Trešais Liepājas pusmaratons

Uz Liepāju tāpat kā pirms mēneša uz Ventspili braucām pēc personīgajiem rekordiem. Ventspilī pietrūka nepilna minūte, un kaut arī Liepājā līdz rekordam pietrūka vien 18 sekundes, tomēr par savu veikumu distancē un arī otro vietu finišā esmu ļoti priecīgs.
Pēc Ventspils pusmaratona ilgāku laiku cīnījos ar spēcīgu saaukstēšanos, kas kaut arī ietekmē pašsajūtu, tomēr skriet īsti neliedz. Un tā nu, laiku pa laikam sadzīvojot ar zināmu neveseluma sajūtu, četras nedēļas starp Ventspils un Liepājas pusmaratoniem uzmanība tika veltīta tam, lai Ventspils rezultātu Liepājā izdotos uzlabot. Šis bija trešais Liepājas pusmaratons, un Liepājā biju skrējis arī abus iepriekšējos gadus - 2011.gadā biju otrais ar rezultātu 1h10'02", bet pērn biju trešais (1h10'40"). Taču tā kā šogad pusmaratonu galvenais mērķis laikam būs beidzot paskriet zem 1h09', tad nebija šaubu, ka šogad Liepājā jāskrien ātrāk kā iepriekšējos gadus.
Sacensību dienā nedaudz bažas radīja laikapstākļi, jo laiks bija visai vējains, taču, kaut arī vietām vēju varēja just, tomēr domāju, ka īpaši rezultātu tas neietekmēja. Arī gaisa temperatūra priekš vasaras vidus bija skriešanai salīdzinoši optimāla, tomēr tik un tā trases tālākajā posmā, tāpat kā iepriekšējos gadus, labi varēja just siltos saules starus. Līdz ar to mana pirmsstarta doma, ka sauli skrienot nez vai varēs just un varētu iztikt bez lakatiņa, bija maldīga, un biju visai priecīgs, ka savu galvassegu tomēr biju uzlicis, kas gan aizturēja sauli, gan arī ilgāk turēja mitrumu pie galvas, tā neļaujot tik ļoti pārkarst.
Ja Ventspilī dalībnieku pulkā bija kenijieši un ātrie baltkrievi, kas jau sākumā aizskrēja savā tempā, un pārējie varēja cīnīties par atlikušajām vietām, tad šoreiz uz TOP3 pretendēja vien kādi četri pieci latviešu skrējēji un viens lietuvietis, līdz ar to bija skaidrs, ka pie sekmīga skrējiena apbalvošanā uz pjedestāla vajadzētu tikt. Tā kā dalībnieku pulkā bija arī Valērijs Žolnerovičs, kurš šogad pusmaratonu ir skrējis ātrāk par 1h06' un pavasarī arī uzstādīja Latvijas rekordu maratonā, tad īsti nebija šaubu par to, ka viņš skrējienu uzvarēs, taču par otro vietu noteikti bija reāla iespēja pacīnīties.

Pirmie metri

Pēc starta jau pirmajā kilometrā diezgan ātri izveidojās līderu grupiņa - kādi četri pieci NIKE 10km skrējiena dalībnieki, jau pieminētais lietuvietis Meška, Valērijs, es, Kristaps Kaimiņš un Kristaps Bērziņš. Tā kā skrējiena distance šeit bija organizēta tā, ka apļa (pusmartonam tādi bija trīs) trešajā kilometrā pusmaratonisti un tautas skrējienu dalībnieku ceļi šķīrās, tad drīz vien jau vairs bijām pieci, un drīz vien pamazām arī Kristaps Bērziņš sāka iepalikt.
Pirmajā aplī mūsu grupiņai pārsvarā pa priekšu skrēja Kristaps Kaimiņš, un tā kā arī viņam, līdzīgi kā man mērķis bija rezultāts ap 1h09', tad nojautu, ka droši vien šim rezultātam atbilstošā tempā arī skrienam. Pirmajos kilometros, kamēr muskuļi kā nākas pārslēdzās sacensību režīmā un iegāja īstajā ritmā, turējos pāris metrus iepakaļus, taču pēc tam jau centos skriet grupā, kas arī nedaudz palīdzēja paslēpties no vēja, ko vietām tomēr varēja just visai labi.
Tā kā tautas skrējiena aplis bija nedaudz saīsināts pusmaratona aplis, tad, izskrienot turp-atpakaļ cilpu, kas bija tikai pusmaratona aplī, priekšā jau bija vesela jūra tautas skrējienu dalībnieku, kas nozīmēja, ka līkumošana starp lēnākajiem skrējējiem visa skrējiena garumā bija visai liela. Un jāsaka, ka arī pavadošais riteņbraucējs, kurš visu laiku brauca kādu gabaliņu priekšā mums, nemaz necentās pārējos kaut kā nebūt informēt, ka tuvojas ātrāki skrējēji, kas būtu bijis visai noderīgi.

