākamai sezonai.

9 komentāri :

  1. Prieks, ka tik ātri esi atgriezies un jau pieklājīgā formā!!! Tā arī pavasarī teicu, ka viss būs ok ;) arī atpūta, kaut piespiedu, ir nepieciešama!

    AtbildētDzēst
  2. Tik laimīgs acu skats sen nebija redzēts! Veiksmi arī turpmāk!

    AtbildētDzēst
  3. Tiešām lieliski un ar prātu pavadīta distance, komentārs par skrējienu labs, bet tas, ka svētdien, kad visu dienu lija lietus, Tu devi savam organismam atpūsties, nav nekā nosodoša, Tev vēl daudz labu un skaistu startu būs vēl priekšā. Tā kā visu dari ar mēru taupot veselību. Veselība un tikai veselība pirmā, tad viss pārējais. Tev vēl būs daudz uzvaru, par to es nešaubos.

    AtbildētDzēst
  4. Sveiks Renār, es arī skrēju gan Valmieras, gan Siguldas 1/2 maratonus. Gribētos, ja tas nav noslēpums, ka Tu pastāstītu, kā Tu šajā starpposmā starp abiem 1/2 maratoniem veici gatavošanos Siguldas pusm. Divos vārdos, jo pa vidu sanāca kādas trīs nedēļas starpā. Esmu tikai iesācējs 1/2 maratonā.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Tā kā pirms Valmieras jutu, ka kājas vēl nav gatavas ilgi skriet, tad katru nedēļu centos dabūt vismaz vienu skrējienu virs 90 minūtēm. Bija arī viens garais treniņš ātrā tempā, kur nedaudz virs 20 km tika noskriet apmēram 25"-30"/km lēnāk par pusmaratona tempu. Un vēl arī centos katru nedēļu tikt pie skriešanas pusmaratona tempā - bija gan 4x2km ~pusmaratona tempā, gan arī vairāk fartlekveidīgi skrējieni, piemēram, iesildīšanās + 40 minūtes (minūte ātri, minūte lēnām).
      Bet nu jebkurā gadījumā tas vairāk bija sekošana līdzi, ko varu paveikt, cik kājas un mugura ļauj izdarīt.
      Atkārtot tādos pašos apjomos gan noteikti nerekomendētu, viss jādara atbilstoši savām spējām. Bet nu princips jebkurām garajām distancēm manā skatījumā ir vienāds - skrējieni izturībai (gan garāki, gan īsāki) + tempa skrējieni vidējā tempā + ātruma darbs sacensību tempā.
      Lai veicas!

      Dzēst
    2. Paldies, man ar to iesākumam pietiks, nākamgad domāju tuvu tam izmēģināt savā treniņā. Līdzīgu jau esmu to arī darījis, varbūt mazākos apjomos, jo par maratonu pašlaik vēl nesapņoju. Pavasaris jau ar vairs nav tālu, jāizcieš ziema ar dažādiem cita veida krosiņiem īsiem, pusgariem un gariem, un tad jau ķersimies vērsim pie ragiem!

      Dzēst
  5. Paskatīties šo pasākumu var :
    http://www.draugiem.lv/gallery/?pid=373527307

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...