Beidzam otro apli

Otrā apļa sākumā mūsu kvarteta vadību uzņēmās lietuvietis, taču pēc kāda brīža man sāka šķist, ka temps sāk kristies un paskrēju viņam garām, pats uzņemoties vadību. Apļa trešajā kilometrā jutu, ka neesam vairs četri un biju pilnīgi pārliecināts, ka atpalicis ir lietuvietis, kurš, cik man zināms, ātrāk par 1h11' skrējis nav un parasti vienmēr uz beigām baigi noplīst. Taču liels bija mans pārsteigums, kad pamanīju, ka Kristaps ir tas, kurš ir iepalicis.
Pēc brīža atkal nelielu posmu ļāvu lietuvietim paskriet pa priekšu, taču, pagriežoties, kur vējš pūta mugurā, atkal bija sajūta, ka temps noplok. Tā kā bija skaidrs, ka Valēriju šajā reizē interesē tikai vieta finišā, un viņš nez vai uzņemsies vadību, esot vēl pusdistancē, savukārt mani tomēr uz priekšu dzina rezultāts laika izteiksmē, tad atkal uzņēmos skrējiena vadību, un drīz vien arī ar Valēriju sākām attālināties no lietuvieša.
Trešā apļa sākumā jau jutu, ka sāk palikt grūti, un muskuļi sāk rādīt pirmās saguruma pazīmes. Valērijs vel noprasīja, vai skriešu uz rekordu, uz ko tikai noteicu, ka centīšos, un tad jau manīs, kas sanāks. Bez pulksteņa arī bija grūti spriest par iespējamo rezultātu finišā, taču jutu, ka skrienam pietiekoši raiti.

Pēdējie metri (vismaz tanti ar ratiņiem paspēju apdzīt)

Pēdējos trīs kilometros jau patiešām bija jācīnās , es zināju, ka nevar atlaist. Neatlaist arī motivēja tas, ka turpat aiz muguras bija Valērijs, kurš, protams, mani prom laist netaisījās, taču jutu, ka arī viņam uz beigām skrējiens sāka radīt zināmu piepūli , un skriet uz priekšu kad kāds elpo pakausī vienmēr ir vieglāk. Nepilnu pusotru kilometru pirms beigām sajutu dīvainas sajūtas kreisajā pēdā - tā it kā ikru muskuļi sāktu atteikties un pēda kustās brīvgaitā pati par sevi. Taču turpināju sevi motivēt, un kaut arī jutu, ka skrienu jau uz robežas, tomēr līdz finišam bija vairs tikai kilometrs.
Pirmspēdējā līkumā kādus 500 metrus pirms finiša arī Valērijs saprata, ka jāsāk skriet ir arī viņam, un visai veikli viņš no manis attālinājās. Kaut arī pats centos neatlaist, tomēr viņa ātrums man pa spēkam nebija. Finišā ieskrēju septiņas sekundes aiz Valērija, kas man deva rezultātu 1h09'24". Kaut arī pēdējos kilometros likās, ka skrienam patiešām ātri, un bija neliela cerība, ka skrienam tā, ka finišā 69 minūšu robeža tiks pārspēta, tomēr līdz tam šoreiz pietrūka. Skrienot savu rezultātu nekur arī īsti nezināju, taču tas īsti neko arī nebūtu visticamāk devis, jo finišā bija patiešām sajūta, ka spēku sadalījuma ziņā esmu izskrējis gandrīz vai ideāli un beigās izdarījis visu, ko tajā brīdī varēju.

Izklaides pēc pusmaratona - papīra cūkai trāpīju gandrīz pa kāju

Pārsteidzošā kārtā nākamajā dienā pēc pusmaratona kāju muskuļi tikpat kā nesāpēja, kas gan visticamāk skaidrojams ar to, ka pēc finiša sanāca visai laba atsildīšanās, lēnā garā notipinot un nostaigājot vēl kādus četrus kilometrus, kad piestrādāju par personīgo ūdens padevēju dažiem pusmaratonistiem, kas vēl atradās distancē. Kaut arī kājas pēc finiša uzvedās salīdzinoši labi, taču kopējais nogurums gan bija patiešām jūtams, gan vakarā pēc pusmaratona, gan arī vēl nākamajā dienā. Tāpēc tagad jāatgūst spēki, nedaudz vēl jāpatrenējas un tad jau nākamā "Skrien Latvija" pusmaratonu pietura Kuldīgā pēc trijām nedēļām.